2006.gada 4.maija stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Sa­eimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja.

Cienījamie kolēģi! Sākam Saeimas svinīgo sēdi, kas veltīta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas 16.gadadienai.

Sēdi vada Latvijas Republikas 8. Saeimas priekšsēdētājas biedre Vineta Muižniece.

Sēdes vadītāja.

Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei.

I.Ūdre (8.Saeimas priekšsēdētāja).

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!

Cienījamie deputāti! Ministri! Ekselences! Augstākās padomes deputāti!

Dāmas un kungi!

Pirms 16 gadiem ap Saeimas namu staroja īpaša aura. Cilvēku tūkstoši ar cerībām, ilgām un bažām gaidīja izšķirīgo Augstākās padomes deputātu balsojumu. Latvijas tauta ilgi bija kāpusi kalnā, un 4.maijam bija lemts kļūt par dienu, kad mēs sasniedzām virsotni. Virsotni, kas deva spēku un ticību, ka Latvijas neatkarība ir atjaunota. Virsotni, no kuras pavērās skats uz citām, jaunām virsotnēm.

Šis ceļš kalnup mūsu zemes iedzīvotājiem lika izšķirties par svarīgāko savā dzīvē. Par ideāliem un idejām, kuru dēļ ir vērts dzīvot un kuru dēļ ir vērts cīnīties. Arī mirt. Un izrādījās, ka sapnis par savu brīvu valsti ir lielākais un svētākais no visiem sapņiem. Tas saliedēja latviešus un cittautiešus, tas saliedēja vecāko paaudzi un jaunatni, tas saliedēja pilsētniekus un lauciniekus, tas saliedēja strādniekus un inteliģenci. Tas radīja atsaucību mūsu kaimiņos, mūsu draugos un domubiedros daudzviet pasaulē.

Latvijas tauta ar savu pašapziņu un gribu pierādīja, ka var pārvērst sapni realitātē. Mēs bijām pamatoti lepni, ka to varam. Mēs bijām lepni par tiem Latvijas tautas priekšstāvjiem, kuru paš­aizliedzīgais darbs nodrošināja Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu. Mēs zinājām, cik ļoti viņiem bija nepieciešams tautas atbalsts. Arī personīgā drosme. Cilvēkiem acīs bija prieka asaras, un gribējās, lai unikālā vienotības un emocionālā pacēluma sajūta nekad nenoplok.

Jau 1990.gada 4.maijā bija skaidrs, ka priekšā stāv grūts, pārbaudījumiem pilns politisks process. Bija jāsaprot, ka no vienas kalna virsotnes uz nākamo nevar nokļūt pa taisnu līniju.

Valsts neatkarības atjaunotne un demokratizācija prasīja rūpīgi izsvērtus un arī ļoti smagus lēmumus. “Kaut vai pastalās, bet uz Eiropu!” – toreiz tā mēdza teikt. Taču nācās uzvilkt baltu kreklu un art zemi, un tas ne vienam vien sagādāja vilšanos. Ne visi lēmumi bija pareizi, bet kurš gan tobrīd varēja pretendēt uz vienīgo patiesību? Jā, un pat vēl šobrīd mēs daudzos gadījumos cīnāmies ar sekām.

Un tomēr!

Cienījamie kolēģi!

Ja padomājam, kā mēs katrs izpratām pirms 16 gadiem pasludināto Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarāciju?... Protams, mēs uzelpojām – esam brīvi. Bet galvenais taču bija noturēties virsotnē, strādāt kopā, būt vienotiem, lai piepildītu brīvas un patstāvīgas valsts ideālus. Bet – vai tagad mūsu runās vienmēr izskan katra runātāja patiesā pārliecība?... Vai patiesi aizstāvam to, kā dēļ vispār esam ievēlēti Saeimā?...

Vēl pirms nepilniem četriem gadiem, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, mēs pirmo reizi tautas priekšā devām zvērestu. Mēs solījām būt uzticīgi Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Mēs apņēmāmies ievērot Latvijas Satversmi un likumus.

Mēs arī cerējām mainīt 7.Saeimas praksi pozīcijas un opozīcijas attiecībās, uzsverot, ka ir jāuzklausa un jāņem vērā katrs konstruktīvs priekšlikums, kas izskan no šīs tribīnes.

Pavisam nesen mēs pieņēmām arī Saeimas deputātu ētikas kodeksu, kura mērķis ir iedibināt augstus uzvedības standartus un tādējādi vairot sabiedrības uzticēšanos Saeimai.

Mēs vairākkārt un ļoti nopietni esam pauduši savu labo apņemšanos, un labajai gribai, gluži loģiski, būtu jāiet pa priekšu labajiem darbiem – ar noteikumu, ka darbi patiešām sekos.

Bet, ja ielūkojamies savā ikdienā, tad jāsecina, ka Saeima joprojām ir politiķu kaujas lauks, kur pārāk bieži tiek krustotas ambīcijas un šauri partijiskas intereses. Pat vārdiem konstruktīva sadarbība pēkšņi ir piešķirta negatīva pieskaņa, it kā tie būtu pretmets skanīgajam vārdu savienojumam morāles principi. Pēc būtības konstruktīvs ir tāds, kas veido pozitīvu pamatu, priekšnoteikumus turpmākajam darbam, kāda projekta vai lēmuma izstrādāšanai un vairākumam pieņemama rezultāta sasniegšanai. Savukārt morāls ir tāds, kas atbilst vispārcilvēciskām morāles normām, ja vērtējam kādu rīcību vai nostāju. Šie vārdi – katrs ar savu jēdzienisko segumu – nav iedomājami viens bez otra, ja vēlamies panākt savas valsts un sabiedrības attīstību.

Katram savā vietā mums pēc labākās sirdsapziņas būtu jāstrādā ar vienu mērķi – lai cilvēkiem būtu labi un droši dzīvot Latvijā. Jāstrādā, nevis noniecinot citam citu, nevis pūloties saglabāt kārtējo valdību vai ik darbadienu rīkojot sestdienas tīrīšanas talkas, bet tā, lai ikviens savās mājās, savā Dzimtenē justos kā cilvēks, kuru ciena un kurš spēj cienīt citus. Jo tā ir dzīves zelta norma. Garīgā labklājība bija un būs pamatā jebkāda veida materiālajiem labumiem. Starp citu, varbūt daļa no tiem, kas dodas iztikas pelnīšanā uz ārzemēm, patiesībā meklē mieru, normālam dzīves ritumam atbilstošus apstākļus, nevis peļņu un tikai peļņu?... Iespējams, ka nemitīgie ķīviņi, par kuriem runā un dzird, baumas un skandāli, kurus inspirē un izplata, ir tie, kas sagandē cilvēkos prieku te būt...

Varbūt vispirms katrs savā vietā padomāsim par to, ko mēs paši darām ar savu valsti un kādā situācijā noliekam cilvēku. Piemēram, mūsu vecos vīrus, kas vēlas aiziet uz piemiņas vietām, lai noliktu ziedu pušķīti vai satiktu savus līdzgaitniekus.

Katrs var pieminēt to, kas viņam ir dārgs. Un no kā mēs baidāmies – savā brīvā zemē? Mēs uzkāpām kalnā, bet tagad ceļam mūrus, lai paši sev apgrūtinātu nākamās virsotnes sasniegšanu?... Mēs zinām, ko nozīmē totalitārisms un okupācija. Mēs zinām, cik traģiska izvērtās to astoņpadsmit, septiņpadsmit un pat sešpadsmit gadus veco puišu dzīve, kuri tika iesaukti vācu vai padomju armijā. Un par spīti tam – ne vien pieļaujam, ka cilvēkiem tiek piešķirti apkaunojoši apzīmējumi, bet pat samierināmies ar to, ka viņus sāk šķirot! Ja mēs tā izprotam savu pagātni, ja mēs tā izrīkojamies ar saviem tuvākajiem, tad kādā virzienā mēs ejam?

“Vēl tevī pagātne ir nepārciesta, –

Vēl nespīdi tu pats,

Tik tava dvēs’le ir uz sauli griezta.”

Tā teica Rainis.

Par plaisu starp sabiedrību un varu tiek runāts daudz un visos laikos, bet kas cits, ja ne mēs paši, cels tos savstarpējās sapratnes tiltus. Un ne jau tikai varas un sabiedrības starpā, bet dažādu varas pīlāru, dažādu sabiedrības grupu un to interešu paudēju starpā. Vai ir kas panākts, izplatot nihilistiskas idejas un sludinot apātiju? Demokrātiskās valstīs sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu uzdevums ir veicināt sapratni starp valsts pārvaldi un tās iedzīvotājiem.

