Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Televīzijā, vakar

Intervija Latvijas Televīzijā raidījumā "4. studija" pulksten 19. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Šovakar mūsu studijā ir divi Andri. Es jūs apsveicu vārda dienā!

A.Bērziņš: — Paldies! Es jūs tāpat. Es jums esmu sagatavojis dāvanu — budžetu.

— Man arī jums ir sagatavota dāvana. Man gan nav iznākusi grāmata, bet man šeit ir apliecinājums, ka tā iznāks. Ja budžets piepildīsies, tad visas grāmatas, kas man iznāks nākamā budžeta gadā, jūs saņemsit par velti. Grāmatu, kas iznāks nākamā gada sākumā, jūs lasīsit ar ļoti lielu patiku, jo tur par jums nav minēts neviens vārds, par jūsu kolēģiem gan. Vakar mani televīzija noķēra Andreja Upīša muzejā, un man gluži neviļus izspruka, ka Andrus un Andrejus vajadzētu taisīt kā svētku dienu, kā brīvdienu. Varbūt jūs kā premjers varētu kaut ko šai lietā darīt?

A.Bērziņš: — Ir tāda teorija, ka svētki sagrāva Romu. Tā ir viena lieta. Bet otra lieta ir tā, ka tad ir jāizdara izmaiņas Latvijas Republikas Satversmē, kur tad būtu jānosaka, ka Rīgas domes priekšsēdētājam ir jābūt Andrim, televīzijas komentētājam ir jābūt Andrim un Ministru prezidentam ir jābūt Andrim.

— Jūs tikko pie mums esat atnācis no Saeimas. Sakiet, cik tālu deputāti ir tikuši ar budžeta apspriešanu!

A.Bērziņš: — Tur iet visai karsti, bet labā ziņa ir tā, ka mēs esam nobalsojuši par budžeta ieņēmuma daļu, nepalielinot budžeta deficītu. Pašlaik ir diskusijas par to, kā sadalīt jeb pārdalīt budžeta izdevumu daļu. Mēs šobrīd esam tikuši līdz kādam 102. priekšlikumam, bet pavisam ir 527 priekšlikumi. Tas nozīmē, ka ir izskatīta tikai viena piektā daļa.

— Tad jau jūs strādāsiet visu nakti?

A.Bērziņš: — Jāstrādā ir, jo budžets šodien ir jāpieņem.

— Bet ja nu tas ievilksies pēc divpadsmitiem?

A.Bērziņš: — Tad budžets skaitīsies pieņemts rītdien, bet pamatdarbs būs izdarīts šodien.

— Vai jums tur nedežurē ātrās palīdzības?

A.Bērziņš: — Nē, es neko tādu neesmu redzējis, bet kafijas mums ir pietiekami.

— Katrā ziņā man, šodien klausoties radio, palika sajūta, ka vieni deputāti runā, bet otri balso.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka runā visi deputāti, bet šīm runām mazliet pietrūkst konstruktivitātes.

— Kurš, jūsuprāt, šajās diskusijās bija pats interesantākais moments?

A.Bērziņš: — Man ir grūti jums atbildēt. Man šķiet, ka mēs budžetu esam izvērtējuši ļoti nopietni. Jāatzīst, ka zināma daļa taisnības bija arī tajā, ko teica opozīcija. Bet jāņem vērā tas, ka budžets ir kompromiss starp to, ko mēs gribam un ko varam.

— Skatoties no malas, liekas, ka daži ir sagrābuši varu un citi gudrie netiek pie teikšanas. Jūs tikai balsojat paši par sevi.

A.Bērziņš: — Es, piemēram, balsošanā nepiedalos, bet vispār, protams, tāda ir demokrātija. Komisijas ir izstrādājušas visus savus priekšlikumus, bet es gribētu teikt, ka arī diezgan daudzi opozīcijas priekšlikumi ir iestrādāti budžetā.

— Vai ir kādi jauni pavērsieni lietā par zviedru kuģi un trīs miljoniem?

A.Bērziņš: — Pašlaik notiek juridiskas procedūras. Pagaidām nekāda līdzekļu rezervēšana netiks izdarīta. Es tikai gribu teikt, ka Latvija pildīs savas starptautiskās saistības, bet, protams, Latvija darīs visu, lai aizstāvētu savas intereses, ejot cauri visām tiesiskajām procedūrām.

— Vai ir kādi jaunumi izmeklēšanā, kurš tad īsti būtu tas vainīgais?

A.Bērziņš: — Prokuratūra 23. datumā ir ierosinājusi krimināllietu, pagaidām tā ir ierosināta pret trim personām, uzvārdus gan es nenosaukšu. Izmeklēšana turpinās. Es pieņemu, ka personu loks varētu paplašināties.

 

— Vai ir arī noteikti kaut kādi konkrēti datumi, kad ar šo lietu būtu jātiek galā?

A.Bērziņš: — Pēc šķīrējtiesas reglamenta mums no viņiem atbilde ir jāsaņem 30 līdz 40 dienu laikā. 30 dienu termiņš paiet 4. decembrī. Tātad atbildi mēs saņemsim laika posmā starp 4. un 14. decembri. Tad mēs arī lemsim, kā rīkoties tālāk.

— Šodien ir parādījusies jauna ziņa, ka jūs esat uzsācis cīņu ar korupciju. Kā jau tas visiem zināms, "Diena" un "Neatkarīgā Rīta Avīze" ir dažādi domājoši laikraksti, bet šodien tiem ir gandrīz vienādi virsraksti: "Ar plakātiem pret korupciju" un "Pret korupciju cīnīsies ar plakātiem".

A.Bērziņš: — Nav tā taisnība. Žurnālisti ir paņēmuši tikai vienu šķautni, faktiski ne jau šodien valdība ir uzsākusi cīņu pret korupciju. Tas ir "Phare" finansēts projekts, kas ilgst jau četrus gadus. Mums ir iedalīti līdzekļi sabiedrības informēšanai, un tā būs ne tikai ar plakātiem un bukletiem, tā būs plaša sabiedrības informēšana dažādos medijos. Šajā projektā ir arī viena apakšprogramma, tā sauktā žurnālistu izmeklēšana, kur tiks piesaistīti žurnālisti. Programma būs pietiekami interesanta. Šīs programmas vadību ir vinnējusi viena starptautiska konsorcija, kuru vada viena angļu kompānija. Lai uzvarētu konkursā par šīs "Phare" programmas vadību, triju valstu medijiem bija savstarpēji jāvienojas un jāiztur konkurss.

— Sakiet, kas uzmanīs, lai nenotiktu korupcija, jo divi miljoni ir liela nauda, televīzijas kompāniju un avīžu ir daudz?

A.Bērziņš: — Es ceru, ka šī starptautiskā kompānija, kas ir ienākusi Latvijā, kuru faktiski te neviens nepazīst, tā vienkārši vinnēja konkursu, būs tie, kas šo programmu realizēs. No Latvijas puses būs uzraudzības komisija, kas darbosies pie Administrācijas skolas. Es ceru, ka viss šeit būs kārtībā.

— Kā jūs domājat, vai pēc pusgada korupcija mazināsies?

A.Bērziņš: — Korupcija nav vienreizējs pasākums. Tā nav Latvijas izdomājums, korupcija ir nelaime, kas pastāv visā pasaulē. Vienkārši dažās valstīs tā ir spēcīgāka, dažās vājāka. Cīņa ar korupciju ir nepārtraukts process, kas nekad nebeigsies. Citiem vārdiem, katrs solis, ko mēs speram pareizā virzienā, informējot sabiedrību, stāstot par tās tiesībām, iedrošinot sabiedrību vērsties tiesībsargājošās instancēs par to, ka kāds piespiež dot kukuļus, ir labs un pareizs.

— Jūs iedrošināsiet cilvēkus cīnīties pret šo nelaimi?

A.Bērziņš: — Protams. Tā ir tā sabiedrības informētība. Mūsos visos jau kopš padomju laikiem sēž iekšā blatu sistēma, bet tā pēc savas būtības ir korupcija, kas sagrauž valsti.

— Kādreiz padomju laikos arī cīnījās pret dzeršanu, un pat tāds varens vīrs kā Ļihačovs cirta ārā vīnogulāju stādus, un visa šī kampaņa beidzās ne ar ko. Vai arī šī nebūs tāda pati kampaņa kā padomju laikos?

A.Bērziņš: — Ja mēs runājam par kampaņām, tad tas ir atsevišķs stāsts. Protams, tā būs kampaņa, kas ilgs pietiekami ilgu laiku un no pastāvīgas kampaņas noteikti būs kāds labums. Nekādi vīnogulāji gan Latvijā, paldies Dievam, neaug, tā kā neko izcirst mēs negrasāmies. Ja nu vienīgi izcirst ārā kādu kukuļņēmēju, kuru varētu ielikt cietumā. Bet tas būs tikai tad, kad cilvēki reāli nāks un stāstīs, ka tādas lietas notiek.

— Bet cietumi ir pārpildīti, tur jau cilvēki sēž bez tiesas spriedumiem. Man liekas, ka vajadzētu šo naudu — 2 miljonus — veltīt šai tiesu sistēmas sakārtošanai.

A.Bērziņš: — Tiesu sistēmas sakārtošanai ir paredzēti citi projekti, tam ir piešķirti dažādi granti. Tās programmas, kurās mums palīdz "Phare", iezīmē naudas devējs. Naudas devējs šajā gadījumā ir Eiropas Savienība. Atbilstoši šīm iezīmētajām tēmām tiek izstrādāti projekti, kurus tad valsts akceptē. Tēma par sabiedrības informēšanu par korupciju tika akceptēta jau pirms diviem gadiem. Es gribētu aicināt visus cilvēkus vairāk piedalīties šajos procesos.

— Mums ir atrakstījusi kāda kundze, kurai ir visādas sadzīves problēmas, un viņa raksta, ka jūtas kā otrās šķiras cilvēks. Kā otrās šķiras cilvēks jūtas arī kāds vīrs, kuru bija ļoti apvainojis tas, ka Latvijas "Staburadzi" un "Laimu" ir nopircis kāds islandietis. Viņš teica: kad mēs cīnījāmies barikāžu laikā, mēs cīnījāmies par to, lai būtu paši kungi savā zemē, bet aizvien vairāk nāk iekšā ārzemju firmas. Līdz ar to šis cilvēks jūtas savā zemē kā otrās šķiras persona. Es gan šim cilvēkam nepiekrītu, bet kāds būtu jūsu komentārs?

A.Bērziņš: — Protams, var jau domāt tā, kā domā abi šie jūsu minētie cilvēki. Es domāju, ka nebūtu jābaidās no tā, ka kādu akciju daļu nopērk ārzemnieks, kuram, iespējams, ir ilgtermiņa plāni un pietiekami lielas investīcijas, lai atjaunotu ražotni. Es televīzijā dzirdēju Kalvišķa kungu sakām, ka šajos uzņēmumos ir jāinvestē patiešām lieli līdzekļi. Pats galvenais ir uzņēmumu padarīt konkurētspējīgu. Svarīgi ir tas, ka ne "Laima", ne "Staburadze" nekur nav aizbēgušas, tās tepat Rīgā ir, cilvēki strādā, produkciju mēs ēdam, tā ka nekādas lielas atšķirības te nav.

