Ir tapusi jauna Latvijas vēstures grāmata. Šoreiz — par 19. gadsimtu

Dr. habil. hist., prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijas akadēmiskie vēsturnieki šo gadu uzsāka, laižot tautās fundamentālu 869 lappuses biezu grāmatu "Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai 1900 — 1918" (sk. recenziju "Latvijas Vēstneša" 2000. gada 23. marta numurā). Viņi nobeidz gadu ar tikpat kapitālu izdevumu "Latvija 19. gadsimtā" (atbildīgais redaktors Dr. habil. hist. Jānis Bērziņš). Tā 14 autoru vidū, protams, dominē profesionāli LU Vēstures institūta darbinieki, taču viņu pulkā redzam arī ķīmiķi J. Stradiņu, filozofi S. Lasmani un diplomātu G. Apalu (pēc izglītības arī vēsturnieks). Tāpat kā pirmās grāmatas sagatavošanā, Latvijas zinātniekiem talkā nācis prof. A. Plakans (ASV). Šāda, tā teikt, raiba pētnieku buķete devusi iespēju vispusīgāk, interesantāk un dažviet pat emocionālāk aplūkot izdevumā prezentētās tēmas.

Runājot par jauno grāmatu, jāatzīmē, ka autori savu kopdarbu apakšvirsrakstā pieticīgi nosaukuši par "vēstures apcerēm", sākot priekšvārdu ar šādu deklarāciju: "Darbs nav iecerēts kā Latvijas vēstures sistemātisks kurss, nedz arī kā visaptverošs pētījums, kurā aplūkoti visi jautājumi. Arī struktūras un materiālu izkārtojuma ziņā tas nav tradicionāls. Katrs pamatjautājums risināts visa gadsimta garumā, nesadalot to pa atsevišķiem posmiem, lai priekšstats būtu viengabalaināks." It kā turpinot šo domu, arī tekstā sastopamas tādas atrunas kā "iespējams", "varbūt", "vēl jāpēta" u. tml.

Grāmata sākas ar nodaļu "18. gadsimta politiskais mantojums". Un tas ir pareizi, jo, lai labāk saprastu 19. gadsimta norises, ir jāmet skats pagātnē. Tas visā visumā ir darīts veiksmīgi. Taču nav īsti saprotams, kāpēc vajadzēja tik plaši izklāstīt dažādas Krievijas vēstures problēmas, pat tādas kā "periodi" Katrīnas II valdīšanas laikā un Aleksandra I valdīšanas laikā, ko vēl papildina plašs krievu historigrāfijas apskats atsaucēs un skaidrojumos. Šķiet, ka lasītājus daudz vairāk var interesēt Latvijas vēstures periodizācija, par kuru 24. lpp. sacīts: "Vidzemes un Kurzemes (arī Igaunijas) politiskajā vēsturē 19. gadsimta pirmajā pusē iezīmējas patstāvīgi, no valdnieku maiņas nosacīti neatkarīgi periodi: pirmais — līdz zemnieku brīvlaišanai 1816. gadā Igaunijā, 1817. gadā Kurzemē, 1819. gadā Vidzemē, otrais — no brīvlaišanas likumiem (to realizēšanu ieskaitot) līdz 19. gs. 40. gadu beigām — 50. gadiem. Tāpat visnotaļ uzmanības vērts ir detalizēts politisko norišu attēlojums Vidzemē un Kurzemē 19.gs. sākumā un 20. — 40. gados, pēc iepazīšanās ar kuru kļūst labāk saprotami sociālie un ekonomiskie procesi šajās guberņās."

Šīs problemātikas dziļākai izpratnei lieti noderēs nodaļa "Iedzīvotāji", arī tā sākas ar īsu priekšvēsturi apakšsadaļā "Iedzīvotāji Latvijas teritorijā līdz 19. gadsimtam", kurā lēsts, ka 18. gs. beigās Vidzemē, Kurzemē un Latgalē dzīvoja ap 873 tūkstoši cilvēku. Jādomā, ka mūsdienu ļaudīm būs interesanti uzzināt viņu priekšteču nacionālo sastāvu, kas tajā laikā bija šāds: latvieši — 89,8%, vācieši — 6,5%, ebreji — 1,1%, poļi — 0,8%, lībieši — 0,3%, krieviņi — 0,3%, lietuvieši — 0,3%, igauņi — 0,1%. 1863. gadā iedzīvotāju skaits Latvijas teritorijā bija pieaudzis apmēram līdz 1240 tūkstošiem cilvēku.

Grāmatā Eiropas kontekstā, izmantojot arī rietumu valstu autoru pētījumus, stāstīts par iedzīvotāju ģimenēm, mājsaimniecību, laulībām, dzimstību, mirstību, migrāciju un citām demogrāfijas problēmām. Latviešu zemnieku saimniecībā vidēji dzīvoja 11 līdz 12 cilvēku, kaut gan viņu skaits varēja svārstīties no 5 līdz pat 24 cilvēkiem. Laulībā stājušos vecums Latvijā bija tāds pats kā Rietumeiropā: vīrieši — 27 līdz 29 gadu vecumā, sievietes — 24 līdz 26 gadu vecumā. Protams, bija vērojamas novadu atšķirības, kā arī atšķirības starp dažādiem sociālajiem slāņiem. Dzimstība Baltijas reģionā salīdzinājumā ar Iekškrieviju bija zemāka, bet salīdzinājumā, piemēram, ar Franciju, augstāka, taču samazinājās. Arī mirstība Baltijā bija zemāka nekā citur cariskajā impērijā, un tā nesasniedza dzimstības līmeni.

Tendences, kas iezīmējās demogrāfiskajos procesos 19. gs. pirmajā pusē, kā uzsvērts grāmatā, "attīstījās un, savstarpēji mijiedarbojoties ar dažādām sociāli ekonomiskām un politiskām reformām, kļuva vēl izteiksmīgākas gadsimta otrajā pusē" (60. lpp.). Kopējais iedzīvotāju skaits latviešu zemēs, Latgali ieskaitot, turpināja pieaugt un saskaņā ar 1897. gada pirmās vispārējās, lai arī ne vienmēr korektas, tautskaites rezultātiem sasniedza maksimālo daudzumu — 1,9 miljonus cilvēku. Arī pamatnācijas lielums absolūtos skaitļos sasniedza augstāko pakāpi — 1,3 miljoni.

19. gs. otrajā pusē Latvijā sākās straujš urbanizācijas process. Tā rezultātā pilsētu iedzīvotāju skaits pieauga divas reizes — no 14,8% 1863. gadā līdz 28,5% 1897. gadā. Saprotams, ka migrācija no laukiem vislielāko pieaugumu deva Rīgai, kur jau 1867. gadā iedzīvotāju skaits — 103 tūkstoši — bija gandrīz četras reizes lielāks nekā 1800. gadā — 28 tūkstoši cilvēku. Rezultātā pilsētnieku nacionālais sastāvs pakāpeniski mainījās par labu latviešiem, lai gan to kavēja samērā plaša migrācija no Iekškrievijas, poļu un lietuviešu guberņām.

Jaunizdevuma, nosacīti runājot, saimnieciskajā blokā (zemnieki un lauksaimniecība, pilsētas, tirdzniecība, amatniecība, strādnieki un rūpniecība, iekšzemes transports un sakari) uzmanības lokā vispirms neapšaubāmi ir agrārie pārkārtojumi Latvijā 19. gs. sākumā un vidū. Svarīgākā problēma — dzimtbūšanas atcelšana. "Valdības politika, muižnieku pozīcija un zemnieku reakcija uz to", akcentēts grāmatā, "tie bija trīs galvenie faktori, kas 19. gadsimtā ietekmēja zemnieku stāvokli un noteica svarīgākās norises Latvijas laukos" (75. lpp.). Šo trīs faktoru funkcionēšanu, to mijiedarbību un pretrunas, kuras ne vienmēr tika pārvarētas, Dr. hist. A. Mieriņa izgaismo argumentēti un pārliecinoši. Viņa sāk ar plašajiem Kauguru zemnieku nemieriem, kas ievadīja jauno gadsimtu, pāriet uz tiešāk vai netiešāk no tiem izrietošo 1804. gada Vidzemes zemnieku likumu, stāsta par dzimtbūšanas atcelšanas aktiem Kurzemē (1817) un pēc tam Vidzemē (1819). Secinājums skan: "Kurzemes un Vidzemes zemnieku galvenais ieguvums bija personas brīvība, bet zeme tika pasludināta par muižnieku īpašumu. Tomēr perspektīvā šie likumi deva iespēju veidot sabiedrību, kuras pamatā bija ar likumu noteikta indivīda brīvība un brīva vienošanās darba izvēlē un noteikumos." (77. lpp.).

Carisma zināma piekāpšanās Baltijas zemniekiem muižniekus neapmierināja. Viņiem nebija pa prātam arī apjomīgais 1841. gada Vidzemes zemnieku pagaidu likums, lai gan tā izstrādāšanā bija piedalījušies arī liberāli tendētie baroni. Vācu muižniekiem nepatika valdības nostāšanās par labu naudas nomai. Tādējādi 71% Vidzemes zemnieku saimniecību vēl 1859. gadā bija klaušu nomā.

Kurzemē, kur bija daudz kroņa muižu, zemniekiem šajā ziņā klājās vieglāk, taču naudas noma vai ar katru gadu pieauga, kas noveda pie saimnieku izlikšanas no mājām. Tas savukārt, kā stāstīts recenzējamajā grāmatā, izraisīja zemniekos neapmierinātību sūdzību, izceļošanas u.tml. veidā.

Gribējās apskatītajā nodaļā vairāk uzzināt par zemes pārdošanu latviešu zemniekiem Vidzemē un Kurzemē 19. gs. otrajā pusē. Rast atbildi uz jautājumiem, cik maksāja zeme, kam maksāja naudu, kā kārtoja parādus utt. Jo vairāk tālab, ka no šīs lauku cilvēku kategorijas izauga latviešu gruntniecība, kas vēlāk ieguva iesauku "pelēkie baroni" ar tālejošām sekām līdz pat neatkarīgās Latvijas nodibināšanās 20. gs. un vēl brīvvalstī.

Nobeigumā būs vietā pētnieces lakonisks rezumējums: "Kaut pilsētas un rūpniecība attīstījās samērā strauji, lauksaimniecība arī gadsimta beigās bija galvenā nozare, no kuras 1897. gadā pārtika 56,05% iedzīvotāju, un tas raksturo Latviju kā agrāru zemi." (125.lpp.)

Galvenokārt no latviešu bezzemniekiem, kuru skaits 19. gs. otrajā pusē agrāro pārkārtojumu rezultātā nemitīgi auga, izveidojās Latvijas strādnieku šķira, kuras statusam, sociālajam stāvoklim un darbam savā rūpniecības nozarē grāmatā veltīta īpaša nodaļa (autors J. Bērziņš). Tā sākas ar postulātu, ka tas bija "ekonomiskās un sabiedriskās attīstības likumsakarīgs process, kas sākās pirmsindustrializācijas gadu desmitos un nebūt nebeidzās pēc pirmās industrializācijas fāzes — rūpnieciskā apvērsuma" (213. lpp.).

Autors labi parāda lielās pārmaiņas, kādas rūpnieciskā apvērsuma rezultātā notika strādnieku dzīvē, viņu psiholoģijā un izpratnē, pasvītrojot , ka "par jaunās strādnieku šķiras galveno dzīves pamatu, balstu un aizsargātāju veidojās ģimene" (215. lpp.). Pārejot pie strādnieku darba un dzīves apstākļu apskata, viņš vispirms noskaidro darba ņēmēja un darba devēja juridiskās attiecības, norādot, ka 19. gs. otrajā pusē Krievijas impērijā pieņemtie fabriku likumi sāka iegūt spēku Latvijā tikai pēc vietējās fabriku inspekcijas nodibināšanas (1894. gadā Vidzemes guberņā, 1897. gadā Kurzemes un Vitebskas guberņā). Seko darbadienas garuma, algas, dzīvokļu, apdrošināšanas, medicīniskās palīdzības un citu sociālo jautājumu analīze. Izrādās, ka jau 19. gs. otrajā pusē radās bezdarba problēma, pakāpeniski kļūstot par lāstu mazturīgajiem. "Bezdarbs bija vienmēr," teikts izdevumā. "Atšķirība tikai tā, ka ekonomisko krīžu laikā tas bija augstāks, bet saimniecības uzplaukuma periodos — zemāks." (220. lpp.)

Aplūkojot Latvijas rūpniecības attīstību nozaru šķērsgriezumā, grāmatā vispirms fiksēta konceptuāla tēze, ka visobjektīvāk rūpnieciskā apvērsuma sākumu Latvijā var datēt ar 19. gs. 30. —40. gadiem. Nākamajos divos trijos gadu desmitos tas turpināja attīstīties kvantitatīvi un kvalitatīvi, ko raksturo moderno tvaika mašīnu un tām atbilstošo darbmašīnu ieviešana ražošanā. Autors nepiekrīt vairāku citu pētnieku domām, ka rūpniecības apvērsums Latvijā beidzies jau ap 70. gadiem, taču daudzmaz precīzu versiju šajā jautājumā viņš arī nesniedz.

Grāmatā ir pietiekami plaša informācija par atsevišķu industrijas nozaru un uzņēmumu attīstību Latvijā. Netrūkst konkrētu skaitļu un procentu, kuri apkopoti labi pārskatāmā tabulā "Latvijas rūpniecības attīstība 1804. — 1900. gadā" (238.lpp.).

Lai gan Vidzemei un Kurzemei, mazākā mērā Latgalei, 19. gadsimts kļuva, tā sacīt, par industrializācijas gadsimtu, amatniecība, kā liecina apceramā grāmata, savas pozīcijas vēl nedomāja atdot. Tā tikai kļuva atvērtāka nevāciem un vispār sabiedrības zemākajiem slāņiem. Pirmais smagais trieciens cunftu sistēmai bija 1818. gada "Amatniecības cunftu reglaments guberņas pilsētā Rīgā", kas likvidēja šo organizāciju noslēgtību un atcēla daudzus aizliegumus. Cunftu monopoltiesības visā Latvijā izbeidza 1866. gada likums "Par amatniecības un rūpniecības brīvību". Tagad ar amatniecību varēja nodarboties ikviens, kas izņēma amata zīmi.To prasmīgi izmantojot, daudzi latviešu meistari 19. gs. 70. — 90. gados ierīkoja savas darbnīcas. Gadsimta vidū un otrajā pusē daļa dažādu tautību amatnieku pakāpeniski kļuva par nelieliem uzņēmējiem, arvien vairāk izmantojot kā algotu darbaspēku zeļļus un mācekļus, bet daļa savukārt nonāca strādnieku stāvoklī.

Autori (Dr. hist. V. Kronis, L. Vanaga) norāda, ka amatniecība laukos sāka strauji attīstīties 19. gs. 40. gados sakarā ar pāreju uz naudas nomu. Ar šo nozari sāka nodarboties no lauksaimniecības darbiem brīvi cilvēki, kā arī daļa kalpu un vaļinieku. Turpinājās amatniecības un mājrūpniecības centru tālākā attīstība (Piebalga, Lejasciems, Skrīveri, Krāslava u.c.)

Tirdzniecībai veltītajā nodaļā (autore Dr. hist. I. Grasmane) svarīgākais jautājums ir Latvijas ostas. Lai gan impērijas valdība mākslīgi kavēja to attīstību Pēterburgas ostas interesēs, dzīvi apturēt nebija iespējams. Visas trīs Latvijas ostas rosmīgi piedalījās starptautiskajā tirdzniecībā. 19.gs. pirmajā pusē caur Rīgas ostu tika eksportēta gandrīz ceturtdaļa no Krievijas kopējās eksporta vērtības. 18.gs. pēdējā gadu desmitā rīdzinieki ik gadu vidēji varēja redzēt 874 iebraukušos kuģus, bet 1841. – 1850. gadā to skaits bija pieaudzis līdz 1542.

Gadsimta otrajā pusē īpaši strauji attīstījās Liepājas osta — galvenokārt pateicoties dzelzceļa līnijas izbūvei (1876) uz Romnu, kas savienoja pilsētu ar Krievijas dienvidu rajoniem. Liepāja 15 — 20 gadu laikā no provinces pilsētiņas pārvērtās nozīmīgā tirdzniecības centrā.

19. gadsimtā, kā atzīmē attiecīgās nodaļas autore A. Mieriņa, būtiskas izmaiņas un modernizācija skāra arī transportu un sakarus. Šo jauninājumu posmu vēl pirms dzelzceļu būvniecības Latvijā ievadīja ierīkotā telegrāfa līnija Rīga — Bolderāja, ko atklāja 1852. gadā un ko uzskata par pirmo Krievijā. Pēc trim gadiem telegrāfs savienoja Rīgu ar Pēterburgu, 1857. gadā ar Vāciju utt. Tikai sešus gadus pēc pirmās telefona sarunas — 1882. gadā Bella telefona kompānija iekārtoja telefona centrāli Rīgā.

Kultūras bloku recenzējamajā pētījumā veido nodaļas par tautskolām, augstskolām, zinātni, grāmatniecību un presi. Tās ir saturiski un konceptuāli bagātas, uzrakstītas labā profesionālā līmenī. Tās parāda, ka, neraugoties uz divkāršo nacionālo jūgu, uz muižnieku un valdības aprindu piekopto ģermanizācijas un rusifikācijas politiku, auga un attīstījās latviešu tautas garīgā dzīve, kura fokusējās skolās un universitātēs, grāmatās un biedrībās.

Tautskolu veidošanās procesa apskatu Latvijā Dr. hist. V. Daukšte sāk ar ekskursu pamatiedzīvotāju izglītības iestāžu veidošanās norisēs 16. — 18. gs. Tas nav slikti, īpaši tiem lasītājiem, kuri vispār vāji orientējas Latvijas pagātnē, par skolu vēsturi nemaz nerunājot. Pārejot uz 19. gs., vispirms atzīmēts, ka zemnieku brīvlaišanas likumos bija ietverti arī panti par zemnieku skolām. Vidzemē vajadzēja veidot divu tipu skolas: zemnieku laukskolas — pagastskolas (viena uz 500 vīriešu kārtas dvēselēm) un augstākās — draudzes skolas (viena uz katrām 2000 vīriešu kārtas dvēselēm).

Kurzemes zemnieku brīvlaišanas likumos skolām bija ierādīta daudz mazāka vieta. Draudzes skolas šajā guberņā nepazina, un arī likumos tās nebija minētas. Bija tikai noteikts, ka uz katrām 1000 dvēselēm jāierīko viena pagastskola.

Taču šīs prasības īstenojās gausi, jo muižnieki joprojām nebija ieinteresēti zemnieku izglītībā. Stāvoklis mainījās 40. gados — vispirms Vidzemē, kad viņi bija spiesti atzīt, ka zemnieku izglītošana jāsaista ar pašu ekonomiskajām un politiskajām interesēm.

Klupdami krizdami 19. gadsimtā strādāja pirmie latviešu skolotāji un mācījās latviešu zemnieku bērni. Vājš palīgs viņiem bija valsts izglītības iestādes un vācu baroni. Un pat tādos apstākļos rezultāti nebija peļami; par to liecina grāmatā minētie skaitļi: jau 80. gados tikai 5,25% Vidzemes rekrūšu bija analfabēti. Kurzemē tādu diemžēl bija 39,66%. Taču Krievijas impērijā kopumā lasīt un rakstīt neprata 74,22% jauniesaucamo (Eiropas daļā 68,66%).

Akadēmiķis J.Stradiņš kā jau enciklopēdists savu nodaļu "Zinātne un augstākā izglītība" sāk ar rindkopu, kurā dod koncentrētu 19. gs. zinātnes raksturojumu pasaules skatījumā. Lai gan rindkopa ir pagara, tā pelnījusi citēšanu pilnīgā veidā.

"Eiropas un pasaules zinātņu vēsturē līdzās 20. gadsimtam visai ievērojams bijis arī 19. gadsimts. Šajā laikmetā ir dzimusi klasiskā ķīmija, bioloģija, izveidojušās vairākas fizikas nozares; arī humanitārajās un sociālajās zinātnēs raisījās procesi, kas, piemēram, literatūras apskatiem un vēstures rakstīšanai ļāva pārtapt par atsevišķām zinātnes disciplīnām, izveidoja socioloģiju, ieviesa O. Konta pozitīvismu kā zinātniskās metodoloģijas pamatu. 19. gadsimts bija lielo zinātnes un tehnoloģijas atklājumu laikmets. Radikāli mainījās arī zinātniskās pētniecības organizatoriskās formas. Agrāk zinātni lielā mērā bija attīstījuši privātzinātnieki, arī zinātniskās biedrības, kuru augstākā pakāpe ir zinātņu akadēmijas, bet 19. gadsimtā pētniecības smaguma centrs pārcēlās uz universitātēm, īstenojoties Vilhelma Humbolta izvirzītajam principam "Lehre und Forschung" ("Mācības un pētījumi"). Visintensīvāk zinātne joprojām attīstījās Rietumeiropā, zinātnes lielvalstis šajā laikā bija Anglija, Francija, toreiz vēl daudzās mazvalstiņās saskaldītā Vācija, tāpat Zviedrija, Dānija, Holande, Itālija, Austrija, taču pamazām zinātnes orbītā tika iekļauta Krievijas impērija, Amerikas Savienotās Valstis un citas zemes. Zinātnes attīstība skāra arī Baltiju — gan jaunu zinātnes atziņu recepcijā, gan oriģinālu darbu radīšanā, kas ir bagātinājuši kopējo zinātnes vērtību pūru." (291. lpp.)

Kaut gan par universitātes dibināšanas plāniem Jelgavā jau agrāk ir nācies lasīt J. Stradiņa, prof. H. Stroda un citu pētnieku darbos, bija interesanti vēlreiz ielūkoties Pētera akadēmijas darbības peripetijās un, lai arī nedaudz, tomēr uzzināt arī ko jaunu, sevišķi ievērojot to, ka par tik aprakstītu objektu ir grūti atrast novitātes.

Gribas uzteikt autoru par vispusīgu Rīgas pirmo zinātnieku darba attēlojumu 18. un 19. gs. G. F. Parrots, D.H. Grindelis, O. Hūns, D. J. Zands u.c. bija spoži intelektuāļi, kuri lika pirmos pamatus zinātnei Latvijas metropolē. Bez personālijām, protams, nav iztikts, arī stāstot par Rīgas Politehnikumu. J. Stradiņa vērtējumā, Politehnikums jau no sākuma veidojās kā " daudznozaru tehniskā augstākā mācību iestāde, kur zinātniski un praktiski sagatavoja plaša profila speciālistus, pirmais politehniskais institūts jeb politehniskā universitāte impērijā" (320.lpp.).

Presei veltītās lappuses (autore Dr. hist. V. Zelče) ievada vācu izdevumu apskats. Tas ir pareizi, jo ar tiem sākās Latvijas žurnālistikas vēsture. "Rīga un Jelgava", teikts grāmatā, "kļuva par lielākajiem vācu preses cantriem Krievijas impērijā." (359.lpp.)

Runājot par latviešu presi 19.gs. pirmajā pusē, autore aizmirsusi nosaukt pirmo reliģisko žurnālu dzimtajā valodā ar mīlīgu nosaukumu "Mīlīga Pamācīšana" (1823 — 1824). Pirmajos latviešu preses izdevumos patiešām "tika veikts liels latviešu kristīgās audzināšanas un izglītošanas darbs" (362. lpp.). Taču, ja nu bija pateikts "a", tad vajadzēja pateikt arī "b", proti, ka tie bija feodāli klerikāli izdevumi, kuri pirmām kārtām domāja par savu maizestēvu interesēm un tikai pēc tam par zemnieku informēšanu. Kas attiecas uz ziņām par slepkavībām, zādzībām, krāpšanām, blēdībām u. tml. notikumiem, tad tā nebija nekāda ekstraordināra informācija, kā apgalvots grāmatā, bet visparastākā informācija, bez kuras nebija domājama prese ne 19., ne agrākajos, ne vēlākajos gadsimtos (mūsdienas ieskaitot!). Tikpat apstrīdams un nepierādīts ir apgalvojums, it kā laikraksts "Draugs un Biedris" (1866 — 1869) "izveidojās par sava laika modernāko latviešu politisko avīzi" (367. lpp.). Ja jau patīk šis apzīmējums "moderns", tad tādi bija pirmie dienas laikraksti "Rīgas Lapa" (1877—1880) un "Baltijas Vēstnesis" (1868—1906). Savukārt ne "Mājas Viesis", bet jaunlatviešu "Pēterburgas Avīzes" bija latviešu nacionālās žurnālistikas un nacionālās publicistikas iedibinātājas, un tās nekad nekļuva par "lauksaimnieciskas ievirzes izglītojošu izdevumu" (366.lpp.). Toties žurnāls "Austrums", kas grāmatā tikai nosaukts, savā 21 gadā (1885—1906) kļuva par latviešu literārās žurnālistikas aizsācēju.

Padomju laikā publicētajās LPSR un LKP vēsturēs par baznīcas jautājumiem gandrīz nekas netika rakstīts, bet, ja arī tika, tad vienīgi negatīvā skatījumā. Tāpēc nodaļa "Reliģiskās institūcijas" aplūkojamajā izdevumā ir, tā sacīt, bez priekštecēm, bez plašas iestrādes (tas, protams, neattiecas uz nodaļas autoru Dr. hist. G.Straubi), tātad pirmreizīga. Tajā aplūkoti lielāko Latvijas konfesiju likteņi 19. gadsimtā (ja vajadzīgs, arī nedaudz agrāk), galveno uzmanību veltot hernhūtiešu kustības analīzei. Vispirms svarīgi ir Valsts vēstures arhīvā iegūtie dati par hernhūtiešu skaitu. Vidzemē viņu 1841. gadā bija gandrīz 18 tūkstoši. Nākamajos desmit gados brāļu draudžu locekļu skaits pieauga vēl par 8 tūkstošiem. Apukalna draudzē, piemēram, vairāk nekā 70% zemnieku bija hernhūtieši. Autors secina, ka "daļa no Vidzemes draudzēm 19. gadsimtā bija totāli hernhutizējusies" (380.lpp.).

Otrā reliģiskā problēma, kas bija aktuāla minētajā novadā aizvadītajā gadsimtā, — pāreja pareizticībā — arī ir autora uzmanības aplocē. Viņa ieskatā, konversijas kustība 19.gs. 40. gados, kas skāra ievērojamu vidzemnieku daļu, "faktiski bija Krievijas realizētās rusifikācijas politikas izpausmes" (386.lpp.). Turklāt cara ticībai sāka pakļaut arī administratīvā kārtā.

No otras puses, Krievijas valdība vajāja katoļu baznīcu, kas sevišķi skāra Latgali, kura bija šīs ticības piekritēju galvenais areāls. 19.gs. sākumā tika padzīti jezuīti no viņu rezidencēm Daugavpilī, Ilūkstē un Subatē. Gadsimta vidū Austrumlatvijā plašos apmēros sekularizēja baznīcu un klosteru zemes. Sekoja drukas aizliegums (1864) un daudzi citi ierobežojumi.

Latvijas reliģisko institūciju vēsture 19. gadsimtā, secināts grāmatā, bija "gan dažādu problēmu un pat asu konfliktu vēsture" (396.lpp.).

Neierasta vēstures grāmatā ir arī nodaļa "Ideju vēsture" (autore Dr. phil. S.Lasmane). Tā sākas ar vairākām teorētiskām premisām, no kurām te atzīmēsim tikai dažas. Pirmā. Latvijas pārejas sarežģītību no tradicionālās uz moderno sabiedrību noteica "ne tikai ieilgusī tradicionālisma situācija un vardarbīgi uzturētā dzimtbūtnieciskā atkarība, bet arī tas, ka tā norisēja Baltijas novadam raksturīgās dubultās varas — Krievijas impērijas un baltvācu — apstākļos" (399.lpp.). Otrā. Ideju vēsture Latvijā 19.gs. tapa Eiropas ideju kontekstā. Trešā. Jauno ideju ienākšanu Latvijā raksturo trīs pamatievirzes: pirmkārt, liberālisms un individuālās neatkarības un brīvības ideja, otrkārt, nacionālā ideja un, treškārt, sociālās idejas, kas ievirza sabiedrību un cilvēku izteiktākā politiskā domāšanā un darbībā.

Nacionālās idejas analīzē īpašas ievērības cienīga ir A.Kronvalda uzskatu salīdzināšana ar vācu filozofa J.G.Fihtes domām, uz kurām lielā mērā balstījās latviešu ideologa sistēma. Gandrīz vai paradoksāli skan autores rezumējums: "Vācu tautības idejas kalpoja vācu opozīcijas apkarošanai Latvijā un latviešu nacionālās apziņas veidošanai" (412.lpp.).

Oriģināls ir arī S. Lasmanes proponētais jēdziens "kultūrnacionālisms", kas pamatojas uz angļu autora J.Hačisona darbu "The Dynamics of Cultural Nationalism" (London, 1987). Viņa norāda, ka šīs kustības pirmie dalībnieki bija jaunlatviešu inteliģences elite, kurā "tika apzināta un vēstīta latviešu valodas, vēstures, folkloras esamība, kurā bija nosauktas vārdā etniskai nācijai būtiskas iezīmes, kurā lika pamatus modernai nācijai, attīstot tautības apziņu un pašapziņu, valodu, lai varētu izteikt arī zinātni, filozofiju, politiku, kurā notika izglītības veicināšana, biedrību dibināšana, pat ekonomiskā pamata veidošana" (412.lpp.). Tādējādi, norāda pētniece, tika sagatavots politiskā nacionālisma pamats Latvijā.

Jādomā, ka lasītāji un pirmām kārtām jau daiļā dzimuma pārstāves uzmanīgi iepazīsies ar šīs nodaļas pēdējām lappusēm, kur īsi aplūkots tāds latviešu vēstures literatūrā vēl neskatīts jautājums kā feminisma ideju sākums Latvijā. Te autore balstās galvenokārt uz avīzes "Dienas Lapa" publikācijām (viņa vispār akcentē avīžniecības lomu "pārliecības izteikšanā").

Ja šo rindu autors būtu rakstījis šīs grāmatas XIV nodaļu, viņš, sekojot tradīcijai, būtu devis tai viena vārda lielu virsrakstu — "Jaunlatvieši", nevis "Latviešu nacionālā kustība". Vēl jo vairāk tāpēc, ka nodaļas autors Dr.hist. G.Apals pirmo reizi historiogrāfijā deklarē skaidri un nepārprotami: "Latvijas vēstures posmu no 50. gadu beigām līdz 90. gadu sākumam nešauboties var apzīmēt par jaunlatviešu kustības laiku." (465.lpp.)

Visā visumā šī nodaļa ir viena no spožākajām grāmatā. Pirmkārt, tāpēc, ka tautiskās atmodas laikmets (būdams jau seniora vecumā, lietošu šo Kaudzītes Matīsa vecmodīgo apzīmējumu) Latvijā, piedodiet par atkārtošanos, tajā ir skatīts Eiropas kontekstā, liekot uz galda arīdzan rietumvalstu zinātnieku darbus. Otrkārt, tāpēc, ka autors ir devis visas jaunlatviešu kustības vēstures periodizāciju, par kuru var arī diskutēt, bet galvenais, ka ir par ko diskutēt. Treškārt, viņš prasmīgi atdala jaunlatviešu organizatoriskās aktivitātes no viņu domām un uzskatiem, bet vienlaikus arī sintezē šī procesa abas puses. Ceturtkārt, pētnieks veiksmīgi parāda akcentu maiņu tautiskās atmodas kustībā: no "kultūras nacionālisma" 50. un 60. gados uz cīņu par "pašvaldības reformu un varas pārdali latviešu labā" (450.lpp.) 70. gados. Piektkārt, viņš nenoliedz vairāku nacionālās kustības vadītāju (K.Valdemārs, K.Biezbārdis u.c.) prokrievisko orientāciju, bet, kas ir svarīgāk, izskaidro, kāpēc viņi ieņēma šādu pozīciju, turklāt uzsverot, ka "70. gados jaunlatviešu kustība nekādā ziņā neatbalstīja ne pārkrievošanas, ne pārvācošanas centienus" (454.lpp.). Sestkārt, konceptuāli (bet arī diskutabli!) šā vārda vislabākajā nozīmē ir G.Apala secinājumi, no kuriem te citātu veidā varam minēt tikai pašus būtiskākos (466.—469.lpp.). Proti:

"Jaunlatvieši radīja priekšstatu par to, ka Vidzemē, Kurzemē un Latgalē dzīvo vienota latviešu tauta, kas nav identificējama ar zemnieku kārtu."

"Jaunlatvieši jutās kā latviešu tautas pārstāvji, kam ir tiesības runāt tās vārdā un pārstāvēt savus tautiešus varas struktūrās."

"Nacionālās kustības idejiskajiem vadītājiem vēl nebija sapņa par patstāvīgu valsti. Bija tikai pārliecība, ka latviešu tautai ir sava zeme, kuras pārvaldē tai ir tiesības piedalīties."

"Nacionālās kustības aktivitātes praktiski neskāra Latgali, tās iedzīvotāji nebija iesaistīti kopējā darbībā."

"Nācijas veidošanās aspektā jaunlatviešu kustība lika pamatu mūsdienu latviešu nācijas konceptam."

"Jaunlatviešu uzskatos savijās 19. gadsimta Eiropas liberālisma un nacionālisma elementi. Daži kustības vadītāji, kā K.Valdemārs, uzsvēra liberālo elementu, citi, kā A.Kronvalds, — nacionālās vērtības."

"Baltvācu liberāļi pakļāvās konservatīvā vairākuma gribai, un jaunlatvieši bija spiesti meklēt sabiedrotos pie krievu slavofiliem."

"Jaunā strāva radās blakus nacionālajai kustībai, tā kļuva par alternatīvu spēku nišā, kuru "Māmuļas" vadītāji nespēja aizpildīt ar savām idejām un prasībām."

Nav jau, protams, tā, ka viss šajā nodaļā ir ideāli. Tā, piemēram, recenzents, lai arī ir augstās domās par "Pēterburgas Avīžu" lomas attēlojumu (tas izdarīts labāk nekā tieši presei domātajās lappusēs), nevar pievienoties G.Apala apgalvojumam, ka šis laikraksts "sniedza ārkārtīgi plašas (izcēlums mans — R.T. ) ziņas par Krievijas 60. gadu agrāro reformu" (431.lpp.), tāpat vērtējumam, ka savas iznākšanas otrajā posmā "Pēterburgas Avīzes" "kļuva par visumā apolitisku (?! — R.T. ) izglītojošu laikrakstu" (430.lpp.). Nav paveicies literārajam žurnālam "Austrums", kuru autors diezin kāpēc nodēvējis par rakstu krājumu, bet, atsaucoties uz to, min tikai nosaukumu un iznākšanas gadu, aizmirstot norādīt arī izmantoto numuru un lappusi.

Interesanti atzīmēt, ka nodaļas "Jaunā strāva" autors Dr. hist. I.Butulis ir vienīgais grāmatas sacerētājs, kas paškritiski raksta: "Aizvadītais laiks ir daudz ko mainījis autora izpratnē un nostādnēs." (475.lpp.) Viņa kolēģi ir atturējušies izteikties šajā kutelīgajā jautājumā. Saprotams, ka tas nav galvenais, bet teikt, ka gluži bez nozīmes, arī nevar.

I. Butulis atšķiras no citiem autoriem arī tādējādi, ka sava pētījuma objektu apskata historiogrāfiskā rakursā. Šajā gadījumā tādu pieeju var tikai atbalstīt, jo, kā norāda autors, šīs kustības historiogrāfiju veido ne tikai vēsturiskā literatūra, bet arī literatūrzinātnieku, ekonomistu un filozofu darbi. "Literatūra par Jauno strāvu ir sarežģīta, pretrunīgām zinātniskajām koncepcijām un politiskajām konstrukcijām bagāta" (474.lpp.).

Pētnieks Jaunās strāvas historiogrāfiju dala trijos posmos. Pirmais ilgst līdz 1919. gadam, kad dominē agrīnais marksistiskais virziens (J.Jansons–Brauns, P.Stučka, P.Kalniņš u.c.). Otrais posms attiecas uz 20.—30. gadiem, kad pētījumi sadalās vairākos virzienos kā saturiskā, tā ģeogrāfiskā ziņā. Tas pats sakāms par trešo posmu pēc Otrā pasaules kara, kad Jauno strāvu turpināja pētīt dažādu uzskatu zinātnieki gan Latvijā (Ē.Sokols, J.Krastiņš, P.Laizāns u.c.), gan trimdā (B. Kalniņš, Ā. Šilde, E. Blanks u.c.). Te nosaukto un arī nenosaukto pētnieku darbus I.Butulis detalizēti un kritiski analizē un vērtē trijās dimensijās: pirmkārt, vai Jaunajai strāvai ir nacionālas saknes Latvijā, un kādas tās ir; otrkārt, kāda ir Jaunās strāvas saistība ar Rietumeiropu un Krieviju, kāda loma kustībā bija vācu un krievu faktoram; un, treškārt, kāda bija Jaunās strāvas būtība un nozīme.

Ievērību pelna arī zinātnieka rezumējums: "Ar savu demokrātismu, sociālā taisnīguma, pasaules politiskās pieredzes sludināšanu Jaunā strāva rosināja tautas politisko kultūru, iedvesmoja cīņu par nacionālo atdzimšanu. Dziļa nacionāla nozīme Jaunajai strāvai bija tās milzīgajā ietekmē uz latviešu kultūras, gara dzīves, valodas, visu zinātnes un kultūras sfēru attīstību." (489.lpp.)

Aplūkoto grāmatu bagātina personu rādītājs un vairāk nekā 100 attēlu. Ar retiem izņēmumiem (piemēram, A.Dauge 485. lappusē) tie ir pietiekami kvalitatīvi. Žēl, ka jaunstrāvnieku fotogrāfiju pulkā nav atradusies vieta arī P.Stučkas attēlam.

Ir jau grāmatā vēl pa kādai recenzijā neatzīmētai nepilnībai un kļūdai. No tām ir grūti izvairīties pat nopietnā darbā. Un grāmata "Latvija 19. gadsimtā" ir šāds nopietns darbs.