Valsts energoefektivitātes stratēģija

Turpinājums. Sākums — "LV" Nr.424/425, 24.11.2000.

Pašreizējās situācijas novērtējums

Visu veidu energoresursu — siltuma, elektrības un gāzes — patēriņa krišanās negatīvi iespaidoja Latvijas energosistēmu ekonomiskos rādītājus. Elektrības un dabas gāzes galvenie (pārvades) tīkli ir paredzēti lielākiem patēriņiem. Efektivitātes paaugstināšanai energoapgādes ražošanas un transportēšanas sistēmai pietrūka nepieciešamo līdzekļu, jo primāro resursu cenas no regulētām un mākslīgi pazeminātām pieauga līdz pasaules tirgus cenām. Arī lietotāju iekārtās galvenais uzsvars tika likts uz izdevumu samazināšanu, bieži vien upurējot komforta, kvalitātes, kā arī vides aizsardzības rādītājus. Vienlaikus izpalika arī tā dabīgā efektivitātes paaugstināšanās, kas parasti pavada ražošanas paplašināšanos un enerģijas patēriņa pieaugumu. Tieši tādēļ 1991.–1994. gadā, krītoties nacionālam kopproduktam un kopējam enerģijas patēriņam, energointensitāte jeb enerģijas patēriņš uz kopprodukta vienību strauji pieauga, pēc tam gan uzrādot tendenci samazināties (4. attēls). Tikai tie uzņēmumi, kuri izgājuši konkurējošos tirgos, bija spējīgi restrukturizācijas rezultātā veikt tehniskās modernizācijas pasākumus, kuri radīja energoefektivitātes paaugstināšanos. Komerciālajā un mājsaimniecības sektorā bija vērojamas līdzīgas tendences — turību pavada energoefektivitātes paaugstināšanās. Investīciju nepietiekamība rada ievērojamu efektivitātes atpalicību transporta sektorā. Sekas ir diskomforts, vides piesārņojums un negatīva ietekme uz valsts ekonomisko konkurētspēju.

4. attēls. IKP un primārās enerģijas indekss

Virkni konkrētu pasākumu minimālo energoefektivitātes rādītāju garantēšanai prasa arī Eiropas Savienības direktīvas — attiecībā uz apkures katliem, mājturības ierīču energopatēriņu, ēku siltumizolāciju, ēku un uzņēmumu energoauditiem. Šo direktīvu izpilde ir viens no priekšnosacījumiem, vērtējot Latvijas atbilstību kritērijiem uzņemšanai ES attiecībā uz likumdošanu enerģētikā.

LR Saeima ir ratificējusi Eiropas Enerģētikas hartu, kuras Energoefektivitātes protokola 5. paragrāfs nosaka, ka "pusēm ir jāformulē stratēģija un politiskie mērķi energoefektivitātes uzlabošanai" un ka "šiem stratēģijas un politikas mērķiem jābūt skaidri formulētiem un nepārprotamiem visiem ieinteresētajiem dalībniekiem."

Energoefektivitātes pasākumu īstenošanai kā galvenie šķēršļi jāmin lētu ilgtermiņa kredītresursu nepietiekamība, energoefektivitātes normu un standartu izstrādes kavēšanās, kā arī ekonomiskas motivācijas trūkums energoefektivitātes pasākumu realizēšanai.

Ietekme uz vidi

Tā kā, pamatojoties uz tautsaimniecības attīstības plāniem un pastāvošajām tendencēm, tuvāko piecu gadu laikā netiek prognozēts ievērojams energopatēriņa pieaugums vai būtiskas izmaiņas energoresursu bilancē, energoefektivitātes paaugstināšana ir viens no svarīgākajiem līdzekļiem, kā samazināt vides piesārņojumu.

Energoresursu neefektīva izmantošana atstāj graujošu iespaidu uz vidi, kuras pasliktināšanās gulstas uz valsts ekonomiku papildus sloga veidā. To rada atsevišķu uzņēmēju radīto blakus efektu neitralizācija nacionālā līmenī kā - papildus izmaksas par iedzīvotāju veselības rehabilitāciju, augu valsts atjaunošanu, ūdeņu attīrīšanu utt.

Latvija ir ratificējusi ANO vispārējo Konvenciju par klimata izmaiņām, kā arī parakstījusi Kioto protokolu, uzņemoties saistības, ka siltumnīcas efekta gāzu emisijas 2008. – 2012. gadā nepārsniegs 92% no 1990. gada līmeņa. Energoefektivitātes paaugstināšana līdz ar atjaunojamo resursu plašāku izmantošanu ir galvenie līdzekļi šī mērķa sasniegšanai.

Saskaņā ar tautsaimniecības attīstības prognozēm Latvijai nav paredzamas īpašas problēmas Kioto līgumā paredzēto mērķu sasniegšanā, jo pēc optimistiskām prognozēm 2010. gadā CO2 izmešu no enerģētikas avotiem varētu būt tikai apmēram 75–80 % no 1990. gada līmeņa (skat. 5. attēlu).

5. attēls. Primāro energoresursu piegādes (PJ) un CO2 izmeši

no kurināmā sadedzināšanas (Gg) enerģētikas sektorā

Mērķi

Energoefektivitāte ir enerģijas izmantošanas lietderīguma pakāpe, kas izpaužas galaproduktu veida un kvalitātes samērā ar enerģijas patēriņu, un tās paaugstināšana ir viens no iedarbīgākiem veidiem, kā maksimāli ierobežot industrializācijas nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, samazinot energopatēriņu energosistēmas lietotāja pusē un enerģijas zudumus ražošanā, pārvadē un sadalē. Tā dod iespēju mazināt siltumnīcas efekta radītās globālās klimata izmaiņas, limitējot emisijas, kas kaitīgas videi un cilvēku veselībai. Energoefektivitātes paaugstināšana uzlabo arī valsts ekonomiskos rādītājus, samazinot fosilo kurināmo importu un veicinot modernizāciju ražošanā un energoapgādē.

Šīs stratēģijas mērķis ir noteikt pasākumu kopu energoefektivitātes paaugstināšanai, lai līdz 2010.gadam Latvijā panāktu primārās enerģijas patēriņa samazinājumu uz nacionālā kopprodukta vienību par 25 %.

Lai gan ieguldījumi energoefektivitātes paaugstināšanā varētu dot ātru ekonomisko efektu, jāapzinās Latvijas valsts reālās iespējas mainīt prioritātes no sociālām uz ekonomiskām, novirzot finansu resursus enerģijas ražošanas vai patēriņa sektoros. Galvenokārt paredzēts izmantot administratīvās metodes - sabiedriskā sektora cenu regulēšanu un adekvātas investīcijas infrastruktūras uzņēmumos. Grūti būs pārliecināt sabiedrību par jaunu speciālu nodokļu nepieciešamību energoefektivitātes pasākumu finansēšanai.

Valdības energoefektivitātes stratēģijas pamatā ir sabiedrības informēšana, attiecīgu normatīvu ieviešana un ekonomiska motivācija, galvenokārt atbalstot pašatmaksājošos energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumus.

Turpmāk — vēl

"Latvijas Vēstneša" normatīvo aktu virsredaktores

 Ausma Aldermane,  Dace Bebre