Socioloģe Maruta Pranka:

Atklāts stāstījums — sociālo problēmu izziņas ceļš

No referāta konferencē "Cilvēks, dzīve, stāstījums" Rīgā 2000. gada 31. oktobrī

Latvijai pārejot no valsts regulētas saimniecības uz tirgus ekonomiku un pagaidām pastāvot negatīvai ekonomiskās attīstības tendencei, sociālās problēmas iegūst sevišķu saasinājumu un intervijās nākas sastapties ar mūsu sabiedrībai jaunām vai agrāk noklusētām problēmām — bezdarbu, analfabētismu, klaidonību, ubagošanu, narkomāniju, prostitūciju, vardarbību ģimenē. Sociālo problēmu izziņa ir ceļa sākums uz to risināšanu. Intervijas ar problēmās ierautajiem cilvēkiem, viņu dzīves trajektorijas izpēte atsedz problēmu rašanās subjektīvos aspektus. Interviju analīzes gaitā, tāpat kā iepazīstoties ar statistikas datiem, var secināt, ka ne tikai nejaušība, bet arī likumsakarības noved cilvēkus pie sociālajām problēmām, kas jārisina gan individuālā, gan arī valsts politikas līmenī.

No bērniem un jauniešiem, kas ir bijuši pakļauti tuvinieku vardarbībai, slimniekiem, kas ārstējas no narkomānijas un iet resocializācijas ceļu, prostitūtām, klaiņojošiem un ubagojošiem bērniem un līdzīgām sociālām grupām nav iespējams iegūt informāciju ar standartizētām anketām. Tikai intervija, saruna ar dzīvu, konkrētu cilvēku ir pieņemama šiem respondentiem, ja, protams, pētnieks ir ieinteresēts problēmas dziļāko slāņu izpētē, nevis pavirša demogrāfiska raksturojuma iegūšanā. Dažreiz anketu aizpildīšana nav iespējama tāda iemesla dēļ, ka, piemēram, klaiņojošais pusaudzis nekad nav gājis skolā un gluži vienkārši neprot ne lasīt, ne rakstīt. Arī standartizēta, strukturēta intervija nesasniedz mērķi. Ja pētniekam ir izdevies piekļūt šādam objektam un ir panākta iespējami maksimāla atklātība, šī izdevība ir jāizmanto, cik vien tas ir pētnieka iespējās. Pati šo respondentu satikšana bieži vien ir apgrūtināta un iegūt no viņiem piekrišanu sarunai iespējams tikai ar izcilu diplomātiju vai kādas trešās personas starpniecību.

Gatavojot intervijas kriminogēnā vai tai tuvu stāvošā vidē, jāņem vērā, ka te nederēs zinātniskā terminoloģija un bieži — pat literārā valoda. Tāpēc pirms intervijas jautājumu sastādīšanas ieteicams konsultēties ar speciālistu, kas pazīst šo vidi un var ieteikt jautājumu formulējumiem kādas stilistiskas nianses vai pat žargonvārdus. Bet vislabākais pārbaudes kritērijs intervijas piemērotībai jūsu izvēlētajā vidē būs jūsu pirmā saruna ar respondentu. Mēs runājam, interesējamies par viņiem, lai ne tikai apmierinātu savas zinātniskās intereses un ambīcijas( kaut gan bieži tas notiek tieši tāpēc), bet gan, lai rastu ceļu uz sociālo problēmu risinājumu, izpētot konkrētu vidi un cilvēkus. Ja pētnieks to apzinās, tad problēmas izziņas ceļš ir auglīgs.

Ja vēlamies atklāt problēmas rašanās un veidošanās mehānismu, intervijās vispār un jo īpaši tajās, kurās runājam ar respondentiem, kuri pārdzīvo personiskas neveiksmes vai cieš no sociālām problēmām, jāpanāk liela savstarpēja uzticēšanās un atklātība. Lai labi un rezultatīvi novadītu nestandartizētu interviju, kurā dominē atklātie jautājumi, nepieciešamas zināšanas psiholoģijā, taktiskums, komunikabilitāte, spēja konsekventi paturēt prātā pētījuma mērķi un uzdevumus un prasme risināt sarunu tā, lai iegūtu vajadzīgo informāciju.