Kad zinātnieki un praktiķi saka: "Lolosim arī trešo zvaigzni Latgali!"

Krāslavā pirms mēneša notika Latgales Pētniecības institūta 9. zinātniskā konference "Latgales pagātne, tagadne, nākotne". Plenārsēdē tika nolasīti 7, bet astoņās darba grupās — 70 referāti. Diskusijā savas domas izteica pusotra desmita dažādu nozaru zinātnieki, pedagogi un kultūras darbinieki.

Latgales Pētniecības institūta (LPI) gadskārtējai — 9. — zinātniskajai konferencei bija savas atšķirīgas iezīmes. Katru gadu tās rīkojot citā Latgales pilsētā, ar Krāslavu noslēdzās iecerētais loks. Parasti līdzās novada kopīgajām problēmām visai detalizēti tikuši tirzāti pilsētas un rajona, kurā notiek konference, specifiskie jautājumi. Arī šoreiz vairāki referāti tika veltīti Krāslavas un tās novada vēsturei, kultūrvēsturei, ekonomikai, izglītībai, reliģiskajai dzīvei un redzamām personībām.

Atšķirībā no iepriekšējām konferencēm, kuru plenārsēdēs rīta pusē parasti tika nolasīti 3–4 referāti, šoreiz plenārsēdei tika veltīta visa diena — ar 7 ziņojumiem, plaši izvērstu diskusiju un konstruktīvu priekšlikumu izstrādi. Šīs plenārsēdes un diskusijas galvenais temats bija Latgales reģiona ekonomikas un kultūras attīstības iespējas — ar nabadzības pārvarēšanas un turības veicināšanas ceļu meklējumiem kā galveno kodolu.

Konferenci atklāja LPI valdes priekšsēdētājs Amandis Podiņš. Tika iedegts tradicionālais Latgales daudzžuburu svečturis un apsieta krāšņa tautiska josta ar tās pilsētas vārdu, kurā notiek konference.

Rēzeknes — Aglonas katoļu diacēzes bīskaps Jānis Buls un Krāslavas draudzes dekāns Jānis Lapkovskis runāja par novada ļaužu dzīvi, garīgajām problēmām un novēlēja konferencei panākumus, dodot savu priesterisko svētību.

Konferenci sveica Krāslavas rajona padomes priekšsēdētājs Andris Badūns, izsakot cerību, ka šī konference būs jūtams katalizators kā visa novada, tā Krāslavas un rajona progresējošajai attīstībai. Kaut arī Krāslavas rajonā ir visai liels bezdarbs — 22,1 procents (tiesa, mazāks nekā Rēzeknes, Balvu un Preiļu rajonā), pēdējā laikā veikti vairāki pasākumi tā mazināšanā. Nostiprinās viens no Latgales lielākajiem, tehnoloģiski attīstītākajiem kokapstrādes uzņēmumiem — "Krebsar". Strādā, gan grūtības pārvarot, uzņēmums "Lakralini", šūšanas apvienība. Savu darbību aktīvi izvērsis arī Krāslavas novada tūrisma informācijas centrs. Tas sagatavojis dažādus bukletus, informatīvās zīmes, aktīvi sadarbojas ar saimniecībām, kuras var sniegt tūrisma pakalpojumus. Lai gan sākotnēji bija tikai 2 lauku mājas, kas to varēja darīt, tagad aizvadītajā vasaras sezonā to jau bija 19, kurās jūlijā un augustā nebija brīvu vietu. Un tas, kurš pavadījis kādu laiku Latgales Šveicē — Krāslavas novadā, agrāk vai vēlāk te atgriezīsies atkal. Piesaistot diezgan lielus īpaši atbalstāmā reģiona fonda līdzekļus, speciālisti un uzņēmēji aktīvi strādā ar projektiem, sadarbojas ar Preiļu un Jēkabpils pašvaldībām, attīsta jau iedibinātās un meklē jaunas sadarbības iespējas ar kaimiņos esošo Baltkrieviju. Taču dažkārt jāsastopas ar dažādiem bremzējumiem.

