Ar Zviedrijas atbalstu uz Eiropas Savienību

Jānis Dripe, Latvijas vēstnieks Zviedrijā, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Indulis Spuldzenieks

— Kā Stokholmā izjūtams ES prezidentūras sākums?

— Zviedrija ES prezidentūrai mērķtiecīgi gatavojās jau visu 2000.gadu. Galvenā atbildība sadalīta starp premjera biroju un Ārlietu ministriju, iesaistītas būs arī attiecīgās nozaru ministrijas. Darbā pieņemti papildu darbinieki, nodrošināta teicama informācijas plūsma. ES prezidentūras programmas projekts un galvenie akcenti — ES paplašināšanās, nodarbinātība un vides jautājumi — bija skaidri jau pērnā gada pavasarī. Zviedrija izveidojusi arī labu un informatīvi bagātu prezidentūras mājas lapu (www.eu2001.se) zviedru, angļu un franču valodā, atsevišķa informācija pieejama arī vācu valodā.

Pateicoties Zviedrijas ārpolitiskajām aktivitātēm, ārlietu ministre Anna Linda kļuvusi par populārāko ministri Zviedrijas valdībā. Prezidentūras kopējo pasākumu budžets ir 835 miljoni kronu (aptuveni 56 miljoni latu — J.Ū. ). Praktiskās izmaksas gan būs lielākas, bet Zviedrija var lepoties, ka ES prezidentūrā būs iesaistīta visa valsts. Astoņdesmit oficiālās tikšanās, ieskaitot divas ES Padomes sēdes Stokholmā un Gēteborgā, notiks četrdesmit četrās dažādās Zviedrijas vietās — no Kirunas pašos ziemeļos līdz Īstadei un Malmei dienvidos. Zviedrijas tradicionālajam suvenīram — sarkanajam Dalarnas zirdziņam tagad parādījies jauns radinieks ES karoga krāsās (tumši zils ar dzeltenām zvaigznēm).

Labas iekšpolitiskās publicitātes nodrošināšanai svarīga nozīme būs arī Zviedrijas vicepremjeres, bijušās ārlietu ministres Lindas Hjelmas–Valēnas veiksmīgam darbam.

Īsi pirms Ziemassvētkiem grandiozajā Stokholmas koncertnamā notika plašs informatīvs pasākums par gaidāmo prezidentūru, piedaloties premjeram Jēranam Pērsonam, ārlietu ministrei Annai Lindai un dažādu ministriju valsts sekretāriem. Bez jau minētajām ES prezidentūras pamattēmām noteikta uzmanība Zviedrijai būs jāvelta Tuvo Austrumu konfliktam, pastāvīgas uzmanības lokā būs arī Balkāni. To apliecina arī pirmās oficiālās vizītes — jau 3. janvārī, gada otrajā darbadienā, Stokholmā bija Izraēlas ārlietu ministrs. Bet tā īsti prezidentūra sākas 9. janvārī, kad Stokholmā pulcēsies visa Eiropas Komisija.

— Vai Latvijas vēstniecība ir gatava šim atbildīgajam laika posmam?

— Jā, protams. Mūsu vēstniecībai šis būs atbildīgs un saspringts darba periods — daudzas tikšanās, viesi, informācijas plūsma. Domāju, ka vēstniecībā strādā profesionāli labi sagatavoti un ieinteresēti ļaudis, arī tehniski esam labi nodrošināti. Diemžēl cilvēku kļuvis mazāk, bet tā ir visas mūsu Ārlietu ministrijas pašreizējā finansu stāvokļa problēma.

— Kā jūs Zviedrijas prezidentūras kontekstā vērtējat ES dalībvalstu vadītāju Nicas apspriedes rezultātus?

— No Zviedrijas prezidentūras viedokļa raugoties, Nicas apspriede nenoliedzami ir panākums. Bez Nicas lēmumiem Zviedrijai ar savu ietekmi ES būtu ļoti grūti panākt vienošanos būtiskos institucionālo reformu jautājumos. Tagad prezidentūras mērķi nav jākoriģē, un Gēteborgas padome varēs pieņemt jaunus, arī mums pozitīvus lēmumus par ES paplašināšanās stratēģiju. Jāatceras arī, ka Nicas apspriedē pirmo reizi ES vēsturē lielās un mazās valstis nonāca tik tiešā interešu konfliktā, un lielās valstis nenoliedzami nostiprināja savu ietekmi. Taču mums ir svarīgi, ka vairs nav formālo barjeru pašam ES paplašināšanās procesam. Svarīgi arī, ka par apmēram 30 procentiem sarukusi to jautājumu daļa, kuros lēmums jāpieņem vienbalsīgi. Par Lietuvas balsu skaitu Padomē un vietu skaitu parlamentā varam priecāties kā par veiksmīgas apstākļu sakritības rezultātu.

— Kā Zviedrija vērtē Latvijas virzību uz ES un arī mūsu virzību uz NATO?

— Es jau bieži esmu uzsvēris Latvijas un Zviedrijas interešu sakritības. ES šajā ziņā ir svarīgs un raksturīgs piemērs. Zviedrija patiešām ļoti daudz dara, lai Baltijas valstis iespējami ātri integrētos ES. Šī mūsu integrācija atbilst arī rūpīgi apsvērtām un izanalizētām Zviedrijas ilgtermiņa interesēm gan no drošības politikas, gan ekonomiskās politikas viedokļa. Kopumā tas ir arī jautājums par nākotnes ES. Ja Baltijas valstis saglabā attīstības dinamiku, ja ilgākā laikā saglabājas pozitīvās ekonomiskās tendences un jauno tehnoloģiju ieviešana Skandināvijas valstīs un ja tālākā perspektīvā ES pievienojas arī Norvēģija, tad Ziemeļeiropas un tātad arī Baltijas reģions kļūst par vērā ņemamu ES sastāvdaļu. Īpaši svarīgi tas būs, attīstoties padziļinātai sadarbībai ES ietvaros. Tātad Zviedrija ir patiesi ieinteresēta Latvijas ātrā uzņemšanā ES. Bet Zviedrija ir arī vislabāk informētā ES dalībvalsts par reālo situāciju Latvijā un mūsu problēmjautājumiem. Tāpēc Zviedrijas oficiāli paustā griba savas prezidentūras laikā atvērt visas sarunu sadaļas ar Latviju un slēgt maksimāli iespējamo sadaļu skaitu ir kompliments mūsu pašreizējai gatavībai.

Par Latvijas virzību uz NATO Zviedrijas publiski paustā nostāja arvien bijusi diplomātiski niansēta. To nosaka Zviedrijas ilglaicīgā neitralitāte, tagad nepievienošanās politika un iekšpolitiskā domāšanas inerce lielā daļā sociāldemokrātu, zaļo un kreiso partiju elektorāta. Sava nozīme te ir arī Zviedrijas attiecībām ar Krieviju. 2000. gads uzskatāms par maigi revolucionāru Zviedrijas drošības politikas pārskatīšanas virzienā. Attiecībā uz Baltijas valstīm Zviedrijas pozīcija ir šāda: kamēr Baltijas valstis nebūs sasniegušas savus drošības mērķus (iestājušās NATO), kopējo drošības arhitektūru Baltijas jūras reģionā nevar uzskatīt par pabeigtu. Runājot par praktisko sadarbību mūsu bruņoto spēku tehniskajā pilnveidošanā un apmācībā, viss ir labākajā kārtībā. Rudenī pieņemtais lēmums par četru bataljonu bruņojuma un tehniskā aprīkojuma piegādi Latvijai ir savā ziņā unikāls — mēs saņemsim tieši to, ko mums vajag un ko nosaka mūsu bruņoto spēku attīstības koncepcija.

— Kā jūs vērtējat 2000. gadu Latvijas — Zviedrijas attiecībās?

— Pērnais gads Zviedrijai bija ar īpašu nosaukumu un akcentu ārpolitikā — Baltijas valstu gads. Šī īpašā gada ietvaros labi iekļāvās arī mūsu Valsts prezidentes divas vizītes Zviedrijā ar piedalīšanos starptautiski nozīmīgās konferencēs — holokausta tēmai veltītajā konferencē pērnā gada janvārī un Baltijas reģiona drošības un sadarbības konferencē oktobrī. Abas konferences guva plašu un pozitīvu publicitāti. Svarīga bija arī Saeimas priekšsēža Jāņa Straumes vizīte pērn aprīlī un Ministru prezidenta Andra Bērziņa vizīte, noslēdzot Baltijas valstu gadu, kā arī ārlietu ministra Induļa Bērziņa piedalīšanās ES paplašināšanās konferencē Stokholmā. Savukārt Zviedrijas premjerministrs Jērans Pērsons Latvijā bija vasarā, bet ārlietu ministre Anna Linda mūsu valsti apmeklēja pat divkārt, pēdējo reizi īsi pirms ES dalībvalstu vadītāju Nicas apspriedes un Zviedrijas prezidentūras ES. Tas ir izvērsts un konstruktīvs dialogs. Ja vēl pievienojam mūsu Valsts prezidentes un ārlietu ministra rakstus un intervijas Zviedrijas lielākajās avīzēs, kā arī Annas Lindas un Zviedrijas aizsardzības ministra fon Sidova intervijas Latvijas presē, tad redzam, ka abpus jūrai ir skaidrs priekšstats par mūsu valstu centieniem, stratēģiju un taktiku. Jautājums vairs nav par pamatattiecību spektru starp divām kaimiņvalstīm, bet drīzāk par vēlēšanos šīm attiecībām piešķirt kādu papildu krāsu vai akcentu. Te jāmin Zviedrijas iniciatīva konferencēm Lisabonā, Parīzē, Atēnās un Romā — Baltijas valstu tēla veidošana Dienvidrietumeiropā, kā arī Zviedrijas dienas Daugavpilī, Cēsīs un Jelgavā Baltijas valstu gada ietvaros.

Īpašs akcents mūsu divpusējās attiecībās ir arī kultūras klātbūtnei, un te nu īpaši nozīmīga bija Rīgas jūgendstila izstāde Stokholmā un seši mūsu Nacionālā simfoniskā orķestra koncerti ar Rīgā dzimušo, tagad pasaulslaveno čellistu Mišu Maiski, kā arī pieņemšanas Stokholmā un Malmē. "Prāta vētras" panākumi Eirovīzijas festivālā Stokholmā, manuprāt, bija lielākais pakāpiens Renāram Kauperam ceļā uz Eiropas gada cilvēka titulu Latvijā. Neminot vēl daudzus citus faktus, noteikti jāpasaka par Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" iestudējumu Stokholmas Oriona teātrī un Baltijas mākslas izstādi Ārlandas lidostā. Pirmajā gadījumā, pateicoties mākslinieciskajām kvalitātēm un diplomāta Jura Kronberga lieliskam tulkojumam, zviedros tika rosināta plašāka interese par Raini un Latviju kopumā. Arī par Raini un sociāldemokrātiju, atceroties izcilo sociāldemokrātu līderi Bruno Kalniņu Zviedrijas kontekstā. Savukārt Baltijas mākslas izstāde Ārlandas lidostā, kuru trīs Baltijas valstu premjeri atklāja 12.decembrī (vienpadsmit mākslas objekti no Latvijas un pa diviem no Igaunijas un Lietuvas), ir kā Baltijas valstu gada noslēguma akords. Izstādes intriģējošais nosaukums "Baltic security" ("Baltijas drošība") un lielie plakāti, kas vēsta par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas mākslas klātbūtni Ārlandas lidostā, būs spilgta Latvijas vizītkarte visu Zviedrijas prezidentūras laiku ES. Aplēsts, ka šos mākslas objektus apskatīs apmēram deviņi miljoni cilvēku.

— Ko jūs sagaidāt no jaunā 2001. gada?

— Vispirms jau stabilu, mierīgu un rezultējošu attīstību Latvijā. Tādu, kas labi izskatās arī no dažu simtu un dažu tūkstošu kilometru attāluma. Tad arī mūsu diplomātu darbs Zviedrijas prezidentūras laikā ES būs sekmīgs un dos gandarījumu. Rīgas 800 gadu svinības un Eiropas kultūras galvaspilsētas mēnesis mums dod lieliskas papildu iespējas. Latvijas un Zviedrijas attiecības krāšņos Baltijas kultūras festivāls Stokholmas Skansenā, kas ir mūsu Brīvdabas muzeja vecākais brālis, maijā un vērienīgās izstādes "Trīs kroņi, trīs zvaigznes"atklāšana Arsenāla izstāžu zālē augustā Rīgā. Šīs izstādes patroni ir Zviedrijas Karalis un Latvijas Valsts prezidente.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors