Par kultūras finansēšanu — no sociālā, radošā un praktiskā viedokļa

6.decembrī Arhitektu namā notika atklāta diskusija par Kultūrkapitāla fonda darbību

Par diskusiju

Kultūrkapitāla fonds (KKF), ko Latvijā izveidoja pirms diviem gadiem, kļuvis par principiāli jaunu valsts budžeta finansējuma sadales veidu, ļaujot būtiski ietekmēt kultūras procesus. Lai sekmētu šī svarīgā kultūras politikas instrumenta tālāku nostiprināšanos, kultūras cilvēki tika aicināti uz atklātu sarunu par fonda līdzšinējo darbību un tās pilnveidošanas iespējām. Uzrunu teica kultūras ministre Karina Pētersone, par fonda saimniecisko un finansiālo darbību informēja KKF direktors Māris Bērziņš. (Skat.tālāk.)

Diskusiju par Kultūrkapitāla fondu kā modernas, demokrātiskas valsts kultūrpolitikas instrumentu vadīja Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, kas darbojas fonda Starpnozares padomē, un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes prodekāns, KKF Tradicionālās kultūras nozares padomes priekšsēdētājs Valdis Muktupāvels.

Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta vadītāja Vija Virtmane kā svarīgu fonda darbības faktoru minēja pozitīvās pārmaiņas cilvēku domāšanā, pieejā kultūrai, vērtību orientācijā. Fonda nodibināšana ir attaisnojusies jau ar to vien, ka panākta kultūras procesa nepārtrauktība, nodrošināta radošā procesa turpināšanās. Pavērušās jaunas iespējas sākt risināt jautājumus, kurus ar pamatbudžeta līdzekļiem nebija iespējams iekustināt. Pievērsta uzmanība latviešu valodai, sniegts būtisks atbalsts grāmatniecībai, latviešu literatūras izdošanai, jaunu tehnoloģiju ieviešanai un dizaina attīstībai. Bagātāks kļuvis kultūras radošais spektrs. Cilvēki iemācījušies veidot projektus, par kultūru spriest arī skaitļos. Ar fonda darbību kultūrai izdevies piesaistīt arī pašvaldību un dažādu starptautisko fondu finansējumu un privātpersonu līdzekļus. Esam iemācījušies izmantot pasaules globalizācijas priekšrocības un arī cīnīties pret tās nevēlamajiem faktoriem.

Valsts Mākslas muzeja direktore Māra Lāce visu muzejnieku vārdā pauda gandarījumu par tām daudzajām izstādēm un citām aktivitātēm, kam ceļu pavēris fonda piešķirtais finansējums, bet izteica arī dziļo sāpi par stāvokli muzeju krājumu papildināšanā. Kaut gan Muzeju likums paredz par to valsts atbildību, šajā gadā mākslas darbu iepirkšanai nav piešķirts ne lats un arī nākamajā gadā šim mērķim līdzekļi netiek paredzēti. Par šo problēmu runāja arī mākslas zinātniece Ruta Čaupova un vairāki citi diskusijas dalībnieki, jo šie iepirkumi reizē būtu atbalsts mākslinieku radošajam darbam. Turklāt parādītos konkurence un celtos darbu kvalitāte. Mākslinieku savienības vadītājs Egils Rozenbergs šai sakarā runāja arī par kolekciju komplektēšanu ārzemju izstādēm, kur darbu iepirkšanā vajadzētu iesaistīties arī Ārlietu ministrijai.

Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdis Valdis Rūmnieks, ko sanāksmes dalībnieki sveica kā tikko atkārtoti ievēlēto Radošo savienību padomes priekšsēdi, konstatēja, ka Kultūrkapitāla fonds ir pat pārsniedzis savas darbības ietvarus un no finansētāja kļuvis par kultūras procesa līdzdalībnieku. Viņš atzina, ka fonda redzeslokā ir lielie stratēģiskie projekti, tādi kā folkloras festivāls "Baltica", Dziesmu svētki un starptautiskais kinofestivāls "Arsenāls", taču tā pamatideja ir jaunrades projektu atbalstīšana, kaut arī kultūras procesā ne vienmēr var stingri nodalīt vienus no otriem. Žēl, ka Kultūrkapitāla fondam pārāk bieži nākas uzņemties ugunsdzēsēju darbus: Valsts televīzijas un radio lielās nabadzības dēļ steidzīgi jāsniedz palīdzība vērtīgu ierakstu saglabāšanā, kādai kultūras iestādei tek jumts, tāpēc tas steidzīgi jālāpa, lai tad zem šī jumta varētu realizēt tiešām radošu projektu. Šie "lāpāmie projekti", kā teica runātājs, rodas kādu valsts institūciju vai pašvaldību nepadarīto darbu dēļ. Par šiem "lāpāmajiem projektiem" runāja arī Kultūras ministrijas mūzikas speciāliste Dace Vilsone, kā piemēru minot nesen saņemto lūgumu par 42 tūkstošu latu piešķiršanu Latvijas Universitātes ērģeļu remontam.

Kā viena no akūtākajām problēmām izvirzījusies nepieciešamība panākt kultūras procesa vienmērīgu attīstību Latvijas reģionos. Kā uzsvēra galvenā valsts kultūras inspektore Kuldīgas rajonā Dace Reinkopa, no Kultūrkapitāla fonda piešķīrumiem arvien lielāka naudas masa koncentrējas Rīgā. Kaut gan tiek minēts, ka atbalstīto un noraidīto projektu attiecība Rīgā un novados ir apmēram vienāda, gluži citāda aina atklājas, ja salīdzina projektu realizēšanai piešķirtās naudas summas.

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore Ilona Breģe atgādināja, ka stratēģisku kultūrpolitiku nav iespējams realizēt tikai ar īstermiņa projektiem, tāpēc būtu pārskatāma ilgtermiņa projektu finansēšanas kārtība. Par to, kā būtu pilnveidojama KKF nozaru padomju darbība, runāja Jaņa Rozentāla Mākslas koledžas direktors Edgars Vērpe, apgāda "Pētergailis" redaktore, fonda Literatūras nozares padomes priekšsēdētāja Anita Rožkalne un tulkotāja Inguna Beķere. Diskusijas dalībnieki atkal un atkal atgriezās pie tā bēdīgā fakta, ka no valsts budžeta Kultūrkapitāla fonda darbībai tiek atvēlēts arvien mazāk līdzekļu, kamēr labu un ļoti labu projektu pieteikumu ir arvien vairāk. Valsts tautas mākslas centra direktors Jānis Kurpnieks šo pesimismu mēģināja kliedēt ar retorisku jautājumu: "Bet padomājiet, kas notiks, ja nauda kļūs primārā kultūrpolitikas veidošanā?!"

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Kultūras ministre Karina Pētersone:

Valsts kultūrpolitikas pamatā ir līdzsvara saglabāšana starp diviem kultūrai un tautas identitātei būtiskiem virzieniem — uzkrāto bagātību — mantojuma — apzināšanu, saglabāšanu un izmantošanu, no vienas puses, un jaunradi, no otras.

Kā tas daudzkārt jau konstatēts un vēlreiz tika apstiprināts Tallinā nesen notikušajā konferencē par kultūrpolitiku, pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā šis līdzsvars tika izjaukts par sliktu jaunradei. Bet 1994. gadā ar Latvijas radošo savienību iniciatīvu un balstoties uz Latvijas pirmskara un Igaunijas šodienas pieredzi, tika izstrādāts un karstās debatēs pieņemts likums par Kultūrkapitāla fondu. Tas radījis priekšnoteikumus līdzsvara atjaunošanai un pavēris iespēju finansiāli atbalstīt jaunradi visās mākslu jomās.

Šie divi gadi mūs ir darījuši bagātākus. Vispirms jau tiešā nozīmē — kultūra ir saņēmusi plusā vairāk nekā 5 miljonus latu. Un arī ļoti tiešā nozīmē — pieredzē bagātākus — gan tos, kas bijuši pie lemšanas, gan tos, kas strādājuši pie projektiem — vispirms jau tos gatavojot un tad tos īstenojot.

Kopējā kultūraina bez KKF šodien būtu neiedomājami nabadzīga.

Pašlaik viens no pamatjautājumiem ir — vai KKF darbībai un atbalsta politikai jāsakrīt ar valsts kultūrpolitikas virzību.

Šeit uzreiz būtu jāpasaka, ka KKF nav nošķirams no KM nedz kā atsevišķs finansējuma avots (jo KM atbildība par naudas administrēšanu ir iestrādāta likumā), nedz kā politikas veidotājs, jo tas ir reizē viens no kultūrpolitikas instrumentiem un reizē subjekts.

Jautājums varētu būt vienīgi par to, kā šo vienotību prioritāšu izvēlē un savstarpējo koordināciju uzlabot.

Šajā kontekstā es aicinātu diskutēt arī par to, kā caur fondu iedzīvināt kultūrpolitikas pamatnostādnes un nacionālo programmu "Kultūra".

Līdz šim bijusi dažāda prakse: ir starpnozares veidotas mērķprogrammas ar iezīmētiem līdzekļiem, ir nozares, kas kvotē savu atbalstu — tik procesam, tik tā dokumentēšanai, tik starptautiskai sadarbībai, tik izglītībai. Varētu būt atšķirīga pieeja — vienoties par prioritātēm un īstenot tās pieejamo līdzekļu robežās. Vai visu sakvotēt un lemšanu strukturēt pa virzieniem. Varbūt abas pieejas var sadzīvot blakus.

Daudzi priekšlikumi skar nozaru padomju darbu. Ir jautājums par interešu konfliktiem. Vai tie ir neizbēgami? Vai mēs turpinām esošo praksi, ka formāli tie ir atrunāti, bet pēc būtības paliek. Vai varbūt izvirzīsim principu, ka padomes loceklim ir izvēle — uz savu pilnvaru laiku atturēties no projekta iesniegšanas vai arī neuzņemties šīs pilnvaras.

Jādomā, kā panākt nozaru saskaņotu darbību, jo atsevišķās jomās nozaru kompetence pārklājas, bet citas jomas ir izkritušas no nozaru kompetences vispār — piemēram, amatiermāksla.

Šajā sakarā ir izteikti priekšlikumi veidot jaunas nozares vai pārdomāt, kā esošais modelis varētu pilnīgāk nosegt visu kultūras ietekmes lauku, t. sk. kultūrizglītību, amatiermākslu, arhitektūru. Piemēram, muzeju krājumu papildināšana — vai šos projektus izskata vizuālās mākslas vai mantojuma nozares, vai varbūt starpnozares komiteja?

Ļoti būtisks ir jautājums, vai veidosim vienu iezīmētu naudas daļu projektiem no reģioniem, vai atbalstīsim tos katras nozares ietvaros, kas ir līdzšinējā prakse.

Es drīzāk domāju, ka valdei jāaktivizē darbs ar projektu iesniedzējiem no reģioniem. Pirmajā darbības gadā fonda administrācijas aktivitātes bija vairāk jūtamas, tagad tās pieklusušas. Domāju, ka padomju locekļi labprāt piedalīsies izglītojošos braucienos vai pasākumos, lai aktivizētu novadus un celtu reģionu projektu kvalitāti, kas šobrīd ir svarīgākais arguments.

Protams, viens no sāpīgākajiem jautājumiem ir, kā sadalīt finansējumu un atbildību starp Kultūras ministriju un Kultūrkapitāla fondu attiecībā uz nopietniem starptautiskiem pasākumiem.

Ir valstis, kur atbildība par šo jomu, īpaši tā saukto kultūras ekspertu, ir Ārlietu ministrijas ziņā. Latvijā vēsturiski tā ir Kultūras ministrijas atbildība. Līdz KKF nodibināšanai šādus pasākumus finansēja no Kultūras ministrijas rīcībā esošajiem specfondu līdzekļiem, par kuriem lēma ekspertu komisija. Šos līdzekļus paceļot uz KKF finansējumu, uz to it kā automātiski pārgāja arī atbildība. No vienas puses — loģiski: kas gan labāk, ja ne paši kultūras eksperti var izvērtēt šādu pasākumu lietderību un apjomu, no otras puses — vai tādi pasākumi kā jauniešu dziesmu svētki, folkloras festivāls "Baltica" un kinofestivāls "Arsenāls" ir konkursa kārtībā izskatāmi projekti. Domāju, ka tikpat labi varētu būt īpaša programma Kultūras ministrijas budžetā šo notikumu finansēšanai, bet tam ir viens nosacījums: ja to uzskata par valsts politikas sastāvdaļu un Ministru kabinets pieņēmis lēmumu par to rīkošanu. Citādi naudas piešķīrums būs sarežģīts. Jāsaka, ka festivālu rīkotāja arvien retāk ir valsts Kultūras ministrijas personā.

Cita lieta ir projekti, kas izriet no starpvalstu līgumiem, programmām un Ministru kabineta lēmumiem. To pamatfinansējumam jābūt Kultūras ministrijas budžetā. Pagaidām varu runāt jābūtības formā, jo teikšu atklāti — budžeta projektā Kultūras ministrijas vajadzības aizstāvot, prioritāšu saraksts ir garš. Un kas tajā atrodas, jums ir tikpat labi zināms kā man.

Kultūrkapitāla fonda direktors

Māris Bērziņš:

Kā valsts akciju sabiedrība Kultūrkapitāla fonds ir valsts finansu sadales instruments likumā noteikto kultūrpolitisko uzdevumu realizēšanai. Cik nu mums naudas ir, tik nu ir. Jo mazāk tās ir, jo lielāka izpratne vajadzīga, to sadalot. Kultūrkapitāla fonds šajos divarpus gados savus uzdevumus pildījis sekmīgi. Kādi rādītāji par to liecina?

Pirmkārt. Tas, ka kultūras un mākslas darbinieki jau pēc pirmajiem KKF projektu konkursiem sāka atgūt ticību valsts gādībai par kultūru. Jāpiebilst gan, ka likumā noteiktie finansējuma avoti fondam pa šo laiku ir mainīti galvu reibinošā ātrumā, kas novedis pie tā, ka beigu beigās finansējums ar katru gadu samazinās, nevis palielinās.

Otrkārt. Pats būtiskākais pozitīvais KKF darbības faktors ir profesionālo ekspertu padomju piedalīšanās lēmumu pieņemšanā. Pa visu šo laiku fondā ir iesniegti 7000 projektu, kam pieprasīti 25 miljoni latu. Mūsu rīcībā ir bijuši 5 miljoni latu, kuri tad piešķirti 3500 projektu atbalstam. Tātad atbalstu guvusi puse no visiem iesniegtajiem projektiem. Bet finansiālā izteiksmē apmierināta tikai viena piektā daļa no pieprasījuma. Pārējais ir morāls atbalsts. Fonda leksikā pat radies apzīmējums — pozitīvais noraidījums. Tas nozīmē — tavs projekts ir labs, taču mēģini vēlreiz, šoreiz naudiņas nepietika.

Treškārt. Principā visi pretendenti uz finansējuma saņemšanu atrodas vienādās pozīcijās, neatkarīgi no tā, vai tas būtu individuāls pretendents, sabiedriska vai valsts institūcija. Dažiem, īpaši jaunajiem, tas pavēris jaunas un necerētas iespējas, daži jūtas apdraudēti, jo jāpiedalās konkursā un tas nozīmē nepieciešamību izvirzīt sev augstākas prasības. Īpaši tas attiecas uz tradicionāliem pasākumiem, kuri regulāri finansēti daudzu gadu garumā ārpus konkurences, bet tagad tiek uzdots jautājums, vai tas, kas tiek darīts no gada uz gadu, joprojām ir pietiekami kvalitatīvs, radošs, mūsdienīgs un arī ekonomisks, lai to turpinātu atbalstīt arī turpmāk.

Ceturtkārt. Panākta operatīva finansu līdzekļu administrēšana — septiņi administratīvie darbinieki nodrošina projektu pieņemšanu, sistematizēšanu, līgumu slēgšanu, naudas izlietojuma kontroli, padomju darba organizēšanu un apkalpošanu, fonda saimniecisko darbību, normatīvo dokumentu izstrādāšanu un citu jautājumu risināšanu. Katrs darbinieks ir izteikti daudzfunkcionāls un maksimāli noslogots. Piemēram, juriste vienlaikus ir starpnozares un mūzikas nozares kuratore, ekonomiste vienlaikus kurē kino un kultūras mantojuma nozari, preses sekretāre atbild par literatūru un vizuālo mākslu, bet vērtspapīru un finansu speciālists vienlaikus ir teātra un tradicionālās kultūras nozares kurators. Mūsu administratīvais aparāts ir noslēdzis vairāk nekā 3500 līgumu ar atbalsta saņēmējiem, veicis vairāk nekā 10 000 naudas pārskaitījumu un apkalpojis ap 20 000 apmeklētāju. Izveidota moderna projektu uzskaites datu bāze un grāmatvedības uzskaites sistēma, kas ļauj operatīvi sekot projekta izpildes gaitai no tā iesniegšanas brīža līdz pat realizēšanai. Ir izveidota fonda mājaslapa latviešu un angļu valodā.

Piektkārt. Veiksmīga saimnieciskā dabība. Fonds ir uzņēmējsabiedrība un atšķirībā no valsts budžeta iestādēm var operatīvi apsaimniekot brīvos līdzekļus un gūt papildu ienākumu. Ņemot vērā kultūras un mākslas projektu finansēšanas īpatnības (60% piešķirtās summas tiek izmaksāta pēc līguma noslēgšanas, atlikušie 40% pēc finansu atskaites iesniegšanas), daļu no projektu finansēšanai piešķirtās naudas uz laiku var izmantot kā brīvos apgrozāmos līdzekļus.

Apsaimniekojot KKF līdzekļus, valde ieturējusi konservatīvu ieguldījumu politiku, galveno vērību veltot ieguldījumu drošībai. Līdzekļi tikuši ieguldīti drošu banku depozītnoguldījumos, Latvijas valsts iekšējā aizņēmuma īstermiņa parādzīmēs un Latvijas Hipotēku un zemes bankas hipotekārajās ķīlu zīmēs.

No darbības sākuma līdz šī gada beigām varētu tikt nopelnīti līdz 100 000 latiem. Kā zināms, saskaņā ar likumu šo naudu izlieto kultūras projektu atbalstam. Pamatkapitālu var ieguldīt ilgāka termiņa ieguldījumos, bet projektu finansēšanai paredzētie līdzekļi jāizvieto īstermiņa likvīdos ieguldījumos. Pašlaik faktiski šiem kritērijiem atbilst tikai Latvijas valsts iekšējā aizņēmuma īstermiņa parādzīmes un Latvijas Hipotēku un zemes bankas ķīlu zīmes, kuru dzēšanas termiņš ir fiksēts un kam ir augsta likviditāte otrreizējā tirgū. Bez tam šos vērtspapīrus garantē Latvijas valsts, līdz ar to nepastāv risks šos ieguldījumus zaudēt. Ja Latvijas Banka turpinās uzturēt Latvijas monetārās sistēmas stabilitāti, šie ieguldījumi nesīs peļņu.

Sestkārt. Fonds ir radis iespēju novērtēt 196 radošo personību mūža ieguldījumu kultūras un mākslas attīstībā, piešķirot tiem mūža stipendijas. Pašlaik tās saņem 183 stipendiāti.

Septītkārt. Fonds ir atvērts arī jaunu programmu uzsākšanai.

Tiek runāts par īpašu atbalstu lauku novadiem. Šādai programmai ir gan atbalstītāji, gan pretinieki. Tas ir normāli, jo jebkurai lietai ir savas gaišās un ēnas puses. Pagaidām nevarētu teikt, ka fondam būtu iesniegta liela masa projektu no laukiem un tie visi noraidīti. Atbalstīto un noraidīto projektu īpatsvars ir apmēram tāds pats kā pilsētu projektiem. Atsevišķās nozarēs pat labāks. Pagaidām iespēju robežās vismaz cenšos sniegt informāciju par fondu, projektu sagatavošanu, regulāri lasot lekcijas Pašvaldību mācību centrā, kā arī rajonu centros. Par fonda iespējām ir stāstīts Daugavpilī, Tukumā, Rēzeknē, Jelgavā, Valmierā un Madonā — tas ir tur, kur aicina, kur par to ir interese.

Uzziņai

Valsts bezpeļņas akciju sabiedrības "Kultūrkapitāla fonds" (KKF) mērķis ir sekmēt jaunrades attīstību visās kultūras un mākslas nozarēs, izglītības iegūšanu un kultūras mantojuma saglabāšanu. Tas veicina kultūras atjaunotnes un mākslas jaunrades procesu, finansē fizisko un juridisko personu jaunrades un pētniecības projektus kultūras jomā, piešķir mūža stipendijas izciliem kultūras un mākslas darbiniekiem par nopelniem kultūras un mākslas attīstībā, sekmē izglītības iegūšanu un profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu, veicina starptautisku sakaru attīstību, Latvijas mākslas un kultūras popularizēšanu pasaulē, sekmē jaunradīto kultūras vērtību izplatīšanu un pieejamību plašai sabiedrībai, veicina tradicionālās kultūras attīstību.

Kā finansējumu no valsts budžeta fonds saņem 3 procentus no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa.

KKF pārvaldi veic Ministru kabineta iecelta padome, nozaru padomes un KKF valde. KKF padome pārrauga fonda darbību, lemj par tā darbības stratēģiju, izstrādā projektu iesniegšanas, novērtēšanas un finansēšanas kārtību, kā arī lemj par KKF līdzekļu sadali starpnozaru projektu realizēšanai.

Nozaru padomē ir septiņi cilvēki, Piecus nozaru padomes locekļus izraugās konkursa kārtībā, divus nozaru padomes locekļus ieceļ kultūras ministrs. Nozaru padomes izvērtē konkrētās nozares attīstības perspektīvas un finansiāli atbalsta tās attīstību, sadala KKF padomes piešķirtos līdzekļus projektu realizēšanai, kā arī pārrauga piešķirto līdzekļu izmantošanu.

KKF valde ir atbildīga par visu fonda saimniecisko un finansiālo darbību.

KKF padome (Starpnozares padome)

Padomes priekšsēdētāja — kultūras ministre Karina Pētersone

Padomes locekļi:

Literatūras padomes priekšsēdētāja, — Anita Rožkalne; Radošo savienību padomes pārstāvis — Valdis Rūmnieks; Kultūras mantojuma padomes priekšsēdētājs — Jānis Asaris; Tradicionālās kultūras padomes priekšsēdētājs — Valdis Muktupāvels; Teātra mākslas padomes priekšsēdētājs — Normunds Naumanis; Finansu ministrijas pārstāve — Ilonda Stepanova; Mūzikas un dejas mākslas padomes priekšsēdētājs — Normunds Šnē; Vizuālās mākslas un fotomākslas padomes priekšsēdētājs — Aigars Bikše; Filmu mākslas padomes priekšsēdētājs — Valdis Eglītis; Nacionālās kultūras padomes pārstāvis — Andris Vilks

Nozaru padomes

Literatūras padome:

Anita Rožkalne — padomes priekšsēdētāja

Raimonds Briedis, Māris Čaklais, Mudīte Treimane, Māris Salējs, Jolanta Treile, Māris Ozoliņš

Mūzikas un dejas mākslas padome:

Normunds Šnē — padomes priekšsēdētājs,

Juris Karlsons, Ināra Jakubone, Aivars Leimanis, Sigvards Kļava, Dace Vilsone, Uldis Lipskis

Teātra mākslas padome:

Normunds Naumanis — padomes priekšsēdētājs,

Lilija Dzene, Guna Zeltiņa, Valda Čakare, Edīte Tišheizere, Margarita Zieda, Baņuta Rubesa

Filmu mākslas padome:

Valdis Eglītis — padomes priekšsēdētājs,

Dita Rietuma, Ieva Romānova, Kalvis Zalcmanis, Daira Āboliņa, Bruno Aščuks, Andrejs Ēķis

Vizuālās mākslas un fotomākslas padome:

Aigars Bikše — padomes priekšsēdētājs,

Laima Slava, Pēteris Martinsons, Raitis Šmits, Eduards Kļaviņš, Vilnis Auziņš, Sandra Krastiņa

Kultūras mantojuma padome:

Jānis Asaris — padomes priekšsēdētājs,

Dace Čoldere, Imants Lancmanis, Jānis Lejnieks, Māra Eihe, Andrejs Vasks, Valdis Villerušs

Tradicionālās kultūras padome:

Valdis Muktupāvels — padomes priekšsēdētājs,

Edīte Bērziņa, Arnolds Klotiņš, Zaiga Sneibe, Janīna Kursīte—Pakule, Dace Bula, Ilma Grauzdiņa

KKF valde :

Māris Bērziņš — direktors,

Linda Karlina — juriste, Starpnozares un Mūzikas un dejas mākslas nozares kuratore

Vita Vilka — ekonomiste, Filmu mākslas un Kultūras mantojuma nozares kuratore

Andris Akmentiņš — vērtspapīru un nekustamā īpašuma speciālists, Teātra mākslas un Tradicionālās kultūras nozares kurators