Baltijas valstu kopībai ir un būs dzīvības jēga

8.-9.decembrī Viļņā notika Baltijas asamblejas 17.sesija

Baltijas asamblejas 17.sesijas dalībnieki Lietuvas Seimā, Viļņā, 2000.gada 8.decembrī       Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Greeting by former leaders of the first Council of the Baltic States

The Council of the Baltic States was established at the meeting of the leadership of the three Baltic countries on the 12th May 1990 in Tallinn. During the following two and a half years the Council worked in close co-operation on difficult issue of complete liberation and renewed international recognition of independent Estonia, Latvia and Lithuania. On decision of the Council a common session of three Parliaments was held on the 1st December 1990 in Vilnius, and the base for establishment of the Baltic Assembly was then laid down.

Today, in deliberating this ten-year-long way, we enjoy achievements of our States and Parliaments. We testify the virtue of consistent efforts to overcome differences in opinions for the sake of common cause and congratulate the 17th session of the Baltic Assembly with our best wishes to accumulate new positive experience and maintain firm resoluteness.

Vilnius, 8th December 2000

 

 

Anatolijs Gorbunovs

Vytautas Landsbergis

Arnold Rūūttel

Pirmās Baltijas valstu padomes bijušo vadītāju apsveikums

Baltijas valstu padome tika nodibināta triju Baltijas valstu vadītāju tikšanās reizē Tallinā 1990. gada 12. maijā. Divarpus gadus Padome ciešā sadarbībā strādāja pie sarežģītā jautājuma par pilnīgu atbrīvošanos un neatkarīgās Igaunijas, Lietuvas un Latvijas starptautiskās atzīšanas atjaunošanu. Pēc Padomes lēmuma 1990. gada 1. decembrī Viļņā notika kopīga triju parlamentu sesija, un tika radīts pamats Baltijas asamblejas dibināšanai.

Šodien, pēc desmit gadiem, mēs baudām mūsu valstu un parlamentu darba sasniegumus. Mēs uzskatām, ka konsekventu pūliņu rezultātā iespējams pārvarēt viedokļu atšķirības kopējās lietas labā, apsveicam 17. Baltijas asamblejas sesiju, novēlam tai uzkrāt jaunu pozitīvu pieredzi un saglabāt stingru apņēmību.

Ana tolijs Gorbunovs

Vīt auts Landsberģis

Arnolds  Rītels

Viļņā, 2000.gada 8.decembrī

Baltijas asamblejas 17.sesijas prezidijs: Trivimi Velliste, Audrjus Klišonis un Romualds Ražuks

Kārtējā Baltijas asamblejas (BA) sesija, jau 17., šoreiz notika Lietuvas galvaspilsētā Viļņā 8. un 9. decembrī.

Viens no galvenajiem jautājumiem, par ko sprieda triju Baltijas valstu parlamentārieši, bija Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nacionālā drošība NATO paplašināšanas kontekstā.

BA 17. sesiju atklāja ar svinīgo sēdi, kur runas teica Latvijas Augstākās padomes (AP) bijušais priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, bijušais Lietuvas AP priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis un bijušais Igaunijas AP priekšsēdētājs Arnolds Rītels. ( Runas publicējam atsevišķi.)

Baltijas asambleju uzrunāja Lietuvas Seima priekšsēdētājs Artūrs Paulausks, paužot atziņu, ka saskaņot saimnieciskās intereses nav viegli, bet tas ir iespējams. Jo pierādījusies neapstrīdama patiesība: tas, kas nāk par labu vienam no partneriem, ir labs arī visiem. Seima priekšsēdētājs aicināja likt spēkus kopā, lai risinātu visiem būtiskas lietas. Vienlaikus runātājs mudināja neaizmirst, ka tautas tuvina ne tikai politiķi, bet arī kultūras un mākslas darbinieki.

Atcerēties notikumus vēl pirms Baltijas asamblejas izveides savā uzrunā aicināja Beniluksa valstu starpparlamentu kosultatīvās padomes bijušais prezidents Žans Boks. Viņš stāstīja, kā 1990. gada vasarā kādā nomaļā lidlaukā Beļģijā tika gaidīti ierodamies Baltijas valstu parlamentu vadītāji. Sagaidīšanas vieta nebija izraudzīta nejauši, jo neatkarību pasludinājušo Baltijas valstu likumdevēju priekšstāvji vairs negribēja lūgt Maskavā izbraukšanas vīzas... Tomēr vēl pirms viesu atlidošanas lidlauka malā piestāja milzu izmēru limuzīns, kas tādējādi vien izcēla automašīnas saimnieka svarīgumu. No spēkratiem izkāpa PSRS sūtnis un ziņoja, ka ieradies, lai sastaptu savas zemes pavalstniekus un izsniegtu viņiem ceļošanas dokumentus...

Žans Boks atcerējās, ka toreiz Beļģijas Senātā visi uz baltiešu sūtņiem skatījās ar līdzjūtību, jo viņi nāca no cietsirdīgas un nežēlīgas pasaules. Ir pavisam kas cits par notikumiem padomju pārvaldītajās zemēs uzzināt no tālrādes ziņām vai šāda barga režīma pakļautībā dzīvot diendienā. Tobrīd arī rietumu zemēs ne viens vien ir nopratis, ka tautām sava nākotne ir jānopelna. Un baltiešu tautas ir izpelnījušās citu zemju apbrīnu par savu drosmi un varonību.

Sesijas turpinājumā ziņojumus sniedza BA prezidija priekšsēdētājs Lietuvas delegācijas vadītājs Audrjus Klišonis, BA Igaunijas delegācijas vadītājs Trivimi Velliste un BA Latvijas delegācijas vadītājs Romualds Ražuks.( Runu publicējam atsevišķi. )

Baltijas valstu delegācijas bija sagatavojušas dokumenta projektus, kur aicināts Krievijai atzīt Baltijas valstu okupācijas faktu un sākt sarunas ar Baltijas valstu valdībām, lai izvērtētu padomju okupācijas nodarītos kaitējumus, kā arī meklētu kompensācijas iespējas.

