1991.gada 26.novembra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemsim vietas un reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu: 94 deputāti reģistrējušies.

Turpinām debates. Vārds deputātam Ščipcovam, gatavoties deputātam Belam. Kamēr Ščipcova kungs nāk, lūdzu, Ozola kungs.

I.Ozols: Šī rīta sēdes pirmajā daļā tika noteikts, ka trijos pēc pusdienas tiek izskatīts Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejas jautājums. Un es lūdzu pieturēties pie šī darba režīma, kas noteikts no rīta.

Priekšsēdētājs: Ozola kungam ir pilnīga taisnība. Kā domā deputāti? Jāpārtrauc. Tātad nav citu priekšlikumu. Atvainojamies Ščipcova kungam. Tātad šī jautājuma izskatīšanu pārtraucam, kamēr tiks izskatīts jautājums, kurš šodien paredzēts tieši pulksten 15.00, proti, par radio un televīziju.

Un vēl viens paziņojums– tātad plenārsēdi šodien turpinām līdz pulksten 17.45. Pulksten 18.00 sākas Prezidija sēde.

Tātad darba kārtības piektais jautājums– Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejas saimnieciskās un ekonomiskās darbības izvērtēšanas komisijas pārskats.

Lūdzu, Ozola kungs, jums vārds! Cik minūtes jums ir vajadzīgas ziņojumam?

I.Ozols: Kā parasti– 30 minūtes.

Priekšsēdētājs: Ozols kungs pieprasa 30 minūtes. Kā domā deputāti? Godājamie deputāti, varbūt tomēr varētu ievērot klusumu, jo nedzird pat pirmajās rindās sēdošie. Paldies.

Ozols kungs, lūdzu 30 minūtes. Cerams, ka spēsit saīsināt sava ziņojuma laiku. Lūdzu.

I.Ozols: Es atvainojos, es esmu pievienojis mūsu komisijas lēmuma projektu, un mūsu reglaments nosaka, ka lēmuma projekta aizstāvēšanai referentam tiek dotas 30 minūtes.

Priekšsēdētājs: Ozols kungs, 19 sekundes jau pagājušas. Lūdzu.

I.Ozols: Cienījamo plenārsēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Cienījamās dāmas un kungi! Atļaujiet man īsumā raksturot mūsu komisijas izpētes objektu– Latvijas Republikas Radio un televīzijas komiteju. Kas ir Radio un televīzijas komiteja Padomju Savienības masu informācijas struktūrā? Tas ir speciāls strukturāls pārvaldes veidojums, kura pamatuzdevums un sūtība bija realizēt… informācijas cenzūras politiski uzticamu kadru atlases principu. Ar kādām metodēm šī struktūra ir paredzējusi to realizēt? Ar finansu un ekonomiskām metodēm, ar precīzu funkcionālo pienākumu sadali un varas centralizāciju. Es nekomentēšu, jo mūsu rīcībā nav šādas informācijas par komitejas viedokli par šīs varas centralizācijas pamatsūtību un uzdevumiem, bet atļaušos citēt daudz autoritatīvāku autoru, kurš ir intervēts un kura publikācijas ir 8.oktobra “Atmodas” numurā. Proti, tas ir mūsu kolēģis Beļskis. Viņš savā rakstā “Nevis par čekistiem, bet par sadarbību” saka šādi… bet, ja visi nav šo rakstu lasījuši, es atļaušos īsu preambulu nolasīt: “Pamatojot savu rīcību, zviedri ir paziņojuši, ka viņi nevēlas tikties ar VDK virsniekiem. Tā “Atmodas” pagājušajā numurā ziņoja mūsu informācijas dienests, informējot par Zviedrijas radio delegācijas vizīti Rīgā. Zviedru kolēģi nav gribējuši satikties ar pašreizējo Latvijas radio vadību, bet meklējuši tieši Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu un reizē radiožurnālistu Normudu Beļski.” Mūsu komisijas rīcībā nav šādas informācijas, bet, kā jau es teicu, mēs principā pieņemam, ka viņiem šis jautājums ir vairāk zināms, jo Beļska kungs savā komentārā ir teicis, ka, iespējams, ka šajā jautājumā Zviedrijas pusei ir precīzāka informācija, jo radio ārzemju nodaļa pakļauta Zviedrijas Ārlietu ministrijai.

Protams, apsekojot Latvijas Radio un televīzijas komiteju kā sociāldemokrātisku sistēmu, mēs analizējām, kā tad šī sistēma strādā šodien. Kā tā strādā atbilstoši Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija lēmumam par Nolikumu par Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejas apstiprināšanu. Tātad– pārvaldes institūcija suverēnas un neatkarīgas Latvijas struktūrā. Un te mums jāteic, ka mēs jutāmies ļoti pārsteigti. Un kādā veidā?

Ja paskatāmies 1982.gadā apstiprināto Latvijas Ministru padomes nolikumu par radio un televīziju, tad ir jākonstatē, ka šinī nolikumā nav paredzētas tās varas centralizācijas iezīmes, kuras ir noteiktas Nolikumā par Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejas apstiprināšanu, kuru ir pieņēmusi Latvijas Republikas Augstākā padome. Iepriekšējā nolikumā komitejas priekšsēdētājam ir dotas tikai tiesības noteikt kārtību, kura ar iekšējiem instruktīviem dokumentiem reglamentē komitejas darbību, bet mūsu nolikums komitejas vadītājam faktiski ir noņēmis visus ierobežojumus. Un konkrēti– tāpat kā iepriekšējā nolikumā, komitejas priekšsēdētājs atbild par komiteju, slēdz līgumus, ieceļ radio un televīzijas vadošos darbiniekus. Starp citu, vadošos darbiniekus priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieku līmenī pēc iepriekšējā nolikuma apstiprināja augstākstāvošās institūcijas. Mēs savā nolikumā paredzam vienīgo to, ka Augstākajā padomē tiek apstiprināts komitejas priekšsēdētājs. Vietniekus pieņem komitejas priekšsēdētājs.

Taču visinteresantākais ir tas, ka nekad nevienā likuma normā nav bijis paredzēts iepriekš, ka vienpersoniski komitejas priekšsēdētājs nosaka un groza darbinieku amatalgas noteiktā darba algas fonda ietvaros, neņemot vērā amatalgas shēmā paredzētās vidējās likmes, kā arī nosaka piemaksas pie amatalgām un prēmēšanas kārtību. Un šo likuma normu komitejas vadība ļoti elastīgi izpilda un ievēro, risinot jautājumu par komitejas darbinieku darba algu paaugstinājumu. Jau šā gada 15.maijā komitejas trīs vadošie darbinieki ir noteikuši, protams, ar augstākstāvošo institūciju piekrišanu, darba algas piemaksu 50 procentu apmērā no amatalgu likmes, tajā pašā laikā aizmirstot pārējo komitejas struktūrās ietverto institūciju darbiniekus.

Komitejā nav izpildīta arī tāda likuma norma, kas bija paredzēta iepriekšējā nolikumā, proti, funkcionālo pienākumu sadale starp komitejas vadošajiem darbiniekiem. Mūsu komisija nav uzzinājusi un nezina, kā tiek sadalīti funkcionālie pienākumi starp komitejas priekšsēdētāju un viņa vietniekiem, tas ir, kas par ko konkrēti atbild. Šādu dokumentu mūsu komisija tā arī neredzēja.

Runājot par koleģiālo orgānu, jāsaka, ka komitejas kolēģijai praktiski ir tieši tās pašas pilnvaras un tā paša likuma normu kārtība, kāda ir noteikta jau iepriekšējā nolikumā.

Iepazīstoties ar šādu strukturālo un funkcionālo uzdevumu risinājumu, dabīgi, ka mums radās jautājums, kas tad šodien ir Latvijas Republikas Radio un televīzijas komiteja? Un mums par lielu pārsteigumu bija jākonstatē (jums izsniegtajos materiālos ir pievienots Juridiskās pārvaldes ekspertīzes slēdziens), ka komiteja kā pārvaldes institūcija ar komitejas priekšsēdētāja vienpersonisko lēmumu ir pārstājusi funkcionēt kā pārvaldes institūcija un faktiski funkcionē valsts uzņēmuma statusā, jo visi 2200 strādājošie un ražošanas struktūras ir iekļautas šajā pārvaldes institūcijā kā pārvaldes institūcijas sastāvdaļas. Līdz ar to komiteja pati sevi kā pārvaldes institūciju faktiski ir likvidējusi jau pagājušā gada 1.novembrī.

Kas tad ir šī, ja varētu teikt, bijusī komiteja kā pārvaldes institūcija un tagad šī valsts uzņēmuma pārvaldes struktūra? Klasiska shēma varas centralizācijas sfērā. Pirmkārt, tā ir vadība, plānu un finansu pārvalde, grāmatvedības uzskaites pārvalde, atskaites daļa, kadru pārvalde– struktūrā kopā ir 42 štata vienības, kuras apstiprinātas 1991.gada 1.februārī. Tas ir atkārtots apstiprinājums.

Komiteja strādā suverēnā Latvijā, vadoties pēc Padomju Savienības Valsts radio un televīzijas komitejas apstiprināta nolikuma par saimniecisko un ekonomisko darbību. Ar šo nolikumu tiek noteiktas visas normas, ar kurām tiek regulētas finansu un ekonomiskās attiecības ar valsts budžetu, ko uz republikas valsts budžeta likuma pamata mēs izdalām suverēnās Latvijas pārvaldes institūcijai. Taču tā realizācija notiek ar Padomju Savienības “Gosteleradio”… Starp citu, man latviešu valodā atsevišķās izziņās ir citēts no normatīviem dokumentiem, kuri pilnīgi diametrāli pretēji strādā suverēnās Latvijas likumdošanai un, piedodiet, neatbilst 4.maija Deklarācijā pieņemtajam pantam, ka spēkā ir tikai tie likumi un tās likumu normas, kuras nav pretrunā ar Latvijas Satversmes 1., 2., 3. un 6.pantu.

Tāda ir praktiskā situācija. Jums ir izsniegti dokumenti, kuri raksturo finansu un ekonomisko darbību ar visiem ieskaišu parametriem, un Juridiskās pārvaldes finansu un ekonomiskais revīzijas protokols.

Tagad es atļaušos konkrēti pakavēties pie dažiem momentiem, kuri detalizēti atspoguļo komitejas darba stilu un metodes tieši finansu un ekonomiskajā jomā. Mēs izdalām komitejai budžeta asignējumus, tajā skaitā arī 8,4 miljonus rubļu darba algas fondam. Pārējā nauda tiek izdalīta saimnieciskās un ekonomiskās darbības nodrošināšanai. Katra ceturkšņa beigās komitejā paliek nerealizēti līdzekļi. Tad nu komitejas vadība atceras, ka bija taču spēkā šāds dokuments… Atļaujiet man to nepārtulkot, jo Padomju Savienības dokuments ir krievu valodā. Šo dokumentu 1988.gada 12.aprīlī ir apstiprinājuši: */PSRS Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja vietnieks biedrs Dikovs. “PSRS Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas budžeta organizāciju līdzekļu atskaitīšanas kārtība materiālās stimulēšanas un sociālās attīstības fondos, valsts budžetā.”/ Ir otrs dokuments, kurš saucas: */Nolikums par materiālās stimulēšanas un sociālās attīstības fondu veidošanu un izmantošanu PSRS Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas budžeta organizāciju sistēmā”/. Šo dokumentu ir parakstījis: no */PSRS Valsts plāna/ Sitarjans, no */PSRS Finansu ministrijas/ Sečagovs, no */PSRS Darba resursu valsts komitejas/ Kravčenko, no */Vissavienības arodbiedrību Centrālās padomes/ Provorotovs. Šis dokuments komitejas vadībai dod ļoti plašas iespējas manipulēt ar Latvijas Republikas nodokļu maksātāju iemaksāto līdzekļu budžetu un atbilstoši manis citētajam punktam pārvērst šos līdzekļus, kuri sastāv no kopējās, tā sauktās pārskaitītās naudas, no tekošā rēķina uz uzdevuma kontu…
Jāatzīmē, ka Finansu ministrija man paskaidroja, ka vienīgi Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejā pastāv šīs padomju impērijas finansu likumdošanas regulējošās normas. Citur šīs normas vairs nav spēkā. Un šīs normas paredz prēmēšanu un materiālo pabalstu izmaksāšanu: */”Par izpildījumu augstā idejiski mākslinieciskā līmenī un par ienākumu gūšanu, vienlaikus vissavienības skates dalībnieku apbalvošanai”./ Pārbaudes gaitā šādus faktus mēs nekonstatējām, bet šī norma to paredz.

Jāatzīmē, ka gada sākumā šajā izdevuma kontā tika pārskaitīti līdzekļi vairāk nekā 4 miljonu rubļu apmērā. Pašlaik šajā fondā kopā ar sponsora iemaksu miljons rubļu apjomā un ienākumiem, ja peļņa par “Rīgas Viļņu” izdošanu sastāda 6 miljonus 41000 rubļu, šī summa ir 4,3 miljoni. Atbilstoši Savienības normatīvajam aktam tas ir materiālās stimulēšanas fonds, no kura uz pārbaudes mirkli dažādu vienreizējo izmaksu izdarīšanai ar komitejas priekšsēdētāja vai viņa vietas izpildītāju rīkojumiem un pavēlēm bija izlietots 481 tūkstotis. Turklāt, ja jūs uzmanīgi skatījāties finansu revīzijas aktā, tad pamanījāt, ka tur atzīmēts, ka nav izpildīta tā norma, kura ir iekļauta Augstākās padomes Prezidija pieņemtajā likumdošanas normā, kura nosaka, ka komitejas priekšsēdētājam ir tiesības noteikt kārtību, kā tiek izmaksātas prēmijas, nevis akceptēt struktūrapakšvienību vadītāju un arodkomitejas jeb arodgrupas vadītāju iesniegtos priekšlikumus par prēmiju piešķiršanu. Minētajā aktā ir uzrādīts, ka nolikums par prēmēšanas kārtību Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejā, kā arī funkcionālo pienākumu sadale starp komitejas vadošajiem darbiniekiem nepastāv. Principā ar šo Prezidija lēmumu ir radītas vienpersoniskas privātīpašnieka tiesības sadalīt valsts budžeta līdzekļus atbilstoši algas fondam vairāk nekā 8 miljonu rubļu apjomā.

Bet kas notiek ar šo naudu, kura tiek izmantota pēc PSRS likumdošanas, kura nav paredzējusi uzņēmuma darbības formu, kas strādā pilnīgi citā sociālā sistēmā?

Viens no radiokomitejas vadošiem darbiniekiem, kad es viņam jautāju, kāda būtu viņa cilvēciskā reakcija, ja viņam mājās glabātos 100000 rubļu un viņš redzētu pašreizējo inflāciju un “koka rubļa” devalvācijas tempu, man viennozīmīgi atbildēja, ka viņš savu naudu neturētu ne mirkli, jo tā šajā brīdī uz pusi devalvējas. Proti, šie vairāk nekā seši miljoni rubļu, sākot no 1.janvāra, ir četri miljoni. Ļoti maigi izsakoties, vadoties pēc firmas “Parex” noteiktā valūtas kursa– tuvu pie diviem miljoniem rubļu. Piedodiet, tā ir mūsu nodokļu maksātāju nauda, mūsu nodokļu maksātāju veidotā budžeta iemaksa Latvijas Radio un televīzijas komitejas norēķinu kontā. Ar šo kontu bija jāveic saimnieciskā un finansiālā darbība, lai nodrošinātu pamatfondu atjaunošanu, rezerves daļu, jaunu pamatlīdzekļu iegādi, kapitālo un kārtējo remontu.

Un te ir tas interesantākais… Es palūdzu Finansu ministrijai iesniegt mūsu komisijai tāmi, uz kuru pamatojoties mēs esam akceptējuši budžeta maksājumus Latvijas Radio un televīzijas komitejai. Man ir jāatzīstas, ka es nevaru tur atrast šādu pārskaitījuma formu, ka nauda, kuru esam izdalījuši bezskaidras naudas darbībai norēķina kontā, pamatojoties uz PSRS finansu likumdošanas normām, tiek pārskaitīta uzdevuma kontā un tiek pārvērsta skaidrā naudā. Tādējādi ir iespēja to izņemt no bankas ar skaidras naudas operāciju. Tas ir absurds, jo, ja tas tiks kultivēts plašāk valsts mērogā, atsevišķās situācijās tas var novest pie vēl straujāka inflācijas tempa pieauguma. Ja mēs uzmanīgi lasām pagājušās nedēļas “Argumentu un faktu” komentāru, tad redzam, ka Igaunijas Valsts banka ir aprēķinājusi, ka pašreizējais inflācijas temps ir divi procenti dienā. Padomājiet, pie kā šāda tautsaimnieciska stratēģija varētu novest mūsu republikas ekonomiku, un paskatīsimies, kur mēs šodien atrodamies?

Es nepakavēšos pie šī dokumenta, kas ir jūsu rīcībā, proti, summārais finansu inspekcijas revīzijas akts. Bet gribētu apstāties pie diviem uzņēmumiem, kuri ir izveidoti Latvijas radio un televīzijas sistēmā. Tie ir uzņēmumi ar ļoti skanīgiem nosaukumiem– “Lama” un “IP Rīga”. Uzņēmums “IP Rīga” mums ir pazīstams ar ikdienas ļoti efektīvām pirmsreklāmas teleafišām ekrānā. Uzņēmums “Lama” ir mazāk pazīstams. Jāatzīmē, ka Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejai, kā jau radošam kolektīvam, uz nosaukumiem ir zināms talants. Pirms “Lamas” bija interesants firmas veidojums “Latana”. Bet, tā kā šīs firmas darbība tika pārtraukta pirms mūsu komisijas darba uzsākšanas, mēs arī šim jautājumam nepieskārāmies.

Runājot par uzņēmumu “Lama”, jāsaka, ka finansu inspekcijas valūtas pārvaldes revidenti viennozīmīgi ir atzīmējuši, ka šis uzņēmums nevar būt juridiskā persona. Proti, šis uzņēmums gan darba algām, gan savai saimnieciskai darbībai katru ceturksni saņem budžeta asignējumus 25 000 rubļu apmērā no Latvijas Republikas valsts budžeta daļas, kas ir izdalīta Latvijas Radio un televīzijas komitejai. Turklāt es gribētu atzīmēt, ka izdevumu tāmē šīs summas nav uzrādītas, uz kuru pamata finansu inspekcija tieši apstiprināja Latvijas Radio un televīzijas komitejas tāmi. Radio un televīzijas komitejas galvenā grāmatvede finansu ministra vietnieka Pupčenoka kabinetā publiski paziņoja, ka viņa nekā nezina par šādas valūtas sadales mehānisma realizāciju, kā arī par valūtas ienākumiem Latvijas Radio un televīzijas komitejā. Šeit ir deviņi cilvēki, kuri dzirdēja šo apliecinājumu. Tajā pašā laikā, jūs mani atvainojiet, šī organizācija pēc kopējā ienākuma ir ieguvusi peļņu pāri par 100 000 invalūtas rubļu. Tātad par pakalpojumiem, kuri sniegti klīringa ceļā, apvienība “Lama” sniegusi pakalpojumus par 219, tas ir, par 200 930 invalūtas rubļiem. No Somijas un Čehoslovākijas partnera puses, no Polijas partnera puses– par 16 543 invalūtas rubļiem. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka šāda darbība ar Latvijas Republikas Ministru padomes šā gada 27.februāra lēmumu Nr.52 (piedodiet, es nosaucu jums nepareizo lēmumu) ir aizliegta. Taču no invalūtas peļņas nav pārskaitīti obligātie atskaitījumi Latvijas Republikas Ministru padomes Valūtas fondā. Un tikai revīzijas gaitā šie atskaitījumi 20 procentu apmērā ir ieskaitīti Latvijas Republikas Valūtas fondā. Principā šī summa ir ievērojama. 1990.gadā ieņēmumi no pakalpojumu realizācijas ir 8349 invalūtas rubļi. 1991.gadā, es atvainojos, ka es pārteicos iepriekš, 281 200 invalūtas rubļi. Tā ir ievērojama summa, kura ir izvietota trijos norēķina kontos: divi Latvijas Republikas teritorijā, trešais– Drēzdenē.

Pret to, ka šāds strukturāls veidojums vajadzīgs Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejai, mēs neiebilstam. Ir vajadzīgs profesionāls, uz ārējo ekonomisko darbību orientēts un specializējies kolektīvs, kas strādātu komitejas struktūrapakšvienībā, kura akumulētu un uzkrātu visus līdzekļus. Tikai mums nav saprotams, kāpēc jāveido šāda pseidojuridiska persona, kuru nevar piereģistrēt Latvijas Uzņēmumu reģistrā? Pat Latvijas Republikas Augstākās padomes Juridiskā pārvalde nespēj sniegt konstruktīvu palīdzību. Tādējādi tā nav reģistrēta Uzņēmumu reģistrā. Un turēt trīs valūtas kontus, ja pašai komitejai kā kredītrīkotājam un galvenajai grāmatvedei ir pakļauts ceturtais valūtas konts… Kā vārdā ir šāda valūtas, šāda līdzekļu decentralizācija un zināmā mērā sarežģītu apstākļu radīšana kontrolei? Turklāt man ir jāpakavējas pie fakta, ka nevienā bilances atskaites dokumentā neatrodam bilances atskaiti, kura atbilstu pat Padomju Savienības finansu dokumentācijas normatīvu prasībām, proti, kurā tiktu uzrādīta valūtas bilance.

Un šī Uzņēmumu reģistrā juridiski nereģistrētā firma izveido kop­uzņēmumu ar Vācijas Federatīvās Republikas firmu, kura saucas “IP Rīga”. Šo uzņēmumu reģistrē Uzņēmumu reģistrā. Protams, Tieslietu ministrijā rodas zināms izbrīns… Tieslietu ministra pirmais vietnieks griežas pie Strauta kunga Uzņēmumu reģistrā un lūdz dot izskaidrojumus, kā šis uzņēmums ir reģistrēts. Un izziņā ir atbilde, ka kopuzņēmuma dibināšanas dokumenti bija saskaņoti ar Latvijas Republikas ekonomikas ministru– vēstule Nr.211, 723.454, datēta 1990.gada 30.oktobrī. Ir Ārējo ekonomisko sakaru departamenta vēstule 3-18/11, datēta 1990.gada 2.novembrī. Uz šā dokumenta pamata, nepārbaudot tālāk firmas “Lama” juridisko statusu, republikas Uzņēmumu reģistrs reģistrēja šo firmu.

Šī firma ir ļoti rentabls uzņēmums. Jūsu materiāliem ir pievienoti Rīgas firmas finansu atskaites dokumenti. Kā jūs redzat, deviņos mēnešos četri darbinieki… Starp citu, šis ceturtais darbinieks šim kolektīvam pievienojās tikai nesen. Firmas bankas kontā pašreiz ir 211 431 rublis. Kopējie ieņēmumi tajos deviņos mēnešos ir 470 173 rubļi. Apbrīnojami augsta rentabilitāte, pilnīgi apskaužama! Esmu gatavs nekavējoties tādā uzņēmumā strādāt pamatdarbā.

Kā uzņēmums ir izveidojies? Es turu rokās Latvijas Republikas Ministru padomes… Latvijas Republikas Radio un televīzijas komiteja neiebilst pret kopuzņēmuma dibināšanu starp Latvijas Radio un televīzijas komitejas apvienību “Lama” un Vācijas firmu Arbointernesenel GbmH. Priekšsēdētājs– Labanovska kungs. Dokuments datēts 1990.gada 2.novembrī. Nākamais dokuments. Paraugoties finansu inspekcijas izziņā, atrodam, ka Labanovska kungs ar savu rīkojumu iekļauj šīs kopfirmas valdē firmas “Lama” direktoru un savu pirmo vietnieku Rākina kungu. Un 1990.gada 10.novembrī tiek noslēgts līgums. Šis līgums tiek noslēgts starp Latvijas Republikas Radio un televīzijas komiteju, komitejas priekšsēdētāja Rišarda Labanovska personā, no vienas puses, un Latvijas–Vācijas kopuzņēmumu “IP Rīga” prezidenta Imanta Rākina personā, no otras puses. Ar vārdu sakot, firma, kurai ar Labanovska kunga atļauju tiek uzdots realizēt visu reklāmas raidlaiku. Vienlaikus šis firmas prezidents ir arī mūsu Latvijas valstisko interešu pārstāvis jautājumā par raidlaika komercrealizāciju Latvijas valsts un valstisko interešu vārdā. Es neatļaušos izmantot ļaunprātīgi man atvēlēto laiku. Šis jautājums ir daudz plašāks, lai to varētu izskatīt 30 minūtēs. Vēl tikai pateikšu to, ka ar komitejas priekšsēdētāja vienpersonisku lēmumu komiteja ir atteikusies no 40 procentiem likumīgās peļņas daļas par labu šai kopfirmai. Turklāt, nenosakot pamatfondu vērtību, uz rīkojuma pamata, līguma pamata, bez maksas nodot visas telpas, mēbeles, par ko nav jāmaksā īres maksa. Es līdz šim neesmu saņēmis ekonomisko pamatojumu, kāpēc, kādēļ un kā vārdā ir radīti šādi maksimāli labvēlības nosacījumi šai kopfirmai. Paldies par uzmanību. Ja ir jautājumi, esmu jūsu rīcībā.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Mums ir jāapspriež šā jautājuma procedūra. Proti, vai mēs uzdosim jautājumus ziņotājam? Pagaidām sekretariātā neviens nav pieteicies. Paldies, Ozola kungs! Jums jautāt neviens nevēlas.

I.Ozols: Es tikai gribēju piebilst, ka mūsu komisijas priekšlikumi un secinājumi, kuri var šo situāciju praktiski atrisināt, potenciāli izslēdzot tālākas iekšējās spriedzes saasināšanos visā kolektīvā, ir izklāstīti mūsu iesniegtajā lēmuma projektā. Tikai, tā kā trīs nedēļas mēs esam praktiski aizkavējuši šā lēmuma projekta izskatīšanu, lūgums jums visus konkrētos datumus pavirzīt par 21 kalendāra dienu uz priekšu. Pārējais teksts pilnīgi paliek 1:1. Šie dokumenti jums tika izdalīti pirms trim nedēļām.

J.Bojārs: Man tomēr viens jautājums, vai drīkst?

Priekšsēdētājs: Mēs nenolēmām, vai jautājumus uzdosim. Bojāra kungs ir pierakstījies debatēs par šo jautājumu. Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Sakiet, lūdzu, vai jūs nenoskaidrojāt, kāda ir līgumiskā bāze tam “Radioroks” A-4, A-5? Kas tas tāds ir? Vai ārvalstu stacija, kas te strādā?

I.Ozols: Šis uzņēmums ir reģistrēts Uzņēmumu reģistrā atbilstoši likumam par uzņēmējdarbību. Uzņēmuma attiecības ar Latvijas Republikas radio un televīziju mūsu komisijas rīcībā esošajos dokumentos netika konstatētas. Līdz ar to šis jautājums neietilpa mūsu uzmanības sfērā.

Priekšsēdētājs: Tā, jautājumu vairs nav. Godājamie kolēģi! Vai mēs atklāsim debates šajā jautājumā, jo ir lēmuma projekts, ko Ozola kungs nupat lūdza pieņemt? Debatēs ir pierakstījies deputāts Bojārs. Arī deputāti Gavars, Škapars un Īvāns. Tādējādi debates ir jāatklāj, nekas cits neatliek.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Es neaizņemšu daudz laika. Šoreiz es gribētu pieiet šai problēmai man neraksturīgi emocionāli… Ziniet, kad jūs iebraucat Latvijā, tad, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, jums nepaliek iespaids, ka jūs vispār esat Latvijas teritorijā, neatkarīgas valsts teritorijā. Policijai jums ir padomju emblēmas, mūs apsargājošai policijai ir cietumnieku cepures. Ja jūs no rīta ieslēdzat televizoru un gribat Latvijas rīta ziņas paskatīties, tad pa vienu kanālu obligāti ir amerikāņu reliģiskais sludinātājs, pa otru kanālu jums ir krievu sludinātājs un pa trešo kanālu ir Savienības ziņas. Vispār– vai mēs esam Latvijā vai neesam? Un vai vispār mums te ir kaut kādas pazīmes? Nu, tad man arī nekādu sevišķu iebilžu nav pret to A-2, tā laikam saucas tas raidītājs, kas mūsu valsts teritorijā strādā. Nu, neko briesmīgu jau viņi neraida, bet pats princips man liekas dīvains, proti, ka pie mums strādā radiostacija ar visai nenoteiktu valstisku piederību. Praktiski es tā saprotu, ka tā ir svešas valsts radiostacija, kas pie mums darbojas. Tātad no paša rīta mums jau raida trīs televīzijas kanāli, kuri neraida priekš mums. Ir radies arī viens radio, kas neraida priekš mums. Man tāda pieeja rada ļoti lielas šaubas. Es domāju, ka mums vajadzētu vispār izskatīt konceptuāli arī pieeju programmām… politisko partiju darbību un pieejas iespēju radio un televīzijas kanāliem, kā tas ir, piemēram, Zviedrijā, kad katrai politiskajai partijai ir noteikts laiks, kad tā var raidīt televīzijā savas ziņas, tas man tā ļoti īsi, bet toties emocionāli… Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Īvān! Gatavojas deputāts Gavars.

D.Īvāns: Godātie kolēģi! Mums ir nedaudz jāatceras šīs komisijas radīšanas vēsture, jo Ozola kunga radītā komisija tika nodibināta kādā no Prezidija sēdēm, kad radās jautājums par to, ka ir jāpalielina algas televīzijā un radio strādājošajiem, un kad vajadzēja atrast līdzekļus šo algu paaugstināšanai. Būtībā tas bija galvenais uzdevums, kādēļ tika radīta komisija. Un šodien mums jāpasaka tikai paldies Ozola kungam, ka viņš ir pārsniedzis būtībā Prezidija sniegtās pilnvaras un izvērtējis Radio un televīzijas komitejas saimniecisko darbību, kaut gan mēs, pasakot paldies, varētu arī apmierināties ar to un pieņemt zināšanai. Jo, ja par šo saimniecisko darbību izdarāmi kādi secinājumi, tad tas ir jāizdara kādam citam, nevis Augstākajai padomei. Un tomēr komisijas darba rezultātā ir radies šis iesniegtais lēmuma projekts. Tas parāda tikai to, ka jautājums par radio un televīziju ir samilzis. Par to mums liecināja arī šīs radio un televīzijas streika komitejas prasības, kuras mums izvirzīja radio un televīzijas darbinieki.

Un atkal ir jāatceras vēsture. Tad, kad tika ievēlēta mūsu Augstākā padome un mēs veidojām savas neatkarīgās valsts struktūras, Valsts radio un televīzijas komiteja atradās valdības komiteju un ministriju ierindā. Tātad tā būtībā bija pakļauta valdībai. Atcerēsimies, ka galvenais nolūks, kāpēc mēs nolēmām, un tāpat to ierosināja arī paši komitejas darbinieki, ka šai komitejai ir jāatrodas Augstākās padomes pakļautībā, bija, lai komiteja, vienkāršāk sakot, Latvijas radio un televīzija, iegūtu maksimāli lielāku patstāvību un būtu neatkarīga. Tika uzskatīts, ka parlaments ir tā vieta, kas varētu šo neatkarību garantēt. Pašreizējā situācija, kad pie mums griežas televīzijas darbinieki un protestē arī pret mūsu iejaukšanos viņu darbā, liecina, ka šo neatkarību neesam nodrošinājuši un ka acīmredzot ir bijušas vainas mūsu pašu darbā.

Tātad, ko mēs izdarījām: mēs iecēlām Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāju, likām viņam vadīt nolikuma izstrādāšanas darbu. Mēs apstiprinājām šo nolikumu, kurā bija paredzēts apstiprināt kolēģiju. Kolēģiju Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētājam tā arī neizdevās apstiprināt, jo mums bija diezgan daudz pretenziju pret kolēģijas locekļiem. Var būt, ka te ir arī mūsu pirmā kļūda. Ja mēs uzticam vienam cilvēkam darīt darbu, tad nevajadzēja radīt tādas situācijas, ka viņš jebkurā brīdī var pateikt: “Jūs taču man to neļāvāt!” Un galarezultātā reorganizācija Latvijas radio un televīzijā nav gājusi uz priekšu. Mēs to redzam no mūsu ekrāniem un arī dzirdam radio, kaut arī radio, kur varētu daudz vairāk pozitīvu momentu saskatīt, šī lieta ir aizgājusi tālāk uz priekšu.

Tātad, ko mums vajadzētu tagad darīt? Mums acīmredzot vajag tiesiski noregulēt to, ka radio un televīzija ir pietiekami patstāvīga. Mums varētu būt divas funkcijas. Viena funkcija– Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāja iecelšana. Otra funkcija– budžeta sadale. Budžets mums ir jāiedala vienkārši tāpēc, ka es neticu, ka tuvākajā laikā Latvijā varētu izveidoties tādas televīzijas un radio kompānijas, kuras varētu eksistēt pašas ar savu peļņu vai ar kādu privātfirmu palīdzību. Un, ja mēs šobrīd vienkārši šo budžetu nedosim, tad milzīgi cietīs Latvijas kultūra. Tātad šis budžets ir jādod. Par paša komitejas priekšsēdētāja apstiprināšanu vai neapstiprināšanu varētu būt vēl atsevišķs jautājums. Bet tam visam jābūt saskaņā ar likumu par radio un televīziju. Vai arī tādā gadījumā, ja šā likuma nav, saskaņā ar likumu par presi.

Ko mēs varam darīt šobrīd, kamēr nav likumdošanas ceļā atrisināti mūsu attiecību jautājumi ar radio un televīziju, lai vienkārši mums neviens nevarētu pārmest, ka pārāk iejaucamies vai arī ka mēs kaut ko nedodam. Un lai mums tiešām turpmāk vairs nebūtu jāizskata kaut kādi jautājumi par to, kā ir izmaksāta alga vai nav izmaksāta alga. Droši vien vienīgais, ko var darīt Augstākā padome pašreizējā momentā, ir tas, ka no piedāvātā lēmuma punktiem jāizskata jautājums par Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāja atbilstību ieņemamajam amatam. Proti, vai nu šo Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāju nomainīt, ja pēc mūsu diskusijas tiek secināts, ka viņš neatbilst mūsu prasībām, un iecelt jaunu priekšsēdētāju, vai arī iecelt vietas izpildītāju, kurš veiktu reorganizāciju. Vai arī, ja mums nepietiek argumentu, atstāt tāpat, kā bijis. Kaut arī atstāt tāpat, kā bijis, droši vien mēs nedrīkstētu. Tāpēc, es domāju, mūsu diskusijai, ja šodien debatējam, ir jāaprobežojas galvenokārt ar šo jautājumu.

Kas attiecas uz likumdošanu, tad mums jau ir bijuši vairāki likumprojekti, kuri praktiski tā arī nav nonākuši līdz plenārsēdei dažādu iemeslu dēļ. Tagad mums mūsu Rietumu kolēģi ar Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisiju ir apņēmušies, liekas, līdz decembra beigām radīt jaunu variantu. Šī varianta būtība– panākt vienu lietu, proti, pirmām kārtām to, ko es uzsvēru visu laiku,– Latvijas radio un televīzijas neatkarību, izņemot varbūt vienīgi jautājumu par budžetu, kas mums ir jādod. Un otrs jautājums– panākt konkurences situāciju gan radio iekšienē, gan arī televīzijas iekšienē, pastāvot vai nu valsts, vai arī privāto kompāniju konkurencei. Vairāk, manuprāt, šodienas plenārsēdē mēs izlemt nevaram.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Gavars. Gatavojas deputāts Škapars.

J.Gavars: Cienījamie kolēģi! Pirmkārt, es domāju, ka mums vajadzētu dot vārdu arī pašreizējai komitejas vadībai, ja tā šeit ir uzaicināta, lai izsaka arī savu viedokli.

Tagad par to jautājumu, ko mēs šodien izskatām. Man liekas, ka mums šodien pusstundu bija tādi grāmatvedības kursi, kad skatījāmies šo aktu, ja jums šis akts ir izdalīts. Godīgi sakot, no šī akta ir grūti kaut ko secināt. It sevišķi tāpēc, ka šo aktu nav parakstījis neviens no komisijas locekļiem. Tāpēc es gribētu tomēr saņemt šīs komisijas secinājumus kādā dokumentā, lai varu redzēt, kur un kādi pārkāpumi ir bijuši.

Tagad par to, kas ir šajā lēmuma projektā. Tātad, pirmkārt, te ir teikts tas, ka komitejas vadība savas darbības laikā ir īstenojusi vairākus prettiesiskus lēmumus. Ir norādīts, ka ir jāskata pievienotā uzziņa. Es nezinu, kā šo jautājumu ir skatījusi Juridiskā pārvalde ar Dātava kungu priekšgalā, taču gribu atgādināt deputātiem, ka pagājušā gada 27.septembrī Augstākās padomes Prezidijs ir pieņēmis Nolikumu par valsts radio un televīziju, kurā skaidri un gaiši ierakstīts, ka valsts radio un televīzija ir valsts iestāde. Ja mēs turamies pie šā nolikuma, tad es gribētu pateikt arī par radio un televīzijas darbinieku algām, kuras līdz šai dienai viņi praktiski nav saņēmuši. Šā gada septembrī Augstākās padomes Prezidija pieņemtajā lēmumā par Augstākās padomes deputātu, valsts institūciju darbinieku algām ir norādītas vairākas kategorijas, kam šīs algas pienākas. Un, lūk, ja radio un televīzija ir valsts institūcija, tad praktiski visiem komitejas darbiniekiem, kas tur šobrīd strādā, algas būtu jāmaksā pēc Augstākās padomes Prezidija noteiktajām likmēm, nevis pēc Ministru padomes noteiktajām likmēm, kur šīs algas ir zemākas. Ja mēs tīri juridiski pieejam šim jautājumam, tad to vajadzētu tomēr nokārtot.

Tālāk. Te tika teikts par to, ka 481 tūkstotis rubļu ir izmaksāts prēmijās radio un televīzijas darbiniekiem. Redziet, ja radio un televīzijas darbinieki saņēma visu laiku no 200–300 rubļiem, tad, es domāju: ja es, piemēram, būdams šīs iestādes vadītājs, šīs prēmijas nemaksātu, kaut gan man ir tādas tiesības, ko nosaka šis nolikums, tad darbinieki mani sen būtu padzinuši. Es domāju, ka mums nevienam morāli nav tiesību pārmest radio un televīzijai par to, ko viņi izdarīja janvāra un augusta dienās. Un tāpēc strīdēties te par kapeikām būtu vienkārši negodīgi.

Jā, iespējams, ka ir finansu pārkāpumi, kaut gan komisija savu konkrēto lēmumu atsevišķi nav nekur mums izdalījusi. Tātad es piekrītu, ka, iespējams, šādi finansu pārkāpumi ir, ņemot vērā to, ka tur ir dibinātas dažādas firmas un tā tālāk. Taču atcerēsimies, ka šīs firmas tika dibinātas tad, kad šo komiteju vadīja Lejas kungs. Tad arī vajadzēja skatīties no sākuma– kā tas viss veidojās.

Un tagad par šo lēmumu. Ja mēs arī saprotam no šā lēmuma zemteksta, ka galvenais šodien ir nomainīt pašreizējo komitejas vadību, tad man nav saprotams šā lēmuma 2.punkts, kurš nosaka, ka Labanovska kunga vietā jāapstiprina Rākina kungs, kaut gan pats Ozola kungs teica, ka arī Rākina kungs ir vadījis kādu no šīm firmām, ja es tā pareizi sapratu.

Tālāk ir 6.punkts, kurš nosaka, ka ar 20.janvāri Rākina kungs diez kāpēc atkal ir jāatbrīvo. Es nesaprotu– mēs iecelsim un pēc tam tūlīt atbrīvosim?

Tālāk– 3.punkts nosaka, ka ar nākamā gada 20.janvāri šī komiteja jālikvidē kā pārvaldes institūcija. Taču, ja jau tā ir izveidota, vadoties pēc šā nolikuma, tad tas nozīmē, ka, sākot ar nākamā gada 20.janvāri, mēs atlaižam visus Latvijas radio un televīzijas cilvēkus. Vai tas ir prāta darbs?

Tālāk 4.punkts– Rākinam pirms atbrīvošanas vēl jāsagatavo priekšlikumi par komitejas darba reorganizāciju. Un 5.punkts– arī Pašvaldības komisijai jāsagatavo priekšlikumi par šī darba reorganizāciju. Kaut gan es, piemēram, savā laikā strādādams televīzijā, arī vēl šodien neesmu pārliecināts, kāda struktūra televīzijai būtu tā labākā, un iznāks tā, ka mēs ieteiksim no malas, kā strādāt, un tad iecelsim priekšsēdētāju.

Es redzu, ka visā šajā lietā loģika būtu tāda: apmēram pēc divām nedēļām deputāti saņems likumu par valsts radio un televīziju Latvijā. Darbs pie šā likuma praktiski tuvojas nobeigumam. Ja mēs šo likumu pieņemsim, tad loģiski, ka arī mainīsim šīs komitejas struktūru, vadību. Likumā ir paredzēts, ka konkursa kārtā tiek ievēlēts jaunais priekšsēdētājs, kuru apstiprina Augstākā padome. Tātad viņam ir arī tiesības iesniegt mums savus projektus, kādu tad viņš redz Latvijas televīziju un radio savas nākamās darbības laikā. Un tad arī varēsim te skatīt un strīdēties par to, nevis viena komisija izstrādā kaut kādus priekšlikumus nezin kam. Un tāpēc es uzskatu, ka šodien pieņemt šādu lēmumu vienkārši ir pārsteidzīgi, turklāt vēl, ja mums nav norādīti arī konkrēti komisijas slēdzieni. Es uzskatu, ka es nevaru piedalīties balsošanā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Škaparam. Ņemot vērā šo aizrādījumu, jāsaka, ka mums ir vienota kārtība visiem, kas grib piedalīties debatēs. Tātad, lūdzu, pieteikties sekretariātā, tajā skaitā arī Radio un televīzijas komitejas vadību, ja tāda vēlēšanās ir.

Lūdzu, vārds deputātam Škaparam. Gatavoties deputātam Zaļetajevam.

J.Škapars: Cienījamie kolēģi! Šeit daudz kas no tā, ko es gribēju teikt, jau tika pateikts. Es domāju, ka komisija, ko regulē Ozola kungs, izdarīja visumā nopietnu darbu. Un, manuprāt, tie trūkumi, kas ir konstatēti komitejas darbā, ir vērā ņemami. Tie ir nopietni. Es gribētu pateikt tikai vienu, ka Pašvaldības komisija pašlaik strādā pie likuma par radio un televīziju. Kā jau šeit minēja Jānis Gavars, komisija drīz iesniegs jums likumprojektu. Bez šā likumprojekta par radio un televīziju mums ir paredzēts izstrādāt… un praktiski jau tikpat kā gatavs ir nolikums jeb statūti par radio un atsevišķi– statūti par televīziju. Šajā likumā ir paredzētas visai būtiskas izmaiņas, un patiesībā tā ir radio un televīzijas reorganizācija. Arī tās komitejas, par kuru šeit runāja, proti, šīs komitejas likvidācija, radot tās vietā sabiedrisku padomi, kas ir ieinteresēta koordinēt ne tikai valsts radio un valsts televīziju darbu, bet visu Latvijas radio un visu Latvijas televīzijas darbu. Likumprojekts būs gatavs, vēlākais, pēc divām nedēļām. Mēs vēl pirms pirmā lasījuma gribētu visiem izsniegt, lai jūs dotu savus priekšlikumus, kurus varētu ielabot projektā, ejot uz pirmo lasījumu. Mēs esam apsolījuši arī radio un televīzijas kolektīvam izsniegt šos likumprojektus, lai arī viņi varētu izteikt savas domas par to, kādu viņi gribētu redzēt radio un televīziju. Tāpēc vajadzētu notikt būtiskām izmaiņām. Es domāju, ka ar tām vajadzētu pagaidīt līdz tam, kad būs izlemts jautājums, kādam jābūt šim likumam un kādā veidā izdarīt šo reorganizāciju.

Es piekristu Daiņa Īvāna priekšlikumam, ka plenārsēdē vajadzētu izšķirt jautājumu par pirmajiem diviem punktiem, tas ir, nobalsot attiecībā uz Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāju. Gadījumā, ja būs pozitīvs balsojums, tad kas būs šajā vietā… Pārējie jautājumi, es domāju, būtu atstājami līdz tam laikam, kad būs izstrādāts šis likumprojekts, reizē ar kuru būs lēmums par šā likuma spēkā stāšanos. Tātad būs paredzēts viss mehānisms, kādā veidā izdarīt reorganizāciju Radio un televīzijas komitejā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Zaļetajevam. Gatavoties komitejas priekšsēdētājam Labanovska kungam.

S.Zaļetajevs: */Cienījamie deputāti! Droši vien man nebūtu nepieciešams uzstāties, es pierakstījos pēdējais, ja būtu pārliecināts, ka šeit dzirdēšu Latvijas Televīzijas un radio komitejas vadītāju skaidrojumus, tāpat streika komitejas pārstāvjus. Nav šaubu, ka arī viņi jāuzklausa, jo tiešais iemesls, kāpēc mēs izskatām šo jautājumu, ir piedraudējums streikot. Es gribu pievērst jūsu uzmanību tam, ka varbūt tā ir vienkārša nesaprašanās, tomēr darba kārtībā šis jautājums ir, tas saucas– es tulkoju krievu valodā: “Latvijas Radio un televīzijas komitejas atskaite par saimnieciski ekonomisko darbību un tās vērtējums.” Tajā pašā laikā mums izsniegts lēmuma projekts par Latvijas Radio un televīzijas komiteju. Tas ir, jautājumi nedaudz atšķirīgi. Pusstundu garais ziņojums, ko mēs noklausījāmies, vairāk attiecas uz to jautājumu, kas ierakstīts darba kārtībā, tas ir, tā bija atskaite par saimnieciski ekonomisko darbību. Tas, protams, radīja kvalificētas un vispār noderīgas grāmatveža atskaites iespaidu. Tomēr principus, kā Latvijas Radio un televīzijas komitejai jāfunkcionē kā principiālai valsts organizācijai, ne tikai saimnieciski ekonomiskā plāksnē, mēs nedzirdējām.

Nākamais jautājums man rada zināmu neizpratni. Vispirms tā iemesla dēļ, ka lēmuma projektā, kas ir vienīgais dokuments, kas mums jāapspriež un kas saucas/ “Par Latvijas Republikas Radio un televīzijas komiteju”, */apgalvo, ka ir bijuši pieņemti vairāki prettiesiski lēmumi. Tas ir diezgan nopietns apvainojums. Es gribētu, lai tas tiktu kvalificēti pamatots. Tas ir, lai būtu vismaz iespējams uzdot jautājumus Augstākās padomes Juridiskās pārvaldes vadītājam, kas izdarītu savu slēdzienu. Jo daudz kas ir atkarīgs no tā, cik šis apgalvojums ir pamatots. Šeit, kā es redzu, pārvaldes pārstāvja nav, nav kam šo jautājumu uzdot.

Tālāk. Šeit, piedāvātajā lēmuma projektā, ļoti daudz runāts par to, kādas funkcijas Radio un televīzijas komiteja ir pildījusi. Liekas, ka tai vajadzēja pildīt valsts pārvaldes funkcijas, bet tā vairāk ir darbojusies kā valsts uzņēmums. Bet Nolikuma par Latvijas radiokomiteju 3.punktā ir teikts, ka Televīzijas un radio komiteja ir valsts iestāde. Kā redzat, projektā sastopami trīs termini: valsts iestāde, valsts pārvaldes orgāns un valsts uzņēmums. Šajā lietā jāievieš kaut kāda skaidrība. Pagaidām īstas skaidrības šeit nav. Bet pats galvenais– man tomēr nav skaidrs, kas nu ir jādara, lai turpmāk šī organizācija strādātu pietiekami normāli. Skaidrs, ka uzņēmējdarbība valsts iestādēs ir sevi sakompromitējusi ne tikai radio un televīzijā vien. Tas ir skaidrs, un ļoti iespējams, ka problēmas būtība ir tur, kā mums aiziet no šīs valsts saimnieciskās darbības. Vismaz šeit šī problēma vēl nav atrisināta. Iespējams, tā tiks risināta turpmāk izstrādājamajā lēmuma projektā par Latvijas Valsts televīzijas un radio komiteju, bet šeit tas vēl nav skaidrs. Vismaz es pašlaik vēl esmu lielā nesaprašanā: kas mainīsies pēc šī lēmuma pieņemšanas?

Un vēl viens jautājums. Es ceru, ka atbildes vārdos par to tiks teikts sīkāk. Šeit runa ir par struktūrvienībām, kuru izveidošana ir radījusi pārpratumus un komisijas nesapratni. Kāpēc ir nepieciešamība tās pārreformēt? Kas par lietu? Pavisam nav skaidrs. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds komitejas priekšsēdētājam Labanovska kungam. Gatavoties Kalvišam– priekšsēdētāja palīgam.

R.Labanovskis, Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētājs: Godājamais Prezidij, godājamie deputāti! Es kārtējo reizi stāvu jūsu priekšā un mēģināšu atbildēt uz tiem pārmetumiem un arī apvainojumiem. Nevilšus sarunas jau ievilkās, lai neatbildētu tādā tonī, kādā nepiedienētos šajā Augstajā namā.

No pirmās dienas, kad Ozola kungs ienāca manā kabinetā, viņa stils bija agresīvs, provocējošs un uzbrūkošs. Figurēja tādi izteicieni kā prettiesiska rīcība, nelikumīga rīcība, nodošana juridiskai ekspertīzei, pēc tam arī– prokuratūrai, un tā tālāk. Es tad vēl nezināju, ka tiek gatavots šai komisijai… Starp citu, komisija nestrādāja, strādāja Ozola kungs. Es gribēju pajautāt, kāda komisijā bija pienākumu sadale starp pārējiem? Jo par plānu un finansu, un saimniecisko darbību neviens cits no komisijas locekļiem ar mani, arī ar mūsu grāmatvedību un citur, runājis nav. Tas nozīmē, ka tiek gatavots, kā kolēģijas funkcijas uzticēt… Ozola kungs teica, ka mums tuvākajā laikā būs jāsadarbojas. Es teicu: “Ozola kungs, nekāda sadarbība mums nevar iznākt, jo jūs kopš 1990.gada 5.jūnija, kad mani apstiprināja par priekšsēdētāju, esat balsojis vienmēr pret mani.” Viņš to nenoliedza un teica: “Jā.” Viņam neesot paticis kaut kāds fragments manā runā, un tāpēc viņš visu laiku esot balsojis un nostājies pret mani.

Lūk, šāda ir komisijas un komisijas vadītāja objektīvā nostāja, nākot uz komiteju, skatot un pētot galvenokārt tikai tos dokumentus un tos papīrus, kur ir Labanovska paraksts. Turklāt šis stils bija tāds, ka, nesaskaņojot ar mani, Ozola kungs vairākkārt sasauca dažādas sapulces, kurās aģitēja pret mani un runāja par to pašu. Vēl nebija noslēgusies šī finansu pārbaude, kur šie dokumenti mums ir iesniegti un kuros es neko kriminālu nesaskatu… ja grāmatvedības uzskaitē ir kaut kādas kļūdas vai nepilnības, tad tas ir dabiski. Acīmredzot tas ir, bija un būs, it īpaši mūsu pašreizējā politiskajā un tiesiskajā haosā. Atrodot, tā sakot, sev domubiedrus to vidū, kuri ar kaut ko nav apmierināti, it īpaši man tika pārmests (līdz šim brīdim vēl Ozola kungs nav atvainojies) par manu nelikumīgo darbību, pievienojot Telecentru komitejai. Tajā runā, kad uzstājos jūsu priekšā pirms manas apstiprināšanas, es to pamatoju. Es esmu aizsmacis runāt par šo lietu, kāpēc to bija nepieciešams darīt, kāpēc to izdarījuši ļoti daudzās citās valstīs un republikās, proti, atzinuši šo Brežņeva laiku veidojumu kā fiktīvu… šo saimniecisko aprēķinu, lai tam būtu lielāka efektivitāte, lai tas dotu vairāk… līdzatbildība būtu galarezultātā. Es to izdarīju, pamatojoties uz tām pilnvarām, kuras man sniedza Augstākās padomes lēmums “Par Latvijas Republikas Radio un televīzijas komiteju”. Tajā tika uzdots Latvijas radio un televīzijas komitejas priekšsēdētājam veikt Latvijas Radio un televīzijas iekšējās struktūras reorganizāciju. Šādi rīkojumi arī tika pieņemti šajā laikā. Pēc tam, kad samilza šis jautājums, punktu mēs pielikām Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijā, vairākkārt abām pusēm piedaloties, lai galīgi šo rezultātu pieņemtu. Tagad Telecentra darbiniekiem, kuri nav apmierināti, ir privileģēts stāvoklis teleekskortā, tā sakot, ar Ozola kunga atbalstu. Viņi atkal grib atgūt šo fiktīvo saimniecisko patstāvību. Līdzīgi tā ir arī citos jautājumos. Tā bija preambula. Piedodiet, lūdzu!

Par to, ko Beļska kungs “Atmodā” rakstīja… tur bija ļoti, tā sakot, daudznozīmīgs ievads. Es ceru, ka Beļska kungs tādā gadījumā šeit arī pateiks, jo pirms šīs zviedru delegācijas ierašanās Beļska kungs ar mani runāja, informēja par to, ar kuru no komitejas vadības zviedru kungi nevēlas tikties un ar kuru vēlas tikties. Es ar viņiem tikos divas reizes. Mēs runājām, lai panāktu attiecīgu vienošanos. Kāpēc šādi mājieni uz manu adresi, es nesaprotu.

Maijā trīs komitejas vadošie darbinieki noteikuši sev paaugstinātas algas. Nē, Īvāna kungs pielika man pie algas, kura pirms tam bija 600 rubļu, 300 rubļus, nevis komitejas vadošie darbinieki paši sev noteikuši. Pienākumu sadales neesot. Pienākumu sadale ir. Tikai ne katrs komitejas priekšsēdētājs pārdala šo pienākumu sadali ikreiz no jauna, bet paņem to, kas ir. Tāda ir pienākumu sadale starp vietniekiem un citur. Un to var redzēt. Es neesmu to parakstījis.

Tālāk. Komiteja kā pārvaldes institūcija nefunkcionē. Ko saprot ar komiteju? No visiem šiem Augstākās padomes un Prezidija lēmumiem, kur ir runa par to, kas ir komiteja, kas ir komitejai uzdots, kādas funkcijas un tā tālāk, es saprotu, ka tā ir visa mūsu iestāde, kurā strādā 2000 cilvēku. Kad es pirmoreiz dzirdēju šo pārmetumu, ka es esmu likvidējis Radio un televīzijas komiteju, man pāris nakšu nenāca miegs. Es domāju, ko gan es esmu izdarījis! Var būt, ka juridiski vai ekonomiski, protams, es neesmu tāds lietpratējs. Uzskatu sevi par zināmu speciālistu citās jomās. Ko es esmu izdarījis tādā gadījumā? Ko tas nozīmē– likvidējis? Vadoties pēc vārdnīcas, kā man skaidroja Ozola kungs vienā sapulcē, Radio un televīzijas komiteja ir šie 40 cilvēki: priekšsēdētājs, vietnieks, grāmatvedība, kadru daļa un tā tālāk, kas skaitījās šīs pārvaldes aparāts, un to es esmu likvidējis, ieskaitījis vienotā komitejas sistēmā. Jā, bet, pirmkārt, man tādas tiesības bija.

Otrkārt. Cienījamās dāmas un kungi! Lai kā, tā sakot, var smaidīt un smieties par zināmu PSRS normu, likumību eksistenci mūsu komitejas sienās, bet tā ir, ka politiski mēs esam atraisījušies no tā, bet zināmi likumi, likumsakarības un normatīvi mums vēl eksistē, jo citu nav. Jūs saucaties Augstākā padome, nevis Saeima. Jums pēc būtības vēl ir vecā Konstitūcija. Mēs esam komiteja, nevis kas cits. Un šādā sakarībā ir dokuments, kas dod tiesības darīt to, kas, protams, ir izdevīgi komitejai. Šeit ir televīzijas un radio vadīšanas ģenerālshēma, kas ir pieņemta. Mēs pēc tās daudzmaz vadāmies. Un tur ir šī struktūra nevis kā rūpnīcai, bet kā Radio un televīzijas komitejai, kur vadība piedalās arī radošajā procesā un ir tiesības izveidot to pēc funkcionāla principa, ņemot vērā šīs īpatnības, līdz ar to ar visām no tā izrietošajām sekām. Tādējādi tiek radīts administratīvi ražojošais aparāts un pārējās struktūrvienības. Uz tā balstoties, tika sastādīts štatu saraksts. 1990. un šajā gadā, kad mēs komitejas darbiniekiem paaugstinājām algas… nu, tur beigās bija tā sauktā šņabja nauda un tā tālāk, bija arī PSRS komitejas, Ministru padomes attiecīgie paragrāfi… Proti, mums ir jāvadās pēc kaut kādas metodikas, kādām amatpersonām un apmēram par cik tās algas paaugstināt. Kamēr būs cits, mēs nevaram izdomāt kaut ko savu, nesaskaņojot to ar Finansu ministriju, ar tur eksistējošiem normatīviem, tas ir, mēs nevaram darīt kaut ko jaunu. Es saprotu, ka tas ir tāds periods, kad ir jāpacieš kādu brīdi, kamēr ejam tālāk. Pat šajā finansu dokumentā sakarā ar IP divējādo grāmatvedību ir norādīts, lai viņi grāmatvedības uzskaiti turpmāk saskaņo ar PSRS Finansu ministrijas 1985.gada tādu un tādu rīkojumu. Šobrīd rekomendācijai…

Par lēmumu. Te jau minēju lēmumu… 1989.gada beigās to jau izveidoja toreizējās komitejas priekšsēdētājs. Pēc tam arī tas nolikums tika izstrādāts. Un lēmumi tika reģistrēti. Tas ir atzīmēts arī šajā izziņā, kurā ir reģistrācijas apliecība, kas izdota ar attiecīgiem zīmogiem un parakstiem un reģistrēta 1990.gadā līdz tam, kad es kļuvu par priekšsēdētāju. Līdz ar to uzskatu, ka šis veidojums, šis uzņēmums, ir likumīgs. Un tas strādāja tāpēc, lai varētu tajā situācijā, kad mēs valūtu paši neiegūstam, pelnīt un pašiem izrādīt dažādu iniciatīvu… Te ir uzskaitītas funkcijas ar mūsu programmu pārdošanu, ar pakalpojumu sniegšanu ārzemju klientiem, kā arī starptautisko līgumu izpilde un materiālu sagatavošana, intervīzija, eirovīzija, videofragmentu pārdošana un tā tālāk

Tātad es pieļauju, ka daudzos ekonomiskos un finansiālos jautājumos es neesmu lietpratējs. Es jau to saku, ka jāmaina mūsu budžeta organizācija, bet mums ir atļauta komercdarbība. Mēs no saviem ienākumiem par “Rīgas Viļņiem”, par “Reklāmu”, par sludinājumiem, par šiem veltījumu koncertiem šogad, piemēram, esam nopelnījuši pāri par miljonu rubļu. Mēs vienojāmies ar līgumu, ka no šīs naudas ceturksnī pārskaitām 25 000 rubļu viņu darbinieku algām, komandējumiem, ārzemnieku uzņemšanai un tā tālāk Šogad esam pārskaitījuši 75 000 rubļu. Bet ar starpniecību esam ieguvuši, viņiem strādājot, pārvēršot dolāros– 160 000 dolāru! Un kā šie dolāri ir izlietoti– tas visur papīros ir norādīts. Ir pirkti videomagnetofoni, videoaparātos ieliktas rezerves daļas, kā arī iegādātas lifta daļas un tā tālāk. Kur tad mums citur ņemt valūtu, ja mums nebija citas valūtas! Gadījumā, ja nebūtu domāts par šādu rīcību, par šādu naudas pelnīšanu, streiki sāktos jau daudz agrāk. Tā rezultātā, pastāvot mūsu tehniskajai nabadzībai, mēs apstātos, jo par rubļiem taču neko vairs nevar nopirkt. Jāgādā ir valūta!

Es domāju, ka par to, ka mēs, nodibinot valūtas IP, mēģinājām rast šīs iespējas ar IP biroju iegūt šos 60 procentus… Kāpēc? Lai “piešautu” uz nākotni, jo tur nāks valūta, atkal šie 60 procenti. Pagaidām mūsu politiskās situācijas dēļ neviens ārzemju biznesmenis neriskē ar šo reklāmu… Šis janvāris, aptauja, augusts un tā tālāk.
Tas nāk tāpēc, lai varētu to pelnīt. Kā tad citādi mēs to varam darīt? Es domāju: ja dolārus neprasām no valsts un no valdības, tad varbūt vismaz cenšamies tādā gadījumā turēties līmenī, noturēties virs tā. Mēs tā gribējām. Ja te ir kļūdas, mēs varam tās likvidēt… pataisīt uzņēmumu par struktūrvienību. Bet pašlaik apetīte ir tik ļoti nosista, ka tā nav spējīga vairs domāt, kā to izdarīt, lai dabūtu to Uzņēmumu reģistrā… Pēc tiem likumiem varēja, pēc tagadējiem– it kā nevar. Tas ir bezpeļņas uzņēmums. Kad griezās pie juristiem, tie pateica, lai pagaidot– būs! Un te ir viens tāds interesants gadījums, acīmredzot būs pieņemti tādi likumi. Ja nebūs, mēs pārtaisīsim par struktūrvienību. Bet, tā sakot, kaut kā ir jādzīvo. Mēs taču bez tā nevaram. Tas ir paņēmiens, kā iegūt valūtu, nevis par rubļiem pirkt dolārus. Tā rīkoties ar šo naudu nebūtu pretlikumīgi, bet nodibināt uzņēmumu IP un šādā veidā ieguldīt šos 75 000 rubļus, nopelnot 160 000 dolāru, tas ir slikti, tas ir nelikumīgi un aizdomīgi. Paldies, es galveno esmu pateicis.

Īvāna kungs minēja par neatkarības statusa piešķiršanu. Es ar savu komandu vairākkārt esmu uzstājies par to, ka ir jābūt šīm garantijām– tikai tad mūsu autoritāte celsies. Tad mēs, būdami it kā ceturtā vara, skatāmies, vērojam, ko dara trīs varas, ziņojam, referējam, veicinām sabiedrību izdarīt pareizos secinājumus. Ja mēs, tā sakot, būsim pakļauti… to nesaprot arī tur, kur mēs esam bijuši, arī mūsu kaimiņzemēs. Mums ir jābūt tiesībām uz neatkarīgu viedokli. Un ja to varētu saprast likumdevējs… galvenais struktūrā neiejaukties… Un, kā teica Dānijā, pat neuzbāzties ar savu valsts finansējumu, lai nebūtu tas… Acīmredzot tas ir tālākas nākotnes jautājums. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kalviša kungs! Gatavojas Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks Rākina kungs.

G.Kalvišs, Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāja palīgs: Cienījamie deputāti! Cienījamais Prezidij! Es, Gunārs Kalvišs, esmu priekšsēdētāja palīgs uz pusslodzi. Pamatdarbā– ekonomikas aspirants.

Es gribētu skart jautājumu par ekonomisko pamatojumu algu paaugstinājumam. Tāpēc, ka uz šī pamata tika izveidota Augstākās padomes Prezidija komisija.

Otrām kārtām tāpēc, ka pamatarguments, kāpēc Ozola kungs teica, ka nevar dot budžeta līdzekļus, ka nav ekonomiskā pamatojuma. Pamatprincipos šo ekonomisko pamatojumu es izstrādāju tādā veidā, ka man bija jāprognozē, kādā mērā celsies dzīves dārdzība. Protams Augstākā padome varēja piešķirt mazāk līdzekļu, varēja piešķirt arī vairāk. Bet es uz šādu prognozi balstījos. Konkrēto sadalījumu jau tālāk izstrādāja plānu un finansu daļa, vadoties pēc tā, ka pēc nolikuma nav noteikts, ka Augstākā padome vai Prezidijs nosaka algas. Līdz ar to vajadzēja tikai pamatot kopīgo summu, kāda ir jāsaņem no budžeta papildus jeb arī iespēju šajā apjomā izmantot mūsu pašu līdzekļus. Pamatarguments iebildumiem, kurus Ozola kungs izteica, bija tāds, ka, pirmkārt, šeit nav paredzēts sociālās aizsardzības mehānisms tādā veidā, ka ir indekss jeb koeficients attiecībā pret vidējo jeb minimālo algu. Taču te ir tāda lieta, ka komitejas administrācija nevar solīt to, ko tā nevar iedot. Un līdz ar to var sadalīt tikai tos līdzekļus, kuri būtu piešķirti jeb kurus būtu atļauts izmantot. Un tie ir nevis koeficienti, bet konkrētas summas lielumā. Ja šie līdzekļi tiktu piešķirti lielāki, neviens netraucētu proporcionāli šīs algas palielināt.

Otrs arguments bija tāds, ka Augstākās padomes Prezidijs bija izstrādājis šo algu skalu. Taču, cik vismaz no tā varēja saprast, tur nebija ietverta strādnieku kategorija. Tas bijis domāts tikai pārvaldes aparātam, nevis komitejai kopumā. Kaut gan, skatoties burtiski, tas bija paredzēts komitejas darbiniekiem– tātad visiem. Un šajā situācijā vai nu bija kļūdījusies Juridiskā pārvalde, nezinot, kas ir komiteja… Droši vien tā skatījās vārdnīcā, lai noskaidrotu, ko nozīmē komiteja, bet neapskatījās, kas ir nolikumā par komiteju, proti, kur ir noteiktas komitejas funkcijas, piemēram, raidīt, nodrošināt patiesību un tā tālāk. Es šo nolikumu patlaban tieši necitēšu. Bet, protams, ja to neizdara administrācija… un līdz ar to ir skaidrs, ka komiteja nav tikai pārvaldes aparāts. Diemžēl šīs kļūdas rezultātā turpinājās jaunu kļūdu virkne. Viena no tām ir tā, ka Ozola kungs, varbūt balstoties uz Juridisko pārvaldi, izdomāja sevi attaisnot, paskaidrodams, ka komitejas vispār vairs nav, ka tā ir likvidēta. Un otra lieta ir tā, ka viņš piespieda plānu daļai iekļauties šajā shēmā, proti, strādniekus pielikt pie speciālistiem. Un rezultātā iznāca tā, ka izjuka šis algu samērs, ko pēc tam viņš pats savukārt pārmeta plānu un finansu daļai. Atkal izrādījās, ka ekonomiskais pamatojums nav pareizs.

Un rezultātā es gribētu teikt, ka, protams, mēs katrs varam kļūdīties, bet ir praktiski iznācis, ka no nelielas kļūdas ir uzpūsta liela kļūda. Turklāt vēl ir apvainots cilvēks, ka viņš ir izstrādājis… vai izdarījis kaut kādu nelikumīgu rīcību, kaut gan komitejas priekšsēdētājs ne ar vienu savu lēmumu nav likvidējis komiteju.

Savukārt, runājot par topošo likumu, es gribētu piedāvāt tādā veidā atrisināt šo jautājumu, ka vispirms pakāpeniski vajadzētu pārveidot uzskaiti, lai tā varētu reģistrēt atsevišķi radio un televīziju, raidījumus. Un tikai tad, kad ir konstatēta katras šīs struktūrvienības finansiālā spēja pelnīt, var veikt šo atdalīšanu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Debates noslēdz Rākina kungs. Lūdzu.

I.Rākins, Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks: Cienījamais Prezidij. Cienījamie deputāti! Par ekonomikas un algu lietām nerunāšu, par to ir pietiekami pateikts. Bet gribu iesākt, tāpat kā Īvāna kungs, ar nelielu priekšvēsturi. Proti, tieši par to, kā radās iecere izdarīt mūsu komitejā pārbaudi. Es to nesauktu par finansu un ekonomisko pārbaudi, jo ir iznācis plašāk. Kā jau jūs esat dzirdējuši, šī ideja nāca no Tautas frontes dzīlēm. Bez tam par to runāja arī viens no jūsu kolēģiem– Šteina kungs. Taču toreiz, kā es sapratu, doma slēpās citā virzībā, proti, lai ar šo pārbaudi veicinātu konkrētās organizācijas. Šajā gadījumā– mūsu komitejas perspektīvu attīstību atbilstoši šodienas apstākļiem. Es gribētu teikt, ka tomēr nav tā iznācis, jo komisijai nav konkrēta priekšlikuma, lai gan ar visiem komisijas locekļiem, tajā skaitā ar Ozola kungu, esmu runājis par šīm tēmām. Un, ja arī šai komisijai bija mērķis atrast kaut kādus izšķērdēšanas faktus, tad tajos oficiālajos aktos, kuri ir mūsu komitejā un ar kuriem mēs esam iepazīstināti, tādi fakti nav konstatēti. Iznāk pretēji, proti, ka mēs esam pārāk daudz ietaupījuši.

Otrs aspekts. Ja ir runa tieši par šīm divām apakšorganizācijām “Lama” un “IP Rīga”, tad priekšsēdētājs par to teica. Es tikai gribu citu aspektu minēt. Tie ir salīdzinoši jauni veidojumi, un tiešām oficiāli tie ir dibināti iepriekšējā priekšsēdētāja darbības laikā. Toreiz tā iecere tika veidota tāda, ka šīs apakšorganizācijas varētu virzīt mūs uz tālāku ieceri, ka mūžīgi mēs valsts budžeta līdzekļus nesaņemsim. Gan mums, gan lielākajai daļai saprotams, ka tā ir Eiropas un pasaules prakse, ka līdzekļi drīz vien jānopelna pašiem. Ozola kungs atzina to, ka IP ir neticami rentabls. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas būs vēl rentablāks, jo šāds IP biroja tīkls Eiropā ir diezgan plaši izplatīts un ienākumi no reklāmas varētu vēl pieaugt.

Runājot par pārmetumu, ko man izteica Ozola kungs personīgi, proti, ka es esmu IP valdes priekšsēdis jeb prezidents, kā to sauc, es īpaši neuztraucos, jo tas ir sabiedriskā kārtā. Lielākai daļai no jums droši vien ir sabiedriskie pienākumi. Es varu uzskaitīt, kādos sabiedriskos amatos es vēl esmu citur, bet es domāju, ka tas jūs īpaši neinteresē. Neesmu saņēmis nevienu kapeiku, ne santīmu, ne centu par šo darbu. Tas nav arī konstatēts. Tā ka šeit nekā nelikumīga es neredzu.

Bet daudz vairāk mani satrauc kaut kas cits nekā šābrīža situācija, jo vadītāji nāk un iet. Es varbūt domāju sevi pašu. Bet, pirmkārt, šī komisijas darbība ir izraisījusi daudz lielāku sasprindzinājumu mūsu komitejas iekšējā struktūrā– gan televīzijā, gan radio. Tas mani satrauc, jo cilvēki arī tāpat ir uztraukti par to, kā būs turpmāk, ja ekonomiskā krīze attīstīties. Viņi nāk man klāt un jautā, kas būs, kā mēs dzīvosim? Vai mūs tiešām atlaidīs? Un tā tālāk. Tas mani satrauc ļoti. Bieži vien ir pārmetumi par televīzijas un mazāk– par radio raidījumu kvalitāti, protams, tas ir ar to cieši saistīts aspekts. Lai gan es pats personīgi kopš maija piedalos likumprojekta par radio un televīziju izstrādāšanā, visu laiku esmu bijis klāt un esmu saskaitījis, cik ir variantu. Pēc mana rēķina iznāk jau 11.variants, bet joprojām mēs neesam skaidrībā. Tas mani satrauc. Likumprojekts ienestu kaut kādu konkrētāku skaidrību mūsu komitejas darbībā. Protams, likumdošana ir jāattīsta tālāk. Statūti un tamlīdzīgi.

Mani satrauc arī tas, ka nav īstas argumentācijas par to, kādēļ būtu jādala atsevišķi radio un televīzija. Jo mani igauņu kolēģi, ar kuriem es pagājušajā nedēļā runāju, nav īsti pārliecināti, ka tāda dalīšana šajos grūtajos ekonomiskajos apstākļos ir pareiza. Radio un televīzija atsevišķi darbojas vienu gadu. Un es gribu teikt, ka šis iekšējais stress ir nonācis līdz tam… Radio un televīzijas komitejā līdz šim nekādi streiku draudi nav bijuši. Taču, kā jūs zināt, šajā pārbaudes laikā saistībā algu jautājumi (par ko Kalvišs te runāja) bija īslaicīgs šoferu brīdinājuma streiks. Liela daļa par to jūs nezināt. Tas bija neilgu laiku televīzijā. Būtībā kopējā garāžā. Un tagad tas ir radio, jo streika komiteja darbojas. Es zinu, ka par šo jautājumu ir runāts Augstākās padomes Prezidijā. Ceturtdien šis jautājums tiks risināts. Ja no šīs tribīnes, kad jūs lielākā daļa mani apstiprinājāt, es runāju kā radio vadītājs un izstāstīju par to, kādas ir radio bēdas, tad šajā laikā radio stāvokļa uzlabojumā nekas praktiski nav izdarīts.

Toreiz gan, pēc tam, kad tika pieņemta 4.maija Deklarācija, pie mums ieradās valdības lietu ministrs Līča kungs. Es ar saviem kolēģiem speciālistiem izvadāju viņu pa tām telpām, kurās praktiski viesus un tos cilvēkus, kuri uzstājas, neved. Viņš tikai novaidējās un teica: “Cik šausmīgi!” Tas bija un palika solījuma līmenī. Es ļoti ceru, ka jaunais ministrs, kas ir ieņēmis Līča vietu, proti, Dineviča kungs, šeit palīdzēs.

Es lūdzu arī jūs, Augstāko padomi, jo, ja apspriežot likumprojektu par radio un televīziju, kad jūs nonāksiet pie lēmuma atšķelt vienu no otra… tad, neizpildot Radio streiku komitejas prasības, radio nevar normāli eksistēt. Vajag šīs papildu telpas, un nepieciešama valūta. Es sīkāk neizvērsīšu. Lai gan joprojām gaisā vējojas ideja par radiomājas celtniecību. Un ir arī konkrētas organizācijas, kas varētu šo radiomāju būvēt. Es paņēmu līdzi skaitļus, kuri liecina, ka ir viena ASV–Somijas–Latvijas kopfirma, kura ir gatava par 25 miljoniem 849 tūkstošiem 529 dolāriem to uzbūvēt divu gadu laikā. Līdz pēdējam dolāram ir izrēķināts. Mūsu viena celtniecības organizācija, kuru pārstāv Lancera kungs, ir gatava uzcelt par 14 miljoniem, bet arī par dolāriem. Tātad skaidrs, ka mūsu Latvijas valstij acīmredzot šādas naudas nav. Tātad, lūdzu, palīdziet vismaz šajā jautājumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Patlaban sākas 30 minūšu pārtraukums. Pirms tam Preinberga kungam vārds īsam paziņojumam.

G.Preinbergs: Cienījamie kolēģi! Represēto lietu komisijas locekļiem un tiem, kuriem interesē represēto problēmas, lūdzu tūlīt pulcēties šeit pie tribīnes. Esiet tik laipni, lūdzu!

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Ieņemsim, lūdzu, vietas. Pulkstenis ir pieci. Šodien mums ir atlicis strādāt 45 minūtes.

Godājamie kolēģi! Konsultācija: proti, pēc tam, kad tika jau paziņots, ka debates noslēdz Rākina kungs, papildus vēl ir pieteicies Tabūna kungs no streiku komitejas. Vai mēs klausīsimies arī streika komiteju? Ozola kungs saka, ka noteikti.

Lūdzu, Tabūna kungs!

P.Tabūns, Radio streika komitejas pārstāvis: Cienījamie Augstākās padomes deputāti! Es pirms divām nedēļām jau nedaudz runāju Prezidija sēdē, kas notika šajā Augstajā namā. Tad es teicu tādus vārdus, ka tas, ko pauda Radio streika komiteja, nav visas komitejas, bet tikai Radio streiku komitejas, es atkārtoju, palīgā sauciens, vēršanās, pie jums, Augstākās padomes deputātiem, pie tiem cilvēkiem, pie tās visaugstākās institūcijas Latvijā, kas var sniegt palīdzību visupirms un kas ir tieši atbildīga par mūsu darbu. Jo situācija šajā pēdējā laikā ir samilzusi tiktāl, kā es teicu arī Prezidija sēdē, ka, iespējams, nākotnē mēs varam applūst paši no sevis. Nemaz nebūs jāgaida šāds vardarbīgs variants, kāds bija augustā.

Un kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam saukuši palīgā dažādos līmeņos. Ir saukusi palīgā komitejas vadība, piemēram, par telpām. Četras reizes dažādos līmeņos ir risināts šis jautājums, ir bijuši ierādīti divi stāvi blakusmājā, kurā atrodas Komunālās saimniecības departaments, kur pašlaik divos stāvos atrodas laikraksts “Diena”. Bija jau izplānots viss, kā tur iekļūt, kā tur izcirst tiešās ejas un tā tālāk. Šis variants atkrita. Atkrita arī komitejas vadības iesniegtais variants par Centrālās komitejas ēku un tā tālāk, un tā joprojām. Vārdu sakot, šis variants nerisinājās. Taču iedomājieties, ka mums pie viena galda sēž astoņi žurnālisti, kuri ir radoši cilvēki! Kā lai strādā? Patiešām šī situācija ir samilzusi tik tālu… par telpām es īpaši atsevišķi nepakavēšos.

Par aparatūru. Mēs strādājam akmens laikmetā– tāds ir mūsu aprīkojums. Mums pat magnetofonam galviņas vairs nav. Mūziķiem, kuri sēž kopā 20 cilvēku, nav austiņu, ar ko klausīties. Un iedomājieties, kāds tur ir troksnis!

Šeit visur ir vajadzīga arī finansiālā palīdzība. Bez šaubām, mēs esam aicinājuši, bet vienlaikus esam kautrējušies, jo mēs zinām, ka pašreizējos apstākļos Latvijai nemaz tās naudas tik daudz nav. Mēs to visu saprotam, tāpēc… Jūs zināt arī mūsu streika komitejas lūgumu, prasību par to, ka likums par radio un televīziju gada laikā netiek pieņemts, bet tiek atlikts, atlikts un atlikts. Kā lai strādā?

Komiteja strādā bez kolēģijas. Un tad Labanovskim tiek pārmests, ka viņš pieņem lēmumus vienpersoniski. Bet kāpēc jūs, cienījamie deputāti, Škapara vadītā komisija, kas atbildīga tieši arī par šo likumprojektu un tā tālāk, nevarējāt paprasīt vēlreiz un ierosināt šo kolēģijas sastāvu, ja nederēja? Tad vēlreiz varbūt varēja izveidot attiecīgu komisiju, kura, kā pašlaik Induļa Ozola vadībā, ir ar kolēģijas tiesībām, ar veto tiesībām.

Bet es teikšu vairāk, proti, punktu visam pielika tieši šīs komisijas darbība. Es saprotu, ka vajadzēja paskatīties finansiālo pusi, kad pacēlās jautājums par algām. Bet cienījamā deputāta Induļa Ozola komisija izvērsa šo darbību pavisam citā virzienā, pārņemot visas funkcijas, kuras pilda, kā to atzīst arī Škapara kungs, viņa komisija, kas ir Augstākās padomes pastāvīgā komisija. Un šīs komisijas darbība, jūs jau dzirdējāt arī no Induļa Ozola ziņojuma, manuprāt, stipri atgādina situāciju: jo tālāk mežā, jo vairāk sakritušu koku. Ar šīs komisijas vadītāju mēs daudz esam runājuši, faktiski tikai vienpersoniski, jo komisijas jau nav, ir tikai viens deputāts, kurš darbojas šajā komisijā un pārņēmis vadību tik tālu, ka faktiski uzliek veto tam, vai komitejas priekšsēdētājam braukt vai nebraukt uz Maskavu, vai braukt uz ārzemēm vai nebraukt. Es domāju, ka tas ir drusciņ par traku.

Tā ka saprotiet, ka šajā brīdī streika komiteja lūdz jūs, deputātus, lai mēs nenonāktu tādā stāvoklī, ka radio apklust… Palīdziet visos šajos jautājumos: ar telpām, attiecīgi ar līdzekļiem. Te ļoti daudz tiek runāts par algām. Mēs jautājumu par algām varbūt vispār nebūtu skāruši, tas ir, nebūtu runājuši nemaz, jo neērti prasīt šajā laikā augstākas algas. Visu mūžu esam dzīvojuši ar iztikas minimumu un būtu dzīvojuši vēl pāris gadu, bet tas tikai bija kārtējais, tā sakot, piliens, kura rezultātā izvērtās visa šī diskusija.

Runājot par Labanovski, manuprāt, šā jautājuma skatīšana šodien un lēmuma projekts izskatās diezgan jocīgi. Ja tikai par šādām lietām, kas šeit tika dzirdētas, ierosina Labanovski noņemt no priekšsēdētāja amata, tad, es atvainojos, nesaprotu absolūti. Nekas netika runāts par to, vai Labanovska vadībā Radio un televīzijas komiteja ir veikusi tos uzdevumus, kuri ir jāveic radio un televīzijai ceļā uz neatkarīgu Latviju… visā šajā procesā. Man liekas, tas ir pats galvenais, nevis šie trūkumi vai nepilnības finansiālās finesēs. Tas varētu būt klāt, bet te ne tikai par to…

Un, ja jāsaka pavisam atklāti, tad vienīgā Labanovska kļūda, kuru es saskatu personīgi, ir tā, ka viņš gadu atļāva radionamu vadīt Jānim Ozolam, kurš gandrīz sagrāva radio darbību. Es neiedziļināšos detaļās, Augstākā padome ir saņēmusi 21 radiodarbinieka, žurnālista rakstītu vēstuli. Mēs esam daudzkārt vērsušies pie atsevišķiem deputātiem un runājuši gan individuāli, gan grupās. Lūk, šeit bija vajadzīga jūsu daudzpusīgā palīdzība, protams, mēs nevarējām prasīt un streika komiteja neprasīja šo jautājumu, nelūdza Augstākajai padomei tāpēc, ka tas ir Labanovska kompetencē. Tādi, lūk, ir īsumā fakti un mūsu streika komitejas un mana personīgā nostāja. Paldies jums par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Debates par ziņojumu ir beigušās. Mums ir jāapspriež, kā tālāk veicam savu darbu. Protams, Ozola kungam ir galavārds. Taču mums šoreiz ir jānorunā, cik minūtes viņš runās. Mums ir jāizspriež arī turpmākā kārtība, proti, vai mēs apspriedīsim arī šo lēmuma projektu, jo Ozola kungs un vēl divi deputāti: Īvāns un Škapars ierosināja pieņemt divus šā lēmuma punktus. Te bija izteiktas domas, ka galavārdā dot trīs līdz trīs minūtes. Es domāju, ka piecas minūtes mēs varam veltīt šim galavārdam. Un pēc tam domāsim, ko varam darīt ar šo lēmumu.

Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka laiku nenosaka minūtes, bet gan uzdoto un neskaidro jautājumu klāsts un atbildes uz tiem, lai arī cik konkrētas un lakoniskas tās būtu. Un šeit ir pāri par 40 jautājumiem. Uz visiem, protams, es neuzskatu par iespējamu atbildēt, lai neatņemtu jūsu dārgo laiku. Taču laikrakstā ir neliela publikācija, kura faktiski atbild uz visiem šiem jautājumiem, proti, konkrēti– “Ceturtā vara ir jāliek pirmajā vietā”.

“Tas, kas notiek Latvijas televīzijā, liek apšaubīt ne vien vadības profesionālismu un lojalitāti, bet arī veselo saprātu. Jau sen šausmināmies par televīzijas raidījumos valdošo pelēcību un zemo līmeni. Bet tas, ka pat informatīvie raidījumi kļuvuši absolūti nevadāmi, sāk līdzināties sabotāžai. Skatoties Krievijas televīzijas raidījumus, pārņem kauns un pazemojums, kauns par mūsu žurnālistu profesionālo sirdsapziņu. Kur paliek informācija par notikumiem Lietuvā, Igaunijā un Maskavā? Vai tiešām mums nevarēja parādīt Jurkāna runu preses konferencē Maskavā, Gorbunova runu Apvienoto Nāciju Organizācijā? Neesam ne profesionāļu sūdzībkaļu, ne čekomānijas apsēstie, bet gandrīz vai šķiet, ka tas tiek darīts tīšām. Gribam uzsvērt, ka nevēršamies pret raidījumu politisko un ideoloģisko kultūru, jo šis jautājums nav atdalāms no notiekošajiem politiskajiem procesiem, bet mums nevar iestāstīt, ka Latvijā trūkst profesionālu žurnālistu.
Turpat blakus nevainojami strādā Latvijas radio. Ceturtā vara būtu liekama pirmajā vietā, jo bēdīgi slavenajās puča dienās pierādījās, ka informācija ir viss, tikai brīva informācija pazudināja komunisma murgu.” To raksta Prohorovi no Tukuma rajona Slampes “Zemīšiem”.

Tas sasaucas arī ar citu mūsu vēlētāju pausto viedokli, kurš jums ir izsniegts. Proti, tas ir Latvijas Radio un televīzijas komitejas inženieru un saimniecisko darbinieku paziņojums, adresēts Latvijas Republikas Augstākajai padomei. Tajā starp negatīvajiem procesiem tiek minēts kā viens no argumentiem… Ir jāsecina, ka šos negatīvos procesus sekmē arī atklātības un informācijas trūkums par notiekošo un perspektīvām komitejas sistēmā, par nedemokrātiskām darbības metodēm. Uzskatām, ka pašreizējā kompleksi sarežģītajā situācijā Latvijas radio un TV programmas kvalitatīvā un tehnikā līmeņa tālāka lejupslīde nav pieļaujama. Secinām, ka līdz patiesai komitejas sistēmas reorganizācijas projekta, atsevišķu struktūrdaļu statūtprojekta, tapšanai ir atbalstāma Augstākās padomes iniciatīva izveidot speciālu komisiju, kura darbotos, lai atveseļotu komitejas sistēmu. Rākina kungs, tā jums ir atbilde, ka nevis Tautas frontes dzīlēs, bet tautā praktiski tiek pausta prasība kaut ko lemt un darīt.

Par manu vienpersoniskumu, par komisijas darba stilu… Ļoti atvainojos, šeit ir komisijas locekļi… Tad kādu jautājumu es kā komisijas priekšsēdētājs esmu paudis, nesaskaņojot ar jebkuru no komisijas locekļiem, izņemot Aizpura kungu, kurš nepiedalījās mūsu komisijas darbā? Katrs jautājums ir saskaņots, un konkrēta, principiāla nostāja šinī jautājumā ir bijusi kolektīva. Un gribētu atzīmēt, ka arī mūsu komisijas viedoklis attiecībā uz lēmuma projektu, kurš iesniegts jums izskatīšanai, ir kolektīvs visu mūsu komisijas locekļu viedoklis. Turklāt Aizpura kungs šajā jautājumā, iepazīstoties ar materiāliem, kaut arī nepiedalījās komisijas darbā, atbalstīja visus šā lēmuma punktus. Redzot, ka šeit ir zināma neskaidrība par šā lēmuma punktiem, man ir ļoti jāatvainojas un jāpaskaidro tieši par konkrētajiem lēmuma punktiem. Varbūt mēs to varam arī risināt pie balsošanas?

Komisijas vārdā esmu pilnvarots paziņot, ka mēs esam par visu šā lēmuma punktu izskatīšanu un balsošanu. Paskaidrošu, kādēļ. Pirmkārt, kā vakar apstiprināja mūsu frakcijas sēdē Škapara kungs, tad decembrī acīmredzot mēs tomēr pieņemsim likumu par Latvijas radio un televīziju. Taisnība, Škapara kungs? Ja klusēšana ir piekrišana, tad jūs praktiski piekrītat, jo neprotestējat. Tātad, pieņemot šo likumu, tiks noteikta struktūra, kādam ir jābūt Latvijas Valsts radio un televīzijas formējumam. Tāpēc šeit ir iekļauta norma, ka Škapara kunga vadītā komisija atbilstoši šim likumam arī nosaka, kādai jābūt struktūrai. Tajā pašā laikā, atceroties, kā pašlaik notiek Latvijas Republikas Tirdzniecības ministrijas likvidācija, kuru nevar likvidēt tāpēc, ka likumā nav precīzi noteiktas normas un Plauža kungs nenoliek savas pilnvaras, jo darba likumdošana paredz citas tiesiskās normas, šeit ir iekļautas precīzas tiesiskās normas. Tās, kā es jums teicu, ir jāizmaina, lai tās atbilstoši darba likumdošanai korekti nodrošinātu visu reorganizāciju ar vienu nosacījumu, kas ir arī streika komitejas prasība, proti, garantēt noteiktā termiņā likuma pieņemšanu. Pieņemot šo lēmumu, mēs balsosim par tiesisku normu ievērošanu Latvijas radio un televīzijas tālākā darbībā, par tiesisku normu ievērošanu no darba likumkodeksa viedokļa.

Un pats pēdējais– mēs praktiski atrisināsim visas tās samilzušās problēmas, kuras pašreiz pastāv šinī kolektīvā. Un es gribētu lūgt streika komiteju, lai tā izgaisina bažas, kuras kā leģendas klīst jūsu komitejas struktūrapakšvienību darbinieku vidū, proti, ka tiks atbrīvoti visi komitejas darbinieki. Neviens nekad nav paudis šādu ideju, jo pašlaik pārvaldes institūcija drīkst iekļaut 42 štata vienības. Tā ir pārvaldes struktūra. Un, ja mēs atgriežamies pie Boista kunga teiktā, ka viņš nesaprot, kāpēc komitejas vadība nav izdarījusi strukturālas izmaiņas (es citēju viņa rakstīto: “Nav saprotama komitejas vadības neizlēmība kadru jautājumos”), tad, piedodiet, mēs aizgājušajā nedēļā burtiski balsojām par vadības strukturālajām izmaņām, ķirurģiskās operācijas ceļā pilnīgi nojaucot sistēmu. Tad, piedodiet, kāpēc šinī situācijā tas ir nepieņemams? Arī šeit ir jāiet tieši to pašu ceļu, kad struktūra kā sistēmas pamats ir praktiski jālikvidē un jāveido jauna Latvijas valstiskajām interesēm atbilstoša Latvijas radio un televīzijas struktūra. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mums vispirms ir jānobalso, vai mēs šo lēmuma projektu iekļaujam darba kārtībā, jo darba kārtībā mums tāda punkta nav. Mums ir tikai Ozola kunga atskaite. Ja gribam šo lēmumu pieņemt, tas mums vispirms ir jāiekļauj darba kārtībā. Formalitāte, bet, ja gadījumā mēs pieņemam kādus lēmumus, tas mums pēc tam var smagi atsaukties.

Reģistrēsimies, lūdzu! Un es ieteiktu sekretariātam arī drusku zvanīt, lai atnāk tie kolēģi, kuru vietas ir aizņemtas ar dokumentiem, bet viņu pašu nav uz vietas. Lūdzu rezultātu. 112 deputāti ir reģistrējušies.

Godājamie kolēģi! Tātad, lūdzu, balsosim par lēmuma projekta “Par Latvijas Republikas Radio un televīzijas komiteju”, tas ir, par 451.dokumenta, iekļaušanu darba kārtībā ar vienkāršu balsu vairākumu. Rezultāts: 50– par, 33– pret, 18– atturas. Tātad šis dokuments nav iekļauts darba kārtībā. Jautājums ir izsmelts. Paldies Ozola kungam par ziņojumu! Tāds ir rezultāts, kolēģi! Proti, 50– par, 33– pret, 18– atturas. 51 ir izteicies negatīvi vai atturējies, un tikai 50 ir par. Tātad nav vairākuma no balsojošajiem. Tāda ir situācija. Situācija ir arī tāda, ka reģistrējušies ir 112 deputāti, kaut gan zālē nav 112 deputāti.

Godājamie kolēģi! Mums atliek turpināt iepriekšējo darba kārtības jautājumu, kuru mēs pārtraucām, lai izskatītu šo komisijas atskaiti jeb ziņojumu.

Godājamie kolēģi! Kādi ir ierosinājumi par tālāko? Varbūt pagaidīsim, kamēr klātesošie un deputāti atstāj zāli, jo mums ir palicis strādāt mazāk par pusstundu. Pagaidīsim, jo zālē ir tāda ļoti liela dzīvība…

Godājamie kolēģi! Kādi ir ierosinājumi par mūsu turpmāko darbu? Prezidija sēde sākas pulksten 18.00, tā ka bez piecpadsmit minūtēm sešos mums būtu jābeidz plenārsēde. Bela kungs ļoti izteiksmīgi ieteica, ka šodien vispār plenārsēde jābeidz, jo tik nopietnu jautājumu kā pilsonība vairs nebūtu vēlams sākt. Vai ir kādas citas domas? Tātad darbu atsākam rītdien pulksten 10.00. Sāksim ar deputāta Ščipcova uzstāšanos debatēs.

Prezidija sēde sākas pulksten 18.00 Prezidija sēžu zālē. Prezidija locekļus lūdzu… Arī uz Silāra kungu laikam attiecas tas jautājums, kas tiks skatīts Prezidijā…

(Sēdes beigas)