Par reģionālās reformas krustcelēm

Par reformas variantiem "8+1" un "4+1"

4+1

8+1

Vakar, 16.februārī, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) domes sēdē vairāk nekā divsimt domnieku noklausījās īpašu uzdevumu ministra valsts pārvaldes un pašvaldību reformu lietās Jāņa Bunkša ziņojumu

Sākotnēji temats bija formulēts gana bezkaislīgi — "Par reģionālo reformu un vietējo reformu". Tomēr, kā tagad zināms, vairs nav runa tikai par to, vai tiks turpināts 1999.gada nogalē proponētais variants "8+1", jo tam ir daudzas priekšrocības (iedzīvotāju apkalpes tuvums līdzšinējo rajonu centriem gandrīz visos novados), vai arī Eiropas Savienības ekspertu ieteiktais modelis "4+1".

Vēsturiski tam ir loģisks pamatojums, jo Vidzeme, Kurzeme, Latgale un Zemgale lielum lielai iedzīvotāju daļai saistās ar vispārpieņemtajiem jēdzieniem. Šobrīd vaicājumu krustpunktā galvenokārt ir iespējamais Zemgales reģions, jo tā teritorijas aprisēs iekļautos ne vien vairāki kādreizēji apriņķi, bet arī vairāki novadi no Jūrkalnes un Dobeles līdz pat Aizkrauklei un Jēkabpilij. Kā rāda projektu kartes, arī Tukuma rajona pagasti "piekristu" Kurzemei. Mēs to zinām, un ar to mums jārēķinās, teica ministrs.

Tostarp projektu līmenī ir arī variants par to, ka Jūrmala, prāva daļa Tukuma rajona piekrastes, tāpat vairākums Limbažu rajona piejūras pagastu līdz pat Salacgrīvai vai Ainažiem varētu iekļauties iecerētajā Rīgas reģionā. Ir arī daļa stratēģu, kuriem būtisks ir viedoklis "Rīga ir Rīga, un ne soli tālāk."

Par to visu un arī par daudz ko citu pašvaldību vadītājiem bija jādomā, klausoties ministra apsvērumus par 2000. un 2001.gada norisēm. Jo īpaši tālab, ka 2001.gada pavasarī paredzamas kārtējās pašvaldību vēlēšanas. Vai tās notiks līdzšinējās teritorijās? Rādās, ka vairs ne, jo sākusies novadu (Kandavas, Līvānu) un pagastu (jau septiņi modeļi) apvienošanās.

Ministrs bilda, ka tagad nav iespējams uzlikt visus punktus uz i. Jā, viņš atzīmēja, ka viņam pakļautās institūcijas ir izpētījušas visas peripetijas, kas saistītas ar administratīvi teritoriālo reformu no Grieķijas un Īrijas līdz pat mums vistuvākajām valstīm — Dānijai, Somijai un Zviedrijai. Tur, protams, ir atšķirīga ekonomiskā situācija, nemaz jau nerunājot par Apvienoto Karalisti, Nīderlandi vai Beļģiju.

Viņš arī pieskārās reformu norisei mums vistuvākajās valstīs — Lietuvā un Igaunijā. Tur tāpat bijis meklējumu un kļūdu ceļš. Kādreizējie padomju laika rajoni tur nesen reducēti bijušo apriņķu robežās, kā saka, ar vienu rāvienu, nerēķinoties pat ar acīmredzamām pārmaiņām iedzīvotāju skaita un saimniecisko problēmu ziņā. Lietuvieši tagad domā par vietējo pašvaldību tuvināšanu savu tagadējo centru iespējām, igauņiem prātā ir adekvāts risinājums, kaut gan viņu izpratnē centri joprojām saglabāsies kādreizējo apriņķu satvarā.

Ministrs atzīmēja, ka par "4+1" modeli joprojām varētu diskutēt, jo tas neizslēdz arī deviņu reģionu iespēju. Jānis Bunkšs norādīja, ka valdība, protams, nāks klajā ar savu projektu un galu galā visu izlems Saeima. Tāpēc būtiska ir arī Latvijas Pašvaldību savienības domes attieksme, jo šajā "saeimā" ir visu mūsu novadu gaišākie prāti, kuru priekšlikumiem varētu būt būtiska nozīme.

Kā allaž šādās reizēs, ministrs nokļuva arī jautājumu krustugunīs. It īpaši par iecerēto reģionu pārvaldi, jo te nav vienprātības pat visaugstākajos ešelonos. Nule kļuvis aktuāls līdz šim nedzirdēts jēdziens — jauno reģionu asambleja. Varbūt nav līdz galam pārdomāts tās nosaukums — savulaik bija apriņķu valdes, rajonu izpildkomitejas, mūsu kaimiņvalstīs Skandināvijā ir lēņu padomes.

— Man nereti vaicā, — teica ministrs, — kādas būs reģionu jaunās administrācijas vadības izveides mērauklas. Patlaban ir tāds projekts, lai jauno pārvaldes struktūru priekšgalā būtu patiesi erudīti darbinieki. Lai tādus izraudzītos, paredzēti konkursi. Reģiona administrācijas vadības priekšgalā paredzam izvirzīt ne mazākus kritērijus par tiem, kādi tagad ir ministriju valsts sekretāriem. Nākamais posms — pretendentiem vajadzētu nokārtot reģiona asamblejas eksāmenu. Ja tas nokārtots, Ministru kabinets varētu lemt par galīgo variantu.

Lai tā būtu, vispirms jātiek skaidrībā par reģionālās asamblejas funkcijām. Tās nevar nodalīt no Pašvaldību likuma, jo sevišķi 2001.gada pavasarī paredzamo pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā. Manā izpratnē, asamblejai ne vien jābūt pakļautai pašvaldību vēlmēm un interesēm, bet arī jākļūst par padomdevēju. Ja tas "ies cauri", ikvienai asamblejai vajadzētu savu konsultatīvo padomi, lai nebūtu pārsteidzīgu vai līdz galam nepārdomātu lēmumu. Patlaban, protams, ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, tomēr reformas vilciens ir sācis savu gaitu un to nevajadzētu apturēt vai pat bremzēt visiem līdzekļiem. Arī šodien LPS domes sēdes laikā ir pilna zāle ieinteresētu ekspertu, kuriem saprotamā kārtā vairāk interesē, kāda būs rītdienas Latvija, nevis Īrija vai Grieķija Eiropas Savienības satvarā. Lai tā būtu, šāda domu saskare ir vajadzīga laikus, jau tagad, pirms mēs pieņemam galīgo un izšķirošo lēmumu.

Ministrs atbildēja uz duci jautājumu, kurus uzdeva Aizkraukles, Jēkabpils, Jelgavas, Ventspils, Rīgas un citu rajonu pašvaldību vadītāji.

Dome atbalstīja LPS rezolūciju par reģionālo reformu. Tās septiņos punktos iekļauti apsvērumi par secīgu pāreju uz reformas īstenojumu.

LPS dome nolēma Latvijas Pašvaldību savienības kārtējo, desmito kongresu sasaukt 2000.gada 19.maijā, jau tuvākajā laikā precizējot tā norises vietu atkarībā no vietējo pašvaldību ieteikumiem.

Mintauts Ģeibāks, "LV" informācijas redaktors pašvaldību lietās