Lietuvas delegācija sagatavotajā projektā paredzēja Padomju savienības nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu pilsoņiem, bet Latvija un Igaunija ierosināja Krievijai meklēt savstarpēji pieņemamus risinājumus. Turklāt Baltijas valstu politiķi atgādināja, ka starptautiskā sabiedrība -Eiropas Savienība un Eiropas Parlaments -jau daudzkārt nosodījusi Padomju savienības noziegumus pret Baltijas valstu pilsoņiem. BA vienojās aicinājuma Krievijai galīgo variantu pieņemt nākamajā Baltijas parlamentāriešu sesijā Rīgā.

Baltijas asamblejas 17. sesija pieņēma šādus dokumentus: "Paziņojums par Baltijas valstu integrāciju NATO", "Aicinājums Baltijas valstu Ministru padomei par dzelzceļa transporta attīstību", "Rezolūcija par jaunatnes tūrisma attīstību Baltijas valstīs un Baltijas jūras reģionā", "Rezolūcija par muzeju izglītojošās un pedagoģiskās darbības aktivizēšanu", "Nolikums par Baltijas asamblejas sekretariātu", "Lēmums par Baltijas asamblejas budžetu 2001. gadam". ( Dokumentus publicējam atsevišķi. )

Baltijas asamblejas budžets nākamajam gadam ir 307 601 dolārs, izdevumus BA darbības nodrošināšanai vienlīdzīgās daļās sedz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas parlamenti.

Plenārsēdē informāciju sniedza BA balvu literatūrā, mākslā un zinātnē apvienotās žūrijas priekšsēdētājs profesors Stasis Vaitekūns. Viņš aicināja apsvērt iespēju turpmāk piešķirt BA balvu arī politikā, ja tas patlaban nav iespējams, tad derētu nodibināt īpašu BA medaļu, ar ko apbalvot politiķus par īpašiem nopelniem Baltijas valstu integrācijā.

8. decembra novakarē krāšņajā Sv. Kazimira baznīcā Viļņā svinīgi tika pasniegtas Baltijas asamblejas balvas literatūrā, mākslā un zinātnē. Balvas -naudas prēmija un sievietes-putna statuete - šogad piešķirts latviešu dzejniekam Jānim Rokpelnim, igauņu komponistam Veljo Tormisam un lietuviešu kultūras pētniekam un pedagogam Silvestram Gaižjūnam. Starp citu, tieši S. Gaižjūns pēdējos gados ir daudz veicis latviešu literatūras un kultūras popularizēšanā Lietuvā un Ziemeļvalstīs, viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Jaunos BA balvu saņēmējus ar ļoti iespaidīgu deju J. S. Baha mūzikas fonā sveica 1999. gada Baltijas asamblejas balvas mākslā ieguvējs Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra baleta solists Mindaugs Baužis.

BA sesijas noslēgumā par asamblejas prezidija priekšsēdētāju vienbalsīgi ievēlēja Latvijas delegācijas vadītāju Romualdu Ražuku, bet par viņa vietniekiem - Audrju Klišoni un Trivimi Vellisti.

Nākamreiz Baltijas asamblejas dalībnieki tiksies Rīgā 2001. gadā, darbs risināsies no 31. maija līdz 2. jūnijam.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV",

Viņi stāvēja pie Baltijas asamblejas šūpuļa, bijušie Baltijas valstu parlamentu vadītāji: Arnolds Rītels, Anatolijs Gorbunovs un Vītauts Landsberģis
Baltijas asamblejas balvu laureātus sveic 1999.gada laureāts Mindaugs Baužis; 2000.gada Baltijas asamblejas balvu ieguvēji: Silvestrs Gaižjūns un Jānis Rokpelnis
Baltijas asambleja ar tautiski izrakstītām lentēm godināja savus ciltstēvus: Vītautu Landsberģi, Anatoliju Gorbunovu un Arnoldu Rītelu

"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenti

Bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs:

Lai stiprinātos vienotība mūsu tautu labklājības vārdā

Godātais priekšsēdētāj, Prezidij, dāmas un kungi!

Atļaujiet vispirms pateikties šīs sesijas rīkotājiem par uzaicinājumu šeit būt, par iespēju satikties ar ilgāku laiku neredzētiem, teikšu tā, Atmodas laika cīņu biedriem, kā arī par iespēju uzrunāt jūs no šīs tribīnes.

Jā, tieši tas laiks, kas aizsākās pirms desmit, pat mazliet vairāk, gadiem un ko mēs Latvijā saucam par tautas Atmodas laiku, pacēla Lietuvas, Igaunijas un Latvijas vienotību vēl nebijušā augstā līmenī.

Baltijas valstis savu neatkarību zaudēja okupācijas rezultātā, kas tika īstenota pēc viena scenārija. Tieši tāpat - pēc vienota scenārija - mums bija jāīsteno arī atgriezeniskais mērķis, proti, jāatjauno un jānostiprina neatkarība. Arī padomju karaspēka izvešanu varēja panākt, tikai saskaņoti rīkojoties.

Mūsu atbalstītājiem Rietumos un Krievijā toreiz bija vajadzīgs vienots sarunu partneris.

Runa Baltijas asamblejas 17.sesijā 2000. gada 8. decembrī Viļņā

Savukārt pašām Baltijas valstīm bija nepieciešama institūcija, kas vienlaikus pārstāvētu mūsu kopību, koordinētu mūsu rīcību un paustu vienotas prasības starptautiskajai sabiedrībai. Par šādu institūciju līdz ar neatkarības pirmo oficiālo pieteikumu 1990. gadā kļuva Baltijas padome.

Protams, rietumvalstis toreiz respektēja Igaunijas, Lietuvas un Latvijas suverenitāti un ar katru no mūsu valstīm veidoja konkrētas, divpusējas politiskās un ekonomiskās attiecības. Tomēr tai pašā laikā Eiropas mērogā mūsu valstis uztvēra kā vienotu Baltijas telpu ar kopīgu likteni visa 20. gadsimta garumā.

Nešaubos, ka, tieši pateicoties mūsu saliedētībai un politiski saskaņotai rīcībai, mēs tik drīz pēc neatkarības "de facto" atgūšanas tikām uzņemti ANO un spējām iestāties Eiropas Padomē.

Attiecības ar PSRS īpaši sarežģītas bija 1990. un 1991. gadā, faktiski līdz pat Padomju karaspēka izvešanai. Un tomēr pēc katra PSRS demarša sekoja Baltijas padomes politisks paziņojums. Tam bija liela nozīme, jo tādējādi mēs devām skaidrus signālus rietumvalstīm.

Kad 1992. gadā pirms galotņu apspriedes Helsinkos kulmināciju sasniedza mūsu valstu cīņa par PSRS karaspēka izvešanu, atkal bija svarīgi, ka starptautiskā sabiedrība caur Zviedriju un tās premjeru Karlu Biltu kā vidutāju varēja runāt ar Baltijas valstīm kā vienotu bloku.

Šī vienotība bija izteikta. Faktiski tik izteikta, ka reizēm mums kā suverēnu valstu vadītājiem jau uzmācās zināma nepacietība. Atceros, ka Vītauts Landsberģis reiz pat izsaucās - kad mēs vienreiz beigsim braukāt pa ārzemēm kā trīnīši! Tik tiešām - visos starptautiskajos forumos un tiekoties ar lielvalstu vadītājiem - Bušu, Kolu un citiem - mēs vienmēr bijām trijatā.

Tomēr šis izteikti ciešais "trīnīšu" laiks pagāja visai ātri. To drīz vien nomainīja nepieciešamība veikt ekonomiskās reformas, turklāt tas bija laiks, kad bija jāveido divpusējās attiecības, arī triju Baltijas valstu starpā.

Mūsu atbalstītāji Rietumos dažreiz ar neizpratni jautāja - kāpēc neieviešat vienotu valūtu, kāpēc veidojat atsevišķas muitas, nevis vienu kopīgu, kāpēc Baltijas valstīs nav vienota tirgus, ekonomiskās telpas utt.?

Toreiz atbilde bija vienkārša - mums jau vēl nav atsevišķā un tāpēc arī nav, no kā veidot kopīgo. Nācās atjaunot, praktiski no jauna veidot tos tirgus elementus, kas raksturīgi brīvā tirgus ekonomikai, kā arī valstiskās struktūras, kas nodrošinātu tirgus ekonomikas darbību.

Cienījamās deputātes un godātie deputāti!

Lai izteiktu savas pārdomas par Baltijas valstu šodienu un nākotni, es turpinājumā vēlētos runāt kā Latvijas Republikas satiksmes ministrs. Manā pārziņā ir gaisa, jūras un autotransports, ceļi, dzelzceļi, telekomunikācijas un informātika. Analizējot šo nozaru attīstību, daudz kas kļūst uzskatāmāks un atklājas zināmas konsekvences.

Mēs varam sev uzdot jautājumus - ko šodien mūsu draugi Eiropā un citur pasaulē sagaida no Baltijas valstu vienotības, un ko mēs paši gribam ar to panākt? Faktiski joprojām sagaida kopīgu ekonomisko telpu. Tomēr tīrā veidā tas acīmredzot nav iespējams. Pat Eiropas Savienībā vienotā ekonomiskā telpa darbojas ļoti nosacīti, jo vēl aizvien pastāv atšķirīgi valstu pamatlikumi - konstitūcijas - un atšķirīgas valsts iekšējās regulācijas.

Arī triju Baltijas valstu centieni šajā jomā pagaidām ir lielākoties nodomu līmenī. Mēs, piemēram, šobrīd mēģinām izsolīt vienu UMTS mobilā telefona sakaru licenci, kas darbotos visā Baltijas valstu teritorijā. Tomēr baidos, ka varēsim tik vien kā vienlaikus izsolīt katrs savu licenci, jo šo sfēru katrā no mūsu valstīm regulē dažādi likumi.

Baltijas valstu ostas šodien sīvā konkurencē sacenšas par Krievijas un Baltkrievijas tranzīta kravām. Savstarpēji konkurē pat mūsu iekšējās ostas. Un tas ir labi. Konkurence - tātad kvalitāte un attīstība. Iedomājieties, kāda būtu ēdienu un apkalpošanas kvalitāte, ja pilsētā būtu tikai viens restorāns. Labāk, ja šādu ainu nemaz necentīsimies iztēloties.

Cita lieta ir mūsu lielie kopīgie projekti. Piemēram, "Via Baltica" un pasažieru vilciena maršruts Tallina - Varšava. Bez šādiem projektiem gan mēs nevaram iedomāties Baltijas valstu nākotni. Tieši šāda veida vienotība padara mūs par interesantiem partneriem Rietumu acīs un ceļ mūsu konkurētspēju dinamiskajos Eiropas ekonomiskajos procesos.

Jau 90. gadu vidū tika iesākts darbs pie robežu šķērsošanas procedūru atvieglošanas un kopīgo robežkontroles punktu izveidošanas starp Baltijas valstīm. Diemžēl praksē ne vienmēr izdodas vienoti atrisināt šādus jautājumus.

Šobrīd starp Latviju un Lietuvu darbojas viens kopīgais robežkontroles punkts Grenctāle - Saločiai. Tiek gatavoti vēl divi, kas aizkavējušies finansiālu problēmu dēļ. Savukārt starp Latviju un Igauniju izveidoti trīs kopējie robežkontroles punkti. Šādi risinot robežu šķērsošanu, tiek izslēgta dažādu kontroles funkciju dublēšanās, tas samazina uz robežām iztērēto laiku un, kā rāda prakse, uzlabo transporta līdzekļu un kravu kontroli.

Tomēr transporta plūsmas kustību varētu vēl vairāk paātrināt, ja izdotos Baltijas valstu atbildīgajiem dienestiem vienoties par vēl vienkāršākām un vairāk unificētām prasībām, nododot kravas kontrolei.

Šajā jomā vēl 1998.gadā mūsu valstu premjeri parakstīja līgumu, kas paredz vienotu tranzīta procedūru, šķērsojot Baltijas valstis. Līdz ar to, iebraucot vienā valstī, krava varētu šķērsot arī pārējās Baltijas valstis bez atkārtotas kontroles, uzrādot tikai vienu dokumentu.

Diemžēl arī šajā jautājumā vēl ir vairāki praktiski jautājumi, kas nav atrisināti. Tie ir saistīti ar atšķirīgu terminoloģiju, deklarācijas veidlapas aizpildīšanu, ar muitas parāda aprēķināšanu, galvojuma darbību visās dalībvalstīs, informācijas apmaiņu un citām tehniskām lietām. Tomēr ceru, ka šis līgums reāli sāks darboties vistuvākajā laikā.

Manuprāt, lai padarītu Baltijas reģionu pievilcīgu, vispirms mums ir vajadzīga izpratne, ka interesi par sevi pasaulē varam uzturēt, ja veidosim vienota reģiona tēlu. Manuprāt, šāda izpratne mums jau ir. Nesen, piemēram, Sanktpēterburgā Eiroāzijas mēroga konferencē, runājot par tranzīta plūsmu no Austrumiem uz Rietumiem un no Dienvidiem uz Ziemeļiem, gan Igaunijas, gan Lietuvas, gan Latvijas satiksmes ministri kā Sibīrijas dzelzceļa maģistrāles galapunktu nosauca Baltiju, nevis katrs savas valsts ostas. Tas pats notika, šādu piedāvājumu izsakot Ķīnai.

Pirms nedēļas plaši pārstāvēto Kazahstānas premjera vietnieka vadīto delegāciju draudzīgi sagaidījām ierodamies no Lietuvas un pēc tam pavadījām tālāk uz Igauniju. Tas mums šķiet pilnīgi loģiski un normāli - iepazīstināt potenciālo biznesa partneri ar transporta priekšrocībām visā Baltijas reģionā. Galvenais - lai būtu ieinteresēts dialogs un piedāvājums. Un tas nekas, ja šodien izvēlas ostu, piemēram, Igaunijā. Citreiz vai cits partneris izvēlēsies ostu Latvijā vai Lietuvā.

Manuprāt, trīs Baltijas valstu parlamentu, valdību un ministriju sadarbība pierāda to, ka arī šodien mums vienotība ir nepieciešama un izdevīga. Pasaulē jau sen ir pierādījies, ka konkurentu sadarbības ideja ir pamatota un starptautiskā sabiedrība to vērtē ļoti augstu un respektē. Galvenais ir būt skaidrībā, kādas ir mūsu kopīgās intereses un kādus mērķus vēlamies sasniegt.

Manuprāt, ļoti svarīgi ir arī tas, lai starptautiskā sabiedrība skaidri sajustu, ka Igaunijas, Lietuvas un Latvijas sadarbība ir balstīta uz Eiropas Savienības un Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) standartiem. Ja kāda ceturtā valsts kādu no mūsu trim valstīm politisku vai ekonomisku apsvērumu dēļ diskriminē, tad Baltijas valstīm nepārprotami visai pasaulei jāpasaka, ka šī ceturtā valsts pārkāpj un ignorē PTO prasības un ES standartus. Manuprāt, tieši starptautiskās tiesības un normas ir visefektīvākais mazo valstu aizsardzības un cīņas līdzeklis. Tas konsekventi ikreiz, kad nepieciešams, ir jāizmanto. Turklāt starptautiskajās institūcijās mūsu vienotā nostāja ir ne vien ātrāk pamanāma, bet spēj radīt arī pārliecinošāku respektu.

Godātie parlamentārieši!

Beidzot šo nelielo uzrunu, es gribētu secināt, ka triju Baltijas valstu kopībai ir un būs būtiska nozīme, īpaši konkurences cīņā ar citiem Eiropas un pat pasaules reģioniem. Tomēr vienlaikus jāņem vērā, ka pati vienotība kā tāda arī attīstās. Tā iegūst jaunas, laikam atbilstošas formas. Šie desmit gadi ir tam pierādījums. No "trīnīšiem", kas kopīgi pauda savas vēlmes un centienus, kas pasaulei klāstīja savus atbrīvošanās mērķus, tagad esam kļuvuši vienoti caur atšķirīgo.

Desmit gados mūsu starpā ir veidojies un lielā mērā arī izveidojies viss labais, kam ir jābūt trīs kaimiņu starpā. Tā ir veselīga sacensība par to, lai es dzīvotu labāk nekā kaimiņš, bet vienlaikus apziņa, ka mums kopīgi jārūpējas par savu kopīgo Baltijas reģiona māju, kurā dzīvojam. Lai tā ir skaista, stipra, silta un apgādāta ar visu, kas nepieciešams modernai un kvalitatīvai dzīvei. Tas lielā mērā ir arī tolerances jautājums.

Es novēlu mums visiem turpināt un attīstīt mūsu vienotību Igaunijas, Latvijas un Lietuvas labklājības vārdā!

 

Bijušais Lietuvas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis:

Bet mēs toreiz nesaļodzījāmies

Pirms desmit gadiem, 1990. gada 1. decembrī, šajā zālē pulcējās triju Baltijas valstu parlamentārieši uz kopīgu, savdabīgu triju Augstāko padomju sesiju. Varbūt šis fakts der Ginesa rekordu grāmatai, bet tolaik mums rūpēja pavisam citas lietas. Trīs parlamenti publiski paziņoja pasaulei, ka Lietuva, Latvija un Igaunija negatavojas piedalīties un nekad neparakstīs kaut kādu Padomju savienības līgumu. Trīs parlamenti vērsās pie citiem pasaules parlamentāriešiem, atgādinot, ka trīs Baltijas tautas pagātnē ar ieročiem rokās pretojās padomju okupācijai un aneksijai, bet tagad iet uz brīvību pa mierīgi demokrātisku ceļu, un aicināja izmantot visu savu ietekmi, lai PSRS bez vilcināšanās sāktu sarunas par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas neatkarības atzīšanu un lai tiktu noteikti un saskaņoti termiņi PSRS karaspēka izvākšanai no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas.

Runa Baltijas asamblejas 17.sesijā 2000. gada 8. decembrī Viļņā

Tolaik šīs prasības tika uzskatītas par radikālām un, kā tagad mēdz teikt, tās ērcināja lielo kaimiņu un saimnieku; jo vairāk tāpēc, ka pār visām trim Baltijas tautām jau vīdēja asiņainas izrēķināšanās draudi. Taču mēs nesaļodzījāmies, un pēc deviņiem mēnešiem Padomju savienība atzina mūsu visu neatkarību. Nepagāja pat divi gadi, kad prasība nekavējoties izvest Krievijas karaspēku tika atkārtota un pieņemta galotņu tikšanās laikā Helsinkos, piedaloties un piekrītot pašai Krievijai, tika parakstīta Lietuvas un Krievijas vienošanās par visa karaspēka izvešanu gada laikā, un Apvienoto Nāciju Organizācija rekomendēja drīzāk parakstīt tādas pašas vienošanās Krievijai ar Latviju un Krievijai ar Igauniju. Atkārtoju, tas viss tika panākts nepilnu divu gadu laikā pēc vēsturiskās triju parlamentu Viļņas sanāksmes, kuras desmito gadskārtu mēs šodien pieminam.

Vērts atzīmēt, ka tas viss tika sasniegts, pateicoties arī Krievijas tālaika vadības, vispirms prezidenta Borisa Jeļcina, demokrātiskajai un cilvēciski saprātīgajai nostājai.

Vērts un arī nepieciešams atgādināt, it īpaši šajā reizē, ka visu triju valstu politiski diplomātisko cīņu no 1990. līdz 1992. gadam koordinēja Baltijas padome. Tā tika izveidota 1990. gada pavasarī, kad triju valstu vadītāji tikās Tallinā. Savas darbības divarpus gados tā pieņēma gandrīz simt dokumentu, un starp tiem ir arī tā pati 1990. gada 1. decembra rezolūcija par starpparlamentu darba komisijas izveidi, tas ir, pilnvarojums noteikt principus, kas nekavējoties kļuva par pamatu mūsu Baltijas asamblejai.

Man ir patīkami pieminēt Baltijas padomi arī šajā aspektā - tā bija Baltijas asamblejas pamatlicēja un māte dzemdinātāja.

Šajā sesijā piedalās visi trīs toreizējie Baltijas padomes vadītāji. Man bija ļoti patīkami vakar satikties ar Anatoliju Gorbunovu no Latvijas un Arnoldu Rītelu no Igaunijas, mīļi sveicu viņus šodien šajā zālē un paziņoju jums, mīļie kolēģi, ka mēs esam sagatavojuši nelielu kopīgu apsveikumu šai asamblejas sesijai ar dažiem atgādinājumiem un novēlējumiem. Ar jūsu atļauju es to nolasīšu tieši angļu mēlē. (Apsveikuma teksts publicēts "LV" 1. lpp.)

Man ir ļoti patīkami jūs visus vēlreiz sveikt šajā zālē, atgādinot notikumus, bez kuriem Baltijas asambleja nebūtu radusies. Par vienu no tādiem notikumiem pauž uzraksts virs ieejas šajā zālē:

1990. 11. 03. te tika atjaunota

Lietuvas valsts.

Te mēs līksmojām un skandējām: Lietuva jau brīva! Latvija būs brīva! Igaunija būs brīva! Tā arī notika.

Paldies par jūsu uzmanību!

"LV" tulkojums (Andris Sproģis)

no lietuviešu valodas

 

Bijušais Igaunijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Arnolds Rītels:

Baltijas asamblejas darbs ir nācis par labu mums visiem

Cilvēkam raksturīgi, ka saistībā ar tāda veida vēsturiskiem notikumiem domas atkal atgriežas bijušajos laikos. Jo, tieši pamatojoties uz paša dzīves pieredzi, cilvēks spēj labāk apjēgt tagadni un ielūkoties nākotnē.

Tādējādi ir saprotams, ka šodien, kad atzīmējam Latvijas, Lietuvas un Igaunijas parlamentu kopīgās darbības desmitgadi, domas atgriežas pie mūsu sadarbības sākumiem, pie tā, kas kopīgi sasniegts.

Salīdzinājumā ar citām tautām pasaulē mēs trīs esam mazas tautas. Un tomēr gadu tūkstošu ritumā esam spējuši radīt savdabīgu kultūru, izveidot savas valodas. Tas viss nav nācis viegli, ne reizi vien mēs visi kļuvām par lielu tautu iekarojumu. Taču, par spīti visām grūtībām, meklējot un rodot cits cita atbalstu, mēs spējām izturēt.

Jau uz divdesmitā gadsimta otrā gadu desmita sliekšņa, kad mūsu tautas vēstures arēnā parādījās kā trīs Baltijas valstis.

Runa Baltijas asamblejas 17.sesijā 2000. gada 8. decembrī Viļņā

Tieši savstarpējā sadarbība mūs tiktāl spēcināja, ka tajos apstākļos neviens nespēja stāties ceļā mūsu brīvības centieniem. Tomēr turpmāk mums, ak vai, atkal nācās savu brīvību zaudēt. Esmu pārliecināts, ja arī tad mēs savu brīvību būtu aizstāvējuši kopā, 1940. gada notikumi pavērstos pavisam citādi.

Nākamo iespēju paust mūsu tautu gribu pavēra pārbūve. 1988. gadā pretrunas sasniedza kulmināciju, sašutums aptvēra visus tautas slāņus. Un jau 1988. gada 16. novembrī Igaunijas Augstākā padome pieņēma lēmumu, kas noteica, ka pašu pieņemtie likumi pret Maskavas nolēmumiem ir prioritāri, un izvirzīja prasību, lai tiktu atjaunota neatkarība.

Maskava reaģēja ļoti asi, un jau minētais lēmums tika atcelts. Tam par spīti savā turpmākajā darbībā mēs vadījāmies no 16. novembra lēmuma. Pēc kāda laika līdzīgi rīkojās arī Latvija un Lietuva. Tas atkal kļuva par sākotni ciešai sadarbībai, tās galvenais pamats bija sabiedriskās kustības.

Mūsu kopīgie centieni uz neatkarību sastapās ar krievu valodā runājošo vietējo iedzīvotāju stipru pretdarbību. Tika izveidota internacionālā kustība, ko koordinēja starp Baltijas valstīm, plānoja plašas masu demonstrācijas, tika pārtraukts uzņēmumu darbs.

Tātad radās draudošs stāvoklis, un vajadzēja izlemt par izšķirošiem soļiem. 1990. gada 10. maijā vēlu, ap pulksten 11-12 vakarā, es piezvanīju Vītautam Landsberģim un Anatolijam Gorbunovam. Es piedāvāju saviem kolēģiem tikšanos, lai izveidotu Baltijas padomi. Paudu arī viedokli, ka tam par pamatu varētu būt vēsturiskā pēctecība - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas 1934. gada Ženēvas vienošanās par sadarbību.

Mani kolēģi Landsberģis un Gorbunovs visnotaļ ierosinājumu atbalstīja. Jau 12. maijā viņi ieradās Tallinā, kur mēs parakstījām mūsu pirmo kopīgo deklarāciju.

Pēc tam sākās ļoti intensīvs darbs Baltijas padomē. Mēs tikāmies pēc katrām trim, bet, ja bija nepieciešams, arī ik pēc divām nedēļām. Tas bija vajadzīgs, lai pieņemtu likumus, kas regulē sadarbību, kā arī tāpēc, lai Padomju savienībai un visai pasaulei paustu par saviem centieniem. To lielā mērā veicināja sakari, kas bija izveidoti ar Ziemeļvalstīm un Beniluksa valstīm.

Baltijas padomes darbības laikā mēs pieņēmām 96 dažādus dokumentus. Esmu pārliecināts: visupirms tieši tālab, ka mūsu tautas sadarbojās Baltijas padomē, mēs spējām atjaunot mūsu valstu neatkarību.

Es gribu izteikt pateicību Vītautam Landsberģim un Anatolijam Gorbunovam, visiem tālaika vadītājiem, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautām, kas tik vienprātīgi darbojās kopējā mērķa vārdā. Pateicoties jums visiem, mēs spējām atjaunot neatkarību un ķerties pie mierīga atjaunotnes darba.

Protams, tas bija pamats arī turpmākajai sadarbībai. Ņemot to vērā, arī tika izveidota Baltijas asambleja, par tās uzdevumu kļuva atjaunot savas valstis, attīstot reģionālo sadarbību, bet pēc tam kopā tiekties uz reālo kultūras telpu - Eiropu. Te es domāju gan Eiropas Savienību, gan Eiropas kopējās drošības struktūras.

Baltijas asamblejā rit ļoti nopietna sadarbība, man ir iespēja tajā līdzdarboties vairāku gadu gaitā. Un esmu pārliecināts, ka šis darbs ir nācis par labu mums visiem.

Tajā pašā laikā pievienošanās Eiropas Savienībai un Eiropas drošības struktūrām nenozīmē, ka zūd nepieciešamība pēc Baltijas valstu savstarpējās kopdarbības. Jo tieši reģionālajai sadarbībai arvien ir bijusi būtiska vieta sabiedrības attīstībā. Turklāt Baltijas jūras reģions attiecināms uz Ziemeļvalstīm, kur bargo ziemeļu iedzīvotāji izstrādājuši saudzējošu dzīvesveidu.

Vēsturiskiem notikumiem ir raksturīgi, ka tie mēdz atkārtoties. Lai arī cik labi mums izdotos integrēties jaunajos apstākļos, mūsu triju mazo valstu sadarbība jau izveidotajās struktūrās būs aktuāla arī turpmāk.

"LV" tulkojums (Andris Sproģis)

no krievu valodas

Latvijas Republikas delegācijas Baltijas asamblejā vadītājs Romualds Ražuks:

Kad jāizmanto priekšrocības, ko dod mūsu visu sadarbība

Ziņojums Baltijas asamblejas 17.sesijā 2000.gada 8.decembrī Viļņā

Atļaujiet man jūs sveikt Latvijas delegācijas vārdā. Īpaši es gribētu apsveikt mūsu viesmīlīgos namatēvus - jauno Lietuvas delegāciju. Es ceru, ka mums veidosies tikpat veiksmīga sadarbība kā ar iepriekšējo delegāciju un mēs kļūsim ne tikai labi kolēģi, bet arī draugi. Neviena sadarbība nebūs veiksmīga, ja tā veidosies tikai starp institūcijām, nevis starp cilvēkiem. Es jūs aicinu uz sadarbību un vēlu mums visiem veiksmīgu sesiju.

Tā kā Lietuvas delegācija vēl ir ļoti jauna, es mazliet papildināšu Klišoņa kunga ziņojumu par Baltijas asamblejas paveikto laikā kopš iepriekšējās sesijas. Izdarīts ir daudz. Kopā ar Beniluksa kolēģiem esam strādājuši pie pārrobežu sadarbības jautājuma. Pirms gada Rīgā notika konference par pārrobežu sadarbību, kuras nobeiguma dokumentā tika ietverts aicinājums sekmēt sadarbību starp Baltijas asambleju un pašvaldībām. Atsaucoties uz šo aicinājumu, kā turpinājumu iesāktajam mēs gatavojam konferenci par pārrobežu sadarbību robežpilsētās. Konference notiks Valkā nākamā gada 9.februārī. Mēs esam jau sagatavojuši tās programmu un rīt to apspriedīsim ar Beniluksa kolēģiem. Ceru, ka tā būs interesanta un noderīga tikšanās, kas tiešām sekmēs sasāpējušo Valkas un Valgas problēmu risinājumu. Es gribētu atzīmēt arī 2. Baltijas un Ziemeļvalstu Bērnu forumu Tallinā septembra vidū. Paldies Igaunijas delegācijai un personiski Sīri Ovīras kundzei par ieguldīto darbu. Tas bija pirmais lielais pasākums, kurā mēs iesaistījām jauniešus, pirmā reize, kad mēs tikāmies ar viņiem darba grupās, diskutējām par viņiem un mums svarīgiem jautājumiem un varējām paskatīties uz sevi ar viņu acīm. Jauniešu atsaucība bija ļoti liela, un vismaz Latvijas jauniešu atsauksmes ir tiešām pozitīvas. Šo iniciatīvu vajadzētu turpināt, bet nu jau jauniešiem pašiem. Mēs varam palīdzēt ar padomu, bet mūsu uzdevums bija iekustināt, parādīt, ka tas ir iespējams. Šajā pašā sakarā es gribētu minēt rezolūcijas projektu par jaunatnes tūrisma attīstību Baltijas valstīs un Baltijas jūras reģionā. Paldies tās autoram Damberga kungam un visai Baltijas asamblejas un Ziemeļu padomes darba grupai par aktīvo darbu. Ar jauniešiem ir saistīta arī pirmās reģionālās vēstures mācību grāmatas iznākšana. Uzskatu, ka tas ir arī Baltijas asamblejas nopelns, jo Izglītības, kultūras un zinātnes komiteja šo ideju apsprieda jau sen. Tā atspoguļojās Baltijas asamblejas rezolūcijā, un šovasar mēs katrs savā valstī rīkojām šīs grāmatas atvēršanas svētkus. Grāmatai bija veltīta arī īpaša konference Viļņā. Par to jāpateicas iepriekšējai Lietuvas delegācijai un īpaši Hofertienes kundzei.

Turpinājumā es gribētu mazliet pieskarties nākotnes plāniem. Latvija šobrīd ir prezidējošā valsts Baltijas Ministru padomē, un pēc šīs sesijas tā pārņems prezidentūru arī Baltijas asamblejā. Tādējādi nākamajā pusgadā mēs būsim prezidējošā valsts abās institūcijās. Mūsuprāt, ir ļoti svarīgi tuvināt Baltijas asamblejas un Baltijas Ministru padomes darba plānošanu un veicināt savstarpējo sadarbību. Pie tā mēs strādājām jau iepriekšējās prezidentūras laikā, un šis noteikti būs viens no mūsu darba virzieniem arī tagad. Patiesībā mēs jau esam sākuši strādāt pie šā jautājuma - Tieslietu komitejā tiek apspriests Burvja kunga sagatavotais dokuments "Kārtība, kādā Baltijas asamblejas locekļi iesniedz jautājumus Baltijas Ministru padomei un saņem uz tiem atbildes". Šī sadarbība ir jāsakārto arī institucionālā ziņā. Atļaujiet man, izmantojot izdevību, pateikties Baltijas Ministru padomes Sekretariātam par tā sagatavoto izsmeļošo materiālu - informāciju par Baltijas Ministru padomes paveikto saistībā ar Baltijas asamblejas rezolūcijām. Tas parāda, ka mūsu darbs nav bijis veltīgs. Es jūs aicinu iepazīties ar šo materiālu.

Tagad par prioritātēm. Latvija savas prezidentūras laikam Baltijas Ministru padomē un arī Baltijas asamblejā ir izvirzījusi vairākus prioritāros virzienus. Pirmām kārtām tā ir savstarpēja informācijas apmaiņa un ārpolitisko jautājumu saskaņošana, īpaši Eiropas Savienības un NATO integrācijas jautājumos. Baltijas valstu kopējās interesēs ir saskaņot ārpolitiskās aktivitātes un darboties savstarpēji papildinoši. Tas ir īpaši svarīgi šobrīd, kad visas trīs Baltijas valstis ir iesaistītas Eiropas Savienības (ES) iestāšanās sarunu procesā un ir nepieciešama operatīva informācijas apmaiņa un pozīciju saskaņošana. Mums ir jāizmanto priekšrocības, ko dod savstarpēja sadarbība, lai ES sarunās sasniegtu labākus rezultātus. Saistībā ar integrāciju NATO aktuāls ir jautājums par Baltijas valstu aizsardzības politikas saskaņošanu, taču par NATO es runāšu mazliet vēlāk. Aizsardzības jomā ir divi svarīgi uzdevumi: likumdošanas aktu saskaņošana un kopīgas militārās iegādes.

Otrais virziens ir uzņēmējdarbības veicināšana Baltijas telpā, sakārtojot juridisko bāzi un atvieglojot robežšķērsošanas procedūru uz Baltijas valstu savstarpējām robežām. Latvijas prezidentūras laikā tiks veicināta Baltijas valstu savstarpējā ekonomiskā sadarbība, sekmējot starp Baltijas valstīm noslēgto līgumu, tai skaitā Brīvās tirdzniecības līguma, Līguma par ārpustarifu barjeras atcelšanu tirdzniecībā, kā arī Līguma par Baltijas valstu vienotu tranzīta procedūru, izpildi.

Trešais virziens ir iedzīvotāju savstarpējo kontaktu veicināšana, tālāk attīstot kopējo izglītības telpu un tūrisma jomu. Šā gada beigās ir paredzēts parakstīt trīspusēju līgumu par vienotas Baltijas izglītības telpas izveidošanu augstākajā izglītībā. Nākamais solis ir Baltijas un Ziemeļvalstu kopīgās izglītības telpas radīšana, un mēs strādāsim, lai šī iecere tiktu īstenota.

Protams, mēs turpināsim līdzšinējo aktīvo sadarbību ar Ziemeļu padomi un Beniluksa parlamentu, tā ir mūsu pastāvīgā prioritāte. Novembra sākumā man bija iespēja piedalīties Ziemeļu padomes sesijā Reikjavīkā. Sadarbība ar Baltijas valstīm bija viens no visplašāk diskutētajiem jautājumiem. Konservatīvo partiju grupa pat bija izvirzījusi priekšlikumu par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iekļaušanu Ziemeļu padomē. Pagaidām tas nav iespējams, Baltijas valstu uzņemšana Ziemeļu padomē ir nākotnes jautājums, un tai jānotiek pakāpeniski, bet es gribētu izteikt pateicību Ziemeļu padomei par pastāvīgo atbalstu un daudzajiem sadarbības priekšlikumiem un idejām, kuras tika izteiktas šīs sesijas laikā. Kolēģi, mums ir jābūt aktīviem un atsaucīgiem pret šiem centieniem sadarboties. Nākamais lielais kopdarbs ir trešā Baltijas asamblejas un Ziemeļu padomes kopīgā sēde Rīgā 2001. gada maijā. Es aicinu jūs jau tagad sākt gatavoties šim nozīmīgajam pasākumam.

Un tagad daži vārdi par NATO. Pēdējā laikā šis jautājums mūs ir nevajadzīgi satraucis un radījis ažiotāžu presē. Atļaujiet man izteikt Latvijas nostāju šajā sakarā, lai kliedētu visas šaubas un nesaprašanās.

• Iestāšanās aliansē ir Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ārpolitikas prioritāte. Latvija atbalsta Igaunijas un Lietuvas uzņemšanu aliansē, tāpat kā šīs valstis atbalsta Latvijas centienus iestāties NATO.

• Latvijas mērķis ir visu triju Baltijas valstu iestāšanās NATO nākamajā paplašināšanās kārtā. Pašlaik nav nekāda pamata apgalvot, ka šis mērķis ir nesasniedzams.

• Baltijas valstu sadarbība NATO jautājumā padara tās par labākām kandidātēm. Tāpēc vislielākās izredzes iestāties NATO ir tad, ja Baltijas valstis kopīgi darbosies šajā virzienā. Līdz šim Latvija, Igaunija un Lietuva to arī ir darījušas, piemēram, savstarpēji koordinējot nacionālo Rīcības plānu dalībai NATO tā sagatavošanas gaitā.

• Tikai vienas Baltijas valsts virzīšana iekļaušanai NATO nākamajā paplašināšanās kārtā neatbilst nevienas Baltijas valsts interesēm. Šāda politika pasliktinātu visu triju valstu izredzes, jo varētu tikt apšaubīta abu pārējo valstu gatavība un vēlēšanās iestāties aliansē.

• Latvija apzinās, ka, pieņemot lēmumu par NATO paplašināšanos, valstis tiks vērtētas individuāli. Taču viens no kritērijiem politiska lēmuma pieņemšanā būs konkrētās valsts ietekme uz visas Eiropas un attiecīgā reģiona drošību. Ņemot vērā NATO uzdevumus, optimālais variants būtu visu Baltijas valstu vienlaicīga uzaicināšana, ja tās ir gatavas dalībai NATO.

• Viena valsts, veicinot savu uzaicināšanu pirms abām pārējām Baltijas valstīm, var netikt uzaicināta tieši tāpēc, ka tas varētu mazināt reģiona drošību kopumā. Gadījumā, ja tiek uzaicināta tikai viena valsts, ir grūti atbildēt uz jautājumu, kāda būs Krievijas politika pret neuzaicinātajām valstīm, jo Krievijas iespējas ietekmēt atsevišķas Baltijas valstis ir lielākas nekā tās iespējas ietekmēt visas Baltijas valstis kopā. Krievijai jāsaņem skaidrs signāls par visu Baltijas valstu uzaicināšanu iestāties NATO.

Es minēšu vēl dažus argumentus par sadarbības nepieciešamību. Ģenerālis Garets, Pentagona eksperts, kas par kandidātvalstīm gatavos Pentagona militāro vērtējumu, kurš tiks izmantots ASV Senātā, lemjot par jaunu dalībvalstu uzņemšanu NATO, ir izteicies, ka Eiropas valstis izmanto kandidātvalstu sašķeltību, lai kavētu NATO tālāku paplašināšanos. Viņš atbalsta visu triju Baltijas valstu vienlaicīgu uzņemšanu NATO. Mūsu sašķeltība tiek izmantota pret mums pašiem. Atcerēsimies, ka jau pirmās neatkarības laikā Baltijas valstis zaudēja savstarpējās sāncensības dēļ, un neatkārtosim šo kļūdu vēlreiz.

Godātie kolēģi, pēc šā izklāsta es uzdrošinos cerēt, ka esmu radījis skaidrību par Latvijas nostāju NATO paplašināšanās jautājumā.

Nobeigumā atļaujiet man izteikt atzinību jaunajai Lietuvas delegācijai un tās sekretariātam par spēju tik īsā laikā sagatavoties Baltijas asamblejas sesijai. Vienlaikus es gribētu pateikties iepriekšējai Lietuvas delegācijai par tās lielo un nesavtīgo ieguldījumu Baltijas valstu sadarbības veicināšanā, kā arī par viesmīlību un sirsnību, kādu mēs vienmēr esam sajutuši, viesojoties Lietuvā. Paldies jums, kolēģi!

Šī sesija notiek Ziemassvētku gaidīšanas, sapratnes un piedošanas laikā. Es ceru, ka arī mēs spēsim rast kompromisu un vienoties par visiem sagatavotajiem dokumentu projektiem.