Valsts prezidente:

— Latvijas Televīzijā vakar, 7. decembrī

Intervija Latvijas televīzijas 7. decembra raidījumā "4. studija" pulksten 19. Vada Andris Jakubāns

— Labvakar! Pirms raidījuma es atklāju, ka pēc visiem oficiālajiem plāniem šajā raidījumā mēs tiekamies pēdējo reizi šajā gadā, šajā gadsimtenī un šajā gadu tūkstotī. Romantiķiem jaunais gadsimts sākās jau 2000. gadā. Pārējiem tas sāksies 2001. gada 1. janvārī. Vai jūs esat romantiķe, vai jūs jauno gadu tūkstoti jau sagaidījāt pagājušajā gadā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es laikam vairāk uz romantiķu pusi sliecos, jo tīri psiholoģiski cilvēkam tas lūzuma punkts ir tajā brīdī, kad rokai jāiemācās gluži automātiski tos divus pirmos gada skaitļus rakstīt gluži citādus — nevis 19, bet 20. Tas ir liels lūzums. Tādēļ vairums ļaužu to uztvēra kā tādu pārejas brīdi.

— Matemātiķi jums noteikti nepiekritīs.

V.Vīķe–Freiberga: — Matemātiķi sāk skaitīt no 01. Tā viņi ir izlēmuši. Es domāju, tas, ko cilvēki izjūt psiholoģiski, ir būtiskākais, jo visa šī laika skaitīšana ir tāda arbitrāla lieta.

— Es uzskatu, ja cilvēkam nav Triju Zvaigžņu ordeņa vai miljons dolāru, tad tūkstošgades maiņa ir tāds liels apbalvojums.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, un bez tam mēs to varam svinēt divas reizes — pagājušajā gadā un šogad.

— Sakiet, vai jūs esat lasījusi tādas nopietnas gadu simteņa vai gadu tūkstoša analīzes?

V.Vīķe–Freiberga: — Savas vizītes nobeigumā Briselē es aizgāju uz izbijušo "Expo" laukumu, kurā beļģiem bija tāda izstāde ar nosaukumu "Es nevaru ciest kultūru". Tās doma bija piesaistīt plašāku publiku kultūrai. Viņi bija centušies radīt pārskatu par visu iepriekšējo gadsimtu, kas dažādās kultūras jomās ir noticis. Tur bija gan kino, gan komiksi, mūzika, literatūra un tā tālāk. Tur bija savākti to slavenību vārdi, kas bija raksturīgi iepriekšējiem gadu simteņiem.

— Tas katrā ziņā ir tāds kopsavilkums. Prezidentes kundze, man ļoti bieži cilvēki pārmet, ka es savos jautājumos atsaucos uz tirgus tantiņām. Es šoreiz biju nolēmis ļoti nopietni laboties, bet mani, izbraucot no Ragaciema, apturēja viens onkulītis, man bija jāved viņš līdz pat Jūrmalai. Viņš, uzzinājis, ka es tiekos ar prezidenti, tā bēdīgi, bet labsirdīgi noteica: vai viņa par daudz nebraukā pa tām ārzemēm?

V.Vīķe–Freiberga: — Ak tā?

— Jā, bet tas bija tā diezgan labvēlīgi. Bet es arī agrāk esmu dzirdējis jums izteiktus pārmetumus, ka jūs braukājat par daudz pa ārzemēm.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka šis ir tas brīdis, kad jābrauc uz ārzemēm, jo patlaban notiek ļoti nozīmīgu lēmumu izvērtēšana, pārspriešana. Tās starptautiskās struktūras, uz kurām Latvija savā ārpolitikā virzās, ir vēl daudzu būtisku un svarīgu lēmumu priekšā. Nebūt nav zvaigznēs precīzi rakstīts, kā tas viss notiks un kā tas viss atrisināsies. Mums ir vesela rinda vairāk vai mazāk politisku jautājumu risināmi kopā ar mūsu draugiem un sabiedrotajiem, un tas ir iespējams tikai nemitīgā kontaktā.

— Vai var teikt, ka šīs tikšanās bija sava veida lēmumu saskaņošana pirms šodienas ļoti svarīgās tikšanās Nicā?

