Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Latvietim raksturīga īpatnība ir cieņa pret darbu

Runa Spīdolas balvas pasniegšanas ceremonijā Cēsīs 2000.gada 10.decembrī

Cienījamās dāmas!

Godājamie kungi!

Sākot savu uzstāšanos Kultūras fonda gada noslēguma akadēmiskajā sanāksmē, es vēlos atgādināt par latviešu mentalitātei raksturīgu īpatnību — par cieņu pret darbu. Tā ir vērtība, ar kuru mēs pamatoti saistām savas cerības par tautas spēju pastāvēt, attīstīties un konkurēt modernajā pasaulē. Taču es gribu vērst jūsu uzmanību, cienījamie klātesošie, uz kādu aspektu, kas raksturīgs šai cieņai pret darbu. Manuprāt, kā vērtību mēs uztveram galvenokārt fizisko darbu, ar cieņu runājam par zemnieka, celtnieka vai mežstrādnieka darbu. Turpretī garīgais darbs netiek vērtēts tik viennozīmīgi. Bieži vien cilvēkiem tas asociējas ar nenopietnu nodarbošanos vai izklaidēšanos brīvajā laikā vai pat dīkdienību, "plānā galdiņa urbšanu". Administratīvais darbs jau izraisa aizdomas par ko tādu, kas vērtējams kā noziedzīgs.

Taču modernajā pasaulē fiziskā darba īpatsvars samazinās, turpretī garīgā darba — palielinās. Par to liecina vairāki acīmredzami faktori. Pirmais, par kuru jaunībā nespēju iedomāties, par ko nerakstīja pat tā laika zinātniskās fantastikas korifeji, nenoliedzami ir informācijas tehnoloģiju strauja attīstība un informācijas sabiedrības veidošanās. Lielo programmatūras kompāniju dramatiskā ielaušanās pasaules finansu tirgos, iespējams, mūs skar mazāk, bet arī Latvijā jau ir piemēri, kas liecina par vērtību sistēmas radikālām izmaiņām. Piemēram, kaut vai pēdējā laikā plaši pārspriestā "Baltcom GSM" pārdošana. Ja salīdzinām summu, par kādu tika pārdots "Baltcom GSM", un cenu, ko pircējs bija gatavs maksāt par mūsu tradicionālās saimniekošanas, ja tā var teikt, veiksmīgo simbolu "Laimu", tad te komentāri vienkārši ir lieki. Šobrīd Latvijas apstākļos, protams, nevar runāt par visas sabiedrības internetizāciju vai ko tamlīdzīgu. Lielum lielajam cilvēku vairākumam ikdienas realitāte tomēr saistās ar daudz piezemētākām lietām, nereti pat izdzīvošanas līmeņa problēmām. Taču tāpat kā ikvienā sabiedrībā arī pie mums Latvijā attīstības perspektīvu iezīmē aktīvākie, zinošākie, jā, varbūt dažreiz arī nekaunīgākie. Viņi jau šobrīd kā līdzīgs ar līdzīgu rosās globālajā virtuālajā civilizācijā.

Šī virtuālā pasaule nerēķinās ar nacionālajām robežām. Taču tas nenozīmē, ka šīs robežas ir jāizdzēš. Latviešu valoda ir unikāla, tā bagātina Eiropas kultūru, un ne tikai Latvija, tāpēc visa Eiropa zaudētu, ja latviešu valodas lietošana strauji sašaurinātos. Latvijā ir jārada iespējas izmantot latviešu valodu kā instrumentu darbībai arī virtuālajā vidē. Kā labu darbu es vēlos atzīmēt mūsu vietējās kompānijas "Tilde" veikumu programmatūras izstrādāšanā latviešu valodā.

Jau senie romieši zināja, ka laiki mainās un pastāvēt spēs tie, kas mainīsies laikiem līdzi, tātad kaut kādā mērā mainīs arī savu vērtību sistēmu. Globalizācija ir neizbēgams process, no kura mēs nespētu izvairīties, pat ja to gribētu. Nespēsim, neatkarīgi no tā, vai būsim Eiropas Savienībā vai paliksim ārpusē, vai mēs esam Pasaules tirdzniecības organizācijā vai no tās stāsimies ārā. Cerības, ka iespējams noslēgties, norobežoties no pasaules ir bīstama utopija. Norobežošanās mēģinājumi noved pie atpalicības, bet atpalicība nav tikai ekonomiska vai sociāla nelaime. Agri vai vēlu tā beidzas ar kultūras novājināšanos un nacionālās identitātes iedragāšanu.

Globalizācija kopumā ir pozitīvs process, taču nebūtu pareizi to uztvert nekritiski. Globalizācija nes sev līdzi arī draudus tautu kultūras un nacionālajai savdabībai, rada bažas par tās nolīdzināšanu. Gluži dabiski, ka šāda perspektīva cilvēkus uztrauc, jo viņi nevēlas savas tautas nacionālās identitātes izdzēšanu. Tāpēc ir svarīgi būt stipriem. Tautas ar stipru nacionālo identitāti un kultūru izmantos globalizācijas priekšrocības un spēs sekmīgi pretoties tās negatīvajām blakusparādībām. Latviešiem jābūt gataviem procesam, ko labējie ideologi dēvē par "kultūru tikšanos". Kultūru daudzveidība nozīmē to, ka pastāv dažādi specifiski vai pat alternatīvi veidi, kā cilvēks eksistē pasaulē. Un šo — savējo — eksistences veidu cilvēki nevēlas pazaudēt.

Eiropas Savienība Latvijai ir nopietns izaicinājums. No vienas puses, tā ir tikšanās un neizbēgama mijiedarbība ar Eiropas tautu kultūrām, kurā jāsaglabā mūsu identitāte. No otras puses, visai Eiropai ir raksturīgas kopīgas vērtības — cieņa pret indivīda brīvību, privātīpašums, pilsoniskā sabiedrība, racionālisms, tolerance —, uz kurām balstoties iespējams sekmīgi saglabāt savu identitāti "kultūru tikšanās" procesā ar vairāk atšķirīgo Austrumāzijas, Amerikas, Ziemeļāfrikas un citu reģionu ietekmi.

Kultūru sacensībā nevar uzvarēt, veidojot darba grupas vai komisijas, kas administratīvā kārtā mainīs vērtību sistēmu. Šeit ir kultūras sfēras kompetence. Tātad arī Kultūras fonda kompetence, kas jau kopš pastāvēšanas pirmsākumiem ir daudz darījis, lai atbalstītu ne tikai profesionālo mākslu un zinātni (kas pats par sevi ir ļoti, ļoti svarīgi), bet arī pasākumus, kas saistīti ar kultūru ikdienā. Kultūras fonda atbalsts neaprobežojās ar galvaspilsētas kultūras profesionāļu sabiedrību, ar saloniem vai pētnieciskajiem institūtiem, tas atrada iespēju atbalstīt privāto atmiņu izdošanu, kas ir savdabīgas liecības par sabiedrības dzīvi un vēsturi, atbalstīt novadpētniecību. Fonds jau vairākus gadus īsteno Daugavas programmu.

Kultūras fonds ir finansējis programmas un pasākumus, ko tas uzskatīja par prioritāriem un nozīmīgiem. Kultūras fondam un kultūrai, par laimi, vienmēr ir bijuši cilvēki un uzņēmumi, kas izprata un caur fondu realizēja mecenātisma ideju. Reizēm ir grūti satikties kultūras cilvēkiem, kam ir idejas un interesanti projekti, bet kas nespēj atrast finansētājus, un uzņēmējiem, kas gatavi atbalstīt nopietnus projektus, bet sava darba specifikas dēļ nepārzina kultūras sfēru. Daudziem uzņēmējiem ir nācies apdedzināties saskarsmē ar tā sauktajiem šarlatāniem kultūras sfērā, tāpēc viņi bieži vien ar neuzticību uzklausa nopietnus piedāvājumus. Kultūras fonds ir kļuvis par profesionālu starpnieku ar augstu autoritāti kā kultūras darbinieku vidū, tā sabiedrībā.

Kultūras fonda Spīdolas balvām mākslā un humanitārajās zinātnēs, kas šogad tiek piešķirtas astoto reizi, ir augsts prestižs gan profesionāļu vidū, gan sabiedrībā.

Kultūras attīstība ir cieši saistīta ar tautsaimniecības augšupeju. Pozitīvi, ka Kultūras fonds jau vairākus gadus sadarbībā ar "Ekonomistu apvienību 2010" piešķir Spīdolas prēmiju ekonomikas zinātnēs. Laikā un vietā ir arī jaunā iniciatīva — šogad, konsultējoties ar "Ekonomistu apvienību 2010", piešķirt balvu "Latvijas uzņēmējs 2000". Tā būs atzinība uzņēmējiem par spēju attīstīt nacionālās identitātes elementus saimnieciskajā dzīvē, izmantot vietējos resursus — vietējo kapitālu, darbaspēku, izejvielas. Tā būs atzinība par ilgtspējīgas un videi draudzīgas tautsaimniecības veidošanu.

Kultūras klātbūtne ikdienā nozīmē arī tās klātbūtni uzņēmējdarbībā. Ir pagājis pirmatnējās kapitāla uzkrāšanas laiks, kad diemžēl bieži vien valdīja princips, ka izdzīvo spēcīgākais. Globalizācijas apstākļos, esmu pārliecināts, uzņēmējdarbībā panākumus gūs tas, kurš lietos civilizētas metodes, kam būs skaidri principi un kurš turēs reiz doto vārdu.

Atļaujiet jau pirms balvu ieguvēju nominēšanas sveikt viņus un novēlēt Kultūras fondam, jums visiem, cienījamie klātesošie, ilgus, radošiem panākumiem bagātus gadus!