Nesen Krāslavu apmeklēja īpaši atbalstāmo reģionu Saeimas apakškomisijas vairāki deputāti, kuri uzrauga likuma izpildi un reģionālā fonda darbību. Pēc pašreizējās situācijas rūpīgas apzināšanas viens no deputātiem P. Tabūns teica, ka Rīgā joprojām nevarot saprast, ka šeit vajadzīgas nodokļu atlaides, investīcijas, lai attīstībai dotu jūtamāku impulsu. Diemžēl, piebilda deputāts, politika ir pārāk saraustīta, visu nomāc ierēdņu un ministru personīgās intereses — ka tik noturēties krēslā, kā atrisināt personīgos un partiju jautājumus, ievērot grupas intereses, bet nolaisties līdz realitātei, līdz valsts interesēm un līdz Latgales interesēm nespēj.

Izvērstu ziņojumu par Krāslavas rajonu, tā šodienu, attīstības perspektīvām un risināmām problēmām nolasīja rajona padomes plānošanas un attīstības nodaļas speciāliste, Tūrisma informācijas centra vadītāja Ilze Stabulniece. (Publicējam atsevišķi.)

Plenārsēdes referātu struktūru veidoja divu — nākotnes un pagātnes — pozitīvo vīziju iezīmējums, reizē tieksme selektīvi sintezēt to, kas gan no pagātnes reālās pieredzes, gan nākotnes vīzijas var noderēt tuvākajai, pārredzamajai esamībai, praksei.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Guntis Rudzītis zinātniski pamatoti un reizē aizrautīgi, izteikti programmatiski runāja par tematu "Latvijai un Latgalei jākļūst bagātai". Vispārīgā formā šīs perspektīvas vektorus referents iezīmēja četrās galvenajās izpausmēs: labi organizēta, mūsu vajadzībām atbilstoša izglītība; mūsu objektīvi reālo iespēju maksimāla izmantošana, kas pašreiz maz tiek darīts; perspektīvi sistēmisks skatiens nākotnē; mūsdienu zinātnes sasniegumu un tehnoloģiju likšana lietā.

G. Rudzītis ļoti konkrēti un pārliecinoši parādīja, kāda atdeve bijusi katram ieguldītajam latam pirmās Latvijas Republikas laikā un kāda ir atsevišķu attīstīto valstu pieredze. Bez nopietnas izglītības nav iespējami visi galvenie sabiedriskā progresa nosacījumi — jebkura darba organizācija un tā kvalitāte, komunikācijas ar apkārtējo pasauli, zinātnes, tehnikas, dažādu tehnoloģiju lietošana utt.

Runājot par neizmantotām iespējām, citu piemēru vidū G. Rudzītis minēja vēja enerģijas izmantošanu. Pirms Otrā pasaules kara VEF konstruēja un ražoja ekonomiskus divspārnu un daudzspārnu vēja dzinējus, kas spēja ražot lētu elektroenerģiju. Tagad tos iepērkam no norvēģiem par dārgu naudu, sadārdzinot strāvas izmaksas. Arī tagad mēs varam paši gatavot savus vēja rotorus, izmantojot Rīgas, Daugavpils un Rēzeknes kvalificētus speciālistus un LLU zinātniekus.

Cik nesaimnieciski Latvijā iznīcina un pa lēto izpārdod savus mežus, nav daudz jāstāsta. Braucot no Rīgas uz Krāslavu, varēja sastapt vairākus desmitus kravu ar lieliskiem, bet neapstrādātiem bērza un priedes klučiem no Latgales mežiem. Japāņi, piemēram, iepērkot meža nogabalus Krievijā un citur, tajos izmanto visu līdz pēdējam kriksītim. Apaļkokus, skujas, zarus, zāģu skaidas, koku lapas, celmus, mizas, no kurām izgatavo dāmu kažokus, pārstrādei, dažādu vielu ieguvei izvērstā ķīmiskās rūpniecības industrijā. Visā izmantotajā platībā nekavējoties iestāda jaunu mežu. Un gūst milzu peļņu. Bet mēs nevis kompleksi izmantojam savas mežu bagātības, bet izpārdodam tās par grašiem. Ka tik ātrāk tikt pie naudiņas, pēc mums kaut vai ūdens plūdi!

