Ar mūžīgās uguns liesmu svecītēs, atmiņās, sirdīs

Nacionālās aizsardzības akadēmijas virsnieki un kadeti pie Vareļu pieminekļa Brīvības cīņās kritušo kadetu piemiņai. Priekšplānā (no kreisās) : pulkvedis Jānis Skrinda, kapelāns Atis Vaickovskis, akadēmijas prorektors pulkvežleitnants Voldemārs Krusts, rektors pulkvežleitnants Ilmārs Vīksna

Šajā reizē — aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis

Aizsaules kadeti

Bija 1919. gada 30. novembra vakars. Karaskolas kadetu rotas atgriezās savā nedēļām ilgi neredzētajā mītnē Krišjāņa Barona ielā 99. Noguruši, pārsaluši, kaujās zaudējuši savus biedrus. Cīņas ar Bermontu bija pārvērtušas šos jaunos zēnus, kauju pārdzīvojumi uzspieduši savu zīmogu, kaut arī daudziem no viņiem bija kauju pieredze. Pieticīgajās vakariņās uz galdiem bija melna rūgta kafija, rupjmaize un marmelāde, viss, kas atradās skolas mantnīcā. Kadetu vidū vairs nebija Jāņa Dēliņa, kuru smagi ievainoja postenī pie tiltiem Daugavmalā 22. oktobrī un kurš mira pilsētas slimnīcā 27. oktobrī. Nebija Gustava Beļinkas — ievainots pie tiltiem un miris 9. oktobrī Kara slimnīcā. Nebija Gustava Skaldes, Paula Palma, Otto Palma, Roberta Dzelzkalna, Jūlija Irbes, Nikolaja Lāča, Oļģerta Boma, Vernera Skudrula, Jāņa Rutka, Pētera Pelšes, Anša Erdmana un Ēvalda Koliņa, kuri krita 18. novembrī kaujā pie Vareļu mājām netālu no Rīgas — Jelgavas šosejas. Viņu vārdus vēlāk iegravēja marmora plāksnē, kas greznoja Karaskolas viesistabu.

Tradīciju iedibināšana

— Ir mums pēc daudzsimts gadiem gariem jauns dzīves laikmets iezvanīts. No brīvības saules zelta stariem, košs vaiņags Latvju tautai vīts. Dievs, Tava sirds to tautai sprieda, kas daudz zem svešas nastas cieta. — Tie ir vārdi no aizlūguma par atbrīvošanas cīņās varoņu nāvē kritušiem kadetiem 1931. gada 30. novembrī.

Šajā gadā uzsāka pieminekļa celtniecību Vareļu kaujas vietā. Tur sākumā vajadzēja izveidot uzbērumu. Vareļu kaujas vietā trīsdesmitajos gados karaskolas izlaiduma leitnanti zvērēja uzticību savai valstij. Tas notika sveču gaismā tieši pusnaktī Lielupes malā. Trīsdesmitajos gados arī iedibināja tradīciju, ka 30. novembrī Karaskola soļoja cauri Rīgai, pāri Rīgas koka tiltam, godinot pirmos kritušos kadetus, kas bija devušies kaujā, aizejot pāri tiltam uz neatgriešanos. Kadetu brašā ierinda, viņu četrbalsīgi dziedāts karavīru dziesmas reti kādu rīdzinieku atstāja vienaldzīgu. Kadetiem tika pat pa meiteņu ziedu pušķiem. Pēc šī gājiena skolas ēdnīcā notika Melnās kafijas vakars, svinīgā vakara junda un svecīšu aizdedzināšana četrpadsmit aizsaules kadetiem, kuri mūžīgi paliks kadetu ierindā. 1994. gadā šo tradīciju atjaunoja Nacionālajā aizsardzības akadēmijā pēc pulkvežleitnanta Ināra Bīskapa ierosinājuma, kurš pirms dažiem gadiem pievienojās aizsaules karavīriem.

Turpinājums —

2000. gada 30. novembris

No rīta jaunāko kursu kadeti ar autobusu devās uz Vareļu pieminekli. Tur viņi nostājās vienotā ierindā ar Ozolnieku vidusskolas jaunsargiem. Par Vareļu kauju stāstīja pulkvedis Jānis Skrinda. Sapulcējušos uzrunāja Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors pulkvežleitnants Ilmārs Vīksne. Kadeti un jaunsargi pieminekļa pakājē aizdedza svecītes, tika dziedātas dziesmas. Vakarpusē Nacionālajā aizsardzības akadēmijā sāka ierasties Latviešu virsnieku apvienības biedri. Uz svinīgo piemiņas jundu nostājās kadeti. Ieradās aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ZS pulkvedis Raimonds Graube un citi augsti virsnieki. Atskanēja pausme — "Visiem pulcēties!" Tiek izsaukti kritušie kadeti — Gustavs Beļinka! No ierindas atskan — "Kritis par Latviju pie Daugavas tiltiem!" Kadets aizdedzina svecīti no lāpas, kuras uguns ņemta no mūžīgās uguns Brāļu kapos. Tā tiek izsaukti visi četrpadsmit kritušie. Runā aizsardzības ministrs Ģ.V.Kristovskis:

— Akadēmijas vadītāji! Virsnieki, kadeti, dāmas un kungi! Vakara junda noslēgusies, un četrpadsmit kadeti pirms daudz, daudz gadiem un arī šovakar nav atgriezušies no kaujas un stājušies savā ierindā. Mēs redzam, ka deg četrpdsmit sveces, un tās simbolizē šo kadetu dzīvi, neizdzīvoto dzīvi un tajā pašā laikā sirdī kaltās ilgas, mīlestību pret savu ģimeni un savu Tēvuzemi.

Domāju, ka toreiz — pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem — šiem jaunajiem puišiem nebūt nebija tik vienkārši šķirties no dzīves, varbūt tieši tāpēc, ka viņiem bija pavērusies nākotnē jauna dzīve — Latvijas valsts, un viņi ticēja šai valstij, un viņi devās kaujā par šo valsti. Viņi neatgriezās. Šodien mēs viņus godājam, pieminam un aizlūdzam par to, kas viņiem tika atņemts — ko viņiem piedzīvot netika lemts.

Šodien ir ļoti svarīgi, ka mēs sanākam kopā, pieminam kadetus un reizē arī daudz citus karavīrus kadetus, virsniekus un savas tautas cilvēkus, kas ticējuši savai valstij tā, ka cīnījušies par to pat visdrūmākajos tās brīžos, pierādot, ka to darīt ir goda lieta. Tāpēc šodien, šeit sanākot kopā, lai pieminētu šos jaunos cēlos cilvēkus, mēs smeļamies spēku savai ikdienai, mācību procesam, saviem darbiem, dzīves gājumam, kas katram no mums ir dots. Šis ceļš ir dots, lai ikviens kadets, kurš šodien iziet mācību procesu šeit, Aizsardzības akadēmijā, sev uzkrāj tās zināšanas, ko mūsu valsts un akadēmijas pasniedzēji spēj jums dot, lai šīs zināšanas kalpo kā jūsu katra paša un jums padoto karavīru nākotnei, prasmei, spējām, kā arī viskritiskākajā brīdī, ja būtu jādodas kaujā. Lai kalpo jūsu zināšanas uzvarai, jo tikai no jums, un šodien no mums visiem kopā, ir atkarīgs, lai katru kauju, ko mēs piedzīvojam, mēs pabeigtu ar uzvaru un pēc iespējas ar mazākiem zaudējumiem. Lai svētā piemiņa šiem kadetiem, un lai viņu ierinda nekad nepaliek tukša un mūsu spēki iet vairumā!

Kadetus uzrunāja arī nacionālo bruņoto spēku komandieris ZS pulkvedis Raimonds Graube:

— Katrs karavīrs var tikt novērtēts par kaujas nopelniem dažādi — apbalvots ar medaļu, paaugstināts, piešķirts atvaļinājums vai kāds cits apbalvojums. Bet kritušam karavīram var būt tikai viens īstens apbalvojums, viena īstena tautas pateicība — tā ir piemiņa. Mūsu pienākums ir atdot godu karavīriem, kuri krituši par Latvijas neatkarību. Pirms mirkļa mēs stāvējām pie sarkanbaltsarkanā karoga, par kuru kadeti atdeva dzīvību. Bija ļoti zīmīgi un simboliski, ka vienā ierindā bija gan kritušie karavīri, kā arī virsnieki, kas bija kadeti mūsu pirmās brīvvalsts laikā, virsnieki, kuri pašreiz ir aktīvajā dienestā, un kadeti — topošie virsnieki. Šim simbolismam ir liela nozīme, jo viena ierinda, kurā ir bijušie, pašreizējie un nākamie virsnieki, liecina, ka mēs esam gatavi aizstāvēt savu valsti, ka esam gatavi aizsargāt mūsu sarkanbaltsarkano karogu.

Es gribu vēlēt daudz, daudz veselības mūsu virsniekiem ar sirmām galvām, kuru gars, pārliecība un atmiņas ir vajadzīgas gan pašreizējiem virsniekiem, gan kadetiem. Gribu vēlēt kadetiem smelt un ņemt līdzi dienestā šo pārliecību, ticību par taisno darbu, šo gatavību atdot vissvētāko. Mūsu uzdevums ir darīt visu, lai nebūtu jāziedo dzīvība ne jums, ne jūsu padotajiem. Svēti glabājiet šo tradīciju, kas atjaunota Nacionālajā aizsardzības akadēmijā!

Pie kafijas un marmelādes

Pēc svinīgās piemiņas jundas sirmie visnieki un kadeti devās akadēmijas tradīciju zālē. Uz galdiem, tāpat kā toreiz 1919.gadā, kūpēja melna kafija. Cienastā bija vien rupjmaize un marmelāde. Skanēja dziesmas, runāja virsnieki, kadeti. Bija silti un omulīgi.

Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdētājs, Latvijas karaskolas absolvents, Otrā pasaules kara dalībnieks Tālivaldis Bērziņš jautāja: — Vai mēs jūtamies kā pēc kaujas? Vai mēs apjaušam tā laika traģismu? Tie jaunie zēni arī negribēja mirt! Un mums visiem jāstrādā, lai jums, kadeti, nebūtu jāziedo savas dzīvības, kā deviņpadsmitajā gadā. Bet mums visiem jābūt tam gataviem. Un sirmie vīri uzsāka dziesmu "Svēts mantojums":

— Par visiem svētumiem, ko sirdī nesam,

Lai šo ikviens sev pirmā vietā liek:

No zemes šīs mēs izauguši esam,

Mums šajā zemē galva jānoliek.

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

Autora foto