Eiropa ir kopīga, un arī mūsu kultūras mantojums ir kopīgs

Juris Dambis, Latvijas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs, Eiropas Padomes Kultūras mantojuma komitejas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Tikai mēnesis pagājis kopš Latvijas prezidentūras sākuma Eiropas Padomē, taču mūsu valstī šajās dienās, no 7. līdz 10. decembrim, jau notiek vērienīgā Eiropas Padomes kampaņas "Eiropa — kopīgs mantojums" noslēguma ceremonija. Šis notikums, kam aizsākumi meklējami jau krietni agrāk, ievada Latvijas prezidentūras pasākumu kalendāru Latvijā. Ar ko izskaidrojams tieši šāds akcents un Rīga kā Eiropas Padomes kampaņas norises vieta?

— Fakts, ka Eiropas Padome par noslēguma vietu kampaņai "Eiropa — kopīgs mantojums" izvēlējās tieši Latviju, ir pārliecinošs apliecinājums mūsu attīstībai kultūras pieminekļu aizsardzībā. Lai pilnībā saprastu, ko šī kampaņa nozīmē, jāatskatās vēsturē. Jo iepriekšējo šādu kampaņu Eiropas Padome bija sarīkojusi pirms divdesmit pieciem gadiem. Tātad tas nenotiek ik gadu un pat ik pa pieciem vai desmit gadiem ne. Tas ir tiešām unikāls notikums...

— . .. ceturtdaļgadsimta notikums.

— Jā, jums taisnība. Iepriekšējā Eiropas Padomes kampaņa notika 1975. gadā, un tās temats bija arhitektūra. 1997. gadā Eiropas valstu vadītāju tikšanās laikā tika nolemts organizēt kampaņu, sagaidot nākamo gadsimtu un gadu tūkstoti un arī svinot Eiropas Padomes 50 gadu jubileju. Tika daudz diskutēts, par kādu tematu šī kampaņa organizējama, un beidzot nonāca pie secinājuma, ka piemērotākais temats būs kultūras mantojums. Tālāk attīstot šo ieceri, radās formulējums "Eiropa — kopīgs mantojums". Un tas ir arī politisks mantojums. Jo mums aizvien vairāk jāsaprot, ka Eiropa ir kopīga un arī mūsu kultūras mantojums ir kopīgs. Ka tas pieder nevis atsevišķai cilvēku grupai vai vienas valsts sabiedrībai, bet mums visiem.

Šim principam pakļauts arī kampaņas noslēguma pasākumu cikls Latvijā. Dalībnieki Rīgā ieradās vakar, 7. decembrī, un viņiem jau pirmajā dienā bija iespēja apskatīties vienu no projektiem, kurš sagatavots restaurācijas darbiem, — Sabiles sinagogu. Tas ir Latvijas un Zviedrijas projekts, kas ietilpst plašajā Abavas ielejas saglabāšanas projektā. Tātad jau pirmajā Eiropas Padomes viesu ierašanās dienā mēs parādījām savus labos nodomus. Ka kultūras mantojumu mēs nešķirojam ne pēc politiskās, ne pēc reliģiskās piederības. Ka mums tas patiešām ir mantojums.

Šīs kampaņas ietvaros mēs organizējām arī konkursu "Labākās koka būves Latvijā", izvērtējot gan restaurētās, gan tradicionāli būvētās celtnes, gan arī moderno koka arhitektūru. Arī šis konkurss noslēdzās 7. decembrī. Šodien notiks nacionālo koordinatoru konference, kurā katras valsts pārstāvji dalās ar pieredzi un gada laikā paveikto. Un šajā konferencē tiks arī diskutēts par to, kā katras valsts attīstība atsaucas uz Eiropu kopumā. Notiks arī preses konference, kurā Eiropas Padomes augstākās amatpersonas pateiks savu viedokli, ko atsevišķu dalībvalstu attīstība un šī kampaņa nozīmē Eiropai kopumā. Sestdien Nacionālajā operā notiks Eiropas Padomes kampaņas noslēguma ceremonija, kurā piedalīsies augstas Eiropas Padomes un Latvijas amatpersonas. Svētdien, 10. decembrī, mēs viesiem parādīsim savus interesantākos kultūras pieminekļus un citus objektus. Vispirms jau Rīgu, tad Turaidas muzejrezervātu un Latvijas Etnogrāfisko muzeju. Es domāju, programma ir sagatavota pietiekami bagāta, bet mums visu laiku seko līdzi arī Eiropas Padomes darbinieki un koriģē to. Jo tas nav pasākums tikai Latvijai. Tas ir pasākums visām četrdesmit septiņām Eiropas Padomes dalībvalstīm.

— Dambja kungs, vai šajā kampaņā tiek ieskicēta arī Rīgas 800 gadu jubileja?

— Jā, kampaņas noslēguma ceremonija tiks izmantota arī Rīgas 800 gadu jubilejas iezvanīšanai. Jo šīs kampaņas noslēgums notiek nevis kādā citā no Eiropas Padomes dalībvalstīm, piemēram, Krievijā, bet tieši pie mums Latvijā. Es domāju, tas ir labākais veids, kad un kā to izdarīt, jo šajās dienās Rīgā atrodas gandrīz visu Eiropas valstu pārstāvji. Un Rīgas mēra vietnieks Juris Visockis runās tieši par mūsu pilsētas jubileju.

— Kā jūs, jau vairākus gadus pildot augstus pienākumus Eiropas Padomē, izjutāt Latvijas prezidentūras sākumu šajā organizācijā?

— Protams, mans Eiropas Padomes kultūras mantojuma komitejas priekšsēdētāja amats nav tieši saistīts ar Latvijas prezidentūru šajā organizācijā. Jo prezidentūras laiks katrai Eiropas Padomes dalībvalstij pienāk rotācijas kārtībā. Bet komitejas priekšsēdētāja amats ir vēlēts. Un nākamais priekšsēdētājs tiek izraudzīts no dažādu Eiropas Padomes dalībvalstu speciālistu vidus. Un šajā jomā nav nekādu noteikumu, ka vienai valstij vajadzētu nomainīt otru. Es šajā amatā esmu jau otro gadu.Pirms tam divus gadus esmu bijis priekšsēdētāja vietnieks. Šajā amatā var atrasties divus gadus, un man šie pienākumi beigsies nākamā gada pirmajā pusē. Protams, šī ir viena ļoti specifiska un arī sīka joma, ja raugāmies uz visu Eiropas Padomes darbību kopumā.

— Taču šis jūsu amata laiks ļoti veiksmīgi sakrīt ar Latvijas prezidentūras pusgadu, un šī sakritība var būtiski sekmēt Latvijas autoritāti mūsu prezidentūras laikā.

— Jā, bet mēs jau Eiropas Padomei esam parādījuši, ka spējam pieminekļu aizsardzības jautājumus risināt, un mēs esam pirmā no Eiropas valstīm, kura vēl 1992. gadā pirmā no postkomunistiskajām valstīm pieņēma savu Kultūras pieminekļu aizsardzības likumu. Es gan neesmu Eiropas Padomes amatpersona. Šis Eiropas Padomes Kultūras mantojuma komitejas priekšsēdētāja amats ir vēlēts, par to nav paredzēta alga. Eiropas Padome man apmaksā tikai ceļu un uzturēšanās izdevumus Strasbūrā. Ko tas prasa no mums? Vispirms, protams, laiku. Man samērā daudz jāuzturas Strasbūrā. Toties mēs daudz straujāk uzzinām par visu jauno, kas mūsu jomā notiek citur Eiropā. Mēs pie informācijas piekļūstam daudz agrāk, nereti pat pirmie. Mēs informācijai piekļūstam jau tur, kur tā rodas, un tas ir ļoti svarīgi.

— Kādi secinājumi jums radušies par Latviju Eiropas skatījumā? Diemžēl mūsu pašu presē daļa žurnālistu savus pūliņus veltī galvenokārt Latvijas trūkumu meklēšanai.

— Man arī kolēģi no citām valstīm un arī Eiropas Padomes darbinieki ir teikuši, ka mēs savā angļu valodas presē pārāk daudz akcentējam negatīvo. Ārvalstu kolēģu skatījumā, Latvijā notiek fantastiskas lietas un ir jau notikušas milzu pārmaiņas. Protams, mums ir arī nepadarīti darbi un vesela virkne kļūdu. Bet nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Un Latvijā notikusi patiešām ļoti strauja attīstība. Mani Eiropas Padomes kolēģi, kuri šeit bijuši agrāk, saka, ka dažos gados pie mums notikusi milzu attīstība. Tāpēc arī es saprotu, ka Eiropas Padomes ekspertiem ir interesanti skatīties uz mums kā uz izmēģinājuma poligonu. Kā mēs ļoti straujā tempā pārejam no vienas sistēmas uz otru. Viņi paši ir atzinuši, ka tik strauji pārmainīties nespētu. Es patiesi šajos darba gados Eiropas Padomē esmu dzirdējis daudz labu vārdu par Latviju. Kas attiecas uz kultūras mantojuma jomu, Eiropā par Latviju ir diezgan labs priekšstats. Un pārliecība, ka Latvijā šī joma tiek labi izprasta.

— Šī jūsu atziņa pilnībā sasaucas arī ar manu pieredzi, intervējot ārvalstu politiķus un diplomātus. Gandrīz visi viņi ir uzsvēruši straujās pārmaiņas Vecrīgā, un tie nebūt nav tikai pieklājības vārdi. Mēs jau arī paši redzam, ka Vecrīga kļūst ar katru gadu sakoptāka, tās vēsturiskais savdabīgums iemirdzas aizvien augstākā kvalitātē. Vai, pildot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja pienākumus, jums noder Eiropas Padomē gūtā pieredze un atziņas?

— Pēc katra brauciena uz Strasbūru un sarunām ar speciālistiem, ja piedalās labi Eiropas valstu speciālisti, es allaž ko gūstu un atvedu mājās. Jo Eiropa ir ļoti mainīga, un katrā valstī pastāvīgi kaut kas notiek. Mūsu pārliecība par mantojuma saglabāšanas metodēm nerodas uzreiz. Un protams, tā nerodas tikai no manām atziņām un viedokļa. Jo strādājošo skaits Latvijas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā ir simt septiņpadsmit. Tā ir diezgan liela sistēma, un, ja mēs tajā esam ko padarījuši, tad tas bijis visu mūsu kopīgs darbs. Un visi darbinieki ir pelnījuši atzinību, ja esam ko paveikuši. Protams, nekad nebūs tā, ka viss ir kārtībā, un allaž būs pieminekļi, kas bruks. Jo tā tas ir arī pašās bagātākajās valstīs.

— Kādēļ gan tas notiek bagātajās valstīs?

— Es domāju, daudzas valstis šajā jomā ir iegājušas rutīnā. Man arī liekas, ka mēs Latvijā vairāk strādājam. Bez tam Eiropas attīstītākajās valstīs pieminekļu īpašniekiem ir ļoti būtiski nodokļu atvieglojumi. Mums vajag nodrošināt mantojuma saglabāšanu bez nodokļu atvieglojumiem. Tātad Latvijā esam daudz grūtākā stāvoklī. Un visur tur, kur kaut kas pozitīvs notiek, jāizsaka liela pateicība šo pieminekļu īpašniekiem par to, ka viņi bez īpaša valsts atbalsta ir spējuši ko izdarīt. Un, protams, žēl, ka daudzās vietās mantojums iet bojā.

— Latvijas presē daudz šķēpu tiek lauzts par Vecerīgas vēsturiskās apbūves atjaunošanu un šīs teritorijas apbūvi. Ir pausti arī visdažādākie viedokļi par jaunuzcelto Melngalvju namu. Kāds ir jūsu viedoklis Eiropas Padomes atziņu kontekstā?

— Es domāju, ir diezgan daudz labu projektu. Tāpēc mēs ne īpaši priecājamies par tādu atjaunošanas veidu kā Melngalvju nams. Mēs neesam par atdarinājumu radīšanu viena iemesla dēļ. Mēs negribam, ka tiek viltota vēsture. Īsts ir tas, kas oriģināls, tā ir pati lielākā vērtība. Tajās valstīs, kur sāk nodarboties ar atdarinājumiem, arvien biežāk iet bojā oriģinālās vērtības. Tas ir pierādījies. Mūsu nostāja ir tāda, ka mēs esam pret atdarinājumiem. Jo, ja uzskatām, ka sadedzis vai nojaukts oriģināls vairs nav atjaunojams, tad jādara viss, lai nepieļautu šī oriģināla iznīcināšanu. Un līdz ar to mūsu kā kultūras mantojuma institūcijai vajag pielietot šo politiku. Es esmu runājis ar ļoti daudziem augsta līmeņa kultūras mantojuma speciālistiem, arī ar filozofiem. Un viņi visi saka, ka labākais veids, kā cīnīties par īstu kultūras vērtību saglabāšanu, ir cīņa pret atdarinājumiem. Ja paskatāmies, cik izmaksā viena atdarinājuma radīšana un cik naudas vajadzīgs, lai saglabātu oriģinālas vērtības, kuras var sabrukt, tad valstis, kurās ir saprotoši politiķi un saimnieciskie darbinieki, cenšas ieguldīt naudu oriģinālu saglabāšanā. Rēķinoties ar to, ka oriģināli var zust. Bet kopijai nav īpašas vērtības. Tas gan nenozīmē, ka kādreiz mēs nevarētu atļauties arī kādu kopiju. Es esmu par tādām kopijām, kur tiek izmantoti tradicionālie būvniecības paņēmieni. Ja kopija tiek veidota, lai noskaidrotu kādu zinātnisku pieņēmumu. Latvijā tāds piemērs ir Āraišu ezerpils. Tā ir zinātniska rekonstrukcija, kur koks tika apstrādāts ar tādiem pašiem instrumentiem, ar kādiem šī pils tika celta. Un Brīvdabas muzejā mēs varam apskatīties riju, kas nodegusi, un pēc tam atkal uzbūvēta no tādiem pašiem materiāliem un tādā pašā salikumā. Es domāju, Melngalvju namu varēja risināt mūsdienīgāk, parādot, ka tā ir šī laika būve, bet ievērojot apbūves mērogu un raksturu un varbūt eksponējot arī kādas vēsturiskās detaļas. Man liekas, tad mēs būtu bijuši patiesāki. Bet ir jau dažādas gaumes.

— Tagad sabiedrības uzmanības centrā parādās "Jaunās Vecpilsētas" projekts — Vecrīgas jaunās apbūves rajons, kas iecerēts pēdējā nesakārtotajā Vecrīgas daļā. Par pirmajiem darbiem jau liecina šovasar nojauktā pirts "Varavīksne" ēka, tagad šajā vietā ir ar jaunbūves žogu apjozts laukums.

— Jā, tur ir paredzēts ieiet ar būvēm, kas nedegradē vēsturisko vidi, un vienlaikus mūsdienīgi risināt apbūvi, lai radītu cilvēkiem patīkamu telpu. Es domāju, tas būs pozitīvs piemērs. Taču "Jaunās Vecpilsētas" projekts arī pašlaik ir zināmā gaidīšanas stadijā, jo nav vēl izstrādāts kopējais Rīgas centra attīstības projekts. Līdz ar to, domāju, investoriem šis periods ir grūts, jo viena institūcija pasaka "jā", cita — "nē".

— Ko jūs, cilvēks ar solīdu pieredzi Eiropas Padomē, novēlētu Latvijas ierēdņiem, kam šajā pusgadā jāsadarbojas ar Eiropas Padomes institūcijām?

— Cik iznācis sadarboties ar Ārlietu ministrijas darbiniekiem, es varu teikt, ka viņi ir ļoti profesionāli. Es patiešām varu teikt, ka mums ir ļoti profesionāli, labi informēti Ārlietu ministrijas darbinieki, kas spēj orientēties sarežģītās lietās. Mēs paši esam daudz konsultējušies Ārlietu ministrijā. Ļoti pozitīvi, ka Ārlietu ministrijas speciālistiem nav tādas nostājas: "Ko jūs te uzmācaties ar saviem specifiskajiem jautājumiem! Mūs tas neinteresē!" Mēs Ārlietu ministrijā allaž izjūtam saprotošu attieksmi, ko vajadzētu attīstīt arī turpmāk. Ir pozitīva sadarbības gaisotne.

Vēl, es domāju, mūsu autoritāti Eiropas Padomē būtiski ir nostiprinājis fakts, ka mēs nekad neesam prasījuši naudu. Mēs prasām labāko pieredzi. Un tas tiek augstu novērtēts.

Ko vēl mēs varam mācīties no Eiropas Padomes? Es domāju, arī turpmāk pārņemt attīstītāko Eiropas valstu pieredzi. Ne jau burtiski pārņemot. Mums jāpaņem pats labākais no citām valstīm, veidojot no šīm atziņām savu īpašo Latvijas modeli. Tad tā būs vērtība.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors