Ar Raini vienmēr paveras Latvijas durvis uz pasauli

Aizvadīto sestdien Stokholmā notika pirmreizēja Raiņa drāmas "Jāzeps un viņa brāļi" pirmizrāde

I zrādes programmiņā sniegtas ziņas arī par Aspaziju un Raini. Tās pēdējā lappusē publicēts Raiņa veltījums mazajai Olgai, ko viņš uzrakstīja 1929.gada 8.septembrī: "Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais? / — Ved dzīvi tā, ka pēc nau jāteic: — "vīla!" / Kā panākt to? Ir bauslis visu pirmais / Un visu pēdējais — ir tikai: — mīla!"

Pēc Stokholmas Oriona teātra ( Orionteatern ) ielūguma un ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu pirmizrādi varēja noskatīties arī Latvijas muzeju darbinieku, literātu un teātra kritiķu grupa. Savos iespaidos viņi Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā dalījās ar Zviedrijas kultūras atašeju Latvijā Gunillu Forsēnu, ar kuras svētību sākusies zviedru un latviešu kultūras cilvēku sadarbība. Par to stāsta Raiņa un Aspazijas mājas vadītāja Gaida Jablovska:

— Forsēnas kundze bija tā, kas Raiņa un Aspazijas fondam paziņoja, ka Zviedrijā labi pazīstamais Oriona teātris gatavojas uzvest Jura Kronberga pārtulkoto Raiņa drāmu un tāpēc vēlētos atbraukt uz Rīgu, lai kaut ko vairāk uzzinātu par Raini un viņa darba tapšanas apstākļiem. Un tā septembra beigās mēs zviedru teātra ļaudis uzņēmām Raiņa un Aspazijas mājās Rīgā un Majoros. Viņi vēlējās redzēt Raiņa rokrakstus un fotogrāfijas, izjautāja, kā viņš strādājis un dzīvojis. Jūrmalā viņus visvairāk ieinteresēja Bībele, ko Rainis "Jāzepa" tapšanas laikā izraibinājis ar savām atzīmēm. Mēs pastāstījām, ka Rainis šo drāmu iecerēja Šveicē 1906. gadā, aktīvi sāka rakstīt 1909. un pabeidza 1914. gadā. Režisoram Laršam Rudolfsonam tas viss likās ļoti svarīgi. Mēs daudz runājām par Raiņa darbu, mēģinājām iztēloties, kā to varētu uzņemt zviedru publika. Pastāstīju, ka Rainis 1928. gadā bijis Zviedrijā un dzirdējis arī Dinas un Jāzepa dialogu zviedru valodā zviedru aktieru izpildījumā.

Kad Stokholmā 1927. gada rudenī notika latviešu mākslas izstāde, Rainis uz to neaizbrauca, bet nākamā gada pavasarī viņš kopā ar Nacionālā teātra direktoru Artūru Bērziņu kā oficiāli Latvijas pārstāvji devās uz Oslo, lai piedalītos Ibsena simtgades svinībās. Turpceļā no 12. līdz 18. martam un atceļā no 25. līdz 29. martam viņi uzturējās Zviedrijā. Par godu Rainim notika literāri sarīkojumi. Zviedru aktieri runāja Raiņa dzeju, tika dziedātas latviešu komponistu dziesmas ar Raiņa vārdiem. Savā runā, kas tika teikta Stokholmā Zviedru un latviešu biedrības rīkotā vakarā, dzejnieks minēja latviešu mākslas izstādes panākumus un atgādināja Latvijā populāro teicienu "Zviedru laiki — labi laiki". Rainis uzsvēra, ka ziemeļu tautām ap Baltijas jūru vajadzētu sadoties rokās un noslēgt loku ap to.

Savos iespaidos dalās Latvijas Universitātes doktorante Ilze Knoka:

— Pats notikums ir fantastisks. Mums tāds uzvedums nekad nebūtu iespējams. Ar to lielo bijību, kāda Latvijā ir pret Raini, pret katru viņa rakstīto vārdu un burtu, tāda radoša brīvība vienkārši nav iespējama. Lieliskais zviedru režisors Laršs Rudolfsons pret Raiņa drāmu izturējies kā pret jebkuru lugu, ko var īsināt, kur var izteikt savu domu un likt savus akcentus. Un ir radīta apbrīnojama izrāde četru stundu garumā bez nevienas pauzes, kas tiek nospēlēta vienā elpas vilcienā. Es nezinu, vai tas ir Raiņa vai Jura Kronberga, vai varbūt zviedru valodas nopelns, bet man izrāde šķita arī ļoti melodiska. Ārkārtīgi gribētos, lai šo izrādi varētu atvest arī uz Rīgu, parādīt Latvijā.