Tagad jo liela uzmanība koncentrēta uz Jēkabpils — Līvānu pusē ceļamo celulozes ražotni. Taču tas jau pagātnei piederošs laiks. Tagad ne tikai Japānā, bet arī Skandināvijā ceļ daudz efektīvākus kompleksos kombinātus, kur, pilnīgi izmantojot visu koksnes materiālu, iegūst kokogles, lopbarības raugu, celulozi, papīru, furfurolu, etanolspirtu, terpentīnu un citus ražojumus.

Latvijā ir 2250 ezeru, tai skaitā Krāslavas rajonā vairāk nekā 270, kuros aug niedres. Tās izmantojamas ne tikai savdabīgu, ekoloģiski veselīgu un stipru jumtu veidošanai, bet arī papīra un tekstila rūpniecībā, mājsaimniecībā un citur. Taču tas tiek darīts minimāli. Pie mums kokzāģētavu atkritumus, zāģu skaidas lielākoties sadedzina. Bet saimnieciskās un taupīgās zemēs viena kokzāģētava ar 2 rāmju iekārtu gadā dod ap 1 miljonu litru etanola. Mēs kūdru izmantojam gandrīz tikai kā kurināmo un dārzu papildmēslojumu. Taču, vispusīgāk izmantojot kūdru un taupot mežus, no kūdras var iegūt to pašu etanolu, degvielas piedevu, lakas, smaržvielas, acetātzīdu, augu aizsardzības līdzekļus un citas derīgas vielas. Taču šīs iespējas mēs neizmantojam. Kaut arī kūdras krājumi mums, arī Latgalē, ir ievērojami, Latvija pagājušajā gadā, piemēram, pat iepirka kūdru no Igaunijas. Tāpat netiek izmantoti lielie sapropeļa krājumi Latgales ezeros, no kuriem iegūstams ne tikai lauku mēslojums, bet arī ķīmiskās rūpniecības produkti.

Prof. G. Rudzītis iezīmēja vēl dažas citas jomas, kur slēpjas lielas nākotnes progresa iespējas.

Atšķirībā no prof. G. Rudzīša šo rindu autors devās pagātnē. Referātā "Latgales priekšzīmīgās saimniecības 30. gadu beigās kultūrvēsturnieka skatījumā" tiecos parādīt, ka šajā laikā visos Latgales nostūros, pārvarot pagātnes atpalicību, bija izveidojušās turīgas, priekšzīmīgas saimniecības. Līdzi materiālajai labklājībai auga un augšupcēlās vides, sadzīves un gara kultūra, aizvien vairāk bērnu ieguva labu izglītību. Aplūkojot 12 dažādu tipu saimniecības un t.s. purvkultūras saimniecību kopu, bija jāsecina, ka ne tikai zemes lielums, bet arī vairāki citi faktori toreiz noteica augšupeju. Kāds konferences dalībnieks izmeta frāzi — Kārlis Ulmanis deva naudu un zemnieki iedzīvojās. Protams, tas ir vienpusīgs un primitīvs skaidrojums.

