Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumos

Jūrmalā, Slokā, pie represēto piemiņas vietas, 2006.gada 25.martā:

Dārgie izsūtītie! Dārgie represētie, viņu pēcnācēji un tuvinieki! Augsti godātās Jūrmalas domes amatpersonas! Augsti godātie klātesošie!
Šajā 25.martā, kā katru gadu mēs noliecam galvas to cietušo priekšā, kas bez tiesas, bez apsūdzības, bez vainas nakts vidū tika aizrauti no savām mājām, no savām lauku sētām un lieli un mazi, veci un jauni, slimi un veseli kā dzīvnieki sakrauti lopu vagonos un aizvesti nezināmā tālē, kur daudzi jau paredzami tika nolemti iznīcībai.
Latvija piedzīvoja veselu vilni, vienu pēc otra, šādu deportāciju, nemaz nerunājot par citām komunistiskā terora akcijām šo deportāciju starplaikā. 1949.gada 25.marta akcija, kas ilga vairākas dienas, bija lielākā un, paldies Dievam, arī pēdējā, taču deportācijās vien Latvijai tika atņemti pāri par 100 tūkstošiem cilvēku, un tik mazai tautai tas ir ārkārtīgi liels procents. Deportācijas iekļāvās totalitārā režīma vispārējā politikā, kas savā vēlmē iebiedēt visas pakļautās tautas bija sasniedzis arī Latvijas zemi tad, kad tā tika okupēta 1940.gadā.
Bet, ja raugāmies kopumā visā Padomju Savienībā, tad divdesmit gados starp 1930. un 1950.gadu dažādas tautas kādās 150 un vairāk akcijās ir Padomju Savienības teritorijās tikušas deportētas, aptuveni 3,5 miljoni cilvēku. Īsto skaitu mēs nezinām, un diez vai kaut kad zināsim precīzi, taču stādieties priekšā, ka divdesmit gadu laikā tika vardarbīgi pārvietoti tikpat daudz iedzīvotāju, cik kopā ir Latvijai un Igaunijai šodien. Tas ir smags noziegums pret cilvēci, tas ir genocīds, un Latvijai šī 25.marta genocīda izpausme notika veselu gadu pēc tam, kad Padomju Savienība bija 1948.gada decembrī parakstījusi Apvienoto Nāciju konvenciju, kas skaidri definē, kas ir genocīds, un tomēr to vēl piekopa.
Daudzi gāja bojā šajās deportācijās, lielais vairums citu guva ļoti smagas traumas, gan fiziskas, gan psihiskas. Ģimenes tika atšķirtas, veselas dzimtas šo deportāciju laikā ir izmirušas. Latvijā veseli pagasti no plaukstošām vietām veselu gadsimtu garumā kļuva tukši un pamesti. Piespiedu kolhozu radīšana vecināja arī sveštautiešu vardarbīgu iepludināšanu Latvijā, tātad šīs represijas bija saistītas arī ar Latvijas pārkrievošanas politiku.

Represētajiem nekas nevar atdot to, ko viņi ir zaudējuši, bet es gribētu viņiem kā mierinājumu teikt to, ka viņu ciešanas ir tādas, kuras mēs visi cienām, kuras mēs respektējam, par kurām mēs gādāsim, lai pasaule par tām zinātu un lai par tām zinātu mūsu pašu Latvijas nākamās paaudzes. Lai par tām zinātu katrs bērns Latvijā, vienalga, kādas tautības, jo atcerēsimies, ka starp aizvestajiem bija galvenokārt latvieši, bet arī daudzu citu tautu pārstāvji. Neaizmirsīsim, ka starp kolaborantiem, kas parakstīja izsūtīšanas pavēles, kas piedalījās transportēšanā, bija arī daudzi mūsu pašu bāleliņi un tautas locekļi. Mēs nevaram sodīt atsevišķas tautas, mums jāatceras, ka mēs sodām totalitāras varas un totalitāras ideoloģijas, kas neciena cilvēciskās vērtības un it īpaši neciena cilvēka dzīvības vērtību, kas neciena cilvēka brīvas izšķiršanās tiesības.
Mums visiem gandarījums ir tas, ka šī sistēma ir sabrukusi, tā ir iznīkusi, tā ir aizgājusi vēstures mēslainē, un es esmu pārliecināta, ka tā sistēma ir aizgājusi uz neatgriešanos. Bet vienmēr visapkārt mums draud vēl dažādas citas. Pasaulē redzam, ka lielus panākumus gūst arī dažādu veidu radikāļi, ekstrēmistiskas kustības, kas pat mudina savus locekļus uz pašnāvību ar vienu vienīgu domu – pēc iespējas iznīcināt citu cilvēku dzīvības. Mūsu pašu zemē ir daudz kas, par ko mums ir jābūt modriem.
Mēs esam atguvuši brīvību un neatkarību, mēs kā NATO alianses locekļi esam atguvuši drošību. Neviens mums nevarēs vairs uzbrukt, jo tas būs uzbrukums spēcīgākajai drošības aliansei pasaulē, un neviens to neuzdrošināsies darīt, bet mums pašiem ir jāgādā par to, lai mūsu zemē valdītu viens likums visiem, lai valdītu demokrātija, lai valdītu taisnība. Ieviest demokrātiju pēc ilgiem totalitārisma gadiem nemaz nav tik viegli. Ļoti daudziem izpratni par to, ko tas nozīmē, nemaz nav tik viegli iegūt. Ieviest brīvā tirgus apstākļus modernizētās globālās pasaules apstākļos arīdzan nav viegls uzdevums. Te mums daudz darba vēl visiem stāv priekšā – gan tautai, gan pašvaldībām, gan valsts iestādēm, gan nevalstiskām organizācijām, gan visupirms izglītības sistēmai. Centīsimies izprast, kas notika, kā notika, kāpēc notika, centīsimies izprast, kas ir tas, kas sabiedrībā rada netaisnību, vai tas būtu bijis senos laikos vai šodien. Raudzīsimies ar modrību, lai apkārt mums nenotiek nekas tāds, kas rada netaisnību, vai tas būtu varas vai ideoloģijas, vai kaut arī naudas vārdā. Raudzīsimies, lai varam dzīvot kā brīvi cilvēki brīvā valstī, kur katram indivīdam ir savs gods un cieņa, sava vērtība, un raudzīsimies visi kopā, lai mēs tā dzīvotu un tā strādātu, lai par savu neatkarīgo valsti mēs varētu būt lepni. Dievs, svētī Latviju!

Rīgā, Brāļu kapos, pie Mātes Latvijas, 2006.gada 25.martā:

Godātie represētie!
Godātie viņu pēcnācēji, tuvinieki! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs un valsts amatpersonas! Godātie klātesošie!
25.marts Latvijai ir sēru diena, un šajā dienā ne tikvien mēs apliekam karogus ar sēru lenti, bet visi savās sirdīs un domās atceramies tos, kas šajā dienā netaisni tika represēti. Mēs noliecam galvas viņu piemiņas un viņu ciešanu priekšā un apņemamies, ka atgādināsim no paaudzes uz paaudzi šo lielo netaisnību, kas Latvijas tautai tika izdarīta, un šīs ciešanas, kas bija jāpārdzīvo tik daudziem nevainīgiem civiliedzīvotājiem.
Šodien mēs 25.martu atzīmējam šeit, Brāļu kapos, pie Mātes Latvijas tēla un pie Mūžīgās uguns. Parasti piemiņas brīži šeit notiek 11.novembrī, kad atceramies varoņus, brīvības cīnītājus, kuri nolika savas dzīves un dzīvības par upuriem, lai taptu brīva Latvija. Un tajā dienā bieži vien Mātes Latvijas tēls raud gaužas asaras par saviem kritušajiem dēliem. Šodien, 25.martā, šeit Mātes Latvijas tēls raud sniega asaras par saviem nevainīgiem cietušajiem civiliedzīvotājiem, un ir ļoti piemēroti, ka arī šeit, pie Mūžīgās uguns, kas atceras varoņu upurus, mēs šodien pieminam arī visus tos, kas krita par upuri totalitārai, necilvēcīgai varai. Jau gadu iepriekš pirms šiem 1949.gada notikumiem, kad tika izvērstas visplašākās no visām represijām, 1948.gada 9.decembrī Apvienoto Nāciju Organizācija bija jau pieņēmusi starptautiski saistošu konvenciju, kas skaidri savā definīcijā pastāstīja, kas ir noziegumi pret cilvēci un kas ir genocīds. Precīzi 2.pantā ir teikts, ka genocīds ir tāda rīcība, kur ļaužu grupas tiek padotas ļoti lielai iznīcības varbūtībai, ka tiek darīts pāri viņu drošībai un veselībai, un tas viss tika darīts pret Latvijas tautu.
Mēs atceramies genocīdu pret Latvijas tautu, un šeit, kad es saku – Latvijas tauta, es gribu teikt, ka tur bija dažādu tautību locekļi, kaut 1949.gada 25.martā pāri par 90 procentiem bija tieši latvieši. Liela daļa bija tieši lauku iedzīvotāji, un tā ir rūgta likteņa ironija, ka šie ļaudis tika apcietināti un aizvesti it kā par ekonomiskajiem pāridarījumiem šai jaunajai sociālistiskajai sistēmai, kur būtībā vēl labi ja pirms simt gadiem viņu senči bija izkļuvuši no dzimtbūšanas verdzības, tikai dažas paaudzes bija spējušas pašas savu zemi ar sūri grūtu darbu apstrādāt un iekopt. Tā bija ironija, ja mazu lauciņu, kuros Jūrmalā tika audzētas zemenes, īpašniekus nodēvēja par plantāciju īpašniekiem un ja tas viss tika izskaidrots kā nepieciešamība nostiprināt revolūcijas ieguvumus un izvērst Padomju Savienībā tik nepieciešamo kolektivizāciju un ekonomisko pārkārtošanos.
Ir skumji redzēt, ka vēl šodien pasaulē ir gudri un izglītoti cilvēki, kas pret šādām idejām un domām neizturas pietiekami kritiski. Mums ir darbs, kas tiek veikts, kas progresē un kas mums jāturpina uz priekšu. Latvijas vēsturnieku komisija ir jau paguvusi kopā ar Valsts arhīva un citiem darbiniekiem izstrādāt pilnīgu 1941.gadā deportācijās izvesto sarakstu. Viņu ir daudz vairāk, nekā mēs sākotnēji domājām, tas ir nopietns dokumentācijas darbs, tas ir darbs nākotnei un vēsturei. Patlaban turpinās darbs pie tālāko represiju upuru apzināšanas, un mēs redzam, ka viņu bija ļoti daudz, ka viņu kopā bija pāri par simt tūkstošiem. Tas viss ir jādokumentē pēc iespējas skaidri, ir jāturpina vākt atmiņas, precīzus datumus par to, kas kuru nosūdzēja, kas kuru aizveda, te nedrīkst kautrēties, vēstures priekšā ir jābūt skaidrībai un patiesībai.
Šajā sēru dienā es vēlētos represētos uzrunāt arī par tām sāpēm, kas ir bijis jāizcieš, un to pazemojumu, kas viņiem pēc atgriešanās mājās ir bijis daudzu gadu garumā jāizcieš, jo tā sistēma, kas viņus deportēja, uz mūžu ierakstīja viņus it kā nevēlamo ļaužu sarakstā. Un, mājās atgriežoties, diemžēl viņi ne vienmēr ieguva sapratni un atbalstu no saviem līdzcilvēkiem, no saviem pašu tautiešiem.
Arī tā ir vēstures mācība, kas mums jāatceras. Tagad, kad dzīvojam brīvā valstī, neļausim sevi iebiedēt, neļausim sevi sašķelt, necelsim naidu viens pret otru, bet būsim drošsirdīgi, būsim principiāli un taisnīgi, un, galvenais, būsim atvērti pret citiem, viņu ciešanām un viņu pārdzīvojumiem. Jums, kas to pārdzīvojāt, neviens nevar atdot atpakaļ to, kas jūsu mūžā ir sabojāts un zaudēts, taču lielam gandarījumam jums vajag būt tam, ka šī impērija, no kuras jūs cietāt, jau sen ir sabrukusi, tās ideoloģija ir diskreditēta un mēs esam atkal tur, kur viņi gribēja iznīcināt, – mēs esam brīvā Latvijas valstī, mums ir savs karogs, mums ir sava zeme, un mums ir tagad spēja sevi aizstāvēt, kādas mums nebija ne 1939., ne 1940.gadā. Tā ir milzīga starpība.
Mums tagad ir brīva zeme, un mums tagad ir visas garantijas, ka šīs zemes brīvību mēs aizstāvēsim, jo, lūk, šie upuri, kurus tagad pieminam 25.martā brīvā un neatkarīgā zemē, toreiz bija iespējami tāpēc, ka Latvija bija okupēta un sveši spēki šeit bija pārņēmuši valdīšanu. Tādēļ starp mūsu pienākumiem pirmais vienmēr būs sargāt savu zemi, tās neatkarību un drošību, un otrais – atcerēties visu, kas noticis, to izprast un nodot tālāk nākamajām audzēm, lai palīdzētu tām saprast, kas ir cilvēcība, kas – necilvēcība, to, kas ir pieļaujams un kas nav pieļaujams, un to, kas nekad, nekāda attaisnojuma, nekāda principa un nekādas ideoloģijas gadījumā nedrīkst atkārtoties. Un beidzot šajā dienā arī atcerēsimies, ka tagad, kad esam brīvā un neatkarīgā valstī, mūsu nākotne ir mūsu rokās. Būsim lepni uz šo valsti, ko esam atguvuši, un centīsimies visi dzīvot savu dzīvi tā, lai tā būtu mūsu nācijai par godu. Dievs, svētī, Latviju!