Ordeņa virsnieks Valdis Kupris

2000.gada 17.novembrī, pieņemšanā pie Valsts prezidentes

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku apsveic Ausma Bakāne

Māmuļa 1999.gadā

"LV" redakcijā 2000. gada 20. novembrī

Te mammai ir kādi divdesmit gadi

Manheimas bēgļu nometnē 1947.gadā

Kupru un Dzeņu dzimta mana brāļa Imanta kristībās

Mazmeita Sianna sastopas ar Mikelandželo zīmēto bērniņu

"Mans zelts ir te, Latvijā"

Latvija, es tevi mīlu!

Latvijas sabiedrībā Valdis Kupris ienāca ar savu glezniecības izstādi Pareizticīgo katedrālē, ko tolaik sauca par Zinību namu. Džemma Skulme to atceras kā unikālu mākslas dzīves notikumu. Zālei, ko rīdzinieki mīļi sauca "Pie Dieva auss", trīs nedēļu laikā vajadzēja uzņemt ap 30 tūkstošiem cilvēku. Viņš bija pirmais Amerikas latvietis, kas uz dzimteni bija atvedis savus darbus un rādīja tos plašai publikai. Tas bija 1985.gads. Daudzie Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejas pasākumi modināja latviešu tautas pašapziņu, lepnumu par savu gara mantu bagātību. Pacilātajā gaisotnē brīnišķīgi iederējās šie zīmējumi un gleznas no brīvās pasaules. Un iederējās pats Valdis Kupris, latvietis no Asares pagasta, kas kļuvis par glezniecības profesoru un ieradies tiešā ceļā no Ņujorkas. Kataloga vietā viņš gleznām bija piemeklējis arābu dzejnieka Kahlila Gibrana filozofiskās dzejas tekstus un pats uzrakstījis mīlestības apliecinājumu dzimtenei: "Latvija, es Tevi mīlu kā vislabāko draugu, sūtu Tev savu sirdi, pilnu ar mīlestības eņģeļiem, lai viņi palīdz Tev ticēt mūsu neizdzēšamai liesmai."

Tie nebija tukši vārdi. Valdis jau 1981.gadā uzdrošinājās atbraukt uz savu dzimteni, kuru kā bērns ar bēgļu kuģi bija pametis pirms gandrīz četrdesmit gadiem: "Latvijā iebraucām ar automašīnu no Ainažu puses. Kaut kur pie jūras apstājāmies. Liedagā zēni spēlēja bumbu. Turpat zālē gulēja radiouztvērējs, un no tā skanēja dziesmas latviešu valodā. Spīdēja saule, un mani pēkšņi pārņēma laimīga sajūta. Esmu mājās! Zēni mani nedzina projām, kad gribēju viņiem piebiedroties. Es biju starp savējiem." Brauciens notika ar tā sauktās kultūras sakaru komitejas starpniecību, un Valdis ik pa brīdim juta sev pievērstu visuredzošu aci: "Redzēju, piemēram, ka Pēterim Postažam, kas mani bija ataicinājis uz Mākslas akadēmiju, jāraksta paskaidrojums, ka viņš ar mani sarunājies kabinetā un es neesmu stāvējis gaitenī un ticies ar studentiem. Bet uzmanīgu mani jau pašā sākumā darīja kāda nejauša saruna tai pašā kultūras komitejā. Kāds simpātisks vīrs apvaicājās, kādas atmiņas man palikušas no bērnu dienām dzimtenē. Es teicu, ka tas bija kara laiks un ka mūsu mājās kāds krievu kareivis nošāva manu Duksi. Tad tas vīrs svētā vientiesībā izsaucās: "Ko jūs! Sunīti! Tas nevar būt. To neviens krievs nebūtu darījis!" Tā bija pirmā reize, kad es tik tieši sadūros ar padomju propagandas pārņemtu cilvēku." Pirmā, bet ne pēdējā. Tomēr labā bijis daudz vairāk. Valdis iepazinies arī ar Jāni Pauļuku, pat zīmējis viņa portretu: "Es jau biju sapratis, ka viņš ir ne vien ģeniāls mākslinieks, bet arī ģeniāls cilvēks. No tiem, kas uzdrīkstas, kas spēj būt un palikt paši. Aiz lielas bijības pret sirmo meistaru man roka trīcēja, kad zīmēju. Vēlāk Amerikā saņēmu no viņa brīnišķīgu kartīti. Tur bija rakstīts: "Valdi! Brauc, brauc, brauc, brauc..." Kādas desmit reizes tas aicinājums "brauc", un beigās izsaucējs."

Sajūta — kā Ziemassvētkos

Valdis Kupris sastapās ar vairākiem māksliniekiem, dzejniekiem un citiem kultūras cilvēkiem, bet visvairāk viņam patika iejukt tautā. Vienkārši iet cilvēkos un runāties. Tomēr milzīgais ļaužu plūdums toreiz izstādē "Dieva ausī" arī viņam bijis liels pārsteigums: "Cilvēki nāca un nāca. Viņi bija tik priecīgi. Visu laiku valdīja neiedomājama pacilātība. Tāds neparastas vienotības gars. Kāds uzdāvināja pastalas, es tās uzāvu kājās. Varbūt citiem likās smieklīgi, bet man bija tik laba sajūta. Kā Ziemassvētkos. Kaut kas tāds var notikt tikai vienreiz mūžā. Tā bija īstā izstāde īstajā laikā. Pie durvīm jau klauvēja Neatkarība." Klauvēja, bet līdz tai vēl skarbs ceļš bija ejams. Vēl oficiālā dzīve ritēja padomiskās sliedēs, tāpēc tā laika presē velti meklēt kādu informāciju, kas atspoguļotu šīs izstādes saturu un garu. Nepublicēta palikusi arī Andra Slapiņa eseja: "Viņš man to vienkārši iedeva rokā. Mani pārsteidza un ļoti iepriecināja tas, ka Andris pilnīgi precīzi bija uztvēris manu izjūtu un pārdzīvojumu. Neviens mani tik labi nebija sapratis. Un savas domas viņš bija izteicis tik vienkāršos vārdos. Nekādu glaimu, nekādu pārspīlējumu. Kā cilvēks cilvēkam."

Šajos Latvijas neatkarības svētkos Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības, ASV Universitāšu profesoru asociācijas un Latvijas Mākslinieku savienības biedrs Valdis Kupris saņēma Latvijas valsts augstāko apbalvojumu — Triju Zvaigžņu ordeni. Un pirmā viņu apsveica Imantas bērnunama direktore Ausma Bakāne. Ja vien to atļautu etiķete, uz svinīgo ceremoniju Melngalvju namā būtu ieradušies arī visi septiņdesmit bērnunama audzēkņi, jo viņš jau sešas vasaras bijis viņu draugs un rotaļu biedrs Baltezera vasaras nometnē, gādājis divriteņus un makšķeres, mācījis zīmēt un riteņus labot, fotografēt un priecāties par dzīvi. Kā saka audzinātāja Alma Burmistrova, liels atspaids bērnunama saimniecībā ir viņa gādātās veļas mazgājamās mašīnas un citas mantas, bet bērniem vēl svarīgāka ir viņa patiesā sirsnība: "Valdis katrā, pat tai viskuslākajā bērniņā saskata cilvēku. Viņš katru var apmīļot, pateikt ko labu. Valdis daudz fotografē, pats pēc tam gatavo rāmīšus, piekar pie sienas. Bērni priecājas: "Tie esam mēs! Tie esam mēs!" Tā jau rodas tā mājas sajūta, kas bērniem tik ļoti vajadzīga."

Smaržas no bērnības pļavām

Valdis Kupris pats audzis lielā un saticīgā ģimenē. Dzimis 1940.gada 6.janvārī Ilūkstes apriņķa Asares pagastā. Tēvs — Voldemārs Kupris — bija pusgraudnieka dēls. Viņš lepni nesa savu stalto augumu, bija krietns galdniekmeistars ar zelta rokām. Apņēmis par sievu bagātā saimnieka Dzeņa meitu Vilmu, viņš tūlīt ķērās pie pašu ģimenes ligzdas iekārošanas. Kad Valdis nāca pasaulē, Grāvju mājas bija tikko pabeigtas. Un priekšā jau vecākais brālis Imants. Ar viņu saistās arī Valda pirmās bērnības atmiņas: "Mēs abi bijām liela zirga mugurā. Kad laidāmies jāt, Imants turējās zirgam pie ausīm, bet es apķēros viņam ap vidu. Atceros, kā smaržoja lielā siena kaudze un kāda smarža nāca no kartupeļu lauka. Tās smaržas nevar aizmirst. Tāpat kā sūnu smārdu mežā, kad mēs braucām projām. Uz ceļa salūza ritenis. Visi bija uztraukušies. Pie apvāršņa varēja redzēt sārtu blāzmu. Tas bija karš. Man ziemā bija palikuši četri gadi, jūlijā mēs aizbraucām. Dzeņu dzimta negribēja nekur bēgt un cerēja, ka viņu mājas karš pasaudzēs. Bet tūlīt pēc kara vecmāmiņu Ilzi un mātesbrāļus Viktoru un Ludi izveda uz Sibīriju. No Asares izveda ļoti daudzus. Kā mana tante vēlāk teica, — akmeņiem bija jāraud, kas te notika. Jādomā, ka tēvam arī nebija viegli pamest tikko iekārtoto un iekopto mājvietu, bet viņš nešaubījās ne mirkli. Ātra izšķiršanās kritiskos brīžos, nepieķeršanās lietām bija tēva dabā. Man šķiet, ka šai ziņā esmu kaut ko mantojis no tēva — kad pārdomāju, no kā man tā īsti būtu žēl šķirties, tad tās būtu tikai kādas četras ļoti labas gleznas. Vēl daži videoieraksti ar mātes un tēva stāstījumu par savu dzīvi. Varbūt vēl Jēkaba Graubiņa piemiņas koncerts Anglikāņu baznīcā, fantastiskā līvu vīra Oskara Stalta dziesmas līvu valodā, Augusta pučs un tanks pretī Ministru kabineta namam, Ļeņina pieminekļa klusā aizvākšana. Patiesībā man ir diezgan daudz vēsturisku ierakstu."

Bēgļu gaitas

un Amerikas atklāšana

Ceļā viņi devās pieci — abi brāļi, vecāki un tēvamāte — Valda mīļā mimmiņa: "Manai vecmāmiņai Dārtai bez tēva bija vēl vienpadsmit bērnu, daži gan agri miruši. Viņa bija ļoti ticīga un labsirdīga. Zināja bezgala daudz dziesmu un skaisti dziedāja. Mani, jau lielu puiku, stiepa uz muguras, kad biju noguris." Galamērķis bija Liepāja, kur varētu tikt uz kāda kuģa, bet vispirms bija jāpaņem līdzi mātesbrālis Osvalds, kas bija dezertējis no leģiona un slēpās kaut kur Ķegumā. Valdis atceras garo ceļu vairākos pajūgos — cauri mežiem, tālāk ar visiem zirgiem vilcienā. Liepājā tēvs palīdzējis nest uz kuģa bāreņus: "Kad skatījos filmu "Baiga vasara", kur uz kuģa nes bērnunama bērnus, man bija tāda sajūta, ka es to jau esmu kaut kur redzējis. Agrāk to nekad nebiju atcerējies, bet nu pēkšņi atausa atmiņā."

Vācijas bēgļu nometnēs mazais Valdiņš rūdījās cīniņos ar vācu puišeļiem, dzenāja bumbu un nemitīgi pastrādāja kādus nedarbus: "Tēvs gāja darbā, bet no mammas mēs ar brāli nemaz nebaidījāmies. Viņa bija mācījusies Gārsenes skolā, zināja vairākas valodas. Būtu varējusi tālāk mācīties, bet tēvs nebija laidis. Mājās vienmēr trūka darba roku. Pēc tam vajadzēja iekopt savu saimniecību, audzināt bērnus. Vācijā piedzima mūsu māsiņa Ilze, bet Amerikā — Juris un Pauls."

Kad sākusies lielā izceļošana, tēvocis Osvalds jau bijis Amerikā un atsūtījis māsas ģimenei izsaukumu. Vilamantikā, Konektikutas štatā, kur viņi ieradušies 1950.gadā, Valdim iepaticies no pirmās dienas: "Mani pieņēma darbā par avīžu izvadātāju un iedeva pašam savu divriteni. Kā pasakā! Īsta zelta zeme! Vācijā mums uz kādiem trīsdesmit puikām bija viens ritenis. Te varēja braukt, cik patīk, un vēl nopelnīt 50 centus stundā. Bet ar to vien jau nepietika. Gāju visādos darbos. Pat pa vasarām nebraucu uz bērnu nometnēm. Gāju lasīt zemenes, šķīt tabakas lapas. Mēs visi strādājām. Tēvs nopirka zemi un būvēja mums pašiem savu māju. Viņš strādāja uz būvēm. Bija beidzies karš, nāca mājās karavīri, un visi gribēja būvēties. Tēvs bija ļoti labs meistars un savu darbu augstu vērtēja. Darbs viņam bija svēta lieta. Nevienam neļāva sevi komandēt. Dažreiz kāds bagātnieks iedomājās, ka viņam par katru cenu vajag tā un tā, bet tēvs neko nedarīja pret savu pārliecību. Viņam saka: "Mēs tev labi samaksāsim!". Bet tēvs nemaz neklausās: "Man naudu nevajag! Es daru, kā tas jādara."

Valdis pie darba nav bijis skubināms, bet nekāds paraugzēns gan nav bijis: "Mani draugi bija lielākoties ebreji un nēģeri. Amerikāņu puikas par mums smējās, jo viņiem mūsu valoda likās jocīga. Mēs bijām "dīpīši" — pārvietotās personas. Pret mums izturējās nežēlīgi, un mēs bijām nežēlīgi. Kaušanās un zagšana bija parasta lieta. Reiz mūs pieķēra, kad bijām nozaguši plostu. Policists gāja pie mana tēva, jo es vēl biju nepilngadīgs. Tas mani briesmīgi aizķēra, ka no tēva prasīja atbildību par to, ko es biju pastrādājis. Toreiz es nolēmu uz visiem laikiem — nevar darīt tādas lietas, par kurām tu pats nevari atbildēt. Un nezagu vairs pat ābolus."

Skološanās sākusies Manheimas bēgļu nometnē, bet nekādas gaišās atmiņas no pirmajiem skolas gadiem nav saglabājušās: "Pirmajā klasē izturēju tikai dažas dienas. Citi bērni jau mācēja lasīt un rēķināt, bet es nekā nesapratu. Atbēgu mājās un paziņoju, ka uz skolu vairs neiešu. Pirmo gadu tiešām mācījos mājās. Tagad esmu sapratis, ka man labā smadzeņu puslode krietni pārspēj kreiso. Vārdi, cipari, loģika nav mana stiprā puse. Man galvenais ir jūtas, iztēle, mīlestība, dzimtene, sieviete. Tāpēc jau esmu mākslinieks. Man nekad nav paticis mācīties dzejoļus no galvas. Kaut gan daudzi dzejoļi man patīk. Tos es dažreiz atdzejoju vai apdzejoju — mazliet pārlaboju pēc sava prāta. Tāpat kā man patīk pielabot fotogrāfijas, ja var kaut ko izteikt pilnīgāk."

Mātes mīlestība

un maize no mājām

Sarunā Valdis atkal un atkal atgriežas pie savas dzimtas sievietēm: "Mums bija ļoti mīļa mamma. Neesmu sastapis otru tik labsirdīgu cilvēku. Viņa pasaulē skatījās ar gaišām, siltām acīm. Kā Rembrants, kas katrā cilvēkā redzēja karali. Tādas acis ir Intai Rukai, to var redzēt viņas fotogrāfijās. Lai tur būtu pēdējais dzērājs vai bezpajumtnieks, nevienu viņa netiesā, nenosoda. Katrs cilvēks viņai ir īpašs, izcils. Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi arī māksliniekam, kas strādā ar otu vai zīmuli. Ja tu glezno cilvēku, tev viņam jātuvojas ar apbrīnu un pazemību. Viņš ir tas svarīgākais, ne tu. Tu esi kā intervētājs, un tava ota sinhronizē tās atbildes, ko tu izlasi viņa sejā, acīs. Kādi būs tavi jautājumi, ko tu jutīsi un sapratīsi, tāds arī iznāks portrets. Mātes lielā labestība mani pavadījusi visā dzīvē, ļāvusi justies drošam. Sev viņa nekad neko neprasīja, nekad nevienu neapgrūtināja. Mamma aizgāja šajā rudenī, 15.septembrī, nesagaidījusi savu 90.dzimšanas dienu.

Mums viņas ļoti pietrūks, jo viņa pieder pie tām sievietēm, ko var saukt par miera nesējām. Mūsu dzimtā tāda ir bijusi katrā paaudzē. Vecmāmiņa Ilze prata savākt ģimeni kopā, kaut gan dēli bija izsūtīti uz dažādām vietām, un atvest no Sibīrijas atkal mājās. Mūsu sargeņģelis vienmēr bija mūsu mamma. Viņa no mājām bļodiņā līdzi paņēma saldskābās maizes ieraugu, mums nekad nepietrūka maizes. Amerikā viņa sākumā cepa maizīti tikai pašiem, vēlāk arī draugiem un baznīcai. Bet Jurim mātes saglabātais ieraugs kļuva par labu ieraugu ienesīgam uzņēmumam. Brālis atvēris "Latviešu maizes beķereju", un viņa ceptā maize ir ļoti iecienīta. Tāda miera nesēja un ģimenes siltuma uzturētāja ir māsa Ilze. Tāda ir mana jaunākā meita Āra. Un varbūt būs mazmeita Sianna. Viņa ir neparasts bērns." Siannas māmiņa ir Valda Kupra vidējā meita Maija, mūziķe un komponiste. Tēva senčos esot arī indiāņi. Valdis rāda mazmeitas gleznotās kompozīcijas, kas pārsteidz ar drošo otas triepienu, priecīgajiem krāsu salikumiem. Tiešām grūti ticēt, ka autorei nav vēl ne divi gadiņi.

Kamēr tev ir ko teikt,

tu esi mākslinieks

Šajos 15 gados Valdim Latvijā bijušas vairākas izstādes. Gleznas, zīmējumi, fotogrāfijas ar filozofisku ievirzi. Pagājušā gada izstādei bija dots nosaukums "Ar eņģeļa acīm". Arī bērniem un labiem draugiem viņš dāvinājis paša veidotus eņģelīšus, tādas mazas, mīļas ģipsī atlietas figūriņas. Māksliniekam šī tēma ir tuva: "Man liekas, ka katram ir savs eņģelis. Mums noteikti stāvēja klāt eņģelis, kad mēs kara laikā cauri visai Latvijai kūlāmies uz Liepāju. Kopā ar mums taču bija tēvocis, bet viņu kā dezertieri varēja uz vietas nošaut. Vēlāk Vācijā es reiz slīku. Jau biju nogājis dibenā, redzēju tādu kā zilganu gaismu — un pēkšņi atmodos krastā, biju sveiks un vesels. Tas bija mans eņģelis, kas man nebija ļāvis aiziet nebūtībā. Bet ar eņģeļa acīm pasaulē skatās arī bērni un veci cilvēki. Tie, kam nav ļaunuma sirdī."

Valdis vairākkārt piedalījies latviešu bērnu 3 x 3 nometnēs. Pērn Raunā — pirmoreiz kā skolotājs. Kaut gan viņš jau 35 gadus ir gleznošanas pedagogs un pēdējos 20 gadus — profesors, pret darbu ar bērniem viņš izturas ar lielu atbildības sajūtu: "Bērni ir tik patiesi, tik atklāti. Tur nekāda izlikšanās nav iespējama." Un Valdis atceras, kāda nozīme viņa dzīvē bijusi skolotājam: "Labs skolotājs ved tevi tai virzienā, kurp tu gribi iet, līdz tu nonāc pie sliekšņa, kad tu gaidi apstiprinājumu, vai var iet tālāk. Vai tu ar savu filozofiju, psiholoģisko sagatavotību un izglītības līmeni drīksti iet tālāk. Man tā bija Bostonas universitātē, kad vajadzēja izšķirties, kā tālāk veidot savu dzīvi. Varēju meklēt darbu kādā reklāmas aģentūrā. Kā vīzija parādījās glezniecība. Un profesors Volters Mērčs bija tas, kas lika man noticēt savām spējām. Viņš mani brīdināja — ja tu gribi to darīt, tad dari ar pārliecību, ka to, ko tu gribi teikt, neviens labāk par tevi nevar pateikt. Ja tev ir ko teikt, tad neuztraucies par tiem citiem. Ņem to labāko no visiem, mācies no visiem, bet savu darāmo dari pats.Tik vienkārši! Caur manu dzīvi gājuši daudzi apbrīnojami cilvēki. No katra es esmu kaut ko guvis. Jau sākot ar mātes brālēnu Ādolfu Brakovski, kas bija ticības mācības skolotājs un mani svētīja.Tagad man liekas, ka arī es varu citiem ko dot. Man ir saviem audzēkņiem ko sacīt."

Dievs, svētī Latviju!

Valda sieva nebija latviete, un bērni netika audzināti kā latvieši. Sievasmātei piederēja ceļojumu birojs, kas pastāvīgi uzturēja sakarus ar Meksiku. Šajā skaistajā zemē gadu no gada tika pavadīti atvaļinājuma mēneši, bērniem tika nolīgtas meksikāņu auklītes. Visa ģimene labi runāja spāniski. Latviešu svētdienas skolā Valdis nebija mācījies un tautiešu sabiedriskajās aktivitātēs pārāk čakli nepiedalījās. Līdz viņš Bostonā nonāca latviešu Dziesmusvētkos: "Liekas, tas bija 1978.gada vasarā. Manas ģimenes saites sāka irt, prāts bija nomākts. Domāju — aiziešu es arī paklausīties. Pirmais koncerts bija baznīcā. Un, kad viņi visi sāka dziedāt "Dievs, svētī Latviju!", ar mani kaut kas notika. Kā tāda pēkšņa atmoda, tāds negaidīts lepnums. Kāda skaista tauta! Kāda fantastiska bagātība mums ir! Tas deva spēku, jaunu virzienu manai dzīvei."

Latvijā vēl bija dziļi padomiski laiki, un pret tiem, kas brauca uz okupēto dzimteni, aizdomīgi izturējās ir vienā, ir otrā pusē: "Man Latvijā laimējās sastapties ar ļoti labiem cilvēkiem. Pat starp tiem, kam laikam vajadzēja mani uzmanīt. Kad pēc pirmā brauciena atgriezos Amerikā, tautieši mani izvaicāja gandrīz kā pie tiesas — ar ko satikāties, ko darījāt, kur bijāt, par ko runājāt un tamlīdzīgi. Bet es nedusmojos. Tēvs jau arī pārmeta, ka komunisti mani esot apvārdojuši — es tikai labu vien stāstot. Jo es biju jūsmojis, ka Latvijā mākslinieki var iegūt ļoti labu izglītību, viņiem dod darbnīcas un pērk viņu darbus. To slikto jau es arī manīju, bet vai tad bija vērts par to stāstīt."

Kopš pirmās ciemošanās reizes Valdis sāka domāt par to, kā viņš varētu palīdzēt: "Sākumā cilvēki baidījās pieņemt kaut ko no ārzemniekiem. Biju nodomājis atvest kādas piecas tonnas piena pulvera, bet nebija, kas ņem pretī. Vēlāk mani iepazīstināja ar Marinu Kosteņecku, kas tolaik daudz rūpējās par bāreņiem. Beigu beigās nonācu Imantas bērnu namā, kur uzreiz sāku justies piederīgs. Direktore Ausma Bakāne kopā ar audzinātājām un auklītēm prot radīt bērniem mājas sajūtu. Mīlestības bērniem nekad nevar būt par daudz. Tāpēc es katru vasaru aizbraucu padzīvot pie viņiem." Ikdienā Valdis Kupris māca glezniecību dažādu tautību jauniešiem prestižajā Ņujorkas Tehnoloģiskajā institūtā pašā pilsētas centrā. Arī viņa mājoklis atrodas turpat netālu, un uz darbu viņš labprāt braucot ar divriteni. Kaut arī Amerika ir īsta pārvietoto personu zeme, Valdis augstu vērtē te valdošo fantastisko toleranci, no visām pasaules malām saplūdušo cilvēku spēju tik labi dzīvot un sadzīvot. Un ir pateicīgs liktenim, ka ar savu profesora algu un garo atvaļinājumu var ik vasaru pavadīt dzimtenē, justies te piederīgs: "Man tas zelts ir te! Latviju es izjūtu kā māti. Kā māti, kas mani vienmēr sagaidīs. Tas rada drošības apziņu un dod sparu dzīvot."

Kādu laiku Latvijas bērniem līdzekļus Amerikā vāca Valda dibinātā Latvijas atdzimšanas biedrība "Latvian Renaissance Association", bet, kad ziedotāju kļuva arvien mazāk, viņš izveidoja pats savu "Latviešu atbalsta vienību". Par vienību Valdis to nosaucis tādēļ, lai saīsinājumā iznāktu LAV. Angliski tā izrunā vārdu "love". Un tas nozīmē — MĪLESTĪBA.

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, Zigurds Mežavilks un no Valda Kupra albuma