Vispusīgi izpētot materiālus, pāri visam viens top jaušams jo strikti — šie zemnieki dzīvoja valstī, kur par lauku cilvēku tika pastiprināti domāts un gādāts. Arī šajā konferencē bija dzirdama pamatota sūkstīšanās par nenoteiktību, stihiskumu, kompleksas pieejas trūkumu. Toreiz, lūk, bija izveidots un sekmīgi darbojās mērķtiecīgs komplekss, kas nodrošināja nemitīgu un stabilu progresu, bija izdevīgu bankas kredītu piešķīrums, dzīvojamo māju un saimniecības ēku paraugprojekti, kurus varēja iegādāties par dažiem desmitiem santīmu. Ar lauksaimniecības biedrību, meliorācijas apvienību, lopkopības pārraudzības un citu veidojumu palīdzību tika sekmēta vispusīga racionāla saimniekošana laukā, pļavā, laidarā, dārzā. Bija garantija, ka labas kvalitātes ražojumi — sviests, bekons, lini, labība — tiks novadīta līdz pircējam, pasargājot no starpnieku, pārstrādātāju, dažādu koruptantu alkatības. Lai iegūtā peļņa kalpotu saimniecības tālākai attīstībai, bērnu izglītošanai, kultūrai.

Nozīmīgas Latgales attīstības problēmas savos ziņojumos risināja profesori Jānis Kaktiņš, Eduards Matisāns, Staņislavs Keišs, Balvu rajona padomes izpilddirektors Andris Kazinovskis.

E. Matisāns referātā "Galvenie priekšnosacījumi Latgales virzībai uz labklājību" uzsvēra: varbūt paradoksāli, bet ekonomiskie panākumi mūsdienās aizvien vairāk atkarīgi no neekonomiskiem faktoriem, no godīgiem, gudriem likumdevējiem un izpildvaras pārstāvjiem. Jā, arī no enerģiskas inteliģences, kura spēj paredzēt nākotni, vērst to sabiedrības labā un laikus brīdināt no aplamiem soļiem, egoisma un mantrausības. Drošāk skatīties patiesībai acīs, jautājot: kas mums ir svarīgāks — vairāk skolu vai vairāk alkohola tirgotavu? Kas notiek ar mūsu eliti? Vai uzņēmēja Valentīna Kokaļa izaicinošais stāsts par sevi presē nav tipiska pašreizējās elites vizītkarte? Vai uz tādu personības tipu mēs tiecamies?

E. Matisāns noslēgumā teica: ikvienam uz sava galda vajadzētu būt trim vissvarīgākajiem dokumentiem: 1) valsts konstitūcijai; 2) personīgajam progresa plānam; 3) rūpīgi izstrādātam morāles kodeksam. Ja mēs godīgi un konsekventi pildīsim tajā ierakstīto, var cerēt uz panākumiem, arī labklājības pacēlumu.

LLU (Jelgava) profesora, doktora Jāņa Kaktiņa referāts "Latgales reģiona ekonomiskās attīstības potenciālās iespējas" piesaistīja ar kompozicionāli mērķtiecīgo un skaidri būvēto struktūru: 1) potenciālās iespējas; 2) vājās puses; 3) praktiski darāmais; 4) draudi; 5) sintēze, secinājumi.

Reģionā ir pietiekami cilvēku resursi ražošanas izvēršanai; izglītoti speciālisti vairākās nozarēs, divas augstskolas, a/s "Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacija" — ievērojams zinātnieku eksperimentālais centrs Latgalē, lauksaimniecības pamatizglītības iespējas Malnavā, Maltā, Bebrenē u.c. Daudz lauksaimnieciski izmantojamās, taču jau par atmatu kļuvušās zemes, plašas purvu platības, daudz nepiesārņotu ezeru zivkopības un vēžkopības attīstībai. Ir grants resursi, pozitīva tranzīta infrastruktūra, visas debespuses pārstāvoši, krustojoši dzelzceļu un šoseju mezgli, Daugavpils lidosta, attīstīta tautas māksla (keramika, tekstils, koktēlniecība u.c.), krāšņā, daudzviet pirmatnējā, nepiesārņotā daba — pamats tūrisma un atpūtas iespēju izvēršanai.

Vājās puses — dziļā, ieilgusī ekonomiskā un sociālā depresija, visaugstākais bezdarba procents valstī, līdz ar to — trūcība.

Valsts stratēģijas trūkums. Ap 80 procentu — naturālo, maz vidējo un lielo saimniecību. Zemais produkcijas iepirkuma cenu līmenis. Investīciju trūkums. Mazietilpīgais vietējais tirgus un gandrīz zaudētais klātesošais austrumu tirgus. Vājā iekšējā tirgus aizsardzība uz valsts (arī reģiona) robežām. Augstie banku kredītprocenti.