— Nu bet saimnieks gan nosaka, ko ražot un kā ražot. Viņam varbūt būs cita gaume.

A.Bērziņš: — Tad mēs vienkārši šo produkciju nepirksim. Un, ja mēs nepirksim, tad viņš būs spiests ražot tādu produkciju, kas mūs spētu ieinteresēt. Tā ka šeit saimnieks neko īpašu noteikt nevar.

— Tātad jūs kā Ministru prezidentu šis process neuztrauc?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka ne. Mums nav par ko uztraukties.

— Ir vēl viena problēma, par kuru runāja arī zemkopības ministrs, — cukura akcīze. Principā visi "Laimas" un "Staburadzes" mīnusi ir tāpēc, ka nav ieviesta šī cukura akcīze.

A.Bērziņš: — Ne gluži tā. Ja mūsu uzņēmumi ražo produkciju eksportam, tad viņiem ir tiesības strādāt ar importēto cukuru, ar tā saukto Eiropas dotēto cukuru. Un tad viņiem šī produkcija iznāk lētāka, bet tā ir jāeksportē. Kāpēc mēs liekam iekšzemes produkcijai izmantot tikai Latvijas cukuru? Tikai tāpēc, lai atbalstītu un stutētu Latvijas cukurbiešu audzētājus, lai stutētu Latvijas cukura rūpnīcas. Uz šo brīdi Latvijas cukura rūpnīcas nav spējušas izaudzēt tik daudz cukurbiešu, cik ir nepieciešams. Piemēram, Jelgavas un Liepājas cukurfabrikas ieved cukurbietes no Lietuvas. Es zinu, ka pavisam nesen ap tūkstoti tonnu cukurbiešu no Lietuvas ir ievests Jelgavā. Kas attiecas uz cukura akcīzi, tad lielākā problēma ir tā, ka pie mums ienāk saldumi, kas ražoti Lietuvā un Igaunijā. Piemēram, Igaunijā nav nevienas cukurfabrikas, līdz ar to viņiem nav vajadzīgs aizsargāt savus ražotājus. Viņi patērē samērā lēto Eiropas dotēto cukuru un, protams, līdz ar to viņiem šie saldumi iznāk lētāki. Tādējādi negodīgi tiek ietekmēta konkurence Latvijas tirgū. Zemkopības ministrs uzskata, ka vajadzētu visiem našķiem, kuros ir vairāk nekā 40% cukura, ieviest akcīzes nodokli. Tad cenas varētu izlīdzināties. Tad ar šī akcīzes nodokļa palīdzību mēs varētu mēģināt atbalstīt mūsu saldumu ražotājus.

— Kāpēc tas netika darīts jau agrāk?

A.Bērziņš: — Man ir grūti pateikt, kāpēc tas netika darīts jau agrāk, mana valdība to ir izdarījusi. Pagājušā valdība kvotēja cukura daudzumu un noteica diezgan precīzu iekšzemes patēriņu — 60 tūkstoši tonnu gadā. Mēs pārpalikumus no iepriekšējiem gadiem eksportējām prom no valsts. Tagad šis cukura tirgus ir daudzmaz sakārtots. Zemniekiem ir savs noteikts apjoms, ko viņi var audzēt, viņi zina, kādas ir kvotas. Savukārt cukurfabrikām ir zināms, cik tās var pārstrādāt. Līdz ar to tiek nodrošinātas darba vietas, tiek nodrošināta lauku apsaimniekošana. Cita lieta ir cukura cena. Kā to noregulēt tā, lai mūsu saldumu ražotājiem būtu vienāda konkurence ar citu valstu uzņēmējiem.

— Ir daudzas lietas, kas mūsu valstī nav sakārtotas, tā, piemēram, par bērnu pabalstiem. Šodien visi Saeimā kliedza — bērni, bērni. Zināmā mērā tas būtu valdībai jāuzņemas, jo bija pieņemts lēmums, bet tagad dara visu, lai to atliktu. Man liekas, ka ir lietas, kas ir samudžinātas un nav vienkārši risinātas.

A.Bērziņš: — Man jums jāpiekrīt. Šī sistēma tiešām prasās pēc zināmas revīzijas un skaidrības. Konkrētais pieņemtais likums ir tiešs apliecinājums tam, kā nedrīkst rīkoties. 6. Saeima savas darbības beigās, gribēdama labu, pieņēma ļoti labu likumu — trīs vai četras reizes paaugstināt bērnu pabalstus, bet nenorādīja, no kurienes ņemt naudu. Un tad, lai nenonāktu pretrunā ar likumu par finansu un budžeta vadību, noteica, ka likums stāsies spēkā pēc diviem gadiem. Tagad šim likumam ir jāstājas spēkā, bet kur ņemt naudu — tāpat nav skaidrs. Tāpēc ir šī neskaidrība un mocīšanās. Saeima šodien par šo likumu nobalsoja, un ir uzdots valdībai izveidot speciālu komisiju, kurai līdz 1. maijam jāiesniedz konkrēti likumprojekti. Es šajā komisijā bez ministriem iekļaušu vēl kādas sešas līdz astoņas gudrās galvas no Saeimas. Tās, protams, būs no visām partijām. Jautājums par bērnu pabalstiem ir vispārnacionāls jautājums.

— Jā, citādi mēs varam nonākt līdz tam, ka puisim būs bail likties gultā ar mīļoto meiteni.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka to gan nevienam nebūs bail darīt.

— Nu ja viņš klausās šīs Saeimas sarunas, tad viņu šī lieta varētu atbaidīt.

A.Bērziņš: — Es domāju, nekādas Saeimas sarunas no tā neatbaidīs.

— Bet ir diezgan liela skepse, jo gadi rit, bet likums nekust ne no vietas. Visa šī nesakārtotība ilgst jau desmit gadus.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka sakārtojamā vēl ir ļoti daudz. Bet uz lietām jāskatās optimistiski, nevajag par tām vaimanāt, nevajag sevi šaustīt. Ir jāņem kāda lieta no viena gala un jāmēģina atšķetināt.

— Kāpēc nerit uz priekšu "Latvijas kuģniecības" privatizācija? Vai tā ir kārtējā neizdarība?

A.Bērziņš: — "Latvijas kuģniecības" dēļ jau ir kritušas divas vai trīs valdības. Tāpēc es personīgi uzskatu, ka vienu nedēļu agrāk vai vienu nedēļu vēlāk, tas nav izšķiroši. Uz pagājušo valdības sēdi mēs bijām uzaicinājuši arī starptautisku konsultantu konkursa kārtībā. Tad šie starptautiskie konsultanti izstrādāja privatizācijas modeli, mēs valdībā to akceptējām.

— Bet kāpēc valdības krīt?

A.Bērziņš: — To ir grūti pateikt, manējā vēl nav kritusi. Bet vēl par kuģniecību. Mēs noklausījāmies konsultanta iesniegto projektu. Tas paredz 68% akciju pārdot stratēģiskajam investoram, pirms tam tiks veikta stratēģisko investoru atlase, ieliekot ļoti nopietnus nosacījumus, pasakot, kādam ir jābūt investīciju apjomam, biznesā ir jābūt arī kuģošanas daļai. Tā būs publiska izsole, tur nebūs nekādu blēdību, tas būs pilnīgi atklāti un godīgi. Šobrīd pēc būtības privatizācijai ir ļoti labs laiks, jo konjunktūra kuģniecības tirgū ir ārkārtīgi laba, pieprasījums pēc kuģiem, pēc frakta ir ārkārtīgi liels. Ir jāpārvadā daudz naftas, un naftai ir ļoti augsta cena. Tas nozīmē, ka mēs par kuģniecību varam saņemt ļoti labu cenu.

— Avīzēs parādījās ziņa, ka jums ir uzrakstījis vēstuli Lemberga kungs. Viņš it kā ir apvainojies, jo jūs neesat apmeklējis Ventspili, kad tur tika atklāta ļoti liela sporta halle. Tas ir patiešām ļoti liels komplekss.

A.Bērziņš: — Es noteikti aizbraukšu uz Ventspili, es ļoti augstu cienu Lemberga kungu. Viņš ir ļoti daudz izdarījis Ventspils labā. Tāpat arī daudz laba Latvijai viņš ir izdarījis tranzīta biznesa jomā, no kuras Latvijai ir ļoti lieli ienākumi. Bet oficiāli savā amatā vizītēs es esmu bijis tikai kādās trijās Latvijas pilsētās.

— Tad jau jūs nezināt, kas notiek Latvijā?

A.Bērziņš: — Es zinu, kas notiek Latvijā, bet es vienkārši pats visur neesmu klāt.

— Vēl mums ir jautājums no viena madonieša par to, kurš maksās par dubultām Rīgas kartēm? Jo it kā ir viena Rīgas karte, fotografēta no augšas, un viena, kuru ir sastādījis Zemes dienests.

A.Bērziņš: — Katra no šīm kartēm ir absolūti atšķirīga un domāta dažādiem mērķiem. Nofotografējot Rīgas teritoriju pietuvinājumā dabai, kļūda ir apmēram 15 centimetri. Tas nozīmē, ka uz šīs digitālās kartes iezīmēs visas ielas, visus celiņus, katru koku. Iezīmēs visus kanālus, visas komunikācijas. Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš gribēs kaut ko būvēt, varēs atnākt tikai uz vienu iestādi, apskatīties kompjūterā uz kartes un uzlikt attiecīgo zīmogu. Kas attiecas uz Zemes dienestu, tad tur šī karte tiek izlietota citiem mērķiem. Kad es strādāju Rīgas domē, tad man bija zināmas šaubas, vai Zemes dienestam vispār vajag šo karti fotografēt. Bet Zemes dienests to nav darījis par Latvijas naudu, tas ir darīts par zviedru dāvinājumu.

— Man jums jāsaka paldies par sarunu un vēlreiz sveicu visus Andrus, Andrejus un Andrievus!

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— intervijā Latvijas Radio, vakar

Intervija Latvijas Radio 30. novembra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons.

— Labdien, premjer!

A.Bērziņš: — Labdien!

— Paldies visiem zvanītājiem, kas ir jautājuši; saņemtās vēstules es nododu premjeram. Jūs nākat no Saeimas, budžets — es saprotu — vēl nav pieņemts.

A.Bērziņš: — Nē, nē, budžets tiek pilnā sparā pašlaik apspriests!

— Un cik ilgi?

A.Bērziņš: — Izskatās, ka līdz astoņiem vismaz.

— Vai būs kāds labums no tik ilgas sēdēšanas?

A.Bērziņš: — Deputātiem ir daudz ko teikt, daudz priekšlikumu — vairāk nekā 530, un par šiem priekšlikumiem ir jārunā, par tiem ir jābalso. Mēs esam laimīgi beiguši budžeta ieņēmumu daļu, tagad par izdevumu daļas sadali un pārdali notiek diskusijas.

— Jūs tur sākumā bijāt...

A.Bērziņš: — Jā, es visu dienu biju Saeimā...

— Nav vēl balsots ne par ko tādu, kas jūs varētu satraukt?

A.Bērziņš: — Nē, principā pagaidām nē — esmu priecīgs, ka deputāti nav palielinājuši budžeta deficītu. Kas attiecas uz izdevumu daļu, tad, protams, ir tāda lieta — bet ar to bija jārēķinās, ka faktiski Ministru kabinetam ir rezerves fonds. Viss ir it kā sadalīts, un faktiski ir atstāti nepilni 200 tūkstoši. Ja, teiksim, pavasarī ir plūdi vai notiek vēl kaut kas īpašs, tam no rezerves fonda ir nepieciešami līdzekļi, tad būs jāiet uz Saeimu un jālūdz budžeta grozījumi. Ja nauda, protams, būs budžeta ieņēmumu daļā.

— Naudas vienmēr trūkst! Starp citu, arī klausītāji mums ir zvanījuši un uzdevuši šos jautājumus par naudu. Klausītāji jautā: cik maksā banketi un prezentācijas, un viņi grib zināt, kā tas tiek rīkots, un ja tas ir uz nodokļu maksātāju rēķina, tad šīs ārišķības ir jāizbeidz.

A.Bērziņš: — Tad jājautā — kuri banketi un kuras prezentācijas?

— Tās, kuras acīmredzot rīko ministrijas, valdība — ja tādas rīko.

A.Bērziņš: — Manā laikā valdība nav rīkojusi nevienu banketu, nevienu prezentāciju. Man liekas, ka arī ministrijās nekādi īpaši banketi un prezentācijas netiek rīkotas. Ja tas ir saistīts ar valsts svētkiem, es nezinu...

— Nu, Valsts prezidente vai Valsts prezidentes kanceleja...

A.Bērziņš: — Valsts prezidentes kanceleja, piemēram, rīkoja pieņemšanu. Ja ierodas starptautiskas delegācijas, tad saskaņā ar protokolu jārīko pusdienas, bet es gribētu teikt, ka nekādas citas lietas es gan neesmu dzirdējis. Ja kādam ir kāda informācija, sūtiet man — pārbaudīsim un vainīgajiem būs jāatmaksā.

— Runājot par atmaksāšanu — arī kāds klausītājs šajā sakarā zvanīja un jautāja, kāda ir situācija ar kuģi, vai nevajadzētu veikt izmeklēšanu?

A.Bērziņš: — Prokuratūra veic izmeklēšanu, ir ierosināta krimināllieta pret trim cilvēkiem, lietas izmeklēšana turpinās. Domāju, ka tur būs iesaistīti vēl vairāki cilvēki. Kas attiecas uz pašu tiesas procesu, tad mēs strādājam, lai sagatavotu papildu argumentus — tur es neko sīkāk nedrīkstu stāstīt.

— Vainīgajiem vajadzētu nest finansiālu atbildību, nevis maksāt no budžeta?

A.Bērziņš: — Tas pašlaik ir prokuratūras jautājums — prokuratūra izdarīs savu slēdzienu un tad būs skaidrs (pēc tam, kad šī krimināllieta tiks izmeklēta), kurš un par ko ir atbildīgs. Vismaz, es uzskatu, ja mums būs jāmaksā, tad nauda jāpiedzen no šiem cilvēkiem. Ir iespējams tā — 20 gadus tu strādā un pusi savas algas maksā.

— Jebkurā gadījumā šajā budžetā tomēr netiek paredzēti šie līdzekļi?

A.Bērziņš: — Mēs esam nosprieduši, ka tas ir pāragri. Es gribu teikt tā — Latvija visas savas starptautiskās saistības izpildīs — visu, kas izriet no Latvijas un Zviedrijas investīciju līguma. Bet, protams, Latvija darīs visu, veiks visas nepieciešamās juridiskās darbības, lai panāktu Latvijas valstij maksimāli labvēlīgāku rezultātu.

— Un uz šo brīdi vēl tās iespējas nav izsmeltas?

A.Bērziņš: — Tieši tā!

— Kāds uzņēmējs no Valmieras zvanīja un jautāja par reģionālās attīstības fondu. Viņš saka: vai tad tur nevarēja nedaudz piešpricēt, jo tagad jau ir bada budžets; tā jau nebija daudz naudas, daudzi projekti ir iesākti, tie sabrūk, cerēto darbavietu līdz ar to arī nav.

A.Bērziņš: — Šajā fondā ir vairāk nekā 800 tūkstoši latu, un 800 tūkstoši latu nebūt nav maza nauda. Kas attiecas uz to, ka projektu vienmēr būs vairāk nekā iespēju šos projektus pabalstīt — tā ir cita lieta. Katrā ziņā esmu vairākkārt teicis: ja būtu iespēja ietekmēt Saeimas deputātu balsojumu, tad viena no pirmajām prioritātēm, kur naudu vajadzētu novirzīt, būtu tieši šis reģionālo mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta fonds.

— Jūs nevarat pierunāt Saeimu šādām lietām? Tam viņgad bija jāprasa nauda.

A.Bērziņš: — Tur bija kādi pieci priekšlikumi: piemēram, samazināt līdzekļus Saeimas celtniecības darbiem, lai fondā būtu tas pats miljons. Un jāteic, ka tika balsots pret šiem priekšlikumiem.

— Tātad labāk Saeimu pacelsim skaistāku! Starp citu, ir jautājums par bibliotēkas celtniecību. To ierosina būvēt kādā no jaunajiem rajoniem, lai netiktu noslogoti tilti un nebūtu jānojauc mājas.

A.Bērziņš: — Man liekas, kādas trīs iepriekšējās valdības ir lēmušas citādi, un pašlaik nav nekāda pamata atkal mainīt lēmumu, turklāt arī projektēšanas, izpētes un plānošanas darbi ir saistīti ar konkrēto vietu, tā ka pašlaik par to nekādas runas nav.

— Runājot par vienu no šādiem projektiem, kurš savulaik jau tika izskatīts Ministru kabineta Komitejā, — tā jautā Šterbergas kundze — proti, no pašvaldībām paredzēts arī pieprasīt vienotu sociālo pabalstu visiem 21 lata apmērā. Tā būtu minimālā summa.

A.Bērziņš: — Tā ir tā metode, kuru mums iesaka Pasaules bankas speciālisti, un pašlaik četros rajonos tiek īstenoti pilotprojekti. Mēs paskatīsimies, kādi būs šo pilotprojektu rezultāti, un tad domāsim, ko darīt tālāk. Informācija, kas pienāk no pašvaldībām, ir ļoti interesanta — cilvēki ir vairāk par šo metodi un mazāk pret, jo tā paredz uzskaitīt pamatā visus ienākumus ģimenē un visus pabalstus, un pabalsti tiek unificēti, un situācija ir skaidrāka — tam, kuram tiešām ir nepieciešams vairāk palīdzēt, tas iegūst lielāku atbalstu. Tas, kurš varbūt ļoti akurāti izstaigā visas vietas, kur var saņemt kaut kādu palīdzību, un to saņem, ir privileģētākā stāvoklī nekā tas, kuram varbūt ir kauns iet un kaut ko prasīt.

— Bet arī šajā situācijā, viņa saka, ka ir saskārusies ar tādu lietu Rīgā, ka ir cilvēki, kas vienkārši saņem naudu aploksnēs — viņi dzīvo labi, bet to 21 latu labprāt saņems.

A.Bērziņš: — Nē, tur nav runa par to, ka katrs saņems 21 latu. Tur ir runa par šo pabalstu piešķiršanas un aprēķināšanas metodoloģiju. Bet tad jums šeit vajadzētu paaicināt kādu cilvēku no Labklājības ministrijas, kas ļoti specifiski izstāstītu par šo projektu. Mēs to tiešām izskatījām, bet mēs to nepieņēmām izpildei jau nākamajā gadā. Mēs gribam paskatīties, kas notiks. Ja Ministru kabinets kaut ko ievieš kā obligātu visām pašvaldībām, mums ir jābūt pārliecinātiem, ka tas būs pareizi.

— Vēl runājot par bērnu pabalstiem: kāda sieviete saka, ka nevajadzētu pārcensties, jo savā laikā tādi nemaz neesot bijuši. Esot ģimenes — viņa domā daudzbērnu ģimenes — kuras vienkārši dzīvo no pabalstiem un nestrādā, un šajā gadījumā dzīvo uz bērnu pabalstu rēķina.

A.Bērziņš: — Katrā ģimenē stāvoklis ir citāds, un tāpēc es šobrīd negribētu komentēt to, kas ir rakstīts likumā. Šodien Saeimā bija dedzīgas debates par šiem pabalstiem, un deputātu vairākums nobalsoja par to, ka Ministru kabinetam jāizveido speciāla darba grupa, kurai līdz 1.maijam jāiesniedz Saeimā priekšlikumi par to, kā šos pabalstus sakārtot tā, lai tie tiešām veicinātu demogrāfijas problēmu atrisināšanu un palīdzētu tām ģimenēm, kurām ir grūti. Es domāju pieaicināt arī dažādu Saeimā pārstāvēto partiju pārstāvjus — te varētu būt pārstāvji arī no opozīcijas partijām. Būtībā tas ir vispārnacionāls jautājums, un kā vispārnacionāls jautājums tas arī ir jālemj, jo visiem bērniem vajag palīdzību, atbalstu, labu skolu, labu izglītību — neatkarīgi no tā, kādā ģimenē bērns ir piedzimis.

— Kāds klausītājs atrakstījis vēstuli, kurā stāsta, ka Krāslavas rajona Kombuļu pagastā par mirušajiem maksā pabalstu, bet par dzimušajiem ne. Viņš saka: veicina miršanu.

A.Bērziņš: — Protams, ir ļoti daudz kas kritizējams esošajā sociālajā sistēmā. Sociālās apdrošināšanas pabalstu kāda cilvēka nāves gadījumā saņem no sociālās apdrošināšanas maksājumiem — no tiem maksājumiem, kas ir izdarīti kādreiz kā speciāli iezīmēti pabalsti, un to nekādi nevajadzētu saistīt ar valsts pabalstu, atbalstu bērniem, kas nāk pavisam no cita avota.

— Manuprāt, šī vēstule īstenībā liecina arī to, ka cilvēki vienkārši nesaprot, kāpēc vienā pagastā ir tas pabalsts, bet citā nav; kāpēc tas ir atstāts pašvaldību ziņā?

A.Bērziņš: — Tas ir atstāts pašvaldību ziņā, pieņemot, ka pati pašvaldība labāk zinās, kas tās iedzīvotājiem ir vajadzīgs, un būtībā tā jau arī ir.

— Runājot vēl par naudu — un tas vairāk skar pensionārus — kāda sieviete zvanīja un teica, ka viņa iztiek ar 15 latiem, nesūdzas, un viņai nav nekādu problēmu. Strādājošajiem pensionāriem, viņasprāt, nevajag maksāt pensiju, un vispār nevajag pensionāriem ļaut strādāt — tad bezdarbniekiem būs darbs; cilvēki sasniegs pensijas vecumu un ies pensijā, bet vietā nāks citi.

A.Bērziņš: — Tas ir viens no viedokļiem. Mūsu sabiedrība ir ļoti daudzkrāsaina, un šo viedokļu ir ļoti daudz. Jau vairākkārt esmu atkārtojis, ka mums ir jāizvērtē, jāuzliek it kā uz svaru kausiem divas lietas — viena lieta ir strādājošie pensionāri, kuri vēlas saņemt pilnu pensiju, un otra lieta ir cilvēki, kuri grib agrāk pensionēties, jo viņiem ir ļoti grūti nostrādāt līdz pensijas gadiem vai viņi kaut kādu iemeslu dēļ ir zaudējuši darbaspējas vai kvalifikāciju, bet pārkvalificēties ir grūti, valodas mācīties grūti, datoru apgūt grūti. Katrā gadījumā jādomā, protams, arī par sociālā budžeta ieņēmumu daļu — kamēr ieņēmumu daļa nav sabalansēta un kamēr tajā ir deficīts, ir ļoti grūti runāt par pilnu pensiju strādājošajiem pensionāriem, jo tas maksā apmēram 12 līdz 14 miljonus gadā.

— Atgriežamies pie trim jautājumiem, par kuriem kādreiz jau runājām. Pirmais ir Rīgas Aviācijas universitāte — pasniedzēji man joprojām zvana un saka: viņiem pacietības trūkst.

A.Bērziņš: — Jā, es tieši šodien runāju ar izglītības ministru, un izglītības ministrs teica, ka viņš nav apmierināts ar to, kā strādā likvidators.

— Likvidētāji, jā.

A.Bērziņš: — Likvidators, kurš faktiski nedomā par likvidācijas procesu un to, kā nodrošināt cilvēkus, kuri nav saņēmuši algas, un visus pārējos, par kuriem nav izdarīti sociālās apdrošināšanas un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumi. Likvidators esot sācis nodarboties vairāk ar īpašuma apsaimniekošanu. Iespējams, ka Izglītības ministrija varētu nedēļas laikā nākt klajā ar priekšlikumu atdot šo īpašumu Privatizācijas aģentūrai, un tad Privatizācijas aģentūra būtu tā, kas reāli uzņemtos visas saistības attiecībā uz neizmaksātajām darba algām un citiem jautājumiem. Pēc tam, realizējot šo īpašumu, varētu visā pilnībā norēķināties par visām šīm izmaksām. Katrā ziņā šis jautājums tiek risināts.

— Un mēs pie tā varētu atgriezties vēlāk. Bet tagad jautājums par alimentiem. Kāda klausītāja raksta: vīra visi īpašumi pārrakstīti uz māsu un citu bērnu vārda, viņam pašam nekas nepieder un viņš oficiāli ir bezdarbnieks. Kā rīkoties šādā situācijā?

A.Bērziņš: — Jāceļ prasība tiesā.

— Cik es saprotu, tas ir darīts.

A.Bērziņš: — Mums ir trīs līmeņu tiesu sistēma, un tiesas vietā neviens neko nevar izdarīt. Ir arī bāriņtiesa, kas strādā tieši tajā rajonā, kur šī konkrētā sieviete dzīvo. Tātad jāgriežas ir bāriņtiesā — es domāju, lai nu kas, bet bāriņtiesa gan vislabāk zina, kāds ir šīs ģimenes materiālais stāvoklis. Ir jāveic nepieciešamās juridiskās darbības, lai panāktu šī jautājuma risinājumu. Bet vislabāk, protams, būtu, ja tiktu panākts mierizlīgums. Tas nav normāli, ka vecāki nerūpējas par saviem bērniem. Un vēl nenormālāk, ja viņi to nedara arī tajā gadījumā, ja viņiem ir reāli iztikas avoti.

— Zvanīja kāda klausītāja no Ogres: viņa jau reiz mums bija rakstījusi vēstuli par māju un zemes īpašumiem. Šī sieviete jautā: vai viņai gaidīt kādu atbildi no jums?

A.Bērziņš: — Man liekas, ka mums notiek salīdzinoši gara sarakste, un arī šo pēdējo vēstuli es esmu nodevis Tieslietu ministrijai, lai tur visu precīzi izvērtētu un sagatavotu atbildi. Es pats šo atbildi negatavoju.

— Vakar biju preses konferencē, kur stāstīja par jaunu akciju pret korupciju, un šodien lasu avīzē virsrakstus — tie jums ne vienmēr ir glaimojoši: "Ir sākta jauna akcija "Ar plakātiem cīnīsimies pret korupciju"".

