Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdes protokola Nr.7 izraksts

Rīgā 2000.gada 8.februārī

26.§

Par nacionālās programmas "Kultūra" apakšprogrammām "Kultūras mantojums", "Muzeji" un "Bibliotēkas"

Apspriešanā piedalījās: K.Pētersone, J.Dambis, J.Bunkšs, A.Gorbunovs, R.Jurdžs, E.Krastiņš, V.Balodis, J.Garjānis, R.Zīle, A.Šķēle

Nolēma:

1. Pieņemt zināšanai sniegto informāciju.

2. Apstiprināt nacionālās programmas "Kultūra" apakšprogrammu "Kultūras mantojums".

3. Kultūras ministrijai publicēt apakšprogrammas "Kultūras mantojums" teksta daļu oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

4. Aizsardzības ministrijai, Ārlietu ministrijai, Ekonomikas ministrijai, Finansu ministrijai, Iekšlietu ministrijai, Izglītības un zinātnes ministrijai, Labklājības ministrijai, Satiksmes ministrijai, Tieslietu ministrijai, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai un Zemkopības ministrijai nodrošināt nacionālās programmas "Kultūra" apakšprogrammas "Kultūras mantojums" mērķu un uzdevumu iekļaušanu nozaru attīstības programmās un plānos, kā arī pašvaldību attīstības koncepcijās un plānos.

5. Pieņemt zināšanai nacionālās programmas "Kultūra" apakšprogrammu "Muzeji".

6. Kultūras ministrijai precizēt apakšprogrammu "Muzeji", ņemot vērā izteiktās piezīmes un priekšlikumus. Papildināt apakšprogrammu ar to muzeju uzraudzības jautājumiem, kuri neatrodas Kultūras ministrijas pārziņā; izvērst jēdzienu "optimizācija" izklāstu; izvērst muzeju akreditācijas kvalitatīvos un kvantitatīvos kritērijus; papildināt apakšprogrammu ar Lietuvas, Igaunijas un citu Eiropas valstu attiecīgo rādītāju salīdzinājumu.

Precizēto apakšprogrammu "Muzeji" iesniegt izskatīšanai Ministru kabineta sēdē š.g. 29.februārī.

7. Nacionālās programmas "Kultūra" apakšprogrammas "Bibliotēkas" izskatīšanu atlikt.  

Ministru prezidents A.Šķēle  

Valsts kancelejas direktors A.Vītols

 

 

Nacionālā programma "Kultūra"

Apakšprogramma "Kultūras mantojums"

Kultūras mantojums ir cilvēka garīgās darbības liecība materiālā vai nemateriālā formā.

Kultūras mantojums ietver sevī mākslinieku, arhitektu, mūziķu, rakstnieku un zinātnieku darbus, kā arī anonīmu mākslinieku darbus, cilvēces gara izpausmi un vērtību sistēmu, kas piešķir dzīvei jēgu.

Kultūras mantojuma nozare Eiropas praksē aptver nekustamo un kustamo kultūras pieminekļu aizsardzību un ar tiem saistīto liecību apzināšanu, pētniecību, uzskaiti, saglabāšanu, izmantošanu un iesaistīšanu mūsdienu dzīves apritē. Kultūras mantojums šajā programmā sastāv no:

• arhitektūras mantojuma,

• arheoloģijas mantojuma,

• monumentālās, sakrālās un lietišķās mākslas mantojuma,

• industriālā mantojuma,

• zemūdens mantojuma.

Kultūras mantojuma lielākā un vistiešāk uztveramā daļa ir kultūras pieminekļi - kultūrvēsturiskas ainavas un atsevišķas teritorijas, pilsētu vēsturiskie centri (senkapi, kapsētas, parki, vēsturisko notikumu norises un ievērojamu personu darbības vietas), kā arī ēku grupas, atsevišķas ēkas un būves, mākslas darbi, iekārtas un priekšmeti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība un kuru saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst Latvijas valsts un tautas, kā arī starptautiskajām interesēm.

1. Situācijas raksturojums

Pirmie kultūras mantojuma aizsardzības centieni Latvijā saistāmi ar Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa valdīšanas laiku (1611 - 1632), kad Zviedrijas antikvārs Mārtiņš Ašaneus Vidzemē vāca kapa plākšņu uzrakstus un baznīcu inventāru un iekārtu aprakstus. Nopietnāka interese par kultūras mantojuma apzināšanu Latvijā radās 19.gs. pirmajā pusē ar vairāku senatnes pieminekļu un mākslas biedrību izveidošanos. Jauns posms saistās ar Latvijas Republikas periodu (1918 - 1940), kad 1923. gadā tika izveidota speciāla valsts iestāde - Pieminekļu valde. Līdz padomju okupācijai 1940. gadā valsts aizsardzībā bija 1 454 pieminekļi. Pēc II Pasaules kara kultūras mantojuma jomā strādāja dažādas Ministru Padomes un LR Kultūras ministrijas struktūras un to pakļautībā esošas iestādes.

Tiesiskais pamats

Likumdošanas un normatīvo aktu sistēmu kultūras mantojuma saglabāšanā Latvijā veido 1992. gada 12. februārī pieņemtais likums "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" (grozījumi 0l.06.93., 02.12.93., 09.02.95.), ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 25.06.96. noteikumiem Nr.232 pieņemtais Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas nolikums, Konvencija par Pasaules kultūras un dabas mantojumu un 37 citi likumi un normatīvie akti, kuri skar kultūras mantojuma jomu, kā arī LR Kultūras ministrijas un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas normatīvie akti.

Tiesiskais regulējums kopumā atbilst Eiropas valstīs pieņemtajiem pamatprincipiem kultūras mantojuma jomā, starptautiskajām konvencijām (Konvencija par Pasaules kultūras un dabas mantojumu, Eiropas kultūras konvencija; Konvencija Eiropas arhitektūras mantojuma aizsardzībai, Eiropas konvencija arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai, Starptautiskā pieminekļu un vēsturisku vietu konservācijas un restaurācijas harta, Eiropas harta par arhitektūras mantojumu, Kultūras tūrisma harta, Florences harta, Vēsturisko pilsētu starptautiskā harta, Vēsturisko pilsētu un apdzīvotu vietu konservācijas harta, Arheoloģiskā mantojuma aizsardzības un uzraudzības harta) un Latvijas ekonomiskajai situācijai.

Pašreizējais stāvoklis

Liela daļa Latvijas kultūras mantojuma ir kritiskā stāvoklī, jo pilsētu un lauku ainava laikā no 1940. līdz 1991. gadam ir degradēta un joprojām nav sakopta. Pēdējie gadi ienes kardinālas pārmaiņas pilsētu un lauku vidē. Līdzās pozitīvām iezīmēm parādās vidi degradējošas būves un reklāma,kas ir pilnīgi pretēji racionāliem telpiskās organizācijas principiem. Tiek pamestas dažādas būves, nepilnīgi darbojas teritorijas plānošana, nepietiekoša būvniecības kontrole, vēsturisko ēku rekonstrukcijā nekompetenti tiek pielietoti modernie materiāli, pienācīgo vietu Latvijas ekonomikā un plašākā kultūras apritē nav ieņēmis kultūras tūrisms. Jūtams kvalificētu speciālistu - arhitektu, mākslas vēsturnieku, restauratoru un amatnieku trūkums. Kultūras mantojuma glābšanas valsts finansējums ir niecīgs - desmitā daļa no aprēķinātā nepieciešamā minimuma. Tikai daļēji tiek pildīti likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 24.pants, kurā noteikts, ka "pēc Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas ierosinājuma no valsts budžeta iedala līdzekļus kultūras pieminekļu izpētei un saimnieciski neizmantojamu valsts nozīmes kultūras pieminekļu konservācijai un restaurācijai, bet no pašvaldību budžetiem - līdzekļus saimnieciski neizmantojamu kultūras pieminekļu konservācijai un restaurācijai", un 25.pants, kurā noteikts, ka "naudas līdzekļus, ko pašvaldības iegūst, izīrējot kultūras pieminekļus, ar kultūras pieminekļiem saistītās komercdarbības rezultātā gūtās peļņas atskaitījumus, soda naudu par kultūras pieminekļu bojāšanu un iznīcināšanu un ar to saistīto zaudējumu atlīdzību ieskaita pagasta vai pilsētas pašvaldības speciālā budžeta ieņēmumos. Šos līdzekļus atļauts izmantot tikai kultūras pieminekļu izpētei, konservācijai, remontam un restaurācijai." Apsekojot kultūras pieminekļus, konstatēts, ka avārijas stāvoklī atrodas vismaz 520 objektu, bet atsevišķos pilsētbūvniecības pieminekļos - 1/3 no visām ēkām. Kultūras pieminekļu īpašnieku finansiālās iespējas ir nelielas, nodokļu atvieglojumi nepietiekoši, lai kompensētu valsts uzlikto apgrūtinājumu. Kultūras mantojuma speciālistu darbā ir paaudžu problēmas.

1.1. tabula

Starptautiski aizsargājamie kultūras pieminekļi Latvijā

Pasaules kultūras un dabas mantojuma vieta - Rīgas vēsturiskais centrs

Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi Latvijā

Arheoloģijas pieminekļi	2 495
Arhitektūras pieminekļi	3 364
Mākslas pieminekļi	2 414
Teritoriālie un pilsētbūvniecības pieminekļi	44
Vēstures pieminekļi	111
	8 428
no tiem nekustamie kultūras pieminekļi	7 057
t.sk.
Pilskalni	474
Senkapi	1 233
Viduslaiku pils vietas vai drupas	76
Muižu apbūves	136
Luterāņu baznīcas	134
Katoļu baznīcas	48
Pareizticīgo baznīcas	33
Ievērojamu personu dzīves vietas	29

Dati: Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas statistika

Pēdējā laikā notikušas kardinālas izmaiņas kultūras pieminekļu īpašumu piederībā. Ja 1990. gadā valsts vai pašvaldību īpašumā atradās 85% no valsts aizsardzībā esošajiem kultūras pieminekļiem, bet privātīpašumā tikai 15%, tad šobrīd vērojama apgriezta proporcija. Diemžēl liela daļa privātīpašnieku finansiāli nav spējīgi oficiāli noformēt savu īpašumu atbilstoši pastāvošajai likumdošanai. Pēdējo 5 gadu laikā atsevišķi remonta, restaurācijas, rekonstrukcijas, pielāgošanas vai konservācijas darbi veikti 27% kultūras pieminekļu. No visiem veiktajiem darbiem apmēram puse darbu veikti Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas kontrolē, reāli sankcionēti darbi 70% gadījumos. Apmēram 840 objektos konstatēti saimnieciskās darbības pārkāpumi.

1998. gadā valsts aizsardzībā esošo pieminekļu tehniskais stāvoklis bija šāds:

Labs	17%
Apmierinošs	38%
Slikts	37%
Avārijas	7%
Daļēji vai pilnīgi bojā gājuši	1%

Pēdējos gados paveikts nozīmīgs darbs likumdošanas sakārtošanā, kultūras mantojuma saglabāšanas sistēmas radīšanā, kultūras mantojuma aizsardzības valsts institūcijas radīšanā un nostiprināšanā, tehniskā nodrošinājuma pilnveidošanā, Latvijas tēla veidošanā kultūras mantojuma jomā, mākslas un antikvāro priekšmetu aprites jautājumu sakārtošanā, speciālistu apmācībā, praktiskos kultūras pieminekļu glābšanas, konservācijas un restaurācijas darbos, kultūrvēsturiskās ainavas aizsardzībā, kultūras mantojuma popularizācijā u.c., bet pasākumu kopums nav pietiekošs, lai nodrošinātu kultūras mantojuma pilnvērtīgu saglabāšanu nākamajām paaudzēm.

2. Apakšprogrammas pamatojums

Pēdējos gados Eiropā arvien vairāk tiek atzīts, ka kultūras mantojumam gadsimtiem ilgi bijusi nozīmīga loma cilvēka dzīvē. To vēl vairāk uzsvēra Eiropas valstu galotņu 1997. gada sanāksme Strasbūrā, nosakot, ka nākotnes Eiropa balstās uz četriem pīlāriem - DEMOKRĀTIJU, CILVĒKTIESĪBĀM, LIKUMĪBU UN KOPĒJO KULTŪRAS MANTOJUMU. Ir jau nolemts, ka, sagaidot nākamo tūkstošgadi, visā Eiropā tiek organizēta kampaņa par kopējo tēmu - MANTOJUMS.

Kultūras pieminekļos iemiesotā pagātne nodrošina līdzsvarotu, humanizētu un pilnvērtīgu cilvēka dzīves vidi. Kultūrvēsturiskie objekti ir sabiebrības garīgais, kultūras, sociālais un ekonomiskais kapitāls, kura vērtība ir neaizvietojama. Tas veidojies daudzu gadsimtu laikā un jebkuras tā daļas iznīcināšana padara mūs nabadzīgākus, jo nekas jauns, ko mēs radām, kaut arī vērtīgs, nespēj aizstāt zaudēto - vēsturiskās vērtības. Kultūras mantojums nav greznība, bet reāla ekonomiska vērtība - tie ir potenciāli resursi, kas saprātīgi jāizmanto. Pēc fragmentāras apmeklētāju skaitīšanas aprēķināts, ka gada laikā kultūrvēsturiskus objektus Rīgā speciāli apmeklē 430 tūkstoši apmeklētāju, Latvijas laukos - vidēji 32 tūkstoši apmeklētāju (dati iegūti, vadoties pēc Āraišu ezerpilī iegūtās statistikas).

Nepieciešama ilglaicīga programma, lai radītu stabilu un argumentētu valsts nostāju kultūras mantojuma saglabāšanā nākamajām paaudzēm, vienotos par ilglaicīgām prioritātēm un konkrētiem uzdevumiem, panāktu lielāku valsts un sabiedrības atbalstu.

3. Mērķi

• Kultūras mantojuma saglabāšana nākamajām paaudzēm.

• Kultūras mantojuma kā tautsaimnieciska resursa izmantošana ekonomiskai attīstībai, t.sk. tradicionālo materiālu ražošanā un kultūras tūrisma attīstībā.

• Latvijas tēla veidošana ar kultūras mantojuma palīdzību.

• Kultūras mantojuma izmantošana demokrātiskas, pilsoniskas un izglītotas sabiedrības un valsts veidošanā.

4. Galvenie virzieni mērķu īstenošanai

Lai attīstītu kultūras mantojuma nozari, akcentējami šādi prioritāri virzieni:

• kultūras mantojuma integrācija cilvēka dzīvē - centrā cilvēks un viņa labklājība,

• kultūras mantojuma pieejamība, sabiedrības informētība,

• kultūras mantojuma vienotība un daudzveidība, sabiedrības tolerances attīstība,

• kultūras mantojums un identitāte, sabiedrības apziņas veidošana,

• kultūras mantojums kā ekonomiska vērtība, investīciju piesaiste,

• kultūras mantojums līdzsvarotas attīstības procesā, tradicionālo materiālu, īpaši koka, ekoloģisko vērtību propaganda,

• kultūras mantojuma autentiskums, restaurācijas speciālistu izglītība,

• valsts, sabiedriskā un privātā sektora sadarbība kultūras mantojuma dokumentēšanā un saglabāšanā,

• kultūras mantojums un atzinība sabiedrības tradicionālajām vērtībām,

• kultūras mantojums kā līdzeklis nodarbinātības problēmu risināšanā,

• kultūras mantojums kā tūrisma resurss un produkts.

Nozares perspektīvas

Kultūras mantojuma nozare ir saistīta ar vēsturi, mākslu, arhitektūru, būvniecību, būvmateriālu ražošanu, amatniecību, tehniku, reģionālo attīstību, teritorijas plānošanu, vides aizsardzību, ģeogrāfiju, tūrismu u.c. nozarēm.

Ņemot vērā kultūras mantojuma nozīmes dinamiku Eiropas valstīs un pasaulē, Latvijā kultūras mantojuma nozare paplašināsies un iegūs nozīmīgāku lomu.

Visa kultūra, kura radīta Latvijā, neraugoties uz tās izcelsmi, vecumu un nacionālo piederību, kā arī ietekmēm no ārpuses, ir mūsu kopīgais mantojums. Baltijas jūras baseins bijis un ir būtisks faktors kultūras apmaiņas procesā kā šī reģiona tautu identitātes veidotājs. Latvijas kultūras mantojuma stāvoklis ir skatāms Baltijas jūras baseina kontekstā.

Sabiedriskajai apziņai kultūras mantojuma jomā ir pieaugoša loma un labas perspektīvas. Pēc sešdesmit gadu pārtraukuma Latvija atkal ir neatkarīga valsts, un tiek atjaunotas sabiedrības tradicionālās vērtības, kā arī kultūras sakari ar pārējo Eiropu. Latvijas tēla jeb identitātes noteikšanā kultūras mantojumam ir izšķiroša loma, līdz ar to konsekventa ir prasība - darīt to pieejamu katram cilvēkam Latvijā. Kultūras mantojums ir labākais veids, kā saprast sevi, savas valsts un kaimiņu vēsturi un šodienu.

Tuvākajos piecos gados Eiropas valstīs un arī Latvijā prognozēts, ka no kopējā būvniecības apjoma 60-70 % tiks ieguldīti esošo ēku remontā, rekonstrukcijā un restaurācijā. Arvien vairāk pieaug būvniecības apjoma daudzums, kas tiek veikts ar restaurācijas metodēm. Izpētes un projektēšanas darbs no projektēšanas institūtiem pārvietojas uz konkrēto objektu, lēmumi tiek pieņemti darba procesā.

Kultūras mantojuma nozare ieņem nozīmīgu vietu ne vien kultūras un izglītības sistēmā, bet arī reģionālajā attīstībā, būvniecībā, tūrismā, vēstures un tehnikas izpētē, sociālo problēmu, t.sk. bezdarba risināšanā.

Nozares sakārtošanas pamatprincipi

• Jebkura mantojuma daļas iznīcināšana padara mūs nabadzīgākus. Latvijai saprātīgi jāizmanto savi resursi. Kultūras mantojums nav greznība vai uzspiests pienākums, bet ekonomiska vērtība. Kultūras mantojuma saglabāšana veicina ekonomikas attīstību. Kultūras pieminekļi ir kultūrvēsturiskā mantojuma vistiešāk uztveramā daļa ar vislielāko potenci.

• Kultūras mantojumam jābūt definētam, objektiem jāatbilst noteiktiem atlases kritērijiem. Attīstot kopēju sabiedrības viedokli par kultūras mantojumu, arvien nozīmīgāka kļūst ekonomisko, juridisko un administratīvo struktūru sadarbība.

• Kultūras mantojuma saglabāšanas garants ir tā izmantošana. Jārespektē ne tikai ēka, bet arī cilvēks, ne tikai mākslas priekšmets, bet arī dzīves veids, ne tikai konstrukcija, bet arī tās saturs.

• Kultūras mantojuma saglabāšanas darbam jābūt atklātam, informācijai plaši pieejamai. Nepieciešama sabiedrības līdzdalība, kuras priekšnoteikums ir izpratne. Svarīgāko jautājumu apspriešanai jābūt publiskai.

• Kultūras pieminekļa jēdziens ietver ne tikai atsevišķus objektus vai vietas, bet arī telpu - kultūrvēsturisko vidi. Kultūras piemineklis nav atdalāms no vēstures, kuras liecinieks tas ir, un no vides, kurā tas atrodas.

• Kultūras mantojums jānodod nākamajām paaudzēm autentiskā stāvoklī. Kultūras pieminekļa pārveidošana vai pārvietošana pieļaujama, ja tas ir vienīgais pasākums, lai glābtu pieminekli, vai arī pārveidojumu rezultātā nepazeminās pieminekļa kultūrvēsturiskā vērtība. Katram laikam ir savas iezīmes un savi uzslāņojumi, kas arī ir vēstures liecinieki, un arī tiem ir kultūrvēsturiska nozīme. Ja nepieciešami pieminekļu jauni pārveidojumi, bez kuriem objekta eksistence ir apdraudēta, vai nepieciešami jauni apjomi un detaļas, tad tām jāatbilst vēsturiskās kompozīcijas principiem, laikmeta iezīmēm. Restaurācijā nav pieļaujama viltota iespaida radīšana. Atdarinājumu izgatavošana nav pieminekļu aizsardzības pasākums, ja vien tas nekalpo kā eksperiments - vēsturisko un zinātnisko pieņēmumu noskaidrošanai.

• Kultūras mantojuma saglabāšanas darba svarīga sastāvdaļa ir izpēte un dokumentēšana. Bez zināšanām nav iespējama kultūras mantojuma aizsardzība un ekonomiskā potenciāla izmantošana tautsaimniecībā, t.sk. kultūras tūrismā.

• Kultūras pieminekļa viens no visietekmīgākajiem saglabāšanas instrumentiem ir saprātīga teritorijas plānošana un līdzsvarota attīstība. Pilsētu un lauku plānošanas pamats ir zināšanas par kultūras mantojumu.

• Kultūras pieminekļu aizsardzības darba pamatā - sadarbībā starp oficiālajām institūcijām un pieminekļa īpašnieku, valdītāju un lietotāju - ir jābūt DIALOGAM! Juridisku pasākumu (sodu) piemērošana ir pēdējais solis.

• Oficiālo institūciju noteiktajiem kultūras mantojuma saglabāšanas norādījumiem jābūt reāliem, izpildāmiem atbilstoši laikam un ekonomiskajai situācijai. Nedrīkst pazaudēt būtiskāko (svarīgāko), risinot detaļas. Atšķirīgos ekonomiskos apstākļos prasības var būt atšķirīgas, bet tām jābūt pamatotām.

• Liela loma kultūras mantojuma saglabāšanas (aizsardzības) darbā ir speciālistu profesionālai sagatavotībai.

• Kultūras mantojuma saglabāšana risināma, ievērojot novadu prioritāšu principu.

• Koks, kaļķakmens un tā produktu javas ir galvenie tradicionālie būvmateriāli, kuri ir ilgtspējīgi, videi draudzīgi un viegli kopjami. Nekritiska jauno būvmateriālu un gatavo izstrādājumu pielietošana vēsturiskajās ēkās noved pie to degradācijas.

Nozares sakārtošanas pamatuzdevumi

• Svarīgākās NACIONĀLĀS mantojuma daļas prioritāra apzināšana, pasākumu veikšana, kas pasargā to no izpostīšanas.

• Īpašumtiesību sakārtošana - katram kultūras piemineklim savu atbildīgu saimnieku.

• Jauno privātīpašnieku atbalstīšana ar tiesisko, finansiālo, mantojuma aizsardzības, nozares vadīšanas mehānisma un regulējošu noteikumu palīdzību. Jāsniedz atbalsts iedzīvotāju un asociāciju līdzdalībai, jo tā ir sabiedrība, kas aizsargā savu mantojumu. Jāatbalsta ar kultūras mantojuma saglabāšanu saistīto starptautisko specializēto sabiedrisko organizāciju Latvijas nodaļu darbs.

• Varas iestādēm jāvadās pēc profesionālu ekspertu slēdzieniem, izzinot arī sabiedrības viedokli.

• Jāvelta prioritāra uzmanība nekustamajam mantojumam, it īpaši ēkām, būvēm, kā arī zemūdens mantojumam.

• Jānosaka piespiedu līdzekļi unikālu apdraudētu kultūrvēsturisku objektu glābšanai.

• Jāpanāk pašvaldību lielāka iesaistīšanās un atbildība.

• Valsts līmenī jāpanāk stingra koordinācija, visaptverošas informācijas bāzes radīšana, valsts pārvalde un kontrole.

• Kultūras mantojuma saglabāšanas darba iesaistīšana teritorijas plānošanā; pirms lielu būvdarbu un plašu vides pārveidošanas projektu uzsākšanas nepieciešams veikt kultūras mantojuma apzināšanu un izpēti paredzamo darbu teritorijās.

• Svarīgu lēmumu pieņemšanai jābūt daudzpakāpju un koleģiālai.

• Jānodrošina kultūras mantojuma zinātniskā izpēte.

Nepieciešamās tiesiskās izmaiņas

Eiropas pieredze:

1. Kultūras pieminekļu uzskaite un pārvalde ir centralizēta.

2. Aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstus apstiprina nevis valdība, bet nacionālā kultūras mantojuma institūcija.

3. Valdība apstiprina to aizsargājamo pieminekļu saraksta daļu, kuriem valsts noteiktā apjomā nodrošina uzturēšanu.

4. Kultūras mantojums tiek ņemts vērā teritorijas plānošanas darbā.

5. Kultūras mantojuma aizsardzības pārvaldes sistēma ir sadalīta nacionālajā un pašvaldību līmenī, kur notiek savstarpēja vienošanās par kompetenču sadali.

6. Kultūras pieminekļu īpašniekiem ir noteikti nodokļu atvieglojumi.

Nepieciešamās tiesiskās izmaiņas Latvijā:

1. Kultūras pieminekļu sarakstu sadalīt divos līmeņos:

Pirmais līmenis aptver NACIONĀLAS vērtības objektus, kuriem tiek piemēroti stingri noteikumi, nodokļu atvieglojumi un valsts atbalsts. Šī līmeņa sarakstus veido speciālā kultūras mantojuma institūcija. Lēmumi tiek pieņemti vai nu šajā institūcijā, vai arī atbildīgajā ministrijā. Noteikt, ka nacionālās nozīmes objektu konservācijai tiek garantēti valsts budžeta līdzekļi 50% apjomā un saimnieciski neizmantojamu nacionālās nozīmes kultūrvēsturisku objektu uzturēšana līdz 50% apjomam tiek finansēta no valsts budžeta.

Otrajā līmeni ietilpst nozīmīgas kultūrvēsturiskas vērtības, kuras tiek pētītas un izmantotas teritorijas plānošanā. Šī līmeņa sarakstu gatavo un lēmumu pieņem speciālā kultūras mantojuma institūcija. Šai grupai nav paredzēti valsts noteikti nodokļu atvieglojumi.

2. Kultūras mantojuma saglabāšanu izvirzīt par vienu no būtiskiem mērķiem pilsētu un lauku plānošanā, to nosakot attiecīgajos likumdošanas aktos.

3. Likumdošanas aktos paredzēt vienkāršu, skaidru procedūru, kādā atsavināmi aizsargājamie objekti gadījumā, ja apdraudēta to saglabāšana.

4. Nodokļu likumdošanā nodrošināt apgrūtinājumam ekvivalentu valsts finansiālo atbalstu un nodokļu atvieglojumus kultūras mantojuma saglabāšanai. Veicināt sponsorēšanu.

5. Veicināt saprātīgu privāto iniciatīvu kultūras mantojuma uzturēšanā.

6. Īpašumpiederības maiņas gadījumā novērtēt kultūras mantojuma ekonomisko potenciālu.

7. Likumdošanas aktos, kas saisti ar būvniecību, akcentēt kultūras mantojuma saglabāšanas būtisko lomu būvniecības procesā.

8. Savstarpēji saskaņot tos likumdošanas aktus, kas regulē kultūras mantojuma un dabas aizsardzības jautājumus, kā arī būvniecību. Izstrādāt koncepciju arhitektūras kā mākslas nozares attīstībai.

9. Noteikt, ka nacionālās nozīmes kultūrvēsturiski objekti ir atvērti publiskai apskatei, valsts ar šo objektu īpašniekiem slēdz īpašu līgumu par aizsardzību un izmantošanu.

10. Pievienoties starptautiskajām konvencijām kultūras mantojuma jomā.

Saglabāšana un informācijas pieejamība

Kultūras mantojuma glābšanas, konservācijas, restaurācijas un remonta darbu apjoms Latvijā ir neadekvāti niecīgs, ja to salīdzinām ar kultūras mantojuma apjomu tā esošajā tehniskajā stāvoklī. Sabiedrības un tās pārvaldes sistēmas līmenī nav stabilas apziņas par kultūras mantojuma, kas veido tradicionālo vidi, ārkārtējo nozīmi nacionālas mentalitātes veidošanā un stabilizācijā. Jo nekoptāka ir konkrētā dzīves vide, jo nelabvēlīgāka no sociālā viedokļa sabiedrība tajā veidojas.

Avārijas stāvoklī esošo objektu glābšanai nepieciešamie līdzekļi nav pietiekami, lai realizētu pat minimālus avārijas stāvokļa stabilizācijas darbus. Iet bojā desmiti pilsdrupu un piļu, muižu kompleksu, lauku sētu, krogu, dzirnavu utt. Vietējo pašvaldību rīcībā esošie līdzekļi nav pietiekami, lai rūpētos par to teritorijās esošo kultūras mantojumu.

Valstīs ar senām kultūras mantojuma izpratnes tradīcijām vislielākā uzmanība tiek pievērsta lietpratīgai un pastāvīgai tā apkopei un uzturēšanai, nevis apjomīgiem, dārgiem restaurācijas darbiem. Galvenais mērķis šodienas situācijā ir izveidot tādu kultūras mantojuma aprūpes infrastruktūru, kura spētu nodrošināt:

• vienkāršas, saprotamas un ekonomiskajām iespējām atbilstošas informācijas pieejamību par kultūras mantojumu un tā saglabāšanas iespējām;

• ieinteresētu un elastīgu kultūras mantojuma aprūpes valsts kreditēšanas sistēmu;

• informāciju par vietējo resursu un tradicionālo materiālu, vienkāršu un lētu tehnoloģiju pielietošanu;

• kultūras pieminekļu sabiedriskajam, vispārnacionālajam vai starptautiskajam nozīmīgumam adekvātu informācijas tīklu par valsts, pašvaldību un īpašnieku dalību to saglabāšanā un uzturēšanā;

• informācijas pieejamību par vietējā un ārvalstu praksē pārbaudītām kultūras mantojuma aprūpes, remonta, labiekārtošanas tehnoloģijām un materiāliem;

• kultūras mantojuma aprūpes amatnieciskās un profesionālās izglītības daudzpakāpju sistēmu profesionāļiem un amatieriem;

• organizētu un oficiāli veicinātu vēsturisko būvmateriālu un būvdetaļu atgūšanu, uzkrāšanu, sanāciju un atkārtotu izmantošanu gadījumos, kad tiek nojauktas neaizsargājamas vēsturiskās ēkas;

• kultūras mantojuma īpašnieku, amatnieku un citu profesionāļu sadarbības sistēmas rašanos valsts, novadu, municipālā, kā arī starptautiskā līmenī;

• vienkāršu īpašniekam un drošu kultūras mantojumam apsaimniekošanas juridisko bāzi, kura garantētu:

a) profesionālu pieeju kultūras mantojuma saglabāšanai;

b) maksimālu īpašnieku ieinteresētību ievērot likumus;

c) iespējami ierobežotu nenoteiktību reglamentējošajos dokumentos un ierēdņu lēmumos;

d) reglamentējošo dokumentu atbilstību jaunākajām zinātniskajām un starptautiski pieņemtajām atziņām;

e) ierēdņu atbildību par saviem lēmumiem un īpašnieku atbildību par notiekošo objektos;

• pastāvīgu sabiedrības informētību par jaunumiem kultūras mantojuma sabiedriskajā apritē, kā arī par kultūras mantojuma zaudējumiem.

Kultūras tūrisms

Kultūras tūrisms ir tūrisma veids, kurš citu mērķu vidū vērsts uz iepazīšanos ar savas vai citu valstu mūsdienu kultūras norisēm, kultūras mantojumu un ievērojamām vietām. Latvijas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, bagātais kultūrvēsturiskais mantojums un kultūrvēsturiskā ainava ir labi priekšnoteikumi tūristu interesei un gan vietējo, gan ārvalstu tūristu apmeklējumiem.

Viens no svarīgākajiem kultūras tūrismam veltītajiem starptautiskajiem dokumentiem ir pēc ICOMOS iniciatīvas 1976. gadā Briselē notikušā Mūsdienu tūrisma un humānisma seminārā pieņemtā "Kultūras tūrisma harta".

Problēmas Latvijā:

• vāja tūrisma infrastruktūras attīstība laukos;

• zems ekonomiskais līmenis;

• kultūrvēsturisko objektu nesakoptība;

• kvalitatīvas informācijas trūkums;

• vāja notiekošo aktivitāšu koordinācija;

• objektīvas statistikas trūkums.

Pamatuzdevumi:

• kultūras tūrismam piemērotās teritorijās jārada mehānisms valsts, pašvaldības iestāžu, sabiedrisko organizāciju un uzņēmēju saskaņotai darbībai (kā tas uzsākts Abavas ielejā, Daugavas ielejā);

• kultūras tūrismam piemēroto resursu potenciālu (kultūrvēsturiskais mantojums, kultūras pasākumi, amatniecība u.c.) apzināšana;

• objektiem, kuri atvērti publiskai apskatei un sakopti izmantošanai kultūras tūrismam, nosakāmi nodokļu atvieglojumi;

• Internetā pieejamas kultūras vērtību datu bāzes ar norādēm uz kultūras tūrisma organizācijām izveidošana;

• informatīvā materiāla sagatavošana un gidu apmācība;

• nepieciešamākās infrastruktūras radīšana kultūrvēsturiskos objektos;

• norādes zīmju uzstādīšana;

• kultūras tūrisma koordinācija trijās Baltijas valstīs.

Latvijas tēls

Latvijas savdabība

• Lauku apbūve pēc viensētu principa;

• Estētiski pievilcīga lauku kultūrvēsturiskā un jūras piekrastes kultūrvēsturiskā ainava;

• Kultūrainavas pamatā laukos muižu tīkls un ar to saistītās baznīcas;

• Latvijas sakrālā arhitektūra aptver plašu konfesiju diapazonu;

• Liels koka apbūves īpatsvars pilsētās un laukos;

• Plašs un daudzveidīgs senas kultūras klātbūtnes pierādījumu spektrs;

• Liels jūgendstila un funkcionālisma arhitektūras īpatsvars;

• Lielāks oriģinālsubstances īpatsvars arhitektūras objektos salīdzinājumā ar ekonomiski attīstītām Eiropas valstīm;

• Multikulturālisms Latvijas pilsētās;

• Latvijas kultūras pieminekļi atspoguļo daudzkultūru sabiedrību;

• arheoloģiskais, tajā skaitā zemūdens, mantojums;

• viduslaiku Hanzas pilsētu sakrālās un profānās celtnes;

• militāro celtņu, arī XX gs. lielais īpatsvars.

Izglītība, bērni un jaunatne

• Iestādes un organizācijas, kas saistītas ar izglītību kultūras mantojuma jomā:

Latvijas Restauratoru biedrība; Latvijas Amatniecības kamera; Latvijas Mākslas akadēmija; Amatniecības vidusskolas un celtniecības koledžas; Rīgas Tehniskā universitāte; Latvijas Universitāte; Latvijas Kultūras akadēmija

• Latvijā sertificēti arhitekti restaurācijā	111
• Latvijā sertificēti būvinženieri restaurācijā	3
• Latvijā sertificēti restauratori	108

Speciālistu ievērojami trūkst, jādara viss nepieciešamais to skaita kāpumam. Kultūrvēsturiskā vide ir vistiešāk uztveramā saikne ar pagātni. Tajā sakņojas nacionālās identitātes pārmantojamība. Bez kultūras esības vizuālajiem lieciniekiem izglītības process nav iedomājams.

Kultūrvēsturiskās vides objekti ir bērnu vietjūtas rašanās orientieri. Dzimtās vietas vēsture bez konkrētām vizuālām telpas izpausmēm ir abstrakcija, kuru iztēle nespēj vizualizēt.

Reāli pastāvoši kultūras pieminekļi, kuru izzināšana vēsturiskajā vidē tiek apvienota ar spēles, leģendas un informācijas elementiem, ir visefektīvākā vēstures apguves metode.

Bērnībā iemācīta un apgūta spēja saprast un vērtēt kultūras mantojumu valstij dos pilsoņus ar attīstītu valstisko un nacionālo pašapziņu.

Kolektīvs sabiedriskais darbs kultūras pieminekļu apkopšanā bērnībā veido un izkopj pilsoniskās atbildības sajūtu.

Novada un dzimtās vietas mācība bērnībā rada zināšanas par:

- "lielās" vēstures sakarībām "mazajās" vietās;

- vēstures liecību visuresamību;

- dabas, cilvēka un darba kopsakarībām;

- patriotiskumu kā garīgu vērtību;

- nacionālo piederību.

• Novadpētniecības kustības attīstīšana skolās (kā tas darbojās pirmās brīvvalsts laikā);

• Bērnu literatūras sagatavošana par kultūras mantojumu;

• Pieaugušo intereses rosināšana caur bērnu izglītību;

• Kultūrizglītības programmu finansējuma no valsts budžeta palielinājums.

Valoda

Kultūras pieminekļu nosaukumi (toponīmi) ir neatņemama kultūras mantojuma daļa. Tie ir ne tikai dzīva vēstures norišu un parādību liecība, bet arī viena no nacionālās vides raksturīpatnībām. Katram novadam ir savas toponīmu īpatnības, un tie ir nesaraujami saistīti ar konkrēto vietu. Nepamatota vietvārdu maiņa nav pieļaujama. Izzūdot kultūrvēsturiskam objektam, jācenšas rast iespēju saglabāt attiecīgo toponīmu citā, bet adekvātā, formā un saturā. Latvijai tradicionālie vietvārdi saglabājami saistībā ar kultūras mantojuma aizsardzības aktivitātēm.

Sabiedrības integrācija

Kultūras mantojums ir viens no sabiedrības dažādu sociālo, politisko un nacionālo slāņu integrāciju un konsolidāciju veicinošiem faktoriem. Par to spilgti liecina kultūras mantojuma pārrobežu raksturs un starptautiskas rūpes par tā saglabāšanu.

Valstij jāapzinās, ka ne tikai pamatnācijas, bet arī dažādu nacionālo minoritāšu kultūras mantojuma saglabāšana un aizsardzība ir reāls valsts iedzīvotāju integrācijas veids.

Cieņa pret katras tautas nacionālās pašapziņas objektiem valsts teritorijā ir ne tikai civilizētas valsts pazīme, bet arī politiskās stabilitātes veicinātājs.

Dažādu kultūru liecības valsts kultūras mantojumā atspoguļo reālo vēstures gaitu un veicina valstiskās piederības sajūtas nostiprināšanos neatkarīgi no pavalstnieku nacionālās piederības.

Pasākumu plāns līdz 2001. gadam
(izpilde atkarīga no valsts finansējuma)

Vērtību saglabāšanas un radīšanas uzdevumi

• Panākt skaidri izdalītu nozari "Kultūras mantojums" kopējā kultūras budžetā;

• Veikt katru gadu valsts nozīmes un saimnieciski neizmantojamu publiski pieejamu kultūras pieminekļu glābšanas, konservācijas un restaurācijas darbus par valsts budžeta līdzekļiem;

• Sagatavot kultūras pieminekļu konservācijas programmu katram gadam deviņus mēnešus pirms gada sākuma:

50 objektos - pagaidu glābšanas pasākumus;

100 objektos - neatliekamus konservācijas darbus;

10 objektu pilnīgu konservāciju;

5 objektu restaurāciju;

• Veidot speciālu fondu unikālu bezsaimnieka objektu glābšanai;

• Izveidot Kultūrvēsturisko detaļu krātuvi;

• Uzstādīt kultūras pieminekļu norādes zīmes;

• Izveidot Abavas ielejas kultūrvēsturiskās teritorijas direkciju;

• Izstrādāt Abavas ielejas kultūrvēsturiskās vides sakārtošana, saglabāšanas un attīstības plānu;

• Attīstīt Latvijas un Eiropas Padomes projektu "Daugavas ieleja";

• Izstrādāt Pasaules dabas un kultūras mantojuma saraksta objekta - Rīgas vēsturiskā centra - saglabāšanas un attīstības projektu;

• Kopā ar LAS un Latvijas Reģionālās attīstības akadēmiju organizēt zinātniski metodiskās apspriedes par kultūras mantojuma un jaunās apbūves integrāciju.

Sabiedrības iesaistīšana

• Izveidot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Informācijas centru;

• Organizēt katru gadu septembrī Eiropas kultūras mantojuma dienas Latvijā;

• Popularizēt kultūras pieminekļus un to aizsardzības idejas;

• Sagatavot un izdot Latvijas valsts nozīmes kultūras pieminekļu krājumu - katalogu;

• Komplektēt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arhitektūras muzeja fondus un veidot ekspozīciju.

Kvalitātes nodrošināšana

• Izveidot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Restaurācijas - izpētes laboratoriju;

• Izveidot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas reģionālās inspekcijas;

• Izveidot Amatu apmācības centru;

• Uzsākt konservatoru (restauratoru) apmācības;

• Uzsākt projektu Latvijas baltkaļķa ieguvei un pielietošanai;

• Pilnveidot kultūras pieminekļu uzskaites, izpētes un aizsardzības darba tehnisko nodrošinājumu.

Kultūras mantojuma apzināšana

• Turpināt pasaules dabas un kultūras mantojuma vietas - Rīgas vēsturiskā centra - inventarizāciju;

• Ekspedīciju laikā turpināt Latvijas kultūras mantojuma apsekošanu;

• Pilnveidot starptautiskā projekta "Koka pilsētas" Latvijas sadaļu;

• Izvērst kultūrvēsturiskā projekta "Eiropas jūgendstila ceļš" izstrādi.

Valsts pārvaldes un kontroles sistēmas sakārtošana

• Datorizēt kultūras pieminekļu uzskaites un aizsardzības darbu, iezīmēt kultūras pieminekļus digitālās kartēs;

• Sakārtot likumus un normatīvos aktus kultūras mantojuma jomā (pilotprojekts sadarbībā ar Eiropas Padomi);

• Izveidot zagto un zudušo mākslas un antikvāro vērtību datorizētu katalogu.

Latvijas tēla veidošana

• Organizēt Eiropas kultūras mantojuma dienu oficiālo atklāšanas ceremoniju Latvijā 2001.gadā, ministru konferenci un citus pasākumus;

• Gatavot dokumentāciju Latvijas objektu iekļaušanai Pasaules dabas un kultūras mantojuma sarakstā;

• Organizēt kampaņu "Eiropa - kopīgs mantojums" Latvijā;

• Organizēt ceļvežu, videofilmu, kompaktdisku un citu materiālu par Rīgas vēsturisko centru izdošanu.

Pasākumu plāns līdz 2005. gadam

Vērtību saglabāšanas un radīšanas uzdevumi

• Katru gadu veikt nacionālas nozīmes un saimnieciski neizmantojamu publiski pieejamu kultūras pieminekļu glābšanas, konservācijas un restaurācijas darbus par valsts budžeta līdzekļiem;

• Sagatavot kultūras pieminekļu konservācijas programmu katram gadam deviņus mēnešus pirms gada sākuma:

40 objektos - pagaidu glābšanas pasākumus;

80 objektos - neatliekamus konservācijas darbus;

10 objektu pilnīgu konservāciju;

7 objektu restaurāciju;

• Darboties speciālā fondā unikālu bezsaimnieka objektu glābšanai;

• Organizēt Kultūrvēsturisko detaļu krātuves darbību;

• Uzstādīt kultūras pieminekļu norādes zīmes;

• Veikt kultūras pieminekļu izpēti un fiksāciju;

• Sakārtot kultūrvēsturisko vidi. Veikt kultūras pieminekļu un kultūrvēsturisku objektu remontu, restaurāciju, rekonstrukciju.

Sabiedrības iesaistīšana

• Attīstīt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Informācijas centru;

• Organizēt katru gadu septembrī Eiropas kultūras mantojuma dienas Latvijā;

• Popularizēt kultūras pieminekļus un to aizsardzības idejas;

• Sagatavot un izdot Latvijas nacionālās nozīmes kultūras pieminekļu krājumu - katalogu;

• Komplektēt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arhitektūras muzeja fondus un veidot ekspozīciju.

Kvalitātes nodrošināšana

• Attīstīt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Restaurācijas - izpētes laboratoriju;

• Attīstīt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas reģionālās inspekcijas;

• Attīstīt Amatu apmācības centru;

• Attīstīt konservatoru (restauratoru) apmācības;

• Attīstīt projektu Latvijas baltkaļķa ieguvei un pielietošanai;

• Pilnveidot kultūras pieminekļu uzskaites, izpētes un aizsardzības darba tehnisko nodrošinājumu.

Kultūras mantojuma apzināšana

• Ekspedīciju laikā turpināt Latvijas kultūras mantojuma apsekošanu;

• Turpināt starptautiskā projekta "Koka pilsētas" Latvijas sadaļu;

Vīzijas 2020

• Stabili noteikta valsts budžeta atbildības daļa kultūras mantojuma aizsardzības finansēšanā;

• Pabeigta teritorijas plānošanas projektu dokumentācijas izstrāde visām Latvijas pilsētām un apdzīvotām vietām, respektējot kultūrvēsturisko teritoriju aizsardzības prasības;

• Pilnīgi un detalizēti veikta datorizēta kultūras pieminekļu uzskaite;

• Izstrādātas un nodotas atbilstošajām valsts institūcijām kultūras pieminekļu aizsardzības zonas digitālā formā;

• Izveidota patstāvīga kultūras pieminekļu aizsardzības speciālistu apmācības sistēma, ietverot ārzemju apmācības iespējas;

• Vēsturiskās ēkas un teritorijas integrētas pilsētu un lauku vidē, sabiedrībā valda vienota izpratne par to nozīmību nacionālās kultūras jomā:

• kultūras pieminekļi, vēsturiskās ēkas un teritorijas ir ievērojama tūristu skaita apmeklētas vietas, ir apzināta to kā tūrisma resursu nozīmība,

• tūrisma ceļvežos sniegta precīza un izsmeļoša informācija par ievērojamākiem kultūras pieminekļiem;

• Visi kultūras pieminekļi ir sakopti, nav avārijas stāvokļa un pamestu ēku;

• Saglabātas tradicionālo amatu prasmes, notiek regulāri kvalifikācijas celšanas pasākumi;

• Izdoti populāri un specializēti Latvijas kultūras pieminekļu katalogi;

• Kultūras pieminekļi, vēsturiskās ēkas un teritorijas ir ievērojama tūristu skaita apmeklētas vietas; ir apzināta to kā tūrisma resursu nozīmība;

• Tūrisma ceļvežos sniegta precīza un izsmeļoša informācija par ievērojamākajiem kultūras pieminekļiem.

5. Apakšnozares sistēma

Šobrīd Latvijas Republikā valsts pārvaldi un kontroli kultūras pieminekļu aizsardzībā un izmantošanā nodrošina Ministru kabinets un realizē Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, kas izveidota 1989. gadā. Inspekcija darbojas, pamatojoties uz Latvijas Republikas 1992. gada likumu "Par kultūras pieminekļu aizsardzību". Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija atrodas LR Kultūras ministrijas pārraudzībā, tā ir speciāli pilnvarota valsts pārvaldes institūcija, kas realizē valsts kontroli kultūras pieminekļu aizsardzībā, veic kultūras mantojuma apzināšanu, izpēti, pieminekļu uzskaiti.

Inspekcijas vadības pakļautībā atrodas 7 struktūrdaļas: Administratīvā daļa, Ekspertīzes daļa, Arheoloģijas centrs, Arhitektūras un mākslas daļa, Kultūrvēsturiskās vides daļa, Arhitektūras muzejs, Pieminekļu dokumentācijas centrs.

Inspekcija katrā rajonā ieceļ Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektoru, kas pakļauts inspekcijas vadībai.

Pie inspekcijas darbojas 7 sabiedriskās ekspertu padomes: Arhitektūras ekspertu padome, Restaurācijas atestācijas komisija, Ērģeļu ekspertu padome, Arheoloģijas ekspertu padome, Mākslas un antikvāro priekšmetu ekspertu padome, Arhitektūras un mākslas vērtību uzskaites ekspertu padome, Mākslas pieminekļu restaurācijas ekspertu padome.

Inspekcija savu uzdevumu veikšanai tieši sadarbojas ar pašvaldībām un to dienestiem, citām ministrijām (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Iekšlietu, Tieslietu, Finansu) un to dienestiem, kuru darbs saistīts ar kultūras mantojumu. Inspekcija ir tiesīga no valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēm bez maksas saņemt savu uzdevumu veikšanai nepieciešamo informāciju.

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas izdotie administratīvie akti un norādījumi ir saistoši attiecīgā kultūras pieminekļa īpašniekam (valdītājam). Jebkura kultūras pieminekļa pārveidošana - izpētes, konservācijas, remonta un restaurācijas darbu veikšana - pieļaujama tikai ar inspekcijas rakstveida atļauju. Projektēšanas, pētniecības birojiem, restaurācijas firmām, arhitektiem, restauratoriem un amatniekiem darbu veikšanai kultūras pieminekļos nepieciešama inspekcijas atļauja, un darbi var notikt inspekcijas kontrolē.

Starptautiskā sadarbība kultūras mantojuma jomā notiek ar Eiropas Padomi, UNESCO, Baltijas valstu kultūras mantojuma komiteju, Zviedriju, Norvēģiju, Lietuvu, Igauniju, Somiju, Poliju, Vāciju, Franciju, Beļģiju u.c. valstīm.

Sadarbība un savstarpēja koordinācija kultūras mantojuma jomā notiek ar Latvijas Būvniecības padomi, Latvijas Tūrisma konsultatīvo padomi, sabiedriskiem fondiem, sabiedriskām, bezpeļņas un profesionālām organizācijām, valsts fondiem un institūcijām.

Izglītību kultūras mantojuma jomā nodrošina Latvijas mācību iestāžu vispārīgās mācību programmas un atsevišķi specializēti mācību priekšmeti Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā, Latvijas Universitātē un koledžās. Tiek organizēti dažādi kursi, Latvijas speciālisti piedalās apmācības programmās ārzemēs.

5.1.1. zīmējums

6. Sagaidāmais rezultāts

• Tiks palielināta kultūras mantojuma nozīme un loma Latvijas kultūras procesa attīstībā;

• Kultūras mantojums būtiskāk sekmēs Latvijas ekonomisko attīstību;

• Kultūras mantojums nostiprinās savu vietu nākotnes sabiedrības veidošanā (CILVĒKS VEIDO VIDI - VIDE VEIDO CILVĒKU);

• Latvija tiks atklāta kā senas kultūras valsts, pievilcīga telpa kultūras tūrismam, izglītībai un dažādām ekonomiskām aktivitātēm, palīdzot veidot Latvijas tēlu pasaulē;

• Kultūras mantojuma nozīmīgākā daļa autentiskā stāvoklī tiks saglabāta nākamajām paaudzēm kā nacionālās identitātes materiāls apliecinājums.