Saeima starp šodienas iespējām un vēlmēm

Jānis Straume, Saeimas priekšsēdētājs, — speciāli "Latvijas Vēstnesim" vakar, 4. decembrī

— Nupat, 30. novembrī, Saeima, iekļaujoties iepriekš paredzētajā termiņā, pieņēma likumu par valsts budžetu 2001. gadam, kas droši vien ir svarīgākais parlamenta darbā, ja neskaita tādus fundamentālus likumus kā, piemēram, grozījumus Satversmē. Kā pēc galarezultāta sasniegšanas vērtējat valsts budžeta likuma apspriešanas un pieņemšanas norisi?

— Domāju, ka pie likuma par valsts budžetu tika strādāts ļoti nopietni gan valdībā, gan Saeimā. Protams, galarezultātu mēs varēsim novērtēt atkarībā no tā, kā šis budžets pildīsies un kā tiks īstenotas tajā iekļautās prioritātes. Apspriešanas gaitā gluži skaidri bija redzams, ka vairums Saeimas frakciju pamatvilcienos atbalsta Latvijas virzību uz Eiropas Savienību un NATO. Varbūt ne tik liela kā mēs vēlētos, tomēr liela uzmanība tika veltīta izglītības jautājumiem kā prioritātei.

Protams, apspriežot valsts budžetu pēdējā lasījumā, neizpalika debates par tiem jautājumiem, ko es minēju jau 18. novembra svinīgajā sēdē. Runa ir par konfrontāciju starp mūsu valstij ļoti nozīmīgā aizsardzības sektora finansiālo nodrošinājumu un sociālajām vajadzībām. Diemžēl budžeta apspriešanas gaitā tā izpaudās diezgan nepatīkamā veidā. Piemēram, apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" frakcija bija iesniegusi priekšlikumus, kuros prasīja samazināt aizsardzības budžetu par vairākiem miljoniem latu. Manuprāt, šāda politika nav tālredzīgi vērsta uz Latvijas valsts stratēģisko interešu ievērošanu. Tomēr Saeimas vairākums atbalstīja gandrīz visus valdībā un valdību atbalstošo frakciju koalīcijā akceptētos priekšlikumus.

Mazliet skumīgu noskaņojumu rada tas, ka pagaidām bez konkrēta risinājuma ir palicis bērnu pabalstu jautājums. Patiešām, priekšvēlēšanu laikā gandrīz visi politiskie spēki pauda pārliecību, ka šai lietai tiks pievērsta vajadzīgā uzmanība. Diemžēl šis jautājums paliek atklāts.

Ir vēl viens "baltais plankums" budžetā, kas attiecas arī tieši uz mani kā 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes valdes priekšsēdētāju. Jo nākamā gada budžetā faktiski nav paredzēti līdzekļi šī apbalvojuma piešķiršanai. Līdz ar to atkal būs jāmeklē kādi risinājumi, lai mēs daudzmaz varētu pateikties tiem cilvēkiem, kas pirms desmit gadiem bija gatavi riskēt ar pašu dārgāko — savu dzīvību.

Tās ir dažas manas pārdomas par valsts budžetu, kas salīdzinājumā ar citiem gadiem tika visai raiti un sekmīgi pieņemts.

— Pēdējās dienās tomēr šo valsts budžetu diezgan asi kritizē — gan labējie, gan kreisie. Kādi, jūsuprāt, ir tā plusi un mīnusi?

— Domāju, ka jebkuram budžetam vienmēr būs savi plusi un savi mīnusi. Laikam gan jāpiekrīt finansu ministram Gundaram Bērziņam, kas šo budžetu dēvē par kompromisu starp vēlmēm un iespējām. Budžeta deficīts tomēr ir lielāks par to normu, ko iesaka starptautiskās finansu organizācijas. Taču, izpildot šī budžeta nosacījumus, mēs diezgan skaidri varam apliecināt, ka virzāmies uz bezdeficīta budžetu. Būtisks ir arī tas apstāklis, ka nav paredzēts nākamajā gadā palielināt jau esošās nodokļu likmes vai ieviest kādus jaunus nodokļus. Manuprāt, valsts budžetā ir vērojama tendence uz stabilitāti, kas mūsu valstij ir ļoti vajadzīga.

— Galīgā balsojuma par valsts budžetu rezultāts bija gandrīz pilnīgi atbilstošs prognozētajam, ievērojot pozīcijas un opozīcijas skaitliskās attiecības Saeimā. Pret budžeta pieņemšanu balsoja visi sociāldemokrātu frakcijas un apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" frakcijas deputāti. No visiem simt Saeimas deputātiem izņēmuma stāvoklī nonāca tikai Rihards Pīks, kas vispār nebalsoja, un Raimonds Pauls, kas balsoja pret. Ar ko tas izskaidrojams?

— Jāpaskaidro vispirms, ka 30. novembrī vēlu vakarā, kad valsts budžeta apspriešana bija ievirzījusies finiša taisnē, Saeimas priekšsēdētāja biedram Rihardam Pīkam atbilstoši diplomātiskajam protokolam bija jādodas sagaidīt Nīderlandes parlamenta spīkeri. Līdz ar to viņš nepaguva atgriezties atpakaļ uz galīgo balsojumu. Attiecībā uz Raimondu Paulu varu atgādināt, ka jau pirms dažām nedēļām viņš visus informēja par to, ka, palikdams Jaunās partijas frakcijas loceklis, jūtas neapmierināts ar pašreizējās valdības rīcību un tāpēc neuzskata par sev saistošiem valdošās koalīcijas lēmumus. Līdz ar to galīgajā balsojumā nekādu pārsteigumu nebija.

Piebildīšu, ka dažkārt par atsevišķiem priekšlikumiem deputāti gan balsoja citādi nekā frakcija kopumā. Taču tas galīgo balsojumu neietekmēja.

— Līdz Ziemassvētku brīvdienām jeb Rudens sesijas beigām — 21. decembrim — atlikušas tikai pāris nedēļas. Kas šajā laikā Saeimā pirmām kārtām būtu jāpaveic?

— Patiešām, līdz Ziemassvētkiem acīmredzot man nāksies vadīt tikai trīs plenārsēdes. Domāju, ka priekšplānā būs tie likumprojekti, kuru pieņemšana saistīta ar mūsu stratēģisko virzību uz Eiropas Savienību. Darba kārtībā ir diezgan daudzi likumprojekti, sakarā ar nākamā gada valsts budžeta apspriešanu daļa no tiem ir aizkavējusies. Taču gan tos, gan arī no Saeimas komisijām saņemtos mēs izskatīsim vai nu nākamajā, vai aiznākamajā plenārsēdē.

Skaidrs, ka agrākais temps parlamenta darbā tiks atgūts. Daudz kas būs atkarīgs no tā, cik savlaicīgi komisijas spēs iesniegt likumprojektus, par kuriem tās ir atbildīgas. Tas ir gluži reāli, ka visi tie likumprojekti, kas līdz šā gada beigām būtu izskatāmi, tiks pieņemti. Vēlreiz gribu uzsvērt — viss būs atkarīgs no tā, cik organizēti strādās Saeimas pastāvīgās komisijas. Tad mēs plenārsēdēs ar visiem jautājumiem tiksim galā.

— Pēdējā laikā ar satraukumu daudz runā un raksta par korupciju valstī. Kā Saeima varētu līdzēt šīs sērgas izskaušanā?

— Pirmām kārtām deputātiem būtu jātiek galā pašiem ar sevi, izpildot visus tos noteikumus, kas iekļauti tā sauktajā jumta likumā par korupcijas novēršanu. Kā zināms, katru gadu rodas dažas problēmas ar tām deklarācijām, kas jāiesniedz deputātiem. Diemžēl daži kolēģi pret tām izturas ne visai nopietni. Laikam gan pirmām kārtām ir jākontrolē sevi un pēc tam ar balsojumiem jāpierāda, ka šim jautājumam tiek pievērsta pietiekami liela uzmanība.

Lūzuma punkts varētu būt tā sauktās nulles deklarācijas pieņemšana. Par to jau diezgan ilgi esam runājuši, tā ir bijusi iekļauta kā mērķis vairāku valdību programmās. Tomēr līdz šim principam parlaments tā arī nav nonācis.

Man ir bijušas sarunas ar Valsts prezidenti par šo korupcijas tematu. Iespējams, arī viņa nāks klajā ar dažām likumdošanas iniciatīvām šajā netīkamajā jomā. Ceru, ka pašreizējās dzīvās diskusijas attiecībā uz korupciju novedīs pie konkrēta rezultāta.

— Bet cik lielā mērā ir korumpēti paši Saeimas deputāti?

— Tas ir visai grūts jautājums, jo nav manā kompetencē sekot līdzi tam, kā deputāti izpilda korupcijas novēršanas likumā paredzētās normas. Ar to nodarbojas attiecīgās institūcijas, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests. Kā zināms, līdz šim sakarā ar šī likuma pārkāpumiem ir nobalsots par dažu deputātu administratīvu sodīšanu. Bet nevaru teikt, ka Saeimas deputāti kaut kādā veidā būtu bijuši iesaistīti korupcijas skandālos.

Domāju, ka krietni vien pārspīlēts ir viedoklis, ka, lūk, gluži vai visi Saeimas deputāti ir korumpēti. Manuprāt, Saeimas deputāti no kukuļdevēju viedokļa nepavisam nav tik interesanti jeb pievilcīgi kā to valsts institūciju pārstāvji, kas pieņem konkrētus lēmumus valsts vai pašvaldību līmenī. Šķiet, ka tā ir tāda uzburta aina, kur mūsu parlaments it kā esot caurcaurēm korumpēts. Saeima kopumā taču tikai netiešā vai pastarpinātā veidā ar likumdošanu var ietekmēt finansu vai ekonomikas dzīves norises.

— Kāda ir jūsu attieksme pret arhibīskapa Jāņa Vanaga rīcību, atsakoties teikt sprediķi valsts svētkos 18. novembrī?

— Es viņa rīcību izprotu un pieņemu kā godīga cilvēka izvēli. Tajā pašā laikā es šo situāciju varu skaidrot ar divējādām jūtām. Jo, manuprāt, nenāktu par labu tas, ka veidotos konfrontācija starp reliģiskajām konfesijām un Saeimu. Par to jau pārliecinājāmies, kad vērojām, kā Valsts prezidente ļoti asi reaģēja uz Jāņa Vanaga vēstuli. Varu sacīt vienīgi to, ka visi jautājumi un to argumentējumi, kas bija Jāņa Vanaga vēstulē, bija, ir un būs risināmi pietiekami korektā veidā.

Līdz šim Saeimai sadarbība ar reliģiskajām konfesijām ir bijusi ļoti laba. Te lieli nopelni ir Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, kas vistiešākā veidā ir iesaistīta ar reliģiskajām konfesijām saistīto likumprojektu sagatavošanā.

Es uzskatu, ka šādi jautājumi ir jārisina dialoga ceļā, ņemot vērā gan garīdznieku, gan valsts intereses, kas lielākoties ir pilnīgi saskaņojamas.

Mintauts Ducmanis, "LV" Saeimas lietu redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV", 4.12.2000