Par cilvēku. Par laiku, kurā dzīvojām

Tieši Andrejdienā, ko Latvija svin 30.novembrī, Rīgā notiks dokumentālās grāmatas "Andrejs" atvēršanas svētki. Tās autore žurnāliste Gunta Strautmane apkopojusi zvejnieku kopsaimniecības vadītāja un vēlāk Latvijas jūras lietu ministra Andreja Dandzberga radu, draugu, kolēģu, kā arī valstsvīru un politiķu atmiņas par neparasto cilvēku neparastā laikā.

Apgāds "Likteņstāsti" izdevis šo neparasto grāmatu. Caur viena cilvēka un viņa ģimenes likteņiem lasītājiem dota iespēja ieraudzīt arī mūs pašus un pārmaiņas valstī. Atmiņu mozaīka parāda Trešās atmodas un Latvijas neatkarības atgūšanas gaisotni un notikumus. Prozaiķe Anda Līce uzskata, ka "grāmata "Andrejs" ir par vīru, kādus tagad var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, bet daudzviet tādus vispār nav iespējams atrast...".

Andreja Dandzberga, toreiz vēl Engures zvejnieku kopsaimniecības vadītāja, zvaigžņu stunda bija 1991.gada janvārī, kad viņš, PSRS tautas deputāts, publiski visai drosmīgi kritizēja Mihaila Gorbačova divkosīgo politiku Baltijā. Pašā sēdes sākumā Andrejs Dandzbergs piegāja pie zāles mikrofona. Viņam no prezidija jautāja: "Vai jūs ko gribējāt?" Andrejs Dandzbergs atbildēja, ka gribot lūgt vārdu sēdes beigās un... "mazliet par citu tematu". Jā, A.Dandzbergam piemita diezgan reta spēja — likt viņā ieklausīties. To Latvijas pārstāvis panāca ar pārliecinoši paustu domu, bet nozīme bija arī skaistajam, spēcīgajam, pat suģestējošajam balss tembram.

Kad Andrejam Dandzbergam deva vārdu, viņš sacīja:

"Godājamie deputāti, godājamais priekšsēdētāj! Atkal, jau kuro reizi, izlietas mierīgo iedzīvotāju asinis. Šoreiz par upuriem krituši Lietuvas Republikas pilsoņi, kuri deklarējuši savu neatkarību un cenšas šo neatkarību nosargāt ar savas taisnības pārliecību, ar mīlestību pret dzimteni — mazo Lietuvu. Rodas jautājums — kuri būs nākamie? Atbildēt varam tā: ja notikumi turpinās attīstīties tāpat kā līdz šim, tad tie būs Latvijas un Igaunijas pilsoņi. Kāpēc? Tāpēc, ka, neraugoties uz to, vakar šajā zālē PSRS vadība noliedza scenārija esamību, fakti tomēr liecina par pretējo. Scenārijs pastāv.

Pagājušā gada nogalē mēs visi diendienā bijām liecinieki, kā daži centrālie masu informācijas līdzekļi gatavoja PSRS tautas šiem notikumiem. Sen pazīstami paņēmieni, kas Savienības vēsturē ne vienu reizi vien jau pārbaudīti praksē. Informācijas pamatā tiek ņemti daži īsti fakti, kurus tālāk meistarīgi apstrādā, papildina ar ļaunprātīgiem izdomājumiem un pasniedz PSRS tautām kā vispatiesāko informāciju. Bet dažkārt no visas informācijas, kas pienāk no Baltijas, vienkārši tiek izraudzīts neliels fragments, taču tā, lai auditorijai atliktu vienīgi secināt — baltieši ir mežonīgi nacionālisti, fašisti, vārdu sakot — padibenes.

Laiks, kurā tika gatavoti notikumi Baltijā, arī nav izvēlēts nejauši, proti, — šajā laikā pasaules tautas nodarbina Persijas līča problēmas. Aprēķins vienkāršs — nebūs taču laika pievērsties notikumiem Baltijas Republikās. Spriedelējumiem par to, ka tā ir PSRS iekšēja lieta, nav pamata. Vai tad pasaules demokrātiskā sabiedrība var palikt vienaldzīga, ja kaut kur līst mierīgu iedzīvotāju asinis?

Atradies arī iegansts antidemokrātisko spēku plašākam uzbrukumam Baltijā, proti, — Baltijas valdību lēmums paaugstināt pārtikas produktu cenas. Protams, Maskavā ne sliktāk par mums saprot, ka, nepaaugstinot šīs cenas, nav iespējams izveidot tirgus attiecības un ka Baltijas valdības nopietni domā, kā radīt kompensācijas mehānismu mazturīgo ļaužu aizsardzībai. Notikumi sāka attīstīties tūliņ pēc Jaunā gada. 2. janvārī — kā pēc tam noskaidrojās — Latvijas komunistiskās partijas CK uzdevumā bruņoti omonieši ieņēma Preses namu Rīgā, par laimi, bez upuriem, kaut arī šāva. Šoreiz par ieganstu noderēja it kā netaisnīgi risināts īpašuma jautājums. Ne maršals Jazovs, ne iekšlietu ministrs Pugo nespēja paskaidrot Latvijas valdībai, kas devis pavēli. Kādam Padomju Savienībā taču ir jāatbild par bruņotu formējumu darbību?

