Par kodolenerģijas turpmāko attīstību Eiropas Savienībā

Divdesmitajā gadadienā kopš Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas Eiropas Parlaments pieminēja traģiskās avārijas upurus un diskutēja par to, kā šādas katastrofas novērst turpmāk. Pēc Eiropas enerģētikas komisāra Andra Piebalga paziņojuma par Komisijas darbu kodoldrošības jomā Parlamentā izvērsās diskusijas par kodolenerģijas turpmāko atttīstību Eiropas Savienībā.

Komisārs Andris Piebalgs ziņojumu Parlamentam sāka ar cieņas apliecinājumu Černobiļas katastrofas upuriem. “Latviju tā neskāra tieši, bet mums bija 6000 t.s. likvidatoru, no kuriem 500 miruši un puse kļuvuši par invalīdiem,” teica Andris Piebalgs, pieminot arī savu personisko pieredzi: katastrofas laikā, būdams Ukrainā, viņš par notikumu uzzināja tikai divas dienas pēc avārijas.

Lai šādi notikumi vairs neatkārtotos, Eiropas Komisija ir ieguldījusi ievērojamus līdzekļus un darbu. Sākot ar 1991.gadu, Komisija sniegusi finanšu atbalstu vairāk nekā pusmiljarda eiro vērtībā kodoldrošības veicināšanai Krievijā, Ukrainā, Armēnijā un Kazahstānā, tostarp arī atbalstu Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas pārvaldītajam Černobiļas Patvēruma fondam. Nākamajā ilgtermiņa budžetā 2007.–2013.gadam 500 miljoni eiro ieplānoti kodoldrošībai ārpus ES robežām. Eiropas Savienības dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses vairākās starptautiskajās konvencijās – par palīdzību ar radioaktivitāti saistītās ārkārtas situācijās, par kodoldrošību, kodolmateriālu fizisko aizsardzību, par izlietotās degvielas pārstrādi.

Mācoties no pagātnes kļūdām, Eiropas Kopiena ieviesa un vēl ir spēkā ierobežojumi atsevišķu lauksaimniecības produktu importam, un ja būs nepieciešams, Komisija ieviesīs papildu pasākumus. ES prasa dalībvalstīm noteikt drošības un sabiedrības informācijas pasākumus un ir ieviesusi radioaktivitātes noteikšanas un informācijas apmaiņas sistēmu visā Eiropā. Tādu vecās sistēmas AES kā Ignalinas, Kozlodu un Bohunices atomelektrostaciju slēgšana bija vai vēl ir priekšnoteikumi ES iestāšanās sarunās Lietuvai, Bulgārijai un Slovākijai. 

Hanss Gerts Peterings (Vācija), uzstājoties Tautas partijas grupas vārdā, vērsa uzmanību uz Černobiļas katastrofas milzīgajiem apmēriem: tā piesārņoja 40 000 km², kas ir tik pat daudz, cik plaša ir Beļģijas teritorija. “…sprādziens notika militāra eksperimenta rezultātā. Tas parāda, cik atbildīgie ir izturējušies nevērīgi un nicīgi pret upuriem,” teica H.G.Peterings. Tautas partijas grupas priekšsēdētājs aicināja nākamajos gados, attīstot kodolenerģētiku, pastiprināt kodoldrošību, bet paplašināšanās kontekstā izvirzīt īpaši stingras prasības par to reaktoru slēgšanu, kuri neatbilst drošības standartiem. ES kaimiņzemēm jāsasniedz kodoldrošības jomā tāds pats līmenis kā ES, viņš teica. 

Martins Šulcs (Vācija) stingri iebilda pret kodolenerģētikas attīstīšanu ES, lai gan atzina, ka sociāldemokrātu grupā ir pārstāvji, kas atbalsta paplašinātu kodol­enerģijas izmantošanu. “Šajā gadadienā jāpiemin upuri. Katastrofa notika diktatūras apstākļos. Tālaika režīms nes vēsturisku atbildību,” atzina deputāts. ES tuvākajā nākotnē jāatbild uz jautājumu, vai viss, kas tehniski iespējams, ir arī morāli pieņemams. Pēc M.Šulca domām, ir vairāki iemesli skeptiskai attieksmei pret kodolenerģiju: jāņem vērā risks un iespējamo katastrofu apmēri. Nedrīkst ignorēt arī notikumu attīstību tādās valstīs kā Irāna – ir ļoti grūti novērst risku, ka civiliem mērķiem ražotā kodolenerģija netiek izmantota arī militāriem nolūkiem.  

Greiems Votsons (Apvienotā Karaliste) prasīja, lai AES, kas celtas pēc tā paša modeļa kā Černobiļas stacija, tiktu slēgtas. ES ir jāmaina veids, kā tā izmanto enerģiju. “Ja enerģētikas jomā esam tik ļoti atkarīgi no Krievijas, ir jādomā par kopīgu enerģētikas politiku. Zaļajās tehnoloģijās investēta nauda nav nosviesta zemē, tāpēc mēs [Liberāļu un demokrātu grupa] atbalstām Austrijas prezidentūras centienus.”

“Par spīti tam, ka jau pagājuši 20 gadi kopš katastrofas, pilsoņi nav informēti par ārkārtīgi smagajām sekām,” norādīja Klods Turms (Luksemburga). Atomenerģijas lobijs Briselē apgalvo, ka katastrofas rezultātā gāja bojā 15 upuri, citi avoti liecina par 4000, bet šie skaitļi būs jāpārskata. Deputāts asi kritizēja jebkurus plānus turpmāk attīstīt kodolenerģētiku un celt jaunas stacijas, norādot uz vides un terorisma riskiem. Viņš aicināja uz lielāku pārskatāmību kodolenerģētikā.

Viņa viedokli atbalstīja Jūnass Šēdestets (Zviedrija): “Černobiļas avārija nav vienīgā katastrofa, ko izraisījusi atomelektroenerģijas ieguve. Taču vēl ir daudz pirms­plūdu laika AES, kas joprojām darbojas.” Viņš atgādināja, ka pasaulē nav atrisināts kodolatkritumu jautājums, tātad tas tiks atstāts mantojumā nākamajām paaudzēm. Viņaprāt, kodolenerģija ir dārga – vajadzīgas lielākas investīcijas jaunajām enerģijām.

Arī Georgioss Karacaferis (Grieķija) norādīja uz riskiem: “Bulgārija ceļ jaunu staciju, Turcija būvē trīs jaunas atom­elektrostacijas, bet tur cilvēkus apmāca tie paši tehniķi, kas būvējuši Černobiļas AES. Mums ir jāizsver par un pret un jāpieņem pareizais lēmums.”

“Mani aizkustināja Andra Piebalga uzruna, pieminot cilvēkus, kas šodien ir pilnīgi aizmirsti. Tā bija pašnāvnieku misija, ko cilvēki uzņēmās veikt savu tautu labā,” teica Braiens Krovlijs (Īrija). “Ņemot vērā kodolenerģijas riska apjomus, cilvēkiem vērts pameklēt citu alternatīvu.” Deputāts izteica gandarījumu par brīvprātīgo grupas darbu, kura Černobiļas bērnu atbalstam, tostarp viņu dalībai vasaras nometnēs, savākusi 16 miljonus eiro.

Jana Bobošikova (Čehija), atzīdama katastrofas briesmīgās sekas, tomēr aicināja eiropiešus sev atzīties, ka vēja reaktori neapmierinās ES iedzīvotāju kāri pēc komforta, tāpēc ES kodolenerģija vajadzīga – bet tai jābūt pilnīgi drošai.