Dziļu pārdzīvojumu izrāde sagādājusi arī rakstniekam Roaldam Dobrovenskim, kas Latvijas kultūru bagātinājis ar romānu "Rainis un viņa brāļi". Kolēģi bija bažījušies, ka viņu visvairāk sarūgtinās zviedru režisora izraudzītais izrādes fināls ar piedošanas ainu un Jāzepa vārdiem "Es naidu nolieku./Es nākšu saskaņā ar visumu,/ ne nievāt pasauli, tik viņu saprast." Nosvītrots Jāzepa garais monologs un viņa aiziešana meklēt lielo taisnību. Vai līdz ar to drāma neizskan pārāk optimistiski, vai Rainis netiek pārāk vienkāršots? Taču Roalds Dobrovenskis tā nepavisam nedomā:

— Tāds ir klasiķu liktenis. Ja salīdzina, piemēram, ar Šekspīru, tad Raini var uzskatīt par laimīgu radījumu. Viņš ticis daudz mazāk reformēts un deformēts. Es zviedru režisoru uzskatu par ģēniju. Izrāde ir pilna ar pārsteigumiem. Pirmais pārsteigums ir aktieri. Dažādas rases un tautības — ar melnu, dzeltenu, sarkanu ādas krāsu. Tas var likt domāt par bēgļu nometni, bet izrāde ir daudzslāņaina. Personāži var piederēt visām tautām, un darbība var notikt visos laikos, bet tā ir asa mūsdienu un varbūt arī nākotnes drāma — te viss notiek šodien vai rīt. Negaidītu svaigumu izrādei piešķir tas, ka ne visi te ir profesionāli aktieri. Tieši tie, kas varbūt nav profesionāli izglītoti, man likās visizteiksmīgākie. Pārsteigums bija ļoti milzīgās izrādes telpas mūsdienīgais mākslinieciskais noformējums un neparastie apģērbi, kas likās kā no atkritumu kastēm savākti, nemaz jau nerunājot par Levija indīgi dzeltenajām tupelēm. Bet vislielākais pārsteigums bija publika. Zālē 600 vietas, un neviena tukša krēsla. Absolūts klusums. Un beigās ovācijas. Bet ir jau redzams, ka publikas un kritikas viedokļi ir dažādi. Lielākajos Zviedrijas laikrakstos jau parādījušās atsauksmes, un kritiķi izteikuši ļoti atšķirīgus viedokļus. Izrādes mūžs vēl nav zināms. Tai droši vien būs kaislīgi piekritēji un tikpat kaislīgi noliedzēji. Bet vienaldzības nebūs.

Kā pastāstīja Gunilla Forsēnas kundze, Zviedrijas vēstniecība gādā par to, lai Latvijas televīzijas ļaudis varētu nofilmēt izrādi un parādīt to Latvijā. Arī viņa pati vēl tikai gatavojas uz tikšanos ar Raiņa drāmu, jo pirmizrādes dienā bijis jādodas uz Lietuvu, lai noskatītos Ņekrošus iestudēto "Otello" izrādi, kas esot Eiropas mēroga notikums. Par tādu viņa uzskata arī Raiņa "Jāzepa" izrādi Stokholmā:

— Es uz to gatavojos kā uz svētkiem. Laršs Rudolfsons ir ļoti talantīgs režisors, un es esmu pārliecināta, ka viņam būs izdevies radīt tiešām mūsdienīgu izrādi, kas spēs uzrunāt visu pasauli. Ar Raini Zviedrijā plašāk tiek pavērtas durvis Latvijas kultūrai. Man ir kluss sapnis izdot zviedru valodā arī Roalda Dobrovenska romānu par Raini. Bet Jura Kronberga iztulkoto Raiņa lugu es lasīšu tikai pēc izrādes noskatīšanās. Lai pirmie mani uzrunātu paši Raiņa varoņi.

Šķiet, arī Raini iepriecinātu viņa lugas varoņu tikšanās ar zviedru skatītājiem. Savā uzrunā tālajā 1928. gadā viņš atzīmēja, ka latviešu tauta ir jauna, taču tai pašā laikā arī ļoti sena tauta, un apliecināja zviedru namatēviem "dziļu pateicību par laipno pretimnākšanu jaunajai valstij un tautai, kura priecājas par kulturālajām saitēm un tuvināšanos".

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Dina un Jāzeps: Sofija Berga–Bēma un Anderss Ekborgs

Asnate un Jāzeps. Asnates lomā — Malgožata Pečinska ( Malgorzata Pieczynska )

Jāzeps un viņa brāļi — Anderss Ekborgs, Bjerns Vālbergs, Klaudio Salgado, Karlo Šmits, Liksins Zhao, Tomass Holmins, Amirs Barghashi, Rihards Seruvagi, Dāvids Nordstrems, Gustavs Hammarstens un Niklass Eks

Foto: Martins Skūgs ( Martin Skoog ), Stokholma