Kad pie Preses nama ieradās PSRS tautas deputāti, omonieši uzvedās izaicinoši un, neko nepaskaidrojot, deputātus telpās neielaida. Latvijā ievēlēto PSRS tautas deputātu grupa 7. janvārī nosūtīja uz Maskavu iekšlietu ministram Pugo deputātu pieprasījumu šajā jautājumā, taču atbildēt, protams, neviens nesteidzas.

Šajā pašā nedēļā arī Viļņā tiek organizēts pret valdību vērsts mītiņš sakarā ar cenu paaugstināšanu. Kaut arī Lietuvas Republikas valdība cenu paaugstināšanu apturēja, PSRS prezidents reaģēja nekavējoties, nosūtot paziņojumu — ultimātu (tā to var saprast), kurā draudēts ieviest prezidenta pārvaldi, ja viņa prasības netiks izpildītas. "Sašutusī tauta" pēc cenu paaugstinājuma atcelšanas nenomierinās, bet turpina izvirzīt politiskas prasības.

Notikumi sasniedz kulmināciju brīvdienā, naktī no 12. uz 13. janvāri. Un atkal neviens neko nezina — ne maršals Jazovs, ne iekšlietu ministrs Pugo, ne arī pats prezidents. Pēc tam seko nepārliecinoši paskaidrojumi, tādi kā "lielas masu nesaskaņas", "sarežģīta situācija", "republikas parlamenta ietiepība" un tā tālāk. Bet asinis jau lijušas, četrpadsmit dažāda vecuma un dzimuma cilvēki gājuši bojā, vairāk nekā simt ievainoti, to skaitā divdesmit seši smagi. Atkal komunistiskā partija, atkal bruņotas vienības pret tautu. Pilnīgi iespējams, ka starp slepkavām bija tajā pašā Baltijā iesauktie.

Vakar pēc tam, kad maršals Jazovs un iekšlietu ministrs Pugo bija skaidrojuši situāciju Lietuvā, sekoja tūlītēja reakcija Latvijā. Bruņotas vienības sadedzinājušas kravas mašīnas, piekauti šoferi. Automašīnas bija novietotas uz tilta, lai kavētu tankiem piekļūt pie republikai svarīgiem objektiem.

Vecrīga tagad izskatās kā cietoksnis pēc tautas sacelšanās — ielās barikādes un prettanku aizsprosti. Tauta aizstāvas, kā māk. Protams, pret tankiem un automātu stobriem šī aizsardzība ir maziedarbīga.

Nav šaubu — ja PSRS vadība turpinās līdzšinējo politiku, no traģiskiem notikumiem Baltijā nebūs iespējams izvairīties. Baltijas tautas savu izvēli ir izdarījušas, ievēlot savu republiku Augstākās padomes. Neatkarības ideju nevar ne izdzēst, ne apturēt — tad ir jāiznīcina visi šīs idejas nesēji.

Taču sakarā ar šiem notikumiem gribētos uzdot dažus jautājumus prezidentam Gorbačovam, maršalam Jazovam un iekšlietu ministram Pugo. Vai patiešām jūs, Mihail Sergejevič, demokrāts un Nobela Miera prēmijas laureāts, nesaprotat, kādas pārmaiņas ir notikušas valstī jūsu paša pasludinātās pārbūves gaitā? Vai tad jums nav skaidrs, ka vienas partijas, viena politiskā spēka vietā jau ir vairāki? Un ka demokrātiskā sabiedrībā tikai tautai pašai ir tiesības demokrātiskā ceļā izvēlēties, kuram no tiem dot priekšroku? Kopš kura laika demokrātiskā sabiedrībā runāt gan var visi, bet tikai viena partija, viens politiskais spēks var saņemt arī vēl bruņoto spēku atbalstu? Varbūt tā ir kāda jauna demokrātijas forma?

Jā, mēs zinām kādu pirmspārbūves režīma iezīmi — ja notika vēršanās pret tautu, pēc tam nebija iespējams atrast vainīgo. Bet, Jazov un Pugo, jūs taču esat ministri, kam pakļauti ārkārtīgi vareni spēki. Vai tad mūsu tagadējā sabiedrībā tas neprasa no jums arī atbildību par to, lai šie spēki netiktu izmantoti pret mierīgiem iedzīvotājiem, pret savu tautu? Šobrīd mēs to neredzam.

Kas atliek baltiešiem? Šajā situācijā — acīmredzot vienīgi paļauties uz pasaules demokrātiskās sabiedrības atbalstu. Baltijas republiku parlamenti patlaban to arī dara."

Andreja Dandzerga toreizējā uzstāšanās, kas iegājusi vēsturē ar lielo burtu, pilnā apjomā tolaik publicēta vienīgi rajona avīzē "Tukuma Ziņotājs". Tagad ar apgāda "Likteņstāsti" atļauju to publicē "Latvijas Vēstnesis".

Kā uzskata Andrejs Eizāns, Andreja Dandzberga un viņa biedru ieguldījums Latvijas neatkarības atgūšanā ir ļoti būtisks. Ar apgāda "Likteņstāsti" izdoto grāmatu Andrejam Dandzbergam ir uzcelts piemineklis.

Armīda Priedīte, "LV" korespondente