Šodien Nicā lemj par Eiropas un Latvijas nākotni

Šodien, 2000. gada 7. decembrī, Francijas kūrortpilsētā Nicā sākas Eiropas Savienības forums

Šo Eiropas Savienības (ES) forumu ar īpaši lielu nepacietību gaidījušas trīspadsmit ES kandidātvalstis. Rīt, 8.decembrī, Nicā sāksies Eiropas nākotnei tik izšķirošā ES dalībvalstu vadītāju apspriede. Bet šodien te notiek Eiropas konference, kurā kopā ar piecpadsmit ES dalībvalstīm piedalās arī trīspadsmit ES kandidātvalstis. Novērotājas statusā Eiropas konferencē piedalās arī Šveice. Šodien Latvijas Republikas Ministru prezidents Andris Bērziņš un ārlietu ministrs Indulis Bērziņš paudīs Latvijas pozīciju par Eiropas Savienības paplašināšanos un mūsu valsts vietu nākotnes Eiropā.

Šodien "Latvijas Vēstnesī" — vairāku mūsu valsts ārpolitikas speciālistu un diplomātu viedokļi ekspresintervijās speciāli "Latvijas Vēstnesim".

Andris Piebalgs, Latvijas pārstāvniecības Eiropas Savienībā vadītājs

— Kāda būs Nicas apspriedes nozīme?

— Nicas apspriedē galvenais uzdevums, protams, ir pabeigt starpvaldību konferenci par ES institucionālajām reformām, kas pavērs ceļu ES paplašināšanās procesam un jaunu dalībvalstu uzņemšanai. Tā ka uzdevums ir ārkārtīgi svarīgs. Jāņem vērā, ka šī starpvaldību konference un institucionālā reforma nav aktuāla tikai jaunu dalībvalstu uzņemšanas kontekstā. Faktiski tā iezīmēs arī jaunās un jau arī paplašinātās ES darbības modeli. Jo pirmie divi jautājumi, kas ir darba kārtībā, tieši skar jaunās dalībvalstis. Tas ir komisāru skaits un balsu svars padomē.

Bet diskusija par jautājumu loku, kas izšķirami ar kvalificētu balsu vairākumu, vai precīzāk šī loka paplašināšana un iespēja pastiprinātai sadarbībai nosaka arī jaunu pakāpi ES tālākajā darbībā. Varētu teikt, ka ES dalībvalstu vadītāju Nicas apspriede iezīmē jaunu posmu ES tālākajā darbībā.

— Kādus lēmumus, jūsuprāt, Latvija var sagaidīt no Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāju Nicas apspriedes?

— Šobrīd situācija ir diezgan sarežģīta, jo dažas dienas pirms šīs sanāksmes vēl nebija izdevies sasniegt konsensu gandrīz nevienā jautājumā. Vistuvāk dalībvalstis tam ir jautājumā par pastiprināto sadarbību. Pirmie divi jautājumi — balsu skaits un komisāru skaits — ir relatīvi vienkārši atrisināmi, jo te vajadzīga tikai politiskā griba (un es domāju, ka dalībvalstu vadītājiem tāda būs), bet ar kvalificētu vairākumu izlemjamo jautājumu loka paplašināšana jau ir daudz nopietnāka problēma. Jo ir panākta vienošanās tikai par ļoti vienkāršiem jautājumiem.

Bet daudz svarīgāki ir jautājumi par imigrācijas politiku, tirdzniecības politiku, finansu politiku, kohēzijas politiku, un to izlemšana vēl ir sākuma stadijā, jo starp dalībvalstīm eksistē būtiskas problēmas. Un pastāv iespēja, ka Nicā pat neizdosies panākt kopēju vienošanos. Eiropas Komisija ir īpaši satraukta, ka progress diskusijā par kvalificētu vairākumu nav bijis pietiekami liels, jo dalībvalstu vadītājiem iespējas manevram pašā Nicas apspriedē tomēr būs ierobežotas. Mēs, protams, ceram, ka šī starpvaldību konference savu darbu Nicā beigs un ka tiks pieņemti konkrēti lēmumi par institucionālām reformām, bet garantijas par to nav.

Taču visa līdzšinējā pieredze rāda, ka ES dalībvalstu vadītāju apspriedes tomēr atrisina arī tādus jautājumus, ko līdz tam nav bijis iespējams atrisināt. Atcerēsimies kaut vai iepriekšējo šajā ziņā nozīmīgāko — Berlīnes apspriedi, kuras laikā tika atrisināti budžeta jautājumi. Kaut likās, ka vienošanās faktiski nav iespējama. Komisārs Ginters Ferhoigens nesen atcerējās, ka vēl divas dienas pirms šīs apspriedes toreiz šķitis: nekāda vienošanās nav iespējama, taču apspriedē vienošanās panākta. Es domāju, arī Francijas prezidentūra darīs visu, lai Nicas apspriedei būtu rezultāti. Tāpēc esmu piesardzīgs optimists par Nicas apspriedes iznākumu.

— Kādi būs Latvijas turpmākie ārpolitiskās taktikas uzdevumi atkarībā no Nicas apspriedes eventuālajiem lēmumiem?

— Mūsu ārpolitikas turpmāko taktiku Nicas apspriede būtiski neietekmēs. No mūsu viedokļa panākums Nicā nozīmēs to, ka dalībvalstis spēj ievērot savus izvirzītos mērķus būt gatavām uzņemt jaunas dalībvalstis no 2003. gada 1. janvāra. Tas sakrīt ar Latvijas iekšējo mērķi būt gatavai iestāties ES tieši uz šo laiku. Tātad mums vēl jāturpina darbs, kas paveicams mājās. Jāievieš ES likumdošana un jācenšas arī turpmāk veiksmīgi strādāt sarunās, kur šobrīd mums rezultāts bijis veiksmīgs. Pirmajos astoņos mēnešos mēs esam runājuši par sešpadsmit no divdesmit deviņām sarunu sadaļām un esam slēguši deviņas. Tātad mums ir jāturpina ātri un konsekventi sarunās iet uz priekšu, aizstāvot Latvijas valdības izstrādātās pozīcijas un tajā pašā laikā arī pārliecinot mūsu partnerus ES, ka mūsu pozīcijas ir pamatotas. Tiešas ietekmes uz mūsu ārpolitisko virzību Nicas apspriedei nebūs. Taču tajā pašā laikā Nicas lēmumi, protams, radīs klimatu visai turpmākajai attīstībai. Nicas panākums radīs labvēlīgu vidi tālākajām sarunām. Nicas neveiksmes gadījumā, protams, sarunu process būs nedaudz bremzēts un kopējā situācija ES nedaudz nervozāka. Tādēļ mēs, protams, savu mērķu īstenošanas vārdā esam ieinteresēti, lai Nicas apspriedei būtu panākumi.

Guntars Krasts, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs

— Kāda, jūsuprāt, būs ES dalībvalstu vadītāju Nicas apspriedes starptautiskā un arī vēsturiskā nozīme?

— Tas būs izšķirošs pagrieziena punkts ES tālākajā attīstībā. Vai ES būs spējīga savas institūcijas tālāk veidot tā, lai varētu notikt daudz apjomīgāka paplašināšanās. Jo iepriekšējās paplašināšanās pamatos skāra valstis, kurās bija tikpat augsts vai pat augstāks dzīves līmenis nekā vecajās ES dalībvalstīs. Tā tas bija, piemēram, Zviedrijas un Austrijas uzņemšanas gadījumā. Taču tagad ES būtu jānodrošina tādu valstu iekļaušana, kuru dzīves līmenis ir daudzkārt zemāks par ES caurmēra līmeni, kuru ekonomika daudzos sektoros pagaidām ir trausla un daudzās jomās pagaidām arī nedroša un kuru likumiskā bāze tikai nesen izveidota. Nicas apspriedei jānodrošina, lai ES institucionālā reforma likvidētu iespējamās pretrunas pašu dalībvalstu starpā. Lai pietiekami pārliecinoša būtu arī ES dalībvalstu iedzīvotāju attieksme pret ES paplašināšanu.

Šo valstu ekonomika daudzos sektoros pagaidām ir trausla un daudzās jomās pagaidām arī nedroša un kuru likumiskā bāze tikai nesen izveidota. Nicas apspriedei jānodrošina, lai ES institucionālā reforma likvidētu iespējamās pretrunas pašu dalībvalstu starpā. Lai pietiekami pārliecinoša būtu arī ES dalībvalstu iedzīvotāju attieksme pret ES paplašināšanu. Jo Rietumvācijas un Austrumvācijas apvienošana skaidri parādīja, cik smaga ir divu nesen vēl dažādu sistēmu valstu ekonomiskā saslēgšana un strauja dzīves līmeņa kāpināšana. Cik tas ir sociāli sarežģīti, un kādas negācijas tas rada abās pusēs. Nicas apspriedē jānāk reālam pagriezienam, lai Eiropa būtu spējīga šīs problēmas atrisināt. Es, protams, nesagaidu, ka visu šo uzdevumu atrisinājums būs šīs vienas Nicas apspriedes rezultāts. Taču Nicas apspriedei vismaz jāiezīmē ceļš, kā tas notiks.

— Ko, jūsuprāt, Latvija var sagaidīt no Nicas apspriedes?

— Latvija var cerēt sagaidīt lēmumus, ka ES pārmaiņas, kas tiks apstiprinātas Nicā, tiešām tiks ieviestas un ES paplašināšanās tiešām notiks. Jo viena no mūsu ārpolitikas stratēģiskajām prioritātēm ir iekļūšana ES. Un šī prioritāte droši vien tāda arī paliks neatkarīgi no valdību maiņām Latvijā vai partiju piederības valdības koalīcijās.

— Mūsu sabiedrība, vairāk gan plašsaziņas līdzekļi, intensīvi prognozē, vai varētu notikt kādas būtiskas izmaiņas kandidātvalstu līdzšinējā dalījumā pirmajā un otrajā jeb Luksemburgas un Helsinku grupā atkarībā no brīža, kad attiecīgā kandidātvalsts tika uzaicināta uz iestāšanās sarunām ar ES.

— Šobrīd jau, manuprāt, dalījums Luksemburgas un Helsinku grupās vairs nav tas aktuālākais. Galvenais ir jautājums, cik efektīvi kandidātvalstī norit reformas un cik veiksmīgi šī valsts attīstās. Tas tad arī būs nākotnes grupējums. Jo saglabājas tas pats princips, ko arī mēs paši visu laiku aizstāvam, — ka visām kandidātvalstīm jātiek vērtētām pēc vienādiem kritērijiem un ka lēmumam par katras valsts uzaicināšanu vai neuzaicināšanu iestāties ES jābalstās šīs valsts sagatavošanās reālajos rezultātos. Tas ir princips, ko mēs aizstāvam, un mums, atrodoties šajā otrajā grupā, nekas cits arī neatliek, kā prasīt, lai visiem būtu vienādi nosacījumi.

Bet grupējumi ir izveidojušies, un acīmredzot nākotnē tādu būs vēl vairāk atkarībā no kandidātvalstu spējas adaptēt attīstītāko valstu pieredzi un pašām kļūt aizvien attīstītākām.

Pēdējā progresa ziņojumā gan Latvija kopumā tiek vērtēta pozitīvi. Taču, paskatoties kaut vai vērtējumus par tirgus sakārtotību un spēju izturēt konkurenci un citus rādītājus, kas rāda tirgus konkurētspēju, redzams, ka Latvija ir ierindota tikai ceturtajā grupā. Pavisam šādas grupas ir piecas. Igaunija ir otrajā grupā. Bet Malta, kas reizē ar Latviju tika uzaicināta uz iestāšanās sarunām, jau ierindota pirmajā grupā. Latvijā kaut kā maz pievērš uzmanību šim vērtējumam, taču tas ir ļoti būtisks.

Kopumā man liekas, ka Nicā lēmumi netiks pieņemti strikti fiksētā formā. Taču es diezgan optimistiski raugos uz iespēju, ka konkrēti lēmumi tiks pieņemti, paredzot pārejas periodus un tālākas diskusijas arī pēc Nicas apspriedes. Respektīvi, paverot durvis ES institucionālajām reformām, bet nepasakot strikti: "Jā, būs tieši tā!" un arī nepasakot: "Nē, tā nekādā ziņā nebūs!" Es domāju, būs vidusceļš, jo pašreizējā situācija vēl ir pietiekami neskaidra. ES valstu vidū ir pārāk daudz pretrunīgu interešu, un Nicas apspriedes priekšvakarā šis jautājums izrādījās nesagatavots. Tas ir objektīvi, jo daudzu valstu savienībai šādi lēmumi vispirms jāizlemj katras valsts iekšienē un pēc tam visām dalībvalstīm šie lēmumi jāsaskaņo.

Latvijā daži uztraucas, ka, iestājoties ES, mums tiks uzspiesti un diktēti citu valstu viedokļi. Bet sarežģītais kopēja viedokļa izstrādāšanas process pirms Nicas apspriedes arī ļoti labi parāda, ka katrai ES dalībvalstij ir iespējams paust un aizstāvēt savu viedokli kopīgo lēmumu pieņemšanā. Es domāju, ka Nicā, tēlaini runājot, tiks pavērtas durvis, lai ES institucionālās reformas varētu notikt. Iezīmējot virzību, bet, iespējams, pat nedefinējot, tieši kā tā notiks. Un ka tālākie risinājumi tiks panākti tālākajā ES dalībvalstu sarunu procesā. Man liekas, ka tūlītēju radikālu lēmumu Nicā nebūs.

— Kādi būs Latvijas turpmākie ārpolitiskās taktikas uzdevumi atkarībā no Nicas apspriedes eventuālajiem lēmumiem?

— Latvijas uzdevumi paliek tie paši iepriekšējie. Mums jātiek iespējami augstāk pašreizējā dalījumā. Tas ir dalījums, kuru mēs paši esam prasījuši. Tas ir tas, ko mēs paši gribam, — lai kandidātvalstis tiktu vērtētas pēc vienotiem kritērijiem. Protams, mēs esam ieinteresēti, lai Nica dotu pēc iespējas lielāku skaidrību, uz kādu ES mēs ejam. Lielāku skaidrību par ES institucionālajām reformām, īpaši par mazo valstu lomu un teikšanu nākotnes ES. Mēs esam ieinteresēti, lai ES saglabātu to demokrātisko raksturu, kāds tai ir pašlaik. Tāpēc mēs, protams, ar lielu interesi gaidīsim ES dalībvalstu vadītāju Nicas apspriedes lēmumus.

