Viņi raugās uz gadsimtu

"Latvijas Vēstneša" un Vilhelma Mihailovska akcija — arī krāsu attēlos internetā: www.junik.lv/~wilhelm

Marta Vabule, dzimusi 1899.gadā,…
2000.gada novembra foto

"Ar vīru bijām tik līdzīgi, ka mūs uzskatīja par brāli un māsu," saka Marta

Tēvs Reinholds Kļaviņš (1867 — 1934). Viņš bija rūpīgs ģimenes galva, kas gādāja par sievu un pieciem bērniem

Māte Paulīne Kļaviņa (1870 — 1955). Viņa vēl sagaidīja svešatnē aizdzīto meitu atgriežamies Latvijā

"Par mīļu piemiņu no meitas Martas un znota Aleksandra Vabuļa. 25.IX/24.g."
1. rindā (no kreisās): māsa Alīda ar mazo Hildu, Marta; 2.rindā: Alīdas vīrs Pēteris un Martas vīrs Aleksandrs (abi nobendēti 1937.gadā)

3.decembrī atzīmējam pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienu. 1937./1938.gada "lielais terors" iznīcināja vairāk nekā trešo daļu Padomju Savienībā dzīvojošo latviešu — aptuveni 70 000. Akcijā "Viņi raugās uz gadsimtu" par to pārliecināmies vai ikreiz, arī sarunā ar Martu Vabuli.

Ar latvietes tikumu — tēvzemē un svešatnē

1999.gada 25.oktobris Martai Vabulei bija zīmīga diena — mūža gadu simtenis. Kā rāda fotogrāfijas, gaviļniece apsveicējus sagaida iznesīgi stalta, acīs staro prieks un sejā — gaišs smaids. Nu simtam vēl viens gads klāt. Marta gan īgņojas, ka pēc šovasar pārciestā infarkta spēka mazāk un pārvietojoties jāņem talkā kūziņa. Garā viņa joprojām moža un optimistiska. Un priecīgs gars ir spēka pazīme.

Martas mūžs ir kā vēstures grāmata — ar mūsu tautai liktenīgajiem gadskaitļiem — 1905., 1919., 1937., 1941. Un šo mūžu, šķiet, vislabāk raksturo Kaudzītes Reiņa atziņa, ka vējā augušam kokam ir stipras saknes. Tās smēlušas spēku latviešu darba tikumā un klusā, dziļā tēvzemes mīlestībā.

Stāmerienas pagastā saticīgajā Reinholda un Paulīnes Kļaviņu ģimenē bija trīs meitas — Alīda, Anastasija un Marta — un divi dēli — Jānis un Aleksandrs. Marta nākusi pasaulē revolucionārā 20.gadsimta priekšvakarā. Jaunās noskaņas jau virmoja sabiedrībā, elektrizēja domas un eksplodēja 1905.gada notikumos. Nu tā ir gadsimtu sena un mūsdienu dinamiskajā laikā pat šķietami tāla vēsture. Martai — tā ir viņas dzīve, pirmo atmiņu uzplaiksnījumi. "Es to visu atceros. Atceros, kā dega Litenes muiža," viņa saka. Kļaviņu ģimene, arī sešgadīgā Marta, tolaik dzīvoja muižas mājā, tēvs tur strādāja par amatnieku. Pārdzīvotā briesmu sajūta sarieš viņai asaras acīs: "Mūs, bērnus, tēvs ar māti izveda dārzā. Nāca vakars, mēs sēdējām un raudājām. Bija bail. Vecāku tuvumā nebija."

Kļaviņu ģimenes šaurā rocība diktēja savas prasības. Arī bērniem agri bija jāsāk pelnīt pašiem. Kad Martai bija septiņi gadi, gāja ganīt cūkas, vēlāk — govis. Marta kopš mazotnes ir apguvusi vienkāršu patiesību — ikviens darbs darāms nopietni un atbildīgi. Šo pamatatziņu viņa ir ievērojusi visu dzīvi. Tak ganu gaitās bez starpgadījumiem neiztikt. Un reiz, iespiedusi galvu suņa mīkstajā kažokā, Marta iemigusi tik cieši, ka nav pamanījusi, kā govis sabrien nāburga labības laukā. "Mums bija tāda liela govs, un tai tik ragi spīdēja no rudziem. Skrēju dzīt ārā. Raudāju un kaunināju Reksi: nu kā tu tā drīkstēji gulēt," Marta stāsta. Saimnieka bargais drauds, ka nu viņa nekā no sava nopelnītā nedabūs, pārdzīvojumu vērtis vēl smagāku. Par laimi, tēvs visu nokārtojis. Nekāda lielā skāde kaimiņa tīrumam nebija nodarīta. Un savu nopelnīto tiesu — kartupeļus, rudzus, sviestu — meitene saņēmusi.

Kad Kļaviņi kļuvuši par pusgraudniekiem, Marta līdz ar pieaugušajiem gājusi visos darbos. Arī sienu pļaut. Kaut jāceļas trijos no rīta. Dienā vāli jāizārda, siens jāapgriež un, kad tas sauss, jāsamet kaudzē. "Grūti bija, bet maizīte jāpelna," noteic Marta. Un, šķetinot atmiņu pavedienu, apstājas pie 1919.gada. Jau bija nodibināta Latvijas valsts, taču tās patstāvību vēl apdraudēja gan lielinieki, gan vācu muižniecība. Un Latvijā, kā Marta saka, bija liels sajukums. Tas savā virpulī ierāva arī Kalniņu ģimenes jauniešus. Martai, viņas māsai Alīdai un brālim Aleksandram nācās dzīt muižas lopus uz Krieviju. Solīja gan, ka varēšot tūlīt atgriezties Latvijā. Bet, kad nonāca svešzemē, atpakaļ vairs nelaida. Visi trīs palika Smoļenskas guberņā. "Tur muižās bija pilns ar latviešiem," atceras Marta. Arī Kočtovā, kur strādāja viņa pati.

Kopīgā darbā viņa tur iepazina strādīgo un labestīgo galdnieku Aleksandru. Un 1923.gadā viņi abi kļuva Vabuļu ģimene. Pārcēlās uz Vjazmu. Marta strādāja ēdnīcā par oficianti, vēlāk — bērnudārzā par auklīti, vīrs — savā amatā. No darba viņi nav vairījušies, bet atlicinājuši laiku arī tam, kas sirdij tuvs, — dziesmai, īpaši latviešu tautasdziesmai. "Dzīvē ir bijuši grūti brīži, bet bijuši arī labi. Man vislabākie gadi bija tie, ko pavadīju kopā ar vīru. Dzīvojām saskanīgi, dziedājām korī, abiem patika dejot," atceras Marta.

Dzīvi pāršķēla 1937.gads. Staļina izvērsto represiju laikā arestēja visus latviešus. Arī Martas vīru Aleksandru un māsasvīru Pēteri. Kur viņus aizveda, neviens nezināja. Pēc daudziem gadiem pienāca ziņa, ka vīrs miris 1944.gadā Vjazmā. Kad Rīgā izsaukta uz NKVD (čekas pēctecis — Iekšlietu Tautas komisariāts; abreviatūra no nosaukuma krievu valodā), par sirdī gruzdošo sāpi vairs nav varējusi klusēt. Kaut visi paziņas brīdinājuši daudz nerunāt, Martai vārdu straume gāzusies kā ūdens pār slūžām: "Ko jūs melojat, ka viņš miris Vjazmā! Kas zin, kur jūs viņu nobendējāt! Kauna jums nav melot! Un kāpēc jūs vēl izsaucāt mani? Ko vēl no manis gribat?" No kabineta izskrējusi raudādama, bet izteikusi gan visu netaisnīgās pārestības rūgtumu.

Otrais pasaules karš viņas dzīvē ielauzās ar ļoti skarbiem pavērsieniem. 1941. gadā vācieši bombardēja Vjazmu. Pilsētas tirgū Martu smagi ievainoja kāda lādiņa šķemba. Kad pēc operācijas un ārstēšanās izrakstīta no slimnīcas, devusies uz māju. "Iznācu no slimnīcas tajā pašā šķembas saplēstajā kleitiņā, tik salāpījusi biju. Parasti, kad kaut kur gāju, man somiņā bija līdzi kleita un citas vajadzīgas lietas, lai ir kāda rezerve, ja kas notiek. Bet toreiz, kad ievainoja, nebiju paņēmusi līdzi neko, tikai naudu. Atgriezos mājā, tur viss tukšs, viss izlaupīts. Tikai viens krēsls palicis. Labi, ka šķūnī zem drazām sainīti biju paslēpusi divas kleitas, ziemas mēteli un audumu," viņa stāsta. Kā nopelnīt iztiku, kur meklēt palīdzību? Pie māsas? Bet tā, bailēs no kara šausmām, aizbraukusi projām, uz Komi. Marta apmetusies pie paziņas, kas vāciešiem mazgājusi veļu. Un ar vidzemniecei raksturīgu spītu un drosmi nolēmusi, ka arī viņa uzņemsies šo darbu. "Kaut pēc operācijas rēta vēl nebija lāga sadzijusi, nospriedu: eh, kā būs, būs. Liku sili uz galda un mazgāju." Virsnieks, ievērojis, ka denščikam (palīgam) ir spodri tīra veļa, vēlējies, lai tāda būtu arī viņam. Nu Martai darba vairāk. Bet arī iztikšana daudz labāka. "Man bija gan maize, gan sviests, gan balti milti. Nekā netrūka! Tik putna piena!" viņa gandarīta atzīst.