V.Vīķe–Freiberga: — Šis samits tiešām ir ļoti būtisks. Piemēram, Briselē man bija izdevība pārrunāt dažādos viedokļus, lai mēs būtu gatavi un zinātu, kāda ir situācija. Turklāt to visu vajag atgādināt visiem tiem ļaudīm, kas būs klāt pie šo svarīgo lēmumu pieņemšanas. Ļaudīm no Eiropas Savienības puses vajag atgādināt, kādas ir Latvijas intereses un kāds ir Latvijas viedoklis. Tajā brīdī, kad viņi sēdēs pie galda un spriedīs par tiem lēmumiem, kas izlems arī Latvijas nākotni, ir būtiski, lai viņi ir labi informēti, vajag atgādināt, lai viņi atcerētos, ka ir tāda Latvija.

— Vai jums ir izdevies kādu pārliecināt? Saka, Meierovics kādreiz ir izdejojis Latviju. Jūs varbūt būsit izrunājusi.

V.Vīķe–Freiberga: — Katrā ziņā, kas nerunās, tas nekur netiks, runāt vajag.

— Bet vai jūsos klausās?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju gan, ka klausās, noteikti klausās.

— Vai viņi arī maina savu viedokli?

V.Vīķe–Freiberga: — Ne jau no vienas sarunas cilvēks vai valsts mainīs savu viedokli. Tādēļ jau tie kontakti ir vajadzīgi atkārtoti un intensīvi un ar daudzām valstīm. Mums ir daudz partneru, mums nav tā, ka varētu vērsties tikai pie vienas valsts, ka tā būs mūsu draudzene un atbalstītāja, un viss būs kārtībā. Mēs meklējam atbalstu ļoti daudzās vietās multilaterālā veidā. Savs viedoklis, ko mēs izsakām, mums ir jāatgādina, jo ir ļaudis, kam dažādu iemeslu dēļ ir citādi viedokļi, kas vēlētos varbūt citādu lietu virzību. Tie nestāv klusu, viņi cenšas bīdīt un virzīt savu viedokli. Ir jābūt kopīgam dialogam tajā katlā, kur vārās visas šīs idejas, kas beigu beigās kaut kad novedīs pie lēmumiem un skars mūsu nākotni. Ir ļoti svarīgi atgādināt, kas mēs esam, kur stāvam. Ja dzirdam kādus argumentus, kas mums nešķiet diez cik izdevīgi, tad ir jāmeklē pretargumenti.

— Kad mēs vēl bijām PSRS sastāvā, tad Latvijai nebija nekādas lomas lēmumu pieņemšanā. Un man ir tāda sajūta, ka arī Eiropas Savienībā Latvijai būs ļoti niecīga loma. Ir jau skaidrs, ka visu nosaka Anglija, Francija, Vācija, mums būs tikai tāda līdzrunāšanas loma.

V.Vīķe–Freiberga: — Būsim godīgi — vai tad nu mēs ar saviem 2,3 miljoniem iedzīvotāju komandēsim visu Eiropu? Mums būs sava vieta un savs svars, un savas iespējas. Bet mums ir jāsaprot arī proporcionāli, kāds ir mūsu ekonomiskais svars, kāds ir mūsu svars tīri no iedzīvotāju lieluma. Taču mēs neesam vieni. Tāpēc jau arī ir jābraukā pa ārzemēm un jāuztur kontakti, kā arī jāuzņem viesi pie sevis mājās. Tā ir attieksme, kas nemitīgi jākultivē, jākopj kā puķīte puķu podā, kā dārziņš vasarā. Pie tā ir jāpiestrādā, puķe pati par sevi neaugs, arī attiecības neplaukst, ja tās netiek koptas. Mums ir sabiedrotie, ir taču vesela rinda valstu, ar kurām mums ir kopīgas intereses, arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums ir jākonsultējas ar citiem, meklējot punktus, kuros mums saskan, kuros mēs varam dziedāt vienā balsī. Un, ja vesels koris dzied vienu dziesmu, tad tas tiek saklausīts, tad tam ir svars, un tā mēs nonākam pie mums nozīmīgiem lēmumiem.

— Jūs tikāties ar NATO galveno priekšnieku lordu Robertsonu. Vai jūs viņam uzdevāt jautājumu, ja krievi nāks mums virsū, vai NATO mūs aizstāvēs? Cik droši ir tas, ka mūs patiešām aizstāvēs?

