Paziņojums presei pēc tikšanās ar Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti 2006.gada 6.aprīlī:

Mums ar Ministru prezidentu bija nopietna saruna, jo šobrīd tik tiešām ir nopietns jautājums par to, vai esošā koalīcija ir spējīga turpināt darboties savā patlabanējā sastāvā.
Šajā sakarā es no savas puses kā prezidente vēlētos atgādināt, ka tajā brīdī, kad šī četru partiju koalīcija tika veidota, es ļoti uzsvēru to, ka man šķita ļoti būtiski Latvijas labklājībai, lai koalīcijā būtu iekļautas abas lielākās labā spārna partijas Latvijā. Es gribētu arī atkārtot, ko toreiz teicu, – ka es nesaskatu starp Latvijas t.s. labā spārna jeb centriskajām partijām nekādus būtiskus uzstādījumus, ideoloģiskas pretrunas vai atšķirīgus ideālus, kas neļautu viņiem strādāt kopā. Man nav zināms, ka vieni būtu brīvā tirgus proponenti un citi vēlētos atgriezties atpakaļ pie kopējā īpašuma un komunisma.
Nav tādu ideoloģisku domstarpību viņu starpā, un tātad nav manās kā prezidenta acīs iemeslu, kādēļ valsts un tautas interesēs šie ļaudis nevarētu strādāt savā starpā, izņemot to, kas attiecas uz personālijām, savstarpējām antipātijām, uz negribēšanu strādāt kopā.
Pēdējā laikā ir aktualizējušies jautājumi, kas saistīti ar korupciju, pāridarījumiem, nekompetenci, neprofesionālismu. Tie visi ir risināmi katrs savā jomā. Kas attiecas uz noziegumiem, tad ir vesela rinda dažādu institūciju, kas par to ir atbildīgas. Protams, mums visiem un man kā prezidentei īpaši rūp, lai tas viss virzītos uz priekšu, notiktu un lai šīs iestādes būtu spējīgas atklāt noziegumus, atklāt pierādījumus noziegumiem, lai pārkāpēji nonāktu līdz tiesai, tiktu tiesāti un arī sodīti. Tiesiskā valstī, par to es runāju, kopš esmu amatā, tādam nolūkam ir tiesu sistēma, tam jānotiek kriminālprocesa laukā. Mēs nedrīkstam jaukt, kā pēdējā laikā notiek, kriminālprocesus, tiesas procesus un politiskos procesus. Politiskie lēmumi ir citādā līmenī, citādā plāksnē, un tie ir par valsts prioritātēm, uzdevumiem, valstij šobrīd ir ļoti skaidri uzdevumi. Tie ir un paliek valsts labklājības uzlabošana – mēs esam vēl arvien ļoti zemā līmenī ES; tā ir gādāšana par inflācijas krišanos – mēs esam vissliktākajā pozīcijā, mūsu kaimiņiem ir izdevies labāk. Tātad te jāskatās un jāstrādā.
Mums ir jāgādā par to, lai valsts būtu spējīga cienīgā veidā uzņemt visus tos starptautiskos pasākumus, ko mums iepriekš izdevies te sagādāt, kas nes prestižu valstij, ja varam parādīt, ka spējam to paveikt. Un tas nav tas brīdis, kad sākt šūpot laivu, kad mums stāv priekšā hokeja čempionāts, NATO samits, valdībā, kurā šis sasaukums trīsarpus gadu garumā acīmredzot ir varējuši strādāt kopā, nav nomiruši viens no otra kontakta, nevienam no viņiem nav sirdstrieka piemetusies no tā, ka viņš tik ļoti nīst savu blakussēdētāju, mani kā prezidenti tiešām pārsteidz, ka viņi nevar tik daudz sakost zobus un vēl atlikušos sešus mēnešus nostrādāt līdz nākamajām vēlēšanām un darīt tos darbus, kas valstij ir svarīgi.

Katrai ministrijai ir jādara, kas tai uzdots, visām ministrijām jārūpējas, lai Latvija varētu uzņemt, saņemt, absorbēt tos līdzekļus, ko Eiropa mums dod tikai tad, ja mēs spējam ar savu administratīvo kapacitāti nākt pretim, to paņemt un izlietot. Ja tajā laikā visas labējās partijas tikai savā starpā kašķējas un strīdas, ne tik vien netiek padarīti darbi un netiek virzītas uz priekšu tās prioritātes, kas ir valstij, tad ticiet man, arī citas partijas, kam varbūt ir pilnīgi cita orientācija, kam ne uz Eiropu ir orientācija, ne uz transatlantiskām struktūrām, arī tās gatavojas vēlēšanām. Un varbūt tas ir tas mērķis, lai tās konsolidētos un nākamajā Saeimā mēs tad veidotu kreisu valdību? Varbūt sociālisti mums tagad būs par Ministru prezidentu un mums būs tāda valdība? Es domāju, par to visu vajadzētu padomāt.
Katrā ziņā mans lūgums vēl, ko nodevu Ministru prezidentam – un varu to publiski visiem pateikt – ir visām partijām tiešām nopietni pārdomāt par valstiskiem pienākumiem, par valstiskiem uzdevumiem un par spēju pie tiem strādāt. Un, ja ir kādas domstarpības, tad, lūdzu, katru atsevišķu gadījumu, katru konkrētu lietu vienu pēc otras risināt savstarpējā dialogā, gluži kā tas notiek starptautiskās attiecībās, kā tas notiek starp partijām visās demokrātiskās valstīs.