Prof. Pēteris Zeile:

Ar cieņas atskatu un cerības staru

Latgales pētniecības institūta 9. zinātniskā konference Krāslavā, neignorējot tradicionālo tematisko daudzveidību kā galveno vadmotīvu, iezīmējusi labklājības un turības jautājumu Latgalē. Tā allaž bijusi akūta, taču īpašu asumu ieguvusi mūsdienās, kad situācija, īpaši laukos, ir kritiska.

Tāpēc nav nejaušība, ka savam ziņojumam esmu izvēlējies tēmu par priekšzīmīgajām progresējošajām lauku saimniecībām Latgalē 30. gadu beigās. Nebūt nav mazsvarīgi noskaidrot, kā pagātnē visnotaļ trūcīgajā Latgalē par plaukstošām, turīgām bija kļuvušas daudzas saimniecības itin visos novada nostūros.

Kas sekmēja šo augšupceļu, dažkārt vai apbrīnojamo plauksmi? Atbildi uz šo jautājumu meklēju novada respektablā laikraksta "Daugavas Vēstnesis" 1939. gadā publicētajā 12 rakstu ciklā ar kopīgu nosaukumu "Godalgotās saimniecības", arī dažos citos materiālos 1940. gada pirmajā pusē.

Manu uzmanību šie materiāli piesaistīja arī tāpēc, ka tos bija gatavojis Latgalē pazīstamais rakstnieks un kultūrvēsturnieks Donats Latkovskis. Divu dzejoļu grāmatu, stāstu krājuma vēsturiskās drāmas "Karalis Visvaldis", daudzu rakstu autors. Izdošanai sagatavoju 1999. gadā iznākušo D.Latkovska grāmatas "Nacionālā atmoda Latgalē" pirmo daļu. Patlaban ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu LKC izdevniecība izdod šī darba otru grāmatu.

Iezīmējot katras saimniecības panākumu materiālos, tehniskos un agrozinātniskos nosacījumus, D.Latkovskis kā literāts un kultūrvēsturnieks izseko līdzi zemkopju individuālajiem likteņiem, subjektīvās aktivitātes izpausmēm, māju un vides estētiskajai izkopei. Autors, no vienas puses, parāda, kā kultūra — prese, grāmatas, radio, zinātnes atziņas — šajā laikā visai intensīvi ienāk pirmrindas saimniecībās, reizē akcentējot, ka turības un labklājības pieaugums ir pamats un ķīla kultūras, izglītības tālākajai attīstībai. Īpaši tiek akcentēts pēdējais — lauku jauniešu izglītošanās kā būtiskākais tālākā progresa nosacījums.

Kāds pazīstams literatūras vērtētājs iezīmēja literatūrā valdošo šablonu par 30. gadu laukiem. Tā ir saimniecība, kurā mīt trīs paaudzes, ir ošu gatve, aka ar vindu, veca māja ar tēju saišķīšiem pie griestiem, nakšņošana klētī, gultas ar siena matraci, zāles pļaušana rītausmā, pirts prieki, Jāņu svinēšana klasiskā garā u. tml. Izņemot dažkārtēju vairāku paaudžu kopābūšanu, neko no šiem sentimentiem iepriekšminētajās D.Latkovska apcerēs neatrodam. Latgales sētai nav raksturīga veco Straumēnu idille. Te valda sūrs, skarbs, dažādus šķēršļus un grūtības pārvarošs darbs. Te vecās dzīvojamajās mājās nešaudās palu laikā ieklīdušās līdakas, bet stihisko ūdeņu neaizsniedzamās piekalnēs top jaunas, ērtas mājas ar gaišiem logiem topošo dārzu ietvaros. Pāri visam viens ir jaušams jo strikti — šie zemnieki dzīvo valstī, kur par lauku cilvēku tiek pastiprināti domāts un gādāts, gan piešķirot izdevīgus bankas aizdevumus, par dažiem desmitiem santīmu sagādājot dzīvojamo māju un citu ēku racionālus projektus, gan ar lauksaimniecības biedrību, meliorācijas apvienību, lopkopības pārraudzības un citu veidojumu palīdzību sekmējot vispusīgu racionālu saimniekošanu laukā, pļavā, laidarā, dārzā. Un nodrošinot to, ka labas kvalitātes ražojumi — sviests, bekons, lini, labība — tiks novadīti līdz pircējam un iegūtā peļņa kalpos saimniecības tālākai attīstībai, bērnu izglītībai. Lauku cilvēks tika aizsargāts no starpnieku, dažādu pārstrādātāju un koruptantu alkatības.