Reāli darāmais — izglītība, lauksaimniecības kooperācija, savu interešu aizstāvēšana pašpārvaldē, valsts atbalsts, ilgtermiņa attīstības stratēģijas izstrāde, ceļā uz ES — ne tikai valsts, bet arī nevalstisko organizāciju aktivizēšanās u.c.

Draudi — demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās reģionā, iedzīvotāju daļas degradācija, depresijas pastiprināšanās, ražošanas apjomu samazināšanās vairākās nozarēs, pārāk dārgi energoresursi, nav vienotu kvalitātes standartu uzraudzības un kontroles, vājš lauksaimniecības produktu mārketings, nevis reģionu izlīdzināšana, bet polarizācija, Rīga, Ventspils, no vienas puses, un Latgale, arī Vidzeme, no otras puses, kā ekonomiski un sociāli kontrasti.

Galvenais secinājums: ja nav ekonomikas, nav arī sociālās attīstības. Lai Latgale izlīdzinātos ar citiem Latvijas reģioniem, apsteidzei jābūt ļoti lielai, enerģiskai un mērķtiecīgai.

Andris Kazinovskis un Staņislavs Keišs savos referātos iztirzāja Latvijas reģionu izveides principus un stratēģiju. Tieši šajā dienā — 27. oktobrī — viņu raksts "Lai Latvijas reģionu izveide atbilstu pašu vajadzībām un starptautiskām mērauklām publicēts "Latvijas Vēstnesī", tāpēc viņi vairāk pakavējās tieši pie Latgales īpatnībām. Vairākos administratīvi teritoriālo robežu grozījumos padomju laikā visvairāk cietusi tieši Latgale, tāpēc viena no tuvākajām problēmām — noteikt reģionu robežas. Nenosakot robežas, nevar veikt arī pašvaldību apvienošanās procesu. Galvenais — lai šī reforma nebūtu formāla un birokrātiska, bet — tieši otrādi — novērstu pašreizējās negatīvās izpausmes un sekmētu progresu, lai iezīmētu dinamiskāku reģionu izlīdzināšanos. Lai nebūtu tā, ka dažas pilsētas un nozares eksistē un attīstās uz pārējās teritorijas rēķina. Pašreiz iekšzemes kopprodukta pieaugums uz vienu iedzīvotāju Latgalē ir divreiz mazāks nekā Rīgas reģionā. Referenti reģionālās reformas griezumā aplūkoja izglītības, kvalifikācijas celšanas, nodarbinātības sistēmu pielāgošanas, modernizācijas un citus perspektīvus jautājumus Latgalē.

A. Kazinovska un S. Keiša ziņojumi izraisīja visvairāk jautājumu un visdzīvāko diskusiju konferencē. Arī vairāki referāti darba grupās cieši sasaucās ar konferences galveno — plenārsēdē apspriesto un vispusīgi analizēto tēmu. Te pirmām kārtām jāmin V. Lauska "Reģionālās problēmas Latvijas partiju politikas aspektā", I. Slišāna "Latgales reģions un tā robežu jautājuma dažādie aspekti", M. Pūķa "Politikas koordinācijas plāni Latvijā", J. Pitrāna "Latgale mūsdienu informatīvajā telpā", S. Vanagas "Identitāšu veidošanās pierobežas rajonos" u.c.

Katra darba grupa (tādas ir astoņas) apkopojusi un iesniedz LPI valdei priekšlikumus dažādu konkrētu projektu īstenošanai un pētniecības institūta tālākā darba pilnveidei.

Par jauno LPI valdes priekšsēdētāju tika ievēlēts Daugavpils Pedagoģiskās universitātes rektors prof. Jānis Pokulis.

Kultūrvēstures darba grupas vadītājs prof. Pēteris Zeile — speciāli "Latvijas Vēstnesim"