Rodas jautājums – ja tiek tiražētas puspatiesības un baumas, vai tas veicina šo sapratni vai, gluži otrādi, padziļina plaisu? Sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem nebūtu jāpārstāv nekādas citas intereses, izņemot sabiedrības tiesības zināt patiesību par notikumiem, kas tai šķiet interesanti un nozīmīgi. Varbūt vajag darīt nevis to, kas ir vienkāršāk, bet gan to, kas ir profesionāli un pareizi. Kāds slovēņu rakstnieks ir sacījis: “Par gaišo nākotni rūpējas politiķi, par gaišo pagātni – vēsturnieki, par gaišo tagadni – žurnālisti.”

Kolēģi! Vai mēs varam formulēt, kas pirmām kārtām ir vajadzīgs mūsu jaunatnei? “Ja pieaugušie, kuru jaunība iederas citā laikmetā, to vien pārdomātu, cik tālu viņu kādreizējās nākotnes izredzes atšķiras no tagadējām, viņi daudz nopietnāk piegrieztos jaunatnes liktenim.” Tā teicis filozofs, kādreizējais Latvijas Universitātes docents Teodors Celms.

Nemaz ne tik sen konstatējām, ka Latvijā trūkst inženierzinātņu speciālistu, tāpat fizikas, bioloģijas un ķīmijas lietpratēju. Un šajā sakarā, piemēram, Krāslavas Varavīksnes vidusskolas skolēnu parlamenta pārstāvji, tiekoties ar deputātiem, pajautāja, vai ir tāda programma, kur būtu ietverts valstij nepieciešamo profesiju saraksts. Skolēnus arī interesēja, kā cīnīties ar subkultūras sindromu Latvijā. Viņus interesēja pozitīvās izaugsmes un attīstības lietas, dažādu kultūras vērtību apguve un apmaiņa, nevis tukša runāšana par naidu un pesimismu kurinošiem tematiem.

Mūsu jaunieši ir atvērti pasaulei, sabiedrībai, līdzcilvēkiem, un – gluži dabiski – arī no pasaules, sabiedrības un līdzcilvēkiem viņi gaida to pašu. Viņiem ir vajadzīga vide, kas parāda nākotnes perspektīvu, kas informē par izvēles iespējām, par pieejamiem izziņas avotiem. Vide, kas ļauj brīvi domāt un cerēt uz savu sapņu piepildījumu. Viņiem ir vajadzīgs arī valsts budžetā plašsaziņas līdzekļiem piešķirtā finansējuma saprātīgs sadalījums, kas adekvātu līdzekļu daļu atvēlētu izglītojošām un audzinošām bērnu un jauniešu programmām.

Bērni ātri aizmirst slikto, un, paldies Dievam, ka tā. Taču ir nepiedodami, ka pieaugušie tiecas izmantot viņu nepieredzējušos prātus, lai sludinātu ekstrēmistiskas un melīgas idejas. Lai iegalvotu, ka var pastāvēt vairāki “patiesības minis­tri”, kuri pēc savas saprašanas par taisnību drīkst spriest tiesu.

Lai lieku reizi padomātu par to, kāda ir demokrātijas īstenā vērtība, der pārlasīt Džordža Orvela romānu “1984”. Cik daudziem elles lokiem cilvēkam ir jāiziet cauri, lai vispār saprastu, kas ir demo­krātija un kāda tā ir bagātība.

Mums jārod atbilde uz jautājumu, ko mēs savā demokrātijā gribam saglabāt, ko – pārveidot un ko – attīstīt.

Cik izkopta, cik stabila ir mūsu iekšējā vērtību sistēma, lai mēs vispār to darītu. Cik katrs ir patstāvīgs savā pārliecībā un cik aizņemas no citu uzstādījumiem. Kur beidzas visatļautība un sākas cilvēktiesību aizskārums. Jebkurā iekārtā, jebkurā demokrātijā ir spēki, kas manipulē ar principiem un saukļiem, it sevišķi, kad nevar panākt sava domāšanas veida un pasaules uzskata pārsvaru.

Viens neizvērtējis nosoda to, ko otrs atzīst par labu esam. Trešais uzdod par patiesību to, ko no rīta mostoties ir padzirdējis. Mūsdienu Latvijā diemžēl tā ir realitāte. Tāpēc vismaz pagaidām vēl ir pāragri runāt par nepieciešamību ieviest legālās prezumpcijas principu, ja sākotnēji nav izprasts nevainības prezumpcijas princips. Un neiespējami par to runāt būs tikmēr, kamēr nepratīsim atšķirt demokrātiskas sabiedrības instrumentus no policejiskas valsts atribūtiem. Šajā sakarībā ir svētīgi atcerēties veco patiesību, kas vēstures gaitā gan pavērsta ir dažādi, proti: cēls mērķis neattaisno zemiskus līdzekļus.

Cienījamie kolēģi! Dabā patlaban ir pavasaris, bet mēs itin bieži kā atskaites sistēmu minam rudeni. Ik dienu saskaramies ar augstās inflācijas un zemo algu slogu, vārdu sakot, ar rudens izpaus­mēm mūsu ekonomikā. Rudenī notiks arī kārtējās Saeimas vēlēšanas. Un tiek spriests, kas dosies un vai vispār cilvēki dosies balsot... Bet ir taču lietas, kuras pilsonim gluži vienkārši pienākas darīt. Ja cilvēkam rūp savas tautas un valsts liktenis, viņš domās, kādu valsts pārvaldi vēlas panākt. Un ir notikumi, kuri risinās, neraugoties uz gudrām teorijām par iespēju tos mainīt vai novērst. Katrai parādībai ir savi iemesli, savas likumsakarības, un daudz ko revidē vai dziedē laiks. Vienkārši jāpieņem, ka ir lietas, kas varbūt lēni, bet nepārtraukti attīstās, un arī tādas lietas, kas agri vai vēlu izzūd. Ja redzam dažus kokus, ne vienmēr tas nozīmē, ka aiz tiem būs necaur­ejams mežs.

Ir jāsaprot arī šāda sakarība: jo vairāk tautsaimniecībā ieplūst nepamatoti naudas apjomi, jo drīzāk mēs varam gaidīt kādu inflācijas lēcienu. Lai to līdzsvarotu, dažkārt ir nepieciešami radikāli lēmumi. Kura valdība mums ir bijusi tik bezbailīga un ieslēgusi zaļo gaismu šādiem radikāliem lēmumiem?... Ja atceramies – kad Latvijai bija bezpartijisks premjers, tad tika pieņemti atbilstoši, pārdomāti, tajā laikā varbūt nesaprotami radikāli lēmumi. Kaut arī nepopulāri, tie bija tiešām vajadzīgi. Un šo lēmumu pamatā nebija vienas vai otras partijas intereses. To pamatā bija veselais saprāts un sabiedrības intereses.

Paralēli šīm rudenīgajām vēsmām mums joprojām patīk runāt par Latvijas tēlu. Vai nav labāk tā, ka par mums un Latviju runā mūsu darbi? Turklāt labo darbu mums nav maz.

Un tas nav tikai pasaules hokeja čempionāts, kas pēc milzīgiem organizatoru pūliņiem rīt tiks atklāts Latvijā. Tas nav tikai NATO sammits, kas tūlīt pēc Latvijas valsts dibināšanas svinībām notiks Rīgā. Tie ir mūsu valsts iedzīvotāju ikdienā paveiktie darbi, sākot no veca kultūras nama sakārtošanas un beidzot ar jauna ceļa izbūvi. Tie ir mūsu strādīgie cilvēki, kuru zināšanu un līdz ar to arī iespēju potenciāls vēl nav pilnīgi izmantots – ne Latvijā, ne Eiropā, ne pasaules mērogā. Turpmāk ieguldījumiem zinātnē un izglītībā ir jākļūst par mūsu valsts un sabiedrības attīstības dzinējspēku.

Līdz šim nebijām padarījuši par pietiekami caurskatāmām, abpusēji saprotamām un produktīvām attiecības starp likumdevēju un nevalstiskajām organizācijām. Tika izveidota darba grupa, un 30.martā Latvijas Republikas Saeima pieņēma Deklarāciju par pilsoniskās sabiedrības attīstību Latvijā un sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām. Tā mums likās loģiska un laikmeta prasību diktēta nepieciešamība.

Arī Latvijas Ministru kabinets un vairāk nekā pussimta nevalstisko organizāciju pārstāvji pagājušajā gadā parakstīja savstarpējās sadarbības memorandu, lai sekmētu efektīvas un sabiedrības interesēm atbilstošas valsts pārvaldes darbību, nodrošinot pilsoniskās sabiedrības iesaisti lēmumu pieņemšanā.

Fakts, ka nevalstiskās organizācijas kļūst arvien aktīvākas, ka palielinās to loma valsts politikas plānošanas un lēmumu pieņemšanas procesos, ir viens no indikatoriem, kas liecina par demokrātijas attīstību. Tagad mums ir šie labās gribas dokumenti, un tagad tie jāievieš praksē.

Godātie deputāti!

Jau otro gadu 1.maijā atzīmējam ne vien Satversmes sapulces – Latvijas pirmā vēlētā parlamenta – sasaukšanas dienu, bet arī gadskārtu kopš Latvijas pilntiesīgas dalības Eiropas Savienībā. Mūsu valsti sargā NATO dalības līguma 5.pantā minētās saistības, un jau divus gadus Latvijai pieejamas visas tās iespējas, kādas piedāvā abas šīs nozīmīgās organizācijas.

Ir vairāk nekā skaidrs, ka mūsdienu hiperglobalizētajā pasaulē neviena valsts nevar palikt malā un gaidīt, lai kāds cits pieņem tai labvēlīgus lēmumus. Pasīvus līdzspēlētājus reti kurš uztver nopietni. Mūsu ārpolitikai jābūt perspektīvas ārpolitikai. Tas nozīmē, ka pašiem ir aktīvi jāstrādā, paužot savus uzskatus mūsu tautai un valstij būtiskajos jautājumos. Ir labi, ka tiek izstrādāta un publiski apspriesta stratēģija Latvijas dalībai Eiropas Savienībā. Mums ir jāformulē mērķi un prioritātes, kā arī jāvienojas par saskaņotu rīcību, lai pilnvērtīgi izmantotu to, ko mums dod dalība Eiropas Savienībā, un veicinātu savas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Pēc iespējas plašākai jābūt darbībai starptautiskajās organizācijās, gan nākot klajā ar savām iniciatīvām, gan skaidrojot mūsu valsts nostādnes.

Vēl arvien pilnībā neesam izmantojuši tās iespējas, kādas ir parlamentārajai diplomātijai. Tās nozīme tikai pieaug. Par to liecina Latvijas deputātu veiktais. Šā gada sākumā Eiropas Padomes Parlamentārajā Asamblejā Latvijas delegācijas locekļi panāca, ka, pieņemot rezolūciju par totalitāro komunistisko režīmu izdarīto noziegumu nosodījumu, Latvijas pozīcija tika atzīta par pareizu un taisnīgu. Pierādījām arī vispārzināmo faktu, ka mūsu valsts rūpējas par mazākumtautību tiesību ievērošanu un nekādi pēcmonitoringa procesi nav nepieciešami. Mūsu deputāti regulāri piedalās arī citu parlamentāro asambleju, tai skaitā plašākā parlamentāriešu foruma – Starp­parlamentu Savienības –, dokumentu izstrādāšanā. Mūsu priekšlikumi tiek ne vien uzklausīti, bet arī ņemti vērā.

Viena no mūsu reģiona prioritātēm ir triju Baltijas valstu sadarbība. Citi mūsu problēmas nerisinās. Tāpēc ļoti svarīgi ir šo sadarbību uzlabot, paplašinot informācijas apmaiņu un koordinējot rīcību atbilstoši kopējām interesēm un mērķiem ārpolitikā. Jau ievērojamu laiku Baltijas valstu pārstāvji ir gaidīti viesi Ukrainā, Moldovā, Gruzijā un citās valstīs, ar kurām varam dalīties reformu īstenošanā gūtajā pieredzē, tādējādi paplašinot demokrātijas un stabilitātes telpu. Ar valstīm, kas ir ieinteresētas tiesiskuma un demokrātijas nostiprināšanā, mēs runājam vienā valodā. Mēs esam kļuvuši par domubiedriem, kam labākā liecība ir veiksmīgs dialogs.

Daudz varam darīt Baltijas Asamblejas ietvaros. Šai organizācijai būs nozīme arī turpmāk, kaut vai runājot par mūsu dziļāku sadarbību ar Ziemeļeiropas reģiona valstīm un attiecību stiprināšanu ar šo reģionu, tai skaitā ar Norvēģiju un Islandi, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis. Pieaugot Eiropas enerģētiskajai nestabilitātei, ir jādomā par enerģijas avotu diversifikāciju. Tāpat daudz drošāk mēs varētu iestāties par sava nacionālā zinātniskā potenciāla atbalstīšanu un iesaistīšanos alternatīvo enerģijas veidu apgūšanā.

Latvijai ir jāstrādā dažādos virzienos – gan veicinot cilvēciskos un kultūras kontaktus, izvēršot ekonomisko pārstāvniecību tīklu, gan aizstāvot savus uzņēmējus ārvalstīs. Noteikti ir jāizmanto sadarbības un attīstības potenciāla priekšrocības Baltijas jūras valstu reģionā, kas šobrīd ir viens no dinamiskākajiem Eiropā.

Pirms nedēļas Sanktpēterburgā atmiņā tika atsaukts kāds vēsturisks notikums – apritēja simt gadi, kopš Krievijā tika ievēlēta pirmā Valsts Dome. Tajā strādāja arī septiņi Latvijas deputāti. Viņu vidū – pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste un arī dedzīgais Latvijas vienības idejas sludinātājs Francis Trasuns, kam pagājušā gada 4.maijā pie Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles atklājām piemiņas cilni. Lai cik dažādi ir bijuši mūsu valstu vēstures līkloči, nevar noliegt, ka pragmatisks un lietišķs dialogs un sadarbība ar Krieviju ir abu mūsu valstu interesēs.

Cienījamie klātesošie!

Ja vajadzētu definēt, kas šobrīd ir pats būtiskākais mūsu tautai un mūsu līdzcilvēkiem, es teiktu, ka tā ir spēja saglabāt savu gara spēku un māka nepazaudēt domu plašumu. Tas ir visāda veida, tostarp arī ideju, mecenātisms. Un domu labdarība. Tas, kas ceļ pašu un atbalsta otru. Ir cilvēki un valstis, kas var sniegt palīdzību, un ir cilvēki un valstis, kam šī palīdzība ir nepieciešama vairāk. Ir lietas, pret kurām mēs nevaram palikt neitrāli, ja apzināmies savu galveno misiju. Un īstenībā katra cilvēka galvenā misija ir būt Cilvēkam.

“Cilvēka vērtības mēraukla ir viņa darbu krietnums un godīgums attiecībā pret savu valsti un līdzcilvēkiem.” Tā atzinis kādreizējais Latvijas sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš. Var jau pateikt dažādi, bet vienīgi cilvēks pats spēj novērtēt to, ko viņš pilda un kā viņš pilda savu misiju. Jo svarīgākais jau ir tas, ko mēs paši domājam par sevi. Vai spējam atklāti un godīgi ieskatīties savā dvēselē. Vai esam mierā ar savu raksturu, rīcību un pasaules uztveri. Vai esam bijuši brīvi savā izvēlē.

Ne jau citu domas un spriedumi kādu ir uzveduši kalnā. Turklāt kalni, tāpat kā cilvēki, mēdz būt dažādi. Svarīgākais ir pamats, uz kā stāvam, un domas, kas paceļ spārnos. Tā zeme ir bagāta, kuras ļaudis prot atraisīt savus cilvēciskos resursus labiem vārdiem un labiem darbiem. Latvijas ļaudīm ir daudz šādu resursu. Tad būsim vienoti un liksim tos lietā!

Dievs, svētī Latviju!

(Skan valsts himna.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja.

Cienījamie kolēģi! Līdz ar to mūsu šīsdienas svinīgā sēde ir slēgta.

Vēl daži organizatoriski jautājumi. Es gribētu palūgt visus deputātus palikt pašreiz zālē, jo mēs turpināsim ar fotografēšanos šeit pat – zālē. Es lūdzu arī Valsts prezidentes kundzi piedalīties šajā procedūrā.

Un pēc tam es laipni lūdzu gan deputātus, gan viesus pulcēties tepat blakus – Sarkanajā zālē, lai mēs dalītos atmiņās par to laiku, kas bija pirms sešpadsmit gadiem 4.maijā.

Paldies!