Rakstu cikls rāda, ka priekšzīmīgās, valsts godalgotās saimniecības ir visos četros toreizējās Latgales apriņķos, taču visvairāk Daugavpils apriņķī, kas toreiz gar Daugavu izvietojās no PSRS austrumos līdz Aiviekstei rietumos. Tieši šīs saimniecības piesaista uzmanību vispirms.

Viena no raksturīgajām vidējām Latgales saimniecībām ar zemes platību nedaudz pāri 20 ha — Līksnas pagasta Pļaviņās, kur saimnieko Antons Svētiņš. Par nelielu, bet izdevīgu bankas kredītu Daugavas krastā uzcelta jauna, skaista dzīvojamā māja un cita pēc citas — saimniecības ēkas. Purvainās un krūmiem aizaugušās zemes meliorētas un ielabotas, katra zemes pēda apstrādāta un racionāli izmantota. Koptas, mēslotas ganības, pļavas, āboliņa nogabali, 2,5 ha sakņaugu ļauj turēt 12 slaucamas govis, saņemot 260 latu ienākumu mēnesī. Audzē selekcionētus ‘Priekules’ ziemas un ‘Imantas’ vasaras kviešus, kurus arī pārdod. Iekopts jauns augļudārzs, 14 bišu saimes, no kurām arī savi ienākumi. Pasta krājkasē noguldīts 2500 latu. Ģimenē 5 bērni, no tiem vecākie tiek skoloti un vasarās iesaistīti atbilstošos darbos. Ir radio, tiek abonēta dienas avīze "Daugavas Vēstnesis" un trīs lauksaimniecības izdevumi. Saimniecības attīstību sekmē regulāras speciālista — tuvējās Daugavpils agronoma — konsultācijas. Saimniecība apbalvota ar Zemkopības ministrijas Goda diplomu.

Protams, saimniecības turību lielā mērā nosaka zemes platība, tās auglība un atrašanās vieta. Taču svarīgs arī subjektīvais faktors — enerģija, mērķtiecība, zināšanas, zemes racionāla izmantošana. Godalgoto, plaukstošo saimniecību vidū ir tādas, kurām pieder 56 ha, tikai 10 ha un pat mazākas zemes platības.

Aulejas pagasta Kalna Kudiņu saimniekam Kudiņam pieder tikai 7,5 ha zemes, tiek audzināti un skoloti 5 bērni. Un tomēr — pirmrindnieks. Ar ko tajos ticis? Pirmkārt, nomeliorējot krietnu zemes nogabalu un liekos ūdeņus ievadot Dubnas upē, visu zemi iekopjot un to intensīvi izmantojot. Attīstot putnkopību un biškopību (20 bišu saimes). Audzējot bekona cūkas, pārdodot ap 1500 kg labības pārpalikuma, tiek gūta laba peļņa saimes iztikai: bērnu skološanai un saimniecības attīstībai. Vecākais dēls Antons mācās Aglonas ģimnāzijā uan rūpīgi veic grāmatvedības darbus. Citi bērni ir Grāveru pamatskolas mazpulcēni un aizrautīgi veido savus izmēģinājuma lauciņus. Saimniecība 1938. gadā apbalvota ar Zemkopības ministrijas Goda diplomu, saimnieks — ar zelta kabatas pulksteni.

Vēl cita Latgalei raksturīga mazplatības saimniecība Līcīši Līvānu pievārtē, netālu no Dubnas ietekas Daugavā. Tās saimnieks Antons Milts Latgales atbrīvošanā cīnījies slavenajā Ziemeļlatvijas partizānu pulkā. Viņš no Krustpils muižas iedalīto 10 ha jaunsaimniecību izkopis un guvis tādus panākumus, ka Līcīši izpelnījušies Zemkopības ministrijas atzinību un godalgu. Attīstīta piena lopkopība, kas dod 120 latu ienākumus mēnesī. Tuvējos Līvānos tiek pārdota dārzeņu un augļu raža. Līcīšu saimnieks vada te izvietoto mašīnu koplietošanas punktu ar 150 dažādiem agregātiem. Tas viss kopumā nodrošina turīgu dzīvi ģimenei.

Augusts Milts dzīvo sabiedriski aktīvu dzīvi — ir aizsargu organizācijai piederīgs, darbojas Līvānu lauksaimniecības, pašpalīdzības biedrībās un patērētāju savienības vietējā nodaļā. Abonē un lasa žurnālus "Zemkopis", "Sētā un Druvā" un kādu no dienas laikrakstiem. Jaunākās laukkopības un lopkopības atziņas lieto praksē.

Kaut retāk, Latgalē ir arī krietni lielas saimniecības. Tāda ir Teodoram Gailītim Gaigalavas pagasta Lejas Čakšos. Gailīšu dzimta pieder seniem zemes rentniekiem. Vectēvs un tēvs, rentējot zemi un sekmīgi saimniekojot, jau 1897. gadā nopirkuši 28 ha zemes, bet 20. gs. sākumā — vēl vairākus desmitus hektāru. Pēc sadalīšanas ar brāļiem Teodors apsaimnieko 56 ha zemes. Viņš tajā izvērsis intensīvu un ienesīgu saimniekošanu. Tā ir saimniecība, kur vēl nesen smagais un mazražīgais roku darbs visā lauku ciklā — kūtī, mājā, darbnīcās — mehanizēts, plaši izmantojot elektroenerģiju. Piensaimniecība (10 slaucamas govis) gadā dod 1000 latu ienākumu, lini — 1500. Tiek audzēti un pārdoti šķirnes mieži un auzas, arī daļa pārējās labības. Mājās radio, periodika, daudz populārzinātnisku grāmatu un daiļliteratūras. 6 bērni. Viens no dēliem mācās Rēzeknes valsts tehnikumā, otrs — Malnavas lauksaimniecības skolā, meita — Kaucmindes mājturības seminārā, mazākie — vietējā pamatskolā.

Pie vērienīgākajiem pirmrindas saimniekiem pieder arī Balvu pagasta Stepu māju saimnieks Pauls Bricmanis. No 74 ha kopplatības krietnu daļu aizņem mežs. Pauls Bricmanis ir bijušais Latgales partizānu pulka komandieris, publicējis atmiņas par atbrīvošanas cīņām. Cīnītāja spriegums nav atslābis arī saimniekošanas laukā, izveidota viena no priekšzīmīgākajām saimniecībām Balvu novadā. Aprakstam par to veltīts zīmīgs nosaukums — "Godalgota saimniecība aiz akmeņu vaļņiem". Tālab, ka lielas platības ne tikai meliorētas, krūmāji pārvērsti auglīgos tīrumos, bet tie atbrīvoti no simtiem kubikmetru akmeņu, kuri sakrauti savrupās grēdās. Jau iztālis redzama saimnieka cienīga dzīvojamā māja un plašās saimniecības ēkas ar šīfera jumtiem, liela uzbraucamā kūts, ērta novietne lauksaimniecības un meliorācijas mašīnām. Pieciem laukstrādniekiem, no kuriem viens te strādā jau astoņus gadus, ir atsevišķa ērta dzīvojamā mītne. Mehanizēta ūdens padeve, ir rezervuārs dārza laistīšanai.

Labus ienākumus dod 14 slaucamo govju ganāmpulks, ik gadu Krustpils cukurfabrikai nodotas 10 tonnas saldo biešu, daudz izaudzēto ‘Priekules’ kviešu un arī rudzu, raža no augļudārza, kurā 90 ābeles, citi koki un krūmi. Ar dārzeņiem pēc līguma regulāri apgādā Balvu valsts ģimnāzijas kopgaldu, pārējos pārdod Balvu tirgū. Mājastēvs rosīgi piedalās vietējās lauksaimniecības un lopkopības biedrības, kā arī krājaizdevu sabiedrības darbā, ir Balvu spirta kopdedzinātavas valdes loceklis. Mājās radio, telefons, tiek abonēti lauksaimniecības mēnešraksti un periodika. Visus četrus bērnus, kuri vēl mācās pamatskolā, tēvs nolēmis sūtīt lauksaimniecības novirziena skolās.

Ar ko iezīmīgas vēl citas atzinību guvušās saimniecības?

Maltas pagasta Bērziņu mājas plašā apkārtnē pazīstamas ar to, ka te saimniecību jau 20 gadus vada enerģiska, gudra sieviete Paulīne Viļuma. Pārvarot ne mazumu grūtību, izskoloti pieci bērni, izveidota turīga saimniecība. Agrāk viņai ar vīru Donatu Viļumu piederējusi tikai 8,4 ha saimniecība ar ļoti vecām ēkām. Atbrīvojot Latgali no lieliniekiem, vīrs kritis vienā no pēdējām kaujām 1920. gada 19. janvārī. Paulīne Viļuma palikusi viena ar maziem bērniem — trim dēliem un divām meitām. P.Viļumai 1923. gadā piešķirta jaunsaimniecība, ārdīta pasaules kara ierakumiem — 14 ha lielā zemes platība bijis viens tranšeju un kapu lauks. Pārvarot lielas grūtības, pārveidota un iekopta zeme, vecākais dēls Pāvuls apguvis galdnieka un namdara amatu, ar otra brāļa palīdzību uzcēluši pievilcīgu māju. Fotogrāfijā redzama savabīga guļbūvē celta īsti latviska divstāvu māja, īpatnu jumta formu. Pēc tam celtas citas saimniecības ēkas. Pamazām abi vecākie brāļi stājušies tēva vietā, mātes vadībā un ar viņas padomu sākuši enerģiski saimniekot.

Abās saimniecības daļās — no tēva mantotajā un jaunpiešķirtajā — audzē ‘Viestura’ un ‘Priekuļu’ kviešus, Latgales garšķiedrainos ‘Rotas’ linus. Pakāpeniski lielāka vērība tiek veltīta piena lopkopībai, audzējot šķirnes lopus un pienu nododot Silanžu krejotavā. Audzē arī ‘Šropšīras’ sugas aitas. Ar lopkopību nodarbojas galvenokārt vecākā meita Vladislava, kura ir tuvākais palīgs mātei saimniecības darbos. Dēli lielu vērību veltī mājas un apkārtnes izdaiļošanai. Dzīvojamajai mājai — šīfera jumts, kūtij — dakstiņu; Višķu dārzkopības skolas kokaudzētavā iegādāti 80 augļukoki, Rēzeknes virsmežniecībā — košuma krūmi. Ar dažām bišu saimēm likti pamati dravai. Saimniecības attīstībā un modernizēšanā liels palīgs ir Latgalē populārais agronoms V.Romislovs.

Vecākais dēls Pāvuls, izceļoties ar priekšzīmīgu darbu, ieguvis autoritāti apkārtnes iedzīvotājos un kļuvis par Maltas pagasta vecāko. Jaunākais dēls Florians beidzis Rēzeknes valsts komercskolu un ir virsdienesta kaprālis. Meita Mihalina absolvējusi Rēzeknes valsts komercskolu un strādā jūrniecības departamentā. Mājās ierīkots plašs lasāmgalds ar septiņiem dažādiem periodiskajiem izdevumiem. Visu laiku mājas labais gars bijusi Bērziņu māju māte Paulīne, kura gudri, mērķtiecīgi, smalkjūtīgi virzījusi bērnus uz izglītību, bet saimniecību — uz nemitīgu augšupeju un uzplaukumu. Vadības grožus neizlaiž no savām rokām, arī tuvojoties 60 gadu robežai.

Pie šīs lieliskās sievietes — atraitnes, kura spējusi izskolot visus savus bērnus, mēs pakavējāmies īpaši. Arī lai samērotu ar šodienas realitātēm, kad zemo ienākumu dēļ, īpaši Latgales laukos, daudziem ir ļoti ierobežotas iespējas gūt vajadzīgo izglītību. Zemkopim ar 2–3 bērniem grūti galus savilkt kopā, tādējādi dzimstība krasi samazinājusies. Taču Latgale izsenis bijusi slavena ar daudzbērnu ģimenēm, tā bijusi tautas dzīvā spēka raženākā vairotāja. Šodien zilo ezeru zeme šo īpašās pirmrindnieces lomu, kas savulaik dažos "īstenajos latviešos" (skat. E.Akermaņa rakstu "Apdraudētā latvju tauta", Burtnieks, 1928, 8. nr.) izsauca pat bažas, tagad ir zaudējusi. 1939. gada vidū Nīcgales pagasta Aizpuriešu saimnieka Jezupa Rimicāna ģimenē bija 15 bērni. Taču visa šī lielā ģimene ne tikai necieta badu, bet dzīvoja pārticīgi, pilnvērtīgi, ieguvuši un turpina iegūt izglītību. Vecākie bērni ir labi palīgi saimniecībā, mācās Nīcgales pamatskolā, Daugavpils tehnikumā un arodskolā.

Tiesa, grūtību bijis jāpārvar daudz. Pēc zemes reformas saimniecība kļuva 20 ha liela, taču nodega tēva atstātās mājas un saimniecības ēkas, visu vajadzēja celt no jauna. Rakstam pievienotajā fotogrāfijā dokumentēta lieliska jaunuzcelta māja un citas ēkas jau pakupla dārza ielokā.

Ar kādiem līdzekļiem Jezups Rimicāns nodrošina savas lielās saimes labklājību?

Ar vairāku nozaru izkopi, kur katra no tām tā sauktajā Ulmaņa laikā ir rentabla. Pirmkārt, linkopība, kas prasa krietnu darbu, bet dod arī peļņu. Otrkārt, audzējot un pārdodot šķirnes rudzus, kuri te, Daugavas labajā krastā, labi padodas. Treškārt, ik gadu pārdodot divas govis un vairākus bekonus. Un, ceturtkārt, specializējoties šķirnes zirgu audzēšanā un pārdošanā.

Dažas atzinīgi novērtētās saimniecības no daudznozarēm pārgājušas uz specializētu ražošanu. Tā, Ansveriņu saimniecība Aglonā galvenos ienākumus gūst no sava lielā ganāmpulka un plašā dārza, kurā ir ap 500 augļukoku un ogulāju. Pats Ansveriņš ir vietējās lopkopības biedrības priekšsēdētājs.

Višķu pagasta Avotiņi (saimnieks Staņislavs Ruskulis) divu ezeru un Dubnas upes ietvarā nodarbojas ar vērienīgu putnkopību un linu audzēšanu, regulāri nododot krejotavā arī pienu. Lauku uzlabošanai un pakaišiem izmanto pašu saimniecībā iegūto kūdru, arī sapropeli. Viena no meitām — Monika — beidz LU Matemātikas fakultāti un sāk strādāt par skolotāju. Trīs jaunākās māsas mācās Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijā. Pastarīte mācās Višķu pamatskolā un vasarā uzrauga mājputnus.

Abrenes apriņķa Linavas pagasta Pimaku 80 gadus vecais Miķelis Belovs vada 55 ha saimniecību, kurā četras paaudzes. Uzcelta īsti monumentāla, labi iekārtota dzīvojamā māja četrām ģimenēm. Purvainā zeme pārvērsta auglīgos tīrumos, kur audzē galvenokārt linus, bet zemes mālainajā daļā labi padodas kvieši. No izvērstās linkopības gadā gūst ap 3000 latu peļņas. Krejotavā nodod pienu no 9 slaucamām govīm. Plašs dārzs ar bišu dravu. Linu apstrādei M.Belovs pats konstruējis ar motoru darbināmu ratu — kulstavnīcu. Ir vairākas lauksaimniecības mašīnas, arī tīrkūlējs. Lini audzēšanā un apstrādē te pieredzes gūšanai bieži ierodas apkārtējie zemkopji. Ģimenes patriarhs lepojas ar Zemkopības ministrijas dāvātām balvām: K.Ulmaņa runu un rakstu izlasi, zelta pulksteni, sudraba kausu un ādas vākiem rotātu goda diplomu.

Augusts Savickis Pildas pagasta Mauriņos ir vecsaimnieks kopš 1905. gada, kad miris viņa tēvs. 1919. gadā Latgales atbrīvošanas kauju laikā nodegušas visas ēkas, saimniecība veidota no jauna. To sekmējis amatnieka darbs, darinot ragavas, kamanas, lepnas līnijdroškas un citus braucamos. Izkopjot zemi un īpaši attīstot lopkopību, par galveno mērķi izvirzījis bērnu skološanu. Dēls Vladislavs kļuvis par Nesteru skolas pārzini, meita Albīna — skolotāja, Janīna — vecmāte Ilūkstes pusē. Dēls Francis beidz Ludzas ģimnāziju un piedalās tēva saimniecības vadīšanā. Jaunākais — Jānis — mācās Ludzas ģimnāzijā un sapņo par augstskolu. "Nav bijis viegli, kad bērni gājuši skolās, bet tagad jau labi palīgi un balstītāji," — tā Augusts Savickis. Savicka ģimenes gaita liecina, ka Latgales lauku rītdienu sāk veidot izglītota jaunā paaudze. Tās spilgti pārstāvji tālaika latgaliešu literatūrā — Jāņa Klīdzēja pirmā romāna "Jaunieši" galvenais varonis Andris Rugājs un Jezups Auzāns — Madsolas Jųņa stāstu krājuma "Ausmas zemē" (Daugavpils 1944; Rēzekne 2000) personāžs. Jaunais stāsta varonis, beidzis vidusskolu, kļūst par saimnieku mirušā tēva vietā. Zīmīga Jāzepa vīzija, raksturīga aplūkotā laika norisēm.

"Šur tur jau slējās kai gigantiski milži jauni myura klāvi ar dakstiņu voi šīfera jumtu. Nu šom ākom lānā, gudrā, nūsvārtā volūdā runoja tautas nokūtne, kas sūlēja atlīkt muguras par sērpi nūleikušai Latgolas sīvai un veiram. Dziļi nūpītus, vīgli sadrymis Jezups Auzāns vērēs tolumā, vērēs un redzēja sovu sapņu zylumā šū zemi taidā izskotā kai izaver tos zemes, kur arī mozos saimnīceibas ir ražeigas un skaistas. (..) Ilgi Jezups kleida pa tū naziņas pūru, kaidā slid vysa Latgola, maklādama dzeives gaitu uz sovu krostu un ražeigu teirumu. Voi tī byus gudri lykumi, darbeigas bīdreibas, tautas gareigo līmeņa paceļšona voi šī un cyti faktori kūpā, kas šū zemi paceļs un nūstodeis uz kojom?"

Līdzīgi Modsolas Jųņa Jezupam arī reālais Francis Savickis kopā ar tēvu rūpīgi izsver saimniecības attīstības projektus un soli pa solim sāk tos īstenot. Nokultivē 4 ha pļavu, turpina izveidot krāšņu augļudārzu, sāk audzēt ‘Priekuļu’ šķirnes rudzus, saknes cukurfabrikai un pašu lopiņiem. Bet skolotāja Albīna nemitīgi paplašina mājas bibliotēku. Sāk skanēt radio un istabas rotāt pirmās Kalvāna un Varslavāna gleznas... Tāpēc te mīl iegriezties kaimiņi, paklausīties radio, pārrunāt kopīgi veicamo, paņemot lasīšanai kādu grāmatu. Tāda — darbīga, harmoniska, augšuptiecīga dzīve sākusi veidoties tālajā nostūrī — Pildas ezera krastos.

1940. gada sākumā D.Latkovskis publicējis (DV, 1940., 66. nr.) plašu apkopojošu apceri "Purvkultūras saimniecība Latgalē". Tajā parādīts, kā kādreizējos plašajos Eversmuižas, Mērdzenes, Linavas pagastu purvos un purvājos, kas apsaimniekošanai atgūti ilgstošā un sūrā darbā, paceļas iekoptas saimniecības un veidojas pat veseli ciemi. Pēc agrāk nepārejamā Mērdzenes Mediševas purva meliorācijas un kultivēšanas tapušas auglīgas zemes un divi ciemi. Tas viss, pateicoties Ludzas upes regulēšanai un meliorācijas gaitā radītajai novadgrāvju sistēmai 45 km kopgarumā. To veikusi meliorācijas sabiedrība "Draugs" ar valsts atbalstu.

Autors detalizēti parāda, kā izveidojušās un sekmīgi attīstās Alberta Barana, Broņislava Klimarāna un citas saimniecības. Plaši kultivēti ar mitrumu regulējamām ierīcēm apgādāti zālāju, āboliņa, linu lauki, sakņaugu tīrumi, izvērsta lopkopības attīstība. Izveidots savs Mediševas krejošanas punkts. Tiek ierīkoti dārzi, pie mājām zied puķes. A.Barana mājā un saimniecības ēkās ir elektrība, ko ražo pašu ierīkotais aeroģenerators. A.Barans par priekšzīmīgu saimniekošanu apbalvots ar goda rakstu un sudraba piemiņas kausu.

Šajā laikā tiek daudz domāts ne tikai par racionālu saimniekošanu, bet arī par māju un vides estētisko pilnveidi. Vienā no "DV" 1940. gada marta numuriem ievietots attēls ar lauku māju, kas celta pēc Latvijas arhitektu izstrādāta projekta ar skaisti izkārtotiem ziedu puduriem, košumkrūmiem un jau kuplot sākušu augļudārzu. Reizē aicinājums un lietišķa norāde ziemcietīgo puķu stādījumu ierīkošanai, augļukoku un košuma krūmu iegādei, speciālista konsultāciju saņemšanai. "Savas apkārtnes izdaiļošana ir darbs, kas nepilda apcirkņus, bet pilda sirdis. Latgaļu sirdīs blakus citām cēlām īpašībām aug skaistuma izjūta. Tādēļ jo drīzi daudzās Latgales mājas jāaptver koku kuplumam un ziedu smaržīgajai elpai," uzmundrinoši un cerīgi secina autors.

Es īsti nesaprotu tos publicistus, kuri cita starpā mīl ciniski paņirgāties par "lauksaimniecības mītu 30. gados", "par neauglīgajiem centieniem restaurēt Ulmaņlaikus" un tamlīdzīgi. Vai ar šiem iedomīgi pārgudrajiem frāžu ielāpiem viņi domā aizsegt to dziļo krīzi, kas aizvien vairāk pastiprinās Latvijas laukos, īpaši Latgalē? Protams, divreiz vienā straumē nevar iekāpt, taču mums būtu ar cieņas pilnu atskatu jārunā par to valsti un tiem lauku cilvēkiem tajā valstī, kuri spēja veidot cilvēka cienīgu dzīvi kā materiālā, tā garīgā ziņā. Un, apzinoties viņu lielo, entuziasma caurstrāvoto darbu, gūt kādu cerību atomu, cerību staru, ka arī nākotnē mūsu laukos saglabāsies vismaz dažas zaļas lauku oāzes, bez kurām nav iedomājama ne Latgale, ne Latvija kopumā.

Referāts "Priekšzīmīgās lauku saimniecības Latgalē 30. gadu beigās kultūrvēsturnieka skatījumā" nolasīts zinātniskajā konferencē "Latgales pagātne, tagadne, nākotne" 2000.gada 27.oktobrī Krāslavā