Bet reiz Martu Vjazmā apciemojis kāds dīvains viesis — jauns, vācu armijas formā tērpies latvietis. Svešais krieviski jautājis: "Tu esi latviete? Vai mātes valodu neesi aizmirsusi?" "Nē, neesmu!" pašapzinīgi lepni atteikusi Marta. Sekoja netaisna apsūdzība: "Tu esi komuniste!" "Nē, es neesmu komuniste! " Marta turējās pretī. "Visi latvieši, kas te bija, visi bija komunisti!" apgalvoja vīrietis un izņēma revolveri. "Nē, nav taisnība!" Marta cirta pretī. "Mans vīrs arī nebija komunists. Staļins arestēja un aizveda viņu. Un varat šaut mani kauču tūliņ! Man vienalga. Vīru tāpat jau man atņēma." Piedraudējis pēc nedēļas atgriezties, nelūgtais viesis aizgājis.

Pēc dažām dienām Marta saņēma pavēli doties darbā uz Vāciju. Vjazmas stacijā viņa, tāpat kā tūkstošiem citu, noteiktajā dienā bija spiesta kāpt lopu vagonā. Šo braucienu vēl drūmāku vērtis krievu lidmašīnas uzlidojums ceļā uz Smoļensku. Baismu pilns klusums tobrīd iestājies vagonā. Ikvienam bija skaidrs, ka viņa dzīvība atkarīga no divu naidnieku cīņas rezultāta šajā gaisa kaujā. Par laimi, galā nonākuši veiksmīgi.

Šī brauciena laikā Marta "ieguva" divas pieaugušas meitas. Ebrejiete Vera un krieviete Tamāra neatlaidīgi lūdzās: "Esi mūsu mamma!" Tās bija jaunas meitenes, Tamārai — 26 gadi, Verai — 24. Marta stingri noteikusi: "Labi! Bet tikai, ja jūs būsit laipnas, labas meitenes un klausīsit mani." Kad izkāpušas no vagona, viens saimnieks tūlīt vēlējies ņemt "to māti ar divām meitām". Tā nonākušas ciemā, kas atradās netālu no Briksas, pilsētiņas toreizējās Vācijas dienvidos. Strādājušas lauku darbus. Bijis arī jāar. Martai smagie vīriešu darbi nebija sveši. Taču šoreiz bijis kāds ļoti nopietns iebildums — arklā iejūgtie buļļi vilkušies neizturami gausi. "Saimnieks, redzēdams, ka esmu kreņķīga, mierināja: mamī (tā mani visi sauca), langsam, langsam (vācu val. — lēnām)."

Martas un "viņas meitu" darba tikums bija izdaudzināts visā apkārtnē. Pat no kaimiņciemiem nākuši izlūgties viņu saimniekam, lai uz labības kulšanas laiku aizdod viņiem čaklo un prasmīgo strādnieci. Marta zinājusi, kā kūlīši jālaiž kuļmašīnā, lai tā nerīstās, strādā ritmiski. Citiem šādu iemaņu nav bijis. Un viņas prasme tika augstu vērtēta. Pēc trim Vācijā nostrādātajiem gadiem bija iemantota cieņa un uzticība. Saimnieks, Martai prombraucot, pat apraudājies. Iedevis ceļamaizei gabalu gaļas un vēlējis laimīgu mājupceļu. Varēts jau vēl palikt, un meitenes tā arī izdarījušas. Bet Martai ļoti gribējies mājās.

Kaut vēlējusies atgriezties Latvijā, tas bija liegts. Jāatgriežas tur, no kurienes esi atvests. Un 1945. gada maijā Marta atkal bija atpakaļ Vjazmā, kur viņai ne darba, ne pajumtes, ne tuvinieku, ne naudas.

Sākumā apmetusies pie kādas paziņas zemnīcā. Pēc tam dabūjusi vietu mājā, kur kādreiz dzīvojusi. Domāju: ko tagad lai dara, kur lai ņem darbu. Taču liktenis pats reizēm nāk cilvēkam palīgā, pēkšņi dāvājot kādu negaidītu iespēju. Uz ielas satikusi kādu sievieti, ar ko kopā strādājušas bērnudārzā. Tā aicinājusi: "Nāc pie mums, mums viena aukle tieši vajadzīga!" Atgriezusies savā vecajā darbavietā. Taču pēckara gados bērnudārza darbiniecēm bija ne vien jāuzrauga un jāaprūpē mazuļi, bet jāgādā arī par siltumu telpās. Bija jābrauc uz mežu zāģēt malku. "Laidām kokus. Tie bija jāapdarina, jāsazāģē, jāsakrauj ragavās un jāatved mājās. Resni jo resni bērzi. Bet man, paldies Dievam, spēka bija diezgan," noteic Marta.

Lai kā, domas par mājām neliek mieru. Kad 1946.gadā no milicijas saņēmusi izziņu, ka no Vjazmas nekur projām nav brīv braukt, gājusi pie milicijas daļas priekšnieka. "Trakoti labs krieviņš bija. Viņš teica: labi, es tev izdošu papīru, bet nevienam citam neko neprasi, nāc tieši pie manis," ar pateicību atceras Marta.

Pēc 27 svešatnē pavadītiem gadiem, 1946. gada oktobrī, viņa beidzot atgriezās dzimtenē. Tūlīt sāka strādāt rūpnīcā "Etalons". Desmitkilogramīgas sagataves vajadzējis slīpēt, turot tās rokās. Šajā smagajā darbā strādājusi līdz 1956. gadam. Kad aizgājusi pensijā, nav garlaikojusies, pievērsusies vieglākām un sievišķīgākām nodarbēm. Adījusi zeķes un cimdus radu bērniem un bērnubērniem. Labprāt ko uzšuvusi. Martai neviens darbs no rokām ārā nekrīt. Vjazmā iemācījusies kurpnieka amatu un taisījusi dāmām kurpes uz papēdīša. Tak kāds lieks rublis pie algas klāt.

Un izmisumam viņa nekad nav ļāvusies. Pat tad ne, kad jāpaveic, šķiet, neiespējamais. Tā bijis arī toreiz, kad tūlīt pēc atgriešanās Rīgā nomirusi māsa un viņai, pirms nedēļas sākušai strādāt, kabatā bijis tikai viens rublis. Kad kapracis par kapa rakšanu prasījis 100 rubļu, lepni atteikusi, ka viņai ir tikai 100 kapeiku. Marta risinājumu atrada pati: "Teicu māsasmeitai: iesim, Hildiņ, un raksim pašas!" Tā arī izdarījušas.

Hilda ir viņas balsts arī tagad. Un Marta prot to novērtēt: "Man māsasmeita ir ļoti laba, dzīvojam saticīgi. Viņa, jau maziņa būdama, vienmēr teica: man ir divas mammas — mamma un tante mamma." Hilda no sirds rūpējas par mātesmāsu. Stīvēšanās abām iznāk vien tad, ka Marta neklausa Hildas aizliegumam un izdomā kādu veļas gabalu mazgāt pati. Ja visu mūžu strādāts, grūti sēdēt mierā. Hilda to saprot, tāpēc strīdi nerodas. Marta gan tagad rezignēti secina: "Es dzīvē biju jautra un strādīga, man darbi šķīrās. Bet tādīt — nu ir čupā!"

Bet tā nemaz nav! Uz galda ir avīžu kaudzīte, un Marta tās lasa. Viendien, pārlapojot avīzi, ar satraukumu Hildai paziņojusi, ka tak tai Amerikā prezidents joprojām nav ievēlēts. Un vēl Marta atzīstas, ka viņai patīk rakstīt vēstules. Tās sūtot māsīcas dēlam uz Angliju.

Jautāta, kā iespējams tik labi izskatīties arī cienījamā vecumā, viņa atsmej: "Jā, par to visi brīnās! Nu, nekādus smiņķus uz sejas neesmu triepusi. Un visu mūžu esmu dzērusi zāļu tējas — liepziedus, raspodiņus, vīgriezes, kumelītes, asinszāles, piparmētras, viršus." Un viņa var būt un ir lepna un pateicīga Dievam par savu apbrīnojamo atmiņu, mūža otrajā gadsimtā ieejot.

Marta savu dzīvi balstījusi uz kādu vienkāršu atziņu: "Esi pats labs, tad arī cilvēki pret tevi būs labi!"

Dace Bebre, "LV" nozares redaktore

Mūsdienu foto: Vilhelms Mihailovskis.

Vēstures liecības: no ģimenes fotoalbuma

Savā dzīvoklī Rīgas centrā divstāvu namā kopā ar māsasmeitu Hildu

Marta ar vīru Aleksandru Krievijā, Vjazmā, vēl pirms 1937.gada