A.Bērziņš: — Ne jau ar plakātiem — plakāts vienkārši ir veids, kā piesaistīt cilvēku uzmanību. Tam nav nekāda sakara ar plakātiem. Tā ir kampaņa, kas ir domāta sabiedrības izglītošanai, vai, kā es vairākkārt esmu teicis, pašai sabiedrībai ir jātiek ar sevi skaidrībā un jāpasaka: nē, es nevienam ierēdnim nevienu latu nekad nemaksāšu; es gribu, lai ierēdnis būtu laipns pret mani, lai viņš mani labi apkalpotu bez jebkādas papildu samaksas. Šīs programmas mērķis ir cilvēkiem iemācīt viņu tiesības, pateikt — tev ir tiesības prasīt, tev ir tiesības zināt; nevienam nav tiesību slēpt informāciju. Un ja no sabiedrības puses nebūs atbalsta valdībai cīņā pret korupciju, tad tā būs cīņa ar vējdzirnavām. Korupcija jau sākas no pašas apakšas — kāds, teiksim, apgalvo, ka politiskās partijas ir korumpētas. Es domāju, ka tā ir ļoti neliela daļiņa no tā, ko sauc par korupciju, vismaz Pasaules bankas eksperti tā saka.

— Tai pašā laikā jūs domājat, ka ar šādu kampaņu vai vienkārši skaidrošanu mēs varēsim cilvēkus pārliecināt, ka tas ir slikti?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka cīņa ar korupciju pasaulē ir bezgalīgs process, kas nekad nebeidzas, un katra lieta, ko tu dari pareizā virzienā — un par to, ka virziens "sabiedrības informēšana" ir pareizs, es esmu vairāk nekā pārliecināts — ir laba.

— Kas tad īsti ir korupcija?

A.Bērziņš: — Korupcija būtībā ir dienesta stāvokļa izmantošana, iegūstot materiālo labumu par lietām, kuras jādara vienkārši tāpat. Es neesmu speciāli mācījies korupcijas definīciju — es vienkārši mēģināju improvizēt.

— Bet ja cilvēks samaksā piecīti policistam, lai viņš nepaņem 15 latus...

A.Bērziņš: — Tā ir korupcija.

— Tā ir korupcija?

A.Bērziņš: — Protams, tā ir korupcija gan no policista puses, gan no tā cilvēka puses, kurš maksā. Piemēram, cilvēks iekāpj autobusā, iedod šoferim latu un saka: man biļeti nevajag. Arī viņš un šoferis ir korumpēti cilvēki, jo netiek izsista biļete, netiek samaksāti nodokļi, pēc tam trūkst naudas pensijām, skolām — tās ir savstarpēji saistītas lietas.

— Arī biļetes nopirkšana un atdošana atpakaļ tad, kad brauciens beidzas?

A.Bērziņš: — Protams, arī tas. Arī tad, ja mēs atnākam pēc kaut kādas izziņas un mums saka: jums nedēļu jāgaida, vienīgi — ja jūs man samaksāsit 5 latus par ātrumu, es jums pēc piecām minūtēm izziņu izsniegšu. Arī tas viss būtībā ir korupcija.

— Visbeidzot pēdējais jautājums — valdība šajā nedēļā izskatīja jautājumu par privatizējamās valsts akciju sabiedrības "Latvijas kuģniecība" privatizāciju. Es saprotu, ka rezultāta nav un rezultāts tikpat kā ir. Vai es esmu pareizi sapratis?

A.Bērziņš: — Mēs pamatā esam akceptējuši "Latvijas kuģniecības" privatizācijas nosacījumus. Bija daži precizējumi, par kuriem mēs diskutējām. Gribam, lai starptautiskie konsultanti, kas sagatavojuši privatizācijas noteikumus, sniedz mums savus komentārus par šiem precizējumiem un ekonomisku novērtējumu — kā būtu, ja mēs rīkotos tā, vai kā būtu, ja mēs rīkotos citādi. Domāju, ka 12. decembrī mēs šo lēmumu pieņemsim.

— Un kad reāli varētu notikt pats process?

A.Bērziņš: — Domāju, ka šogad mēs to noteikti vairs nepaspēsim, bet nākamā gada sākumā tas notiks.

— Cik liels ieguvums varētu būt valstij no visa šī procesa?

A.Bērziņš: — To ir grūti teikt — būs izsole, un vispirms tiks atlasītas kompānijas, kas piedalīsies izsolē — tādas, kurām ir kuģošanas prakse un jābūt ir pietiekami lielam apgrozījumam; un tad viņiem būs jāiesniedz savi pieteikumi, cik viņi ir gatavi maksāt par kuģniecību. Un tikai tad, kad šie pieteikumi būs saņemti, tad valdība noteiks to cenu, zemāk par kuru kuģniecību nedrīkst pārdot. Tātad mērķis mums ir iegūt iespējami lielāku peļņu — vismaz tā šie konsultanti bija sagatavojuši šo shēmu. Un tad, kad tiks noteikta tā summa, tad pirmo reizi tiks atvērti šie konverti, un visas summas, kas būs zemākas par šo valdības noteikto summu, tiks atdotas atpakaļ, un uz izsoli paliks tikai tās kompānijas, kuras būs uzkāpušas augstāk par šo summu, un tad šī izsole — vai viņa notiks televīzijā, publiski vai kā citādi — bet es domāju, ka šobrīd tā konjunktūra kopumā ir privatizācijas procesam pozitīva.

— Jā, tas jautājums ir par aizdomām, ka tur atkal kaut kas netīrs? Tas izslēgts šoreiz?

A.Bērziņš: — Nu, es tā gribu cerēt vismaz. Katrā gadījumā no valdības puses varu pilnīgi godīgi teikt — nav nekādas, absolūti nekādas vienošanās vai neskaidrības — viss process tiek padarīts maksimāli atklāts un saprotams visiem.

— Paldies! Mēs tiksimies ar jums nākamajā nedēļā, gan — es laikam saprotu — neklātienē, jo notiks kāds liels ārpolitisks pasākums. Bet par to tad nākamreiz!

A.Bērziņš: — Uz redzēšanos!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā