Lai slimnieks arvien un laikā saņemtu palīdzību

Semjons Štrihs, Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijas galvenais ārsts, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Ko nozīmē divdesmit deviņus gadus vadīt Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības staciju?

— Tas ir nepārtraukts darbs dienā, vakarā, brīvdienās un svētkos. Darbs ar ļoti lielu slodzi. Darbs, kurš vienmēr tiek virzīts tā, lai nodrošinātu iedzīvotājiem iespējami labāku, kvalitatīvāku neatliekamo palīdzību. Ļoti būtiski ir arī, lai šeit strādājošajiem nodrošinātu normālus darba apstākļus, aprīkot mašīnas ar tādiem aparātiem un tādiem medikamentiem, lai palīdzība tiktu sniegta vajadzīgajā līmenī. Un lai slimniekiem nevajadzētu ilgi gaidīt mašīnas. Kad es šeit sāku strādāt, nereti bija tā, ka dispečeriem uz galda atradās piecdesmit, sešdesmit un pat simt izsaukumu, bet brigāžu pietrūka, jo grafiki bija sastādīti neatkarīgi no tā, kādos laikos cilvēki pēc palīdzības griežas visvairāk. Arī tagad cilvēki griežas pēc palīdzības nevienmērīgi. Naktīs izsaukumu skaits ir visai mazs, turpretim vakaros — krietni vien lielāks. Dienā izsaukumu ir vidēji daudz. Darbs ir jānodrošina tā, lai brigāde jebkurā diennakts stundā operatīvi varētu aizbraukt pie slimnieka. Šie bija galvenie mērķi, kurus, vadot šo iestādi, esmu centies risināt.

— Cik lielā rādiusā darbojas Rīgas ātrā medicīniskā palīdzība un kādas tagad ir jūsu iespējas palīdzēt?

— Mēs sniedzam neatliekamo medicīnisko palīdzību visai Rīgai un, vajadzības gadījumā, pēc dispečera pieteikumiem, dažreiz mēs izbraucam arī uz Rīgas rajonu, uz galvaspilsētai tuvējo ciema padomju teritorijām. Taču šādu izsaukumu nav daudz. Mums ir centrālā apakšstacija, trīs apakšstacijas pilsētas attālajos rajonos — Purvciemā, Imantā un Krasta masīvā. Un pēdējā laikā, cenšoties pietuvināt brigādes slimniekiem, esam izveidojuši vēl papildu piecus izsaukumu izpildīšanas punktus, kas atrodas 12. poliklīnikā Juglā, bijušajā 16. poliklīnikā Bolderājā, Ostas poliklīnikā Vecmīlgrāvī. Vēl viena brigāde ir 2. slimnīcā un viena — Paula Stradiņa slimnīcā.

Kavējumu skaits savulaik bija krietni vien lielāks, nekā tas ir tagad. Pašlaik Ministru kabinets ir apstiprinājis normatīvu, ka pie Rīgas iedzīvotājiem ātrās palīdzības brigādēm septiņdesmit piecos procentos gadījumu ir jāierodas piecpadsmit minūšu laikā. Pagājušajā gadā mums šo rādītāju izdevās samazināt līdz 12,6 minūtēm. Protams, iespēju robežās cenšamies šo laiku vēl vairāk samazināt, taču sakarā ar to mums rodas lielas problēmas, jo automašīnu skaits ielās nepārtraukti palielinās, ielas ir šauras un ceļš pie slimnieka diemžēl prasa arvien vairāk un vairāk laika. Turklāt autovadītāji "neņem mūs galvā", pat neraugoties uz to, ka mums tagad ir jaunas modernas mašīnas, kuras ir aprīkotas ar spilgtām bākugunīm un ļoti skaļām sirēnām atbilstoši Eiropas standartiem, tomēr šoferi bieži vien nedod ātrās palīdzības mašīnām ceļu. Pagaidām pilsētā autovadītāji ir slikti audzināti. Bet galu galā neviens no viņiem neiedomājas, ka varbūt šī ātrās palīdzības mašīna steidzas pie kāda autovadītāja tuvinieka.

— Cik jums ir specializēto brigāžu?

— Pašlaik mums ir četras reanimācijas, sešas kardioloģiskās, divas psihiatriskās un vēl intensīvās terapijas brigādes.

— Medicīnai, veselības aprūpei naudas, šķiet, nekad nevarētu būt par daudz. Bet, ja pēkšņi jums būtu neierobežoti finansu līdzekļi, kā jūs rīkotos, kā jūs veidotu savu dienestu?

— Vispirms es paaugstinātu mediķiem algas. Darba apstākļi šeit mums ir ļoti labi, ir jaunas telpas, jaunas automašīnas, jaunas un modernas radiostacijas. Rīgas dome šogad mums ir iedevusi simt sešus tūkstošus latu aprīkojuma iegādei. Es ļoti ceru, ka nākamgad mēs atkal saņemsim naudu, jo Labklājības ministrija ir apstiprinājusi aprīkojuma sarakstu, un, vadoties pēc šī saraksta, esam aprēķinājuši, cik naudas mums nepieciešams. Ļoti ceru, ka Rīgas dome atkal mums palīdzēs. Mūsu pašreizējās telpas, automašīnas un aprīkojums galvenokārt ir arī Rīgas domes nopelns. Protams, viss maksā tik, cik tas maksā. Nevaram taču mēs, piemēram, defibrilatoru nopirkt par lētāku cenu, nekā tas maksā. Un man ir ļoti žēl, ka mēs saviem darbiniekiem nemaksājam tik, cik vajadzētu, lai viņi mierīgi varētu strādāt. Diemžēl zemais atalgojums izraisa darbinieku aiziešanu no darba ātrās palīdzības stacijā. Un aiziet parasti labākie darbinieki, kuriem ir iespējas citur saņemt lielāku atalgojumu. Tātad algu paaugstināšana darbiniekiem ir pirmais, ko es darītu, ja man būtu pietiekami daudz naudas. Acīmredzot es izveidotu vēl papildu izsaukumu pieņemšanas punktus, bet tam, protams, būtu nepieciešamas telpas. Pašlaik mēs īrējam telpas no tām iestādēm, kuru teritorijā stāv mūsu mašīnas. Es nepārtraukti atjaunotu aprīkojumu, lai būtu iespējams palīdzību sniegt atbilstoši mūsdienu līmenim. Kas attiecas uz medikamentiem, man šķiet, ka arī pašlaik esam līmenī un mums nav jākautrējas no tā, kā dzīvojam un kā strādājam. Pie mums nereti ierodas kolēģi no citām valstīm un viņi ir atzinīgi novērtējuši mūsu iespējas. Un jāsaka, ka mums nav jāsarkst.

— Tiekoties ar Latvijas Ārstu biedrības prezidentu Viesturu Boku, viņš sacīja, ka, viņaprāt, ātrajai palīdzībai būtu nepieciešams īpašs valsts finansējums.

— Acīmredzot Ārstu biedrības prezidents domā par finansējumu valsts mērogā ātrās palīdzības dienestam, nevis Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijai. Mēs esam pašvaldības iestāde ar centralizētu finansējumu un naudu saņemam no Rīgas novada slimokases. Runājot par Latviju kopumā, jāteic, ka tādi apstākļi ātrās medicīniskās palīdzības dienestam, kādi ir Rīgā, valstī reti kur sastopami. Vienīgi Daugavpils un Rēzeknes ātrās palīdzības stacijas ir samērā labi nodrošinātas ar nepieciešamo aprīkojumu. Varbūt vēl vienā otrā vietā situācija ir kaut cik normāla, taču vispār stāvoklis lauku rajonos ir diezgan smags. Vispirms jau lauku ātrajām palīdzībām, atšķirībā no Rīgas, nav ārstu brigādes. Mums Rīgā ir tikai dažas feldšeru brigādes, kuras nodarbojas ar slimnieku pārvešanu. Situācija, kāda pašlaik ir ātrās palīdzības dienestam laukos, nedod iespēju nodrošināt, piemēram, pilnvērtīgus reanimācijas pasākumus, jo to nevar paveikt viens cilvēks, bet obligāti ir jābūt diviem. Ārzemēs nekur neatliekamās palīdzības brigādē nestrādā tikai viens mediķis. Neatliekamās palīdzības sniegšana tur ir citādi organizēta. Ārzemēs darbojas paramediķi, kas izpilda arī šoferu pienākumus. Šie cilvēki ir apmācīti un, kad mašīna stāv, abi paramediķi spēj veikt reanimācijas pasākumus. Rīgas ātrās medicīniskās palīdzības stacijā šoferis nav pat mūsu štata darbinieks, jo arī mašīnas mēs taču nomājam. Kaut gan šie šoferi ir beiguši kursus un iespēju robežās nedaudz palīdz ārstiem, tomēr ne tik daudz, cik ir spējīgs palīdzēt paramediķis, kas ir speciāli apmācīts.

Jāsaka gan, ka tagad Latvijas Katastrofu medicīnas centrs ir apmācījis visus ātrajā palīdzībā strādājošos šoferus. Bet man ir grūti teikt, cik daudz laukos feldšeri izmanto šoferu palīdzību. Es uzskatu, ka uz katras ātrās palīdzības mašīnas obligāti ir jābūt diviem mediķiem. Un, ņemot vērā, ka pagaidām primārās aprūpes dienests — ģimenes ārsti un poliklīnikas — pārsvarā strādā tikai noteiktajā laikā, ja nav ātrās palīdzības ārstu brigādes, iedzīvotāji uz kādu laiku paliek bez ārsta palīdzības. Jo tikko tiek slēgta poliklīnika vai ģimenes ārsta pieņemšana, vakarā, naktī, brīvdienās un svētkos ārstu nav. Ja nebūtu mūsu, Rīgas ātrās palīdzības brigādes, ja jebkurš iedzīvotājs vajadzības gadījumā nebūtu spējīgs mūs izsaukt, tad šim cilvēkam vajadzētu vai nu gaidīt, vai arī kaut kādā ceļā meklēt privātārstu. Protams, man vēlreiz jāsaka, ka Rīgas ātrās palīdzības brigādes apkalpo tikai Rīgu un tās apkārtni. Diemžēl Latvijā iedzīvotāji vēl nav tik bagāti, lai katram ārstam par mājas vizīti spētu samaksāt, turklāt apmaksāt viņam arī ceļa izdevumus. Tātad cilvēkam jāiztiek bez ārsta palīdzības.

Ja ātrajai palīdzībai tiktu piešķirts atsevišķs valsts finansējums, tad tam noteikti jāattiecas uz visu Latviju kopumā. Respektīvi, varētu izveidot centralizētu neatliekamās palīdzības dienestu, tāpat kā centralizēto policiju un centralizēto ugunsdzēsības dienestu. Pašlaik pārraudzību pār neatliekamās palīdzības jautājumiem Labklājības ministrija ir uzticējusi Katastrofu medicīnas centram. Un es uzskatu, ka tā pakļautībā varētu izveidot arī centralizēto ātrās medicīniskās palīdzības dienestu. Principā noteikti ir jābūt vienotam ātrās medicīniskās palīdzības dienestam. Ja mēs tagad, piemēram, runājam par centralizētu dispečerdienestu...

Ja teiksim, mēs, Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacija, izveidotu centralizētu dispečerdienestu ne tikai Rīgai, bet veselam reģionam — arī Rīgas rajonam, Jūrmalai un citiem tuvākajiem rajoniem. Ja mēs tagad pieņemam izsaukumu un gribam to nodot brigādei. Kam ir pakļauta brigāde? Ādažu slimnīcai, Saulkrastu slimnīcai, Olaines poliklīnikai, varbūt kādam ārstam Kauguros, kurš nodrošina ātro palīdzību rajonā? Diemžēl nereti šie dienesti vai konkrētais ārsts ātrās palīdzības dienestam nepieciešamo transportu izmanto arī citām vajadzībām. Jo, protams, ir daudz citu vajadzību — jāatved asinis, jāatved vai jāaizved kāds darbinieks, jāaizbrauc uz laboratoriju... Citu automašīnu nav, un tiek izmantota ātrās palīdzības mašīna. Kas brauks, ja pienāks izsaukums? Neviens. Bet slimnieks gulēs un gaidīs palīdzību. Ja sagaidīs.

Šī ir ļoti nopietna problēma. Uzskatu, ka es nevaru uzņemties atbildību par visiem piepilsētas reģioniem, ja tur strādājošie nav man pakļauti. Ja, piemēram, Labklājības ministrija vēlētos izveidot centralizētu dienestu, tad ir jāizveido reģioni, kā valdība to ir paredzējusi. Ceru, ka reiz šie reģioni tomēr tiks izveidoti. Tāpat ir jāizveido arī reģionālie dispečerdienesti ar vienotu vadību, un visām ātrās palīdzības brigādēm ir jābūt pakļautām šai vadībai. Mašīnas var būt arī nomātas, kā tas ir Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijā, bet darbiniekiem ir jāpakļaujas vienai vadībai. Darbinieki ir jāaudzina, jāceļ viņu kvalifikācija, un tas jādara centralizēti, tāpēc, ka citādi tas ir grūti un pat neatmaksājas. Ir jābūt augstām prasībām, turklāt vienādām visā Latvijā. Tādēļ es pilnībā atbalstu daktera Bokas viedokli.

Ir vēl viena visai nopietna problēma. Jau 1994. gadā mēs Latvijā pārtraucām gatavot feldšerus, jo citās valstīs feldšeru nav, tur ir paramediķi. Bija gan Rīgā viens ārstu palīgu izlaidums — šķiet, kādi sešpadsmit cilvēki. Medicīnas māsas pēc viena gada papildu apmācības saņēma ārsta palīga diplomu. Nākamgad būs vēl viens ārstu palīgu izlaidums un tie atkal būs piecpadsmit vai sešpadsmit cilvēki. Kas gan tas ir visai valstij?

Man jau tagad zvana un vaicā, kā ar medicīnas māsām var aizvietot feldšerus. Jo esmu arī Neatliekamās palīdzības un katastrofu medicīnas asociācijas prezidents. Es atbildu, ka tas nav iespējams, jo medicīnas māsai ir pavisam cita sagatavotība, viņa ir mācījusies pēc citas programmas un nekad nav mācīta izmeklēt slimnieku, noteikt diagnozi un nozīmēt ārstēšanu. Mēs Rīgā varam iztikt, ņemot vērā, ka mums ir ārstu brigādes, tādēļ vajadzības gadījumā ārsta vadībā māsa var strādāt. Bet laukos ātrās palīdzības brigādēs ārstu gandrīz nav. Izņemot pilsētās — Daugavpilī, Rēzeknē un citur. Taču arī tur viņu nav tik daudz, cik būtu nepieciešams. Lauku rajonos strādā tikai feldšeri, izņēmums ir daži rajoni. Bet tā ir ļoti liela un svarīga problēma — kvalificētu speciālistu trūkums. Kādā brīdī vairs nespēsim nodrošināt neatliekamo palīdzību. Turklāt, domāju, ka tie piecpadsmit vai sešpadsmit ārstu palīgi, kas nākamgad saņems diplomus, droši vien vēlēsies palikt strādāt Rīgā. Būs kaut kas jāizdomā, lai varētu viņus nosūtīt darbā uz rajoniem. Taču par to ir jādomā pašvaldībām un ārstniecības iestādēm — kā tās spēs šos speciālistus ieinteresēt, nodrošinot viņus ar dzīvokļiem un atbilstošām algām.

Armīda Priedīte,

"LV" korespondente