Eduards Bruno Deksnis, Eiropas Komisijas vecākais administrators

— Šīs nedēļas nogalē norisināsies Eiropas Savienības (ES) galotņu tikšanās Nicā, kurā, iespējams, tiks panākta vienošanās par ES iekšējām reformām. Kāda ir Nicas tikšanās nozīme, un ko mēs no tās varam gaidīt?

— Nicas sanāksmes galvenais, protams, ne vienīgais, uzdevums ir veiksmīgi noslēgt pašreizējās starpvaldību konferences sarunas. Šīs konferences mērķis, kura tika sasaukta saskaņā ar jau ļoti tālā pagātnē pieņemto Māstrihtas līgumu, ir panākt Eiropas Savienības juridisko pamatu racionalizāciju. Nicas tikšanās mērķis ir panākt vienošanos par pēdējā laikā tik ļoti aktuālo jautājumu, kuru tik nepacietīgi uzdod topošās dalībvalstis, proti, kad tad ES būs institucionāli gatava noslēgt pievienošanās procesu un jaunas dalībvalstis iekļaut ES sastāvā. Protams, vienoties par institucionālo reformu nebūs viegli, jo, kā redzams kaut vai no masu mediju sniegtās informācijas, ES pašreizējās dalībvalstis izvirzījušas dažādas prasības pret gaidāmajām reformām un vairākos jautājumos ieņem visai atšķirīgas pozīcijas. Slavenais franču diplomāts Šarls Taleirāns reiz izteicās par Vīnes kongresu, ka kompromisu starp valdībām noteic sarunu vadītāju izturība un konsekvence — pēdējās sarunām atvēlētās minūtēs atrodas izeja no vissaspīlētākās situācijas. Tātad jaunnedēļ uzzināsim, kāda būs Nicā panāktā vienošanās.

— Kādu iespaidu Nicas tikšanās atstās uz ES nākotnes attīstību? Ko Nicas tikšanās nozīmē Latvijai?

— Ļoti svarīgu pagriezienu ES attīstībā ienesīs Fundamentālo tiesību hartas pieņemšana. Neapšaubāmi ES nākotnes integrācijas iespējas ir lielākas politiskā un tiesiskā jomā nekā ekonomikā. Atcerēsimies, ka ES vienotais tirgus pastāv jau gandrīz astoņus gadus un ekonomiskā integrācija ES dalībvalstu līmenī ir attīstījusies ļoti augstā līmenī. Es nevēlētos prognozēt integrācijas procesus ārējās drošības jautājumos, jo uzskatu, ka par šo jomu iespējams diskutēt vienīgi pēc faktu konstatējuma, nevis izteikt minējumus. Gaidāmā Nicas līguma ratifikācijas gaita labāk nekā socioloģiskās aptaujas norādīs to, cik tuvāka un saprotamāka Eiropas Savienība ir kļuvusi saviem pilsoņiem. Diskutējot un izdarot spriedumus par šo procesu, ir svarīgi atcerēties, ka mēs, Latvijas Republikas pilsoņi, vēl neesam ES pilsoņi un tādēļ šobrīd līdz galam nespējam iejusties ES pilsoņu lomā.

Latvijai tikšanās Nicā, pirmkārt, būs iespēja piedalīties šādā nopietnā, pasaules bagāto un ietekmīgo valstu ļoti gaidītajā sapulcē. Tiesa, Latvijas dalība būs ļoti epizodiska un gandrīz perifēriska, tomēr tā būs iespēja lepni norādīt uz saviem sasniegumiem sarunās. Otrkārt, Nicā visas topošās dalībvalstis uzzinās to datumu, no kura ES apņemsies būt gatava parakstīt līgumus par jaunu valstu uzņemšanu ES. Protams, līgumi par pievienošanos ES tiks slēgti tikai ar tām kandidātēm, kuras būs apliecinājušas savu gatavību uzņemties ES dalībvalsts saistības. Uzsvars jāliek uz to, ka kandidātvalsts gatavībai ir jābūt nepārprotamai un pieņemamai visām 15 pašreizējām ES dalībvalstīm.

— Kādu iespaidu Nicas apspriede atstās uz Latvijas un citu kandidātvalstu integrāciju ES?

— Nicas tikšanās iespaids Latvijā, cerams, būs pozitīvs stimuls paātrināt ļoti gauso attīstības tempu vairākās jomās. Ekonomiskam progresam jābūt skaidri jūtamam, nevis tikai skaitļos atspoguļojamam. Nicas tikšanās, pareizāk sakot, Nicas līgums, ieviesīs gan korekcijas, gan jauninājumus ES struktūrās un tās iespējamā attīstības virzienā. Visām kandidātēm būs vienāda iespēja pozitīvi uztvert šīs izmaiņas kā izaicinājumu turpināt savas ekonomikas un sabiedrības atjaunošanu.

— Vai iespējams, ka Nicas sanāksmes iznākums ir neveiksmīgs un vienošanās par reformām netiek panākta?

— Nelaimīgs iznākums, protams, nav izslēgts. Bet, atceroties ļoti negatīvo gaisotni, kāda valdīja pirms Māstrihtas līguma parakstīšanas, Nicas apspriedi varam gaidīt ar zināmu optimismu, jo šodien nepastāv šādi drūmi viedokļi kā toreiz. Globalizācijas attīstība pasaulē ir likusi daudziem nopietniem politiķiem atteikties no vieglprātīgu viedokļu paušanas. Neveiksmes konsekvences nesola labvēlīgu pavērsienu nevienam daudzmaz centriski orientētam spēkam ES.

— Vai Nicā varētu tikt nosaukti konkrēti datumi, kad notiks pirmo valstu uzņemšana, vai arī norādīts, kuras valstis būs pirmās?

— Man šķiet, ka neviena ES dalībvalsts nav solījusies izteikties konkrētāk nekā līdz šim. Lai gan netrūkst viedokļu par to, kā ierindot topošās dalībvalstis, man nešķiet, ka kāda ES instance mēģinās piedāvāt šādu dalījumu Nicas tikšanās laikā. Tādam paziņojumam nevarētu būt pozitīva ietekme uz ļoti svarīgo Nicas sanāksmes mērķi, proti, ne tikai paātrināt topošo dalībvalstu formālu tuvināšanos ES dalībvalstīm juridiskā izpratnē, bet panākt arī to, ka jaunās ES dalībvalstis izlīdzinās distanci, kas tās nošķir no pašreizējām ES dalībvalstīm ekonomiski. Arī to distanci, kas jāpārvar, lai pastāvētu tiesiskums.

Edvards Kušners, Eiropas integrācijas biroja direktors

— Tūlīt sāksies Eiropas Savienības (ES) Nicas galotņu tikšanās, kurā, iespējams, tiks panākta vienošanās par ES iekšējām reformām, kā arī apspriesti citi jautājumi. Lūdzu, raksturojiet Nicas tikšanās nozīmi ES attīstībā. Ko Nicas apspriede nozīmē Eiropas Savienībai un ko — Latvijai?

— Ja Nicas apspriede beigsies veiksmīgi un iekšējo reformu kopums tiks atrisināts, tad tiks atcelts Amsterdamas līgumā noteiktais ierobežojums un ES būs iespēja paplašināties un palielināt dalībvalstu skaitu pāri par divdesmit. Nosakot jaunus principus institūciju darbībai, ES saglabās iespēju normāli funkcionēt pēc nākamās paplašināšanās, jo es uzskatu, ka jau pašreizējam dalībvalstu skaitam, kas ir piecpadsmit, tagadējā ES administratīvā struktūra nav pietiekami efektīva.

Nicas apspriede iezīmēs nākamo soli ES attīstībā, jo vienošanās par reformām ļaus risināt arī citus jautājumus, kuri jau vairākus gadus kopš Amsterdamas līguma tiek atlikti. Veiksmīga vienošanās par reformu turpmāko gaitu būs apliecinājums ES vadītājiem par viņu spējām vienoties kopēju interešu vārdā.

ES dalībvalstu vienošanās par reformām Nicā ļaus Latvijai drošāk turpināt iesākto integrācijas ceļu. ES kļūs par pievilcīgāku sadarbības partneri nākotnē un pievilcīgāku struktūru, kurā Latvija varētu iestāties. Mūsu ieguvums, ja Nicas tikšanās noslēgsies veiksmīgi, būs mazāks nekā problēmas, kas radīsies, ja vienošanās par reformām netiks panākta.

— Kādas ir galvenās problēmas, kuras varētu kavēt ES dalībvalstu vadītāju vienošanos par reformām? Vai neveiksmes gadījumā netiks bremzēts ES paplašināšanās process?

— Galvenā problēma ir tā, ka sagatavošanās darbs Nicas apspriedei nav bijis pietiekami neveiksmīgs, lai Nicā panāktu galējo vienošanos par visiem reformu jautājumiem. Reformu pakete, par kuru jāpanāk vienošanās Nicā, ir ļoti sarežģīta un svarīga. Vairākos reformu jautājumos saduras lielo un mazo ES dalībvalstu intereses, un ir visai grūti panākt kompromisu. Daudzi no jautājumiem, kuri jāizskata Nicā, vēl aizvien ir neatrisināti, cerot uz risinājumu tieši Nicas tikšanās laikā. Tātad risinājumi tiks panākti galvenokārt saspringtās politiskās diskusijās, mazāk iesaistot klasisko ierēdniecību, kas pie šiem jautājumiem strādāja līdz šim. Ir grūti prognozēt, cik gatavi būs ES politiķi, lai panāktu galējo vienošanos Nicas apspriedes laikā.

— Cik zināms, galvenie strīdu jautājumi, kas saistīti ar reformām, ir komisāru skaits un sadalījums Eiropas Komisijā un balsošanas mehānismi Eiropas Savienības Padomē. Kāds būtu Latvijai vēlamais risinājums šajos jautājumos?

Latvijas intereses nav unikālas, tās pilnībā sakrīt ar ES mazo dalībvalstu interesēm. Neredzu objektīvus iemeslus, kādēļ ES dalībvalstis varētu upurētu savas intereses. Domāju, ka mazās dalībvalstis visai stingri pastāvēs uz savu interešu ievērošanu, galvenokārt tas attiecas uz to, lai katrai dalībvalstij Eiropas Komisijā būtu savs komisārs. Arī Latviju interesē galvenokārt jautājums par komisāru sadalījumu.

Kas attiecas uz kvalificēto balsojumu ES Padomē, tad Latvijas balsu skaits ir pietiekami mazs, lai galveno uzmanību vērstu uz plašāku partneru grupas piesaistīšanu atsevišķos jautājumus, nevis cīnītos par to, lai Latvijas balsu svars būtu nedaudz lielāks. Latvijai nerada īpašas problēmas kvalificētā vairākuma balsojums. Es uzskatu, ka mēs spēlēsim komandās ar citām dalībvalstīm, lai sekmīgi aizstāvētu savas intereses, un varēsim darboties pietiekami efektīvi.

Komisāru skaits ir daudz sarežģītāks jautājums nekā balsošanas procedūra, un tas neskar tikai valsts pārstāvniecību, savs komisārs Eiropas Komisijā ir daudz svarīgāks jautājums jebkurai mazai ES dalībvalstij.

— Kā jūs vērtējat to, ka skaidri noteiktās topošās ES dalībvalstis nepiedalīsies institucionālo jautājumu izlemšanā, kas tās tieši ietekmēs, drīzumā kļūstot par ES dalībvalstīm?

Pirmkārt, kandidātvalstu viedoklis tika uzklausīts. Visām valstīm bija dota iespēja izteikt savu viedokli par gaidāmajām reformām, un ikviena kandidātvalsts savas iespējas izmantoja, veidojot savu nostāju atkarībā no tā, kāda būs tās vieta, iestājoties ES.

Otrkārt, paraudzīsimies, kā mēs rīkotos, esot dalībvalstu vidū. Ja mums ir kādas iekšējas problēmas, vai mēs tādēļ šo problēmu risināšanā iesaistītu arī visus iecerētos nākotnes partnerus. Mēs vispirms censtos paši atrisināt savas problēmas, jo, nerodot veiksmīgu risinājumu, var izrādīties, ka iecerētie partneri par tādiem arī nemaz nekļūst. Ja risinājums ES reformām netiek rasts, tad kandidātvalstu viedoklim nav nekādas jēgas.

Uzskatu, ka Eiropas Savienība ir radusi ļoti veiksmīgu līdzsvaru starp divām iespējām — iesaistīt kandidātvalstis vai neiesaistīt, tas ir, uzklausīt viedokli.

— Līdz šim Eiropas Komisija un dažādi dalībvalstu politiķi ir pauduši nostāju, ka Eiropas Savienība vispirms realizēs reformas un pēc tam — ap 2002. gada beigām — ES būs gatava sākt uzņemt kandidātvalstis, kuras būs izpildījušas visus nepieciešamos kritērijus. Vai Nicas tikšanās laikā varētu tikt pateikts kas konkrētāks par paplašināšanās datumiem un atsevišķām valstīm?

— Domāju, ka par konkrētām valstīm Nicā noteikti netiks runāts. Tas būtu politiski nepareizi — nosaukt konkrētas valstis brīdī, kad sarunu process tikai nesen sācies un nav panākta galējā vienošanās ne par vienu jautājumu un ne ar vienu valsti. Ir ļoti pāragri veikt kādu kandidātvalstu grupējumu. Arī attiecībā uz datumiem es uzskatu, ka netiks pateikts nekas vairāk kā tika pausts Eiropas Komisijas nesen prezentētajā ziņojumā. Datumu nosaukšana jebkurā gadījumā ir minēšana, jo sarunu process ir tikai sākuma posmā un vēl ir ļoti daudz neskaidru jautājumu, un iestāšanās datums ir arī procedūras jautājums.

Domāju, ka nevajadzētu gaidīt kādus ļoti pozitīvus pārsteigumus no Nicas tikšanās. Vienīgais negatīvais pārsteigums varētu būt ES dalībvalstu nespēja vienoties par reformām, tas paplašināšanās procesu varētu nedaudz aizkavēt.

Atis Lejiņš, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors

— Trīs dienu garumā šīs nedēļas nogalē norisināsies Nicas galotņu tikšanās, kurā iespējams tiks panākta vienošanās par ES iekšējām reformām. Kāda ir Nicas tikšanās nozīme ES attīstībā, un ko Nicas apspriede nozīmēs Latvijai?

Nicas apspriede ir ārkārtīgi svarīga ES nākotnes attīstībai, jo ir jāatrisina ES iekšējās problēmas, kuras samilzušas gan saistībā ar gaidāmo paplašināšanos, gan sakarā ar ieilgušo nepieciešamību veikt iekšējās reformas.

Kā zināms, Vācijā pēc apvienošanās dzīvo aptuveni 80 miljoni iedzīvotāju, līdz ar to tā ir kļuvusi par lielāko valsti Eiropā. Līdz šim ES centrā ir bijusi tā sauktā Francijas – Vācijas ass. Vācijai, tāpat kā Francijai, kurā dzīvo 58 miljoni iedzīvotāju, ES Padomē ir vienāds balsu skaits – desmit. Šāds pats balsu skaits ir arī vēl divām ES lielvalstīm — Lielbritānijai un Itālijai. Sakarā ar to, ka Vācija ir kļuvusi par izteikti lielāko valsti iedzīvotāju skaita ziņā, tā prasa savu balsu skaitu palielināt līdz 15, bet Francijai šādas izmaiņas nav pieņemamas. Francija ir pieradusi būt ES līderpozīcijās blakus Vācijai, bet, pieņemot šādas izmaiņas, Francija savas pozīcijas zināmā mērā zaudētu. Šeit rodas nesaskaņas, kuras būs visai grūti pārvarēt.

Arī Spānija, kura uzskatāma par Eiropas lielvalsti, vēlas vienādu balsu skaitu ar Itāliju un Franciju, bet Spānijā dzīvo mazāk par 40 miljoniem iedzīvotāju. Tāpat zināmas nesaskaņas ir arī mazo valstu starpā, kuras vēlas savu balsu īpatsvaru palielināt.

ES veidojas problemātiska situācija — vairākums iedzīvotāju dzīvo lielajās valstīs, bet mazo valstu ir ievērojami vairāk nekā lielo. Tādēļ būtu nepieņemami, ka mazās valstis vienmēr varētu pārbalsot lielās valstis, kur dzīvo vairākums iedzīvotāju. Kā zināms risinājums šai problēmai ir izstrādāts tā sauktais dubultā vairākuma balsojums, kur tiek ņemts vērā gan valstu, gan iedzīvotāju skaits. Tomēr es uzskatu, ka vienošanos par balsu sadalījumu ES Padomē būs visai problemātiski panākt.

— Ir izskanējuši viedokļi, ka vienošanās par institucionālajām reformām Nicā tā arī netiks panākta. Kas notiks tādā gadījumā?

Blakus jau manis minētajam jautājumam par balsošanas mehānismu ES Padomē otra grūti risināma problēma reformu sekmīgai realizācijai ir komisāru skaits Eiropas Komisijā. Pirms kāda laika tika panākta vienošanās, ka līdz 2005. gadam katrai dalībvalstij būs viens komisārs, bet vēlāk komisāru sadalījums varētu notikt pēc daļēja rotācijas principa. Tomēr arī šajā jautājumā vēl aizvien ir dažādi viedokļi, tādēļ es pieļauju, ka risinājums Nicā tā arī netiks panākts.

To, ka tiek pieļauts arī negatīvs iznākums Nicā, pierāda arī Zviedrijas ministru prezidenta vietnieces izteikumi — ja Francija nespēs noslēgt vienošanos par reformām, to paveiks Zviedrija savas prezidentūras laikā.

Tomēr neveiksmīgs iznākums Nicā būtu milzīgs trieciens Francijas prestižam. Tādēļ es uzskatu, ka Francija par katru cenu mēģinās panākt vienošanos par reformām un, iespējams, arī piekāpsies dažos strīdīgos jautājumos.

Katrā ziņā cīņa par savām pozīcijām ES ir izvērtusies ļoti nikna, tādēļ iznākumu prognozēt ir visai grūti. Skaidrs, ka pēc Nicas, jau Zviedrijas prezidentūras laikā, būs vēl viena starpvaldību konference, kurā būs jālemj par pirmo jauno dalībvalstu no Austrumeiropas uzņemšanu.

Runājot par ES starpvaldību konferencēm, jāteic, ka vienmēr ir noticis tā, ka pēdējā minūtē pulksten piecos no rīta kompromiss tomēr tiek atrasts. Zināms risinājums varētu būt vienošanās par daļējām reformām, daļu strīdīgo jautājumu atstājot uz vēlāku laiku, tomēr šo iznākumu prognozēt ir visai sarežģīti.

— Kādu iespaidu Nicas apspriede atstās uz Latviju un pārējām ES kandidātvalstīm? Vai paplašināšanās procesā varētu notikt kādas izmaiņas?

Katrā ziņā galvenais ir tas, ka reformas, par kurām tiks diskutēts Nicā, ir vajadzīgas, lai Latvija un pārējās kandidātvalstis varētu tikt uzņemtas ES. Uzskatu, ka nekādas radikālas izmaiņas paplašināšanās procesā nevarētu notikt. Pašreiz ir skaidrs, ka visas kandidātvalstis, izņemot Bulgāriju un Rumāniju, sekmīgi attīstās un varētu tikt uzņemtas 2005. vai 2006. gadā. Protams, izskan viedokļi, ka sekmīgākajām valstīm, piemēram, Ungārijai un Igaunijai, nevajadzētu likt gaidīt, līdz pārējās valstis tās panāktu, tādēļ tās vajadzētu uzņemt, līdzko tās ir gatavas. Tomēr daudz pieņemamāks šķiet variants, kad visas pašreizējās kandidātvalstis, izņemot jau iepriekš minētās — Rumāniju un Bulgāriju, varētu tikt uzņemtas vienlaikus ap 2005. — 2006. gadu. Šo viedokli atbalsta arī vairums man zināmo politisko pētnieku Eiropas Savienībā.

— Vai Nicas tikšanās laikā varētu tikt nosaukti kādi konkrētāki datumi par paplašināšanās procesa attīstību?

— Uzskatu, ka nekas radikāli jauns un nedzirdēts par jauno dalībvalstu uzņemšanu Nicā netiks paziņots. No Eiropas Komisijas amatpersonām jau vairākkārt dzirdēts, ka ES būs gatava sākt jaunu dalībvalstu uzņemšanu 2002. gada beigās, tomēr tas nenozīmē, ka nekavējoties tiks uzņemtas jaunās dalībvalstis.

Scenārijs varētu būt tāds, ka dažas sekmīgākās valstis varētu tikt uzņemtas jau 2004. gadā un pārējās — 2005. un 2006. gadā.

— Kā jūs vērtējat to, ka Latvija un pārējās topošās ES dalībvalstis atrodas ārpus reformu procesa, kurš noteiks ES nākotni, kuras sastāvdaļa būs arī pašreizējās kandidātvalstis?

— Ja runājam par pašreizējām reformām, tad tās ir vairāk ES iekšējās reformas, bet lielākās reformas, kas saistītas ar ES konstitūcijas izstrādi un federatīvo struktūru stiprināšanu Savienībā, ir atliktas uz vēlāku laiku. Šīs reformas noritēs jau tad, kad Latvija būs dalībvalsts. Bet tagadējos procesos Latvijas intereses aizstāv pašreizējās mazās ES dalībvalstis, kuru tiesības un ietekme būs līdzīga kā Latvijai.

Sandra Kalniete, Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Francijā

— Kāda, jūsuprāt, būs Nicas apspriedes starptautiskā nozīme?

—Jūs, es domāju, intervēsit arī citus vēstniekus, un baidos, ka visiem mums atbildes būs garlaicīgi vienādas. Jo visbūtiskākais, ko Nicas apspriede izdarīs, ir tas, ka mainīs ES institūcijas tā, lai tās būtu piemērotas funkcionēt daudz lielākā valstu sastāvā. Šī apspriede nepieņems lēmumus, kas tiešā veidā attiektos uz Latviju vai kādu citu kandidātvalsti. Jo ES paplašināšanās Francijas prezidentūras laikā ir otrā plāna jautājums. Bet tieši ES gatavība uzņemt jaunas dalībvalstis jau arī ir tas, ko Latvija un visas citas ES kandidātvalstis visvairāk gaida no ES dalībvalstu vadītāju apspriedes Nicā.

— Kādi būs Latvijas turpmākie ārpolitiskās taktikas uzdevumi atkarībā no Nicas apspriedes eventuālajiem lēmumiem?

—Latvijas turpmākie ārpolitiskie uzdevumi īpaši nemainīsies. Tā būs pastiprināta un ļoti mērķtiecīga gatavošanās sākt sarunas par būtisko. Pašlaik mēs esam tajā stadijā, kad norit priekšsarunas. Faktiskā stāvokļa konstatācija, kas ir ļoti svarīgs posms. Pēc tam sāksies visgrūtākais posms, kad ES dalībvalstis mums izvirzīs savas intereses. Un mums tam jābūt ļoti sagatavotiem. Otrs, manuprāt, ļoti svarīgs jautājums mūsu taktikai ir nepieļaut, ka valstis tiek grupētas pēc kādiem ģeopolitiskajiem apsvērumiem un ka tādā veidā notiek pirmā paplašināšanās. Mums vajag, lai konsekventi tiktu saglabāta individuālā attieksme pret katru kandidātvalsti.

Intervēja: Jānis Ūdris un Artis Nīgals,"LV" nozaru redaktori