V.Vīķe–Freiberga: — Lords Robertsons viens pats to tādā brīdī neizlems. Par to lems NATO alianse, kurā ir vesela rinda dalībvalstu. Un tur ir ļoti precīzi noteikts, kā tiek reaģēts jebkurā draudu situācijā, tā tiek analizēta, un dalībvalstu pārstāvji nonāk pie kopējiem lēmumiem. Tas nav kas tāds, ko viens cilvēks uz dullo var pateikt — mēs rīkosimies tā un ne citādi.

— Kamēr viņi analizēs, tikmēr tanki te jau būs iebraukuši, un "viss būs kārtībā".

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka viņi vajadzības gadījumā var reaģēt pietiekami ātri.

— Ziniet, ir tāds dubultstandarts. Mēs Briselē stāstām, cik daudz laba mēs esam izdarījuši, kā mēs virzāmies uz priekšu, un tai pašā laikā pietiek paskatīties kaut vai uz brīvās Latvijas autoceļiem. Es nesen kādā avīzē lasīju, ka Gundars Ķeniņš–Kings sakot, ka mēs esam vienkārši nožēlojami zinātnē, ka mēs esam atpaliekoša nācija. It kā pēc Eiropas standartiem viss ir kārtībā, bet vietējie iedzīvotāji to tā neizjūt, ne pēc dzīves līmeņa, ne pēc zinātnes attīstības, ne pēc izglītības. Es esmu braucis no Francijas uz Latviju, jo tālāk brauc no Vācijas uz Latvijas pusi, jo ceļi paliek sliktāki.

V.Vīķe–Freiberga: — Daudz kas mums nav ideāls. Tas ir apmēram tā kā skatīties uz glāzi — vai tā ir pustukša vai puspilna. Ja cilvēkam patīk vārtīties negatīvismā un domāt tikai par to, kas slikts, tad to var darīt. Mums tiešām ir pietiekami daudz negatīvā, mēs varētu visu laiku sēdēt ar koklēm zem sēru vītoliem un raudāt gaužas asaras. Bet mums ir jāskatās arī tas, ko esam panākuši. Tas ir tas, kas mums ir jāparāda, virzoties uz Eiropas Savienību. Mums ir jāparāda un jāpierāda, ka nebūsim par traucēkli kopienai kā tādai svarīgākos un būtiskākos jautājumos. Protams, mums vēl ir tāls ceļš ejams, lai mūsu caurmēra iedzīvotāji sasniegtu Dānijas vai Norvēģijas caurmēra iedzīvotāju dzīves līmeni.

— Citi saka — 50 gadi.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tas būs daudz agrāk. Bet laiku tas, protams, prasīs. Ne jau vienā dienā mēs to varēsim izdarīt.

— Kāds krievu analītiķis reiz rakstīja, ka Baltija kādreiz bija lielas impērijas rietumi. Tagad tā kļūst citas lielas savienības austrumi.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, tā iznāk.

— Tas, ka mēs no rietumiem pārvēršamies par austrumiem, ir psiholoģiski interesants pavērsiens.

V.Vīķe–Freiberga: — Tā ir zināma veida pārorientēšanās.

— 18. novembrī atklājās, ka ne viss ir kārtībā mūsu attiecībās ar baznīcu. Ir daudzas nenoteiktas lietas, piemēram, konkordāta līgums ar Vatikānu. Šodien "Dienā" raksta: "Valsts nauda — Katoļu baznīcas privilēģija". Es domāju, ka valsts nauda būtu jādod arī citām baznīcām.

V.Vīķe–Freiberga: — Par konkordāta līgumu. Latvija jau 1922. gadā noslēdza konkordāta līgumu ar Vatikānu kā starptautisku subjektu, jo tā Katoļu baznīcai ir centrālā iestāde, atsevišķa valsts — Vatikāns. Tas ir katoļticīgajiem reliģisks centrs, bet Vatikāns juridiski ir arī valsts un starptautiskais subjekts, ar kuru var slēgt starptautisku līgumu. Tas, ka katoļiem ir pāvests, piešķir viņiem zināmas priekšrocības, kā arī tas fakts, ka Vatikāns ir atsevišķa valsts. Tas viņus noliek unikālā situācijā. Runājot par iespēju slēgt līgumus ar citām ticībām, neviena no tām nav organizēta tādā veidā kā Katoļu baznīca. Tie pārējie līgumi, ja tie tiktu slēgti, būtu nevis starptautiski, bet tikai iekšēji.

— Jūsu kancelejas vadītājs taisās startēt par Rīgas domnieku. Ja es būtu prezidents, es viņu atlaistu no darba nākamajā dienā, jo viņš aiziet no manas komandas startēt par domnieku kaut kādā partijā.

V.Vīķe–Freiberga: — Viņš jau nav mani pametis.

— Bet vēlēšanās viņš taču piedalīsies?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, vēl jau tie saraksti tikai tiek veidoti. Ja nemaldos, par tiem oficiāli vēl pat nav paziņots. Tas viss jau vēl ir tikai cerības mirdzums viņa acīs. Tajā dienā, kad viņu ievēlēs par Rīgas domnieku, mums būs cita runāšana.

— Šodien uz automātisko atbildētāju zvanīja ļoti daudz cilvēku ar saviem jautājumiem. Pavisam bija kādi 70 jautājumi. Pensionārs Guntis jautā, vai tiesu sistēma ir kārtībā.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir ļoti plašs jautājums. Vispirms vajadzētu runāt par likumdošanu, kas ir process, kurš turpinās visu laiku. Tāpēc jau mums ir Saeima, un likumdošana ir tās galvenais darbs. Tas ir process, kas nekad nebeidzas. Varētu teikt, ka, atsaucoties uz tautas pārstāvju vēlmēm, šī likumdošana nemitīgi pilnveidojas. Tiesu sistēma jau ir tikai likumu lietošana, kā arī sankcijas, kas ir par likumu ievērošanu vai neievērošanu.

— Te viens tāds nikns vīrs ļoti īsi jautā: kad valsts iedrošināsies nojaukt Pārdaugavas Uzvaras pieminekli?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir labs jautājums. Es saņēmu ļoti interesantu vēstuli, kas ir apspriešanas vērta. Tur bija teikts, ka šo pieminekli, kam kā arhitektūras veikumam nav nekāda vaina, varētu pārveidot par pieminekli Otrā pasaules kara uzvarētājiem. Tur vajadzētu vēl tikai pielikt klāt kādu plāksnīti arī amerikāņiem, britiem un frančiem un tad tur varētu atzīmēt, kā tas notiek daudzās citās vietās, Otrā pasaules kara beigas un godināt tā uzvarētājus.

— Man bija doma, par kuru es arī rakstīju un atbalstīju, ka ap šo pieminekli varētu salikt visus Ļeņina pieminekļus un citus revolucionārus, izveidojot tādu kā kurgānu.

V.Vīķe–Freiberga: — Deviņdesmito gadu sākumā man arī šī doma patika, man šķita, ka tas varētu būt tāds interesants muzejs, kur ļaudīm staigāt un brīnīties. Pirms dažiem gadiem tas tika izdarīts Lietuvā un izsauca diezgan asu pretreakciju. Ir vēl diezgan daudz tādu cilvēku, kam tās ir svētbildes, un tātad tas laiks vēl nav pienācis, lai ko tādu darītu.

— Bija ļoti interesants zvans, kur jautāja, kāpēc tik maz uzmanības pievērš represētajiem. Un kāpēc sertifikātu dzēšana notiek tikai pensionāriem? Viņš pats ir Austrumu latvietis. Viņš saka, Latvijā nevar iejusties, jo redz, ka Rietumu latviešus šeit uzņem ļoti labi, bet par viņu kā par Austrumu latvieti no Krievijas ņirgājas un gandrīz vai stumj atpakaļ.

V.Vīķe–Freiberga: — Man žēl to dzirdēt. Man šķiet, ka, pārvācoties dzīvot no vienas vietas uz citu, vienmēr ir tāda sajūta, ka tu tur īsti neiederies. Tas ir tāds subjektīvs pārdzīvojums. Ir daudzas sīkas detaļas, kurās ļaudis, varbūt paši to negribēdami, izrāda, ka starp tevi un mani ir atšķirība. Es šim cilvēkam varētu ieteikt neuzņemt to pārāk traģiski. Es to saku no savas ārpusnieka pieredzes, kā svešinieks mūža garumā. Vajag vienkārši dzīvot savu dzīvi, pieņemt citus, un tad visā visumā atklājas, ka citi arī tevi pieņem. Tas, vai tu tiec pieņemts, daļēji atkarīgs arī no tevis paša.

— Mums nesen bija klases salidojums, kurā bija tā: jo kāds nabadzīgāks un mazāka pensija, jo viņš bija jautrāks un asprātīgāks. Citi, kam tās pensijas bija lielākas, pat jutās tā kā vainīgi viņu priekšā. Bibliotekāre Veltas kundze rakstīja, ka "Rīgas Balss" jūs esot salīdzinājusi ar princesi Diānu. Vai tas jums ir glaimojoši?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir atkarīgs, kā uz to skatās. Man gribētos cerēt, ka es ņemšu labāku galu.

— Vēl šī pati kundze raksta, ka kādreiz jums esot bijusi Latvijas Radio programma ar nosaukumu "Psiholoģijas stāsti". Viņa pirmo reizi jūs iepazinusi tieši no šiem radio raidījumiem. Veltas kundze jautā, vai jums būtu kas pretī, ja viņa lūgtu radio vadībai atkārtot šo ciklu.

V.Vīķe–Freiberga: — Man par šo ciklu nav ko kaunēties. Es to vadīju ar godaprātu un pēc tīras sirdsapziņas. Tas viss ir radio rokās, man nebūtu nekādu iebildumu.

— Vēl kāds nikns jautājums — kāpēc prezidente klanās krieviem?

V.Vīķe–Freiberga: — Es to nebiju pamanījusi.

— Es arī ne. Kāds kungs raksta: viņam esot drausmīga sajūta, ka savā zemē viņš nevarot dzīvot kā Latvijā. Izejot ārā uz ielas, apkārt skan viena krievu valoda.

V.Vīķe–Freiberga: — Te atkal ir tīri subjektīva attieksme. Es domāju, tas savā ziņā ir tolerances trūkums pret citu valodu. Man personīgi šķiet tā, ka mums vajadzētu cienīt cita mātes valodu, mēs taču neesam vienīgie pasaulē. Nekur pasaulē vairs nav tādas valsts, kur būtu tikai viena tauta. Modernā pasaulē ļaudis plaši pārvietojas. Es domāju, ka mums ir jāmācās būt iecietīgiem pret citām valodām un neuzņemt tās kā personīgu apvainojumu.

— Jums bija intervija krievu avīzē, kas izsauca vētru dažos latviešu laikrakstos, kurā jūs runājāt tieši par šo toleranci. "Lauku Avīze" ir publicējusi milzīgu rakstu, ka padomju laikā nekas nav bijis labs, nekādi ieguvumi nav bijuši, tā ir ļoti sarežģīta lieta. Vai mums vispār ir iespējama kāda tolerance, jo daudzi cilvēki to nepieņem?

V.Vīķe–Freiberga: — Tolerances trūkums ir ļoti bīstama lieta, jo ar laiku tas noved pie varas darbiem. Es uzskatu tolerances trūkumu par psiholoģisku vājību.

— Es jums pilnīgi piekrītu. Te vēl kāda dāma jautā — kad jūs veidosit pati savu partiju?

V.Vīķe–Freiberga: — Katrā ziņā ne, kamēr es esmu prezidente. Prezidentam pēc likuma tas ir aizliegts, tas pilnīgi atkrīt.

— Bet pēc prezidentūras beigām — jūs par to neesat domājusi, jo daudzi cilvēki jums sekotu kā Žannai d’Arkai?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu nezinu, vai.

— Tuvojas Ziemassvētki, visa šī tumsa un neziņa, laikmetu maiņas... Mans kolēģis Laimonis Purs prasīja, kādēļ es jums nekad neko nejautāju par folkloru, jo jūs esat lielākā tās zinātāja. Vismaz jūs esat pētījusi sauli šajā tumsas laikā. Vai jums ir kāda tautasdziesma, kas jums palīdz, vai ko jūs gatavojaties skaitīt pie eglītes?

V.Vīķe–Freiberga: — Tagad jūs man atkal gribat kaut ko citu izvilkt no atmiņas kambariem. Bet tā varētu būt:

Sidrabiņa lietiņš lija

Ziemassvētku vakarā.

Tā ir ļoti skaista tautasdziesma. Tas ir ļoti skaists tēls, jo ne vienmēr Ziemassvētkos snieg sniegs, un tad sidrabiņa lietiņš, tas ir ļoti skaisti.

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā