Par Mežaparku, šo XX gadsimta zīmi

Mežaparks gadsimta sakumā — 1901.gadā …

…un XX gadsimta trīsdesmitajos gados

"Rīga iesoļo savas attīstības jaunā gadsimtenī" — tā pilsētas domes 1901. gada 30. aprīļa sēdē paziņo domnieks Viganovskis. Sēde ir interesanta vairākos aspektos. Ir ievēlēta jauna pilsētas dome. Savas pilnvaras noliek slimais mērs Ludvigs Kerkoviuss, tāpēc tiek meklēta jauna kandidatūra pilsētas galvas amatam. Un tiek apspriests jautājums, kā atzīmēt Rīgas septiņsimt gadu jubileju. Komisijas jau ir sagatavojušas priekšlikumus. Jubileju paredz atzīmēt pēc nepilniem diviem mēnešiem — Jāņos, 22. un 23. jūnijā. Pirmais svētku dienas rīts sāktos ar zvaniem un dievkalpojumiem visās baznīcās, bet dienasvidū atskaņotu mūziku no Pētera un Doma torņiem. Vakarā — braukšana ar laivām pa Daugavu un uguņošana. Otrā dienā — bezmaksas ēdiena izdalīšana nabaga ļaudīm un plaši "ļaužu svētki" Jēkaba laukumā, bet svinību noslēgumā — "rauts Vērmanes parkā".

Ar parādisko daļu dome neaprobežojas. Īpaša komisija ir izstrādājusi vairākus priekšlikumus, kas ievelk jaunas līnijas pilsētas sejā un vairo tās iedzīvotāju labklājību. Pirmais priekšlikums — Pilsētas slimnīcā un Armisteda bērnu slimnīcā "dibināt desmit bezmaksas gultas". Otrs priekšlikums — Rīgā atklāt četrklasīgu tirdzniecības skolu, kurai jau 1902. gadā tiek likti pamati pēc arhitekta Vilhelma Bokslava projekta. Trešais priekšlikums — pārveidot tā saukto Ķeizara mežu pie Ķīšezera par parku ar braucamiem un pastaigu celiņiem, kā arī atļaut šeit nelielas villu kolonijas būvi.

Ķeizara mežs jeb Ķeizarvalde jau izsenis ir iedzīvotāju iecienīta atpūtas vieta, kur svētdienās gan ar kuģīti, gan braukšus pa smilšaino zemes ceļu, gan tāpat kājām dodas pilsētnieku bariņi atpūsties Ķīšezera priežu paēnā. Īpaši pievilcīgu mežu dara leģenda, ka šeit 1621. gadā, aplencot Rīgu, ar savu armiju apmeties zviedru ķēniņš Gustavs Ādolfs. 19. gadsimta 90. gados par šo pilsētai piederošo Dreiliņmuižas pagasta zemes nogabalu sāk interesēties toreizējais pilsētas galvenais inženieris Gustavs Ādolfs Agte. 1895. gadā viņš jau ir ieguvis savā īpašumā trīs nelielas muižiņas Ķīšezera krastā, kur vasarās allaž mitinās tuvi paziņas — galvenokārt Rīgas baltvācu mākslinieki. 1898. gadā Rīgas domē jau izvirzās jautājums par Ķeizara meža intensīvāku apsaimniekošanu un apbūvi. Līdz gadsimtu mijai visa tagadējā Mežaparka teritorija ir smaržojošs, meža dzīvību un augu pilns sils. Tikai gar pašu Ķīšezera krastu, sākot no Aplokciema, atrodas virkne zemnieku sētu, kas atzīmētas 1901. gadā izdotā Rīgas kartē: Lejasširbes, Klētnieki, Jēnes, Klebeks, Melle, Maile, Kulle. Dažas no tām pilsēta ir pārdevusi turīgākiem zemniekiem, citas tiek rentētas.

Pamīšus ar zemnieku mājokļiem atrodas dažas pilsētas patriciešu "vasaras muižiņas", kas apgādā "kungus" ar piena produktiem, svaigu un žāvētu gaļu, zivīm un citiem lauku labumiem. Senākās no muižiņām — Meijera un Grāves muižas. Par pēdējo ziņas atrodamas jau 17. gadsimta dokumentos, un tā atzīmēta arī 1791. gadā sastādītajā Augusta Mollina Rīgas apriņķa kartē. Savas pastāvēšanas laikā mainījusi virkni saimnieku, Grāves muiža ir pēdējā, kas ar pāris senajām ēkām un aleju kā vēstures lieciniece saglabājusies līdz pat trešajam gadu tūkstotim "Saulesdārza" teritorijā. Gadsimtu mijā Grāves muiža ir lielā vācu laikraksta "Rigasche Rundschau" izdevēju ģimenes īpašums, un šajā laikā avīzes ilustrētajā pielikumā parādās pirmās Mežaparka ainavas. Meijera muižiņa savukārt piederējusi toreizējam Rīgas pilsētas galvam Kerkoviusam, bet no tās atdalītā Annasmuiža — brīvkungam Reinholdam fon Loringhofenam. Pārējās trīs muižiņas — Dragūnu, Heila un Jaunā — ir Gustava Ādolfa Agtes īpašums, bet to zemes sākas aiz tagadējā Mežaparka robežas. Taču Gustavs Ādolfs Agte ir galvenais iniciators Ķeizara meža pārvēršanā par parku un jauna tipa villu kolonijas izbūvē Rīgas pievārtē. Viņš pirms stāšanās pilsētas galvenā inženiera amatā labu laiku ir nostrādājis Šveicē pie tuneļu būves un labi iepazinies ar modernākajām idejām pilsētbūvniecības teorijā un praksē. Nu jau pensijā aizgājis, viņš visas pūles velta, lai Ķeizara mežu padarītu par labi organizētu, oriģināli plānotu atpūtas vietu un ģimenes mājokļu kopu. Viņam ir izcili domubiedri — arhitekti un Rīgas galvenais dārznieks Georgs Kūfalts, kas jau ierīkojis vairākus parkus Rīgā, Tallinā, Krievijas cara īpašumos Pēterburgā un Krimā.

Tomēr 1901. gada 30. aprīļa sēdē pret parka un villu kolonijas veidošanu uzstājas domnieks Frīdrihs Grosvalds. Viņaprāt, Rīgas jubilejai neesot nekā kopīga ar parka ierīkošanu. Ja nu kādu parku gribētu Rīgā ierīkot, tad vislabāk to būtu darīt tuvumā pie Pāvila baznīcas, jo Ķeizara mežs ir tālu no apdzīvotajām vietām. Taču negatīvajai attieksmei pret parku nav piekrišanas. Grosvaldu kritizē domnieki Viganovskis un Zvingmanis. Kā atreferēts "Rigasche Rundschau" 1. maija numurā, runātāji uzsver: ja arī saistība starp parka veidošanu un jubileju nav acīm saskatāma, tad jāatceras, ka "Rīga iesoļo savas attīstības jaunā gadsimtā... Rīga ir pilsēta, pie kuras kavējas ne tikai Krievzemes, bet arī Eiropas skatieni, un tieši tāpēc Rīgai jāņem par paraugu citas lielpilsētas, kurās lielu parku veidošana jau ilgi nav vairs tikai izprieca, bet arī atzīta nepieciešamība". Iedzīvotājiem ir jādara pieejams svaigs gaiss ārpus putekļainās, trokšņainās pilsētas teritorijas. Ķeizara mežam jākļūst par atvērtu relaksācijas vietu gan priekš turīgajiem, gan nabadzīgajiem pilsoņiem, un šādu vietu nevar salīdzināt ar skaļu, ļaužu pārblīvētu izklaides parku. Rīgas septiņsimtgadei pilsētas attīstībā jāiezīmē jauns posms, lai nākošajām paaudzēm nodotu mantojumu, par ko tās varēs sacīt patiesu paldies. Dedzīgo runu rezultātā domes vīri nobalso par jaunā parka un villu kolonijas veidošanu.

Tuvāko gadu notikumi Mežaparkā pilnīgi apliecina iecerētās programmas nopietnību un spēju to realizēt. Pie darba ķeras Georgs Kūfalts, iezīmēdams ceļu trases un zemes gabalu sadalījumu villu kolonijai. Dome pat pieņem lēmumu, ka bez Kūfalta ziņas jaunajā teritorijā nedrīkst veikt nekādus pasākumus. Rīdziniekiem dāvinātajā atpūtas parkā, kas aizņem 4/5 no visas meža platības, tiek veidots smalks, romantiski līkločots taku tīkls gājējiem, riteņbraucējiem un jājējiem. Gan parkā, gan villu kolonijā ceļi tiek nosprausti, pilnībā respektējot dabas vizuālo pievilcību. Pati pirmā — Hamburgas iela iezīmēta, saglabājot visai augstos un dažādos virzienos izvietotos kāpu paugurus, bet apbūvei paredzot visdažādākā līmeņa ēku pacēlumus un mājokļu izvietošanas iespējas. Apbūves rezultātā visa vairākos līkumos izlocītā iela un tai piegulošās Samsona (Annas Sakses), Lībekas un Gdaņskas ielas ir kā miniatūrs kalnu pilsētiņas fragments, pilns negaidītiem skatu punktiem un pavērsieniem, kas nepieredzējušu gājēju var apmulsināt krustojumos, taču sagādā patiesu vērošanas baudu.

Gustavs Ādolfs Agte ar dzīvesbiedri. No ģimenes arhīva. J.Krieviņa reprodukcija "

Vērošanas baudu sagādā arī villas, kas tiek celtas, stingri ievērojot izbūves noteikumus: saglabājot priežu audzi, nepieļaujot vairāku ēku sablīvējumu vienā gruntsgabalā, to pārlieku pietuvinājumu ielai, kaimiņu robežai un stingri ierobežojot to augstumu — ne vairāk kā divus stāvus. Turklāt jāatzīmē, ka šīs ēkas nebūt neceļ bagātnieki, bet tipiski vidusšķiras pārstāvji — arhitekti, inženieri, ārsti, advokāti, Rīgas Politehniskā institūta profesori, pa lielākai daļai Ādolfa Agtes domubiedri, kas ir vienisprātis, ka te jāveido 20. gadsimta prasībām atbilstošs būvniecības paraugs. Kā dzīvošanas pamatprincips tiek izvirzīta cilvēka ciešā vienotība ar ziemeļniecisko, pēc iespējas mazāk skarto dabu un paša cilvēka garīgā attīstība ģimenes dzīvē, kur liela vieta ierādīta estētiski sakopta dzīvokļa veidošanai. Arhitekts Eduards Kupfers, kurš celtniecības teorētisko pusi 1908. gadā izklāsta rakstā "Villu kolonija Ķeizervaldē pie Rīgas", uzsver: "Paša zeme, paša nams, veselīgs un brīvas dabas ieskauts, neierobežota darbība savam priekam un ar savdabīgo. Rūpes par dabu un mākslu kā ārpusē, tā iekšpusē, un turklāt audzināšana nesabojātā dabā, audzināšana mājas mākslai un augstām, cēlām baudām, ceļš uz labāku, tīru kultūru!"

Līdz ar celtniecības sākumiem pēc Ādolfa Agtes iniciatīvas tiek nodibināta sporta biedrība "Kaiserwald", kas iegādājas daļu no Annas muižas teritorijas (kura tagad atrodas sporta organizācijas "Ķeizarmežs" īpašumā). Stratēģiskie principi, kuri likti sporta biedrības pamatos, ir tie paši, kuri noteikuši dzīvojamā rajona iekārtošanu Ķīšezera priedēs — apziņa, ka lielpilsētu nemitīgā attīstība un dzīšanās pēc maksimālās peļņas, gaisa piesārņojums un arvien augošais kustības temps ielās kā pretsvaru prasa veselīgas vides meklēšanu ārpus pilsētas drūzmas un kņadas. Gan pieaugušajiem, gan bērniem te jāatgūst tas, kā trūkst šaurajā pilsētas apdzīvojamā platībā: "nepiespiesta, netraucēta kustību brīvība ziemā un vasarā, tīrs, veselīgs gaiss mežā un pļavā, gļēvo locekļu spēcināšana sportā un spēlēs tiem īpaši paredzētās vietās" — rakstīts biedrības prospektā 1903. gadā. Ne tiekšanās uz rekordiem, bet personības līdzsvarota fiziskā un garīgā attīstība. Blakus sekcijām, kas nodarbojas ar visiem brīvā dabā iespējamiem fizkultūras veidiem, paredzēta arī Parka un apstādījumu sekcija, kas rūpēsies par ainavas iekopšanu un pulcinās ezermalā gan māksliniekus, gan fotogrāfus, kuru darbība gadsimtu mijā guvusi plašas attīstības iespējas.

Tā septiņsimtgades jubileja liek pamatu rajonam, kurš pēc gadu desmitiem tiek atzīts par savdabīgu un saudzējamu pilsētbūvniecības pieminekli. Kaut gan pēdējie sešdesmit gadi Latvijas vēsturē nav bijuši labvēlīgi ne Mežaparka iedzīvotājiem, ne parkam un villu kolonijai, par šo pilsētas daļu var teikt to pašu, ko attiecinām uz svarīgiem notikumiem planētas dzīvē: "Mežaparks — divdesmitā gadsimta zīme Rīgā".

Dr. hab. philol. Saulcerīte Viese — "Latvijas Vēstnesim