Dr.philol. Guntis Pakalns:

Stāstītājs — ar savu stāstu īstajā vietā un īstajā laikā

"Pētniecību interesē ne tikai pats stāsta teksts, bet arī šī stāsta lietojums, funkcijas. Mēs pārmetam bērniem, ka viņi par maz lasa, pārāk vēlu sāk lasīt grāmatas, ka viņi vispār nelasa pasakas. Taču bērni tik un tā ir izslāpuši pēc stāstiem, tikai tie tagad pieejami citās formās — ērtākās, efektīvākās, spilgtākās, laiku taupošākās.

Ja palūkojamies, kādas filmām ir saturiskās shēmas, ko bērni, (vai pusaudži, pieaugušie) vislabāk skatās, atklājas milzīgi daudz kopīgu tēmu kaut vai ar to pašu brīnumu pasaku. Skaidri tiek nodalīts labais un ļaunais, labais uzvar pēc pietiekami grūtas cīņas, princese (vai cita skaistule) ir kā palīgs un "balva" uzvarētājam, notiek tāli ceļojumi, tiek pastāstīta "patiesība" par pasaules varenajiem un viņu slepenajiem plāniem. Liekas, tieši TV seriāls ir brīnumu pasakas mūsdienu variants (un tas vēlreiz liecina, ka pasaka ir vairāk pieaugušo un pusaudžu folklora, kas tikai vēsturiski pavisam nesen — 19. gs. pārveidota par bērnu folkloru). Svarīga tēma te ir arī krāšņā bagātnieku dzīve, kurai ilgojamies piekļūt tuvāk — ja ne dzīvot, tad vismaz ielūkoties pa atslēgas caurumiņu. Te atspoguļojas arī pelnrušķītes vēlme tapt par princesi, klausītāju vēlme, lai stāsts būtu gana garš (nekad nebeigtos) un kliedētu garlaicību, dzīves pelēcīgumu. Savukārt mazākiem bērniem veltītās multiplikācijas filmas varam salīdzināt ar dzīvnieku pasakām — dzīvnieciņi tāpat darbojas, runā cilvēku balsīs, ir līdzīgi cilvēkiem, saglabājot tikai attiecīgā dzīvnieka kādas pazīmes, simboliskās funkcijas. Un katrai no tām ir sava gara vēsture, savs mainīgs kultūras konteksts. Arī šeit ir sava veida dialogs ar skatītāju. Līdzīgi kā ar grāmatām — cilvēki pērk, skatās tos stāstus, kurus viņi vēlas redzēt, dzirdēt. Tādējādi viņi var ietekmēt šo stāstu, filmu utt. "ražotājus", sacerētājus.

Folkloras pētnieka pienākums būtu nevis "raukt degunu", ja kaut kas nesaskan ar viņa priekšstatiem par labo, par tradīciju. Katram no šiem priekšstatiem tāpat ir sava vēsture, cilme savā laikā. Nekas nav nevēsturisks un absolūts — arī mūsu dainas un uzskati par tām kā latviešu identitātes, ētikas un kultūras avotu. Svarīgāk būtu mēģināt saprast — kāpēc tas notiek? Kāpēc stāsta, izvēlas tieši to? Ko tas var liecināt par stāstītāju, sabiedrības, laikmeta problēmām un vēlmēm? Apzināti vienkāršojot, varētu teikt, ka folklorista pienākums būtu nevis tikai stāstīt cilvēkiem viņu nacionālajai pašapziņai patīkamus mītus par tautas skaisto senatni, senču dziesmām un dzīves gudrību, bet arī mācīt aizstāvēties pret pārāk primitīvas masu kultūras spiedienu, pret manipulācijām ar cilvēku apziņu reklāmās, priekšvēlēšanu kampaņās, tautas nobalsošanās utt. — arī tur nereti tiek lietotas senas, iedarbīgas, mitoloģijā un zemapziņā sakņotas shēmas, tēli, motīvi un tēmas.

Var likties, ka mūsdienu cilvēks no stāstītāja arvien vairāk kļūst tikai par stāstījumu klausītāju, skatītāju, patērētāju. Ne bez pamata ir uztraukums, ka ne vien bērni, bet arī pieaugušie arvien mazāk spēj tekoši runāt, izteikt savas domas, stāstīt. Folkloras pētnieks, kurš iepazinis stāstu dzīvi un stāstīšanas likumības, var mācīt citus, palīdzēt viņiem kļūt par labākiem un veiklākiem stāstītājiem. Kā zinām, stāstīšanas prasme noder ne tikai daudzās profesijās, bet arī ikdienas dzīvē. Jebkurā kompānijā gan pieaugušais, gan bērns jutīsies drošāk, ja viņam būs sakrāts savs anekdošu un jocīgu stāstu pūrs, ja viņš pratīs īstajā brīdī izstāstīt īsto stāstu. Šīs spējas ir iespējams apzināti izkopt un attīstīt.

Jau vairākus gadus bērnu folkloras festivālā "Pulkā eimu, pulkā teku" notiek ne vien dziedāšanas, muzicēšanas un dejošanas, bet arī stāstnieku konkursi. Katram to dalībniekam 5 minūšu laikā jāizstāsta trīs dažādi stāsti — pasaka, gadījums no paša vai pazīstamu cilvēku dzīves un anekdote vai kāds cits pavisam īss stāstiņš. Tiek vērtēta arī stāstītāja prasme sadarboties ar klausītājiem, pasniegt šos stāstus ne vien atbilstoši tradīcijai un situācijai, bet arī interesanti un nesamāksloti. Uzdevums nav tik vienkāršs, kā varētu likties, — pasaka ir jāatrod un jāiemācās, jāprot "pārslēgties" starp stāstījumu žanriem, jāspēj prognozēt, kura anekdote klausītājiem vēl nav zināma. Šis konkurss vēlreiz liecina, ka arī bērnu vidū ir daudz lielisku folkloras teicēju, daudz talantīgu stāstītāju.

Nupat pasākumu ciklā "Dainu dienas Rīgā" man bija iespēja vadīt Stāstnieku semināru. Tā laikā es mēģināju mācīt stāstīt pasakas arī pieaugušiem cilvēkiem. Katram tika iedots pasakas teksts. Kad tas bija izlasīts, noklausījāmies to izcilās folkloras teicējas Almas Makovskas ierakstā. Tad tika paskaidrots, ka pasaka nav jāatstāsta vārds vārdā, ka jebkurš labs folkloras teicējs pasaku vairāk vai mazāk piemēro konkrētai situācijai, tā padarot visiem zināmo sižetu interesantu. Un rezultāti pārsteidza gaidīto. Katra pasaka tika stāstīta daudzas reizes, un katrā variantā parādījās arvien jaunas detaļas, kas tiešāk vai netiešāk atklāja paša stāstītāja attieksmi pret dzīvi, viņa simpātijas un viņa problēmas.