1991.gada 23.decembra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos–
JāņaBritāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt, godātie kolēģi! Apliecināsim mūsu gatavību sākt darbu ar reģistrāciju. Rezultātu! Ieradušies 97 deputāti.

Godātie kolēģi, pēc kāda principa rīkosimies? Augstākās padomes Prezidijs lūdz apstiprināt tā akceptēto un jūsu izskatīšanai iesniegto plenārsēžu darba kārtību un pēc tam balsot. Tāpat kā iepriekšējās nedēļas sākumā mēs varētu balsot arī par papildinājumiem vai citiem priekšlikumiem. Nav iebildes par procedūru? Lūdzu, balsosim par Augstākās padomes Prezidija iesniegto plenārsēžu darba kārtību 23.decembrim. Rezultātu! 79– par, pret– 1, 4– atturas. Darba kārtība ir akceptēta.

Un tagad pirmais pie mikrofona ir kolēģis Ozols. Lūdzu.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Pagājušās nedēļas pirmdienā, kad pieņēmām lēmumu par avuāriem, valūtas un zelta rezervi, kurš izsauca zināmas tālejošas sekas mūsu premjera ceturtdienas atskaitē, tika noraidīts mans otrais lēmuma projekts “Par finansiāli ekonomisko darbību un grāmatvedības darbību reglamentējošo PSRS un Latvijas PSR likumu un normatīvo aktu darbības apturēšanu Latvijas Republikā”. Pēc Ekonomikas komisijas vadības argumentētā viedokļa paušanas, ka šī darbība jau notiek un ka lai es iepazīstos, kā tas tiek nostādīts, es to arī izdarīju. Varu informēt, ka vienotas grāmatvedības dokumentācijas izstrāde faktiski aptver tikai vienu Latvijas Republikas tautsaimniecības sfēru, un tā ir uzņēmējdarbība. Ārpus šīs darbības sfēras ir palikusi no valsts budžeta finansējamo iestāžu vienotā grāmatvedības sistēma, tirdzniecības sistēma. Absolūti nekas netiek darīts arī Latvijas Valsts bankas sfērā.

Tā ka es atkārtoti izvirzu šo priekšlikumu, tikai tagad daru to pilnīgi argumentēti, un es ceru, ka Kehra kungs patlaban atbalstīs šo viedokli, ka šodien to varētu izskatīt. Turklāt tas būs ļoti īss jautājums– lēmuma projekts par vienotas grāmatvedības sistēmas ieviešanu un PSRS un Latvijas PSR likumu normu darbības apturēšanu bankas sistēmā un Latvijas visu veidu uzņēmējdarbībā. Turklāt mans lēmuma projekts ir reducēts uz to, lai es no valdības saņemtu tikai un vienīgi konkrēti fiksētu programmu, kura nodrošinās līdz nākamā gada 1.februārim mums skaidru priekšstatu, kā Latvijas Republikas valdība plāno realizēt šīs sistēmas ieviešanu pirmajā pusgadā, lai, sākot ar īstā finansu gada sākumu, mēs strādātu pēc Latvijas Republikas vienotās finansiāli ekonomiskās uzskaites un pārskatu sistēmas. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Dodiet, lūdzu, šurp savu lēmuma projektu! Lūdzu, deputāt Repša!

R.Repša: Es lūgtu Augstāko padomi iekļaut šodienas darba kārtībā uz pulksten 15.00 ļoti īsu lēmuma projektu “Par ekonomiskās reformas turpmākās gaitas koncepciju”. Mēs pagājušajā nedēļā dzirdējām, ka premjers ir gatavs iesniegt valdības programmu kaut kad martā. Es domāju, ka mēs varētu ierosināt līdz janvāra vidum iesniegt šīs ekonomiskās reformas turpmākās gaitas koncepciju īsa ziņojuma veidā. Man šis lēmums ir sagatavots, un es aicinu iekļaut to darba kārtībā un izskatīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Induli Bērziņ!

I.Bērziņš: Es Ārlietu komisijas vārdā lūgtu 7.jautājumu– Ārlietu komisijas pārskatu– atcelt vismaz līdz pulksten 16.00, jo mūsu priekšsēdētājs Mavriks Vulfsons, kurš, kā pats apgalvoja, ir gatavs sniegt šo pārskatu, pašlaik atrodas ārzemēs, un, kā tika domāts, piektdien vakarā nav atgriezies Latvijā. Pagaidām viņš ir projām, lai gan ir solījies, ka varēs būt šeit, Augstākajā padomē, pēc pulksten 16.00 un sniegt šo pārskatu. Tā ka ar to gribu informēt sēdes vadību un Augstāko padomi un lūgt šo jautājumu neizskatīt agrāk par pulksten 16.00, kad viņš varētu ierasties šeit. Paldies. Protams, es nevaru to garantēt…

Priekšsēdētājs: Vakara sēdi sākam pulksten 17.00, tad arī ierakstām uz pulksten 17.

Lūdzu, deputāt Aleksejev!

A.Aleksejevs: */Mēs un jūs, cienījamie kolēģi, atrodamies lielu svētku priekšvakarā, kuri katra cilvēka dvēselē modina labsirdības jūtas. Izmantojot mūsu šodienas pacilātību, es gribu jūs lūgt pieņemt divus labestīgus lēmumus.

Pirmais lēmums. Ievērojot to, ka ievērojama daļa mūsu republikas iedzīvotāju ir pareizticīgie, pievēršot uzmanību tam, ka pareizticīgo baznīca Kristus dzimšanas svētkus svin 7.janvārī, mēs šodien varētu pieņemt lēmumu par atpūtas dienu pārcelšanu no 4. un 5.janvāra uz 6. un 7.janvāri. Kāpēc? Es domāju, ka atpūtas dienu pārcelt tikai uz 7.janvāri nav mērķtiecīgi, jo iet darbā tikai vienu dienu un pēc tam atkal atpūtā tiešām ir neērti. Bet, ja atpūtas dienas pārceltu uz 6. un 7.janvāri, tad 2., 3., 4. un 5.janvāris būtu darba dienas, bet 6. un 7.janvāris– atpūtas dienas.

Un otrais lēmums. Es aicinu jūs atbalstīt Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu aicinājumu Latvijas Republikas ģenerālprokuroram Jānim Skrastiņam. Tas ir ļoti īss. Mēs, Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti, Ziemassvētku priekšvakarā, žēlsirdības ideālu vadīti, griežamies pie jums, ģenerālprokurora kungs, ar lūgumu izskatīt iespēju līdz tiesas spriedumam mainīt drošības līdzekli Alfrēdam Rubikam, Augstākās padomes deputātam no Rīgas vēlēšanu apgabala Nr.24, kas nebūtu saistīts ar apcietināšanu./

Priekšsēdētājs: Balsosim par deputāta Ozola ierosinājumu. Es īsi vēlreiz atkārtošu, par ko bija runa. Runa bija par to, ka ir jāievieš vienota grāmatvedība un šajā sakarā ir jāaptur PSRS un Latvijas PSR likumu akti, kas saistīti ar dažām sfērām, kuras Ozola kungs jau minēja. Vai ir vajadzība kaut ko papildināt? Lēmuma projektā, kuru Ozola kungs iesniegs, ir divi punkti: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei līdz 1992.gada 31.janvārim iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei:

1) Latvijas Republikas finansiāli ekonomisko darbību regulējošu likumu ieviešanas programmu;

2) starptautiskajiem grāmatvedības standartiem atbilstošu grāmatvedības uzskaiti un pārskatu sistēmas programmu.”

Vai ir kādi jautājumi? Ozola kungs, kad jūs to gribētu izskatīt?

I.Ozols: Ja plenārsēde atbalstīs un iekļaus darba kārtībā šo jautājumu, tad es nodotu tūlīt to pavairošanai. Tajā mirklī, kad tas būs pavairots un izdalīts visiem plenārsēdes dalībniekiem, varētu to izskatīt. Tātad acīmredzot tas būtu pēc pārtraukuma.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tagad ir runa par šā jautājuma iekļaušanu darba kārtībā. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! 53– par, 1– pret, 21– atturas. Lēmuma projekts ir iekļauts darba kārtībā.

Nākamais– Rolanda Repšas lēmuma projekts “Par ekonomiskās reformas turpmākās gaitas koncepciju”. Tā būtība ir šāda: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei līdz 1992.gada 15.janvārim iesniegt izskatīšanai Latvijas Republikas Augstākajā padomē ekonomiskās reformas turpmākās gaitas koncepciju četru līdz sešu lappušu gara ziņojuma veidā. Izskatīt Ministru padomes iesniegto koncepciju Augstākās padomes plenārsēdē 1992.gada 21.janvārī pulksten 12.00 un pieņemt attiecīgu lēmumu.”

Vai ir, lūdzu, kādi jautājumi? Balsosim. Lūdzu rezultātu. 44– par, 4– pret, 24– atturas. Ir iekļauts.

Kā es saprotu, Induļa Bērziņa iesniegtais komisijas lēmums ir vienu stundu vēlāk izskatīt komisijas atskaiti. Manuprāt, šis jautājums nav balsojams. Mēs pieņemam to zināšanai un ar nepacietību gaidīsim pulksten 17.00 komisijas atskaiti, bet debatētāji jau kopš rīta un tagad var pierakstīties sekretariātā.

Un tagad pēdējie– deputāta Aleksejeva iesniegtie priekšlikumi. Deputāts Aleksejevs, protams, ļoti labi pārvalda latviešu valodu, bet spītīgi neraksta latviešu valodā… (Deputāts Aleksejevs no zāles kaut ko atbild.)

Pirmais jautājums ir šāds: pārcelt izejamās dienas no 4. un 5.janvāra uz 6. un 7.janvāri. Šeit var būt viens jautājums: kāpēc jūs gribat, lai Augstākā padome lemj šos jautājumus? Līdz šim Augstākā padome šādus jautājumus nav lēmusi, to ir darījusi valdība attiecībā uz darba dienu pārcelšanu. Vai jums šeit ir kāds īpašs paskaidrojums, pirms mēs balsojam?

A.Aleksejevs: Es domāju, ka tad, ja Augstākās padomes deputāti izteiks savas rūpes par diezgan lielu skaitu savu iedzīvotāju interesēm, tas nenāks par sliktu Augstākajai padomei. Tieši otrādi– es domāju, ka tas veicinās zināmu psiholoģiskās atmosfēras iestāšanos un savstarpēju draudzību… Tā ka, es domāju, Augstākajai padomei nevajadzētu šoreiz paiet garām tādai iespējai. Tas vēlreiz parādītu, cik mēs nopietni izturamies pret citu cilvēku pārliecību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jā, balsosim! Lūdzu rezultātu. 30– par, 25– pret, 15– atturas. Piecu vai sešu balsu pietrūkst, tāpēc jums jāiesniedz valdībā šis priekšlikums.

Nākamais. Jūs lūdzāt atbalstīt deputātu grupas iesniegumu Latvijas Republikas ģenerālprokuroram par drošības līdzekļa mainīšanu attiecībā uz Rubiku, atbrīvojot viņu no ieslodzījuma. Lūdzu. Mēs par visu balsojam, ko mums iesniedz deputāti. Lūdzu rezultātu. 17– par, 34– pret, 14– atturas. Tāds lēmums netiek pieņemts.

Sāksim, kolēģi, operatīvi izskatīt jautājumus.

Godātie kolēģi! Mūsu darba kārtības pirmais jautājums ir likumprojekts “Par izmaiņām Latvijas Republikas 1991.gada valsts budžetā” pirmajā lasījumā. Tas ir 617.dokuments.

Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Šis ir pēdējais likumprojekts par izmaiņām 1991.gada budžetā, un tas ir likumprojekts, kuru diktē reālā dzīve. Dzīve, kas praktiski ienes savas korektīvas, kuras agrāk voluntāri risināja valdība– Finansu ministrija. Tagad, kad mēs realizējam tiesiskas valsts pamatprincipus, mums tās ar attiecīgām likuma izmaiņām ir jāprecizē un jānosaka. Es atļaušos pakavēties pie dažiem momentiem, kas, vismaz manā skatījumā, varētu izraisīt diskusijas situācijas izvērtēšanā.

Pirmkārt, es gribētu jūs lūgt atbalstīt Apvienotās budžeta komisijas priekšlikumu par 1.1.pantu, kurā pēc mūsu komisijas priekšlikuma ir ieplānots palielināt nodokļu atdeves plānu nevis par 50 miljoniem 843 tūkstošiem rubļu, bet gan vēl par 1 miljonu, tas ir, par 51 miljonu 843 tūkstošiem. Līdz ar to arī 1.pantā tiek mainīta palielināmā summa no 152 miljoniem uz 153 miljoniem.

Kāpēc? Jūs atceraties, ka iepriekšējā likumprojekta lasījuma reizē mēs izdalījām 1 miljonu rubļu skaitļošanas tehnikas iegādei Apvienotajai budžeta komisijai, kura pašreizējā mirklī ir vienīgā bez skaitļošanas tehnikas. Un, kad mēs pārejam uz trīs budžetu, tas ir, uz republikas budžeta, uz valūtas budžeta un uz sociālās nodrošināšanas budžeta, automatizēto kontroli, mēs turpmāk tā strādāt vairs nevaram.

Jāatzīmē, ka šajās trijās nedēļās Apvienotajai budžeta komisijai un arī mūsu Augstākās padomes aparāta darbiniekiem neizdevās atrast ne Latvijas teritorijā, ne Maskavā nevienu organizāciju, kura būtu gatava veikt jebkādus finansu darījumus par padomju rubļiem, tātad arī savas tehnikas pārdošanu. Un Apvienotā budžeta komisija, aizstāvot mūsu budžeta intereses, piekrita, ka mūsu Lietu pārvalde uzņemas šos budžeta asignējumus– pamatlīdzekļu iegādi Latvijas Republikas Augstākās padomes aparāta un arī komisiju vajadzībām, konkrēti, par šo naudu tika iegādāta skaitļošanas tehnika– tika nopirktas disketes par 200000 rubļu visām mūsu komisijām, dažādas mēbeles un tamlīdzīgi. Piektdien no rīta Apvienotā budžeta komisija šo lēmumu pieņēma, bet piektdienas vakarā es saņēmu no firmas “Velux” rēķinu par ABN–386 iegādi, kas acīmredzot ir pēdējais darījums mūsu republikas teritorijā par padomju nekonvertējamiem rubļiem, jo mēs esam saņēmuši informāciju arī no vēstulēm, ka no 1.janvāra ekonomiskie darījumi Latvijas teritorijā un arī bijušajā Padomju Savienībā notiks tikai par konvertējamo valūtu.

Tālāk es gribētu pievērst jūsu uzmanību tādam momentam, kas var izsaukt zināmas diskusijas par 16.pantu. Es atvainojos– nevis par 16.pantu, bet par 2.panta 16.apakšpunktu. Tur pirmajā mirklī ir likuma “Par budžeta tiesībām” šķietams pārkāpums, jo tiek atsavinātas jau uz laiku republikas un vietējo pašvaldību budžetā ieskaitītās mērķsubsīdijas. Es šorīt vēlreiz pārbaudīju visas vietējo pašvaldību vēstules attiecībā uz šo apakšpunktu, kurās to autori motivē, kāpēc tās nevar dabūt šos līdzekļus un ka šie līdzekļi draud praktiski iesaldēties un līdz ar to devalvēties. Tās neiebilst pret šo līdzekļu pārskaitīšanu atpakaļ valsts budžetā, no kurienes šie līdzekļi kā mērķsubsīdijas tika ieskaitīti šo pašvaldību budžetos.

Tajā pašā laikā es gribētu atzīmēt, ka mūsu pašvaldības ir praktiski izveidojušas līdzekļu deficītu. Piemēram, Krāslavā tilta pabeigšanai, kurš ir ļoti svarīgs, ir vajadzīga nauda. Un, tā kā praktiski dzīve ienes savas korekcijas, tad, es uzskatu, mums noteikti tas ir jāatbalsta, bet tajā pašā laikā es atkārtoti vērsos Finansu ministrijā ar priekšlikumu izdarīt attiecīgas korekcijas un izmaiņas likumā “Par budžeta tiesībām”, kas radītu Latvijas Republikas valsts budžeta aizsardzības mehānismu, lai praktiski mēs devalvācijas rezultātā nezaudētu mūsu līdzekļus.

Es ilgāk jūsu uzmanību vairs neaizkavēšu. Jums priekšā ir šis dokuments, tāpēc lūdzu šo dokumentu atbalstīt ar savu balsojumu.

Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi! Kā visi saprata, mēs tagad skatījām 622.dokumentu. Darba kārtībā gan ir ierakstīts 617., bet Apvienotā budžeta komisija runāja par 622.dokumentu.

Lūdzu, kādi ir jautājumi Ozola kungam? Vai sekretariātā kāds ir pierakstījies? Nav. Zaļetajeva kungs grib uzdot jautājumu. Lūdzu.

S.Zaļetajevs: */Mans jautājums par 4.apakšpunktu. Tur norādīts zemes nodoklis. Zemes nodoklis norādīts arī 60.apakšpunktā. Jautājums tāds. Kas ir mainījies likumdošanā par zemes nodokli, ja radusies nepieciešamība paredzēt papildu izdevumus zemes nodokļa samaksai?/

I.Ozols: Cienījamais Zaļetajeva kungs, mēs bijām tik vieglprātīgi, ka, neskatoties uz Ekonomikas komisijas un Apvienotās budžeta komisijas priekšlikumu, kuru noraidīja, mēs apstiprinājām pašvaldībām tiesības ar saviem lēmumiem trīskāršot zemes nodokli. Un ir jāatzīst, ka pašvaldību tautas deputātu padomes nav kautrējušās. Pašvaldību tautas deputātu padomes atsevišķos gadījumos pat ir izkārtojušas… Rīgā mūsu republikāniskā nodeva ir 6 rubļi par kvadrātmetru. Piemēram, republikāniskajai klīniskajai slimnīcai un bērnu slimnīcai ir uzlikti 4 rubļi. Neviens nav izmantojis pretējo iespēju– trīsreiz samazināt šo nodokli slimnīcām. Un rezultātā mēs paši esam pieņēmuši lēmumu, saskaņā ar kuru mums no republikas budžeta ar zemes nodokļa starpniecību ir jāsubsidē vietējās pašvaldības budžets. Es aicinātu nākamgad precīzi realizēt to normu, ko mēs esam pieņēmuši Apvienotās budžeta komisijas sēdē– attiecībā uz zemes nodokli sociālās infrastruktūras objektiem noteikt nominālvērtību, nedodot šīs likumīgās tiesības trīskārši palielināt zemes nodokli. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāt Kinna, lūdzu!

J.Kinna: Ozola kungs, man ir jautājums par 1.pantu. Nevar saprast, kāpēc 480 tūkstošus zemes nodokļa samaksai mēs piešķiram Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijas (MIS) saimniecībai. Varbūt– ne? Un vēl otrs jautājums…

I.Ozols: Jūs runājat par 2.1., nevis par 1.pantu. Tas ir par to, ja?

J.Kinna: Jā. Un vēl– kāpēc Baltijas MIS saimniecībai (tādu saimniecību republikā ir bezgala daudz, kas uztur bērnudārzus) tieši šeit gribam segt sadārdzinājumu no budžeta?

I.Ozols: Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Baltijas MIS saimniecības bērnudārzs līdz šim tika finansēts caur Lauksaimniecības ministriju un tieši caur MIS budžetu. Tas ir pirmkārt. Un viņiem principā sakarā ar sadārdzinājumu, kā arī sakarā ar zemes nodokli, ko viņiem ir uzlikusi pašvaldība, ir izveidojies budžeta deficīts. Ja būtu bijusi tāda pati situācija ar citām pašvaldībām, citās zonās un teritorijās esošo resoru bērnudārziem un būtu bijis pieprasījums, dabīgi, šis jautājums būtu izskatīts. Taču acīmredzot tur ir atrastas iekšējās rezerves, un viņi pie mums nav griezušies ar lūgumu par papildu budžeta asignējumu izdalīšanu.

J.Kinna: Baltijas MIS nav budžeta iestāde šā vārda tiešajā nozīmē.

I.Ozols: Bet bērnudārzs praktiski… Šeit jums varbūt Pupčenoka kungs paskaidros, ka Baltijas MIS tiek finansēta no valsts budžeta ar atsevišķo uzņēmumu daļas ieskaitījumu. Tas jums ir jāprecizē.

J.Kinna: Un kam aiziet 480 tūkstoši zemes nodokļa?

I.Ozols: Tie aizies vietējās pašvaldības budžetā.

J.Kinna: Bet kas nespēj maksāt pats savus nodokļus…

I.Ozols: Tie ir veterinārijas dienesti, tas ir, budžeta iestādes, no kurām vietējās pašvaldības ņem zemes nodokli.

J.Kinna: Ņem zemes nodokli, lai gan veterinārijas dienests apkalpo šīs vietējās pašvaldības teritorijā izvietotās saimniecības…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi vēl ir jautājumi? Nav jautājumu. Paldies, Ozola kungs! Kas ir pierakstījies debatēs? Debatēs neviens nav pierakstījies.

Lūdzu, reģistrēsimies. Zvaniet, lūdzu, arī! Reģistrāciju! Notiek reģistrācija. Ozola kungs, jūs varētu apsēsties. Mēs tagad balsosim un… Lūdzu reģistrēties, godājamie kolēģi! Rezultātu! Reģistrējušies 96 deputāti. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 622.dokumenta– Latvijas Republikas likuma “Par grozījumiem budžetā” akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par– 73, pret– 1, atturas– 13.

Lūdzu, Ozola kungs, sniedziet savus apsvērumus, kad mēs varētu izskatīt to otrajā lasījumā?

I.Ozols: Būtu lūgums mani atbalstīt, ka mēs nekavējoties izskatām to arī otrajā lasījumā, tā kā šeit nevienas principiālas konceptuālas iebildes nebija, lai faktiski to varētu noformulēt un praktiski pieņemtu lēmumu, ka šis likums stājas spēkā ar tā pieņemšanas dienu, jo iestādēm ir jāstrādā un jāizdara praktiskā finansēšana Latvijas Valsts bankā.

Priekšsēdētājs: Paldies, bet tas jau mums likumprojekta 5.punktā ir atzīmēts, ka likums stājas spēkā pieņemšanas brīdī. Tā ka atsevišķs lēmums nav vajadzīgs, Ozola kungs.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā. Protams, tas stājas spēkā ar vienu papildu balsi “par”. Lūdzu rezultātu. Par– 75, pret– nav, atturas– 12. Likums ir pieņemts.

Darba kārtības nākamais jautājums– “Par grozījumiem Latvijas Republikas nodokļu likumdošanas aktos”. Pirmais ir 2.1.punkts “Par papildinājumiem 1990.gada 28.decembra likumā “Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā””. Trešais lasījums.

Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Izskatot likumprojektu “Par papildinājumiem likumā “Par nodokļiem un nodevām”” otrajā lasījumā, nekādi priekšlikumi ne debašu laikā, ne arī pēc tam komisijā nav iesniegti. Komisija ir precizējusi 1.punkta tekstu, nosakot termiņu, kurā veicama ekspertīze. Citādi grozījumi likumprojektam nav veikti. Tā ka to uzreiz varētu izskatīt trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Tas ir 601.dokuments.

A.Kodoliņš: Jā, 601.dokuments.

Priekšsēdētājs: Lūdzu sekretariātu zvanīt! Ozola kungs, zvans būs tūlīt, un mēs balsosim par likumprojektu par nodokļiem. Kamēr skan zvans, vai ir kādi jautājumi Kodoliņa kungam, kā arī precizējumi par pantu redakciju? Nav.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 601. dokumentu– “Par papildinājumiem 1990.gada 28.decembra likumā “Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā””. Ir vēl trīs papildu balsis “par”. Lūdzu rezultātu. Par– 78, pret– 1, atturas– 4. Likums ir pieņemts.

Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Man ir vēl 422.dokuments– lēmuma projekts par šā likuma, kuru mēs nupat pieņēmām, spēkā stāšanās kārtību. Šeit es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka tā 3.punkts reglamentē praktiski zemes nodokļa ņemšanas kārtību nākamā gada pirmajā pusgadā.

Priekšsēdētājs: Vai par lēmuma projektu ir kādi jautājumi? Nav. Lūdzu, pārreģistrēsimies, jo vairāki deputāti balsoja, paceļot roku. Lūdzu reģistrāciju. Rezultātu! Reģistrējušies 97 deputāti. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmumu par likuma spēkā stāšanās kārtību. Viena papildu balss “par”. Tā ir Kodoliņa kunga balss. Lūdzu rezultātu. 82– par, 3– pret, 6– atturas. Lēmums ir pieņemts.

Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Tālāk ir likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par akcīzes nodokli””. Tas ir 623.dokuments. Tāpat kā attiecībā uz iepriekšējo likumprojektu debašu laikā, pieņemot šo likumprojektu otrajā lasījumā, priekšlikumi nav ienākuši. Arī komisijā nav ienākuši nekādi priekšlikumi un labojumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai šim likumprojektam trešajā lasījumā ir kādi redakcionāli labojumi? Par pantiem. Nav. Lūdzu zvanīt, lai dzird tie deputāti, kuri vēl nav tālu aizgājuši vai ir tikko izgājuši ārā. Lūdzu ieslēgt reģistrāciju, jo daudzi deputāti no jauna ieradušies zālē. Reģistrācija, godājamie kolēģi! Lūdzu rezultātu. Ir 95 deputāti. Divi pa šīm minūtēm jau paspējuši aiziet.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Latvijas Republikas likumu “Par grozījumiem likumā “Par akcīzes nodokli”” trešajā lasījumā. Viena papildu balss “par”. Lūdzu rezultātu. 72– par, 10– pret, 7– atturas. Likums ir pieņemts.

Darba kārtības trešais jautājums ir likumprojekts “Par nodarbinātību” trešajā lasījumā. Lūdzu, Endziņa kungs! Deputātus lūdzu gatavoties apspriest to pa pantiem. Trešajā lasījumā ir iespējami redakcionāli labojumi.

A.Endziņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jūsu uzmanībai tiek nodots 621.dokuments. Tas ir likumprojekts “Par nodarbinātību”. Pirms apspriežam likumprojektu pa pantiem, atļaujiet man informēt jūs par izmaiņām, kādas ir izdarītas likumprojektā salīdzinājumā ar otro lasījumu.

Kopīgi ar Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisiju un Likumdošanas jautājumu komisiju, izstrādājot šo projektu trešajam lasījumam, no projekta, kāds tas bija otrajā lasījumā, ir izsvītrots 1.pants, kurš nenes nekādu slodzi. Tika izsvītrots arī 7. un 8.pants, kā arī 16. un 19.pants.

Bez tam daļēji tika ņemts vērā deputāta Ēlerta priekšlikums, kā arī tie priekšlikumi, kādi tika izteikti apspriešanas gaitā. Tajā pašā laikā, kā jūs redzat pēc projekta, kurš jums tagad ir izsniegts, divās vietās– 9.pantā un 11.pantā– atstāti divi alternatīvi risinājumu varianti, jo darba grupā netika panākta vienošanās. Bez tam tagad vēl ir priekšlikums izsvītrot 18.pantu. Tas ir pēdējais pants: “Bezdarbnieki ir atbildīgi pārkvalificēšanās norisē”, jo būtībā visi tie jautājumi, kuri tur ir risināti, ir iekļauti jau 8.pantā– “Par pabalstu bezdarbniekiem”. Un tātad šeit vienkārši notiek dublēšanās.

Bez tam es gribu pievērst jūsu uzmanību arī tam apstāklim, ka mēs esam palaiduši garām tāda jautājuma risinājumu kā stipendiju apmērs tajos gadījumos, kad bezdarbnieks tiek nosūtīts pārkvalificēties. Mums 9.pantā– “Bezdarbnieka pabalsts”– ir pārrunāti pabalstu apmēri un tiek doti divi varianti, turpretī par stipendiju nekas nav pārrunāts, nav pateikts, kāds ir šis stipendijas apmērs. Tāpēc ir priekšlikums 9.panta nosaukumā “Bezdarbnieka pabalsts” likt iekavās “stipendija” un arī pirmajā daļā uzreiz rakstīt: “Bezdarbniekiem, kam ir tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu (stipendiju)…” Tātad lai šinī gadījumā pielīdzinātu bezdarbnieka pabalstu un stipendiju.

Un vēl es gribētu atvainoties deputātiem par to, ka šo projektu nav skatījuši filologi, jo vienkārši nebija tehniski iespējams to pašreiz izdarīt, tāpēc arī ir atsevišķi valodas negludumi, kuri, sagatavojot projektu publicēšanai, būtu jānovērš. Tas man īsumā būtu viss.

Priekšsēdētājs: Tātad trešais lasījums notiek pa pantiem. Izskatīsim tos cauri, jo šis ir nopietns likumprojekts, kurā otrajā lasījumā ir izdarītas arī izmaiņas.

Tātad– par 1.pantu. Protams, ar visām atrunām, par kurām Endziņa kungs jums jau ziņoja. Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Man ir priekšlikums 1.pantā pirmo teikumu saīsināt un izteikt šādi: “Valsts vienoto nodarbinātības politiku Latvijas Republikā realizē Valsts nodarbinātības dienests”, svītrojot visu “republikas pilsētu un rajonu dienests”, jo tālāk likumā nekur nav pateikts, ko darīs viens, ko darīs otrs un ko darīs trešais. Lai būtu īsi un konkrēti, jo nodarbinātību realizē valsts dienests, un tālāk minēti tā galvenie uzdevumi.

Priekšsēdētājs: Vai Endziņa kungam ir kādi iebildumi?

A.Endziņš: Tam var piekrist.

Priekšsēdētājs: Piekrīt, tāpēc nav jābalso. Tas ir noskaidrots.

2.pants. Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Man ir priekšlikums svītrot otro teikumu, jo ir grūti iedomāties, kas tie būs par tādiem pakalpojumiem, kas nebūs saistīti ar iekārtošanu darbā. Galu galā, ja viņi tādus arī sniegs, teiksim, noorganizēs Leļļu teātra izrādes bezdarbniekiem, tad viņiem apmaksās saskaņā ar līgumiem. Es neredzu vajadzību to rakstīt šeit likumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Būtībā varētu arī piekrist. Ja valsts dienests veic tādu uzņēmējdarbību, lai iegūtu kaut kādus līdzekļus, tad to jau regulē citi likumdošanas akti.

Priekšsēdētājs: Tātad iebildumu nav. Paldies.

Par 3., 4. un 5.pantu. Lūdzu, Krastiņa kungs! Jūs varat palikt arī pie mikrofona. Lūdzu.

I.Krastiņš: Pēdējā teikumā man būtu lūgums svītrot divus vārdus un termiņus. Tas ir tīri redakcionāls labojums. Jo termiņi ir noteikti iepriekšējās divās panta daļās. Tātad tur jau ir noteikts: “ne retāk kā reizi mēnesī un ne vēlāk kā divus mēnešus iepriekš”. Tātad līdz ar to šie vārdi “un termiņus” ir lieki. Kārtību gan nosaka Valsts nodarbinātības dienests, bet termiņi ir noteikti ar likumu.

A.Endziņš: Tam var piekrist.

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs piekrīt, līdz ar to labojums ir izdarīts.

6.pants– nav labojumu. 7.pants– nav. 8.pants.

I.Krastiņš: 8.pantā man ir tīri redakcionāls labojums. “Pabalstus nepiešķir”– tas ir teikts 3.pantā, bet te ir minēts lēmuma 8.punktā. Tur ir vienkārši kļūda.

A.Endziņš: Kura rindkopa tā bija?

I.Krastiņš: “Pabalstus nepiešķir personām…”, tas ir pants, bet tur ir rakstīts, ka tas teikts lēmuma 8.punktā. Un tas nav lēmums, bet likums; tur vienkārši ir jāmaina vārdi– “lēmuma” vietā jāraksta “likums”.

Priekšsēdētājs: Tā praktiski ir drukas kļūda.

A.Endziņš: Jā.

Priekšsēdētājs: Tā ka to izlabos.

Par 9.pantu. Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Es atvainojos, bija vēl viens labojums 8.pantā. Es tomēr lūgtu ņemt vērā deputāta Silāra priekšlikumu, kas tika izteikts iepriekšējā apspriešanas gaitā, un ierakstīt, ka “nepiešķirt pabalstu mācību iestāžu dienas nodaļu audzēkņiem”. Ja es pareizi atceros, mums apspriešanas gaitā bija tāda vienošanās, bet te kļūdas vai kā cita dēļ tas ir aizmirsts ierakstīt.

A.Endziņš: Acīmredzot tas ir kļūdas dēļ, jo mēs vienojāmies…

I.Krastiņš: Jā, mēs vienojāmies…

Priekšsēdētājs: Kļūda tiek labota, un šis punkts tiek ieviests.

Par 9.pantu. Lūdzu, Krastiņa kungs! Jums vēl ir kas sakāms?

A.Endziņš: 9.pantam ir divi varianti. Pirmais variants ir tāds, ka visi bezdarbnieki saņem pabalstu vai arī stipendiju 90 procentu apmērā no valsts noteiktās minimālās darba algas. Un otrais variants ir tāds, kādu to atbalsta deputāts Krastiņš. Tā kā vienošanās komisijās netika panākta, mēs nolēmām, ka šis jautājums jāliek uz balsošanu plenārsēdē.

Priekšsēdētājs: Vai deputāts Krastiņš pastāv uz balsojumu?

I.Krastiņš: Jā, es pastāvu. Vienīgi es gribētu argumentēt savu nostāju, tā sacīt, izteiktos par balsošanas motīviem. Redziet, piedāvātais Likumdošanas jautājumu komisijas variants man šķiet pārāk devīgs. Cilvēks, kas vienreiz dzīvē ir atlaists no darba saskaņā ar šo formulējumu, visu savu tālāko dzīvi var katru gadu sešus mēnešus saņemt bezdarbnieka pabalstu. Es domāju, ka diez vai mēs varam atļauties būt tik devīgi. Un tomēr būtu jāizvirza diezgan stingri kritēriji, tas ir, sociālā nodokļa maksājumi pēdējo 12 mēnešu periodā. Pabalstu var izmaksāt tikai tad, ja ir izdarīti šie sociālā nodokļa maksājumi. Tātad šis Likumdošanas komisijas variants ir ļoti liberāls. Man tas šķiet pārāk izšķērdīgs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad ir divi balsojumi. Lūdzu balsošanas režīmu. Kides kungs vēl grib izteikties par 9.pantu. Lūdzu.

E.Kide: Man ir redakcionāls priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Varbūt, Kides kungs, sākumā nobalsosim principā, kuru variantu mēs atbalstām, un tad skatīsim redakcionālos labojumus.

Lūdzu balsošanas režīmu. Pirmais balsojums būs par Endziņa kunga izteikto komisijas variantu. Īso variantu. Lūdzu rezultātu. Viena papildu balss “par”. Tātad 17– par, 23– pret un 16– atturas. Paldies.

Lūdzu, balsosim par otro– deputāta Ivara Krastiņa ieteikto un motivēto– variantu. Rezultātu! 56– par, 2– pret, 6– atturas. Tātad balsu vairākumu ir ieguvis šis otrais variants, ko ieteica deputāts Krastiņš. Paldies.

Lūdzu, Kides kungs, jums laikam bija redakcionāli priekšlikumi tieši par šo otro variantu.

E.Kide: Jau iepriekšējā reizē es runāju par otrās daļas 9.panta 1.punktu, kur ir rakstīts: “pabeidzis mācību iestādi, kas dod vidējo vai profesionālo izglītību”. Tā kā Izglītības likumā tāda termina “profesionālā izglītība” nav un arī matemātiķis vai literāts faktiski ir profesionālis, kas beidzis augstskolu, te nav viennozīmīgi saprotama…

Priekšsēdētājs: Ko jūs, lūdzu, piedāvājat, Kides kungs?

E.Kide: Es piedāvāju rakstīt tā: “kas dod vidējo, vidējo speciālo, arodizglītību un augstāko speciālo izglītību”, ja tas ir domāts tikai par profesionāļiem, teiksim, amata virziena profesionāļiem, jo citādi arī literāti… Varbūt te ir domāts par visu augstāko izglītību?

A.Endziņš: Bet vai tad tā nav profesija?

E.Kide: Kā, lūdzu?

A.Endziņš: Vai tad tā nav profesija, ko iegūst, ja beidz vidējo speciālo mācību iestādi, arodskolu vai augstskolu? Cilvēks iegūst noteiktu kvalifikāciju. Tātad noteikti iegūst profesionālo sagatavotību. Un kāda starpība, vai cilvēks beidz un kļūst par inženieri vai viņš beidz un kļūst par filologu? Arī tā ir profesija.

E.Kide: Ja tas tā ir saprotams…

A.Endziņš: Es domāju– jā.

E.Kide: Bet terminoloģija mums ir citāda. Tā nav teikts mūsu Izglītības likumā.

Priekšsēdētājs: Liekas, ka citādi nemaz nevar saprast, bet tas ir individuāli… Lūdzu– sākumā bija deputāts Ivars Krastiņš un pēc tam deputāts Silārs.

I.Krastiņš: Es gribētu lūgt, lai šo strīdu izšķir juristi. Es saprotu, ka te tiešām ir pretruna starp Izglītības likumu un šo likumu. Ja tas ir nepieciešams, mūsu komisija ir ar mieru atšifrēt precīzi tā, kā ir uzskaitīts Izglītības likumā, bet tikai tad, ja tas tiešām ir nepieciešams.

E.Kide: Man būtu priekšlikums…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Silāra kungs!

E.Kide: …arī Izglītības likumā.

I.Silārs: Es Endziņa kungam gribētu pajautāt, vai viņš nebūtu ar mieru aizvietot šo “profesionālo izglītību”, kas, protams, vismaz manā uztverē, ir absurda. Ko nozīmē “profesionālā izglītība”? Izglītība pati par sevi nevar būt ne profesionāla, ne neprofesionāla. Izglītība vai nu ir, vai tās nav. Es ieteiktu to aizvietot ar vienu vārdu “arodizglītība”.

A.Endziņš: Taču tad augstākā nav arodizglītība…

I.Silārs: Ir.

A.Endziņš: Vai tad ārsts ir guvis arodizglītību?

I.Silārs: Vai tad nav? Jebkura izglītība, kas dod arodu, ir arodizglītība. Taču izglītība nevar būt profesionāla. Tas nu man ir pilnīgi skaidrs.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Te ir divi varianti: vai nu atstāt šo “profesionālo izglītību”, vai dot skaidrojumu par izglītību atbilstoši tam, kā ir teikts Izglītības likumā. Ir divi varianti. Lūdzu.

A.Endziņš: Es domāju, ka šajā situācijā varbūt nav vajadzības lauzīt galvu. Ierakstīsim atbilstoši Izglītības likumam un pieliksim punktu.

Priekšsēdētājs: Visi ir apmierināti. Arī Endziņa kungs piekrīt. Paldies. Jautājums par 9.pantu ir izšķirts.

10.pants– nav. 11.pantam ir divi varianti. Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Es gribētu vēlreiz argumentēt, kāpēc, manuprāt, ir nepieciešams paskaidrot diezgan precīzi, ko nozīmē “sasniedzams darbs”. Redziet, Likumdošanas jautājumu komisijas piedāvātajā formulējumā ir tikai teikts: “kas atbilst darba vietas sasniedzamībai”, bet tas pieļauj ārkārtīgi voluntāru tulkojumu. Ko tad īsti nozīmē “sasniedzamība”? Mēs ļoti ilgi esam sprieduši par sasniedzamu darbu un tomēr uzskatām, ka ir nepieciešami abi kritēriji– gan laiks, gan attālums, ka nevar aprobežoties tikai ar attālumu kilometros vai arī tikai ar laiku, lai nenonāktu absurdās situācijās. Ja mēs atstāsim tikai laiku, teiksim, pusotru stundu, tad rīdziniekam piedāvās darbu Liepājā un teiks, ka ir sabiedriskais transports, proti, lidmašīna, un lido laimīgs katru dienu uz Liepāju.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, man būtu tāds jautājums: vai jūs vārdiņu “un” pirms vārda “braucot” nebūtu ar mieru aizvietot ar vārdu “vai”? Jo starp braukšanas ilgumu un attālumu bieži vien ir visdažādākās nianses, ņemot vērā sabiedrisko transportu…

I.Krastiņš: Nē! Man ļoti žēl, bet mēs neesam ar mieru tieši tāpēc, lai būtu izpildīts gan viens, gan otrs kritērijs– lai būtu gan kilometri, gan šī pusotra stunda.

Priekšsēdētājs: Paldies.

I.Krastiņš: Ne tikai viens vai otrs, bet abi divi kopā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Skaidrs. Tādā gadījumā mums ir jābalso. Pirmais, kā vienmēr, ir Endziņa kunga variants.

A.Endziņš: Šoreiz tas nav mans variants…

Priekšsēdētājs: Nav jūsu variants?

A.Endziņš: Es piekrītu Krastiņa kungam, bet tas ir komisijas.

Priekšsēdētājs: Tātad pirmais ir komisijas variants un otrais– Krastiņa kunga variants. Tā tas mums ir iegājies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par komisijas variantu. Un tad balsosim par Krastiņa kunga piedāvāto variantu. Lūdzu, balsosim par komisijas variantu. Rezultātu! 16– par, 21– pret un 12– atturas. Paldies.

Un tagad balsosim par deputāta Krastiņa variantu. Lūdzu rezultātu. 48– par, 2– pret, 9– atturas. Tātad panta otrā daļa ir deputāta Krastiņa variantā.

12.pants– nav. 13.pants. Lūdzu, deputāt Krastiņ! Sekretariātu lūdzu zvanīt.

I.Krastiņš: Man būtu, pirmkārt, priekšlikums svītrot trešo daļu, proti, teikumu: “Algotu pagaidu sabiedrisko darbu izpildes laikā bezdarbnieka pabalstu nemaksāt.”

Tas dublē 8.pantu, tur jau tas vienreiz ir pateikts. Diez vai vajag to sacīt otrreiz.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs, kādi ir jūsu apsvērumi?

A.Endziņš: Tam var piekrist.

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs piekrīt. Tātad teikums tiek svītrots. Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Tālāk. Nākamais teikums ir pretrunā ar jau pieņemto 8.pantu. Tātad šeit, 13.pantā, ir teikts, ka “algotu pagaidu sabiedrisko darbu veikšana netiek ieskaitīta bezdarbnieka pabalsta saņemšanai noteiktajā sešu mēnešu termiņā un nepārtrauc to”, bet 8.pantā ir rakstīts, ka “pabalsta izmaksu aptur, ja pabalsta saņēmējs noslēdz līgumu par piedalīšanos algotos pagaidu sabiedriskajos darbos”. Tur vajadzētu būt vienotai idejai– vai nu aptur to pabalsta izmaksu, vai ne.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Šeit ir runa par apturēšanu un par pārtraukšanu, tie ir divi atsevišķi jēdzieni, tāpēc, manuprāt, pretrunas šeit tomēr nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Pēc 13.panta formulējuma iznāk tā, ka tajā laikā, kamēr viņš strādā algotus sabiedriskos darbus, tā kā netiek pārtraukta pabalsta saņemšana, viņš var turpināt to saņemt…

A.Endziņš: Nē, viņš pabalstu nesaņem, bet pēc tam viņš saņems, kad beigsies šie sabiedriskie darbi.

Priekšsēdētājs: Pārpratums ir noskaidrots. Vēl par 13.pantu? Nav. Paldies. Tātad par 13.pantu viss noskaidrots.

14.pants– nav. 15.pants– nav. 16.pants. Lūdzu, deputāt Kirštein!

A.Kiršteins: 16.pantā ir runa par brīvo darba vietu reģistrācijas kārtību. Es saprotu tā, ka tas ir tad, ja ir neoficiāli pieņemts cilvēks, kas šajā darbavietā strādā. Tad man ir tāds jautājums: vai nevajadzēja te papildināt, ka vidējā mēneša alga, sods kopā ar visu sociālo nodokli, ko uzņēmējs maksā. Ja tā vienkārši ir kaut kāda racionalizācija, tad acīmredzot te nav vajadzīga arī tā soda nauda. Kas te ir domāts?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs, kāds ir jūsu komentārs?

A.Endziņš: Šeit ir…

A.Kiršteins: Vai tā ir slēpšana, nelegāla strādāšana vai tā vispār ir vietas neuzrādīšana? Jo tad tā var būt racionalizācija.

A.Endziņš: Šeit mums jau iepriekš bija noteikts, ka darba devējam ir regulāri jāinformē valsts nodarbinātības dienesti par vakantajām vietām. Taču, ja darba devējs to nedara, tad, lūk…

A.Kiršteins: Bet ja viņš samazina šīs darba vietas?

A.Endziņš: Nē, viņam vien tad jāsamaksā šī soda nauda darbinieka vidējās izpeļņas apmērā.

A.Kiršteins: Bet darba devējam taču ir tiesības racionalizēt ražošanu un samazināt šīs darba vietas…

A.Endziņš: Tā ir cita lieta, ja viņš ir samazinājis, bet šeit ir tā. Mums iepriekš tika noteikts, ka tad, ja viņš samazina un izbrīvē darbinieku grupu lielāku par 25 cilvēkiem, tad…

A.Kiršteins: Skaidrs. Man bija jautājums: kāpēc tad darba devējs tādā gadījumā nemaksā arī sociālo nodokli?

A.Endziņš: Sociālo nodokli maksā tikai par strādājošo, bet uzņēmējs nemaksā sociālo nodokli par tukšu štata vietu vai trūkstošu darbinieku. Viņš maksā sociālo nodokli tikai par to, kurš reāli strādā.

Priekšsēdētājs: Jautājums noskaidrots. Par 17.pantu.

I.Krastiņš: Ir redakcionāls labojums. 8.pantā ir teikts, ka var saņemt bezdarbnieka pabalstu vai stipendiju. Un es lūgtu arī šeit mainīt: “nelikumīgi saņemt bezdarbnieka pabalstu vai stipendiju”.

A.Endziņš: Jā, tas ir ietverts automātiski.

Priekšsēdētājs: Ir iekļauts. Paldies. Par 18.pantu.

A.Endziņš: 18.pantu es ierosinu svītrot.

Priekšsēdētājs: Nevienam nav iebildumu? Līdz ar to 18.pants tiek svītrots.

Lūdzu reģistrāciju. Es atvainojos, deputāts Gulbis vēlas izteikties. Lūdzu.

J.Gulbis: Man ir jautājums autoram: sakiet, lūdzu, vai 11.panta otro rindkopu mēs izsvītrojam vai tā paliek?

A.Endziņš: Otro rindkopu mēs izsvītrojām, jo tika pieņemts deputāta Krastiņa variants.

J.Gulbis: Bet vai šo otro rindkopu tomēr nevajadzētu atstāt kā otro daļu Krastiņa priekšlikumam?

Priekšsēdētājs: Par to ir nobalsots, Gulbja kungs! Vajadzēja izteikties tad, kad bija runa par šo pantu.

J.Gulbis: Bet tad mēs nesapratām, tāpēc arī jautājām.

A.Endziņš: Jo šeit tas piemērotais darbs, redziet, bija attiecināts tikai uz sievietēm. Taču Krastiņa variants paredz to, ka ir vienalga, vai tā ir sieviete vai tas ir vīrietis, un saista ar konkrēto attālumu.

Priekšsēdētājs: Visiem ir absolūta vienlīdzība.

J.Gulbis: Bet mazi bērni tomēr…

Priekšsēdētājs: Tomēr ir nobalsots, Gulbja kungs! Ko nu vairs… Vai vēl kādam ir kas sakāms par visu kopumā? Ābiķa kungs vēlas teikt kaut ko. Lūdzu.

Dz.Ābiķis: Es gribētu izteikties par balsošanas motīviem, ja varētu?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, lūdzu!

Dz.Ābiķis: Cienījamie deputāti! Pirms jūs balsojat, es tomēr aicinu padomāt par esošo situāciju Latvijā. Ir totāls preču deficīts, apkalpojošajā sfērā, atšķirībā no attīstītām valstīm, mums strādā apmēram 20 procentu cilvēku, turpretī attīstītajās– vairāk nekā 50 procentu cilvēku. Tā ka potenciālas darba vietas ir. Ministru padome nupat ir pieņēmusi lēmumu, tiesa gan, diemžēl tikai rekomendācijas formā, kur tā vēršas pie pašvaldībām par kompensāciju izmaksām aizceļotājiem. Es saprotu, ka sakarā ar šo likumu Rīgā varbūt cietīs arī vairāki latviešu tautības pārstāvji, ņemot vērā nacionālo sastāvu rūpnīcu vadībā… Un tomēr es aicinātu nebalsot par šo likumu, jo, manuprāt, situācija vēl nav tāda, lai par to balsotu.

Šajā gadījumā, kad mums praktiski nevienā sfērā nav normāla kontroles mehānisma, ļoti daudziem, iespējams, būs izdevīgi kļūt par bezdarbniekiem, un arī šī dzīvokļu kompensācija lielā mērā zaudēs savu jēgu. Mēs tikai leģitimēsim, pastiprināsim šo kolonistu tieksmi uzturēties Latvijā. Es uzskatu, ka šā likuma pieņemšana vēl ir pāragra. Trūkst skolotāju, trūkst tramvaju un trolejbusu vadītāju un tā tālāk. Visas avīzes ir pilnas ar sludinājumiem. Iespējams, ka situācija kļūs kritiska, bet es tomēr aicinu pagaidīt.

Priekšsēdētājs: Pašlaik izsakās par motīviem. Paldies, Endziņa kungs! Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Es gan neesmu latviešu tautības pārstāvis, es esmu gluži vienkārši latvietis, un kā latvietis vienmēr esmu turējies pie zemes un domājis, ka ragavas ir gatavojamas vasarā, nevis ziemā, tāpēc es aicinu pieņemt šo likumu tagad, kamēr vēl nav par vēlu to pieņemt. Vajag nodarboties ar profilaksi, nevis meklēt ūdens spaini tad, kad māja jau liesmās. Es domāju, ka ir pēdējais brīdis šā likuma pieņemšanai, un paldies Likumdošanas jautājumu komisijai kopā ar Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisiju, kuras šo likumu ir paguvušas izstrādāt vēl vecā gada priekšvakarā, kamēr mums tiešām vēl nav šā bezdarba. Un es domāju, ka šajā likumā ir iestrādātas visas normas un nekad netiks maksāts tam, kuram nepienākas šis maksājums. Aicinu pieņemt šo likumprojektu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Turpinās reģistrācija. Es atgādinu, kolēģi, ka var reģistrēties visi, kuri ierodas zālē.

Lūdzu, Albertiņas kundze!

S.Albertiņa: Kolēģi, arī es aicinātu pieņemt šo likumu. Taču zināms kompromiss varētu būt tad, ja mēs vēl pievienotu klāt vienu punktu (protams, ja autoriem nav nekas pretī) par šā likuma spēkā stāšanās kārtību. Tur nekā tāda pašreiz nav. Mēs varētu to regulēt ar punktu par spēkā stāšanās kārtību– vai tas notiek tūlīt, pēc mēneša vai pēc diviem, bet principā ir tā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Mēs speciāli nelikām šādu punktu klāt, uzskatot, ka mums ir jāatsakās no tās prakses, ka likumprojekti tiek pieņemti uzreiz un stājas spēkā nekavējoties pēc publicēšanas likumā noteiktajā kārtībā. Tiklīdz tas būs publicēts, noteiktajā termiņā likums stāsies spēkā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Es gribētu norādīt, ka šis likums nevar stāties spēkā pēc publicēšanas parastajā kārtībā, jo mums nav pieņemts likums par ārzemnieku uzturēšanos jeb imigrācijas likums. Mums nav noteikti tie cilvēki, kuriem vispār pagaidu uzturēšanās atļauja Latvijā… Un tādu te ir simtiem tūkstošu. Kā tad šis likums var stāties spēkā? Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Viss ir izteikts. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā likuma pieņemšanu vai nepieņemšanu trešajā lasījumā. 86– par, 3– pret, 14– atturas. Līdz ar to likums ir pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums– likumprojekts “Par amnestiju” pirmajā lasījumā. Ziņotājs par to ir Panteļejeva kungs. Lūdzu!

A.Panteļejevs: Godātais priekšsēdētāj, godājamās dāmas un godājamie kungi!

Es aicinātu visus atcerēties, ka tuvojas Ziemassvētki, un tādā nedaudz kristīgā noskaņā arī pievērsties šim likumprojektam “Par amnestiju”, kurš jums tiek piedāvāts. Es lūgšu dot vārdu paziņojumam par šā likuma juridiskajiem aspektiem mūsu Juridiskās pārvaldes vadītājam Dātava kungam.

Taču pirms tam pateikšu pāris vārdu no Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas puses, ņemot vērā to, ka mūsu komisija ir akceptējusi šo likumprojektu un ir arī viena no šā likumprojekta galvenajām iniciatorēm.

Pirmkārt, es gribētu noteikti noraidīt to kļūdu, kas ir ieviesusies jums izsniegtajā darba kārtībā. Te ir rakstīts, ka runa par likumprojektu “Par amnestiju” ir sakarā ar Latvijas Republikas 1991.gada 21.augusta konstitucionālo likumu. Tā ir kļūda, jo jau pašā sākumā gan Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisija, gan arī Aizsardzības un iekš­lietu komisija principiāli un politiski noraidīja šīs amnestijas piesaisti šim konstitucionālajam likumam. Runa nav par amnestiju, kas tiek pasludināta sakarā ar šo konstitucionālo likumu. Es drīzāk būtu ar mieru šo likumu saistīt ar Ziemassvētkiem un varbūt pat apspriest šo jautājumu ne tagad, bet trešā lasījuma laikā. Apspriest jautājumu par to, ka mēs varētu iedibināt zināmu tradīciju Ziemassvētku amnestiju veidā, tādā kārtā zināmā mērā stimulējot ieslodzītos gada laikā uz zināmām pārdomām gan par savu uzvedību, gan par savu tālāko likteni un dodot viņiem vēl iespēju un cerību kaut kādā veidā izlabot savu stāvokli un attaisnoties sabiedrības priekšā.

Tādējādi ir runa par 620.dokumentu, un tas ir likums “Par amnestiju”. Manas piezīmes ir saistītas ar to, ka apmēram pirms pusotra gada es stāvēju šajā tribīnē un centos jūs pārliecināt par vienu citu amnestiju, par iepriekšējo amnestiju. Šobrīd deputātiem var rasties jautājums, kāpēc tad tajā laikā mēs neiekļāvām amnestijā šos cilvēkus, kas ir šeit, un kāpēc atkal atgriežamies pie jautājuma par amnestiju pēc pusotra gada. Es jums atbildēšu viennozīmīgi– tas ir tāpēc, ka tajā reizē es personīgi un mūsu komisija bija pārāk naiva. Mēs tiešām domājām, ka mums gada vai pusotra gada laikā izdosies radikāli mainīt situāciju ieslodzījuma vietās. Diemžēl dzīve parāda pretējo. Labā griba bija balta gan mums, gan arī administrācijai, bet visa ekonomiskā situācija, kas valda mūsu sabiedrībā, ar desmitkārtīgu pastiprinājumu atspoguļojas arī ieslodzījuma vietās. Mums nav izdevies atrisināt elementārās veselības aizsardzības jautājumus ieslodzījuma vietās. Līdz ar to, kā jūs redzat, amnestija skar cilvēkus, kas ir invalīdi. Traģiskus un draudošus apmērus iegūst tuberkulozes izplatīšanās ieslodzījuma vietās. Un ir vēl daži citi jautājumi, kas attiecas uz ieslodzījuma vietām.

Mēs bijām spiesti atgriezties pie šīs amnestijas, jo pusotra gada laikā kvalitatīvi neizmainījām stāvokli ieslodzījuma vietās. Tur ir saglabājusies situācija, ka faktiski noteiktais ieslodzījuma termiņš kā sods par dažiem nozieguma veidiem nav adekvāts un nav salīdzināms ne ar vienu Eiropā vai pasaulē pieņemto soda veidu, jo diemžēl dažu tīri materiālu un tehnisku, kā arī psiholoģisku apstākļu dēļ ieslodzījums mūsu cietumos nav salīdzināms ar ieslodzījumu daudzās citās vietās. Līdz ar to nākas pārskatīt dažu ieslodzīto grupas, kuras ir nepieciešamas amnestēt.

Tiem, kuri vēl nav pārslēgušies uz Ziemassvētku un attiecīgi arī uz kristīgo noskaņu, lūdzu pievērst uzmanību šā dokumenta otrajai pusei, kur ir uzskaitīti visi tie panti, uz kuriem amnestija neattiecas. Lūdzu laikus vērst uz to uzmanību! Man vēlreiz būtu ļoti liels lūgums atbalstīt šo likumprojektu. Un tagad dosim vārdu Dātava kungam tīri juridisku aspektu iztirzāšanai. Pēc tam būs arī jautājumu uzdošana. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Panteļejeva kungs, jums tomēr uzdos jautājumus, jo jūs esat ziņotājs. Man būs pirmais jautājums: kā jūs uzskatāt, cik steidzīgi šis likums būtu jāpieņem, lai tā nepārvērstos par Lieldienu amnestiju?

A.Panteļejevs: Es domāju, ka pirmajā lasījumā tas ir jāpieņem tagad, bet principā tas ir jāpieņem apmēram janvārī.

Priekšsēdētājs: Paldies. Dātava kungs var ziņot. Taču vai vispār ir vajadzīgs papildu ziņojums?

A.Panteļejevs: Ja Dātava kungam ir ko piebilst…

Priekšsēdētājs: Vai mums ir nepieciešams papildu ziņojums pie tā, ko Panteļejeva kungs jau ir pateicis? Vajag. Preinberga kungam vajag.

Lūdzu, Dātava kungs, nāciet tribīnē! Pēc tam gatavojamies jautājumu uzdošanai, uz kuriem laikam abiem ziņotājiem vajadzēs atbildēt.

A.Dātavs, Augstākās padomes Juridiskās pārvaldes vadītājs: Cienījamie deputāti! Es varbūt veikšu šā likumprojekta analīzi vispārīgos vilcienos. Ja jūs interesēs kādas konkrētas detaļas, esmu gatavs atbildēt uz jūsu jautājumiem.

Šā projekta mērķis ir atbrīvot no tālākās soda izciešanas pirmām kārtām visus vecos, slimos un nespējīgos cilvēkus ar nosacījumu, ja viņi nav izdarījuši sabiedrībai ļoti bīstamus noziegumus– es šeit domāju bandītismu, slepkavības, laupīšanas un dzīvokļu zādzības –, ja viņi ir labi uzvedušies kolonijās soda izciešanas laikā. Šā projekta mērķis ir aizstāvēt arī nepilngadīgo un citu bērnu intereses, ja viņu mātes nav sodītas par sabiedrībai ļoti bīstamiem noziegumiem– par slepkavībām, laupīšanām, dzīvokļu zādzībām, ja šīs mātes nav sodītas uz ilgu soda termiņu, kā arī ja viņas tiek sodītas ar brīvības atņemšanu pirmo reizi. Šajā projektā vesela rinda ierobežojumu tiek noteikta arī šīm mātēm.

Tālāk. Tā kā noziedznieku nepilngadība dod mums pamatu cerēt, ka varbūt šim noziegumam viņu dzīvē ir bijis gadījuma raksturs un pati atrašanās brīvības atņemšanas vietās dos viņiem vielu pārdomām, kā uzvesties turpmāk, mēs uzskatām par iespējamu atbrīvot no soda nepilngadīgos, izņemot bīstamus noziedzniekus, dzīvokļu zagļus, laupītājus, slepkavas un tā tālāk, kas ir uzskaitīti likumprojekta beigās ierobežojumu daļā. Tās ir vienīgās kategorijas, pret kurām mēs ar lieliem ierobežojumiem piemērojam pilnīgu atbrīvošanu no soda izciešanas. Nevienu citu notiesāto kategoriju saskaņā ar šo projektu pilnībā no soda izciešanas atbrīvot nevar. Tātad mēs nelaidīsim ārā ne dzīvokļu zagļus, ne laupītājus, ne slepkavas, ne arī izvarotājus, kaut gan šur tur tas ir izskanējis.

Taču mēs gribam dot kaut kādu cerību stariņu tiem cilvēkiem, kuri ilgstošu laiku atradušies soda izciešanas vietā, kaut vai nedaudz samazinot šo soda izciešanas termiņu un arī ierobežojot šo loku ar tām personām, kuras nav izdarījušas pārāk bīstamus noziegumus.

Projektā ir paredzētas arī neizciestā soda termiņa samazināšanas iespējas. Mēs iedalām šo samazināšanu divās daļās– tā notiesāto daļa, kurai sodu samazinām uz pusi, un tā notiesāto daļa, kurai mēs samazinām sodu par vienu trešo daļu. Pie pirmās daļas būs pieskaitāmi pirmo reizi tiesātie nepilngadīgie, kuri izdarījuši smagus noziegumus ar ilgstošu brīvības atņemšanas sodu, kā arī par nesmagiem noziegumiem.

Tālāk mēs ierosinām samazināt sodu tām personām, kuras izcieš sodu par noziegumu aiz neuzmanības. Pamatā tie visi būs šoferi. Un arī šeit ir vesela rinda ierobežojumu. Šo samazināšanu uz pusi mēs nepiemērojam jau minētajiem bandītiem, slepkavām, dzīvokļu zagļiem, laupītājiem, reketieriem un tamlīdzīgiem.

Runājot par soda samazināšanu par vienu trešo daļu, mēs pieļaujam, ka šie cilvēki, kuriem mēs samazinām šādā veidā sodu, var būt sodīti ne tikai pirmo reizi, kā tas bija iepriekšējā reizē, bet ne vairāk kā otro reizi. Mēs šo ierobežojumu nosakām tām personām, kuras nav izdarījušas bīstamus noziegumus, turklāt ar nosacījumu, ka viņām labi jāuzvedas kolonijā. Arī šādā veidā mēs gribam dot cerību stariņu pilngadīgām personām, kuras ilgstoši atrodas soda izciešanas vietā un attiecībā uz kurām iepriekšējās amnestijas likums netika piemērots. Tādā veidā, nedaudz samazinot sodu, mēs gribam parādīt arī mūsu valsts humānismu šajā aspektā.

Kāpēc šī amnestija ir vajadzīga? Pirmkārt, tāpēc, kā jau teica Panteļejeva kungs, ka mēs nespējam nodrošināt cilvēka cienīgus apstākļus soda izciešanas vietās. Tādā veidā mēs vēlamies kompensēt šos apgrūtinājumus, kas viņiem bija jāizjūt soda izciešanas laikā.

Otrkārt, daudzi notiesātie izcieš sodu jau no 80.gadu sākuma. Tad tiesu praksē mums bija dažāda veida kampaņas. Mēs sodus gan bardzinājām, gan arī padarījām mīkstākus. Tāpēc, es domāju, notiesātie savos iesniegumos bieži vien mums saka: “Kas tad tagad ir mainījies?” Kāpēc nedot cerību parādīt savu noderību sabiedrībai arī tiem, kuri izcieš ilgu sodu– desmit un vairāk gadu? Tāpēc es uzskatu, ka arī par šiem cilvēkiem pašreizējās amnestijas laikā būtu jādomā.

Nobeigumā es vēlreiz gribu uzsvērt, ka projekts neparedz bīstamu noziedznieku brīvlaišanu. Ir stingri ierobežojumi, un it sevišķi šie stingrie ierobežojumi tiek piemēroti personām, kuras sodītas par sevišķi bīstamiem noziegumiem. Tāpēc amnestija uz viņiem netiek attiecināta. Paldies.

Priekšsēdētājs: Kādi būtu jautājumi? Pirmais ir pieteicies deputāts Kiršteins. Kam jūs vēlaties jautāt– Panteļejeva kungam vai Dātava kungam?

A.Kiršteins: Kurš var labāk atbildēt. Laikam juristam šajā gadījumā būtu jāatbild.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Es saprotu, ka mums noziedzība strauji samazinās un kaut kā tie cietumi ir jāatbrīvo, lai tos pārvērstu par viesnīcām. Jautājums ir par 4.panta 1.apakšpunktu. Ņemot vērā to, ka pārsvarā visi šie noziedznieki ir bijuši gan 16, gan 17 gadus veci, bet dažiem ir nepilni 18 gadi, viņiem sods tiek samazināts uz pusi… Kādi tad ir tie smagie noziegumi… Te beigās ir pateikts, kas ir notiesāti un kas nav pakļauti amnestijām, te ir visādi panti uzskaitīti. Es vienkārši gribētu dzirdēt, kādi ir šie smagie noziegumi, par kuriem var amnestēt?

A.Dātavs: Droši vien uzskaitīt…

A.Kiršteins: …dažus smagus noziegumus, par kuriem var amnestēt?

A.Dātavs: Tas var būt huligānisms– 204.panta otrā un trešā daļa, atklātas zādzības– 140.panta pirmā un otrā daļa. Var būt visāda veida izlaupīšanas– 89.pants, tas ir, valsts īpašuma izlaupīšana. Katrā ziņā šie būtu tie izplatītākie, attiecībā uz kuriem tiek piemērota amnestija.

A.Kiršteins: Skaidrs. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Laķi!

P.Laķis: Man ir jautājums par 5.pantu: kas tas ir par kritēriju– divas reizes? Kāpēc ne trīs vai četras reizes? Vai saskaņā ar juridisko definīciju pēc divām reizēm jau nav recidīvists? Kāpēc nevar būt tikai viena reize?

A.Dātavs: Mēs centāmies ierobežot ar to personu loku, par kurām mums ir cerības, ka varbūt tās neizdarīs jaunus noziegumus. Es domāju, ka divas sodāmības– tā ir reize, kad cilvēkam ir iespēja domāt, vai viņš grib nokļūt kolonijā vai negrib. Ja viņš ir sodīts vairākas reizes, tad mēs uzskatām, ka šis cilvēks ir profesionāls noziedznieks un sabiedrībai attiecībā uz viņu cerības nav pārāk lielas.

A.Panteļejevs: Es, Laķa kungs, gribētu paskaidrot, lai nebūtu pārpratumu. Tas nenozīmē, ka divreiz sodīts pirms tam. Tas faktiski ir tā, ka ir otro reizi sodīts un tagad atrodas ieslodzījuma vietā. Iepriekšējo kategoriju vispār agrāk nesodīja. Un šī ir nākamā pēc agrākās nesodāmības. Divreiz– tas ir ieskaitot to, ka viņš tagad sēž. Tā ir otrā, nākamā kategorija pēc tiem, kuri vispār nekad iepriekš nav bijuši sodīti. Te var pārprast, ka tā ir trešā reize.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ziediņ, uzdodiet jautājumu!

Z.Ziediņš: Es atkārtoti atgriežos pie saimnieciska rakstura noziegumiem. Un man jums ir tāds jautājums: sakiet, lūdzu, kāpēc šis likums neparedz kārtību, ka tās personas, kuras ir notiesātas saskaņā ar Latvijas PSR likumdošanu par saimnieciskiem noziegumiem, tagad, kad šī likumdošanas pakete ir mainījusies… Vai tās joprojām atradīsies ieslodzījuma vietās vai vismaz izcietīs sodu? Varbūt sakarā ar to, ka stājušies spēkā pavisam citi likumi, tās tiks atlaistas brīvībā? Kāpēc nav paredzēta šāda norma, ka jaunā likumdošana, kas attiecas uz saim­niecisko darbību, atceļ arī to sodāmību, par kuru pašreiz sēž tie saim­nieciskie vadītāji, kuri ir strādājuši vienkārši ar viena gada ievirzi uz priekšu?

A.Dātavs: Mēs noņemt šo sodāmību varam tikai tajā gadījumā, ja pants tiek vispār izslēgts no Kriminālkodeksa. Taču, kā jūs ievērojāt, šī amnestija tiek piemērota visām tām personām, kas izcieš sodu par saim­nieciskiem noziegumiem. Šeit nekādi izņēmumi nav noteikti. Viņi visi pakļaujas amnestijai.

A.Panteļejevs: Te vienkārši viss nav nosaukts. Taču, ja jūs paskatīsities, kas paliek pāri, tad pamatā visi saimnieciskie noziegumi tur ir iekšā.

Attiecībā uz jūsu atbildi, ka vajadzētu stimulēt Kriminālkodeksa straujāku izmaiņu. Tomēr tiesa jau netiesā saskaņā ar kaut kādiem ekonomiskiem lēmumiem, tiesa tiesā saskaņā ar Kriminālkodeksu, un cilvēku izlaist no cietuma var tikai tad, ja Kriminālkodeksā izmaina pantu. Tas nozīmē– ja jūs izdodat likumu par kaut kādām valūtas operācijām, bet neesat mainījuši Kriminālkodeksu, diemžēl tiesai nav nekāda pamata izlaist cilvēku. Ir jāmaina Kriminālkodekss.

Z.Ziediņš: Mani principā jūsu atbilde apmierinātu, bet paliek neatbildēts tieši šis konkrētais jautājums. Ja es pirms gada esmu notiesāts par valūtas operācijām, kas tagad ir pilnīgi legalizētas, un sēžu uz diviem gadiem, tad es saprotu tā, ka man jāturpina sēdēt? Kāpēc uz šiem cilvēkiem uzreiz neattiecas šī amnestija, jo tas, ko mēs tagad uzskatām par legalizētu biznesu, vēl pirms gada tika vērtēts citādi?

A.Dātavs: Amnestija uz viņiem attiecas, bet atzīt, ka cilvēks ir nesodīts, mēs varēsim tikai tad, kad šis pants tiks izslēgts no Kriminālkodeksa. Formāli 83.pants vēl ir Kriminālkodeksā, lai gan tā redakcija ir mainīta.

Z.Ziediņš: Es saprotu. Kad juristi to var solīt?

A.Dātavs: Tas ir atkarīgs no… Varbūt ģenerālprokurors jums atbildēs, viņš te arī piedalās.

Priekšsēdētājs: Paldies, bet pantus no kodeksa izslēdz Augstākā padome…

A.Panteļejevs: …bet priekšlikumu ir iesniedzis ģenerālprokurors.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Cienījamais Dātava kungs! Man ir divi jautājumi: sakiet, lūdzu, cik personu aptuveni ir paredzēts atbrīvot amnestijas ceļā?

A.Dātavs: To jums sīkāk varbūt pateiks iekšlietu ministra vietnieks Aires kungs, viņš arī šeit piedalās. Taču principā apmēram plānojamie skaitļi pilnīgai atbrīvošanai varētu būt ne vairāk kā 200 cilvēku. Un vēl varbūt 700–800 personu, kurām zināmā mērā tiek samazināts sods. Taču Aires kungs pateiks jums precīzāk.

G.Preinbergs: Paldies. Otrais jautājums ir par 1.panta 2.3.apakšpunktu. Man te druscītiņ nav skaidrs. Es saprotu, ka cilvēks ir nostrādājis savu mūžu, teiksim, sieviete 55 gadus vai vīrietis 60 gadus un viņš ir nopelnījis pensiju, bet šeit iznāk tā, ka tad, ja viņš ir nodzīvojis– nevis nostrādājis!– 55 vai 60 gadus, viņš dabū atbrīvošanu. Man šķiet, ka šis ir tas vecums, kad cilvēks ir absolūti nobriedis un atbild par savu rīcību. Taču, ja viņam ir slieksme uz noziegumiem, tad tas nozīmē, ka viņš būs jau speciāli sagatavots, lai veidotu, teiksim, kaut kādas organizētas grupas. Vai šie kritēriji vispār ir pieņemami? Man nav saprotams šis…

A.Panteļejevs: Es atbildēšu. Varbūt tāpēc, ka…

G.Preinbergs: It īpaši tad, ja mēs šo pantu kombinējam kopā ar 5.pantu.

A.Panteļejevs: Tātad, pirmkārt,– es atkārtoju vēlreiz– arī uz 1.pantu attiecas, protams, šie ierobežojumi, kas ir noteikti 7.pantā attiecībā uz tiem, kas neiet ārā.

Otrkārt, atbilde uz jūsu jautājumu par to organizēšanu. Jā, viņi var organizēt, turklāt viņi to dara arī ieslodzījuma vietās tikpat labi kā ārpus ieslodzījuma, tā ka te pilnīgi nekas nemainās viņu noziedzīgās pieredzes lietošanā. Taču jautājums ir par to– es atkārtoju vēlreiz –, ka pašreizējie apstākļi, kādi ir ieslodzījuma vietās, šā vecuma cilvēkiem principā jau nozīmē viņu ātru… metodisku noslepkavošanu. Mums nav iespējams nodrošināt viņiem citādus apstākļus. Protams, pastāv varbūtība, ka šie cilvēki, atgriezušies no ieslodzījuma vietas, atkārto vēlreiz… Bez tam visi šie izņēmumi ir ārā… Tā ka tur nav tādu rafinētu tipu, kas, teiksim, ir drausmīgi profesionāli, ja? Un recidīvistu arī tur nav… recidīvisti tur neiekļaujas. Tātad varbūtība, ka tāda vecuma cilvēks, atgriezies atpakaļ brīvībā, ja paskatās uz tiem pantiem, par ko viņš ir ieslodzīts un sācis tādu vētrainu un tādu aktīvu darbību noziedzības organizēšanā, ir ļoti maza. Drīzāk viņu var piespiest to darīt un viņa pieredzi izmantot ieslodzījuma vietā, nevis ārpus tās. Tāda ir dzīves realitāte.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muciņ, uzdodiet jautājumu!

L.Muciņš: Manās rokās ir nokļuvis republikas ģenerālprokurora Skrastiņa priekšlikums, kurā bija norādīts, ka šis amnestijas likumprojekts nav bijis saskaņots ar prokuratūru, bet tas, kā es saprotu, attiecas uz 602. dokumentu. 620. dokuments ir saskaņots, ja? Tas bija viens mans jautājums.

Otrs jautājums: man gribētos zināt, vai kāds no mūsu deputātiem, kuriem ir likumdošanas iniciatīvas tiesības un kuri ietilpst Valsts aizsardzības padomē, ir griezies ar priekšlikumu iekļaut amnestijas likumā solīto amnestiju omoniešiem, par ko šeit tik daudz tika solīts?

A.Dātavs: Redziet, šis ir lēmuma jautājums, jo lēmumā mums ir jāparedz, kādā kārtībā mēs atbrīvosim šīs personas no soda. Ja mēs iekļausim šajā lēmumā arī to, ka tiek izbeigtas lietas, kas atrodas izmeklēšanā, tad zināmā mērā šī amnestija varēs attiekties arī uz omoniešiem.

L.Muciņš: Jūs nesapratāt jautājumu. Es jautāju, vai kāds likumdošanas iniciatīvas kārtībā no šiem Aizsardzības un iekšlietu komisijas vai Aizsardzības padomes locekļiem ir iesniedzis…

A.Panteļejevs: Katrā ziņā mūsu komisijā nekas tāds nav iesniegts…

L.Muciņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vēl deputāts Berklavs uzdos jautājumu. Uzstāsies debatēs? Paldies. Vai ir vēl jautājumi? Jautājumu vairs nav. Paldies Panteļejeva kungam un Dātava kungam.

Debatēs pagaidām ir pierakstījušies divi deputāti– Berklavs un Silārs, kā arī mūsu ģenerālprokurors Skrastiņš un iekšlietu ministra vietnieks Aire. Tātad sāksim šīs debates runātāju pierakstīšanās kārtībā. Tātad vārds Latvijas Republikas ģenerālprokuroram Skrastiņa kungam. Lūdzu. Līdz pārtraukumam vēl ir… Es ļoti atvainojos, Skrastiņa kungs, jums būs tā iespēja runāt pēc kafijas dzeršanas, jo es ņēmu vērā šo pulksteni, kas ir te, bet tas ir galīgi nepareizs. Paldies.

Pārtraukums– 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Ieņemsim vietas, lūdzu! Vārds ģenerālprokuroram Skrastiņa kungam. Gatavojas Latvijas Republikas iekšlietu ministra vietnieks Aires kungs.

J.Skrastiņš, Latvijas Republikas ģenerālprokurors: Cienījamie deputāti! Augstākās padomes Prezidijs deva uzdevumu Iekšlietu ministrijai un Prokuratūrai iesniegt likumprojektu “Par amnestiju”, un es domāju, ka šis uzdevums tika dots, izejot no tās konkrētās situācijas, kāda pašreiz eksistē mūsu republikā un arī eksistē soda izpildes vietās.

Pirmkārt, es nevaru apiet jautājumu par to, ka zemais vispārējais dzīves līmenis un gadiem ilgi kultivētā slepenība, kas sais­tījās ar soda izpildes vietām, ir novedusi pie tā, ka šajās soda izpildes vietās reālie dzīves apstākļi, godīgi sakot, ir cilvēka cieņai nepieņemami. Mēs momentā tos nevaram mainīt– ne jūs, ne arī kāda cita iestāde, kas par to ir atbildīga, bet ar to kā reālu faktu ir jārēķinās.

Otrkārt, notiek ļoti kardināla tiesību reforma– arī Kriminālkodeksa, Kriminālprocesa kodeksa un Soda izpildes kodeksa sagatavošana. Acīmredzot šajos kodeksos būs ietvertas pilnīgi citas pamat­idejas un tendences, kādas ir bijušas līdz šim, un droši vien notiks atteikšanās no domas, ka bargais sods ir vienīgais veids, kā mēs varam ietekmēt noziedzības līmeni.

Bez tam jāņem vērā arī tāds pragmatisks apstāklis, ka pašlaik notiek soda izpildes vietu pārņemšana republikas kontrolē vārda tiešā nozīmē. Līdz šim apsardzi veica PSRS iekšlietu karaspēks, turpretī turpmāk to darīs Latvijas Republika, un šis process ir diezgan sarežģīts.

Šā procesa gaitā ir jāsaglabā kontrolējamība šajās iestādēs, bet tajā pašā laikā mēs nedrīkstam pieļaut, ka bada streiki, atteikšanās no darba vai citas tamlīdzīgas šantāžas un metodes, kas tiktu veiktas no notiesāto puses, piespiestu mūs katrā konkrētajā gadījumā kaut kur piekāpties. Tāpēc daudz pamatotāk šie jautājumi ir jāapskata amnestijas veidā, dodot šiem cilvēkiem arī zināmas cerības un iespējas pieskaņot viņu dzīvi tām straujajām reformām, kas notiek mūsu republikā kopumā.

Šis projekts, varētu teikt, balstās uz šādiem pamatprincipiem– uz vēlēšanos dot iespēju nekavējoties sākt godīgu dzīvi tām personām, attiecībā uz kurām viņu veselības, ģimenes stāvokļa vai vecuma dēļ varētu uzskatīt, ka to sabiedriskā bīstamība nav liela un ka tās varētu sabiedrību neapdraudēt. Šeit tātad ir runa par pirmās un otrās grupas invalīdiem, par darba nespējīgiem cilvēkiem: sievietēm– virs 55 gadiem, vīriešiem– virs 60, sievietēm grūtniecēm un mātēm, kurām ir bērni, kā arī tām personām, kas, nesasniegušas 18 gadu vecumu, ir izdarījušas noziegumu un ir notiesātas ar brīvības atņemšanu par nesmagiem noziegumiem uz 5 gadiem. Protams, šeit darbojas visi 7. un 8.punktā noteiktie ierobežojumi.

Treškārt. Personas, uz kurām attieksies atlikušā soda samazināšana, ir sadalītas divās grupās– daļai sodu samazinās par pusi, bet daļai samazinās par vienu trešdaļu, ņemot vērā to, ka tomēr šīs personas, šie subjekti, uz kuriem šī amnestija attieksies, ir ļoti dažādi. Un, kaut arī amnestija ir kolektīvs akts, ja tā drīkst izteikties, tomēr tajā vismaz ir jābūt ietvertai zināmai individualizācijai pa grupām. Tāpēc mēs kopīgi ar Iekšlietu ministriju esam izteikuši priekšlikumu sadalīt šo amnestējamo grupu divās daļās: uz vieniem attiecināt pusi no atlikušā soda samazināšanas un uz pārējiem– vienu trešdaļu. Tie, kam ir paredzēts uz pusi samazināt sodu, ir nepilngadīgie, pirmo reizi notiesātie, un es domāju, ka pirmā tiesājamība ir būtisks kritērijs. Te pieskaitāmas arī personas, kuras ir izdarījušas noziegumus aiz neuzmanības, jo būtībā tas tiešām ir tikai sods, jo šajā gadījumā viņas nav tādu pelnījušas, varētu teikt, ka tā ir atriebība par tām sekām, pie kādām ir novedusi viņu rīcība.

Un, ceturtkārt, mēs varētu dot iespēju arī tām personām, kuras ir jau otrreiz tiesātas, turklāt tiesātas ar ilgākiem termiņiem, nezaudēt cerību, bet arī saņemt šo vienu trešo daļu atlikušā soda samazināšanu, jo, cik man ir zināms, tad Soda izpildes kodeksa nākotnes variantā būs paredzēts, ka katrai personai atkarībā no savas uzvedības tomēr tiek dotas cerības kaut kādā veidā savu dzīvi nākotnē ietekmēt. Lai nebūtu tā, ka viņa jau iepriekš zina, ka viņai neglābjami būs jāpavada šajā kolonijā un tieši tādā režīmā 15 gadi. Un, kaut arī pagaidām mūsu likumā šī koncepcija nedarbojas, ir dota iespēja daļai cilvēku ar amnestijas palīdzību jau ar šo koncepciju saskarties.

Un pats galvenais– ir ņemtas vērā sabiedrības intereses, sabiedrības drošība un reālā kriminogēnā situācija, kas ir noteikusi tos plašos izņēmumus, kuri tomēr ir noteikti 7. un 8.pantā. Sevišķi varētu pievērst uzmanību tam, ka ir ietverts, teiksim, noliegums 139.pantā tiem zagļiem, kas ir izdarījuši zādzības ar iekļūšanu dzīvoklī. Tas pats attiecas arī uz 140.pantu, tā kā tas šobrīd ir visplašāk izplatītais noziegums, un tiešām veidojas šīs grupas ar speciālu iepriekšēju izlūkošanu. Tagad sabiedrības interesēs uz šādām personām šī amnestija netiek attiecināta.

Tāpat sevišķi varam pieskarties 143.pantam, jo šeit deputāti baidījās attiecībā uz organizēto noziedzību. Lūk, šis 143.pants ir pants par izspiešanu, kura lielākoties ir saistīta ar organizētām grupām un ar reketu. Protams, šeit ir ietverti arī šie ar vardarbību saistītie panti– 99., 121., 141., 87., kuri ietver vardarbību tieši pašā tās izdarīšanas procesā. Tādi ir šie apsvērumi, kādi ir likti amnestijas likumprojekta pamatā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Skrastiņa kungs! Tālāk vārds Latvijas Republikas iekšlietu ministra vietniekam Aires kungam.

L.Aire, iekšlietu ministra vietnieks: Augsti godājamie deputāti! Likumprojekts “Par amnestiju” tika izskatīts trīs reizes– Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijā un Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Varu jums ziņot, ka Iekšlietu ministrijai un komisiju darbiniekiem, kā arī Prokuratūrai domas šajā jautājumā nedalās. Lai gan sabiedrībā un arī deputātiem rodas jautājums: kādēļ vispār ir vajadzīga amnestija? Ja tā ir traki ar noziedzību, un vai tikai tie cietuma vadītāji negrib radīt sev vieglāku dzīvi? Augstākās padomes Prezidija sēdē es jau ziņoju par stāvokli Latvijas cietumos. Pēc Prezidija lēmuma pieņemšanas stāvoklis šajās iestādēs stabilizējas. Pēdējā laikā daudz kas pozitīvs jau ir padarīts, tomēr ieslodzītie ļoti gaida arī amnestiju. Jāsaka tā, ka izstrādātais amnestijas likumprojekts ir vienkāršs un visiem saprotams, bet tas neskar lielu ieslodzīto kontingentu, kuri varētu tikt atbrīvoti no tālākās soda izciešanas. Dātava kungs šeit jau minēja skaitļus, ka runa varētu būt par ne vairāk kā 200 cilvēku atbrīvošanu, kuri ir notiesāti par saimnieciskiem noziegumiem, 10– sievietes, 15– nepilngadīgie, 40– invalīdi un veci cilvēki un vēl 145 cilvēki. Protams, ja viņi nav izdarījuši smagus noziegumus. Likumprojekts sevišķi bīstamus noziedzniekus neskar vispār. Te ir runa tikai par sievietēm, nepilngadīgajiem noziedzniekiem, kuri pārkāpumu ir izdarījuši aiz neuzmanības.

Un tomēr es gribētu pateikt trīs momentus, kādēļ ir vajadzīgs šāds humāns akts. Pirmkārt, ir mainījies Latvijas valstiskais statuss, ir vajadzīgs pats fakts, ka arī cietumnieki nav aizmirsti. Lielākā daļa no viņiem sevi uzskata par vecās iekārtas upuriem. Amnestiju prasa arī visās bijušajās PSRS republikās. Un, cik es zinu, tādi humāni akti jau ir pieņemti vai arī tas vēl tiks darīts.

Otrkārt. Cietumos ir sācies bezdarbs. Uz šodienu apmēram 300 cietumnieku nav apgādāti ar pārtiku, jo rūpnīcas ar mums pārtrauc kooperāciju, jo tām pašām ir problēmas ar apgādi un savu strādnieku nodrošināšanu ar darbu. Jāsaka, ka Latvijas cietumos ir vēl pārāk daudz ieslodzīto– vairāk par 7000. Kad es skatījos Zviedrijas cietumus, tad konstatēju, ka tur viņiem, piemēram, ir 4000 uz 10 miljoniem iedzīvotāju. Un mūsu skatījumā visiem šiem cietumniekiem nevajadzētu atrasties ieslodzījuma vietās. Cietumnieku skaits perspektīvā būtu jāsamazina, tad radīsies reālas iespējas kaut ko darīt, lai tuvinātos minimālajām sadzīves normām, kā tas ir Eiropā.

Un, treškārt, es jau nesen ziņoju plenārsēdē, ka mums šodien vēl ir lielas problēmas cietumu apsardzes jautājumos. Mēs šajos jautājumos esam vāji, lai gan, kā jau teicu, pēc visiem parametriem cietumi ir pārņemti mūsu apsardzē. Vakar es pieņēmu zvērestu no 350 konvoja pulka jaunkareivjiem. Tā ka pulks mums ir nokomplektēts pilnā apjomā, taču patlaban vēl nav nokomplektēts liels virsnieku un virsdienesta darbinieku skaits. Nav tehnikas, nav pat autotransporta jaunkareivju pārvadāšanai. Bijušais PSRS karaspēks brauc projām no mums ļoti neglīti– visu izved, lauž, viss, kas ir skrūvējams, tiek noskrūvēts. Taču es vēlreiz atkārtoju, ka 26.decembrī pēdējais PSRS iekšējā karaspēka zaldāts izbrauc no Latvijas teritorijas. Un šajā sakarībā, lai nerastos “asumi” Latvijas cietumos, mums vajag iegūt laiku– apmēram pusgadu, lai mēs šos procesus varētu pilnveidot, un mēs to arī izdarīsim.

Es lūgtu šodien pieņemt šo vienkāršo likumprojektu divos lasījumos, trešajā lasījumā pieņemot arī lēmumu par šā likumprojekta stāšanos spēkā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Berklavam.

E.Berklavs: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es esmu viens no tiem, kuri domā citādāk nekā referents un arī tie, kas runāja pirms manis. Es nevaru piekrist nevienam iepriekšējo runātāju argumentam.

Kāpēc mums vajadzīga šī amnestija? Ir mainījusies valsts iekārta? Vai tad tiesa taisās orientēties uz noziedznieku ārā laišanu, turklāt pastāvot jaunajai valsts iekārtai? Tā ka daži formulējumi man galīgi nav pieņemami. Es arī komisijā balsoju pret šo likumprojektu. Es domāju, ka mums būs grūti tautai ieskaidrot, kāpēc mēs šo likumu pieņemam, jo salīdzinājumā ar 1989. un ar 1990.gadu (pēc oficiāliem datiem) sodīto likumpārkāpēju skaits ir apmēram pieckārtīgi palielinājies. Pieckārtīgi! Ja mēs ņemam vērā, ka liela daļa vai lielākā daļa noziedzību netiek atklāta, viņu skaits ir vēl astronomiskāks. Un šādā situācijā tagad runāt par amnestiju… Es nevaru to ieskaidrot saviem vēlētājiem.

Un, ja mēs runājam arī par iemesliem, kādos gadījumos mēs pieņemam likumus un lēmumus par amnestijām, tad es tos līdz šim esmu sapratis tā, ka mēs tos pieņemam kaut kādu lielu svētku gadījumā. Taču pašreiz valstisku svētku mums nav. Šādus dokumentus pieņem tādos gadījumos, kad ir ļoti normāls dzīves līmenis, normālas sabiedriskās attiecības, sabiedriskā kārtība valstī, kad šāds amnestijas likums nekādus jaunus sarežģījumus sabiedriskajā kārtībā nerada. Turpretī mums tādu apstākļu šodien nav.

Tātad šo motīvu dēļ es balsošu pret. Arī komisijā es balsoju pret. Varētu būt runa patiešām tikai par I un II grupas invalīdiem. Varbūt vēl runāt tikai par 4.panta 3. un 4.apakšpunktu, par tiem, kuri izcieš sodu par noziegumiem, kas izdarīti aiz neuzmanības, vai tiem, kuri ir pirmoreiz tiesāti ar brīvības atņemšanu. Par viņiem varētu būt runa. Taču runāt par amnestiju tādā mērogā, kā ir šeit, es neredzu iemesla. Lūdzu visus deputātus nopietni padomāt, pirms balsojam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Redziet, te mums ir starpība– vai mēs skatāmies uz šo problēmu caur sava kabineta logu vai mēs šajā problēmā paši esam ietverti, vai mēs esam braukuši, redzējuši un centušies izprast vai mēs tikai spriežam pēc papīriņiem. Jā, protams, agrākajos laikos amnestēja pompozi, reabilitāciju saistot ar dižo padomju darbinieku dzimšanas dienām un lielās revolūcijas gadadienu. Vai turpināsim šo pašu iepriekšējo politiku? Mums beidzot ir jāmaina pati politika. Taču, pirms mēs to izdarām, pirms mainām cēloņus, diemžēl mums pašreiz ir jāķeras pie tā klāt un jāizlīdzina sekas.

Situācija, kuru mēs esam pārņēmuši mantojumā, atklāti sakot, ir drausmīga. Ne velti bēdīgi slavenais GULAG ir pazīstams visā pasaulē. Šī GULAG sistēma šobrīd arī Latvijā vēl ir spēkā. Par to liecina nodokļu sistēma, budžeta veidošana Iekšlietu ministrijas struktūrās. Visa šī cietumu sistēma, ko mēs pārņemam, ir izveidota tādējādi, ka tas ir peļņas uzņēmums, kas dod valsts budžetam līdzekļus. Taču tie, kuri ir notiesāti tikai ar brīvības atņemšanu, veic darbu, no kura paši nesaņem nekādu augļus, jo automātiski 50 procenti, lai arī cik viņi nopelnītu, viņiem tiek atņemti, ieskaitot tos valsts budžetā, tagad– neatkarīgās Latvijas Republikas budžetā. Darba stāžā to viņiem neieskaita. Arī mēs būtībā izlaidīsim ārā pensionārus, bet viņiem nebūs pietiekama darba stāža pensijas saņemšanai, lai gan viņi līdzekļus ir maksājuši. Viņi netika notiesāti uz vergu darbu, bet tikai ar brīvības atņemšanu. Protams, liela daļa no viņiem nekad neieies sabiedrībā kā pilntiesīgi sabiedrības locekļi, tomēr mēs jau neizlaižam viņus visus.

Amnestija savā veidā ir žēlsirdības akcija. Protams, var vaicāt: “Vai viņi ir pelnījuši šo žēlsirdību?” Taču man ir pretjautājums: “Vai viņi bija un ir pelnījuši to, kam iepriekšējā sistēma viņus ir nolēmusi?” Un šeit nu mums ir iespēja pierādīt to, ar ko mēs atšķiramies no iepriekšējās soda sistēmas. Protams, paliek spēkā visi tie paši Kriminālkodeksa un Kriminālprocesa panti, un tie ir spēkā arī šodien. Nākamais solis, kas mums ir jāsper, ir tas, ka mums ir jāmaina daudzi Kriminālkodeksa panti. Konkrēti daļu no tiem šodien jau šeit minēja deputāts Ziediņš.

Situācija ir tāda, ka tad, ja mēs neko nedarīsim, lai pierādītu, ka mēs neesam vairs tie, kādi bijām agrāk, kad mēs pat nezinājām, kas notiek aiz šīm dzeloņdrātīm, jo mēs nespējām ietekmēt šos procesus… Turpretī šodien mums ir dota vara kaut ko grozīt. Un, ja mēs šo varu neizmantosim cilvēciski, tad mēs esam graša vērti. Manuprāt, noziedzniekam ir jādod vismaz iespēja mainīties, viņam ir jādod cerība, jo cilvēks bez cerības nevar dzīvot. Katrā ziņā bez tās ir ārkārtīgi grūti dzīvot. Un ir ļoti labi, ka šis likumprojekts tiek skatīts vienā dienā ar likumu “Par nodarbinātību”, jo ir jādomā par to, lai tas skartu arī tos, kuriem tiks atcelta sodāmība, kuri iznāks no cietumiem. Ja mēs nedomāsim par to, tad ir jāsaprot, ka agri vai vēlu viņu sodāmības termiņš beigsies un viņi iznāks ārā. Un, ja mēs viņiem nedosim iespēju nopelnīt, nedosim iespēju sevi uzturēt kaut vai ar bezdarbnieka pabalstu, tad viņi, tāpat kā agrākajos gadu desmitos, būs vienkārši spiesti atgriezties atpakaļ tur, kur viņiem vismaz ir garantēts zupas šķīvis un jumts virs galvas.

Katrā ziņā es jūs aicinu balsot par šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Ja jūs saredzat nepieciešamību grozīt attiecīgus pantus, iekļaut vai izsvītrot atsevišķas Kriminālkodeksa panta daļas, lūdzu, iesniedziet savus priekšlikumus otrajam un trešajam lasījumam, taču pirmajā lasījumā šis likumprojekts ir balsojams. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz ar to debates ir beigušās, jo vairs neviens nav pierakstījies. Lūdzu sekretariātu zvanīt. Ieslēgsim, lūdzu, reģistrāciju. Reģistrācija! Rezultātu! Reģistrējušies 107 deputāti.

Balsosim par likuma “Par amnestiju” akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu. Viena papildu balss “par”. Rezultātu! Par– 88, pret– 2, atturas– 7. Likums akceptēts pirmajā lasījumā. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums– “Par atsevišķu Latvijas Republikas Ministru padomes lēmumu punktu atcelšanu muitas jautājumos”.

Lūdzu, Čepāņa kungs!

A.Čepānis: Cienījamie kolēģi! Jūsu uzmanībai ir nodots 618.dokuments “Par atsevišķu punktu atcelšanu Latvijas Republikas Ministru padomes lēmumos muitas jautājumos”.

Mazs paskaidrojums. Pirmkārt, pašlaik Latvijas Republikas izvedmuitas tarifus regulē vismaz trīs Ministru padomes normatīvie dokumenti. Konkrēti, tas ir Latvijas Republikas Ministru padomes pagājušā gada 30.aprīļa 120.lēmums, kā arī daži punkti Latvijas Republikas Ministru padomes pagājušā gada 20.maija 136.lēmumā, pagājušā gada 18.septembra 242.lēmumā, šā gada 242.lēmumā un šā gada 319.lēmumā, kurš pieņemts 13.novembrī.

Tirdzniecības un pakalpojumu komisija, kā arī Rūpniecības komisija, izskatot iesniegtos tirdzniecības organizāciju, juridisko un fizisko personu dokumentus, savās komisijās nāca pie slēdziena, ka šajā ziņā mums nav pietiekami daudz vajadzīgās kārtības, un tāpēc sagatavoja jums piedāvāto lēmuma projektu, kurā mēs paredzam atcelt šā gada 18.septembra 242.lēmuma 3.punktu, kas skan šādi: “Līdz likuma “Par muitas nodokli” pieņemšanai apstiprināt pievienoto ievedmuitas pagaidu tarifu.”

Bez tam mēs ierosinām atcelt 13.novembra 319.lēmuma 1. un 2.punktu, kuri skan šādi: “1. Apstiprināt pievienoto Latvijas Republikas ievedmuitas pagaidu tarifu piemērošanas kārtību. 2. Aizstāt Latvijas Republikas ievedmuitas pagaidu tarifa dažus punktus…”

Bez tam Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas sēdē šajā Ministru padomes 242.lēmumā, kas ir pieņemts šā gada septembrī, mēs analizējām galvenokārt pārtikas produktu ievedmuitas tarifus un konstatējām, ka tie nebūt neatbilst ekonomiskajai situācijai, kāda pašlaik ir izveidojusies Latvijas Republikā. Daudzos gadījumos tā ir noteikta nesamērīgi un absolūti nepamatoti augsta. Piemēram, kartupeļiem un dārzeņiem tā svārstās no 1,5 līdz 20 procentiem. Jūs labi zināt, kāds stāvoklis pašlaik ir ne tikai ar kartupeļiem un dārzeņiem, bet arī ar visiem pārējiem pārtikas produktiem. Bez tam mēs uzklausījām Latvijas Republikas Finansu ministrijas attiecīgās nodaļas kolēģu ziņojumu par to, ka 1991.gadā sakarā ar ievedmuitas un izvedmuitas tarifu iekasēšanu Latvijas Republikas budžetā ir iemaksāti ne vairāk kā 10 miljoni rubļu. Pie mūsu pašreizējā budžeta apjoma tā ir ļoti niecīga summa.

Un vēl pēdējais arguments, ko es gribu jums minēt. Turklāt tam ir arī politisks raksturs. Mūsu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Karlsona kungs pirms pāris mēnešiem Latvijas parlamenta delegācijas sastāvā bija Ziemeļu valstu padomes prezidija sēdē, kurā viņš mūsu komisijas un parlamenta uzdevumā kā vienu no labdarības izpausmēm lūdza Ziemeļu valstu padomei maksimāli samazināt no Ziemeļu valstīm izvedmuitas tarifus uz Latvijas Republiku. Šāds solījums tika arī dots. Un, kolēģi, būtu ļoti neloģiski, ja mēs tad, kad Ziemeļu valstu padome (es ceru, ka to darīs arī citas Eiropas un pasaules valstis) šajā jautājumā nāk mums pretī, paši nosakām nesamērīgi augstus ievedmuitas pagaidu tarifus. Tādēļ Tirdzniecības un pakalpojumu komisija un Rūpniecības komisija iesniedz jums 618.dokumentu un lūdz to pieņemt.

Varbūt kādam rodas šaubas, vai mūsu lēmuma projekta 2.punktā ir minēti reāli termiņi. Vai līdz 1992.gada 2.janvārim Latvijas Republikas Ministru padomei izdosies izstrādāt muitas tarifus un iesniegt tos Augstākajai padomei apstiprināšanai? Par to mēs šodien varam spriest, un, ja deputāti uzskatīs, ka Augstākajai padomei šie tarifi nav jāapstiprina, tad to var svītrot. Taču termiņš līdz nākamā gada praktiski pirmajai darba dienai ir reāls. Ministru padome pie tā strādā.

Un pats pēdējais. Gribu teikt, ka pašreiz Latvijas Republikā spēkā esošie ievedmuitas tarifi ir gluži vienkārši (spriežot pēc Muitas departamenta nodaļas vadītāja Furmaņa kunga ziņojuma) mehāniski pārņemti PSRS ievedmuitas tarifi, tie aritmētiski ir izdalīti ar divi un apstiprināti. Tātad ekonomiskā pamatojuma tiem nav nekāda. Paldies. Tas man bija viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kādi ir jautājumi? Pirmais jautājumu uzdod deputāts Ozols.

I.Ozols: Cienītais Čepāņa kungs! Sakiet, kādus zaudējumus, ja mēs pieņemsim šo lēmumu, cietīs republikas budžets? Vai tie ir tik ievērojami, ka varētu iespaidot budžeta ieņēmuma daļu? Vai ir bijusi ekonomiskā ekspertīze?

A.Čepānis: Ozola kungs, es jau teicu, ka ievedmuitas un izvedmuitas tarifu darbības rezultātā Latvijas Republikas budžets šogad (pēc aptuveniem aprēķiniem) ieņems apmēram desmit miljonus rubļu.

I.Ozols: Paldies.

A.Čepānis: Starp citu, mēs, Ozola kungs, jau runājām par ievedmuitas tarifiem. Ja mēs noregulēsim izvedtarifus un ievedtarifus, tad šo summu katrā ziņā uz daudzu produkcijas veidu nesamērīgi zemajiem izvedmuitas tarifiem mēs varam palielināt, ne tikai zaudēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Čepāņa kungs! Man ir tāds jautājums. Tā kā jūs reālistiski raksturojāt šo lēmuma projektu, man no juridiskā viedokļa būtu tāds jautājums: vai mums šie muitas tarifi, ko Ministru padome ir pieņēmusi, ir jāatceļ tādēļ, ka tie ir pretrunā ar likumu “Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā”, kur tiesības noteikt nodokļus un nodevas ir tikai Augstākajai padomei? Vai arī domājat, ka šeit ir vienkārši ekonomiska kļūda un ka tie mums nebija tik lieli jānosaka, un tā tālāk un tā joprojām? Varbūt vispirms izšķirsimies, kurš šeit ir primārais jautājums, un tad tālāk virzīsim šo diskusiju. Vai mēs šim jautājumam pieejam formāli juridiski vai diskutējam par tā ekonomisko pusi? Kā šo diskusiju mēs virzīsim?

A.Čepānis: Muciņa kungs, Tirdzniecības un pakalpojumu komisija, kad izskatīja ievedmuitas tarifus, lietas juridiskajai pusei nepievērsa uzmanību. Mēs pievērsām uzmanību tikai lietas ekonomiskajai pusei.

L.Muciņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ābiķi!

Dz.Ābiķis: Man jums ir pavisam tiešs jautājums: kā jūs pats personīgi vērtējat šo Ministru padomes politiku ievedmuitas jautājumā– vai kā tīšu kaitniecību vai kā absolūtu nekompetenci ekonomikas jautājumos?

A.Čepānis: Ābiķa kungs! Es esmu ļoti ilgi darbojies tajos laikos, kad vienmēr meklēja vainīgos. Tādēļ es šoreiz negribētu meklēt vainīgos. Es domāju, Ābiķa kungs, jo esmu par to pārliecinājies, runājot ar Muitas departamenta cilvēkiem, ka tas ir noticis gluži vienkārši steigas un bieži vien arī nekompetences dēļ. Kaitniecību es te negribētu meklēt.

Dz.Ābiķis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl kādi jautājumi Čepāņa kungam? Nav jautājumu. Paldies. Varēsim uzsākt debates. Debatēs pagaidām ir pieteicies viens deputāts. Lūdzu, Muciņa kungs, jums vārds!

L.Muciņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Runājot par 618.dokumentu, es vēlētos izteikt arī savas, jurista, domas.

Šeit Čepāņa kungs, atbildot uz manu jautājumu, raksturoja šo komisijas piedāvāto lēmuma projektu kā tādu, kas apskatīts tikai no ekonomiskās puses. Ja mēs paturam šo domu par to, ka nepieciešams liberalizēt vai atvieglot ievedmuitas likmes, vispār samazināt ievedmuitu, no ekonomiskās puses, tad, ja mēs apskatām šo jautājumu no juridiskā viedokļa, es, būdams jurists, varētu ieteikt šādu lēmuma projektu, jo lielākoties visas šīs muitas likmes ir noteiktas “no– līdz”. Ir zemākā robeža un augstākā robeža, un ievedmuitas likmju aptuveni 60 procentiem zemākā robeža ir noteikta kā bezmuitas ievedums. Tad mēs varētu šo jautājumu atrisināt ļoti vienkārši, teiksim, liberalizējot šo muitas politiku. Šobrīd vai līdz kaut kādam laikam varētu noteikt, ka zemākā robeža darbojas aptuveni 60–70 procentiem, tādējādi visas ievedamās preces praktiski atbrīvojot no muitas. Tādā veidā mēs, lūk, varētu šo jautājumu risināt. Es domāju, ka šodien man, juristam, šis jautājums ir jāizvērš daudz plašāk, taču es nevēlētos diskutēt par šā lēmuma ekonomisko pusi. Es vēlos runāt par juridisko pusi.

Manuprāt, tas, ka šo Ministru padomes lēmumu šodien piedāvā atcelt, ir likumsakarīgi. Mēs esam likumsakarīgi nonākuši pie tā. Vadoties pēc likumprojekta “Par Latvijas Republikas Ministru padomi”, mēs komisijā esam runājuši un presē lasījuši, ka Godmaņa kunga vadītā Ministru padome jūtas apmēram kā Kārļa Ulmaņa vadītais Ministru kabinets. Un, tā kā tā uzskata, ka Saeima (šajā gadījumā– Latvijas Republikas Augstākā padome) nedarbojas, tad Ministru padome pieņem likumus. Tas ir darīts pretrunā ar Latvijas Republikas likumu “Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā”. Un šodien likumsakarīgi (es brīnos, ka tas nebija izdarīts agrāk), mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka noteikti jāpiekrīt Čepāņa kungam– no ekonomiskā viedokļa Ministru padomes lēmums ir nepareizs. Es uzskatu, ka arī no juridiskā viedokļa šis Ministru padomes lēmums ir nepareizs, tāpēc būtu jāatceļ.

Atcerēsimies, ka mums (gribam to vai negribam) tomēr šeit, Augstākajā padomē, pēc 4.maija ir izdarīti Latvijas PSR Konstitūcijas grozījumi, kuros jautājums par īpašumu tika sakārtots. Ja mēs uzskatām, ka šī Konstitūcija nav spēkā, bet atsevišķas normas darbojas, tad arī tur skaidri, gaiši un viennozīmīgi ir noteikts, ka tikai Augstākā padome nosaka nodokļus un nodevas. Tas pats ir noteikts likumā “Par nodokļiem un nodevām”. Es domāju, ka tādējādi mums daudz nevajadzētu debatēt par šā lēmuma ekonomisko pusi, kurš, kā es saprotu, ir kļūdains. Mums jāpieiet tam tīri formāli juridiski. Ministru padomei nav tiesību lemt tādus jautājumus, kas ir Latvijas Republikas Augstākās padomes kompetencē. Tādējādi es atbalstu šādu lēmumu. Es aicinātu balsot par to, tikai gribētu, lai mēs to arī godīgi pateiktu. Visi samaksātie muitas tarifi un muitas nodevas ir mazliet nelikumīgi. Tie ir jāatgriež no budžeta. Pateiksim tad arī to! Ja mēs sakām “a”, tad pateiksim arī “b”. Ja reiz šie lēmumi ir bijuši nelikumīgi un mēs tos atceļam, tad šī samaksātā muita ir jāatgriež. Es aicinu šo lēmuma projektu pieņemt ar šādu papildinājumu.

Priekšsēdētājs: Debatētāju vairs nav. Lūdzu sekretariātu zvanīt. Lūdzu reģistrēties. Reģistrēsimies, Ziediņa kungs! Rezultātu!

Z.Ziediņš: Jā. Man ir kas sakāms par motīviem.

Priekšsēdētājs: Jā, bet mēs tagad reģistrējamies. Lūdzu reģistrācijas rezultātu. 118. Lūdzu, Ziediņa kungs, izsakieties par motīviem!

Z.Ziediņš: Cienījamais sēdes vadītāj! Muciņa kunga priekšlikums ir ļoti būtisks, un man tagad nav skaidrs, vai mēs, to balsojot, pieņemam ar šo labojumu. Turklāt šai atmaksai ir jābūt, ievērojot inflāciju. Vai mēs balsosim par lēmuma projektu kā tādu, un tas jautājums atkal paliks, karājoties gaisā, gan attiecībā uz vainīgajiem, kuri to ir pieļāvuši, gan arī uz pašu atmaksas kārtību.

Priekšsēdētājs: Tad, kad Muciņa kungs iesniegs savu lēmuma projekta rakstisku variantu ar visu finansiālo izskaitļojumu, mēs to ļoti labprāt nobalsosim. Bez tam attiecībā uz šo lēmumu mums nekas rakstiski nav iesniegts. Nav iesniegts un nav arī izdalīts deputātiem. Mums ir viena prasība, kā to balso.

Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Man ir ļoti maziņš redakcionāls priekšlikums. Šeit, 2.punktā, ir runa par to, ka vajag izstrādāt muitas tarifus. Vajadzētu rakstīt “izstrādāt muitas pagaidu tarifus”. Tāpēc, ka muitas tarifus izstrādāt līdz tam termiņam nekādi nav iespējams. Vispār, cik es zinu, tas prasīs apmēram pusgadu laika.

Priekšsēdētājs: Nav problēmu. Jā, protams, lūdzu, Ziediņa kungs!

Z.Ziediņš: Es ļoti atvainojos, bet šis lēmuma projekts tika saņemts tikai šorīt, tātad mēs jau nedaudz pārkāpjam pašu būtību, kā izskatīt lēmuma projektus. Un, ja mēs šoreiz un jau kārtējo reizi nenosodīsim Ministru padomi par šo atmaksu, tad mūsu sēdēšana šeit ir bezjēdzīga. Es lūdzu šo Muciņa priekšlikumu par to, ka vajag atmaksāt nepamatoti ieturētos muitas tarifus, ievērojot inflāciju, likt uz balsošanu un ietvert šajā lēmuma projektā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Taču jūsu piezīme, Ziediņa kungs, attiecas uz likumprojektu izskatīšanas kārtību. Attiecībā uz lēmuma projektiem nekādu pārkāpumu nav bijis.

Lūdzu, deputāt Ozol!

I.Ozols: Es gribētu oponēt Ziediņa kungam un teikt, ka mēs šodien pieņēmām pēdējo likumprojektu– par labojumu 1991.gada budžetā. Mēs veiksmīgi esam beiguši bezdeficīta budžeta gadu, un es lūgtu pašreizējā mirklī nebalsot un nepieņemt lēmumu, kurš var radīt deficīta situāciju, jo ir jāņem vērā tas, ka pašreizējā mirklī mūsu rīcībā nav ekonomiski pamatotas informācijas, cik tas var izmaksāt Latvijas Republikas valsts budžetam. Tāpēc vajag atstāt šo jautājumu uz nākamā gada pirmo plenārsēdi, kad mēs būsim saņēmuši attiecīgo informāciju no Finansu ministrijas, kuras struktūrā ir arī Muitas departaments.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es gribētu šoreiz atbalstīt Ozola kungu, jo tas tomēr ir budžeta jautājums. Tur tomēr ir vajadzīgi skaitļi, nevis vienkārši lozungs, ka vajag atmaksāt. Un varbūt Muciņa kungs, kurš to ierosināja, varētu tiešām uz nākamā gada pirmo plenārsēdi sagatavot šādu priekšlikumu jau ar pamatojumu, un tad mēs, protams, to izskatītu.

Tātad mums nekādi citi rakstiski priekšlikumi nav ienākuši. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim 618.dokumentu par, pret vai atturoties. Rezultātu! Par– 91, pret– 1, atturas– 12. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums– par finansiāli ekonomisko un grāmatvedības darbību. Tas ir deputāta Ozola iesniegtais dokuments. Ozola kungs, es jums speciāli gribētu pajautāt, cik laika jums vajadzīgs ziņojumam? Trīs minūtes.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Ar šo lēmumu mēs praktiski noteiksim, kad Ministru padomei ir jāiesniedz programma– tikai programma! –, kā realizēt PSRS likumdošanas normu apturēšanu finansiāli ekonomiskās darbības sfērā, tāpēc ir priekšlikums iesniegt programmu, kādas likuma normas un kādos termiņos ir jāizstrādā, lai ieviestu vienotu grāmatvedības sistēmu un finansiāli ekonomisko darbību regulējošus likumus. Un tad, kad mēs janvārī no valdības būsim saņēmuši šos pragmatiskos dokumentus, mums būs skaidrs, kā attiecīgi plānot savu komisiju darbību. Tad mēs redzēsim, vai tas ir reāli, ka ar nākamo finansiālo gadu– ar 1.jūliju– varēsim patiešām finansiāli ekonomiskās darbības sfērā justies kā suverēnā un neatkarīgā Latvijā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, jums deputāti vēl uzdos jautājumus. Pirmais ir Eglāja kungs. Lūdzu.

V.Eglājs: Šeit, lēmuma nosaukumā, ir runa par šo regulējošo aktu darbības apturēšanu un pārskatu sistēmas ieviešanu. Taču lēmuma lemjošajā daļā nekas par apturēšanu nav teikts. Man tomēr liekas, ka nosaukumā par to apturēšanu ir rakstīts kļūdaini.

I.Ozols: Eglāja kungs, es uzskatu, ka lēmums nevar apturēt kāda likuma darbību, atstājot tur vakuumu, bet gan kāda likuma darbība ir jāaptur ar likumu, likuma normu, kura aizpilda šo nišu. Un tad no šīs normas izriet, ka ar šo likumu tiek apturēta šīs darbības sfēras iepriekšējā regulējošā mehānisma darbība. Tajā pašā laikā vajag nodrošināt, lai ar Latvijas Republikas likumu tiek realizēts šīs darbības posms.

V.Eglājs: Ja es pareizi saprotu, tad lēmuma nosaukums varētu būt tāds– “Par vienotas grāmatvedības uzskaites un pārskatu sistēmas ieviešanu Latvijas Republikā”?

I.Ozols: Es gan gribētu teikt, ka šeit ir domāts plašāk, ka ar šo lēmumu būtu jāsaprot arī atsevišķs moments banku darbībā, ne tikai grāmatvedības sistēmā. Un tāpēc es praktiski nedaudz plašāk gribētu traktēt šo lēmumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir vēl kādi jautājumi Ozola kungam? Lūdzu, deputāt Endziņ!

A.Endziņš: Ozola kungs, bet tomēr šeit vajadzētu ieklausīties, ko teica deputāts Eglājs. Mums vajag dot kādu formulējumu, lai šeit nepaliek pilnīgi tukša vieta. Taču pašreiz pēc virsraksta iznāk tā, ka būtībā mēs it kā atceļam, un tas praksē momentāni radīs jautājumu, kas galu galā reglamentē.

I.Ozols: Tādā gadījumā es piekrītu Eglāja kungam un arī Endziņa kungam, ka lēmuma nosaukums varētu būt– “Par vienotas finansiāli ekonomiskās darbības likuma normu un grāmatvedības darbību regulējošu dokumentu un normatīvo aktu izstrādi un ieviešanu Latvijas Republikā”. Vai tas apmierinātu gan Eglāja kungu, gan arī Endziņa kungu?

Priekšsēdētājs: Nav iebildumu. Tātad Ozola kungs nosauca mums šo redakciju. Paldies, Ozola kungs! Vai vēl kāds gribētu debatēt par šo jautājumu pēc šā labojuma izdarīšanas? Nav neviens pieteicies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo lēmuma projektu– 625.dokumentu– ar Endziņa kunga un Eglāja kunga ieteikto labojumu. Lūdzu. Rezultātu. 82– par, pret– nav, 7– atturas. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums– “Par ekonomiskās reformas turpmākās gaitas koncepciju”. To ir iesniedzis deputāts Rolands Repša. Deputāta Rolanda Repšas nav zālē, tātad šā jautājuma izskatīšana tiek atlikta.

Nākamais darba kārtības jautājums– likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par zemes komisijām”” pirmajā lasījumā.

Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti! Lauksaimniecības un mežsaimniecības pastāvīgā komisija jums iesniedz izmaiņas likumā “Par zemes komisijām”. Tas ir 580.dokuments. Tātad šā likumprojekta mērķis ir šobrīd panākt Augstākās padomes pieņemto likumu un lēmumu operatīvu kontroli, jo daudzās vietās patiešām pašreizējie zemes likumdošanas akti netiek ņemti vērā vai arī atsevišķos gadījumos tiek piemēroti izkropļotā veidā. Tāpēc mēs piedāvājam likumā “Par zemes komisijām” 4.2.pantu papildināt ar vārdiem “un kontrolē pieņemto lēmumu atbilstību spēkā esošajai likumdošanai” un papildināt arī 10.pantu, ka Augstākās padomes Zemes komisijas kontrolfunkcijas veic seši valsts inspektori, kuriem ir tiesības apturēt vietējo zemes komisiju lēmumus, kas ir pretrunā ar zemes reformas un citiem zemes likumdošanas aktiem.

Jāsaka atklāti, ka šeit nav paredzēts speciāli papildināt Zemes komisijas štata darbinieku skaitu. Mums tieši tāds štats ir, bet tam vajag dot papildu pilnvaras, lai tas varētu apturēt nepareizus zemes komisiju lēmumus. Tas ir nepieciešams jo vairāk tāpēc, ka pašreiz ir uzsākta pirmprojekta vai projekta apstiprināšana pagastu tautas deputātu padomēs, un, lai šādi kļūmīgi vai pat nelikumīgi projekti netiktu apstiprināti, mēs uzskatām, ka Zemes komisijas darbiniekiem jādod šādas tiesības, lai viņi varētu apturēt šādus lēmumus un pēc tam varētu izskatīt jautājumu pa attiecīgajām instancēm un pieņemt konkrētus lēmumus. Šeit netiek piedāvāts tāds variants, ka šie inspektori varētu pieņemt savus lēmumus, bet vienkārši tie tiek apturēti, kamēr tos izskata augstākā zemes komisijā.

Jāteic, ka bija arī ierosinājumi citādāk risināt šo shēmu, taču mēs uzskatām, ka pašreiz tas ir vienīgais veids, kā varētu operatīvi atrisināt šīs funkcijas. Iesaistot arī citas institūcijas šajā darbā, mēs varbūt varētu krietni zaudēt laiku, jo šo institūciju pārstāvji daudzos gadījumos nav pat kompetenti attiecīgo likumdošanas aktu tulkošanā vai arī to praktiskajā izpildē. Tāpēc Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas vārdā un arī mūsu Zemes komisijas vārdā lūdzu šo projektu atbalstīt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir jautājumi Grūbes kungam? Pierakstījies nav neviens. Žēl. Nē, ļaudis tomēr nāk pie mikrofona.

Plotnieka kungs laikam bija pirmais, lūdzu!

A.Plotnieks: Godātais referent! Sakiet, lūdzu, vai jūs tomēr neuzskatāt, ka būtu mērķtiecīgi grozīt šo likumu tādējādi, lai paredzētu plašākas tiesības tiesai, nevis veidot atkal kārtējo administratīvās kontroles sistēmu, jo mums jau ir tik daudz kontroles sistēmu, ka tās viena otru dublē. Tāpēc man šķiet, ka mums vēl vajadzēs tāpat kā komunisma ziedu gados superkontroli, kas to visu koordinēs.

G.Grūbe: Plotnieka kungs, es jums varētu piekrist, ja pašreizējās tiesas un prokuratūras pildītu savas funkcijas. Tad man jāsaka atklāti, kāda pašreiz ir situācija republikā. Aizsūtot daudzu rajonu prokuratūrām vēstules, ka tiek pārkāptas pilsoņu tiesības, mēs saņemam atpakaļ klajas atrakstīšanās lapas un būtībā redzam situācijas neizpratni. Pašreizējā momentā, kā jau es teicu, šie seši speciālisti ir tie paši speciālisti, kas patlaban tiek izmantoti Zemes komisijas darbā. Tātad es šeit neredzu to momentu, ka mēs ar kādu cilvēku paplašinātu šo birokrātiju. Mēs vienkārši dodam iespēju viņiem ne tikai aizbraukt un pārbaudīt uz vietām šo situāciju, bet, ja tiek pārkāpts likums, arī apturēt šo darbību, kamēr tā tiek izskatīta augstākā zemes komisijā. Tātad citas pilnvaras viņiem šobrīd netiek dotas.

Priekšsēdētājs: Jautājumu vairs nav. Es atvainojos, arī Alkšņa kungam bija jautājums. Lūdzu.

L.Alksnis: Grūbes kungs, sakiet, vai Augstākās padomes Zemes komisijas un Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas locekļiem nav tādu tiesību, izbraucot uz vietām un redzot, ka tiek pārkāpti likumdošanas akti, apturēt šādu lēmumu darbību līdz to pārskatīšanai augstākā līmenī? Jūs to inspektora titulu dodat Augstākās padomes Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas locekļiem, kā es saprotu, un tie nav papildu cilvēki.

G.Grūbe: Jā. Es paskaidroju– šādu tiesību Zemes komisijas locekļiem nevienam nav.

L.Alksnis: Ļoti savādi. Es domāju, ka tas ir pats par sevi saprotams, jo tā ir Augstākās padomes Zemes komisija un tai kā augstākā līmeņa komisijai šādām tiesībām vajadzētu būt. Tā ir aksioma.

G.Grūbe: Es varētu jums piekrist, taču tad, kad mēs skatījām likumu “Par zemes komisijām”, šeit daudzi zālē sēdošie kolēģi vispār bija ļoti skeptiski noskaņoti pret šīm zemes komisijām, jo uzskatīja, ka tikai tiesām ir jādod šādas tiesības. Taču mums katrā ziņā šādas tiesības netika dotas.

Pašreiz attiecībā uz Zemes komisijas locekļiem jāsaka atklāti, ka viņu, kas praktiski šeit strādā, ir palicis ļoti maz, jo viņi ir iesaistīti vēl arī citās komisijās, tāpēc braukt pa visu republiku, lai izskatītu katru konkrētu gadījumu, kas attiecas uz šīm sūdzībām, šie deputāti vienkārši nespēj. Tādējādi mēs tomēr uzskatām par prātīgāku tiem Zemes komisijas konsultantiem, kas pastāvīgi pie mums strādā, dot šādas iespējas apturēt nelikumīgu darbību.

Es vēlreiz atgriežos pie sava teiktā, ka varētu būt arī citādas shēmas, bet sakarā ar to, ka jau ir zaudēts daudz laika, mēs uzskatām, ka pašreiz vienīgi šādā veidā mēs varam operatīvi labot šo situāciju. Jo es zinu, ka kolēģiem ir arī citādas domas– dot šādas tiesības vai nu departamentu, vai ministriju pārstāvjiem, bet, redzot to, kā atsevišķu ministriju pārstāvji mums vispār tulko šos likumus pat vēl citādākā plāksnē, mēs uzskatām, ka patlaban ir bīstami mainīt šo sistēmu.

L.Alksnis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vairs jautājumu nav. Paldies Grūbes kungam! Debatēs vārds deputātam Zaščerinskim.

J.Zaščerinskis: Cienījamie kolēģi! Bez šaubām, pašlaik ir izveidojusies tāda situācija, ka par likuma ievērošanu tiek izšķirts jautājums tikai tad, ja rajona vai Augstākās padomes Zemes komisijā nonāk kāda sūdzība. Nereti ir pat tādi gadījumi, ka atsevišķas zemes komisijas dažādos rajonos pilnīgi identiskus jautājumus izšķir pilnīgi pretēji, un tas dod atšķirīgu rezultātu. Un tomēr es, atbalstot pašu domu, ka mums būtu jāpastiprina kontrole pār likuma izpildi, uzskatu, ka tas mehānisms un tā sistēma, kādu mēs pašlaik iesakām, diez vai būtu tā pareizākā. Mēs visi pirms vēlēšanām runājām, ka izpildvara būtu jāatdala no lēmējvaras un no tiesu varas. Šinī brīdī mēs praktiski Zemes komisijai nododam visas trīs funkcijas– gan lemšanas tiesības, gan kontroles tiesības, gan arī izšķiršanas jeb tiesas lemšanas tiesības. Domāju, ka organizēt tik administratīvā kārtībā diez vai būtu pareizi. Jo vairāk tāpēc, ka tuvākajā laikā mums tas pats būs jādomā un jāorganizē attiecībā uz privatizācijas likumu, uz namīpašumu atgriešanas likuma ievērošanu. Un tad mēs veidosim, kā saka, pilnīgi administratīvas vienības, kas praktiski apkopos visu– gan lēmējvaru, gan tiesas varu.

Man būtu priekšlikums izpildorganizatoriskās funkcijas nodot Ministru padomes pārziņā, kā tas ir paredzēts likumā “Par Ministru padomi”. Piekrītu, ka tiesas un prokuratūras varbūt vēl pietiekamā līmenī neveic kontroli, bet tad ir jāprasa, ko mēs esam darījuši, lai tās būtu atbilstošā līmenī. Tādā gadījumā, ja mēs tagad un arī turpmāk neko nedarīsim, teiksim, neapmācīsim vai netiks organizētas apmācības, tad mēs nekad uz īstās likumības ceļa nemaz nenostāsimies.

Mans priekšlikums ir šāds: šodien tikai principiāli pieņemt lēmumu, ka tādi inspektori ir vajadzīgi, bet izlemt to, kā pakļautībā tas notiks un kā izveidot šā darba organizācijas mehānismu, varētu turpmākajā lēmuma projektā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debatēs neviens vairs nav pierakstījies, taču balsot mēs varam tikai par iesniegto dokumenta projektu.

Godājamie kolēģi, lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu vai neakceptēšanu pirmajā lasījumā. Un atkarībā no balsošanas rezultāta tad arī spriedīsim tālāk. Lūdzu rezultātu. Par– 70, pret– 8, atturas– 10. Tātad likumprojekts ir akceptēts pirmajā lasījumā. Lūdzu, gatavojiet to otrajam lasījumam un padomājiet arī par nepieciešamajiem labojumiem.

Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es cienījamos kolēģus ļoti lūgtu šodien savus apsvērumus par šo likumprojektu iesniegt Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai, lai mēs tūlīt pēc visiem svētkiem varētu izskatīt to arī otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Visi laikam to ievēros… Godājamie deputāti, zālē ir parādījies mūsu kolēģis Rolands Repša. Viņš laikam grib ziņot par savu lēmuma projektu. Lūdzu.

R.Repša: Es atvainojos, ka pirmīt nokavēju. Cienījamie kolēģi, pagājušajā nedēļā premjers mūs informēja, ka iespējamā valdības programma varētu būt gatava kaut kad martā. Varbūt pat marta beigās. Es domāju, mēs visi būsim vienoti savā pārliecībā, ka valdības ekonomiskās politikas tālākās gaitas ceļš mums ir jāzina daudz agrāk. Es uzskatu, ka nelielu, īsu koncepciju ir iespējams izstrādāt jau janvārī, un tad mēs varēsim redzēt, kādas ir valdības domas par tālāko ekonomisko politiku, un pieņemt attiecīgus lēmumus.

Es aizkavējos tāpēc, ka piedalījos Latviešu privātuzņēmēju savienības iniciatīvas grupas tikšanās reizē ar ekonomisko reformu ministra vietnieku Normundu Lusti. Šīs tikšanās gaitā izkristalizējās doma, ka šajā lēmumā vajadzētu tomēr nedaudz palabot šos datumus, un tāpēc es ierosinu jums visiem tagad lēmumā izdarīt šādus labojumus: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei līdz 1992.gada 31.janvārim iesniegt šo koncepciju.” Un attiecīgi Augstākās padomes plenārsēdē izskatīt to 1992.gada 11.februārī. Tā ir otrdiena. Man būtu lūgums atbalstīt šos labojumus, jo valdībā ir grūtības ar cilvēkiem. Arī pats šis process prasīs zināmu laiku, jo šī koncepcija noteikti būs apspriežama arī valdības sēdē. Tāpēc ir lūgums atbalstīt šīs nelielās pārbīdes termiņos.

Priekšsēdētājs: Kādi ir jautājumi? Endziņa kungs, lūdzu!

A.Endziņš: Cienījamais Repšas kungs! Taču, ja nu būs 3,9 lappuses vai 3,1 lappuse? Vai tas nav lieki? Varbūt vienkārši…

R.Repša: Es piekrītu, ka varētu svītrot šīs 4–6 lappuses. Man vienkārši bija bail, ka Ministru padome atkal aizrausies ar 120 lappušu gara romāna sacerēšanu, kur visas šīs lietas būtība parasti noslīkst…

I.Ozols: Es saprotu, ka var būt ekonomiskās reformas koncepcija, bet “turpmākās gaitas koncepcija”– man tāds jēdziens nav saprotams. Es saprastu, ja būtu “turpmākās gaitas programma”… Jā, bet “turpmākās gaitas koncepcija”? Ko jūs ar to esat domājis, Repšas kungs?

R.Repša: Es piekrītu, ka šeit varētu arī labot.

I.Ozols: “Turpmākās gaitas programma”?

R.Repša: Nē, programma… Tad jūs dabūsit no Ministru padomes atkal dzirdēt vaimanas, ka viņiem ir jāsacer romāns uz 120 lappusēm, un to mēs redzēsim tikai martā. Tāpēc ir prasība pēc īsa, koncentrēta galveno ideju izklāsta, un nekā cita vairs nav…

I.Ozols: “Gaitai” vai “reformai”?

R.Repša: Reformai, jā. Labi, es piekrītu, ka var strīpot vārdus “turpmākās gaitas”… Tad lai paliek “ekonomiskās reformas koncepcija”, tā būs vienkāršāk…

Priekšsēdētājs: Problēmu nav? Ir? Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Man par 2.punktu. Kā jūs stādāties priekšā to, ka pulksten 12.00 izskatīs un pieņems attiecīgu lēmumu? Kurš sagatavos šo lēmumu? Kādā komisijā to izskatīs? Kas tas ir par attiecīgu lēmumu, ko varēs pieņemt momentā pēc koncepcijas izskatīšanas?

R.Repša: Nē, runa ir tikai par to, ka mēs varētu sākt izskatīt šo koncepciju…

I.Silārs: Es lasu to, kas šeit tiek piedāvāts: “pieņemt attiecīgu lēmumu”. Kas tas ir par “attiecīgu lēmumu”– “Augstākā padome nolemj 11.februārī pulksten 12.00 pieņemt attiecīgu lēmumu”…

R.Repša: Es domāju, ka lēmumu mēs vienmēr varam pieņemt, teiksim, kaut vai par pašu pēdējo premjera ziņojumu. Mēs to kaut vai pieņemam zināšanai. Taču, ja mēs nepieņemam lēmumu, tad es nezinu, kāda jēga vispār ir kaut ko izskatīt. Vienmēr būs kaut kāds lēmums…

Priekšsēdētājs: Silāra kungs, bet tas taču ir tik brīnišķīgi– pareģot nākotni un pie tam ar saviem spēkiem veidot tur visu ko…

Lūdzu, deputāt Eglāj!

V.Eglājs: Ja es pareizi saprotu, tad šis lēmums ir vajadzīgs tādēļ, ka Ministru padome bez šā lēmuma negrib janvārī par savas koncepcijas pamattēzēm šeit vispār neko runāt. Vai lēmumu vajag tāpēc, lai viņi tomēr kaut ko darītu? Vai tas ir domāts kā piespiešanas mehānisms?

R.Repša: Daļēji varbūt arī tā. Taču, es domāju, galvenā ideja ir tā, ka mēs, Augstākās padomes deputāti, gribam zināt valdības tālākās politikas virzību. Ja šī politika mūs neapmierinās, tad acīmredzot mums vispār tā programma nav vajadzīga, ko sola martā… Tad ir jāsāk domāt, vai valdībā vispār nav jāveic reorganizācija.

V.Eglājs: Man tomēr ir tāds jautājums: vai šā lēmuma vietā nevar izmantot citu mehānismu, kas ir paredzēts, piemēram, deputātu pieprasījumu. Un šādā veidā varētu panākt, lai valdība ziņo par koncepciju. Jo es neredzu tam jēgu, ka šāds lēmums, kas zināmā mērā ir iekšēja lieta, būtu šādā veidā jānoformē. Es galīgi neesmu pārliecināts par to.

R.Repša: Es nesaprotu– kāpēc iekšēja lieta?

V.Eglājs: Saskaņā ar deputāta statusu ir iespējams deputātu pieprasījums. Arī valdībai uz jebkuru šādu lietu ir jāreaģē. Un tāpēc es nesaprotu šāda lēmuma…

R.Repša: Es atkal nesaprotu, kā jūs var neinteresēt konkrēti šī koncepcija. Man liekas, ka tas vispār ir pats galvenais, ar ko mums būtu jānodarbojas šeit.

V.Eglājs: Tad es atkārtoju vēl: vai jums liekas, ka bez šā lēmuma valdību nekādi nevar piespiest, lai tā līdz 31.janvārim kaut ko darītu?

R.Repša: Jā, varētu teikt arī tā.

V.Eglājs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endziņ!

A.Endziņš: Cienītais Repšas kungs! Vai tas 2.punkts vispār ir vajadzīgs? “Augstākā padome uzdod…” pati sev, un tā tālāk. Ir taču 1.punkts: “Uzdot tādam un tādam iesniegt…”, un atkarībā no tā tad arī Augstākā padome pati lems tālāk, vai iekļaut darba kārtībā šo jautājumu vai arī tas būs jāatgriež atpakaļ, vai vēl kaut kā tamlīdzīgi. Jo šis 2.punkts vispār ir absurds. 2.punktu vajadzētu svītrot.

R.Repša: Vienmēr mēs te esam centušies pēc zināmas konkrētības. Te es esmu maksimāli ielicis šo konkrētību. Tas būs otrdien pulksten 12.00. Tad vairs nebūs bezgalīgu strīdu par darba kārtību, un tad visi zinās, ka tajā dienā mēs to izskatām. Ja jūs negribat šo konkrētību, varam balsot…

A.Endziņš: Kā es saprotu, mums 1.punktā ir ielikta ideja, ka vajag panākt, lai valdība šādu koncepciju iesniedz, un tas ir pats galvenais. Un tad, kad šī koncepcija būs iesniegta, tad arī komisijas nāks ar saviem priekšlikumiem, ko tad darīt tālāk. Taču pašreiz…

R.Repša: Eglāja kungs man pārmeta, ka es piespiežu Ministru padomi… Jūs tagad man pārmetat, ka es arī Augstāko padomi gribu piespiest kaut ko darīt…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātais Repšas kungs, vai jūs tomēr neuzskatītu, ka, pirmkārt, ja mēs kaut ko uzdodam Ministru padomei, tad mēs nevaram noteikt, uz cik lappusēm dokuments ir jāiesniedz…

R.Repša: Izdebatēts!

Priekšsēdētājs: To mēs jau izrunājām.

A.Plotnieks: Tālāk attiecībā uz otro. Acīmredzot mēs nevaram arī noteikt ne laiku, ne datumu. Un, ja mēs svītrotu arī 2.punktiņu, tad tas būtu ļoti korekts, neliels lēmumiņš.

R.Repša: Padodos! Padodos, lai novērstu turpmākās diskusijas. Padodos, un tāpēc 2.punkts krīt ārā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kirštein!

A.Kiršteins: Ar nožēlu jākonstatē… Te jau Repšas kungs piekrita… Man bija priekšlikums, ka pulksten 12.03… Taču te jau to noraidīja. (Zālē smiekli.)

R.Repša: Varat iesniegt attiecīgu projektu…

Priekšsēdētājs: Taču Repšas kungs jau piekrita to svītrot. 1.punktu gan viņš nepiekrita pagaidām svītrot, tāpēc par to laikam balsosim, jo ir labots virsraksts. Ir svītrots 2.punkts, bet 1.punktā ir svītrotas lappuses. Un par visu, kas ir palicis, būtu jābalso. Vai es pareizi sapratu?

Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Es tikai gribēju norādīt, lai, svītrojot lappuses, jūs tur neatstātu “gara ziņojuma veidā”. Svītrojiet to arī… (Zālē smiekli.)

Priekšsēdētājs: Tātad Silāra kungs ierosina svītrot “ziņojuma veidā”. Vai Repšas kungs piekrīt?

I.Silārs: Aiz vārda “koncepciju” likt punktu.

Priekšsēdētājs: Jā.

R.Repša: Godājamie kolēģi! Tātad pēc visiem šiem ārkārtīgi vētrainajiem labojumiem tas vienīgais punkts izskatītos šāds: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei līdz 1992.gada 31.janvārim iesniegt izskatīšanai Latvijas Republikas Augstākajā padomē ekonomiskās reformas koncepciju īsa ziņojuma veidā.”

Priekšsēdētājs: Mums ir dažādi priekšstati par īsumu, Repšas kungs!

Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Es vēl gribētu ierosināt Repšas kungam piekrist un izsvītrot arī “izskatīšanai”, jo galu galā to Augstākā padome lems, vai skatīt vai neskatīt, vai tikai apspriest to. Kad mēs saņemsim, tad arī lemsim…

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, mēs jau te beidzām apspriest, jo Repšas kungs jau ir apsēdies vietā, tā ka katrs var… Kiršteina kungs vēl vēlas izteikties par motīviem.

A.Kiršteins: Man ir vienkāršs pragmatisks labojums. Ja ir vārds “uzdot”, tad vajag uzreiz rakstīt, pa kuru vietu… Jo, ja nolemj, tad pietiek, ka “Latvijas Republikas Ministru padomei līdz…”. Tā ka te ir pateikts konkrēti. Ja mēs atstājam vārdu “uzdot”, tad jāpasaka, pa kuru vietu, vai arī mēs metam to ārā… (Zālē smiekli.)

Priekšsēdētājs: Paldies, Kiršteina kungs, tas tikai pastiprinātu diskusiju par to vietu, pa kuru uzdot… Tā ka mēs laikam tiešām varam svītrot ārā to uzdošanu.

R.Repša: Lai deputāts Kiršteins izdomā pats, pa kuru vietu viņam ir jāuzdod… (Smiekli un aplausi.)

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, vai visiem ir pilnīgi skaidrs, par ko ir jābalso? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par, pret vai atturoties. Rezultātu! 57– par, 6– pret, 22– atturas. Lēmums nav pieņemts. Nav… nav, par maz ir balsu.

Godājamie kolēģi, līdz pusdienu pārtraukumam mums ir atlikušas 14 minūtes. Varbūt varam apspriest savu tālāko darba gaitu. Es atvainojos, Ozola kungs, bet Apvienotās budžeta komisijas pārskatam ir vajadzīga nopietnāka pieeja, jūs netiksit cauri tagad 14 minūtēs…

I.Ozols: Es atvainojos, bet pašlaik te zālē ir Kehra kungs, kurš sevišķu interesi izrādīja par šo organizatorisko momentu. Varbūt vajadzētu izmantot to, un es 14 minūtēs varētu noziņot.

Priekšsēdētājs: Labāk nevajag, Ozola kungs! Jo laika pietiks tikai jūsu ziņojumam.

Izteikties vēlas deputāts Bērziņš, deputāts Birkavs un deputāts Endziņš.

I.Bērziņš: Es jau no rīta jūs informēju par situāciju, kāda ir izveidojusies ne mūsu vainas dēļ un ne Ārlietu komisijas vainas dēļ, bet sakarā ar to, ka Mavriks Vulfsona kungs neatgriezās, kā bija domāts, piektdien no sava ārzemju brauciena, bet atgriezīsies tikai šodien. Es vēlreiz gribu pateikt deputātu kungiem, ka pilnīgi iespējams, ka tas būs ap pulksten 17, kā tika solīts, kā viņa sieva solīja man pa telefonu. Taču man ir ļoti jāatvainojas, jo man nav šo garantiju, tāpēc es lūdzu priekšsēdētāju iekļaut darba kārtībā to vēlāk, tas ir, pēc pulksten 17.00. Es tomēr baidos, ka var izveidoties situācija, ņemot vērā sliktos laika apstākļus… Ka, teiksim, 17.00 ir atkal jāatliek, un tāpēc es lūgtu no deputātu kungiem priekšlikumus un atbalstu atlikt šo jautājumu uz vienu no pirmajām nākamā gada sēdēm, jo citādi mēs varam veltīgi nogaidīt Vulfsona kungu, jo viņš var arī neierasties.

Priekšsēdētājs: Man, Bērziņa kungs, jums ir divi jautājumi. Pirmais: vai jūs pats tādā gadījumā nevarētu sniegt šo ziņojumu?

I.Bērziņš: Es nevaru sniegt, jo, pirmkārt, komisijas priekšsēdētājs uzskatīja, ka viņš pats to sniegs. Viņš to komisijai ir teicis, viņš zināja. Un arī Prezidija sēdē piekrita, ka sniegs šo ziņojumu šeit. Tas ir pirmkārt. Un, otrkārt, viņš tomēr ir komisijas priekšsēdētājs jebkurā gadījumā.

Priekšsēdētājs: Un otrais jautājums. Vai, izņemot Vulfsona kunga sievu, nav cita informācijas avota, kur viņš pašlaik atrodas? (Zālē smiekli.)

I.Bērziņš: Par nožēlu… Es Augstākajai padomei izstāstīju visu, ko zinu, tā ka…

Priekšsēdētājs: Paldies. Birkava kungs, lūdzu!

V.Birkavs: Godātie kolēģi! Es lūgtu tos, kuri vēlas piedalīties Starp­parlamentu savienības nacionālās grupas sēdē pulksten 13.30, pulcēties Sarkanajā zālē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Varbūt, kamēr mēs esam šeit vēl kuplā skaitā, varētu atrisināt jautājumu, cikos 6.janvārī ir Prezidija sēde, lai varētu plānot komisiju darbu?

Priekšsēdētājs: Prezidija sēdes jautājums ir atrisināts, un tā būs 6.janvārī pulksten 14. Tā ir pirmdiena. Sakarā ar frakciju sēdēm varbūt līdz tam laikam būs vēl kāda frakcija, tā ka…

Vai ir vēl kādi ierosinājumi? Laikam neviens darba kārtības jautājums, ko bija paredzēts pārcelt uz nākamo gadu, nav sagatavots? Nav.

Godājamie kolēģi, te gan pusdienu pārtraukuma laikā ir izsludinātas dažādas sapulces… Taču Ozola kungs ir ļoti nemierīgs, jo viņš baidās, ka pēc pusdienām būs diezgan maz klausītāju viņa atskaitei. Varbūt izmantosim iespēju, ka Ozola kungam ir tikai 10 minūtes, ko atskaitīties, un noklausīsimies šo atskaiti?

Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Jūs man piedodiet, ka aizkavēju šajās svarīgajās pusdienu pārtraukuma minūtēs, bet man ir informācija, ko jums vajadzētu visiem zināt.

Valdība nav izskatījusi galīgajā variantā likumprojektu par 1992.gada pirmo pusgadu un nav iesniegusi to mums parlamentā, bet pirmais un otrais variants jums ir iesniegts. Es negribētu, lai jūs savās Ziemassvētku brīvdienās strādātu ar šo dokumentu, turklāt ar dokumentu, kurš zināmā mērā vēl tiks koriģēts… Pašlaik pie šā jautājuma strādā Finansu ministrija. Tāpēc es gribēju, lai lielākā mūsu deputātu daļa to zinātu. Jūsu rīcībā pašreizējā mirklī ir tikai viens dokuments, ar ko jums ir jārēķinās. Tas ir dokuments par budžeta projekta papildu materiāliem, ja tādus jums komisiju priekšsēdētāji ir pavairojuši un izdalījuši. Šeit ir katras mūsu tautsaimniecības nozares individuālais ekonomiskais pamatojums nozares budžeta izdevumu daļas garantam, un jums ir jāstrādā tikai ar šo dokumentu. Pie tam, kā mani informēja Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisija, tad viņi šo dokumentu praktiski bija plānojuši izskatīt šodien. Tas ir tas svarīgākais, kam es gribēju pievērst jūsu uzmanību, jo valdība tikai rīt izskatīs likumprojektu par 1992.gada pirmā pusgada budžetu.

Kāpēc tāda situācija ir izveidojusies? Tā zināmā mērā ir izveidojusies mūsu parlamenta darbības rezultātā, izdarot korekcijas apgrozījuma nodoklī, kuru mēs esam pārdalījuši divu procentu apmērā pagastu pašvaldību budžetā. Tā rezultātā republikas budžeta ieņēmuma daļa tiek samazināta. Ir jāizdara pārrēķins likumprojektā par republikas 1992.gada pirmā pusgada budžetu. Jūs atvainojiet, pagājušajā nedēļā valdības sēde bija trešdien. Šajā valdības trešdienas sēdē tika pieņemts likumprojekts, un mums to vajadzēja saņemt jau ceturtdien Prezidijā. Tomēr sakarā ar mūsu pieņemtajām izmaiņām ir jāizdara pārrēķini.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Ozola kungs! Kā sapratu no jūsu atskaites, tad gada atskaite šobrīd nav iespējama?

I.Ozols: Nē! Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mēs neviens, arī Apvienotā budžeta komisija un tās vadība nav saņēmusi konkrēto likumprojektu par 1992.gada pirmā pusgada budžetu.

Priekšsēdētājs: Paldies! Šo divu atskaišu nebūs. Tāpēc es domāju, ka šajā situācijā, kad atlicis neliels laiks līdz pārtraukumam…

Tādā gadījumā mums šīs kārtējās sesijas darbs ir beidzies. Pārtraukumā mēs vēl neiesim, bet beigsim darbu. Un šajā sakarībā vārds tiks dots Augstākās padomes priekšsēdētājam Gorbunova kungam. Lūdzu.

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi! Protams, es negatavojos, ka tieši tagad noslēdzam mūsu trešās sesijas darbu. Tomēr tas nu ir fakts. Līdz ar to darba kārtība un visi tie jautājumi, kurus esam ieplānojuši, noslēdz mūsu trešās sesijas darbu. Un man acīmredzot ir tas gods teikt dažus vārdus kā jebkuram deputātam, noslēdzot šīs trešās sesijas darbu. Es tikai domāju, ka mums Ziemassvētku priekšvakarā nebūtu jāsaka skaļas runas. Es nebūt arī nedomāju pašreiz izvērtēt trešās sesijas darbu. Mēs esam daudz kritizēti, un arī labi vārdi par mums ir teikti. Es domāju, ka tikai vienu nevaru atļauties apstiprināt– to, ka par mums ir teikts, it kā mēs, Augstākā padome, esam bijuši neizlēmīgi. Ja nevarējām pieņemt lēmumus, tad tā vēl nebija neizlēmība. Mums vienkārši bija dažādi viedokļi. Taču es gribētu, lai visiem kolēģiem tomēr pirmām kārtām ir gandarījums, gandarījums par to, kas ir veikts šajā trešajā sesijā. It sevišķi tiem, kuri šeit, kā esmu daudzus vērojis, ir sēdējuši no rīta līdz vakaram plenārsēdēs, aktīvi piedalījušies komisiju darbā. Lai jums visiem būtu gandarījums par šo sesiju.

Es gribēju ļoti lūgt visus kolēģus savu neapmierinātību, dažreiz savas dusmas un ienaidu pret saviem oponentiem atstāt šajā zālē. Es katrā ziņā lūgšu aparāta darbiniekus, lai viņi brīvdienu laikā kārtīgi izvēdina šo zāli. Lai jūs visus pārņem Ziemassvētku miers šajās atpūtas dienās, kurš dos mums spēku, izturību un cerību ar jaunu enerģiju strādāt ceturtajā sesijā! Tāpēc atļaujiet jums novēlēt priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu! (Aplausi.)

Priekšsēdētājs: Paldies. Sesija ir beigusies. Priecīgus Ziemassvētkus!

(Sēdes un 3.sesijas beigas)