Ministru prezidents:

— Latvijas Radio vakar, 7. decembrī

Intervija Latvijas Radio 7. decembra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Interviju vada žurnālists Aidis Tomsons

— Mūsu šīsdienas "Varas pozīcija" notiek otrdien vēlu vakarā, aptuveni 15 minūtes pāri desmitiem. Valdības sēde tikko ir beigusies, un premjers dodas prom uz Nicu rīt, tas ir, trešdien, no rīta. Ceturtdien jūs jau faktiski atgriežaties Latvijā, ja es pareizi sapratu. Kas Nicā notiks? Īstenībā mēs zinām, bet jums ir nedaudz cits darba plāns tajā sakarā.

A.Bērziņš: — Tur ir starpvaldību konference, kur faktiski lems par to, kāda tad izskatīsies Eiropa pēc tam, kad tā būs paplašinājusies. Un faktiski es gribu vēlreiz atkārtot — es esmu teicis to, ka šī sanāksme, kurā faktiski piedalīsies un lems tikai pašreizējās Eiropas Savienības valstis, Latvijai ir vismaz tikpat nozīmīga, cik sanāksme Helsinkos, kad Latvija tika uzaicināta uz iestāšanos Eiropas Savienībā, jo, ja šeit pieņems lēmumu par to, kā izskatīsies tas ģimeniskais iekārtojums — kurš par ko atbildēs, kā tiks sadalītas funkcijas, kādas katram būs tiesības, tad reāli Eiropas paplašināšanās notiks. Ja ne, tad godīgi jāsaka, ka droši vien tas tiks aizbīdīts kaut kur tālākā nākotnē. Un tieši šai sakarā ir šī mana divu dienu vizīte. Pirmajā dienā es tiekos ar Eiropas Padomes liberālo un konservatīvo partiju delegāciju. Tie ir tie cilvēki, kuriem šodien Eiropas Parlamentā ir vairākums — liberāļiem un konservatīvajiem kopā, un mums tātad ir ar viņiem sarunas par to, kādai vajadzētu būt viņu pozīcijai un cik lielā mērā viņi var ietekmēt šo lēmumu pieņemšanas procesu jau Nicas samitā. Un nākamajā dienā mums ir tikšanās valdības vadītāju līmenī ar visu esošo Eiropas dalībvalstu pārstāvjiem, oficiāla pozīcija; būs arī iespēja neoficiāli pārrunāt lietas un pamēģināt, kā saka, ietekmēt procesu no malas; tad faktiski esošo Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāji sēž atsevišķā telpā un sāk runāt par to, kāda būs šī nākotnes Eiropa.

— Ar ko, pēc jūsu domām, jūs varētu iekārdināt šos cilvēkus, lai viņi sekmētu paplašināšanās procesu?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka iekārdināt mēs viņus nevaram ne ar ko īpaši, mums vienkārši ir jāpauž sava stabila, stingra politiskā griba, sava apņemšanās to darīt — tātad apņemšanās, ka mēs gribam būt Eiropas Savienībā kā vienīgajā savienībā, kas šobrīd var nodrošināt latviešu tautai tās identitātes saglabāšanu, valodas saglabāšanu kā sistēmu, kas jau reāli funkcionē, un kas ir apliecinājusi to, ka tā ir dzīvotspējīga. Ir jāpauž šī griba un jāstāsta par to, cik nopietni, cik platus soļus speram virzienā uz Eiropas Savienību.

— Nu labi, bet tas ir altruisms, protams, viņiem — rūpēties par Latvijas interesēm. Vai ir kāda ieinteresētība vai nav nekādas ieinteresētības pašai Eiropai redzēt Latviju?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka Eiropai tā, pirmkārt, ir politiska izšķiršanās. Eiropa ir pateikusi par politisku izšķiršanos — mēs iesim uz Eiropas paplašināšanu — un Eiropai tas tagad tīri politiski ir jādara. Otrkārt, protams, viņiem ir kaut kāda noteikta ieinteresētība kaut vai tīri ģeopolitiski, teiksim, iegūt iespējami lielākus areālus, kur varētu izvērsties zināmas ekonomiskās aktivitātes, ekonomiskā saimniekošana. Otra lieta — protams, uz Baltiju viņi skatās kā uz zināmiem vārtiem tālākai hipotētiskai virzībai uz milzīgiem austrumu tirgiem, vēl līdz šim brīdim Eiropas Savienībai neapgūtajiem.

— Tik daudz par šo tematu, vēl arī par citām lietām. Mēs pagājušajā reizē runājām par cīņu pret korupciju. Valdība šodien arī izskatīja jautājumu par jauna biroja izveidošanu korupcijas apkarošanas jomā. Kā jūs to komentētu?

A.Bērziņš: — Jā, mēs principā vēlreiz pārapstiprinājām, ka veidosim šo biroju, un noteicām tos virzienus, konkrēti — kas un kā būtu jādara. Mums šis starplēmums faktiski bija vajadzīgs, lai darba grupa varētu pilnvērtīgi strādāt pie pašas likuma filozofijas un lai visas nepieciešamās likuma normas varētu sakārtot un šo biroju jau paredzēt kā institūciju. Mums bija ļoti plaša diskusija, jāsaka godīgi, par tām piecām vai septiņām jau esošajām institūcijām, kurām ir tieši vai netieši uzdota tāda funkcija jau — kontrolēt. Mēs runājam gan par policijas iekšpusē esošajām struktūrām, par SAB, piemēram, mēs runājam arī par Finansu policiju un tā tālāk, runājām, ka dažkārt nav visiem skaidrs, ko tad šīs institūcijas dara šajā konkrētajā jomā, kas arī ir viņu funkcijās. Jo tā pozīcija mums kopumā bija tāda — protams, mums ir jāsakārto šī joma, bet ne vienmēr šai sakārtošanai ir jānotiek caur jaunas institūcijas dibināšanu. Iespējams, ka šīs vecās institūcijas kaut kādā veidā ir jāoptimizē, jāapvieno vai kā citādi. Nu, un mēs vēlreiz skatīsim šo jautājumu, kāds institucionāli būs šis birojs, uz kā bāzes tas veidosies, jo gribu teikt, ka palielināt ierēdņu skaitu un atrast tam finansējumu ir salīdzinoši grūti nākamā gada budžetā, es pat gribētu teikt — tikpat kā neiespējami. Tāpēc vienīgā iespēja, kā to sakārtot, ir mēģināt rast šādā veidā finansējumu.

— Tas tā arī varētu būt. Tā ir jūsu iekšējā nojauta, ka esošās struktūras tās lietas varbūt līdz šim vienkārši nav kārtīgi kontrolējušas?

A.Bērziņš: — Es tā negribu teikt. Viņiem ir katram kaut kāda daļiņa no visa tā, un, protams, nevar jau, kā pareizi saka Kriminālpolicijas priekšnieks, nevar, piemēram, atraut kādu kriminālnoziegumu no kādām koruptīvām darbībām. Ja viņš no kāda kaut ko ir spiedis laukā vai kādam ko maksājis un tā rezultātā ir iestājusies kriminālatbildība, tad šodien, viņu tiesājot par kriminālatbildību, viņu visas lietas izskatīšanas laikā automātiski tiesā arī par kādām koruptīvām darbībām, un nevar pateikt, kā tur ir vairāk: kriminālatbildības vai koruptīvas darbības. Bet mēs esam lūguši, lai šīs institūcijas sagatavo mums informāciju, tad mēs to apskatīsim, paanalizēsim, droši vien speciālistus piesaistīsim.

— Valdība arī šodien skatīja jautājumu par zinātnieku, akadēmisko mācībspēku tālāko funkcionēšanu. Un, kā es saprotu, šī programma, kura arī paredzēja diezgan būtisku naudas resursu piesaistīšanu, netika šodien akceptēta, proti, nebūs vairāk naudas zinātnei.

A.Bērziņš: — Tā netika akceptēta ne jau tāpēc, ka mums negribētos akceptēt, un faktiski arī ne tāpēc, ka mēs vairāk runātu par naudu. Mēs, godīgi sakot, par naudu runājām ļoti, ļoti maz, mēs vairāk runājām par lietu. Mēs runājām par to, kāpēc tad tā ir iznācis, ka, teiksim, vairāk nekā 270 profesoru vietas ir brīvas, kāpēc šobrīd cilvēki neiet strādāt par šiem mācībspēkiem augstskolās; kas būtu jādara, lai viņi ietu; kā izdarīt tā, lai cilvēki, kas ir aizbraukuši, kaut vai emigrējuši pagaidām uz ārzemēm, strādā kaut kur citur, brauktu atpakaļ uz Latviju un atsāktu strādāt kā mācībspēki. Kas ir jādara, lai ciešāk integrētos zinātniski pētnieciskās institūcijas un augstskolas. Mēs uzdevām veselu virkni jautājumu šī dokumenta autoriem, uz kuru viņiem ir jāatbild, un tikai tad mēs precīzi varēsim pateikt, kas un kā ir jādara, lai šo programmu realizētu. Šī programma neapšaubāmi ir jārealizē, ir šim akadēmiskajam personālam, it īpaši augstskolās, nepieciešama nomaiņa vai aizpildījums, tā laikam būtu pareizāk teikt.

— Bet, šīs programmas autoru ideja, viedoklis, man liekas, gan izskatījās nepārprotams — mazā alga nav stimuls, lai cilvēks kļūtu par profesoru.

A.Bērziņš: — Nu, arī alga ir viens no jautājumiem, bet alga jau nestāv uz vietas, tā pakāpeniski attīstās.

— Kas tad cits, jūsuprāt, tomēr traucē?

A.Bērziņš: — Grūti pateikt. Teiksim, spējīgākie zinātnieki ir izbraukuši pelnīt lielas naudas kaut kur ārzemēs, un, protams, arī profesora alga ārzemēs nevar sacensties ar kāda vadoša pētnieka algu kādā ārkārtīgi slavenā pētniecības institūtā. Ne tas ir svarīgākais — svarīgākais ir kopumā radīt tādu sistēmu, kas nodrošinātu to, ka jaunie cilvēki iet mācīties doktorantūrā, kas nodrošinātu, ka doktorantūru nule beigušie doktori paliktu strādāt augstskolās, un parādīt to ieinteresētības mehānismu, ko vajag. Tur ir nepieciešams īpašs studiju kredīts, kuru pēc tam valsts dzēš noteiktā laikā ar nosacījumu, ka šis cilvēks turpina strādāt augstskolā par mācībspēku.

— Vārdu sakot, šī programma tiek pārstrādāta un atdota atpakaļ valdībā vēlreiz caurskatīšanai?

A.Bērziņš: — Jā, protams. Aptuveni mēneša vai pusotra mēneša laikā tā tiks pārstrādāta. Un tas ir normāli, ka tādus konceptuāla rakstura jautājumus nepieņem ar pirmo reizi.

— Valdība jau skatīja — un itin pavēlu vakarā — jautājumu par reģionālo attīstību un to, kādā veidā vajadzētu Latvijā šīs lietas sakārtot, regulēt tālāk. Un tur ir kādas diezgan jaunas nianses, manuprāt, parādījušās, vai tā?

A.Bērziņš: — Faktiski mēs esam saņēmuši zināmu kritiku no Eiropas Savienības par to, ka mums šobrīd atkal tās funkcijas ir salīdzinoši izkaisītas pa dažādām ministrijām. Jautājums, kas saistīts ar reģionālo attīstību un plānošanu, un, galvenais, ar visu Eiropas Savienības pirmsstrukturālo instrumentu, jā, tur nevar teikt fondu, bet gan ar finansu instrumentu apgūšanu. Tas ir tas pats "Sapard", par ko mēs esam runājuši, tā ir ISPA, tā ir "Phare" programma. Un otra kritikas daļa bija vērsta uz to, ka sakarā ar to, ka funkcija ir izkaisīta pa daudzām ministrijām, nav īsti skaidrs, kurš par to visu atbildēs. Un šeit tad mēs beigu beigās — laikam kādu otro reizi — esam pielikuši punktu un pateikuši, ka īpašo uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām būs atbildīgais par šo jautājumu. Mēs esam iezīmējuši arī noteiktu finansu atbildību Finansu ministrijai, jo visām šīm programmām un projektiem jāiet caur centrālo budžetu un jābūt centrālā budžeta sastāvdaļai, jo tādā ISPA un "Sapard" jau mēs naudu neaizņemamies, bet mums katru gadu var nākt apmēram viens simts miljonu eiro iekšā, teiksim, Latvijas valsts budžetā — ar nosacījumu, ka viena ceturtdaļa mums jāpieliek klāt. Es domāju, ka tas būtu ļoti labs pamats, lai attīstītu tālāk vides saimniecību, atkritumu apsaimniekošanu, ūdens, kanalizācijas apsaimniekošanu, ceļus, tiltus, transporta pārejas — tās ir tieši tās jomas, kur ISPA naudu var lietot. "Sapard" — tā pamatā ir atbalsts lauksaimniecībai, savukārt "Phare" programma ir visplašākam pasākumu spektram, par kuru valdība izlemj.

— Tad vides aizsardzības un reģionālās attīstības joma pilnībā pāriet Zīles kunga rīcībā?

A.Bērziņš: — Daļa no ministrijas Reģionālās attīstības departamenta pāries Zīles kunga pakļautībā, tāpat arī viena daļa no Ekonomikas ministrijas, kas saistīta ar reģionālo attīstību, pāries Zīles kunga pakļautībā. Tādējādi mēs nostiprināsim šo institūciju un arī prasīsim vairāk no tās, jo jāsaka, ka nacionālās attīstības plāna izstrāde ir stipri aizkavējusies. Ir arī pagājušā gada pieredze, kad Nacionālās attīstības plāns tika iesniegts Eiropas Komisijā un izpelnījās zināmu kritiku, tā ka tur būs daudz ko strādāt. Mums ir bijis daudz ko pārrunāt šajā konkrētajā gadījumā, bet es esmu priecīgs, ka esam pieņēmuši šos lēmumus. Vēl mēs bijām spiesti pieņemt lēmumu, ka visa Latvija pēc Eiropas Savienības mērogiem ir viens plānošanas reģions. Savulaik, pirms kādiem diviem trim gadiem, pašā Eiropā bija pavisam cita pozīcija — viņi teica, ka Latvijā varētu būt pat līdz pieciem neatkarīgiem reģioniem, bet šobrīd šī pozīcija ir mainījusies. Mēs speciāli vairākas reizes pārskatījām, konsultējāmies ar Briseli, izrunājāmies arī šeit ar Eiropas delegāciju. Es pats personīgi to darīju, vienkārši lai būtu pilnīgi skaidrs, ka tā pozīcija tiešām ir tāda un ka tā nemainīsies. Un galvenais arguments jau ir tāds — jūs, protams, esat valsts, kurai ir salīdzinoši liela teritorija, bet ir ļoti maz cilvēku uz šīs teritorijas — tikai 2,4 miljoni, un, tā kā iedzīvotāju blīvums, teiksim, uz vienu teritorijas vienību jeb kvadrātkilometru ir samērā mazs, tad gan Latvija, gan Lietuva, gan Igaunija, gan Slovēnija tiek uzskatītas kā viens plānošanas reģions. Praktiski tas nerada nekādas problēmas, es domāju, reģionu attīstības aģentūrām — tām tāpat pietiks darba, ko strādāt, tāpat būs jāveido šie projekti un jāpierāda. Atšķirība vienīgi būs tā, ka tagad tikai viena institūcija kontaktēsies ar Briseli, runājot par visām projektu apstiprināšanām, par indikatīvajām finansēšanas plānošanas programmām, to nevarēs darīt piecas reģionu attīstības padomes. Pēc būtības jau nekādu zaudējumu nav, bet es pieņemu, ka reģionu attīstības padomes varētu sākt runāt par to.

— Bet Latvijas sadalīšana šajos piecos reģionos vai kā tas pagaidām ir domāts — tas kaut kad nākotnē paliek?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt — Latvijas Satversmē jau ir ierakstīts, kā Latvija ir sadalīta, un nekāda cita reģionu dalīšana vispār nevarētu šeit būt.

— Jā. Tas nozīmē, ka tas viss tagad ies vairāk vai mazāk caur Zīles kantori?

A.Bērziņš: — Protams, tā nauda tur būs, tikai, protams, ir jāgatavo ļoti labi un normāla mēroga projekti, un tam ir nepieciešama kapacitāte. Mēs, piemēram, budžetā esam iebalsojuši pa 50 tūkstošiem katra novada reģiona attīstības padomei — tieši viņu institucionālās kapacitātes celšanai. Tas nozīmē — apmācībai, treniņiem dažādām sagatavošanas lietām, lai viņi iemācītos strādāt, rakstīt šos projektus, lai prastu prasmīgi argumentēt, lai prastu uzlikt to uz papīra un pierādīt ar visām nepieciešamajām shēmām, pamatojumiem. Es gribu teikt — tas nav vienkāršs darbs.

— Un vēl viens politisks jautājums. Nedēļas nogalē jūsu partijas kongress varētu lemt par priekšsēdētāja amatu, un es saprotu, ka jūs tomēr esat viens no tiem kandidātiem. Vai esmu pareizi sapratis?

A.Bērziņš: — Nu, savā veidā tā ir, jā. Katrā gadījumā es savu kandidatūru netaisos noņemt — tas ir diezgan viennozīmīgi. Es paļaujos uz to, ka kongress ļoti, ļoti normāli izlems.

— Kāpēc jūs esat piekritis kandidēt, kas ir tas stimuls, iegansti?

A.Bērziņš: — Es gribu teikt tā, ka es faktiski masu mediju ietekmē esmu piekritis kandidēt, jo ap šo manu kandidēšanu vai nekandidēšanu tika sacelta pietiekami liela ažiotāža. Vainīgs pie tā, ka mans uzvārds tur parādījās, bija faktiski partijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs, kurš pirmais "Lauku Avīzē" nosauca mani kā otru kandidātu blakus sev. Nu, respektējot viņa izvēli, es faktiski arī piekritu.

— Tas ir — jūs esat spītīgs?

A.Bērziņš: — Nu, esmu diezgan, jā.

— Nu labi, tātad sestdien ir tas balsojums, viss izšķirsies. Ja jūs kļūsiet par partijas priekšsēdētāju, cik viegli būs savienot premjerēšanas un partijas vadīšanas darbu?

A.Bērziņš: — Droši vien pagrūti būs, bet mums ir ļoti normāla valde partijā, mums ir partijā arī ģenerālsekretārs, valdes sekretārs, mums ir tādas institūcijas kā sekretāri, kurus izvirza valde — viens ārlietu jautājumos, otrs politiskais, nu, kongress izlems, kongress izšķirs. Protams, ja tas tā notiks, būs pagrūti. Es, protams, vēlu Andrejam Panteļējevam lai viņam veicas.

— Un tomēr — man liekas, jūsu partijas iekšienē šādas diezgan stingras konkurences par priekšsēdētāja amatu līdz šim vienkārši nav bijis.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka tas tā nu nav bijis. Mūsu partijā ir divi priekšsēdētāji bijuši. Man liekas, par pirmo — Valdi Birkavu — tiešām nebija nekādu īpašu diskusiju, bet tad, kad tika vēlēts Andrejs Panteļējevs, tad, man liekas, gan bija konkurence starp Valdi Birkavu un Andreju Panteļējevu līdz pat pēdējai minūtei, kamēr Valdis Birkavs teica — viņš saprotot, ka viņam vajadzētu kādu brīdi padarboties citā sfērā.

— Un tomēr tas ir bijis iepriekš jau gandrīz apzināts solis — atkāpties. Šeit izskatās tā — nobalsosim tāpat kā Saeimā.

A.Bērziņš: — Bet es domāju, ka ir ļoti normāli. Nu, nobalsosim, kas tur tāds! Vienkārši es domāju, ka kongress būs interesantāks, azartiskāks, intriga lielāka iekšā.

— Ja jūs kļūsiet vēl par partijas priekšsēdētāju, tad man varbūt tāds intīms jautājums: ko ģimene teiks? Tad jau jūs vairs mājās negulēsit.

A.Bērziņš: — Ar ģimeni ir zināmas problēmas, jā.

— Un kā tās risināsit?

A.Bērziņš: — Nu tā, ar mīlestību!

— Izdosies?

A.Bērziņš: — Jācer.

— Nu ko, paldies! Tā bija saruna ar Ministru prezidentu Andri Bērziņu.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā