"Viņi Latviju pa likuma ceļu vedīs uz Eiropas Savienību"

"Dagens Industri"

— 2000.02.12.

Augustā pēc vairāku gadu gaidīšanas darbu sāks "Rīga Graduate School of Law" (RGSL). Aizkavēšanās iemesli bija finansēšana un Latvijas valodas likumi. Pirmie studenti tomēr jau ir sākuši mācības, un šonedēļ viņi apmeklēja Stokholmu.

Tajā pašā laikā, kad Stokholmas Ekonomikas augstskola Latvijas galvaspilsētā Rīgā 1994. gada rudenī atklāja savu māsas skolu, radās arī ideja par juridisku papildu izglītību. Tās sākums bija domāts 1997. gadā, bet telpu finansēšana ievilkās.

Tagad tomēr šīs problēmas ir atrisinātas. Kādreizējo Valsts drošības komitejas telpu remontu Rīgas centrā apmaksā ar starptautisko investīciju banku aizdevumu palīdzību. Vienā ēkas stāvā mitināsies studenti, bet pārējā ēkas daļa tiks izīrēta, un par to gūtie ienākumi tiks izmantoti aizdevuma nomaksāšanai.

RGSL telpas atrodas tieši līdzās Rīgas Ekonomikas augstskolai, un pastāv doma, ka kopīga administrācija ietaupīs abu skolu izdevumus. Patlaban arī notiek sarunas par vēl ciešāku sadarbību sakarā ar to, ka abas mācību iestādes pēc desmit gadiem nonāks baltiešu īpašumā.

Zviedrijas valdība desmit gadu periodā piešķirs 40 miljonus kronu, bet Latvijas valdība rūpēsies par dažādām nodokļu atlaidēm.

Ēku uzdāvināja Sorosa fonds, kas turklāt desmit gadu periodā piešķirs pusmiljonu dolāru, un Vallenberga fonds piešķirs 20 miljonus kronu. RGSL no Eiropas Savienības saņems apmēram 5 miljonus zviedru kronu.

Baltijas valstīs lielu interesi ir izraisījusi juristu izglītība, kas studentiem beigās ļaus iegūt maģistra grādu. 23 studenti, kas tagad jau ir sākuši mācīties, ir no Latvijas, bet kad rudenī mācības sāks apmēram 50 jaunu studentu, viņi būs gan no Latvijas, gan Igaunijas un Lietuvas.

Stokholmas apmeklējuma laikā studentiem tika dota iespēja tikties ar tieslietu ministri Lailu Freivaldi. Tā kā viņa ir latviete, viņai par jauno mācību iestādi ir gan personiska, gan profesionāla interese.

Laila Freivalde uzskata, ka RGSL veiks svarīgu funkciju, uzlabojot Baltijas valstu iespējas kļūt par Eiropas Savienības dalībniecēm.

"Jaunajiem juristiem būs ļoti svarīga funkcija tieslietu sistēmas attīstīšanā, kas ir priekšnoteikums dalībai Eiropas Savienībā", ministre teica.

Rodžers Laršons

"Martas ienāk Latvijā"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.02.09.

Somijas zviedru Martu biedrībai ir izdevies saņemt tiešu ES Komisijas atbalstu savam jaunajam projektam "Latvijas sieviešu resursu centrs". Eiropas Savienība apmaksās 70% no 1,3 miljonus marku kopējā budžeta.

"Tieši Latviju mēs izvēlējāmies tāpēcļ, ka šajā valstī ir vairāk sociālo problēmu nekā Lietuvā, kurā ir daudz mazāka krievu minoritāte, un Igaunijā, kuras sociālā un ekonomiskā attīstība ir nesalīdzināmi labāka", teica projekta vadītāja Ingera Šaumane ( Inger Schauman ). Šo izvēli veicināja arī Latvijas lielā ieinteresētība sadarboties.

Somijas zviedru Martu biedrībai jau kopš 1998. gada ir izveidojušies kontakti ar trim sieviešu organizācijām Latvijā — Vientuļo māšu biedrību, Sieviešu tiesību institūtu un Sieviešu uzņēmēju klubu. Nolūks ir izveidot struktūru bezdarbniecēm un mazatalgotām sievietēm, kuras dzīvo grūtos ekonomiskajos un sociālajos apstākļos.

Šis projekts ar izglītību un padomdošanu uzlabos sieviešu un bērnu dzīves apstākļus, dos sievietēm lielāku paļāvību uz saviem spēkiem un stimulēs viņu iesaistīšanos sabiedrības dzīvē. Otrs mērķis ir palielināt līdztiesību.

Pastāv vēlme arī izveidot ciešas saites starp Latvijas un Somijas sievietēm "zāles sakņu līmenī" un nodrošināt sevišķi grūtā situācijā nonākušām krieviski runājošām Latvijas sievietēm labākas iespējas integrēties sabiedrībā un nepieļaut, izstumšanu no tās.

"Nav nekādu šaubu, ka palīdzība ir nepieciešama arī vīriešiem, taču te bieži vien runa ir par gandrīz bezcerīgiem gadījumiem. Daudzi vīrieši ir nodzērušies un pilnībā izstumti no sabiedrības. Palīdzot sievietēm, mēs palīdzēsim arī vīriešiem", Šaumane paskaidro.

Rīgā atklās Martu centru, kas sniegs bezmaksas padomus sociālajos, tieslietu un psiholoģiskos jautājumos. Organizēs arī dažādus kursus, seminārus un praktiskās nodarbības.

Nolūks gluži vienkārši ir sniegt palīdzību pašpalīdzībai.

"Mēs esam ņēmuši vērā viņu aktuālās vajadzības, nevis devušies turp un teikuši, ka visam ir jābūt kā Martu biedrībā Somijā", norāda biedrības priekšsēde Martina Harmsa-Ālto ( Martina Harms-Aalto ).

Lauku sievietēm plānoti apmēram trīsdesmit semināri, arī vadībā un mazajā uzņēmējdarbībā. Svarīgs mērķis ir atjaunot pilsonisko sabiedrību, ko padomju diktatūra mērķtiecīgi iznīcināja.

"Šis ir ārkārtīgi ambiciozs projekts, un mēs esam ļoti lepnas", Harmsa-Ālto piebilst.

Ingera Šaumane uzsver, ka krievietes patiešām vēlas iemācīties latviešu valodu, taču viņas vajagot uzmundrināt nākt klajā ar savu iniciatīvu.

Šaumane nav redzējusi tiešu krievu tautības iedzīvotāju diskrimināciju, lai gan abas tautas nevarot uzskatīt par līdztiesīgām.

Stefans Brūnovs

"Rīgā notiesāts partizāns"

"Izvestija"

— 2000.02.11.

Amans Tuļejevs uzskata, ka Rīgas tiesas spriedums Lielā tēvijas kara partizānam Vasilijam Kononovam radīs "bīstamu precedentu".

Rīgas tiesas 21.javārī pasludinātais spriedums Lielā tēvijas kara partizānam Vasilijam Kononovam rada bīstamu precedentu. Par to intervijā Krievijas informācijas aģentūrai Novosti izteicās Kemerovas apgabala gubernators Amans Tuļejevs.

Tiesa Kononovam inkriminēja, ka viņš kopā ar savu nodaļu 1944.gadā kādā no Latvijas sādžām esot nogalinājis deviņus iedzīvotājus ("sešus policistus un trīs tautas nodevējus"). Kononova vaina tiek pierādīta tikai ar kritušo radinieku liecībām, kurās tiek apgalvots, ka tie esot bijuši "mierīgi zemnieki". Turklāt liecinieki nav pilnīgi pārliecināti par Kononova personīgo līdzdalību šajā epizodē, bet pats bijušais partizāns pilnībā noliedz pret sevi vērstās apsūdzības. Neraugoties uz to, pusotru gadu, kamēr tika gatavots tiesas process, invalīds tika turēts ieslodzījumā aiz restēm. Viņam pat neļāva pavadīt pēdējā gaitā šajā laikā mirušo dēlu un divus brāļus. Tagad viņam ir piespriests sešu gadu cietumsods.

Runājot Amana Tuļejeva vārdiem, "Latvija, kas ir Eiropas Savienības kandidātvalsts, ne jau pirmo reizi vien pret krievvalodīgo minoritāti izmanto tādus standartus, kādi Eiropā netiek atzīti ne pret vienu, atskaitot krievus."

Viņš atgādināja, ka tad, kad Latvija pieņēma diskriminējošo pilsonības likumu, vienīgi Krievijas aktīvā pretdarbība un pēc tās ierosinājuma izrādītais Rietumu spiediens piespieda Rīgu piekāpties. Rīgas tiesā notikušais rada draudus tūkstošiem padomju veterānu, kas ir piedalījušies Eiropas atbrīvošanā no nacisma, un kuri tagad pēc likteņa iegribas ir palikuši nodzīvot atlikušo dzīves daļu mazajā Eiropas nostūrī — Baltijā, atzīmēja Tuļejevs. "Šodien tur tiesā partizānu, bet rīt par upurjēru izvēlēsies kaut kādu veterānu-artilēristu, kura raidītais šāviņš gadījuma pēc (karā gadās visādi) ir ķēris kādu zemnieku māju," teica Kemerovas gubernators. Vai Eiropas tiesa ir norūpējusies par to, ka amerikāņu bumbvedēji Otrā pasaules kara laikā bumboja Drēzdenes dzīvojamos kvartālus, vaicāja Tuļejevs. Savukārt, Savienotās Valstis pašas "nekad un nekur savējos neizdod un vienmēr neatlaidīgi aizstāv," teica gubernators.

Amans Tuļejevs īpaši uzsvēra, ka Rietumos neviens neesot izteicis protestu sakarā ar partizāna — cīnītāja pret nacismu — notiesāšanu. Tomēr Rietumu politiķi sāka taurēt trauksmi sakarā ar to, ka Austrijā valdībā tika iesaistīti neonacistiskās partijas pārstāvji. Tieši te, pēc Tuļejeva domām, izpaužas "dubultstandartu politika" attiecībā pret Krieviju.

"Mēs, lietuvieši, Ignalinu nemīlam"

"Dagens Nyheter"

— 2000.02.15.

Viļņa. Visi lietuvieši ļoti labi saprot, ka Ignalinas atomspēkstacijas — valstī dominējošā elektroenerģijas ražotāja — slēgšana būs sāpīga, tomēr ne visi ir noskumuši.

"Es labi atceros 1989. gadu, kad neatkarības kustība rīkoja demonstrācijas pret šīs atomspēkstacijas tālāko izbūvi. Nebūt nav tā, ka mēs, lietuvieši, mīlam Ignalinu. Tas bija padomju laika projekts ar pārāk lielu jaudu, kas mums nebija vajadzīgs", sarunā ar Dagens Nyheter teica premjerministrs Andrs Kubiļus.

Kubiļus, kurš savā amatā stājās tikai pirms dažiem mēnešiem, saka, ka Ignalinas slēgšana izmaksās ārkārtīgi dārgi un ka šis process būs ilgstošs.

"Ir nepieciešami lieli ieguldījumi, arī no Zviedrijas, lai radītu alternatīvu enerģijas avotu un nodrošinātu sociālo attīstību Visaginā un tās apkaimē", Kubiļus norādīja.

Nākamnedēļ viņš plāno apmeklēt Ignalinu un Visaginu, lai gūtu priekšstatu par dažādajām vajadzībām.

"Pagaidām nekas nav izplānots, taču viens no ekonomikas ministra vietniekiem tagad strādās vienīgi ar Ignalinas atomspēkstacijas likvidāciju un Visaginas attīstīšanu", premjers teica.

Spēkstacijas slēgšanu ir pieprasījusi Eiropas Savienība, un aizvien lielāka sabiedrības daļa bažījas, ka Lietuva pēc iestāšanās Eiropas Savienībā atkal zaudēs savu suverenitāti.

"Jā, protams, ka daļu no savas atbildības mēs nodosim Eiropas Savienībai, taču integrācija dos mums iespēju piekļūt lielam tirgum", Kubiļus norādīja. Viņš konstatēja, ka pēc 50 gadu okupācijas Lietuva ir tālu atpalikusi no Eiropas Savienības. Dalību Eiropas Savienībā un pat tūlītējās sarunas par šo lietu viņš uzskata par spēcīgu valsts attīstības dzinējspēku. Viņa mērķis tomēr nav sevišķi valdzinošs:

"Es labprāt gribētu, lai Lietuva kļūst par parastu un neinteresantu valsti."

Fakti par Ignalinas atomspēkstaciju:

• Ar savu gandrīz 3000 megavatu jaudu Ignalina ir viena no pasaulē spēcīgākajām ar pilnu jaudu darbinātajām kodolspēkstacijām, un šī jauda divas reizes pārsniedz Lietuvas vajadzības pēc elektroenerģijas. 70 — 75% no savas elektrības šī valsts iegūst no Ignalinas.

• Ignalinas spēkstacija ir būvēta pēc tās pašas padomju tehnoloģijas kā Černobiļa Ukrainā, kas uzsprāga 1986. gadā. Tas uztrauc Eiropas valstis, un G7 — septiņas bagātākās rūpnieciskās valstis — jau 1992. gadā vienojās, ka nepieciešams slēgt visas Černobiļas tipa atomspēkstacijas. Deviņdesmitajos gados rietumvalstis, ir īpaši Zviedrija, ir ieguldījušas simtiem miljonus kronu, lai uzlabotu Ignalinas drošību.

• Cik bīstama ir Ignalinas spēkstacija, kas atrodas 600 kilometrus no Zviedrijas? Zviedru eksperti tagad uzskata, ka avārijas risks nav daudz lielāks kā rietumvalstu atomspēkstacijās.

Mihaēls Viniarskis

"Pēc Ignalinas slēgšanas pilsēta mirs"

Dagens Nyheter"

— 2000.02.15.

Šodien, otrdien, sešas valstis Briselē sāks formālas sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Viena no tām ir Lietuva. Lai varētu apsēsties pie sarunu galda, šī valsts bija spiesta apsolīt slēgt domstarpības izraisošo Ignalinas spēkstaciju, kas atrodas 600 kilometrus no Zviedrijas.

Visagina. Cilvēki iepērkas ar lietu sajauktajā pēcpusdienas sniegputenī. Ģimnāzistes roku rokā iet pa galveno ielu. Starp pelēkajām paneļu mājām žvadzēdamas brauc automašīnas. Viss izskatās gluži tāpat kā jebkurā drūmā pēcpadomju nostūrī.

Tomēr Lietuvas ziemeļaustrumos esošo Visaginas pilsētu, kurā dzīvo 33 000 cilvēku, patlaban ir piemeklējušas ciešanas. Eiropas Savienība šai pilsētai ir piespriedusi nāvessodu. Precīzāk sakot, tuvākajos gados pilsēta mirs lēnā un mokošā nāvē, jo tiks slēgta pāris kilometrus no tās esošā Ignalinas atomspēkstacija. Līdz ar to tiks likvidēts Visaginas dzīvības avots.

Tikai pamazām iedzīvotāji sāk aptvert šo sāpīgo patiesību. Viņi nav saņēmuši skaidru informāciju par to, par ko valdība Viļņā pirms pāris mēnešiem ir vienojusies ar Eiropas Savienību - Lietuva tagad varēs sākt sarunas par iestāšanos ES. Tomēr cena ir augsta - tiks slēgta Ignalinas spēkstacija. Viena reaktora darbība tiks pārtraukta 2005. gadā, bet otrs beigs darboties kaut kad pēc 2010. gada.

Lietuvai līdz ar to ir radušās divas lielas problēmas. Pirmā ir likvidēšanas, demontāžas un apiešanās ar atkritumiem finansēšana, un te runa ir par miljardiem lielām summām. To apmaksās Eiropas Savienība. Otra problēma būs sagādāt alternatīvu avotu šodien Ignalinā saražotajai elektroenerģijai, kas ir vairāk nekā 3/4 no Lietuvā patērētās elektrības. Lietuva droši vien ir no atomenerģijas visatkarīgākā pasaules valsts. Arī to apmaksās Eiropas Savienība.

Šajā globālajā sakarībā nav daudz tādu, kas domātu par tik mazu nostūri kā Visagina. Tomēr pilsētas galvenajā ielā sastaptie cilvēki ir sapratuši notiekošo, un noskaņojums ir diezgan nomākts.

"Mūsu pilsēta gluži vienkārši tiks iznīcināta", teica Aleksandra Bitko, kura mācās 12. klasē. Viņas vecāki ir krievi, un pēc tam, kad viņi kopā ar kopumā 6500 cilvēkiem, kas šobrīd strādā Ignalinā un ar to saistītās nozarēs, būs zaudējuši darbu, neatliks nekas cits kā doties prom. Aleksandra runā lietuviski, taču viņas vecāki šo valodu neprot. Tas nozīmē, ka nekur citur Lietuvā viņi nespēs dabūt kvalificētu darbu.

Tas pats attiecas uz 90% no spēkstacijas personāla, kas ir tikai un vienīgi krievvalodīgs.

Viņas klases biedrenes Irēnas Juodagalvītes māte ir poliete un tēvs lietuvietis, tādēļ viņiem būs vieglāk sākt visu no gala.

"Visi tomēr ir ārkārtīgi uztraukti", Irēna saka.

Padomju Savienības vadība 70. gados nolēma būvēt Ignalinas spēkstaciju. Tā sāka darboties 80. gadu sākumā, un līdztekus atomspēkstacijas personālam tika uzbūvēta Visaginas pilsēta. Ne tagad, ne arī toreiz nebija neviena cita tik liela darba devēja kā Ignalina. Tūkstošiem atomspēkstacijas tehniķu un cita veida personāla darbinieku tika sapulcināti no dažādām Padomju Savienības daļām - viņi ieradās no Kazahstānas, Sibīrijas, Baltkrievijas un Ukrainas, bet gandrīz neviens no Lietuvas - lai sāktu jaunu dzīvi Lietuvas mežā. Viņi nodibināja ģimenes, viņiem piedzima bērni, un viņi te iesakņojās.

Viens no viņiem ir 54 gadus vecais Valērijs Sidorovs, kurš ir kļuvis par bezdarbnieku pēc daudziem Ignalinā nostrādātiem gadiem.

"Es atbraucu no Krievijas, bet kur lai es tagad dodos?", viņš vaicā.

Ukrainis Aleksejs Stelmahs ir spēkstacijas arodbiedrības priekšsēdis. "Kad atbraucām, mēs bijām optimisti, un visi laida pasaulē daudz bērnu. Taču tagad vadība sāk atlaist darbiniekus. Cilvēki ir spiesti aiziet no darba, un noskaņojums ir drūms."

Ignalinas atomspēkstacijas direktors Viktors Ševaldins vada likvidēšanas procesu, lai gan līdz spēkstacijas tehniskās kalpošanas beigām ir vismaz desmit gadi. Viņš izskatās nelaimīgs.

"Tas ir politisks lēmums. Tam nav nekāda tehniska iemesla, ņemot vērā to, ka mēs tik daudz esam izdarījuši drošības palielināšanai. Turklāt vide cietīs no tā, ka atomenerģiju aizstās fosilā kurināmā dedzināšana."

Direktors saka, ka no darba ik gadu tiks atlaisti ne vairāk kā 250 cilvēki (šim skaitlim iebilst Aleksandrs Stelmahs, kurš rēķinās ar 500 cilvēkiem gadā). Ševaldins runā arī par dažādiem aizvietotājdarbiem un ka atlaistie tiekot aicināti sākt savu uzņēmējdarbību.

Pilsētas laikraksta redaktore Zoja Šupajeva ir noskaņota pesimistiski:

"Kurš gan vēlēsies kaut ko darīt nāvei nolemtā pilsētā? Uzņēmējdarbībai te nav nekādas nākotnes. Vienlaikus nenodarbināto jauniešu vidū palielinās sociālās problēmas, un ir sākusies narkotiku lietošana."

Zoja Šupajeva jau ir ievērojusi, kā cilvēki ar augstāko izglītību, kuri vien spēj, pārceļas uz Viļņu vai ārzemēm. Viņu vietā ierodas asociāli elementi un noziedznieki, kas te var tikt pie lētiem dzīvokļiem.

"Būtu ļoti vajadzīga attīstības programma, taču valdība neko nedara. Savukārt rietumvalstīm nav ne jausmas par spēkstacijas slēgšanas sekām. Tiek izšķērdēts liels kapitāls. Tas ir gluži tas pats, kas nokaut vistu, kas dēj zelta olas", viņa teica.

Kā jau tik bieži vēstures gaitā ir noticis, lietuviešiem neviens neko nejautāja - ne tad, kad Ignalina tika celta, ne arī tad, kad tā tiks likvidēta. Šī atomspēkstacija tika radīta kā vienas savienības lielā ideja un tiks slēgta citas savienības idejas dēļ.

Mihaēls Viniarskis

"Apejot Baltiju?"

"Radio Free Europe

/Radio Liberty" — 2000.02.14.

Varētu domāt, ka plāni par jauna naftas cauruļvada un ostu sistēmas celtniecību, kas ļautu Krievijas firmām eksportēt naftu uz Eiropu, neizmantojot tranzītu caur Latviju vai Lietuvu, dod Maskavai spēcīgu instrumentu šo divu Baltijas valstu ietekmēšanai.

Taču dažādu politikā, ekonomikā un ģeogrāfijā sakņojošos iemeslu dēļ tāda cauruļvadu sistēma diez vai atstās šādu iespaidu. Pagājušajā nedēļā Krievijas valdība formāli apstiprināja finansējumu naftas eksporta vada celtniecībai, kurš apietu Latviju un Lietuvu. 800 miljonu dolāru vērtais projekts tā realizācijas gadījumā ļautu Krievijas firmām ietaupīt dažus dolārus uz katru naftas tonnu, ko tagad jāmaksā par tranzīta pakalpojumiem. Bez tam tas dotu Maskavai vēl vienu līdzekli, kā vērst spiedienu pret šīm valstīm.

No vienas puses, Maskava principā varētu pilnībā pārslēgt naftas plūsmas virzienu, tādējādi dodot triecienu šo valstu nacionālajiem ienākumiem, ja vien tās neizrādīs piekāpīgāku attieksmi pret Krievijas prasībām. Bet no otras puses, Maskava varētu izspēlēt Latviju un Lietuvu vienu pret otru, mēģinot saasināt to attiecības.

Pēdējās desmitgades laikā krievu politiskie analītiķi ir bieži apsprieduši šīs draudīgās iespējas. Taču pastāv trīs iemesli domāt, ka Maskava diez vai jelkad spēs tās izmantot visā pilnībā.

Pirmkārt, mazticams, ka šī jaunā eksporta sistēma tiks uzbūvēta tuvākajā laikā, vai pat vispār. Pagājušās nedēļas paziņojums ir tikai pēdējā Maskavas deklarācija par šāda veida plāniem. Visas pārējās ir atdūrušās pret līdzekļu trūkumu vai politiskām domstarpībām dažādu Krievijas firmu un politiķu vidū.

Krievijas pārstāvji pagājušajā nedēļā paziņoja, ka Baltijas cauruļvadu sistēmas pirmā posma - tajā skaitā arī jaunās Primorskas ostas - celtniecība sāksies šī gada pirmajā ceturksnī un tiks pabeigta 18 mēnešu laikā. Neviens neatkarīgs analītiķis neuzskata, ka šādi termiņi ir reāli.

Turklāt Latvijas un Lietuvas eksporta ceļiem ir nozīmīga priekšrocība salīdzinājumā ar jauno Krievijas eksporta ceļu: tie jau pastāv, kamēr jaunais Krievijas ceļš vēl tikai ir jābūvē. Tā rezultātā var paredzēt, ka Krievijas firmas turpinās izmantot abus šos ceļus, nevis pārslēgs visu savu eksportu uz apejošo ceļu.

Šādā gadījumā Maskava patiešām var eksportēt vairāk naftas pa Baltijas jūru, taču Baltijas valstis no tā necietīs.

Otrkārt, Maskava diez vai spēs piespiest visas Krievijas firmas izmantot tikai apejošo cauruļvadu, ja tāds tiks uzcelts. Pēdējo piecu gadu laikā Krievijas valdības pārstāvji bieži vien ir sūdzējušies par savu nespēju piespiest Krievijas firmas mainīt eksporta ceļus.

Kad Maskava bija ieinteresēta spiediena vēršanā pret Latviju, tā mēģināja panākt, lai Krievijas firmas eksportētu naftu un citus produktus caur Lietuvu. Taču ekonomiskie spēki - cenas un tarifi - parasti izrādījās spēcīgāki par politiskajiem apsvērumiem, un Maskavas iecerētā eksporta plūsmas pārslēgšanās tā arī nenotika.

Līdz ar jauno Krievijas valdību prezidenta vietas izpildītāja Vladimira Putina vadībā Maskavai, iespējams, varētu būt lielākas ietekmes iespējas, taču tā diez vai spēs izmantot kraso naftas plūsmas pārslēgšanas instrumentu tā, lai panāktu sev tīkamas politiskas sekas.

Un treškārt, izskatās, ka Maskava pati ir vairāk ieinteresēta pelnīt naudu ar naftas eksportu, nevis izmantot to kā ieroci. Par to varēja pārliecināties pagājušajā nedēļā, kad Krievijas pārstāvji signalizēja, ka tie apmeklēs gaidāmo Naftas eksportētājvalstu organizācijas (OPEC) tikšanos, taču ka tiem nav vēlēšanās ierobežot naftas ieguvi, kā to prasa OPEC.

Krievija ir guvusi labumu no nesenā naftas cenu kāpuma. Daudzi analītiķi pat ir izteikuši pieņēmumu, ka Maskava ir spējusi finansēt savu militāro kampaņu Čečenijā, tikai pateicoties naftas eksporta nestajiem ienākumiem.

Domājams, ka īsā termiņā Maskavas atkarība no šī ienākumu avota joprojām paliks ļoti augsta, un arī tas ierobežos Krievijas spējas izmantot naftas ieroci pret Baltijas valstīm, pat, ja tā spēs uzbūvēt tās apejošu cauruļvadu.

Pols Goubls

"Krievijas draudi Baltijas valstu naftas ostām"

"Dagens Industri"

— 2000.02.12.

Maskava . Latvijas un Lietuvas naftas terminālus var smagi ietekmēt Krievijas plāni būvēt jaunu naftas vadu Sibīrijas naftas transportam līdz Baltijas jūrai cauri Krievijas teritoriju, apejot Baltijas valstis.

Krievijas valdība ceturtdien akceptēja jaunā naftas vada — tas saucas BCS, Baltic Pipeline System — celtniecību, kas kopā ar jaunu Krievijas naftas terminālu ostas pilsētā Primorskā pie Somu līča izmaksāšot 800 miljonus dolāru. Jaunais naftas vads būšot gatavs pēc pusotra gada, un tā būvēšanu finansēs Krievijas naftas kompānijas.

Krievijas prezidenta vietas izpildītājs Vladimirs Putins sacīja, ka Krievija nopelnīšot vismaz 100 miljonus dolāru gadā, kad līdz ar to vairs nevajadzēs izmantot dārgo tranzītsatiksmi cauri Baltijas valstu ostām. Pastāv uzskats, ka no jaunā Krievijas naftas vada sevišķi smagi cietīs Latvija, jo uzņēmums Ventspils Nafta šobrīd nodrošina 12 — 14% no Krievijas jēlnaftas ikgadējā eksporta uz rietumvalstīm, un Ventspils Nafta tādējādi ir svarīga Latvijas ekonomikas sastāvdaļa.

Lietuvā apdraudēts var tikt Būtiņģes naftas termināls, kas ir daļa no lielā Mažeiķu naftas koncerna.

Latvijas pilsētā Ventspilī noskaņojums ir mierīgs un tiek izteiktas šaubas, vai Krievija patiešām spēs finansēt jauno naftas vadu.

"Ventspils darbojas ar pilnu jaudu, bet BCS vēl nemaz nav uzbūvēta. Konkurence sāksies tikai pēc tam, kad tā būs gatava", teica Western Pipeline System vadītājs Jānis Blažēvics. Šis ir jauna cauruļvada projekts, ko Ventspils būvēs, lai apietu Lietuvu.

Rolfs Hansons

"Krievu līcis"

"Izvestija"

— 2000.02.08.

Lietuva ir atzinusi, ka bez mūsu naftas nespēj izdzīvot.

Krievija atgriežas Lietuvas naftas kompleksā. Lietuvas valdība un amerikāņu koncerns Williams International Company (WIC) ir atzinuši, ka bez krievu naftas nevar izdzīvot.

7.februārī Maskavā notika Krievijas naftas kompānijas LUKOIL prezidenta Vagita Alekperova un viņa amerikāņu kolēģa no WIC Džona Bumgarnera sarunas. Kā ziņo Krievijas naftas kompānijas preses dienests, abas puses konkrētus rezultātus pagaidām vēl neesot sasniegušas, tomēr esot vienojušās sarunas turpināt.

Tajā pašā dienā visai sīki Mažeiķu naftas pārstrādes kompleksa situāciju komentēja kompānijas Northern Europe Lukoil Investholding ģenerāldirektors Ivans Paļeičiks. Paļeičiks informēja, ka viņš esot pilnvarots risināt sarunas ar Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas vadību, ka Krievijas kompānija esot gatava arī turpmāk darboties Lietuvas naftas tirgū un ka Krievijas pusi "apmierinātu apmēram tādi paši nosacījumi, kādi ir WIC ".

Tas nozīmē, ka LUKOIL ir noskaņots pretendēt vismaz uz 33 procentiem no Lietuvas naftas kompleksa, kas ir apvienots koncernā Mažeikiu Nafta , jo tieši tādu akciju daudzumu Lietuva ir pārdevusi amerikāņiem. Interesanti atzīmēt, ka 6.februārī Lietuvas ekonomikas ministrs Valentins Milaknis sniedza patiešām sensacionālu paziņojumu. Saskaņā ar viņa teikto, Lietuva ir gatava izstrādāt tādu sarunu stratēģiju ar Krievijas naftas kompānijām, kas pieļautu trešdaļu Mažeikiu Naftas akciju pārdošanu tām — tātad tos pašus 33 procentus.

Tādējādi pirmo reizi kopš vienas trešdaļas naftas kompleksa pārdošanas amerikāņu kompānijai pagājušā gada oktobrī augsta Lietuvas valdības amatpersona publiski ir atzinusi, ka Lietuva ir gatava radīt Krievijai tādus pašus noteikumus kā WIC , netieši liekot saprast, ka amerikāņi netiek galā ar saviem pienākumiem.

Pirms gada LUKOIL piedāvāja Mažeiķu kompleksam garantētas ikgadējas naftas piegādes 6 miljonu tonnu apjomā ar noteikumu, ka krievu kompānijai tiek nodrošināta tāda pati pieeja Lietuvas tirgum kā amerikāņiem. Toreiz parlamenta labējā vairākuma spiediena ietekmē Lietuvas valdība no tāda varianta atteicās. Turklāt kā Lietuvas iekšienē, tā arī ārpus tās robežām eksperti vienā balsī apgalvoja, ka amerikāņi nespēs nodrošināt nepārtrauktas jēlnaftas piegādes rūpnīcai. Tā arī notika.

Rodas iespaids, ka tagad viss atgriežas vecajās sliedēs. Lietuva morāli gatavojas nopietni piekāpties Krievijas pusei. Šajā situācijā no jauna var uzpeldēt ideja par Lietuvas naftas kompleksa, kas bez Mažeiķu naftas pārstrādes kombināta aptver arī naftas vadus un Būtiņģes naftas terminālu, nodošanu starptautiska konsorcija pārvaldīšanā. LUKOIL vadība uzskata, ka tādā konsorcijā pēc paritātes principa varētu ietilpt pati Krievijas naftas kompānija, amerikāņu koncerns WIC un Lietuvas valdība.

Semjons Novoprudskis

"Nevienlīdzīgais reformu temps Baltijā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.02.11.

OECD analīze par transformācijas procesu.

Pusotru gadu pēc Krievijas krīzes sākuma trīs Baltijas valstis izskatās atšķirīgas. Igaunijas ekonomika atkopās ātri, bet Latvijai bija ilgāk jācīnās par stabilitāti; Lietuva, šķiet, krīzi vēl nav pārvarējusi. Atšķirību pamatojums meklējams OECD spriedumā saistībā ar pašreizējām norisēm trīs valstu reformu procesos pēc Padomju Savienības sabrukuma.

Baltija atrodas uz labākā ceļa, lai pārvarētu Krievijas finansu krīzes radīto lejupslīdi. Katrā ziņā ekonomiskā situācija visās trijās valstīs nav vienlīdz izdevīga. Tā, piemēram, Zviedrijas banka SEB uzskata, ka Igaunija pēc lejupslīdes atkal ir atkopusies, bet Lietuva iespējams tikai 2001.gadā varētu uzrādīt produkcijas pieaugumu. Pa vidu starp abām minētajām valstīm atrodas Latvija ar vidēju izaugsmi šajā gadā ( Baltic Outlook, 2000.gada janvāris) . Šī tendence arī OECD vērtējumā netiek uzskatīta par sakritību. Trīs tautsaimniecībām pēc Padomju Savienības sabrukuma bija līdzīgas starta pozīcijas, tā par reģionu šajā jomā raksta Parīzes organizācija ( OECD Regional Economic Assessment: The Baltic States) . Trīs Baltijas valstis kopš jauniegūtās neatkarības izvirzījušas ne gluži tās pašas vēlmes attiecībā uz reformām. Atšķirības, pateicoties ātrajai ekonomiskajai izaugsmei, laikā no 1995. līdz 1997.gadam tika notušētas, līdz Krievijas krīze uzrādīja ekonomiskās politikas trūkumus.

Padomju Savienības mantojums vēl joprojām sagādā grūtības arī tad, ja baltiešiem bija augstākais dzīves standarts PSRS. 1989.gadā ražošanas produkcijas izlaide sastādīja aptuveni vienu trešdaļu nacionālā iekšzemes kopprodukta. Saimniecībā dominēja komunisma sistēmai tipiskie lielie uzņēmumi. It sevišķi Latvijā bija izteikta ražošanas koncentrācija līdz pat monopoluzņēmumiem. Tur, piemēram, tika ražoti visi PSRS mikroautobusi, slaukšanas aparāti un automātiskās telefoncentrāles. Igaunija par laimi izteiktāk bija orientēta uz vieglo rūpniecību. Vienlaikus valsts nodarbojās ar mazāk rentablu videi kaitīga degakmeņa ieguvi, ražošanas nozari, kas valsti vēl joprojām noslogo. Lietuvā lauksaimniecībai bija lielāka nozīme, nekā tas bija citās valstīs.

Pēc neatkarības iegūšanas Baltijas valstīm, atšķirībā no citām padomju republikām, izdevās ātri stabilizēt savu valūtu un panākt kontroli pār budžeta deficītu. Pēc 1992.gada hiperinflācijas valstis realizēja naudas reformu un noteica savas valūtas vērtību. Tādējādi cenu pieaugums tika samazināts līdz vienciparu skaitlim. Izņemot Lietuvu, abas pārējās valstis savu naudas politiku balstīja uz stingru kārtību attiecībā uz izdevumiem. Bez tam valstis ieviesa vienkāršu nodokļu sistēmu un pamatīgi samazināja tirdzniecības ierobežojumus.

Izteiktākas atšķirības ekonomiskajā politikā bija izjūtamas struktūrreformās, piemēram, finansu sektorā. Igaunija jau 1992.gadā ieslīdēja banku krīzē, pateicoties tam, nonāca līdz konsolidācijai sektora iekšienē. Latviju smaga banku krīze piemeklēja 1995.gadā. Valsts atteicās iejaukties banku darbībā, kā rezultātā pazuda aptuveni 40% no ieguldītajiem līdzekļiem un daudzām institūcijām bija jāpaziņo par bankrotu. Tāpat kā Igaunijā arī Latvijā ar lielu daļu kredītu īpaši apgājās. Lietuva tikai ar vilcināšanos ķērās pie banku sistēmas restrukturizācijas. Par spīti tam, šai valstij nepagāja garām finansu sistēmas satricinājums. Šeit tomēr valdība izlēma, ka zaudējumi banku klientiem tiks kompensēti.

Tāpat arī privatizācija šajās valstīs norisinājās atšķirīgi. Igaunija vadījās pēc nostājas, vispirms uzsākt privatizāciju un tikai tad restrukturizāciju. Uzņēmumu darbinieki nesaņēma atvieglotu piekļūšanu kapitālam, bet valdība ir meklējusi spēcīgu, no ārpuses nākošu īpašnieku. Lietuvā valsts uzņēmumus mēģināja restrukturizēt pirms to pārdošanas. Kā rakstīja OECD, tad šajā sakarībā pastāv draudi, ka bankrotējoši uzņēmumi tiks "rehabilitēti" ar valsts līdzekļiem. Tika radīti nepareizi stimuli, un finansu kārtība tādējādi tika padarīta nestabila. Latvijā ar privatizāciju nogaidīja ilgāk nekā Igaunijā, un process vēl nav beidzies. Valsts tagad savus uzņēmumus pārdod stratēģiskajiem investoriem pēc tam, kad deviņdesmito gadu sākumā iedzīvotājiem tika izdalīti sertifikāti.

Krievijas krīze ātrajai trīs Baltijas valstu ekonomiskajai izaugsmei pēkšņi pielika punktu. Igaunijā pieauguma apjomi no +10,6% 1997.gadā noslīdēja līdz — 3,9% pirmajā 1999.gada pusē, Latvijā šis rādītājs samazinājās no 8,6% līdz — 2%, Lietuvā no 7,3% līdz —4,8%. Eksports, ražošanas produkcija samazinājās, un banku sektors, izņemot Lietuvu, saimniecībai nepiešķīra kredītus. Igaunijā pieauga bankrotu skaits, arī bezdarbs pieauga. Latvijā krīze galvenokārt izpaudās augstajā bezdarba līmenī. Lietuva problēmas izjuta ar nokavēšanos, toties ar visu spēku. Valsts pirms krīzes uz NVS valstīm eksportēja 35% preču, bet abas pārējās Baltijas valstis tikai aptuveni 20%.

OECD vērtējumā attiecībā uz transformācijas procesu desmit gadu garumā Baltijā iespējams daudz ko nolasīt: Igaunijā iezīmējās tas, ka saistošas reformas vienpusēji pastiprinājās. Tādējādi ir lieka diskusija par pareizo reformu secību. Tā Igaunijas uzņēmumus varēja sekmīgi restrukturizēt, jo banku sektors no valsts negaidīja atbalstu un saprātīgi rīkojās, piešķirot kredītus. Bankas savukārt varēja paļauties uz funkcionējošām konkurences tiesībām un tādējādi vispār nebija gatavas kredītu piešķiršanai. Igaunijai valsts izdevumu disciplīna izdevās vieglāk nekā tas bija Lietuvai, jo deficītu uzrādoši valsts uzņēmumi, kuru bankrots netika uzrādīts, neapgrūtināja valsts budžetu.

Lai funkcionētu ieviestie tirgus mehānismi, visās valstīs vajag radīt jaunas institūcijas, raksta OECD. Nepieciešama ir pārskatāma tieslietu sistēma un efektīva centrālā un vietējā pārvalde. Šādu institūciju izveidei esot nepieciešams ilgāks laiks, nekā to agrāk prognozēja komentētāji. Lai cik saprātīgi arī nebūtu valsts pieņemtie politiskie lēmumi, tad reformu procesu neesot iespējams paātrināt par kādu noteiktu laika termiņu; juristu izglītošana prasot ilgāku laiku nekā, piemēram, jauna nodokļu likuma ieviešana.

"Putina maskēšanās māksla"

"Die Welt"

— 2000.02.11.

Pašreizējais Krievijas prezidenta amata pienākumu izpildītājs Vladimirs Putins lielo valsti pārvalda apmēram divus mēnešus. Gandrīz neviens nešaubās par to, ka viņš vēlēšanās uzvarēs. Viņa rīcībā ir ne tikai nepieciešamā vēlēšanu tehnoloģija, bet arī teicami manipulējami masu mediji.

Bijušais VDK virsnieks, un aģents, vienas nakts laikā kļuva par lielas krievu iedzīvotāju daļas cerību un ilgu iemiesotāju. Viņš ir pēdējais dziedniecības līdzeklis, lai izdziedinātu "Veimāras sindromu", kura iemesls ir impērijas sabrukums, sakāve Čečenijā, ekonomikas izsaimniekošana, nabadzība un korupcija. Vieni no viņa gaida ekonomikas liberalizāciju Pinočeta garā, bet citi, labāku "nacionālo interešu" aizstāvēšanu, lielākus izdevumus militārajām vajadzībām un slepenajam dienestam. Cilvēki cer uz uzvaru Čečenijā un kauju pārtraukšanu, uz cīņu pret korupciju un noziedzību, uz labāku sociālo aizsardzību un nodokļu pazemināšanu.

Ticība "cerību principam" ir viscaur cilvēcīga un ļauj fonā atvirzīties faktam, ka Putins pie varas nonāca kā Jeļcina "paplašinātās ģimenes" veidojums. Viņa saistība ar klana mahinācijām padara viņu šantažējamu. Bez tam Putins nāk no institūcijas, kas ir bijusi noziedzīga organizācija un kurā nekad nav realizēts pašattīrīšanās process. Tā bija VDK, kas, pēc CIP informācijas, Gorbačova laikā organizēja kapitāla aizplūšanas un nacionālās bagātības izsaimniekošanas sistēmu un savai klientūrai palīdzēja privatizēt faktisko valsts īpašumu. Tagad izmocītā nācija gaida atrisinājumu no vīra ar šādu institucionālo fonu.

Taču cilvēki var mainīties! Tiklīdz viņš būs stingri iesēdies sedlos, Putins atbrīvosies no "ģimenes", ievadīs tiesas procesus pret korumpētajiem oligarhiem, pieteiks cīņu birokrātijai un pasludinās "likuma diktatūru". Īsi sakot: daži viņa laikabiedri Putinu ir stilizējuši gandrīz līdz progresa aģenta statusam. Īsajā laikā prezidenta amatā viņš ir pieņēmis dažus lēmumus, kas varētu izgaismot viņa turpmāko politiku.

Putins savu varas bāzi paplašina ar darba biedriem no Pēterburgas VDK centrāles. Pirmo pārbaudījumu viņš jau ir izturējis: partija "Vienotība", kas tika izveidota Putina atbalstam, Valsts domē sadarbojas ar komunistiem un tādējādi atstājot demokrātus mazākumā. Svarīgākās Valsts domes komisijas ir uzticētas bēdīgi slavenajiem sarkani brūnajiem politiķiem; līdz ar to rodas šaubas par solījumu īstenot liberālu ekonomiku, kuras dēļ Putinu vēlēšanu cīņas laikā atbalstīja labējie. Komunistu apvienošanās ar "Vienotību" nozīmē gandrīz to pašu, ko vienpartijas sistēmas atjaunošana, kas pārstāv vecās un jaunās nomenklatūras intereses. Arī savienības turpināšana ar bankrotējušo Baltkrieviju, kas blakus ārzonām ir kļuvusi par lielāko nomenklatūras naudas atmazgāšanas vietu, norāda uz Putina prioritātēm. Dinamiski Putina administrācija izturas arī pret iekšējās drošības jautājumiem. Pašreiz ir atjaunots process pret ģenerālprokuroru Juriju Skuratovu. Viņš tiek apvainots par, ka firma Mabetex ir viņam maksājusi par 14 valsts pasūtījumu saņemšanu. Arī populārās Maskavas bulvāru avīzes "Moskovskij komsomoļec" žurnālistu Aleksandru Hinšteinu, kurš vajāja korumpēto oligarhiju un nomenklatūru, kurš ir Borisa Berezovska ienaidnieks, un kurš kā skandālu žurnālists bez sirdsapziņas nav iecienīts kolēģu starpā, Berezovska TV kanāls apsūdz šizofrēnijā un Iekšlietu ministrijas ierēdņiem viņš tagad piespiedu kārtā ir jāievieto bēdīgi slavenajā Vladimiras cietumā, lai tur pārbaudītu viņa psihisko stāvokli. Hinšteins tagad bēguļo.

Labējie radikāļi domā, ka tirgus ekonomikas diktatūras apstākļos nav nepieciešama masu mediju brīvība, jo tā traucē realizēt stingros liberālos pasākumus. Viņu sapnis ir stipra valsts ar autoritāru valdību, kas aizsargā īpašumu. Putins tautai sola "likuma diktatūru". Tas skan skaisti, taču Krievijā vienmēr ir jājautā, kurš ir likums.

Ja katrs "načaļņiks" iemieso likumu, tad tas nav nekas vairāk kā patvaļa un stiprākā tiesības, un tāpēc īpašuma attiecības nav drošas. Šodien likums var būt Berezovskis, bet jau rītu var draudēt briesmas kļūt par upuri kāda cita likumam. Taču tā dēļ nebija vērts likvidēt padomju sistēmu.

Sonja Margolina

"Čečenijas muftijs:

"Krievijas karaspēkam jāpaliek""

"Argumenti i fakti"

— 2000.02.09.

Čečenijas muftijs Ahmeds Hadži Kadirovs pirmajā Čečenijas karā ar ieročiem rokās cīnījās pret Krievijas karaspēku. Taču gandrīz tūlīt pēc tā beigām viņš saprata, ka jaunie čečenu līderi Mashadovs, Basajevs un citi ved republiku "ne tur", un no Mashadova sabiedrotā pārvērtās par viņa niknāko oponentu.

Tikai pēdējā laikā vien viņš vairākkārt ticies ar Vladimiru Putinu. Šajās dienās muftijs sniedza ekskluzīvu interviju "AiF" korepondentam Dmitrijam Makarovam.

— Vai Čečenijā sāksies partizānu karš, kā to pareģo?

— Nedomāju. Partizānu karam ir nepieciešams tautas atbalsts, bet tā ne Mashadovam, ne Basajevam sen jau vairs nav. Šajā ziņā šis karš atšķiras no pirmā. Tad visi bija noskaņoti pret federāļiem, to skaitā arī es pats. Jau būdams muftijs, es aicināju tautu celties karam, atdot visu, kas ir, lai federālais karaspēks aizietu. Domājām, aizies karaspēks, sāksies normāla labklājīga dzīve, uzplauks islams. Taču iznāca otrādi. Izrādījās, ka tie, kuri dēvēja sevi par tautas līderiem, tādi nepavisam nebija. Trīs gadus kopš Krievijas karaspēka aiziešanas tauta cieta visu šo atamanu ņirgāšanos, taču vairs necietīs. Bet ja tā, tad jebkura partizānu kustība apsīks.

— Bet ir taču likumīgi ievēlēta vara prezidenta Mashadova personā?

— Mashadovs par prezidentu tika ievēlēts ar 80 procentu manis kā garīgā līdera atbalstu. Taču, sākot ar 1997.gadu, vahabīti izvērsa īstu teroristisku karu pret tiem, ko uzskatīja par saviem ienaidniekiem. Tika nogalināti daudzi lauku komandieri. Mani trīsreiz centās uzspridzināt, un tīras nejaušības dēļ es paliku dzīvs. Pēc notikumiem Gudermesā, kad vahabīti ar spēku centās sagrābt varu, Mashadovs paziņoja, ka vahabismam Čečenijā nav vietas, — un uzspridzināja arī viņu. Nogalināja divus viņa sargus, un arī viņš tīrās nejaušības dēļ palika dzīvs.

Taču atšķirībā no manis Mashadovs izbijās un tūlīt pat uzlika sev vahabīta masku. Faktiski tieši viņa piesegā vahabīti laupīja cilvēkus, cirta viņiem nost pirkstus un galvas. Augstā čečenu autoritāte, kuru viņi bija iekarojuši musulmaņu pasaulē, pateicoties uzvarai pār Krievijas armiju, ar šo noziedzīgo rīcību tika pilnīgi sagrauta. Tagad mūs sauc nekā citādi kā par ekstrēmistiem. Taču visbēdīgākais — mēs sabojājām mūsu draudzīgās attiecības ar kaimiņiem Dagestānā.

Esmu pārliecināts, ka Basajevu varēja un vajadzēja "izpļaukāt" Dagestānas kalnos. Tur bija visi apstākļi tam. Taču pat pašā operācijas nosaukumā — "Pakavs" — slēpjas tā slepenā iecere: neaplenkt un neiznīcināt, bet atspiest vahabītus atpakaļ Čečenijas teritorijā. No Dagestānas Šamils atgriezās Krievijas helikopteru pavadībā, lai, nedod Dievs, ar viņu nekas neatgadītos un būtu iegansts sākt Čečenijā pretteroristisku operāciju.

Tas nozīmē, ka šis karš bija vajadzīgs ieinteresētām personām Maskavā, bet tā veicēji tika nopirkti par Šamila Basajeva un Arbi Barajeva naudu, bet piesedza viņus Mashadovs.

— Kā Mashadovs uzvedas šajā karā?

— Kā nodevējs. Dēlu viņš aizsūtīja par Čečenijas pārstāvi uz Malaiziju. Bet tūliņ pēc tam jau augustā izveda no Groznijas visus savus krāmus. Turklāt nepapūlējās brīdināt iedzīvotājus, ka drīzumā te būs karš, ka Grozniju bez cīņām neatdos. Vēl vairāk, viņš vērsās pie tautas ar dekrētu, kas aizliedz visu rangu vadītājiem nosūtīt savas ģimenes uz drošām vietām, bet visiem pārējiem pavēlēja rakt ierakumus un gatavot mīnmetējus.

— Vai Čečenijā nesāksies pilsoņu karš?

— Tas jau ir sācies, taču, ja Krievijas karaspēks, pabeidzis operāciju, no turienes aizies, tas gūs pavisam citu mērogu. Šajā karā ar saviem cilvēkiem jau iesaistījies Beslans Gantemirovs. Man, viņam un vēl diviem komandieriem Mashadovs piespriedis nāvessodu. Mēs visi piederam dažādiem teipiem, kuri, dabiski, atrodas mūsu pusē. Ar Mashadovu un Basajevu mazajā Čečenijas teritorijā mums būs šauri. Vai nu mēs — vai vahabīti. Asiņu būs daudz.

— Vai Krievijas karaspēks var to nepieļaut?

— Ja karaspēks neaizies, kara nebūs. Tas palīdzēs ievērot likumu. Bet bez Krievijas karaspēka manā rajonā būs mans likums, viņu rajonā būs viņu likums. Mēs nepakļausimies cits citam. Tādēļ jaunajai varai jābūt likumīgi ievēlētai, un tai noteikti jābalstās uz spēku. Šis spēks šobrīd ir Krievijas armija.

— Kā jūs attiecaties pret Rietumu politiku Čečenijas sakarā?

— Es to nesaprotu. Pirmajā karā, kad patiešām bija izteikts čečenu tautas genocīds, Klintons sacīja, ka karš Kaukāzā — tā ir Krievijas iekšējā lieta. Tagad situācija nopietni mainījusies, notiek karš pret terorismu, bet Rietumi pēkšņi šausmīgi nobažījušies par čečenu tautas likteni.

— Vai jūs iestājaties par Čečenijas iekļaušanos Krievijas sastāvā vai par tās neatkarību?

— Cik zinu, nav neviena dokumenta, kurš apliecinātu Čečenijas brīvprātīgu iekļaušanos Krievijas sastāvā. Tikdamies ar Putinu un Seļezņovu, sacīju, ka ar čečenu tautu jārēķinās. Tādēļ jārīko referendums, kas nekad agrāk nav ticis darīts. Katram bojā gājušajam ir radinieki, tādēļ, ja kāds parakstīs līgumu par iekļaušanos Krievijas sastāvā, bez tautas piekrišanas šis līgums nebūs spēkā. Pēc kara beigām jāpaiet gadam vai diviem, lai cilvēki kaut nedaudz nomierinātos, pēc tam jārīko vēlēšanas, jāievēlē republikas vadītājs un tikai pēc tam jārīko referendums par Čečenijas statusu.

"Visur, arī nāvē"

"Der Spiegel"

— 2000.02.07. — Nr.6

Krievu karaspēks tuvojās Groznijas centram, tomēr ienaidnieks bija pazudis. Pirms vēlēšanām Putinam nepieciešama vēl viena militāra uzvara.

Naktī uz pagājušo pirmdienu 2000 aizstāvju izlavījās no nopostītās pilsētas, kas atgādina Staļingradu. Tur pirms 57 gadiem gandrīz šajās pašas dienās kapitulēja vācieši, jo viņiem neizdevās izlauzties.

Šoreiz bija citādi: "Visi čečenu karavīri no Džoharas atkāpās", tā par atkāpšanos no Čečenijas galvaspilsētas, kura tiek saukta pirmā prezidenta un kara varoņa Džohara Dudajeva vārdā, ziņoja nemiernieku internetā izveidotā mājaslapa (www.kavkaz.org).

Mīnētā laukā, kas atradās ap pilsētu, izbēgušie nonāca krievu artilērijas šāviņu ugunī. Iespējams, viņi bija nokļuvuši lamatās: vidutāji iepriekš paziņojuši par bēgļu koridora atvēršanu.

Ienaidnieka bēgšana "ir pretrunā antiterorisma operācijām", vēsi konstatēja krievu aizsardzības ministrs Igors Sergejevs. Viņa karavīri, tā apgalvoja karavadonis, no pilsētas nav izlaiduši nevienu pretinieku, tikai ar baltiem karogiem un paceltām rokām esošos.

Pimā grupa tomēr nokļuva līdz Alkankalai, kas atrodas divpadsmit kilometru uz dienvidaustrumiem no Groznijas, kur iedzīvotāji viņus apgādāja ar maizi un āboliem, bet dučiem ievainoto palika guļam sniegā pie pārpildītās iecirkņa slimnīcas. Arī vadonis Šamils Basājevs saskaņā ar kaujinieku mājaslapā ievietotajām ziņām ļāvis no kājas izņemt mīnu šķembas. Krievi bija izplatījuši informāciju, ka mīna viņam norāvusi kāju.

Basājevs deva pavēli atkāpties, bet Čečenijas prezidents Aslans Mashadovs gribēja cīņu turpināt vēl trīs nedēļas, līdz 23.februārim — tā ir ne tikai Krievijas armijas diena, bet arī 56.gadadiena kopš padomju izdarītās visu čečenu deportācijas par viņu iespējamo sadarbību ar vāciešiem (kas Grozniju nekad nesasniedza) .

Par savu ienaidnieku karaspēka lielas daļas atkāpšanos no galvaspilsētas krievu ģenerāļi likās pārsteigti. Komandieris Viktors Kazancevs ziņas par izlaušanos sākumā nosauca par "pasaku", prezidenta Putina rupors Sergejs Jastržembskis vēl trešdien izlaušanos paziņoja par "pilnīgi neiespējamu’; tikai vakarā ministrs Sergejevs stāstīja, ka armijas vadība atļāvusi dažiem pretiniekiem atkāpties, lai tādējādi būtu vieglāk iznīcināt 600 vīru — "kara viltība", dižojās karavadonis.

Tikai šad un tad, partizānu kavētas, krievu karaspēka vienības ātri virzījās uz Groznijas centru un Minutkas laukumā vienlaikus izkāra karogus — kā tas bija jau pirms pieciem gadiem, pirms Krievija zaudēja pirmajā Čečenijas karā. Toreiz "mēs krieviem arī atstājām pilsētu un atkal atgriezāmies", atzina Čečenijas prezidenta padomnieks Aslameks Kadijevs.

Drošības labad krievu gaisa karaspēks visu pagājušo nedēļu bombardēja Groznijas gruvešu laukus, arī partizānu atbalsta punktus Argunas ielejā un Vedenas aizā. Šeit pirms pāris dienām ienaidnieka lodes kaklā un krūtīs ievainoja štāba virsnieku Nikolaju Maidanovu, 43, helikoptera lidojuma laikā. No Afganistānas kara pārnākušais "Padomju Savienības varonis" gan sasniedza nosēšanās laukumu, tomēr tur labākais Krievijas armijas helikoptera pilots kabīnē noasiņoja.

Vai viņš krita varoņa nāvē? Maidanovs, kas pagājušā trešdienā ar salūtu un bungu rīboņu tika apglabāts St.Pēterburgas Serafimovskas kapsētā, ir viens no 1290 krievu karavīriem, kurš, pēc oficiālajām ziņām, kritis kopš 1999.gada Kaukāza kara sākuma. Karavīru māšu komiteja, kas ir pastāvīga atgādinātāja par militārās birokrātijas nepārredzamību, mirušo skaitu vērtē līdz 3000. Turklāt sievietēm ir aizdomas, ka karavīri, kuri armijas hospitāļos savu ievainojumu dēļ miruši, netiek uzskatīti par kritušiem — to gan armija apstrīd.

Karavīri, kuri atrodas frontē, Krievijas televīzijas kameru priekšā Groznijā pat izsaka pieļāvumus, ka upuru skaits ir desmit reižu lielāks nekā oficiālie dati. Katru nakti vilciens uz centrālo vietu Rostovu pie Donas nogādā līdz pat 50 cinka zārkiem, kas savukārt ievietoti koka kastēs.

Turpretim ģenerālštāba vadītāja vietnieks Valērijs Manilovs lielās, ka karaspēks jau iznīcinājis 11 000 čečenu "bandītu" — gandrīz pusi sākumā nosauktās 25 000 "teroristu armijas" kaujinieku. Tomēr šādas propagandas valstībai tāpat pieder arī dumpinieku versija, pēc kuras sīvajās kaujās līdz šim krituši tikai 250 pašu cīnītāji.

Čečeni, tāpat kā krievi, zina: žilbinošu uzvaru kara provinces kalnos vairs nevar izcīnīt neviens. Tomēr Krievijai steidzami nepieciešams uzrādāms starprezultāts: jau pēc septiņām nedēļām, 26.martā, prezidenta amata izpildītājs Vladimirs Putins grib, lai viņš tiktu ievēlēts par likumīgo prezidentu. Un vislabāk, ja tas notiktu jau pirmajā kārtā, jo maija sākumā viņš uz savu inaugurāciju vēloties Kremlī saaicināt pēc iespējas vairāk kolēģu no visas pasaules. Tomēr asinssuņa smarža varētu viņam traucēt.

Izlaušanās dienā no Groznijas Amerikas ārlietu ministre Madelaina Olbraita tomēr sevi parādīja kā patiesi pretimnākoša, tikai ar vājiem pārmetumiem un spēcīgiem komplimentiem prezidenta amata veicējam Putinam. Līdz Putina "ballītei" vismaz Čečenijas zemienei, ieskaitot galvaspilsētu Grozniju, vajadzētu būt atbrīvotai un mierīgai.

Tomēr tas, ko Krievijas valdība visai pasaulei nosauc par pārskatāmu pretterora akciju, jau sen ir izvērties par lielāko militāro operāciju kopš komunisma sagrāves: 120 kilometru garā frontē, 80 kilometru pašu valsts iekšienē ievesti un iesaistīti — pilsoņu karā, ko pēc Kremļa vēlmes tā nedrīkst saukt — 120 000 krievu karavīru.

Tagad Sergejam Jastržembskim, kas reiz kā Jeļcina pārstāvis preses jautājumos savu šefu aprakstīja kā spēkavīru un tad pārgāja uz Maskavas mēra Jurija Lužkova vēlēšanu cīņas nometni, kur viņš "vienkārši zaudēja dažas intelektuālas kaujas" (Lužkovs), visu jācenšas vērst par labu. Atkal Kremļa kunga pusē, kura vārds tagad tikai ir Putins, Jastržembskis izdarīja pāragru startu.

Putina pavēli patlaban mobilizēt arī 20 000 rezervistu, viņš centās attaisnot šādi: tas nenozīmē, ka iesauktajiem būs jādodas uz Čečenijas fronti. Dažas stundas vēlāk kara komisāri viņu izlaboja: protams, rezervistu varot sūtīt jebkur, arī nāvē.

Visvairāk elegantā propaganda cieta Andreja Babicka gadījumā: 35 gadus veco ASV raidstacijas Radio Liberty līdzstrādnieku janvāra vidū pie Groznijas sagūstīja krievu karavīri. Līdz pagājušās nedēļas trešdienai viņš atradās krievu ieņemtajā Čečenijā apcietinājumā. Tā kā reportieris esot strādājis arī dumpinieku teritorijā, tad viņam tika pārmesta "dalība bruņotā nelegālā bandītu formējumā".

Gandrīz divas nedēļas Maskavas virsnieki apgalvoja, ka viņi nemaz neesot zinājuši par radio žurnālista uzturēšanās vietu — "traucējums mūsu informācijas plūsmā", atvainojās Jastržembskis.

Pagājušā ceturtdienā viņš noteikti paziņoja, ka Babickis apmaiņā pret trim krievu karavīriem esot nodots čečeniem. Tādējādi krievu valsts "par tālāko Babicka likteni neuzņemas nekādu atbildību" .

Armijas "augsto morāli" apšauba cilvēktiesību organizācijas. Tās protokolē datus par ciemu civiliedzīvotāju izvarošanu, nosišanu un centīgu aplaupīšanu, ko veic krievu virsnieku kārta. Karš salauž jaunu karavīru aiztures slieksni, viņus nevar pamudināt ne ar ikonu, ne ar ģenerālštāba vadītāja Kvašina baznīcas ordeni no paša patriarha Alekseja II rokām, lai dotos nāvē.

Komandiera Vladimira Šamanova rietumu grupa atzīst: "Čečenu fanātiskā gatavība karam ir tik augsta, ka to mūsu deviņpadsmitgadīgie zēni sadursmēs neiztur".

Musulmaņu kaujinieku rindās kā snaiperes karo pat jaunas meitenes. Ar šādu ienaidnieci Groznijā pa mobilo telefonu sarunājās karavīrs Aleksejs Jermakovs. No Mašas, 17, jaunais krievs izdzirdēja neparastu atzīšanos mīlestībā: "Es jūs nenovākšu, jo es jūs visus pārāk mīlu. Es šaušu tikai rokās, kājās, ceļgalos".

Uve Klusmans, Jorgs R. Metke, Fritjofs Meiers

 

"Kur naudasmaiss nosaka savienību maiņu"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung — 2000.02.10.

Jaunas parlamentārisma formas. Maskava Kijevai ir tālu priekšā.

Eiropas austrumos parlamentārā demokrātija rada brīnumainus bērnus. Kijevā un Maskavā vairākums atradis vietu tautas pārstāvniecībās, kuras — par spīti visām vecās demokrātijas tradīcijām — sev parlamentā sagrābušas visu varu. Mazākums no prezidija tiek padzīts, tas nedrīkst vadīt arī komisijas. Bēdas uzvarētajiem. Viņi reaģēja ar simbolisku boikotu un tikpat simbolisku pretestību.

Vairākums tagad priecājas par labajiem no jauna ievēlētā vai drīzumā apstiprinātā prezidenta nodomiem, kurš viņiem radīs pieņemamu parlamentu. Detaļās lomas Kijevā un Maskavā, protams, dažādi sadalītas.

Kijevā labējo parlamenta vairākums atstāja sēžu zāli pēc tam, kad tika ievēlēts līdzšinējais parlamenta prezidents Tkačenko, un to kreiso mazākums neatbalstīja. Vairākuma deputāti līdz šīs nedēļas otrdienai savas sēdes noturēja citā vietā, lai vēlāk ierastos zāle un iekarotu prezidiju savam priekšsēdētājam Pļuščam. Nonāca līdz roku palaišanai, kreisie sita, dauzīja kājām un kliedza stundām, kamēr "demokrātiskais" vairākums bez lielas domāšanas mainīja deputātu statusu un mazākumam samazināja tiesības. Arī trešdien Kijevā atkal gāja augstos toņos. Tomēr sociālistu vadonim Morozam vajadzēja atzīt, ka "parlamenta pučs, Ukrainas prezidenta organizēts, bijis sekmīgs".

Turpretim Maskavā pirms trim nedēļām no sēžu zāles izgāja liberāļu un centristu mazākums. Kopš tā laika frakcijas "Tēvzeme — visa Krievija", "Jabloko" un "Labējo spēku savienība" boikotēja Domes darbu. Viņi to tā darīja pēc tam, kad pārsteidzoši bija ieguvuši vairākumu, apvienojot komunistu frakcijas un virtuālo Kremļa partiju "Vienotība", kuras līdzšinējo parlamenta prezidentu komunistu Genādiju Seļezņovu atkal ievēlēja par priekšsēdētāju, kā arī draudzīgi savstarpēji sadalīja komisijas. Tikai trešdien boikotētāji atgriezās Domē. Viņi nesasniedza neko citu kā vien simboliskus panākumus, parādot, ka ar sevi neļaus izrīkoties kā ienāk prātā.

Ukraina acīmredzot vēl nav tik tālu, kā viņu nemīlētais lielais brālis Austrumos. Jo Kijevā labējais, prezidentu Kučmu atbalstošs un jaunu reformāciju balstošs vairākums nostājas pret kreisi orientēto komunistu un radikālsociālistu mazākumu. Kučmas vairākumu veido vienpadsmit lielākā vai mazākā mērā savstarpēji naidīgi noskaņotas frakcijas, un tā īsā laikā izauga līdz 60% parlamentāriešu. Ukrainas komunisti apgalvo, ka Kučma deputātus esot uzpircis. Lai cik nopirkts Kučmas vairākums arī nebūtu — parlamenta krīze Ukrainā rada iespaidu par konfliktu reformatoru un viņu pretinieku vidū.

Vairākuma organizators, bijušais prezidents Kravčuks runāja pat par to, ka Ukraina pašreiz piedzīvojot "samtaino revolūciju", kurā komunistiem tikšot atņemta vara. Patiešām, situācija Kijevā atgādina situāciju Maskavā, kāda tā bija 1993.gadā, kad Augstākajā Padomē kreisi noskaņotie Jeļcina pretinieki bija ielenkuši parlamentu. Rietumos par reformatoru slavētais Jeļcins parlamentu toreiz atļāva apšaudīt no tankiem. Turpretim Kučma līdz šim draud tikai ar 16.aprīļa referendumu, kam jāsamazina parlamenta tiesības un viņam beidzot piešķirtu gandrīz vai neierobežotu varu, kuru Krievijas prezidents izbauda jau gadiem. Rietumi to novērtēs arī kā Ukrainas sasniegumu.

Maskavā turpretim ideoloģija nespēlē vairs nekādu lomu. Kremlis pierādīja, ka tas praktiski, kā vien ienāk prātā, var manipulēt ar Domi un nopirkt komunistus. Svarīgākā manevrētāju masa ir frakcija "Vienotība". Kā Putina partija tā ieguva otro vietu Domes vēlēšanās, un tas viss bez politiķiem un programmas. Tās reģionālie veidojumi tieši pēc vēlēšanām tika izformēti. "Vienotību" izgudroja un finansēja apšaubāmais oligarhs un Kremļa protežētājs Berezovskis, kurš tagad kā deputāts sēž Starptautisko lietu komisijā. Kā virtuāla partija tā viņam ir vadāma, kā vien tīk. Berezovskis gribēja traucēt sava lielākā ienaidnieka Primakova ievēlēšanu par parlamenta prezidentu, tāpēc "Vienotībai" un "Tautas deputātu" vārdā nosauktajai palīggrupai kopā ar komunistiem vajadzēja balsot par Seļezņovu. Izšķiršanās, kas pēc Berezovska vārdiem esot "bijusi amorāla, bet tomēr saprātīga". Žirinovska nacionālisti bieži ir klāt, ja Kremlis vāc sev balsis.

Tomēr arī bezcerīgo boikotētāju alianse Krievijas Domē ir jau izjukusi. Uzticība principiem nav krievu deputātu lieta, labprāt tur tiek mainītas frakcijas, ja tas nāk par labu paša stāvoklim un makam. Pie tam atgriezušos protestētāju frakcijas nostāja no jaunās valdības atšķiras: "Labējo spēku savienība" Kirijenko un oportūnista Čubaisa vadībā ir uzticīga Kremlim, viņi laikam cer, ka prezidenta amatu pildošais Putins sevi vēl tomēr atklās kā liberālis un viņiem atvērs durvis uz Kremli un valdību. Tāpēc viņi trešdien pieņēma nedaudzos viņiem atstātos posteņus Domes komisijās un tagad šķielē uz viceprezidenta posteni. Turpretim sociālistiskās partijas "Jabloko" vadītājs Javlinskis un frakcijas priekšsēdētājs Primakovs no strīdīgā bloka "Tēvzeme — Visa Krievija" nevēlas piedalīties Kremļa spēlītēs. Vēl šajā nedēļā viņi paziņoja, ka Domē arī turpmāk viņi neieņems nevienu posteni. Tomēr "Tēvzeme" jau trešdien savu nostāju mainīja. Ja runa ir par privilēģiju un vietu sadalījumu, tad principiem uzticīgajam vadītājam vajag pakļauties savu deputātu spiedienam.

Marks Vēners

"Eiropas politiķi pret krieviem izturas mierīgi"

"Die Zeit"

— 2000.02.Nr. 7.

Čečenijā kājām mīda cilvēktiesības, bet diplomāti tikai noraugās.

Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers savās telpās Ārlietu ministrijā lika no sienas noņemt dzelzs kanclera Bismarka bildi. Tas bija spēcīgs simbols. Galu galā Fišers par savas politikas vadlīniju bija izvēlējies vērtības, kas pirms simt gadiem Bismarkam nebija pašas svarīgākās: cilvēktiesības. Austrija deva labu iemeslu to demonstrēt. Eiropas ārlietu ministri valsti disciplināri sodīja par jauno labēji konservatīvo koalīciju, kas aizrautīgi jauneklīgajam, labēji ekstrēmajam tautas varonim Jergam Haideram ļauj ietekmēt valdības lietas: viņi grib Vīni izolēt diplomātiski. Daži no taisnajiem cīnītājiem par cilvēktiesībām ministru rangā pagājušajā nedēļā apmeklēja kādu citu aizrautīgi jauneklīgu Eiropas politiķi, kas par tautas varoni ir kļuvis ar kara palīdzību: Krievijas prezidenta vietas izpildītāju Vladimiru Putinu. Itālijas un Francijas ārlietu ministri un arī Joška Fišers ļāva, ka Putins viņiem ilgās sarunās skaidro, kā Krievija Čečenijā "apkaro teroristus".

Beigās Putina "argumenti" bija "iespaidojuši" ārlietu ministrus un viņi paziņoja, ka ir "leģitīmi" vērsties pret teroristiem", bet ka viņi noraidot Krievijas metodes. Taču vairāk neko. Krieviju nedrīkst "izolēt". Hloroformētas sarunas par cilvēktiesību aizsardzību: ar Putinu visspēcīgākās korporācijas — Eirop par as Padomes — delegācijai. Pēc sarunām tā Krievijai vairs negribēja uzkraut smago izolācijas jūgu. Eiropieši palika pie klusu izteikta aicinājuma Maskavai pārtraukt uzbrukumus civiliedzīvotājiem — līdz aprīlim. Tad viņi lietas gribot pārbaudīt atkal. Pēc šādas entuziasma pilnas iestāšanās par cilvēktiesībām Krievijas bruņotie spēki nesaskatīja iemeslu beigt Kaukāzā "operāciju Kartāga". Sabombardētās Groznijas drupās tagad ir parādījušies novārguši stāvi ar iekritušiem vaigiem, kuri nedēļām ilgi mitrajos pagrabos slēpušies no krievu granātu un bumbu krusas. Kas patiesībā ir teroristi? Partizāns Šamils Basajevs, kam, lai arī ar ievainojumiem, vienmēr ir izdevies izvairīties no "akcijas pret teroristiem"? Vai krievu karavīri, kuri laupīdami iet cauri čečenu ciematu drupām? Partizānu kundzības (varas) un visu iznīcinošās Maskavas "atbrīvošanas" operācijas upuri stāsta par krievu karavīru briesmu darbiem: laupīšanu, izvarošanu, psihisku un fizisku spīdzināšanu, nošaušanu, gļēvu nogalināšanu. Ģenerālštābs Maskavā to smejoties noraida kā izdomājumus un uzsver, ka viņu virsnieki rīkojoties "cilvēcīgi un labsirdīgi".

Taču pareizi ir tikai tas, ka žurnālistiem sistemātiski traucē informācijas vākšanu par krievu militāristu labdarīgo darbību Kaukāzā. Nesen kāds krievu karavīrs kādam ārvalstu korespondentam kliedza: "Mēs tiksim ar tevi galā!" To, kā tas notiek reāli, Krievijas drošības dienests demonstrēja ar Radio Liberty korespondentu Andreju Babicki, kā arī Aleksandru Kinšteinu. Viņš bija sagatavojis kritisku ziņojumu par valdību un saņēma oficiālu uzaicinājumu uz trako māju. Vai arī gadījums ar TV — Centrs komandu, kas tika piekauta kādu kazarmu priekšā Ņižņijnovgorodā. Viņi gribēja parādīt filmu par karavīriem, kuri mistiski gājuši bojā.

Krievijas cilvēktiesību aizstāvji sev jautā, kas gan Austrijas Alpos notiek tik briesmīgs, ka Eiropas ārlietu ministri notikumus Kaukāzā tā dēļ ir gandrīz aizmirsuši. Pastāv aizdomas, ka tāpēc, lai Austriju bez kādām briesmām var sodīt citiem par brīdinājumu, kamēr pret Krieviju ES piekopj labi apsvērtu reālpolitiku. Vai nav pienācis laiks Bismarku atkal piekārt pie sienas?

Mihaels Tumans

"Briesmas vēl nav pagājušas"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.09.

EDSO darbība Gruzija kļūst par propagandistisku spekulāciju objektu.

Jau ilgāku laiku nopietnu negatīvu ietekmi uz Krievijas un Gruzijas attiecībām ir atstājis Gruzijas robežas Čečenijas posms, ko vairākus gadus nav kontrolējušas attiecīgās Krievijas struktūras. Groznijā nekad nav slēpuši, ka tieši šis virziens nodrošina neviena neatzītās Ičkērijas sakarus ar ārpasauli.

Ne vienu vien reizi šī robežas posma dēļ Maskava un Tbilisi viena otrai izvirzīja apvainojumus par kaut kādu aizkulišu mahināciju eksistenci, kuras varētu, ja arī ne pilnībā destabilizēt situāciju, tad vismaz nodarīt nopietnu kaitējumu valsts interesēm un drošībai.

Neiztika arī bez provokācijām, kas bieži vien tika organizētas pēc norādījumiem no ārpuses. Pietiek tikai atcerēties neseno notikumu ar ieročiem, kuri it kā bija sagatavoti pārdošanai čečenu kaujiniekiem no Krievijas karabāzes Vaziani. Acīmredzot kādam ļoti negribas, lai Kaukāzā beidzot iestātos miers un kārtība: ja iestāsies miers, tad droši vien vairs nebūs iespējams īstenot globālos ģeostratēģiskos plānus kontroles iegūšanai pār vienu no svarīgākajiem rajoniem visā pasaulē.

Šajā sakarā Krievijas militāristos satraukumu un bažas izraisa arvien no jauna pienākošie ziņojumi par čečenu bandformējumu koncentrāciju Gruzijas Ahmetas rajona Pankisas ielejā. Saskaņā ar bijušā aizsardzības ministra Tengiza Kitovani informāciju tur "mājasvietu" ir atraduši vairāk nekā pusotra tūkstoša kaujinieku. Gruzijas oficiālās struktūras, noraidot Kitovani apgalvojumu, tajā pašā laikā atzīst, ka par šo republikas rajonu, kur jau sen faktiski nedarbojas republikas oficiālā vara, patiešām klīst nelāgas runas, un ka noziedzības problēma šajā reģionā aug no dienas dienā.

Pēdējā paplašinātajā valdības sēdē Gruzijas valsts drošības ministrs Vahtangs Kutateladze bija spiests atzīt, ka Pankisas ielejā ir fiksēta cilvēku nolaupīšana, lopu aizdzīšana, viltotu amerikāņu dolāru un narkotiku ievešana. Turklāt, kā atzina ministrs, ielejā ir sākušies konflikti starp vahabītiem un tradicionālā islama piekritējiem, kas var vēl nopietnāk saasināt kriminogēno situāciju. Caur Pankisas ieleju vienmēr ir ievesti ieroči, te arī ir tradicionālie narkotiku kontrabandas ceļi. Šo informāciju apstiprina arī vairāki vietējās varas pārstāvji.

Pēc visa spriežot, situācijas nopietnību šajā pierobežas iecirknī saprot arī Gruzijas Robežapsardzības departamentā. Saskaņā ar departamenta vadītāja teikto Gruzijas puse ir apņēmusies nostiprināt tur ievietotās robežsardzes vienības un palielināt to skaitu. Tomēr pat pašas gruzīnu amatpersonas atzīst, ka tas ir neizpildāms uzdevums.

Varētu domāt, ka uz Gruzijas un Krievijas robežreģionā Čečenijā izveidojušās situācijas negatīvās attīstības novēršanu vajadzētu būt vērstai EDSO misijas Gruzijā organizētajai situācijas monitoringa operācijai. Taču no plaši izreklamētās ieceres droši vien nekas prātīgs neiznāks. Šādai neveiksmei ir visai pamatoti iemesli.

Ekspertu vērtējumā, ņemot vērā grūti pieejamo apkārtni reģionā, Lielā Kaukāza kalnu grēdas efektīva uzraudzība ir maz ticama. Lai veiktu pilnīgu monitoringu, nepieciešami lieli cilvēku resursi un līdzekļi. Spriežot pēc analoģiskām operācijām citos pasaules reģionos, starptautiskajai sabiedrībai šobrīd to gluži vienkārši nav.

Ir sagaidāms, ka visticamāk šajā reģionā iespējama kaut kāda EDSO aktivitāte, un, iespējams, tas notiks tikai Šatilas rajonā, taču reāli pasākumi tā arī netiks veikti, bet tādu risinājumu kaujinieki gaidīt gaida.

Galu galā izveidosies situācija, ka EDSO ideoloģiskajā aizsegā bandformējumiem radīsies iespēja pāriet uz Gruzijas kalnu rajoniem, tur pārgrupēt savus spēkus, un varbūt, negaidot sniega nokušanu un visu kalnu pāreju un taku caurejamību, tie sāks savu darbību pāri robežai daudz agrāk. Tādā gadījumā vairs nepalīdzēs atrunas par "novērotāju nepietiekamību", ka "netika nodrošināta novērotāju drošība", ka "visas takas tik un tā nav iespējams kontrolēt", ka "militārā ziņā novērotāji nevar ietekmēt pie robežas izveidojušos situāciju, jo nav apbruņoti un nodarbojas vienīgi ar monitoringu" utt.

Sergejs Avdejevs

"Pazudušā žurnālista lieta ir noslēpumā tīta"

"The Washington Post"

— 2000.02.08.

Ir saasinājušas pretrunas sakarā ar Radio Brīvība žurnālista Andreja Babicka pazušanu, kad Krievijas amatpersonas izteicās, ka tagad vēloties nopratināt Babicki, ko, kā viņi apgalvo, esot iemainījuši čečenu kaujiniekiem, lai gan Čečenijas prezidents noraidīja, ka žurnālists varētu atrasties kaujinieku gūstā.

Tikai dažas dienas pēc tam, kad Krievijas amatpersonas paziņoja, ka esot nodevušas Babicki čečeniem, valsts prokurori pieprasīja viņa atgriešanos. Prokurori gan nepaskaidroja, kādēļ viņi meklē Babicki, savukārt pēdējie notikumi pastiprinājuši bažas Babicka piederīgo un atbalstītāju vidū, ka valdība, iespējams, cenšas slēpt žurnālista nāvi, kas varētu būt uz krievu militāristu sirdsapziņas.

Savukārt Sergejs Jastržembskis izteicies, ka čečenu kaujinieki esot atbrīvojuši piecus krievu karavīrus apmaiņā pret Babicki, kas ir jauns skaidrojuma variants.

Kopš telefona zvana no Čečenijas galvaspilsētas Groznijas 15.janvārī par Babicki vairs nekas nav zināms. Daži viņa kolēģi spriež, ka varas iestādes varētu būt organizējušas māņu apmaiņu, lai slēptu to, kas noticis ar Babicki pēc tam, kad viņš pameta Grozniju un viņu saņēma gūstā Krievijas militāristi, aizbildinoties ar to, ka viņa rīcībā neesot bijis nepieciešamo akreditācijas dokumentu.

Pat tādā gadījumā, ja Babickis būtu iemainīts čečeniem, cilvēktiesību un žurnālistu tiesību aizstāvības grupas apgalvo, ka šāda apmaiņa pārkāpjot Ženēvas konvenciju par izturēšanos pret civiliedzīvotājiem kara zonās. Kristīne Lapčaka, Ņujorkas žurnālistu aizstāvības komitejas koordinatore, sacījusi, ka Babicka lieta esot atgādinājums visiem žurnālistiem, kuri raksta par Čečenijas karu, ka ir ļoti bīstami kritizēt Krievijas militāristus, kā to regulāri darījis Babickis.

Lapčaka sacīja: "Ja tā ir noticis, ka Krievijas valdība būtu nodevusi vienu no saviem pilsoņiem cilvēkiem, kurus tā raksturo kā bandītus un teroristus, tad tas ir neiedomājami. Viņš bija žurnālists, nevis karagūsteknis."

Baltā nama administrācijas vadītājs Džons Podesta Vašingtonā paziņojis, ka Savienotās Valstis esot informējušas Maskavu, ka stingri iebilstot pret izturēšanos pret Babicki.

Babickis, kas 10 gadu ir strādājis Radio Liberty , bija pazīstams kā bezbailīgs, pat pārdrošs žurnālists. Viens no retajiem žurnālistiem, kas strādāja aiz čečenu frontes līnijām, un piegādāja visjaunāko informāciju par cīņām šajā separātiskajā reģionā, tomēr daži uzskata, ka viņa ziņojumi esot bijuši noskaņoti par labu kaujiniekiem.

Babicka reportāžas īpaši saniknojušas Krievijas militāristus, kuri bija centušies īpaši ierobežot pieeju kaujas zonām Čečenijā.

Divas nedēļas pēc Babicka pazušanas Maskava apgalvoja, ka tās rīcībā esot informācija par viņa atrašanās vietu. 28.janvārī Iekšlietu ministrija izteicās, ka viņš esot arestēts armijas kontrolpunktā, jo viņa rīcībā neesot bijis nepieciešamu dokumentu un viņš esot pavadījis laiku ar čečenu noziedzniekiem. Citi žurnālisti, kurus agrāk bija aizturējušas krievu militārpersonas, viņu vidū arī kāds Washington Post žurnālists, dažu stundu laikā tika atbrīvoti.

Ministrijas spīkers izteicies, ka Babickis drīz vien tikšot atbrīvots, un laikā, kad ASV valsts sekretāre Madlēna Olbraita pabeidza savu vizīti Maskavā, Radio Liberty redaktori izteicās, ka esot saņēmuši informāciju par Babicka atgriešanos.

Tomēr nākamajā dienā Jastržembskis paziņoja, ka Babickis esot nodots čečenu kaujiniekiem apmaiņā pret trim krievu gūstekņiem. Kopš tā laika Kremlis ir sniedzis pretrunīgus paziņojumus par apmaiņā iesaistītajiem karavīriem un viņu identitāti.

Čečenu politiskie līderi ir izteikušies, ka viņiem nekas neesot zināms par čečenu kaujinieku komandieri, kurš it kā ieteicis veikt apmaiņu. Čečenu prezidents Aslans Mashadovs svētdienas intervijā Radio Liberty paziņoja, ka esot kontaktējies ar visiem kaujinieku komandieriem un esot pilnīgi pārliecināts, ka Babickis neatrodas čečenu gūstā.

Liela daļa Krievijas masu informācijas līdzekļu ir nobažījusies par Babicki un to, ko šī lieta tiem varētu nozīmēt. Daži komentētāji izsakās, ka lieta atsauc atmiņā izturēšanos pret žurnālistiem padomju laikā, kā arī atspoguļojot valdības uzbrukumus presei.

Itogi redaktora vietniece Maša Lipmane paziņojusi: "Tas ir vājprāts. Man trūkst vārdu. Tas ir briesmīgi...ļauni. Visa šī lieta ir kļuvusi vēl neizprotamāka. Mēs varam vienīgi minēt."

Babicka lietas kritika parādījās arī parlamenta apakšpalātā. Labējo spēku apvienības frakcijas vadītāja vietnieks Viktors Poķelkins teicis: "Situācija, maigi izsakoties, ir neskaidra. Tā liek šaubīties par prezidenta paziņojumiem, cik vērtīga viņam ir runas brīvība."

Šārona Lafranjēra

"Straujāks ES process

jaunajām kandidātvalstīm"

"Dagens Industri"

— 2000.02.15.

Brisele. Latvijai un Lietuvai, kas ir nepacietīgi gaidījušas uz savu īsto iestāšanās sarunu sākumu, nāksies vēl nedaudz pagaidīt.

Šodien Eiropas Savienības dalībvalstu ārlietu ministri divpusēju tikšanos veidā sāks formālas sarunas ar sešu kandidātvalstu premjerministriem, tomēr praktiskās sarunas ar Latviju, Lietuvu, Bulgāriju, Rumāniju, Slovākiju un Maltu sāksies tikai 28. martā.

Premjerministri vakar ieturēja pusdienas kopā ar ES valstu ārlietu ministriem, un šodien katram no viņiem tiks atvēlētas 45 minūtes, lai iepazīstinātu ar savām vēlmēm iestāšanās sarunās.

Eiropas Savienības paplašināšanās komisārs Ginters Ferhoigens sola, ka sarunu temps ar šīm sešām jaunajām kandidātvalstīm būs straujāks, lai tām tiktu dota iespēja panākt tās sešas valstis, kas sarunas ved jau kopš 1998. gada aprīļa.

"Pirmā gada sarunās ar sešām pirmās grupas kandidātvalstīm mēs atvērām septiņas no 31 sarunu nodaļas. Ar otrās grupas kandidātvalstīm šogad tiks atvērts vairāk nodaļu", Ferhoigens norādīja.

Kopš jaunā gada visas divpadsmit kandidātvalstis ir iekļautas vienā sarunu grupā, bet ES Komisija ar katru valsti runās individuāli. Portugāles ES prezidentūras laikā sešas jaunpienācējas atvērs piecas kopīgas un vieglas sarunu nodaļas. Pirmajā pusgadā tiks atvērtas vēl no vienas līdz trim nodaļām.

"Lai varētu savienot ātruma un kvalitātes mērķi, mēs esam nolēmuši ar katru valsti atvērt dažādas nodaļas. Mēs sāksim ar tām jomām, kurās tās ir visvairāk pielāgojušās Eiropas Savienībai", Ginters Ferhoigens teica.

8. martā viņš ieteiks, par kurām nodaļām tiks sāktas sarunas ar katru kandidātvalsti. Pirmajā pusgadā būs maksimāli astoņas nodaļas, bet Francijas prezidentūras laikā rudenī tiks atvērtas vēl papildu nodaļas.

Neraugoties uz to, Latvijai un Lietuvai būs ārkārtīgi grūti panākt Igauniju, kas jau ir beigusi sarunas par 8 nodaļām un kas Portugāles prezidentūras periodā sāks sarunas par visu 31 sarunas tēmu. Tagad šķiet, ka Igaunija kopā ar pārējām pirmās grupas valstīm (Poliju, Ungāriju, Čehiju, Slovēniju un Kipru) varēs pabeigt savas sarunas jau Zviedrijas prezidentūrā nākamā gada pirmajos sešos mēnešos. Diezin vai pārējās sešas kandidātvalstis tad būs atvērušas visas sarunu nodaļas, taču Ginters Ferhoigens noraida šo scenāriju:

"Tagad ar katru kandidātvalsti mēs apejamies individuāli, tādēļ jebkurai ir izredzes pašai ietekmēt sarunu tempu."

Ula Helblūms

"Ilgais ceļš uz lielo ES"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.02.09.

Nākamajā nedēļā sāksies sarunas ar 12 kandidātvalstīm.

Nākamajā nedēļā Eiropas Savienība sāks tās vēsturē vēl nepieredzētu milzīgu politisku un organizatorisku pasākumu. Tad sāksies sarunas ar 12 kandidātvalstīm vienlaikus un beigās Savienība būs ne tikai lielāka par vienu trešo daļu, bet tajā būs arī vairāk nekā pusmiljarda cilvēku.

Taču līdz tam laikam interesentiem būs jāpārvar lieli šķēršļi, kas slēpjas ES "kopējā likumdošanā", tātad tās līgumu, likumu un rīkojumu sistēmā.

Tam, kurš vēlas kļūt par ES dalībnieku, ir jāpārņem visa "likumdošana". Tātad par īstām sarunām vispār nav nekādas runas. Iestāšanās sarunu mērķis pirmām kārtām ir konstatēt, vai kandidātvalsts izpilda visus politiskos, ekonomiskos, sociālos un tiesiskos priekšnoteikumus. Spēles telpa eksistē vienīgi attiecībā uz "pārejas termiņiem" noteiktās jomās. Vecajām un jaunajām dalībvalstīm ir jāatvieglo grūtais darba ņēmēju pārvietošanās process, kā arī jāpalīdz labāk pārvarēt konkurenci pārtikas līdzekļu tirgū.

Taču tik tālu vēl nav, lai būtu jāstrīdas par pārejas termiņiem. Sarunas ar Igauniju, Poliju, Ungāriju, Čehijas Republiku, Slovēniju un Kipru sāktas jau 1998. gadā. Taču jau "pabeigtās" nodaļas — likumdošana ir sadalīta 31 tematiskā nodaļā — tiek uzskatītas par samērā vieglām.

Tagad ES ar līdzīgi vieglām nodaļām sāks sarunas arī ar pārējām kandidātvalstīm: Latviju, Lietuvu, Slovākiju, Rumāniju, Bulgāriju un Maltu. To, par kādām tēmām ar šīm valstīm tiks sāktas sarunas, par paplašināšanos atbildīgais ES komisārs Ginters Ferhoigens grib noskaidrot līdz marta sākumam.

Otrdien Briselē Ferhoigens teica, ka vēlas paātrināt paplašināšanas procesu kopumā. Tā viņš mazināja pirmo sešu kandidātvalstu bailes, ka līdz ar sarunu sākšanu arī ar otrās grupas kandidātēm sarunas uz priekšu var virzīties lēnāk. Līdz 2000. gada jūnija beigām sarunās ar pirmajām sešām kandidātvalstīm tiks "atvērtas arī visas pārējās nodaļas". Un to ir tieši 21. Savukārt otrajai grupai gada beigās ir jābūt tur, kur pirmā grupa ir šodien. Tomēr Ferhoigens apgalvoja, ka šai paātrināšanai nedrīkst būt nekā kopēja ar nolaidību. Runa ir par ātrumu un kvalitāti. Neviena valsts netikšot rekomendēta uzņemšanai ES, ja tā nebūšot sagatavojusies politiski, ekonomiski un sociāli.

Tā kā ar visām divpadsmit valstīm vēl ir jārunā par tādām svarīgām jomām kā iekšējais tirgus, reģionālā politika, apkārtējās vides aizsardzība un lauksaimniecība, ES Komisija pašreiz atsakās nosaukt konkrētu "iestāšanās termiņu", kā to vēlas, piemēram, Polija. Ferhoigens teica, ka sarunas vēl neesot pavirzījušās uz priekšu pietiekami tālu, lai to varētu izdarīt.

Labākajā gadījumā esot iespējams nosaukt vienīgi ieplānoto termiņu sarunu pabeigšanai, jo arī pašreizējām 15 dalībvalstīm pirms ES paplašināšanas ir jāpārvar nozīmīgi šķēršļi: tām institūciju struktūra un lēmumu pieņemšanas process ir jāreformē tā, lai Savienība spētu funkcionēt arī 27 dalībvalstu gadījumā. Tā nav nejaušība, ka nākamajā nedēļā tiks sākta arī Starpvaldību konference, kurai līdz gada beigām šajā sakarībā ir jāizstrādā priekšlikumi.

Tā kā ES sagatavošana jaunu dalībnieku uzņemšanai ir iespējama, tikai izdarot izmaiņas līgumos, tad tās ir jāratificē visu 15 dalībvalstu nacionālajiem parlamentiem. Tas ir process, kas turpināsies vismaz līdz 2003. gadam un var slēpt sevī nepatīkamus pārsteigumus, piemēram, neveiksmīgu referendumu. Ferhoigens neattaisnoja Varšavas, Prāgas un Budapeštas cerības, ka — tāpat nepieciešamā — viņu iestāšanās ratifikācija varētu notikt paralēli reformu ratifikācijai. Tikai tad, kad pilnībā būs pabeigtas ES reformas, varēs sākt ar parlamentāro iestāšanās iesniegumu izskatīšanu — arī tad, ja sarunas par iestāšanos būs pabeigtas jau sen.

Martins Vinters

 

"Elastīgs pārejas risinājums,

lai personas brīvi pārvietotos"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung" — 2000.02.09.

ES vēlas pretoties bailēm par negatīvajām paplašināšanās sekām. Vai iestāšanās tikai pēc 2003.gada?

Arvien lielākās bailēs par iespējamajiem zaudējumiem, ES paplašinoties uz austrumiem, Eiropas Komisija grib pretoties ar finansiālu atbalstu īpaši skartajiem robežreģioniem Vācijā un Austrijā, kā arī ar "elastīgu" pārejas risinājumu personu brīvas pārvietošanās problēmai iekšējā tirgū. To atbildīgais ES komisārs Ferhoigens paziņoja nedēļu pirms oficiālu iestāšanās sarunu uzsākšanas ar otro kandidātvalstu grupu, kas sastāv no Bulgārijas, Latvijas, Lietuvas, Maltas, Rumānijas un Slovākijas.

"Mēs nedrīkstam klusēt par paplašināšanās riskiem", sacīja Ferhoigens. Tas būtu izdevīgi tiem, kuri "rada noskaņu pret paplašināšanos," viņš brīdināja. Arī tad, ja viņš par spīti politiskajai attīstībai Austrijā negaida nekādas grūtības, tomēr būtu jāizvairās no tā, ka tādi "populisti kā Haiders" paplašināšanos izmantotu politiski ļaunprātīgi.

Ferhoigens atzina, ka sabiedrības atbalsts saistībā ar kandidātvalstu iestāšanos nav īpaši liels, jo "kaut arī kopējais saldo ir pozitīvsesot", tomēr gaidāmi arī zaudējumi. Robežreģioniem darba tirgū vajadzētu orientēties uz augošu spiedienu; mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, atsevišķiem pakalpojumu sniedzējiem un amatnieku darbnīcām konkurence noteikti būs smagāka. Ferhoigens deva cerības uz "zaudējumu izlīdzinājumu" un "inteliģentiem pārejas risinājumiem". Pašreiz Komisija pārbauda, vai no Savienības iniciatīvas var paredzēt papildu finansu līdzekļus paplašināšanai, īpaši tās skartajiem reģioniem. Līdz 2006.gadam kopumā rīcībā nodoti gandrīz 6 miljardi eiro. Ferhoigens paredz, ka vismaz Vācija un Austrija pieprasīs kvotas darba ņēmējiem no Viduseiropas un Austrumeiropas. Tam nepieciešama elastīgāku līdzekļu radīšana. SPD politiķis pat var iedomāties, ka darba ņēmējiem un uzņēmumiem no jaunajām dalībvalstīm pilnīga pārvietošanās brīvība tiks piešķirta tikai pēc tam, kad jaunie dalībnieki būs sasnieguši noteiktus ekonomiskus standartus un līdz ar to tieksme pēc labklājības būs samazināta.

Ļoti atturīgi Ferhoigens izteicās par iestāšanās kandidātu prasībām pēc iespējas ātrāk noteikt konkrētus termiņus uzņemšanai Savienībā. Tas esot par ātru: vispirms sarunas jāveicina tik tālu, ka skaidri iezīmējas iespējamie izņēmumi ES likumdošanā un pārejas noteikumos. "Politiski motivētus" iestāšanās termiņus Ferhoigens izslēdza, jo tādējādi varētu ciest iestāšanās sagatavošanās kvalitāte un ekonomiskie un politiskie priekšnosacījumi (Kopenhāgenas kritēriji) vairs netikšot veikti. Vairākkārt viņš uzsvēra, ka pirms pirmās iestāšanās noteikti jāpabeidz Savienības institucionālā reforma. Viņš teica, ka iestāšanās līgumu ratifikācija varētu sākties tikai tad, ja visas dalībvalstis akceptētu starpvalstu konferences rezultātus, kas attiecas uz ES līguma reformām. Atbilstoši pieredzei līguma izmaiņu ratificēšanai nepieciešams vismaz pusotrs gads, tā to parādījis ilgstošais process pēc starpvaldību konferences noslēguma Māstrihtā (1991.gada decembrī) un Amsterdamā (1997.gada jūnijā). Decembrī ES galotņu tikšanās laikā Helsinkos noteiktai tik striktai laika plāna interpretācijai varētu būt tādas sekas, ka pirmās iestāšanās līdz Komisijas nosauktajam laikam 2003. gadā varētu iekavēties. Ferhoigens šīm bažām nepiekrita. Viņš teica, ka no dalībvalstīm pašām atkarīgs, cik ātri notiks ratifikācija.

"Prodi pasludina "Eiropas gadsimtu""

"Die Welt"

— 2000.02.10.

ES Komisija grib no jauna noteikt kompetences - prezidents aizstāv savu vadības stilu.

Brisele. ES Komisijas prezidents Romano Prodi kopā ar 15 ES valdībām grib no jauna noteikt kompetences starp Briseli un dalībvalstīm. To viņš trešdien Briselē deklarēja par svarīgāko savu pilnvaru laika projektu.

Gaidāmā vairāk nekā duča jaunu dalībvalstu uzņemšana, radot ne tikai nepieciešamību pilnībā mainīt ES procesus un norises, bet no jauna esot jāpārveido arī Savienības varas struktūras.

Ar savu priekšlikumu Prodi ir nonācis pavisam tuvu debatēm par Eiropas konstitūciju, ko dažas dalībvalstis, kā Lielbritānija un Dānija, pašreiz tomēr kategoriski noraida. Komisijai darbs ir jāveic paralēli ar jau notiekošajām dalībvalstu sarunām par vidēja apmēra Savienības iekšējo struktūru reformām, kas gada beigās formāli būs jāakceptē ES dalībvalstu valstu un valdību vadītājiem. Vienlaikus Prodi savu piecus gadus ilgo amata laiku pavadīs ES paplašināšanas zīmē uz austrumiem: pasākums ir milzīgs, taču viņš esot drošs, ka jau pirms 2005. gada varēs apsveikt pirmās jaunās dalībvalstis. Runa neesot par kaut ko mazāku kā "jaunas Eiropas veidošanu". Austrumeiropiešiem paplašināšana sniedzot izdevību "no jauna sākt savu vēsturi". Tomēr ES Komisija ļoti nopietni izturoties arī pret cilvēku bažām vecajās dalībvalstīs: paplašināšanās uz austrumiem esot jāpalielina katras atsevišķas dalībvalsts drošība. Dienu pirms tam ES paplašināšanās komisārs Ginters Ferhoigens, laikus norādīdams uz problēmām, kādas ir paplašināšanai uz austrumiem, paziņoja, ka "šī tēma ir jāatņem" tādiem labējiem populistiem kā ABP vadītājam Jergam Haideram.

Trešdien Prodi saudzīgi izvairījās kritizēt 14 ES dalībvalstu akciju pret Austriju. Tomēr viņš vēloties, "lai lēmums netiktu pieņemts balstoties uz emocijām": Komisija garantēšot normālas darba attiecības ar Austriju.

Nākamais Prodi pilnvaru laika smaguma punkts esot eiropiešu ārpolitiskās lomas nostiprināšana pasaulē, ilgstošas ekonomiskās attīstības veicināšana ar stabilām cenām un ES pilsoņu dzīves kvalitātes paaugstināšana. Šajā jomā Komisija grib vairāk darīt, lai palielinātu pārtikas līdzekļu drošību, kā arī pastiprinātu apkārtējās vides un patērētāju tiesību aizsardzību. Savu godkārīgo piecu gadu programmu Prodi vēlas realizēt kopā ar dalībvalstīm un Eiropas Parlamentu: "Šis gadsimts kļūs par Eiropas gadsimtu".

Negaidīti Prodi reaģēja uz kritiku par viņa darba stilu: viņš apstrīdēja to, ka viņa paziņojumi līdz šim nav saskanējuši ar sasniegto, vai arī, ka dalībvalstis jau vairākkārt ir atteikušas viņam sekot. Viņa uzdevums vairāk esot "noteikt Komisijas politiskās vadlīnijas un izteikt attiecīgus priekšlikumus dalībvalstīm". Prodi: "Es esmu komandas treneris, kura sastāv no čempioniem."

Nikolauss Blome

 

"Emisijas banka dod mājienu kandidātvalstīm"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.02.11.

Eiro menedžeri vēlas atbalstīt sagatavošanos ES.

Frankfurte pie Mainas. Nesenajā mēneša ziņojumā Eiropas Centrālā banka (ECB) izteica savu viedokli attiecībā uz ES paplašināšanu uz austrumiem un iepazīstināja ar "tuvināšanas stratēģiju" un "sagatavošanās palīdzību".

ES Komisija jau gadiem ar naudu un padomiem atbalsta 12 kandidātvalstu gatavošanos iestāties Savienībā. Pie kandidātvalstīm, ar kurām tagad notiks sarunas par iestāšanos, pieder Bulgārija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Malta, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Čehija, Ungārija un Kipra.

Eiropas Centrālā banka nav tieši iesaistīta sarunās. Tomēr tagad tā skaidri norāda, ka Savienības paplašināšanas procesā malā nestāvēs. Galu galā, ja kāda valsts iestāsies ES, tad noteikti sekos arī tās pievienošanās Valūtas savienībai, tā eiro zonas vadība pamato pretenzijas iejaukties. Tātad turpmāk nepastāvēs iespēja noraidīt piedalīšanos eiro zonā ( Opting – out ), kāda pašreiz, piemēram, ir britiem un dāņiem. Vienlaikus ECB konstatē, ka iestāšanās ES un eiro ieviešana ir divi atsevišķi soļi. Bez tam neesot nepieciešams, lai visas kandidātvalstis kopējai valūtai pievienotos vienā un tajā pat datumā. Salīdzinot reālo ekonomiku raksturojošos skaitļus (uz 1998. gadu), kļūst skaidrs, kāpēc pienākums sinhroni pievienoties eiro būtu fatāls. Piemēram, Bulgārijā, ekonomiskā attīstība – mērot pēc IKP uz vienu iedzīvotāju – sastāda 7% no vidējā līmeņa eiro valstīs, kamēr Kipra ir sasniegusi 60%. Bez tam tautsaimniecības savus tirgus ir atvērušas ļoti dažādi. Eksporta un importa IKP daļa Polijā un Rumānijā atrodas zem 30%, bet Igaunijā sasniedz 85%.

Eiro zonas ekonomisti uzskata, ka gandrīz visās kandidātvalstīs ir panākts liels progress cenu stabilitātes nodrošināšanā. Pie tam uzmanību piesaista attīstība Bulgārijā, kur tika apturēta dramatiskā vietējās naudas vērtības samazināšanās. Inflācija 1998. gadā tur samazinājās no 1080 % līdz 22%.

Tomēr ECB neslēpj, ka pēc tās domām, vēl ir daudz jāpūlas, līdz potenciālās ES dalībvalstis būs gatavas arī eiro. Tā galvenokārt izdara spiedienu, lai tiktu radīts atbilstošs tiesiskais ietvars neatkarīgajām emisijas bankām un stabilai banku sistēmai, kā arī kapitāla plūsmas liberalizācijai. Centrālā banka uzsver, ka tā palīdzēs kandidātvalstīm tikt galā ar šo uzdevumu un grib pastiprināt sadarbību ar valūtu institūcijām.

"Ferhoigens: "Haidera neaprēķināmība

draud noslogot paplašināšanas procesu""

" Die Presse"

— 2000.02.09.

ES par paplašināšanu atbildīgais komisārs Ginters Ferhoigens situāciju Austrijā vērtē kā "īpaši satraucošu".

Brisele. ES paplašināšanas komisārs Ginters Ferhoigens (VSP) politisko situāciju Austrijā vērtē kā īpaši "uztraucošu": "Haiders ir pilnīgi neaprēķināma persona. Mēs nezinām, kā viņš varētu izturēties konflikta vai vēlēšanu cīņas situācijā," vakar preses konferencē Briselē teica Ferhoigens. "Nevar izslēgt, ka tāds populists kā Haiders, ja viņam tas būs izdevīgi, paplašināšanu var instrumentalizēt kā vēlēšanu cīņas tēmu."

Taču Ferhoigens teica, ka pašreiz viņš nerēķinās ar to, ka Austrijas dēļ sarunās varētu rasties grūtības. "Ja Austrija šo procesu novedīs līdz neveiksmei, tad ārkārtīgi saasināsies attiecības ar tās četrām kaimiņvalstīm." Ferhoigens palika atbildi parādā uz jautājumu, kā Austrijai vajadzētu izteikt leģitīmās prasības par nacionālo interešu ievērošanu, nenonākot tās bloķētāju nevalodās.

Ferhoigens izteica izpratni arī par paplašināšanas problēmām, "kas neizraisa tikai sajūsmu vien": "Nav nekādas jēgas teikt, ka paplašināšanai nebūs panākumu, ja jau no paša sākuma daži reģioni tiks skarti vairāk." Tas galvenokārt attiecas uz robežreģioniem, kur Komisija rēķinās ar spiedienu darba tirgus un konkurences jomās, kā arī uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

Esot ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk pievērsties šai problēmai un izteikt konkrētus priekšlikumus. Līdz ar to tiktu atņemti argumenti tiem, kuri ar šo problēmu palīdzību izcīna vēlēšanu cīņu. Viņa dienests plānojot iesniegt sarakstu ar iespējamajiem pārejas termiņiem.

"Eiropa nepiekāpjas naida priekšā"

"The Globe and Mail"

— 2000.02.10.

Vai Eiropa pārmērīgi reaģē uz Jerga Haidera nokļūšanu pie varas Austrijā? Iespējams. Austrija negatavojas kļūt fašistiska vai iebrukt savās kaimiņvalstīs tikai tāpēc, ka valdībai ir pievienojusies Haidera labējā Brīvības partija. Tomēr, ja jūs vēlaties uz kaut ko reaģēt pārspīlēti, tad neonacisms ir vislabākā izvēle.

Haidera partija — nacionālistiska, populistiska, naidīga pret imigrantiem — tā ir pirmā šāda partija ar nacistisku pieskaņu, kas piedalās kādas Eiropas valdības veidošanā. Īpaši satraucoši, ka tas noticis tieši Hitlera dzimtenē.

Ziemeļamerikas iedzīvotājiem viegli kritizēt Eiropas reakciju, nosaucot to par pārspīlētu. Šeit cilvēki nedzīvo blakus Maunthauzenai vai Bergenai—Belzenai. Ar šīm vietām saistītie notikumi nav nemaz tik sena vēsture. Tur notikušais vēl arvien ir dzīvā atmiņā. Norobežošanās no Haidera ir it kā mājiens: "Nekad vairs."

Neonacisma draudi ir kaut kas vairāk par kreisā spārna pasaciņām. Vairākas Eiropas valstis to ir piedzīvojušas. Vācija pēdējos desmit gados ir piedzīvojusi labējo spēku vardarbības uzplūdus. Ir dedzinātas imigrantu viesnīcas un imigranti — slepkavoti. Francijai ir savs Žans Marī Le Pēns, labējā spārna demagogs, kas ir apšaubījis Holokausta apjomus. Arī Itālija ir piedzīvojusi savas nelielās neofašistiskās kustības pieņemšanos spēkā. Ja šīs kustības nav paplašinājušās, tad tas daļēji noticis tāpēc, ka katras valsts politiskās aprindas ir centušās tās apvaldīt. Labējās līdz centriskās partijas ir solījušas nenākt pat tuvumā galēji labējiem "spitālīgajiem", pat ja tas būtu izdevīgi. Uzaicinot Haidera partiju koalīcijā, jaunais Austrijas kanclers Volfgangs Šīsels lauzis šo nerakstīto vienošanos. Tāpēc pret viņu un Haideru tiek noteikta karantīna. Četrpadsmit no Austrijas ES partneriem ir centušies iesaldēt politiskos kontaktus ar Šisela valdību.

To varētu saukt par politiskās pareizības gaišo pusi. Pat brīvā sabiedrībā pastāv tādi uzskati, kas vairākumam nav pieņemami. Brīva sabiedrība neapklusina un neiesloga cietumā cilvēkus, kuri izsaka šos uzskatus, tomēr tā var viņiem uzgriezt muguru. Kanādā sabiedrībā pazīstama figūra, kas nomelno sievietes vai homoseksuāļus, var rēķināties ar sabiedrības niknuma izpausmēm. Dažkārt šis niknums vēršas pret tiem, kuri izsaka pavisam nevainīgas piezīmes, un tiek vajātas arī nevainīgas personas.

Tā ir politiskās pareizības ēnas puse. Tomēr tikpat bieži šīs dusmas ir pamatotas, un tas kalpo kā mājiens: jūsu paustie uzskati par to, ka sievietes "pašas uzprasās" un ka homoseksuāļi uzmācas bērniem, ir neciešami. Šādu uzskatu paušana var jūs padarīt par izstumto.

Tieši to Eiropa cenšas Haideram pateikt: "Jūsu paustie uzskati par to, ka koncentrācijas nometnes bija vienīgi "soda" nometnes un ka Hitleram bija apbrīnojama darba politika, un ka daudzi SS vīri bija gluži jauki puiši, Eiropā nav pieņemami. Šī Eiropa aizstāv iecietību un cilvēktiesības. Taču ne jūs, Haidera kungs. Jūs neesat mūsējais."

Vai tas ir nedemokrātiski? Tā varētu domāt. Tomēr neviens nespiež Austriju anulēt vēlēšanu rezultātus. Gluži vienkārši tiek pateikts: "Mums nepatīk jūsu izvēle. Mums nepatīk fakts, ka jūsu valdībā ir nacisma simpatizētājs, tāpēc mēs nebūsim pret jums pārāk draudzīgi."

Tās ir Eiropas tiesības. Katra valdība dažkārt izmanto diplomātiskos līdzekļus, tādus kā vēstnieku atsaukšanu vai attiecību ierobežošanu, lai paustu savu neapmierinātību ar citas valsts valdību. Tajā nav nekā nedemokrātiska.

Protams, Haiders tika ievēlēts brīvās vēlēšanās. Protams, viņa atbalstītāji valdībā tika konstitucionāli apstiprināti. Eiropai nav citas izvēles, kā vien pieņemt šos faktus, tomēr tas nenozīmē, ka tai vajadzētu rīkoties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Nacistu simpatizētāja apstiprināšana tādas valsts valdībā, kas reiz bija Trešā reiha sastāvdaļa, nav nenozīmīga parādība. Tā var nenozīmēt civilizācijas beigas, tomēr tas ir satraucošs un nepatīkams notikums, uz ko ir jāreaģē.

Labējā spārna nacionālisti, kā Haiders, vienmēr ir apgalvojuši, ka Eiropas identitāte nekad nav pastāvējusi un nepastāvēs. Vērtības esot valstiskas vai vietējas, nevis kontinentālas. Tomēr šoreiz Eiropas valdības runā vienā balsī. Un to sacītais ir skaidrs. "Mums eiropiešiem", ir noteiktas vērtības un zināmas lietas mēs necietīsim paciestas: neiecietību, ekstrēmismu, naidu.

Ja vien tas būtu teikts pirms 70 gadiem!

Markus Džī

"Tarja Halonena būs republikas

pirmā sieviete prezidente"

"Helsingin Sanomat"

— 2000.02.07.

Svētdienas vakarā, jaunās tūkstošgades sākumā, tika pāršķirta vēstures lapa. Somi ievēlēja SDP kandidāti Tarju Halonenu par republikas jauno prezidenti ar 51,6 % pret 48,4 %. T.Halonena kļūs par 11.valsts prezidenti un būs pirmā sieviete valsts vadībā.

Somijā prezidents vēlēts 17 reižu, sešas reizes ar dažādām izņēmuma procedūrām. Tiešās tautas vēlēšanas tagad notikušas otro reizi, un to rezultātā noticis tas, kas jau pirms sešiem gadiem bija ļoti tuvu īstenošanai un par ko kopš tā laika daudz runāts, it īpaši sieviešu vidū. Elizabete Rēna 1994.gadā bija aptauju priekšgalā divarpus nedēļu starp pirmo un otro kārtu, bet galarezultātā vēlēšanās tomēr zaudēja Marti Ahtisāri.

T.Halonena pēc aptaujām trīs nedēļas starp pirmo un otro kārtu bija favorīte, un līdz ar to viņas uzvara ir gaidīta. Viņa uzvarēja balsošanā ar 51,2 % pret 48,8 %. Esko Aho vēl pēdējā brīdī saņēma vēlēšanu trumpi par Eiropas Savienības dalībvalstu boikotēšanu pret Austriju, bet arī ar to nepietika uzvarai.

T.Halonenas uzvarai no dzimumu vienlīdzības viedokļa ir liela simboliskā nozīme. Uzvaras nozīmi neaptumšo tas, ka pirmās sievietes prezidentes varas tiesības Pamatlikuma atjaunošanas dēļ būs skaidri mazākas nekā desmit līdzšinējiem valsts vadītājiem. Iekšpolitikā viņa nespēs būt tik ietekmīga kā viņas priekšteči.

T.Halonena un E.Aho tīrās priekšvēlēšanu kampaņas laikā rādīja, ka viņi ir ļoti prasmīgi politiķi. Tātad vēlēšanas notika starp diviem kompetentiem un līdzīgi spēcīgiem politiķiem. Dzimums bija svarīga vēlēšanu tēma, bet būtu pārspīlēti teikt, ka tas bija izšķiroši. T.Halonenas uzvaru ietekmēja daudzi faktori, arī viņas atbalsts dienvidpilsētās. T.Halonena piecos gados laikā kā ārlietu ministre ir kvalificējusies, lai vadītu ārpolitiku, un tieši tā būs jaunās prezidentes vissvarīgākā darbības joma. Ja T.Halonenai nebūtu šī fona un citas plašas politiskās pieredzes, dzimumu jautājumam, iespējams, būtu bijusi daudz centrālāka vieta, jo balsotāju vairākums vēlēšanās bija sievietes, un vēlēšanu balsošanas aktivitāte bija samērā laba - 80,2 procenti.

Valdībai un premjerministram P.Liponenam kā liels atvieglojums bija T.Halonenas uzvara. Somijas politikā neradīsies jauna saspīlētība, un sociāldemokrātu spēcīgais tvēriens turpināsies. Pašlaik P.Liponena lielākā problēma ir atrast jaunu ārlietu ministru.

Saskaņā ar jauno Pamatlikumu prezidente vadīs ārpolitiku kopā ar ministru kabinetu. T.Halonena un P.Liponens, kas arī ir spēcīgs ārlietu vadītājs, ir pieraduši sadarboties. To veicinās arī kopīgs partijpolitiskais fons. Tomēr vēl nav garanta, ka viņu sadarbība ārpolitikā vienmēr veiksies bez problēmām. Starp viņiem ir bijušas nelielas domstarpības. Jaunā Konstitūcija garantēs T.Halonenai spēcīgu pozīciju ārpolitikā. P.Liponens vairs nevarēs viņai dot norādījumus kā laikā, kad viņa vēl bija ārlietu ministre. Laiks rādīs, kas notiks.

Ļoti maza uzvara – apmēram simt tūkstošu balsu – T.Halonenai nedod vislabākos iespējamos izejas punktus prezidenta amatam. Vēlēšanas polarizēja vēlētāju kopumu. Gandrīz pusei balsotāju par vēlēšanām paliks rūgtas atmiņas. Jaunās prezidentes vissvarīgākais un vissteidzamākais uzdevums būs ar vārdiem un darbiem parādīt viņiem, ka prezidente vēlas būt visas tautas un visas valsts prezidente. T.Halonenai tas nozīmē to, ka viņai būtu prātīgi attālināties no savām pazīstamajām fona grupām.

"Vai vikingu atgriešanās?"

"Radio Free Europe

/Radio Liberty" — 2000.02.08.

Ziemeļvalstu banku giganta Merita Nordbanken janvārī veiktā franču bankas Societe Generale operāciju pārpirkšana Latvijā un Lietuvā ir viens no pēdējiem piemēriem, kas norāda uz ekonomisko monopolu, kādu bagātās Ziemeļvalstis turpina nodrošināt pār saviem kaimiņiem Baltijā.

Kopš Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarības atjaunošanas pirms astoņiem gadiem Ziemeļvalstis ir ieguvušas lielu lomu Baltijas ekonomikā. Tomēr vietējo novērotāji sāk bažīties, vai šī iedomātā Ziemeļvalstu dominance Baltijā nav atbaidījusi citus ārvalstu investorus.

Ekonomikā Ziemeļvalstu loma Baltijā droši vien vislabāk saskatāma banku jomā. MeritaNordbanken nesenā Societe Generale filiāļu iegāde turpina jau vairākus gadus notiekošo Ziemeļvalstu banku nostiprināšanās procesu Baltijā. 1998.gadā Zviedrijas ForeningsSparbanken pārņēma lielāko Baltijas banku Hansapank . Baidoties atpalikt, Zviedrijas Skandinavska Enskilda Banken iegādājās akciju kontrolpaketes lielās visu triju Baltijas valstu bankās: Uhispank Igaunijā, Unibanka Latvijā un Vilniaus Bankas Lietuvā. Baltijas klātbūtne divās zviedru bankās pēc vairākām pārpirkšanām un apvienošanām paplašinājās.

Vairāki 2000. gadā gaidāmi notikumi var palīdzēt Ziemeļvalstu bankām nostiprināt savu tvērienu pēc Baltijas banku sektora. Lietuva gatavojas pārdot savas akciju daļas divās palikušajās lielajās valsts bankās: Zemes Ukio Bankas un Taupomasis Bankas . Latvijas banku tirgus gatavojas tālākai konsolidācijai, kamēr Igaunijas Centrālā banka ir devusi mājienus, ka tā vēlas pārdot savu akciju daļu valsts trešajā lielākajā bankā Optiva Pank .

Daudzos citos sektoros Ziemeļvalstu firmām jau ir gandrīz pilnīga kontrole, it īpaši komunālo pakalpojumu uzņēmumos. Trīs fiksēto telefona līniju operatorus Baltijā kontrolē Somijas un Zviedrijas firmas. Tādas enerģētikas firmas kā Zviedrijas valsts īpašumā esošā Vattenfall turpina izrādīt interesi par Baltijas reģionu. Vattenfall jau pieder vairāki vietējie apkures un elektroenerģijas piegādātāji, un pēdējā laikā tā iegādājas visas brīvās Lietuvas elektroenerģijas kompānijas Lietuvos Energija akcijas Viļņas biržā.

Tomēr visspēcīgāk tas jūtams Igaunijā — valstī, kura atrodas vistuvāk gan Somijai, gan Zviedrijai. Lielākajai daļai Igaunijas prāvāko firmu ir vai nu somu vai zviedru īpašnieks vai stratēģisks investors. Vienu no Igaunijas veiksmīgākajām firmām — automašīnu drošības jostu ražotājs Norma — 1999. gada beigās pārņēma zviedru kompānija. Galvenais Igaunijas gaļas kombināts Rakvere Lihakombinaat pieder somiem, kamēr tekstilrūpniecības gigants Kreenholm jau pirms vairākiem gadiem pārdots zviedriem.

Šogad jau ir notikušas divas liela mēroga pārpirkšanas. Viena no lielākajām būvniecības firmām pasaulē Skanska iegādājusies Igaunijas EMV un nekavējoties paziņojusi, ka tā vēlas izņemt akcijas no Tallinas biržas, lai nodrošinātu simtprocentīgas īpašumtiesības. Līdzīgi Igaunijas vadošās alkohola ražošanas firmas Liviko akciju kontrolpaketi iegādājās somu alkohola monopols Remedia , kuram jau pieder igauņu alkohola ražotājs Ofelia. Bažas, ka lielākā daļa Igaunijas veiksmīgāko uzņēmumu tuvākajā laikā piederēs ārzemniekiem, palielinājās vēl vairāk, kad somu piena produktu ražotājs Valio nesen pauda savu ieinteresētību Igaunijas lielākā piena produktu ražošanas konglomerāta United Dairies iegādē.

Kaut arī ir dažu citu lielu Eiropas un Ziemeļamerikas uzņēmumu investīcijas, iedomātā Ziemeļvalstu firmu dominance Baltijā mazina citu pasaules kompāniju ieinteresētību. ASV un Kanādas firmas ir pievērsušās visu triju Baltijas valstu enerģētikas sektoriem, taču citās jomās tās šķiet esam mazāk ieinteresētas. Vācu firmas ir lēni palielinājušas savas investīcijas, it īpaši gāzes sektorā. Citas Eiropas valstis ir bijušas mazāk aktīvas — vai nu intereses trūkuma dēļ, vai arī dēļ uzskata, ka Baltija ir kā Ziemeļvalstu pagalms.

Societe Generale operāciju Baltijā pārpirkšana nostiprina šādu uzskatu. Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons atzīmēja, ka "Skandināvijas banku izvēršanās Baltijā palielinās, jo šeit ir daudz vairāk somu, zviedru un norvēģu firmu nekā franču kompāniju." Un, kā viņš piebilda, franču bankai "nav jēgas" atvērt savu filiāli Latvijā, ja tur nav franču firmu.

Mels Huangs

 

"Pienācis laiks rīkoties"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.02.11.

Kam vēl ir jānotiek Čečenijā, lai Fišers un viņa kolēģi Eiropā un Vašingtonā ne tikai runātu, bet sāktu arī rīkoties.

Kad Bundestāgā janvāra beigās diskutēja par Vācijas Čečenijas politiku, ārlietu ministrs Joška Fišers paziņoja, ka nav iespējams pret Krieviju noteikt sankcijas. Maskavu nedrīkstot izolēt, piemēram, ar "drastisku ekonomisko attiecību ierobežošanu starp ES un Krieviju". Līdz ar to Fišers apgrieza ar kājām gaisā cēloņus un sekas. Krievija ar otro karu Čečenijā sevi izolēja pati. Tagad zināmi kļuvušie ticamie ziņojumi par krievu karavīru un Iekšlietu ministrijas vienību izdarītajām slepkavībām un spīdzināšanām, kā arī mīklaino cilvēku pazušanu, šo izolāciju padziļina vēl vairāk. Iespējams, ka jau tagad, vairāk nekā pusgadu pēc kara sākuma, Čečenijā dzīvību ir zaudējuši vairāk nevainīgo nekā visā Kosovas karā. Toreiz Vācijas valdība uzskatīja, ka tās pienākums ir iejaukties, lai aizkavētu tautas slepkavošanu. Šodien tā aprobežojas ar dažām lētām frāzēm.

Protams, ka arī Fišers atzīst, ka "Krievija karo pret veselu tautu". Kam gan vēl ir jānotiek, lai Fišers un viņa kolēģi Eiropas valstu galvaspilsētās un Vašingtonā ne tikai runātu, bet arī rīkotos?

"Kola dzimšanas diena ir patiesi bīstama"

"Die Welt"

— 2000.02.10.

CDU baidās no lielā "solidaritātes šova".

Aprīli CDU centrālē gaida ar šausmām: šajā dienā bijušais CDU vadītājs un kanclers Helmūts Kols kļūs 70 gadu vecs. Jo tuvāk nāk šis datums, jo lielāka nedrošība valda CDU vadībā. Kā izturēties pret šo goda dienu? Attiecības ar Kolu pašreiz ir gandrīz vai katastrofālas - vai tādā gadījumā vispār ir iespējams kopā svinēt viņa dzimšanas dienu?

Agrāk Helmūta Kola apaļās dzimšanas dienas radīja vienīgi matemātiskas problēmas. Tad jau vairākus mēnešus pirms godināšanas dienas Konrāda Adenauera mājā rēķinājās ar iespējamu šampanieša dzeršanu.

Dučiem līdzstrādnieku bija nodarbināti ar viesu sarakstu un svinību norises plānu. Kola goda diena tika svinēta gandrīz vai kā visas partijas dzimšanas diena. Uz viņa sešdesmitās dzimšanas dienas svinībām Bēthovena hallē Bonnā ieradās apmēram 3000 viesu. Viesi dejoja, smējās un dziedāja.

Un šodien? Desmit gadu vēlāk dažas nedēļas pirms notikuma CDU centrālē joprojām nav pieņemts lēmums, vai rīkot oficiālas CDU svinības par godu Helmūtam Kolam. "Mēs vēl apsveram," saka CDU.

Jau ilgi pirms ziedojumu afēras, pagājuša gada novembrī, partijas vadība svinībām rezervēja Berlīnes Schauspielhaus lielo zāli, kas ir viena no lielākajām pasākumu rīkošanas vietām Vācijā. Svinīgo runu teikt bija uzaicināts bijušais Vācijas prezidents Romans Hercogs. Ja partija pārāk vēlu atteiks rezervētās telpas, tai būs jāmaksā pat līdz 3000 markām.

Pats svinību vaininieks ir mierīgs: svinības par godu Kolam tiks sarīkotas jebkurā gadījumā. Kola uzticamākie piekritēji no Reinzemes - Pfalcas CDU kopā ar Ludvigshāfenas CDU plāno 5. aprīlī Kola dzimtajā pilsētā sarīkot pieņemšanu - gandrīz kā vecajos laikos.

Apmēram 1000 viesu pulcēsies tradīcijām bagātajā Pfalzbau uz šampanieša un lus dzeršanu. "Nav nekāda iemesla atsaukt svinības," saka apgabala CDU priekšsēdētājs Heinrihs Jekels.

Delikāts Kola svētku sagatavošanā ir vienīgi viesu saraksts: kurš tiks uzaicināts, kurš nē? Un galvenokārt: kurš no uzaicinājuma atteiksies? Pagaidām saraksts ir slepens.

CDU centrālē gatavošanos Pfalcā vēro ar aizdomām. Berlīnieši baidās, ka Kols Ludvigshāfenā pirmām kārtām sarīkos lielo "solidaritātes šovu" ar viesiem no ārzemēm. Tas viņam pēc tam arī partijā var nodrošināt lielākas simpātijas. Taču tad tiktu apšaubīta visa CDU vadības distancēšanās stratēģija. Kād partijas valdes loceklis pateicis pavisam tieši: "Kola dzimšanas diena ir patiesi bīstama."

Rolands Nelless

"Haiders apgalvo, ka izolācija nebūs ilgstoša"

"International Herald Tribune"

— 2000.02.11.

Austrijas Brīvības partijas līderis Jergs Haiders, kuras pievienošanās Austrijas valdībai izraisīja starptautiskos protestus, ir prognozējis, ka viņa valsts izstumtība "pēc dažām nedēļām" beigsies, kad ārējā pasaule vairāk iepazīs viņa politisko programmu.

Tomēr Haiders no jauna apstiprināja dažas no savām iepriekšējām nostājām, kas bija izraisījušas tik asus protestus, piemēram, aicinājumu pagaidām norobežot no Austrijas imigrantus, kā arī savu atbalstu kompensācijām Otrā pasaules kara etniskajiem vācu bēgļiem, kā arī ebrejiem un citiem nacisma upuriem.

Kad jaunais kanclers Volfgangs Šīsels Vīnē izklāstīja savas valdības likumdošanas programmu, ietverot arī savu solījumu izmaksāt kompensācijas nacisma soda darba nometņu ieslodzītajiem, Haiders izteica savu pārliecību, ka Austrija "tuvākajā laikā tiks pieņemta atpakaļ pie sarunu galda." Viņš gan neminēja konkrētus pierādījumus tam, ka pārējās Eiropas valstis būtu gatavas šādu soli spert. Otrdienas intervijā, liekoties zināmā mērā nomierinājies, Haiders izteicās, ka viņu mulsinot Savienoto Valstu un Vīnes 14 ES sabiedroto lēmums pavājināt vai ierobežot politiskos kontaktus ar viņa valsti. Vašingtona un ES rīkojās, protestējot pret Haidera partijas iekļaušanu valdošajā aliansē ar Šīsela Tautas partiju.

Haiders paziņoja: "Mūs nevar salīdzināt ar citu valstu labā spārna ekstrēmistiem. Mēs esam īpaša parādība uz Austrijas politiskās skatuves. Es, protams, paredzēju zināmu reakciju, tomēr nespēju saprast, kādēļ mūs vajadzētu sodīt, pirms vēl valdība ir uzsākusi darbu."

Haiders apsūdzēja kreisi centriskos sociāldemokrātus "savu draugu mobilizēšanā visā pasaulē", lai apdraudētu viņa partijas pretenzijas uz vietu valdībā. Brīvības partijas vēlēšanu panākumi bija vislielākie, kādi vien kādai galēji labējai partijai Eiropā ir bijuši kopš Otrā pasaules kara. Pats Haiders sacīja, ka cerot 2004.gadā pabeigt savu piecu gadu termiņu Karintijas līdera postenī. Taču viņa tālejošākais mērķis ir kļūt par Austrijas kancleru, un analītiķi uzskata, ka viņam būs nozīmīga loma arī valsts valdībā ar sešu Brīvības partijas ministru palīdzību 12 ministru kabinetā. Visi seši ir lojāli Haideram. Haiders izteicās: "To cilvēku, kuri par mums balsoja, galvenais nolūks bija centieni izmainīt politisko struktūru."

Viņa kritiķi apgalvo, ka viņš esot izmantojis vēlētāju jūtas, izsakot savus komentārus par nacistisko Vāciju, kā arī nicinošus izteikumus par imigrantiem un iebildumus pret atteikšanos no suverenitātes par labu ES.

Haiders paskaidroja, ka esot atvainojies par saviem izteikumiem, kas daudziem cilvēkiem ir likušies aizvainojoši, piemēram, nacistiskās Vācijas "kārtīgās" nodarbinātības politikas slavinājumu.

Haiders atzina, ka viņa kustība esot ieguvusi atbalstu ar saviem priekšlikumiem piešķirt austriešu ģimenēm "bērnu čekus", kas palīdzētu strādājošajām mātēm apmaksāt bērnu aprūpes izdevumus. Cilvēkus esot piesaistījušas arī viņa prasības pēc līdzekļiem, lai aizsargātu austriešu darba vietas no imigrantiem, kuri varētu samierināties ar zemākām algām. Haiders teica: "Izpētot vēlēšanu rezultātus, mēs jutāmies pārsteigti, cik daudz bijušo sociāldemokrātu ir balsojuši par mums. 41% no visām balsīm mēs saņēmām no biznesmenēm, bet 48% no strādniekiem. Mēs saņēmām arī ievērojamu jaunu cilvēku atbalstu, kuriem iepatikās mūsu reformu un izmaiņu idejas."

Haiders apgalvoja, ka viņš tiekot nepatiesi raksturots kā ksenofobisks tikai tādēļ, ka viņš bija pirmais austriešu politiķis, kurš aizstāv stingrāku imigrācijas politiku, jo pēc komunistu sabrukuma gandrīz pirms desmit gadiem Austrija no četrām pusēm bija atvērta imigrācijai no bijušā padomju bloka: "Mēs sapratām, ka būs nepieciešama jauna imigrācijas koncepcija, jo tik daudz cilvēku Austrumeiropā vēlētos piekļūt mūsu sociālajām un medicīniskajām priekšrocībām, kā arī labākai dzīvei. Tad no Bosnijas kara ieradās gandrīz 100 000 bēgļu. Vispirms ir jānodrošina viņu aprūpe, un tad tikai jāpieņem lēmumi par imigrantu uzņemšanu. Mums jau tagad ir visaugstākais ārzemnieku īpatsvars Eiropā, un dažiem cilvēkiem tas ir par daudz."

Saskaņā ar EDSO sniegto informāciju, Austrija ārzemnieku skaita ziņā ieņem trešo vietu Eiropas valstu vidū.

Viljams Drozdjaks

 

"Kādēļ Eiropa vēlētos, lai Haiders izzustu"

"Financial Times"

— 2000.02.10.

Austriešu labējo politiķis ir drauds tikai tādēļ, ka viņš ir izgaismojis problēmas, kuras piemīt pārējai ES.

Kamdēļ gan mēs esam tik ļoti satraukušies par Jergu Haideru?

Austrijas neatbilstoši nodēvētās Brīvības partijas līderis nav nekas vairāk, kā nenozīmīgs provinces politiķis, populists, kurš plašāk pazīstams savu uzskatu biežās mainīšanas dēļ, nekā kādas fanātisku uzskatu konsekvences dēļ.

Vienu mirkli viņš iestājas par Eiropas Savienību, taču nākošajā ir dedzīgs eiroskeptiķis. Vienu dienu viņš izrāda zināmas simpātijas nacistu režīmam Vācijā, bet nākamajā — nosoda to. Viņš ir kā smaidošs dundurs, kurš ciniski izmantojis Austrijas provincēs plaši izplatīto naidīgumu pret imigrantiem un plašāku neapmierinātību ar politisko eliti, kura ir sadalījusi visus sabiedriskā sektora posteņus Vīnē.

Taču viņa partijas parādīšanās Austrijas valdībā ir apvienojusi visu pārējo Eiropas Savienību nosodījuma korī. Viņam draud briesmas, ka viņš tiks demonizēts kā Ādolfa Hitlera reinkarnācija, kamēr tā vietā pret viņu vajadzētu izturēties ar nicinājumu.

2000. gads nav 1933. gads, un labklājīgie Austrijas pilsoņi diez ko neatgādina sarūgtinātos bezdarbniekus starpkaru perioda Vācijā. Pēckara Rietumeiropas demokrātiskās institūcijas neapšaubāmi ir pietiekami elastīgas, lai izturētu pusizcepta ekstrēmista glaimus.

Taču patiesība ir tā, ka Haiders pats par sevi nav īstā problēma. Starptautiskā reakcija vadās no saindēšanās bailēm citās ES vietās. Viņš ir simbols, un daudzi viņa popularitātes iemesli pastāv arī lielākajā daļā pārējo Savienības valstu.

Austrija nav vienīgā, kas izrāda nepatiku pret nogurušo un korumpēto politisko eliti, bailes no pārmērīgas imigrācijas un augošu neskaidrību par to, ko omulīgajai pašreizējo dalībvalstu dzīvei nozīmēs ES paplašināšanās.

Gan Vācija, gan Francija ir uzņēmušās vadību pārējās ES lēmumā iesaldēt divpusējās attiecības ar Austriju, un tam ir savs pamats. Abas tās pēdējā laikā ir nomākuši vairāki politiski skandāli, draudot ar sabiedrības neapmierinātības pieaugumu attiecībā uz politisko procesu. Nav gandrīz nevienas Eiropas valsts, kuru nebūtu skārušas apsūdzības nelikumīgā vai korumpētā partiju finansējumā.

Runājot par imigrāciju un ES paplašināšanos, neviens no tiem nevarētu būt tik liels jautājums, kāds tas ir Austrijā, taču tos ļoti viegli var izmantot kā satraukuma izraisītājus lielākajā daļā ES valstu. Visas ES valdības ir gājušas tālu ceļu, lai pastipinātu kontroli pār imigrāciju un patvēruma meklētājiem — tieši Haidera pieprasītajā virzienā, badīdamās no negatīvas pretreakcijas.

Paplašināšanos, kura tagad paredz eventuālu 13 jaunu dalībvalstu uzņemšanu Savienībā, visas pašreizējās valdības varbūt oficiāli atbalsta, taču to vēlētāji joprojām ir noskaņoti izteikti skeptiski. ES līderiem būs jāpārliecina par šo ideju savus pilsoņus, vai arī tiem nāksies saskarties ar ksenofobijas pastiprināšanos vēlēšanās.

Ja un kad paplašināšanās notiks (un no visas sirds jācer, ka tā būs), tā pamatīgi mainīs ES. Vienīgais ceļš, kā apvienot tik plašu dalībvalstu loku, kuras atrodas tik dažādos politiskās un ekonomiskās attīstības līmeņos, ir ieviest daudz lielāku elastību sistēmā. Kaut kādā veidā tā ir jāpielāgo, lai saglabātu vienoto tirgu, neiegrūžot jaunos dalībniekus tūlītējā bankrotā. Rietumeiropas attīstīto ekonomiku augstos standartus nevar vienā mirklī piemērot arī Austrumos.

Tāpat tas nav tikai vienkārši ekonomikas jautājums. Visas uzņemšanas kandidātes ir relatīvi trauslas demokrātijas. Lielākā daļa no tām tikai pavisam nesen ir atguvušas pilnīgu suverenitāti no bijušās padomju impērijas. To robežu ietvaros pastāv neatrisināti etniskie konflikti un minoritāšu tiesību jautājumi. Tie var viegli izraisīt nacionālistisku kustību rašanos, kuras būtu vismaz tikpat nepievilcīgas, kā Haidera Brīvības partija.

Visus šos ES paplašināšanās izraisītos dziļos jautājumus it kā būtu jārisina 15 esošo dalībvalstu Starpvaldību konferencē, kura sāksies pirmdien. Tajā vajadzētu strādāt pie institūciju racionalizēšanas uzdevuma, lai tās joprojām būtu darbotiesspējīgas pat pēc dalībvalstu skaita palielināšanās līdz 28 valstīm. Taču pazīmes liecina, ka starpvaldību konference apskatīs tikai ļoti šauru jautājumu loku, tādējādi atstājot ES nesagatavotu gaidāmajai revolūcijai.

Eiropas Komisijas prezidents Romano Prodi apgalvo, ka jaunu Haideru parādīšanās izredzes paplašinātā Savienībā vēl vairāk palielina nepieciešamību pieņemt lielāko daļu lēmumu nevis uz pilnīgas vienprātības, bet gan uz vairākuma balsojuma principiem. Taču neapmierinātam mazākumam uzspiesti vairākuma lēmumi var kļūt par jaunu Haideru vairošanas formulu. Šeit atbildei ir jābūt elastīgākiem izkārtojumiem, lielākai varas nodošanai un minimālam noteikumu skaitam.

Ja mēs vēlamies, lai paplašināta ES turētos kopā un baudītu savu iedzīvotāju atbalstu, tai ir jābūt kam vairāk, nekā tikai izslavētajam kopējam tirgum. Tai nav jābūt federālai supervalstij, no kuras baidās britu eiroskeptiķi. Taču tai ir jābūt kopīgu vērtību kopienai.

Tādēļ par nozīmīgāku var izrādīties kāda iniciatīva, kura norisinās paralēli Starpvaldību konferencei, proti — Fundamentālo tiesību hartas projekta izstrāde. Tai vajadzētu būt skaidrai, kodolīgai un viegli saprotamai. Tai nav jāpievieno nekādas jaunas eksotiskas tiesības, kuras vēl nav minētas ES līgumā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā. Tomēr tai vajadzētu uzskaitīt minimālo tiesību un brīvību sarakstu, kuram būtu uzticīgas visas Savienības dalībvalstis. Tāpat tajā vajadzētu paredzēt, kas notiek tādā gadījumā, ja dalībvalstis pārkāpj šos noteikumus.

Nav nekādu šaubu, ka Haidera izvirzīšanās Austrijā ir tikai priekšvēstnesis tiem izaicinājumiem, ar kuriem būs jāsaskaras paplašinātajā ES. Dalībvalstīm ir nepieciešama skaidra mēraukla, ar kuru vērtēt jebkuras valdības rīcību — mēraukla, kuru vēlētāji varētu nolasīt un saprast, pirms tie dodas vēlēt. Tas varētu mazināt viņu gatavību balsot par antidemokrātiskiem ekstrēmistiem. Un tas var arī atturēt citas dalībvalstis no pārmērīgi asas reakcijas.

Kventins Pīls

"Mesičs Horvātiju grib ievest

Eiropas Savienībā un NATO"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.02.09.

Ievērojama favorīta uzvara

prezidenta vēlēšanās

Pirmās Horvātijas prezidenta vēlēšanu kārtas uzvarētājs Štipe Mesičs izšķirošajās vēlēšanās pirmdienā skaidri uzvarēja savu sociālliberālo pretinieku Draženu Budišu. Mesičs grib likvidēt Tudžmana ēras mantojumu un radīt priekšnoteikumus Horvātijas uzņemšanai ES kandidātu lokā.

Horvātija pirmdien, kā lielākajiem izdevumiem nesen īsumā tika paziņots, iestājas par pēdējām pārmaiņām jaunam sākumam pēc Tudžmana ēras beigām. Ar 56,2 procentiem balsu Štipe Mesičs otrajā prezidenta vēlēšanu kārtā attālināja savu izaicinātāju Draženu Budišu izteiktāk, nekā gaidīts. Kāda avīze, ko kontrolē Tudžmana režīma piekritēji, nesen izteica favorītiem pārmetumus. Modernais nacionālists Dražens Budiša no sociālliberāļu partijas par spīti visam nevarēja atkarot pirmajā kārtā zaudēto un ar 43,7 % palika aiz Mesiča. Budiša pirms pēdējās izšķirošās kārtas ļāva ieskanēties viegli nacionālistiskiem toņiem, lai savā pusē iegūtu to septiņu kandidātu piekritējus, kuri pēc pirmās vēlēšanu kārtas pirms divām nedēļām izstājās. Budiša cieta sakāvi jau otrajās prezidenta vēlēšanās: 1992.gadā viņš bez panākumiem nostājās pret Tudžmanu.

 

Politiskās izolācijas beigas

Mesičs jau reiz bijis prezidents, tas gan bija citā valstī: 1991.gadā viņš, īsi pirms galīgā Tito Dienvidslāvijas sabrukuma, neņemot vērā Belgradas protestu, uz dažiem mēnešiem daudznacionālajā valstī pārņēma vadību rotējošajā prezidijā. " Nivinarski Dom ", improvizētajā Štipes Mesiča galvenajā mītnē, līdz vēlai pirmdienas nakts stundai drūzmējās piekritēji un apsveicēji. Īsi pēc pusnakts drīkstēja sagriezt arī vairākstāvīgo torti, arī šampanieša korķi varēja paukšķēt. Vienmēr, kad Horvātijas valsts televīzija pieslēdzās svinību norises vietai, skaļi tika skandināts "Štipe, Štipe". 65 gadus vecais Mesičs pēc 18.februāra inaugurācijas oficiāli pārņems vadības uzdevumus un tādējādi formāli kļūs par decembrī mirušā Tudžmana sekotājs.

Svētki kļūstot par "lielāko norunāto satikšanos Horvātijas vēsturē", tā otrdien eiforiski skanēja laikraksta " Nacional " virsraksts: tas paziņoja par Tudžmana ērā izveidojušās izolācijas beigām. Tiekot gaidīti kaimiņvalstu prezidenti, kā arī augsta ranga ES un ASV delegācijas. Pirmo sveicēju vidū vēlēšanu naktī atradās Amerikas vēstnieks Montgomerijs, ko laikraksts " Vecernji List " otrdien nofotografējis titullapai, kad viņš apmainās rokasspiedieniem ar vēlēšanu uzvarētāju. Budiša divas stundas pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas atzina savu sakāvi un parādīja sevi kā labu zaudētāju.

 

Ātrs vecās sistēmas sabrukums

Horvātija pēc "nācijas tēva" nāves ar apbrīnojamu ātrumu veica pārmaiņas. 3.janvārī Parlamenta vēlēšanās opozīcijas savienība lavīnveidīgi ieguva uzvaru pār Tudžmana partiju. Otrajā prezidenta vēlēšanu kārtā uzvarēja tas opozīcijas rindu kandidāts, kurš solīja izbeigt Tudžmana ēru. Štipe Mesičs jaunajā valstī būs otrais sava veida antitudžmana prezidents: "Es būšu prezidents, kas savu stāvokli ļaunprātīgi neizmantos", tā paziņoja vecais politikas lapsa. Kopā ar jaunā Parlamenta vairākumu Mesičs kā pirmo konstitucionālajā reformā grib samazināt savu reprezentatīvās funkcijas kompetenci un Horvātiju pārvērst par parlamentāru demokrātiju.

Zagrebā cer, ka prezidents ar jauno valdību ministru prezidenta Racana ( Racan ) vadībā labi sastrādāsies, kaut arī valdības vadītājs vēlēšanās atbalstīja Budišu. Pēc desmit gadiem nacionalistiskā autokrāta Tudžmana vadībā Mesičs grib iznīdēt personālkultu, apturēt finansiālo atbalstu ultranacionalistiskajiem horvātiem Bosnijā un sagatavot valsti, lai iestātos ES. Korektas attiecības ar kaimiņvalstīm esot priekšnoteikums, lai Horvātija varētu tiekties pēc dalības ES un NATO, vēlēšanu naktī apliecināja Mesičs.

 

Gaidīšanas laiks samazināts

Jaunais prezidents vispirms grib doties uz Sarajevu un Briseli. Tudžmana valdībai bija saspringtas attiecības ar Bosniju, jo autokrāts iepretim kaimiņvalstīm nekad pilnībā neatteicās no teritoriālajām pretenzijām. Tudžmana režīma Bosnijas politika vienlaikus bija starptautiskās kritikas kulminācijas laiks. "Es vēlos pasaulei pateikt, ka Horvātija ir Eiropas daļa", pēc uzvaras vēlēšanās sievas un abu meitu ielenkumā teica Mesičs. Viņš apsolīja, ka darīs visu, lai samazinātu laiku, kas jāpavada Eiropas Savienības uzgaidāmajā telpā.

"Aktivizēt centienus"

"International Herald Tribune"

— 2000.02.09.

Horvātijas jaunievēlētais prezidents Štipe Mesičs otrdien solīja aktivizēt centienus, lai valsts varētu drīz iestāties ES un NATO, kā arī cīnīties pret augsto bezdarbu.

Pēc savas uzvaras viņš atbalstītājiem paziņoja: "Mēs vēlamies pasauli pārliecināt, ka Horvātija ir Eiropas daļa un ka Eiropa ir arī Horvātijā. Mēs pēc iespējas drīzāk vēlamies sasniegt savus stratēģiskos mērķus, lai iestātos ES un NATO." ASV delegācijas vadītājs ANO Ričards Holbruks Vašingtonā apsveica Mesiča ievēlēšanu kā milzīgu soli uz priekšu Horvātijas centienos pagriezt muguru "Balkānu šausminošajam haosam."

Tudžmana pēdējos prezidentūras gados Rietumi kaunējās no Horvātijas par tās iejaukšanos Bosnijā–Hercegovinā un atteikumu sadarboties ar ANO kara noziegumu tribunālu.

Gan Mesičs, gan jaunā centriski kreisā valdība, kas vēlēšanās pieveica Tudžmana Horvātu demokrātisko savienību, ir solījuši mainīt šo politiku.

Mesičam gatavojoties savam piecu gadu prezidentūras termiņam, ietekmīgais nedēļas laikraksts Nacional uzsvēra valdošo politisko noskaņojumu, pirmajā lappusē ievietojot rakstu ar virsrakstu "Horvātija atgriežas Eiropas ģimenē."

Pagājušajā gadā bija paredzēta Horvātijas ekonomikas sašaurināšanās par 1 līdz 1,5%, savukārt bezdarba līmenis decembrī sasniedza 20,8%.

Mesičs izteicies, ka cieši sadarbošoties ar premjerministru Ivicu Racanu, lai atrisinātu šīs smagās problēmas. Uzrunājot žurnālistus, Mesičs paziņoja: "Es varētu mūsu problēmu raksturot trīs vārdos: bezdarbs, bezdarbs un bezdarbs."

Tomēr nav skaidrs, kāda varētu būt Mesiča ietekme uz valsts ikdienas dzīvi, jo valdība ir apņēmusies ierobežot tās plašās prezidentūras pilnvaras, kādas bija piešķirtas Tudžmanam. Mesičs šādu soli atbalsta, tomēr izsakās, ka vēlas arī turpmāk palikt armijas virspavēlnieks un būt atbildīgs par slepenā dienesta vadītāju iecelšanu.

Kā bijušais Horvātu demokrātiskās savienības biedrs Mesičs ir atradies dažādos politiskos posteņos. Pēc tam, kad 1994.gadā viņš norobežojās no Tudžmana Bosnijas politikas, Mesičs pārgāja opozīcijā.

Par spīti apsūdzībām neskaidrā kampaņas finansēšanā Mesičs ar savu dzīvespriecīgo, reāli domājoša cilvēka stilu aizskāris kādu stīgu tautā, kas bija nogurusi no Tudžmana savrupības.

"Eiropas labējo popularitātes pieaugums

izraisa bažas par "citiem""

"International Herald Tribune"

— 2000.02.12.

Eiropas līderu sašutuma pilnā reakcija uz Jerga Haidera galēji labējās Brīvības partijas pievienošanos Austrijas valdībai nenozīmē šoku par kaut ko neparedzētu. Šis šoks ir pārāk pazīstams viņu pašu valstīs.

Pēdējo desmit gadu laikā populārās galēji labējās partijas ir kļuvušas par Eiropas politiskās dzīves reālu faktu.

Haidera partijas līdzinieces Francijā, Šveicē, Itālijā, Vācijā, Beļģijā un Dānijā pēdējo gadu vēlēšanās ir guvušas arvien lielāku atbalstu. Tas ir panākts, šīm partijām aicinot kontrolēt vai aizliegt imigrāciju, cīnīties pret noziedzību un labklājības ierobežojumiem, kā arī noraidot Viseiropas institūcijas un ideālus.

Šo partiju vēstījumi, kas dažkārt kļūst populistiski un ksenofobiski, saskan ar augošo imigrantu un politiskā patvēruma meklētāju skaitu, pastāvīgo bezdarba līmeni un, neievērojamiem politiskajiem un ekonomiskajiem spēkiem ieņemot arvien tiešāku lomu eiropiešu ikdienas dzīvē.

Un retorika var būt skarba.

Dānijas Tautas partijas, kas Dānijas vēlēšanās ieguva 7,5% no parlamenta vietām un kurai pēdējās sabiedriskās domas aptaujās atbalstu izsaka 18% aptaujāto, vadītāja Pia Kjēresgarda paziņoja: "Dānija nav un nekad nav bijusi imigrantu valsts — mēs nevēlamies multietnisku sabiedrību."

Nav nekāds brīnums, kādēļ imigrācija ir kļuvusi par mokošu problēmu daudziem eiropiešiem. Gadiem un dažkārt pat gadu desmitiem "ārzemnieki" no Ziemeļāfrikas, Turcijas vai Austrumeiropas ir plūduši pāri Rietumeiropas samērā brīvajām robežām. Pašlaik viņi tiek uzlūkoti kā draudi izdzīvošanai un valstu kultūrai.

Patriks Makārtijs, kurš pasniedz Eiropas studijas Džonsa Hopkinsa universitātes Boloņas studentu pilsētiņā, izteicās: "Šis fenomens ir radījis nedrošību — bailes no darba zaudēšanas, bailes no noziedzības, bailes no imigrantiem un no "citiem"."

Šīs bažas ir izvērtušās niknās demonstrācijās pret Ziemeļāfrikas imigrantiem Spānijas dienvidos, kur līdz šim tika uzskatīts, ka galēji labējie tika apglabāti reizē ar Franko pirms ceturtdaļgadsimta. Makārtijs izteicās: "Labējie apgalvo: Mēs jums palīdzēsim nevis tādēļ, ka jūs esat franču pilsonis vai franču nodokļu maksātājs, bet gan tādēļ, ka jūsu ģimene jau gadsimtiem ir dzīvojusi Francijā."

Eiropas galēji labējiem ir dažādas sejas. Visraupjākā ir bijusi Nacionālā fronte, kas kopš 80. gadu vidus ir spēlējusi uz francūžu bailēm no "svešajiem", lai pēdējās vēlēšanās pastāvīgi piesaistītu 15% balsu.

Nacionālās frontes ilglaicīgais līderis Žans Marī Lepēns iemieso demagoģiju un vāji slēptu rasismu, kuru Haiders un citi galēji labējie Eiropas politiķi ir centušies izskaust no savas retoriskās iztēles. Nacionālā fronte pagājušajā gadā nespēja vienoties vienā no jautājumiem: vai paplašināt savu programmu, attīrot to no nevajadzīgā.

Savukārt Šveices variants — Kristofa Blohera Tautas partija — oktobra federālajās vēlēšanās ieguva visvairāk balsu. Izmantojot savā labā neapmierinātību ar imigrantu strādniekiem, no kuriem daudzi nāk no Dienvideiropas, partija ieguva gandrīz 23% balsu. Tomēr starptautiskais biznesmenis Blohers norobežojās no dažiem saviem atbalstītājiem un pat saviem paša agrākajiem izteikumiem, cenšoties radīt par sevi respektablāku priekšstatu nekā Haiders.

Atsevišķos gadījumos šīs stingri labējās Eiropas partijas aizstāv separātiskas programmas. Viena no tām ir Ziemeļu līga, kas Itālijā cenšas atšķelt pārticīgos ziemeļus no daudz nabadzīgākajiem dienvidiem. Līdzīgs ir Beļģijas labējais Flāmu bloks. Abām šīm kustībām "svešie" nenozīmē tikai imigrantus, bet arī vēsturiski atsvešinātos baltos līdzpilsoņus, kuri ir nabadzīgāki un neizglītotāki, dienvidnieki Itālijā un franciski runājošie valoņi Beļģijā. Un, lai gan lielākā daļa galēji labējo partiju iebilst pret Eiropas pakāpenisku un ekonomisku apvienošanu, abos minētajos separātiskajos reģionos pašapgādes princips tiek balstīts uz ciešām ekonomiskajām saitēm ar pārējo Eiropu.

Tomēr galēji labējo partiju līderiem Eiropas eksperiments nozīmē draudus valstu suverenitātei, kā arī instrumentu bezpersonisku Briseles birokrātu rokās, ar kura palīdzību pakļaut pilsoņus šo birokrātu pieņemtajiem likumiem.

Visas Eiropas galēji labējie izmanto savā labā arī visu ekonomisko līmeņu vēlētāju riebumu un vilšanos ar pie varas esošajām labējām un kreisajām partijām, kas Rietumeiropas valstu politikā ir dominējušas vismaz kopš Otrā pasaules kara.

Ne bez iemesla Haiders, Lepēns un Blohers valdošos formējumus ataino kā intelektuāli bankrotējušus un korupcijas pārņemtus, nespējīgus pārvaldīt vai pārveidot, patiesībā neatšķiroties citam no cita.

Lai kādi arī neizrādītos ES Austrijas diplomātiskās karantīnas rezultāti, lielākā daļa analītiķu apgalvo, ka pašreizējos ekonomiskajos apstākļos galēji labējām partijām ir izveidojušies dabiski atbalsta griesti, kas nedos tām lielāku varu par jau esošo.

Jurists Semjuels Pizars saka: "Taču, ja ekonomika piedzīvos kritienu, un cilvēki sāks uztraukties par savām pensijām un inflāciju, ir gandrīz pilnīgi noteikti, ka gravitācija nosvērsies par labu galēji labējiem. Par gāzes kamerām gluži nevarētu runāt, tomēr situācija kļūs ļoti nedroša."

Čārlzs Trūhārts

"Eiropas Padomes "ekstrēmistu partiju" saraksts"

"Neue Zūcher Zeitung"

— 2000.01.26.

ŠTP un ABP tiek minēti

kā negatīvās tendences piemēri

Eiropas Padome ir norūpējusies par demokrātijas graušanu, ko veic ekstrēmiskas partijas. Jo populistiskāk tās uzstājoties, jo lielākus panākumus tās gūstot. Ziņojumā par šādiem traucējumiem kā piemēri tiek minētas arī Haidera ABP un Blohera ŠTP.

Eiropas Padomes ziņojumā Strasbūrā izdarīts secinājums, ka ekstrēmiskas kustības un partijas, kā arī atsevišķi grupējumi, kas mudina uz neiecietību, naidu pret ieceļotājiem un rasismu, pašreiz demokrātijai rada vienu no lielākajiem draudiem. Pat tad, ja tās tieši neiestājas par vardarbību, tad tās tomēr rada apstākļus, kuri veicina vardarbību. Pie šāda novērtējuma pēc otrdien notikušajām diskusijām par ziņojumu nonāca arī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja. Īpaši satraukts par šo partiju pieaugošo popularitāti dažās valstīs jauno vēlētāju vidū šķita 291 parlamentārietis no 40 dalībvalstīm. Īpaši līdzās Krievijai, Francijai un Beļģijai tika pieminētas arī Austrijas Brīvības partija (ABP) un Šveices Tautas partija (ŠTP).

 

Apstrīdams ziņojums

Jau rašanās stadijā ziņojums tika pamatīgi apstrīdēts, jo tas skāra daudzas Parlamentārajā asamblejā pārstāvētās partijas. Vēl pagājušajā septembrī tas komisijai tika nodots atkārtotai caurlūkošanai, lai pavājinātā formā to varētu pieņemt. Pirmajam ziņojumam kā pielikums tika pievienota neatkarīga Eiropas Komisijas analīze attiecībā uz rasismu un neiecietību, jaunajā versijā tā vēl trūkst. Tomēr arī vājākā formā izteikumi acīmredzot bija pietiekami spēcīgi, jo ietvēra izteikumu, ka, pretstatā agrākajam laikam, kad šāda veida partijas noliedza visu demokrātisko sistēmu, šodien sarežģītu problēmu risināšanā aprobežojas ar vienkāršiem un populistiskiem izteikumiem. Nereti tā vietā, lai orientētos uz programmu, tās orientējās uz vienu personu. Šādi partiju vadītāji ar savām demagogu spējām apkaro demokrātiju pašu līdzekļiem. Gandrīz visus ekstrēmistus saistošs elements esot naids pret ieceļotājiem un Eiropas integrācijas procesa noliegums.

 

Vienā laivā ar Žirinovski

Pieminētās ŠTP pārstāvis Šveices Federācijas padomē Maksimilians Reimans savas partijas, pēdējo Šveices Parlamenta vēlēšanu uzvarētājas, nosaukšanu šajā sarakstā apzīmēja kā neakceptējamu un apvainojošu. Viņš kritizēja abus komisijas dalībniekus no Šveices, Rufi un Bloetceru, ka viņi pieļāvuši šādu ŠTP novērtējumu. Kā pretargumentus bez jau minētās vēlēšanu uzvaras Reimans minēja: "Kā mēs to atainojam, tad labējo pusē nemaz neesot pietiekami daudz vietas tik lielai partijai", tālāk minot divpusējās kooperācijas ar Briseli privilēģijas, salīdzinot ar dalību ES, kā arī ŠTP iesaistīšanu pret patvērumu meklētāju sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu un pret nelegālu ieceļošanu.

Sevi ar priekšlikumiem par darba kārtību, kuros viņš tomēr iekļāvis savu noraidījumu, pamatīgi aizstāvēja krievu nacionālists Žirinovskis, kurš diskusijā vārdu vairs neieguva. ABP deputāts Jungs, kurš savu noraidījumu attiecībā uz ziņojumu protokolā tāpat varēja iesniegt tikai rakstiskā veidā, papildus bija sašutis par situāciju, kas radusies no savai valstij piemēroto izmaiņu piedāvājuma, kurā tika izteikts brīdinājums neveidot alianses ar šādām partijām, lai iegūtu politisko varu, un tas tika mērķēts uz tuvināšanos ABP un ATP starpā. Jungs noraidīja pārmetumu par naidu pret ieceļotājiem, tomēr tajā pat elpas vilcienā paskaidroja, ka neviens no austriešiem nevarot pieprasīt, lai viņi uzņemtu bēgļus, kā pēdējo reizi 100 000 bosniešus, atteiktos no savas kultūras un dzīves veida.

"Portugāles dienaskārtība Eiropai"

The Economist"

— 2000.01.15./21.

Portugāles valdībai nekas cits nebūtu jādara, kā tikai jānotur dažas ministru tikšanās Algarves pludmalē jūnija vidū, lai padarītu savu prezidentūras laiku Eiropas Savienībā, kas ir iekritis šī gada pirmajā pusē, pievilcīgāku organizatoriskā ziņā.

Madeirā notiks sanāksme par Vidusjūras problēmām, ārlietu ministri tiksies Azoru salās, Sintrā notiks seminārs, kā arī tiks noorganizētas vairākas sanāksmes Lisabonā un Oporto. Netiek aizmirsts neviens trīszvaigžņu kūrorts. Vienīgā vilšanās, ka gandrīz droši tiks atcelta ES un Āfrikas valstu galotņu konference, kas bija paredzēta šī gada aprīlī Kairā, jo radās zināmas protokola problēmas no afrikāņu puses.

Taču, eksistē arī darbs, kas ir jāpadara. ES prezidentūrā esošā valsts vada visu Eiropas Savienības darbību, nosakot dienaskārtību piesātinātajā ministru tikšanos kalendārā un cenšoties panākt, lai tiktu pieņemti vajadzīgie lēmumi. Somijas prezidentūra, kas beidzās pagājušajā mēnesī Helsinkos ar galotņu konferenci, bija ārkārtīgi piesātināta ar notikumiem. Tagad tās trīs galvenie projekti ir jāturpina portugāļu prezidentūras laikā.

Pirmais projekts ir sarunu vadīšana par ES paplašināšanu no pašreizējām 15 dalībvalstīm līdz 28 vai vēl vairāk. Helsinkos ES vadītāji nolēma uzaicināt vēl sešas valstis sākt pilntiesīgas iestāšanās sarunas: šis valstis ir Bulgārija, Latvija, Lietuva, Malta, Rumānija un Slovākija. Šīs valstis pievienosies tām sešām kandidātvalstīm, kuras sarunas sāka jau 1998.gadā - Kiprai, Čehijas Republikai, Igaunijai, Ungārijai, Polijai un Slovēnijai.

Sešas jaunpienācējas tiks sveiktas kopīgā ceremonijā februārī. Ar katru no tām īstās sarunas sāksies martā, un tās ilgs vairākus gadus. Arī Turcija izmantos savus lobistus, lai sāktu sarunas: Helsinkos Turcija oficiāli tika atzīta par kandidātvalsti, taču tai tika teikts, ka pirms virzīšanās tālāk būs jāīsteno nopietnas politiskās reformas. Arī Horvātija, kaut arī vēl nav atzīta par kandidāti lai iestātos Eiropas Savienībā, droši vien centīsies panākt īpašu "ātrgaitas ceļu" uzņemšanai ES pēc šajā mēnesī notikušajām vēlēšanām, kuras, domājams, iezīmēja pāreju no autoritārā režīma uz demokrātijas varu.

Otrais galvenais uzdevums Portugālei būs konstitucionālās konferences sākšana ("starpvaldību konference" jeb kā to dēvē Briseles žargonā IGC), lai ieviestu labojumus ES pamatlīgumos, tas ļautu ES institūcijām un procedūrām tikt galā ar pieaugošo jauno dalībvalstu skaitu. Tas nozīmē jaunu likumu izstrādāšanu Eiropas Savienības Komisijas lieluma ierobežošanai, kā arī balsu svara balansa izlīdzināšanai ES Ministru Padomē. Konference droši vien arī izstrādātu jaunus noteikumus par lielāka skaita ES likumu pieņemšanu ar vairākuma balsojumu, samazinot iespējas izteikt vienas dalībvalsts veto.

Portugāles kā ES prezidējošās valsts loma nozīmē, ka tā izstrādā procedūras noteikumus konferencei un saskaņo tās dienaskārtību saskaņā ar Helsinkos pieņemtajiem vispārējiem principiem. Portugāles ministri runā par to, ka dienaskārtībā papildus vajadzētu ieviest jautājumu, lai izmaiņas līgumos padarītu vieglāku iespēju paplašinātajai ES izstrādāt jaunas programmas un institūcijas, kurās piedalās tikai dažas, bet ne visas dalībvalstis. Tomēr neviena dalībvalsts nevēlas tādu konferenci, kas praktiski nozīmētu dalībvalstu pārstāvju iknedēļas vai divu nedēļu sanāksmes Briselē un ievilktos pārāk ilgi. 2000.gada otrajā pusē ES prezidentūru vadīs Francija, un tā vēlas, lai jauna līguma projekts būtu gatavs parakstīšanai līdz decembra galotņu konferencei Nicā.

Trešais galvenais uzdevums Portugāles prezidentūrai būs ieplānotās jaunās ES aizsardzības spējas attīstīšana. Martā tiks izveidotas pagaidu drošības un militārās komitejas. Valdības šogad varētu arī nolemt, tieši kā un kad ES vajadzētu iekļaut sevī līdz šim snaudošo aizsardzības paktu - Rietumeiropas Savienību, padarot to par savu pastāvīgo aizsardzības struktūru. Portugālei ir divkāršas iespējas koncentrēt idejas par to, jo 2000.gada pirmajā pusē tā ir arī prezidējošā valsts Rietumeiropas Savienībā.

Portugālei ir arī dažas individuālas ambīcijas, neskaitot Helsinkos noteiktos uzdevumus. Tā plāno martā sasaukt īpašu ES galotņu konferenci par visai nekonkrētu jautājumu kopu, kas ietvertu sevī nodarbinātības politiku, sociālo politiku un informācijas tehnoloģiju, kaut arī ir sagaidāms, ka šāda konference labākajā gadījumā varētu apmierināties tikai ar vispārīgām frāzēm un konstatējumiem. Portugāle īpaši vēlētos pārvarēt strupceļu sarunās par visā ES ieviestu privāto ietaupījumu aplikšanu ar nodokļiem. Taču Lielbritānija jau divus gadus ir bloķējusi sarunas par šo jautājumu, baidoties, ka tas ierobežos finansu tirgus un aizbaidīs investorus. Droši vien būs nepieciešams kaut kas vairāk par silto Vidusjūras sauli, lai izkausētu šo iebildumu leduskalnus.

"Haotiskais kandidāts"

"Die Welt"

— 2000.01.27.

Vājās izredzes uz līdzdalību Eiropas Savienībā Rumānijai ir vienīgais pamudinājums īstenot nokavētās reformas.

Vāja tiesa un pārvalde, bez pretošanās spējām korupcijai ir tikai viens no daudzajiem kritiskajiem punktiem pēdējā ES Komisijas ziņojumā par Rumāniju. Valsts gan "joprojām" izpilda politiskos kritērijus, bet tai nav funkcionējošas tirgus ekonomikas. Cenas gan ir liberalizētas un atcelts importa aizliegums, taču Rumānijā pārāk maz ir privatizēts un 30 – 40% no iekšzemes kopprodukta sastāda ēnu ekonomika. Rumānija nav spējīga izturēt konkurenci ES. Ekonomiskais stāvoklis ir sliktāks nekā 1997. gadā, kad sāka strādāt pirmā pilsoniski liberālā valdība.

Tomēr Rumānija nesenajā ES galotņu sanāksmē Helsinkos tika uzaicināta uz sarunām par iestāšanos, jo, un to zina arī Bukarestē, Kosovas konflikta laikā kļuva skaidrs, ka reģionu politiski un ekonomiski nedrīkst atstāt vienu pašu. Bukareste uz draudzīgo vēstījumu no Helsinkiem reaģēja ar valdības vadības nomainīšanu: lēmumus pieņemt nespējīgais kristīgo – demokrātu ministru prezidents Radu Vasile tika nomainīts ar bezpartejisko līdzšinējo Nacionālās bankas vadītāju Muguru Isaresku. Viņam tagad valsts ar nepopulāru pasākumu palīdzību ir jātuvina acquis communautaire – ES tiesību priekšrakstiem, un tas ir jāizdara pirms rudenī gaidāmajām parlamenta un prezidenta vēlēšanām.

Nominēšana ES patreiz varētu būt vienīgais pamudinājums vispār uzdrošināties īstenot reformas. Izskatās tā, ka Isaresku nākošajos desmit mēnešos vajadzēs nodarboties valsts pilnīga finansiālā sabrukuma aizkavēšanu. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) novilcināto reformu dēļ jau mēnešiem kavējas ar pagājušajā gadā piešķirtā kredīta daļas izmaksāšanu. Valsts kase ir tukša, jo valsts nav spējīga ievākt nodokļus. Valsts sektorā nodarbinātie prasa augstākas algas un tagad ar streiku vilni grib paralizēt valsti. 640 miljoni eiro (četras reizes vairāk nekā līdz šim), kam tagad ik gadu no Briseles ir jāplūst uz Bukaresti, tomēr situāciju neglābs. Šo naudu nevar izdot kailai izdzīvošanai, bet tikai strukturālām reformām ar ilgtermiņa iedarbību.

Ko iesākt ar reformām valstī, kur, vērtējot pēc ES standartiem, viss notiek šķībi, greizi un haotiski?

Jau tāpat neefektīvā pārvalde un haoss likumdošanā arvien vairāk atbaida ārvalstu un iekšzemes investorus. Te papildus klāt vēl nāk arī korupcija, pret kuru Rumānijā, kā teikts ES dokumentā, pēdējos gados nevēršas pietiekami stingri. Saskaņā ar izdarīto aptauju, vairāk nekā puse uzņēmēju saka, ka bez uzpirkšanas naudas uzņēmumu saglabāt nav iespējams. Viņi apmēram 4% no peļņas izdod uzpirkšanai.

Valstī gan ir tādas demokrātiskas institūcijas kā parlaments, valdība un vismaz uz papīra neatkarīga tiesa. Taču izpildvara un likumdevējvara nestrādā koordinēti. No 170 ekonomikas likumiem, kas 1999. gadā tika iesniegti parlamentā, spēkā ir stājušies tikai 37. Tā tas ir ne tikai varas attiecību komplicētajā valdības koalīcijā, bet arī sistēmas dēļ.

Rumānijā katrs likums ir jāakceptē abām parlamenta palātām. Turklāt valdības vadītājam, lai gan viņam ir jākoordinē reformu process, no visiem augstākajiem politiķiem ir vismazākā vara. Viņš netiek ievēlēts tiešās vēlēšanās. Kā tas pirms gadu mijas bija redzams procedūrā, kad no amata atcēla ministru prezidentu bez kādām problēmām jebkurā laikā var atlaist.

Tiesu darbs civiltiesību jomā raitāks kļuva pēc tam, kad tika izdarītas attiecīgas izmaiņas civilprocesa kārtībā. Lai gan krimināltiesību jomā sīkie pārkāpumi vairs netiek sodīti ar ieslodzījumu, tomēr cietumi joprojām ir pārpildīti.

Bijušajā komunistiskajā valstī eiropeiskās tradīcijas ir grūti realizēt arī tur, kur tās saduras ar daudzu rumāņu nacionālo pašapziņu. ES Rumāniju kritizē par to, ka tur joprojām tiek sodīta homoseksualitāte, un ka vardarbība ģimenē joprojām paliek nesodīta. Joprojām daudzos politiķos un masu medijos mājo kristīgi un patriotiski pamatotas konservatīvo pasaules vērtību un nacionāli komunistiskās domāšanas palieku sajaukums. Viņiem kā dadzis acī ir arī reformatori Izglītības ministrijā, kuri skolniekiem liek kritiski izturēties pret līdz šim heroizēto Rumānijas vēsturi. Daudz netrūka, ka rudenī parlaments būtu aizliedzis jaunās vēstures grāmatas.

Katrina Lauere

"Brisele gatavo Tuvo Austrumu pārrāvumu"

"Nezavisimaja gazeta"

— 2000.02.02.

Irākas blokāde mīda kājām cilvēktiesības — uzskata Beļģijas parlamentā.

Noticis bezprecedenta gadījums attiecībās ar Irāku: pirmoreiz gandrīz desmit gadu laikā šajā valstī bijusi oficiāla delegācija, kas sastāvēja no Beļģijas parlamenta deputātiem, Ārlietu ministrijas un Ārējas tirdzniecības ministrijas pārstāvjiem. Atgriezies Briselē, tās vadītājs parlamentārās Komisijas priekšsēdētāja vietnieks ārlietās Žaks Lefevrs stāsta par vizītes mērķiem un saviem iespaidiem:

— Agrāk man ne reizi vien nācies tikties ar vicepremjeru Tariku Azizu. 1997. gadā pēc manas uzstāšanas Eiropas Parlamentā ar irākiešu režīma kritiku par cilvēktiesību neievērošanu Tariks Azizs man iebilda: veselas tautas iznīcināšana — vai tā nav cilvēktiesību pārkāpšana? Ieguvusi oficiālu ielūgumu no Irākas parlamenta priekšsēdētāja, mūsu grupa devās turp, lai uz vietas visu redzētu savām acīm… Jāatzīst, ka valstī izveidojusies katastrofiska situācija iedzīvotājiem. Īpaši bērniem, no kuriem pēdējos gados bojā gājis vairāk nekā miljons. Tagad katru dienu mirst 200–250 mazuļu. Iemesls ir embargo, kas valstij neļauj nodrošināt bērnus ar nepieciešamajiem medikamentiem, higiēnas precēm, ārstu palīdzību. Katastrofisks ir izglītības stāvoklis: 1989. gadā valdība tam tērēja 2,1 miljardu dolārus, tad tagad ne vairāk kā 200 miljonus.

Žaks Lefevrs parāda arī citus konkrētus datus par bēdīgi slavenā embargo sekām. Pateicoties amerikāņu pūlēm, aiz kuriem akli iet eiropieši, šī ar viņu palīdzību izveidotā ekonomiskā blokāde ir kļuvusi par absurdu — ir aizliegts sūtīt uz Irāku jebkuru zinātnisko un medicīnisko literatūru, pat periodiku, "ātrās palīdzības" mašīnas, ledusskapjus, iekārtas telefonu stacijām, ūdens attīrāmās iekārtas un daudz ko no tā, kam visbagātākajā fantāzijā nav ne vismazākās saistības ar stratēģiskajām precēm. "Mūsu vizītē," saka delegācijas vadītājs, "es pilnībā pārliecinājos, ka embargo nav pavājinājis režīmu. Tieši pretēji. Embargo dēļ režīms ievērojami nostiprinājies, jo Sadams Huseins tagad izskatās kā īsts varonis miljonu arābu acīs, tāpēc ka spējis nešaubīgi stāties pretī amerikāņiem".

Belģijas delegācija iepazinusies Bagdādē ar Irākas puses pozīciju šajā pretī stāvēšanā. Pilnīgi pārliecinoša bijusi argumentācija, ko izteicis Tariks Azizs: "Embargo saglabāšanu Savienotās Valstis motivē ar to, ka eksistējot dažas problēmas par masu iznīcināšanas līdzekļiem Irākā. Bet tas ne tuvu nav tā. ANO mums ir nosūtījusi savu kompetento ekspertu komisiju šajā nozarē, un tā šeit strādājusi veselus septiņus gadus un piekļuva, kur vien vēlējās. Šajā laikā komisija veica tūkstošiem inspekciju un neko neatrada no tā, par ko šaubās amerikāņi! Un pēc visa tā divas lielvaras (tiek domātas ASV un Lielbritānija. — V.K. ) turpina bombardēt Irākas teritoriju — 99 bumbu triecieni tika doti tikai pagājušajā gadā vien! Vai tas ir loģiski, vai tas ir taisnīgi?"

Uz "ŅG" korespondenta jautājumu par tālākajām deputātu iecerēm Žaks Lefevrs saka, ka tuvākajā laikā parlamentā sāksies debates par to, vai vajag turpināt embargo, kura nelietderība ir acīm redzama, un tiks izvirzīta prasība par diplomātiskā personāla un tirdzniecības atašeja atgriešanos Bagdādē. Kā šeit uzskata, piekritējiem attiecību atjaunošanai ar Irāku ir reālas iespējas pierādīt savu taisnību. Tāda argumentācija: embargo iemesls stingrs represīvs režīms, bet tieši šim režīmam no 1968. līdz 1990. gadam bija maksimāli iespējamās privilēģijas tirdznieciski ekonomiskajās attiecībās ar Beļģiju.

Vladimirs Katins

"Pasaules varas Amerikas diferencētie izdevumi"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.02.09.

Ārējā un aizsardzības politika

budžeta spogulī

Kā uzskata ārlietu ministre Madlēna Olbraita, diplomātija ir ASV aizsardzības pirmā līnija. Tāpēc Amerikas budžetā Vašingtona diplomātiem un viņu drošībai, attīstības palīdzībai, militārajai palīdzībai, militārajām apmācībām, kā arī kultūras un informācijas izplatīšanai, paredz ne jau ievērojami lielu, taču jebkurai citai valstij neiespējami lielu summu. Jaunajā budžeta gadā tie būs tieši 37 miljardi franku.

Vašingtona, 8. februāris . ASV Valsts departamenta budžets sastāda nedaudz vairāk par 1% no kopējās valsts budžeta summas — 23 miljardus dolāru. Izmaiņas laikā no 1999. gada līdz nesen publicētajam prezidenta Klintona priekšlikumam 2001. gadam saglabājas šaurās robežās, taču var konstatēt nelielu tendenci izdevumiem nepārtraukti samazināties. 1985. gadā starptautiskajām lietām paredzētā budžeta daļa bija gandrīz divas reizes lielāka. Pārvalde patērē mazāk nekā vienu trešo daļu no kopējās summas, atlikumu (2000: 16,6; 2001: 15,1 miljardus) pārsvarā ir paredzēts izdot par "operācijām ārzemēs" Te ir jāpieskaita attīstības palīdzība, palīdzība katastrofu gadījumos, bēgļu atbalstīšanai, jauno demokrātiju veicināšanai un neatkarību ieguvušajām valstīm.

 

Papildu kredīts Kosovai

Militārie izdevumi citiem bruņotajiem spēkiem sastāda 3,5 miljardus dolāru. Lauvas daļu saņems Izraēla ar apmēram 2 miljardiem un Ēģipte ar 1,3 miljardu. Militārā palīdzība bijušajām padomju republikām un agrākajām satelītvalstīm vidēji sagabājas kā viencipara miljardu skaitlis. Šogad miera misijām ir paredzēti 152, bet nākamajā gadā 134 miljoni dolāru.

No atbalsta fonda ekonomikai pirmām kārtām labumu gūs Ēģipte, Izraēla un vēl citas Tuvo Austrumu valstis. Ar 2,3 miljardiem plānotās izmaksas ir par 10% zemākas nekā pagājušajā gadā. Ievērojamu attīstības palīdzības daļu (835 miljonus) prasīs palīdzība tagad neatkarīgajām bijušajām Padomju Savienības valstīm; pārējā bijusī komunistiskā Austrumeiropa tiks atbalstīta ar 600 miljoniem dolāru. Puse no tiem aizplūdīs uz Bosniju, Kosovu un Maķedoniju, turpretī Polijai, Lietuvai un Slovākijai turpmāk palīdzība vairs netiks sniegta, tāpat kā jau agrāk Ungārijai, Čehijai, Slovēnijai, Latvijai un Igaunijai. Operācijām Kosovā Valsts departamentam ir nepieciešams papildu kredīts 250 miljonu dolāru apmērā, pārējie 370 miljoni ir jādod citām ministrijām. Visbeidzot Vaijes vienošanās starp Izraēlu un Palestīnas autonomiju šogad nodokļu maksātājiem izmaksās 1,8 miljardus dolāru.

 

Prioritāte Kolumbijai

Augstākā prioritāte attīstības politikā pašreiz ir piešķirta Kolumbijai, kurai ASV pašas interesēs grib palīdzēt cīnīties ar narkotiku postu; tai seko milzu impērijas Nigērija un Indonēzija. Kolumbijai, kur prezidenta Pastrana personā, kā uzskata, ir atrasts īstais sarunu partneris, šajā finansu gadā papildus tiks piešķirti vairāk nekā 800 miljonu dolāru ; 2001. gadam ir paredzēti 250 miljoni dolāru. Mērķis ir samazināt narkotiku pieplūdumu no Kolumbijas un vēl citiem Andu reģioniem, kā arī valsts sociālo un ekonomisko problēmu pārvarēšana; mazākas summas aizplūdīs uz kaimiņvalstīm. 660 miljoni dolāru (divas trešdaļas no tiem uz okeāna otru krastu) Vašingtonai izmaksās palīdzība bēgļiem un migrantiem. Summa radioraidījumu nodrošināšanai visā pasaulē tiks paaugstināta par 12 % — līdz 405 miljoniem dolāru.

ASV ļoti nopietni pret savu vēstniecību un savu pilsoņu drošību izturas kopš Usmas bin Ladina sarīkotajiem postošajiem sprādzieniem Austrumāfrikā. Olbraitas kundze ir devusi rīkojumi izdarīt visaptverošus pētījumus labākas vēstniecību drošības garantēšanai. Šai nolūkā visā pasaulē ir paredzēts izlietot miljardu dolāru.

 

Nemainīgais aizsardzības budžets

Pēc prezidenta Bila Klintona ieteikuma aizsardzības budžets tiks paaugstināts, sākot ar jauno 2001. fiskālo gadu, kas sākas oktobrī; aizsardzības ministrs Viljams Koens preses konferencē tomēr runāja par tādu pat summu kā pagājušajā gadā, par 277,5 miljardiem dolāru. Jaunu ieroču attīstīšanas programmām nepieciešamie līdzekļi tiks izlīdzināti, piešķirot mazāk militārajām būvēm un slēdzot bāzes; pret pēdējo slēgšanu pagājušajā gadā iebilda Kongress. Atkal budžetā ir parādījusies pagājušajā gadā izmaksu dēļ Kongresa noraidītā kaujas lidmašīna F – 22. Kredīts attiecas uz jauna, viegla kaujas tanka attīstīšanu, kas būtu izmantojams mazāku konfliktu gadījumos. Lēmums par pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidi ir jāpieņem vasarā.

Koens uzskata, ka ir jāpaaugstina arī personāla izmaksas. Kosovas kampaņa, kas aizsardzības budžetu noslogo par diviem miljadiem dolāru, ir atklājusi trūkumus apmācības sistēmā.

"Brīvība iestāties pret"

"The Times"

— 2000.02.11.

Irāna gatavojas savām nozīmīgākajām vēlēšanām kopš šaha gāšanas.

Vakar Irānā oficiāli sākās īsā parlamenta vēlēšanu kampaņa — nozīmīgākajām vēlēšanām kopš 1979. gada islama revolūcijas. Uz spēles ir liktas ne tikai 290 vietas parlamentā, kurā pašreiz dominē stingrās līnijas piekritēji, bet arī Irānas ekonomiskā, politiskā un ideoloģiskā nākotne. Ja vairākumu gūs prezidenta Hatamī piesardzīgās reformas atbalstošā koalīcija, konservatīvo iespējām kavēt privatizāciju, bloķēt labākas attiecības ar Rietumiem un iebaidīt liberālo presi būs pielikts punkts. Taču, ja savu vairākumu atkal atgūs augstākā garīgā līdera ājatollas Hameneī sabiedrotie kandidāti, visas Hatamī 30 mēnešus ilgušās pārvaldes laikā radušās cerības tiks sagrautas. Tad Irāna atgriezīsies tumšākajās klerikālās tumsonības, revolucionārā fanātisma un terora eksporta dienās.

Reformatori, būdami pārliecināti, ka valsts ir kopā ar viņiem, paredz, ka konservatīvie iegūs ne vairāk kā 25 procentus vietu. Taču pat tādā gadījumā varas samaitātie islamisti, kuri ir naidīgi noskaņoti pret pārmaiņām un izmisīgi cenšas saglabāt vājinošos tvērienu pār nācijas psihi, izmantos ikvienu iespēju, lai traucētu reformatoriem. Kandidātu pieteikumu izskatīšanas laikā tika atteikts tikai 576 no 6800 cilvēkiem, kas izvirzīja savas kandidatūras, taču to skaitā bija lielākā daļa no Hatamī ciešākajiem sabiedrotajiem. Ir aizliegta krāsainu plakātu un lielu skaļruņu izmantošana — publicitāte aprobežojas ar nelielām skrejlapām un brošūrām, tādējādi cenšoties izslēgt gados jauno piedalīšanos un palielināt mošeju ietekmi. Turpinās liberālās preses iebaidīšana — piemēram, nesen par prominenta reliģiskā konservatora cieņas aizskaršanu tika notiesāts kāds karikatūrists.

Reformatoru kodētais aicinājums pēc "patiesas islama demokrātijas" slēpj sevī milzīgu izaicinājumu klerikāļu varai. Tas apšauba pašnozīmēto reliģisko uzraugu politisko monopolu un nemaldību, uzstājot, ka islams pieļauj atvērtu, plurālistisku sabiedrību. Tas signalizē par jaunu virzību uz 1979. gadā atcelto sieviešu tiesību atjaunošanu. Tas draud ar lielāku atbildību doktrinētajām tiesām un tumšajiem speciāldienestiem, kas ir sazvērējušies apspiest izteikšanās brīvību un ir iesaistīti pagājušajā gadā notikušajās liberālo akadēmiķu slepkavībās.

Tas arī sola likumdošanas atbalstu divām reformu jomām, kur Hatamī centieni pastāvīgi tiek traucēti, proti, Irānas ekonomikas atbrīvošanai un valsts izvešanai no pašas ieviestās revolucionārās izolācijas.

Tā kā valstī plosās bezdarbs, inflācija ir 20% līmenī, bet ārvalstu investīcijas kavē ierobežojoši likumi un tirdzniecībai traucē valsts monopols, ekonomiskās reformas ir vajadzīgas neatliekami. Taču klerikāļi pretojas valsts kontroles atcelšanai, tirgotāju slāņa iedrošināšanai vai uzpūsto reliģisko holdingkompāniju aplikšanai ar nodokļiem.

Tāpat tie iestājas pret jebkādu "civilizāciju dialogu", kas varētu veicināt attiecību tuvināšanos ar Eiropu — lai arī vēl ne ar Ameriku — pareizi jūtot, ka šāds pragmatisms var vest pie mērenākas nostājas Tuvo Austrumu miera procesa jautājumā un pārtraukt atbalstu Hezbollah un citiem islama revolucionāriem.

Pārmaiņas sniegtos daudz tālāk par Irānu un Tuvajiem Austrumiem. Hatamī brīvību ir definējis kā tiesības iestāties pret. Pēdējo 30 mēnešu laikā irāņi ir pieredzējuši līdz šim neredzētu jaunu brīvību; tagad tiem tā ir jānosargā ar savām balsīm vēlēšanās.

"Ķīna un Krievija nostiprina militārās saites"

"The Washington Post"

— 2000.02.10

Ķīna ir iegādājusies divus Krievijā būvētus iznīcinātājus 800 $ vērtībā, un pirmais šonedēļ cauri Taivanas jūras šaurumam tika nogādāts Ķīnas jūras bāzē. Tas liecina par plaukstošajām militārajām attiecībām starp Maskavu un Pekinu, kas Āzijā un Rietumos izraisa nopietnas bažas.

Rietumu eksperti un Āzijas diplomāti apgalvo, ka pagājušajā gadā, it īpaši kopš Kosovas kara, Maskavas drošības saites ar Pekinu no vienkāršiem tirdzniecības darījumiem ir pārvērtušās par daudz sarežģītākām un potenciāli tālejošākām attiecībām.

Ķīnas un Krievijas aizsardzības ministrijas oktobrī parakstīja vienošanos par kopējām mācībām un informācijas apmaiņu militārās doktrīnas veidošanā. Tajā pašā mēnesī krievu un ķīniešu flotes daļas piedalījās savās pirmajās kopīgajās jūras mācībās. Abas valdības ir likvidējušas arī nopietnu šķērsli ceļā uz divpusējo militāro tirdzniecību, kas pašlaik tiek rēķināta aptuveni 1 miljarda $ vērtībā gadā.

Āzijas amatpersonas izsakās, ka ķīniešu zinātniskajos institūtos esot ap 2000 krievu inženieru, kuri strādājot ar lāzertehnoloģiju; kodolieroču miniaturizāciju; spārnotajām raķetēm; no zemes palaižamajām iekārtām, kā arī atomzemūdenēm. 19.janvārī Krievijas premjerministra vietnieks Iļja Hļebanovs žurnālistiem pastāstīja, ka Pekina un Maskava esot "pietuvojušās" līgumam par kopīgu Krievijas GLONASS globālās pozīciju sistēmas izmantošanu. Šis līgums paredz palīdzēt ķīniešu armijai nomērķēt savas raķetes. Krievija un Ķīna ir paziņojušas par savu gatavību sadarboties ballistisko raķešu aizsardzības sistēmas jomā, lai stātos pretī Savienoto Valstu centieniem izveidot savu raķešu aizsardzības sistēmu.

Rietumu ekspertiem nav vienotu uzskatu par to, vai Krievija un Ķīna spēs pārvarēt savu vēsturisko naidīgumu, lai pārvērstu šos līgumus ilgstošā sadarbībā. Tiek izteiktas arī šaubas par Ķīnas noskrandušo bruņoto spēku spēju absorbēt Krievijas tehnoloģiju, kā arī par krievu importa ietekmi uz Ķīnas militāro spēku. Tomēr diplomāti un eksperti ir vienisprātis, ka kopš Kosovas krīzes ķīniešu un krievu attiecības ir ieguvušas jaunu impulsu.

ASV Armijas koledžas stratēģisko pētījumu institūta profesors Stīvens Blenks teica: "Izlikties, ka šī tendence uz ciešāku stratēģisko koordināciju gluži vienkārši izzudīs mūsu spēka un gudrības pārsvara priekšā vai arī tādēļ, ka agrāk Ķīna un Krievija nav spējušas panākt ilgstošas partnerattiecības, nozīmētu atteikšanos no valstsvīru prasībām. Es domāju, ka mēs pret šīm attiecībām esam bijuši pārāk iecietīgi, tomēr es ceru, ka tas mainīsies."

Tikai pirms diviem gadiem kāds Rietumu diplomāts noraidīja šo saišu nozīmi, citējot Rietumu informācijas avotus, kas apgalvoja, ka to sistēmu kvalitāte, kuras Krievija pārdodot Ķīnai, esot mazvērtīgāka. Pagājušajā nedēļā šis pats diplomāts brīdināja, ka, tādā gadījumā, "ja krievi viņiem piešķir tikpat kvalitatīvus materiālus, kādi ir viņu pašu arsenālā, tad viņi ir noziedzīgi muļķīgi." Tomēr šis diplomāts piebilda, ka pret Maskavu nav ticis vērsts nekāds saskaņots spiediens, lai bremzētu militārās tehnoloģijas pārdošanu un piegādi Ķīnai. Viņš izteicās, ka Vašingtona esot centusies piespiest Izraēlu apturēt aviācijas radaru sistēmas pārdošanu Ķīnai 250 miljonu $ vērtībā, tomēr "pret Krieviju nav bijis vienotas reakcijas."

Krievija un Ķīna virzās uz ciešākām drošības attiecībām, lielākoties reaģējot, kā tās uzskata, uz augošo amerikāņu hegemoniju visā pasaulē. Šīs bažas pastiprināja ASV dominējošā globālā militārā un ekonomiskā loma, NATO paplašināšanās Austrumeiropā, un, kā uzskata Pekina un Maskava, Savienoto Valstu praktizētā ANO izmantošana ārpolitikas instrumenta lomā.

Krievijā būvētais Sovremennij —klases eskadras mīnu kuģis Hangzhou St.Pēterburgu pameta 4.janvārī ķīniešu un krievu apvienotās jūrnieku komandas klātbūtnē. Tas būs lielākais kara kuģis Ķīnas flotē, un tas būs apgādāts ar modernām Sunburn raķetēm. Otram šādam kuģim ir jāierodas Ķīnā vēlāk, bet oktobrī — vēl vairāk Sunburn raķešu.

Ķīniešu veiktā Krievijas bruņojuma iegāde neaprobežojas vienīgi ar flotes iekārtām. 1992.gadā Ķīna iegādājās pirmo Su—27 reaktīvo iznīcinātāju grupu. 1996.gadā tā parakstīja vienošanos 2,2 – 2,5 miljardu $ vērtībā, lai uzbūvētu Ķīnā 200 lidmašīnas. Pagājušajā gadā tā parakstīja 2 miljardu $ kontraktu par 30 līdz 60 SU—30MK iznīcinātāju iegādi, turklāt notiek sarunas par līguma noslēgšanu Su—37, daudz modernāka modeļa iegādi.

Rietumu analītiķi apgalvo, ka Ķīna esot iegādājusies ar Sunburn apgādātus kuģus ilglaicīgas stratēģijas ietvaros, kas aptvēra arī 1994.gadā iegādātās četras Kilo —klases ar dīzeļdegvielu darbināmās zemūdenes, lai liktu Savienoto Valstu spēkiem vispirms rūpīgi padomāt, pirms aizstāvēt Taivanu. Taivana, ko Ķīna uzskata par savu separātisku provinci, nākamnedēļ vēlēs jaunu prezidentu. Pēdējo reizi, kad Taivanā 1996.gadā notika prezidenta vēlēšanas, Pekina raidīja raķetes Taivanas tuvumā, un Savienotās Valstis uz to reaģēja, nosūtot uz reģionu divas lidmašīnu bāzes kuģu grupas.

Vienlaikus ar militāro saišu paplašināšanu ar Krieviju ķīnieši stimulē arī plašākas drošības attiecības ar Savienotajām Valstīm. ASV un Ķīnas militārie kontakti, kas tika bremzēti pēc NATO veiktās Ķīnas vēstniecības sabombardēšanas Belgradā, pagājušajā mēnesī tika atjaunoti reizē ar Ķīnas armijas virspavēlnieka vizīti Vašingtonā.

Gandrīz visos rādītājos Ķīna par vairākiem desmitiem gadu atpaliek no Savienotajām Valstīm un dažām tās Rietumu sabiedrotajām svarīgākajās militārās tehnoloģijas jomās. Daži Rietumu analītiķi Ķīnas ieguvumus no Krievijas uzlūko kā pierādījumu savu zinātnes un attīstības aģentūru nespējai aizpildīt radušos vakuumu.

Džons Pomfrets

"Spriedums lidotājiem ir nolasīts. Kas tālāk?"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.05.

Iztiesāšanas rezultāti Kalkutā var kļūt par nopietnu Krievijas un Indijas attiecību pārbaudījumu.

2000. gada 2. februārī Kalkutas sesijas tiesas tiesnesis P. K. Bišvass paziņoja soda mērus visiem apsūdzētajiem "Purulijas" lietā. Viņiem ir piespriests mūža ieslodzījums par sazvērestību ar mērķi gāzt Indijas valdību, dažādi soda termiņi no trim mēnešiem līdz desmit gadiem pēc citiem likuma punktiem un sods 25 000 rūpiju apmērā katram.

Kad lidotājiem prasīja, ko viņi var teikt par sodu, lidotāji paziņoja: "Mēs neesam vainīgi. Mēs neesam veikuši nekādus noziegumus. Mums nav bijis nekādu noziedzīgu nodomu pret Indiju. Turklāt mēs kopš bērnības esam audzināti valstī, kurā katrs zināja, ka Indija ir mūsu draugs, bet mūsu tautas ir brāļu tautas.

Šeit mēs daudz esam cietuši cietumā, mūsu tuvinieki palikuši bez eksistences līdzekļiem, bet pat tas nav mainījis mūsu labo attieksmi pret Indiju". Pēc tam tiesnesis bez jebkādas pauzes nolasīja savu lēmumu par mūža ieslodzījumu. To acīmredzot vajadzēja saprast tā: ja jūs tik ļoti mīlat šo valsti, tad jums šeit arī jāpabeidz sava dzīve.

Tajā pašā laikā tāda sprieduma pieņemšana bija iepriekš izlemta. Visu pēdējo tiesas procesa gadu rūpīgi skatās mūsu novērotāji. Novērotāji atzīmējuši daudzus sistemātiskus procesuālo tiesību un normu pārkāpumus. Tas vēlreiz pārliecina: ja tiesa ik dienas pārkāpj procesuālo likumu, tad tiesu sistēma principā nevar eksistēt TAISNAS TIESAS režīmā.

Pirmoreiz sprieduma nolasīšana bija nozīmēta uz šī gada 17. janvāri. Tajā pašā laikā vietējie juristi bija vienisprātis par gaidāmā sprieduma mīkstumu. Tie paši juristi pirms šī gada 31. janvāra konfidenciāli ziņoja, ka ir gaidāms bargs spriedums (pat viņiem tiesas spriedums par mūža ieslodzījumu bijis šoks). Kas tad bija mainījies šajā pusmēnesī? Šā gada 1. janvārī sēdē vietējais tiesībsargātājs D. Prahladka tiesai uzrādīja pēc satura stingru petīciju, kas atklāj visus rupjākos pārkāpumus, ko šajā lietā pieļāvis Indijas Centrālais izmeklēšanas birojs (CIB). Pēc tam, kad viņam izdevās izjaukt sprieduma (domājams, maigāka) nolasīšanu, pirms ieiešanas tiesā viņš žurnālistiem sniedza atmaskojošu interviju, katram izsniedza pamfleta kopiju, kas atmasko veselu virkni CIB vadošo amatu pārstāvju un satur virkni apšaubāmu vispārinājumu. Šīs D. Prahladka darbības, pēc visu kompetento personu domām, arī bijis iemesls bargākajām CIB pozīcijām. Tajās bija maniakāla vēlme obligāti izraisīt lielu skandālu. Pēc lēmuma nolasīšanas par mūža ieslodzījumu šis tiesībsargātājs paziņojis: "Es esmu pilnīgi laimīgs".

Visbeidzot — daži vārdi par cilvēktiesībām. Indijas likumi daudzējādā ziņā atšķiras no Krievijas likumiem. Bet gan Krievija, gan Indija dzīvo pēc to parakstītiem Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām noteikumiem. Šī pakta 14. punkts garantē tiesības uz iztiesāšanu. Visas iespējamās šī punkta prasības šajā lietā ir pārkāptas.

14. punkts garantē neatkarīgu un objektīvu iztiesāšanu saprātīgā termiņā. Runājot par šīs tiesas neatkarību, jāatzīmē, ka tiesnesis P. K. Bišvass vēl līdz sprieduma nolasīšanai 1999. gada novembrī tika norīkots par štata valdības departamenta juridisko vadītāju. Bet tikai tagad, pēc sprieduma nolasīšanas, viņš var stāties šajā amatā. Kas attiecas uz tiesas objektivitāti, tad mūsu novērotāji — starptautiski juristi — bija gan tiesu sēdē, gan abu pušu debašu laikā. Visus spēcīgos argumentus spriedumā tiesa ignorēja. Visus bezpierādījuma pieņēmumus un tiesu sistēmā nepieņemamos apsūdzības pierādījumus tiesa pieņēma bez kritikas. Turklāt tiesā acīm redzami apstiprinājās, ka daudzi apsūdzības pierādījumi ir falsificēti. Protams, lietas izskatīšanas termiņi ir pārsniegti, jo izskatīšana ilga vairāk nekā četrus gadus, bieži ar ilgstošiem un nepamatotiem pārtraukumiem.

14. punkts tāpat garantē nevainīguma prezumpcijas ievērošanu, kas mīdīta kājām jau kopš lidotāju arestēšanas momenta 1995. gadā. Tad visi Indijas laikraksti publicēja klaji tendenciozus, apvainojošus rakstus ar atsaucēm uz CIB vadību. Tajos lidotāji priekšlaikus bija apvainoti nozieguma izdarīšanā, ko vēl neizskatīja tiesa. 2000. gada janvārī tiesai tikai vajadzēja apstiprināt CIB piespēlēto un avīžnieku "iznesto" spriedumu.

Visbeidzot — 14. punkts paredz minimālas apsūdzēto tiesību garantijas. Būtu jāsniedz viņiem aizstāvja, tulka (ja viņi nerunā šajā valodā) palīdzība, kā arī jārada nepieciešamie apstākļi un iespējas aizstāvības sagatavošanai. …Pat šī gada 31. janvārī un 2. februārī, kad lidotājiem nolasīja svarīgāko lēmumu, tiesa neapgrūtināja sevi ar sprieduma tulkošanu, kas turklāt bija nolasīts izlases kārtā (?!). Lidotāji iegāja tiesas zālē, nezinādami sprieduma saturu, un tā arī izgāja no tās, neuzzinājuši, ko tur pusbalsī publikas saucienu troksnī nolasījis tiesnesis.

Spriedumu pārsūdzēs Kalkutas Augtākajā tiesā (Rietumbengālijas štata galvenā tiesa) uzreiz pēc tiesas materiālu izskatīšanas. Indijas juristi domā, ka eksistē reāla iespēja, lai apmierinātu apelācijas sūdzību.

Tagad mūs visvairāk uztrauc lidotāju veselība. Viņi visi ir galīgi salauzti, un gads (varbūt arī vairāk), cik var ilgt viss apelācijas process, viņiem var būt ne pa spēkam. Jebkurā brīdī var neizturēt Jevgēņija Antimenko sirds. Ļoti slikti jūtas kapteinis Aleksandrs Klišins.

Bet vislielākās bažas sagādā Igora Moskvitina stāvoklis, kas slimo ar plaušu tuberkulozi.

Indijas varas iestādēm būtu jāatceras, ka valsts ir parakstījusi Konvenciju pret spīdzināšanu, ko tās vairākkārtīgi pārkāpušas pret lidotājiem, līdz pat viņu piekaušanai badošanās laikā 1999. gada aprīlī. Spriedums jau ir nolasīts, bet petīcija par piekaušanu vēl nav izskatīta.

Pirmais iesniegums ANO Komitejā pret spīdzināšanu šajā lietā iesniegts 1998. gadā. Tad Indijas puse atbildēja, ka ekipāžas locekļiem ir radīti īpaši labi apstākļi, kas acīmredzot arī ir iemesls, kālab visi lidotāji zaudējuši savu veselību, bet Igors Moskvitins atrodas nāves briesmās.

Piecus kvievalodīgos kompānijas "Latavia" lidotājus (tagad Krievijas pilsoņi), kas vadīja lidmašīnu AN—26, un viņu pavadoni angli apvainoja par to, ka viņi 1995. gada beigās Purulijas (Rietumbengālijas štats) rajonā nometuši ieroču partiju – 241 Ak—47 un Ak—56 automātu, 24000 munīcijas vienību, 10 granātmetēju, 77 prettanku raķetes u.c. Pēc Indijas likumdošanas šāda akcija tiek traktēta kā ieroču kontrabanda un teroristisku antiindijas darbību atbalstīšana.

Tad presē tika norādīts, ka lidotāji nevarēja nezināt kravas saturu: nav iespējams noslēpt to, kas tiek iekrauts tādā apjomā nelielajā AN—26 lidmašīnā, bet lidmašīnas komandierim it kā jebkurā situācijā būtu jāzina, ko ved. Kopš tā brīža tomēr ir jautājumi: kāpēc pēc ieroču nomešanas AN—26 nolēma lidot atpakaļ uz Indiju? Kāpēc visas akcijas organizētājam Kimam Deividam izdevās aizbēgt uz Bombeju, bet Indijas specdienesti ir ļoti modri?

Iespējams, ka "operācija" no paša sākuma bijusi paredzēta tālab, lai izveidotu parādes procesu. Vēl vairāk, ka tajā tika iesaistīti bijušās PSRS pilsoņi, ar kuriem Indijai vienmēr bijušas ļoti labas attiecības: lūk, kā mēs rīkojamies ar noziedzniekiem, pat ja viņi ir no mums draudzīgas valsts, sargieties tie, kas neesat mūsu sabiedrotie!

Tomēr šeit netika ņemta vērā Rietumbengālijas valdības pozīcija, kuras teritorijā noticis bēdīgais incidents, – bet tā izrādījās vēl stingrāka par centrālo varu pozīcijām. Lieta tāda, ka Rietumbengālijā jau vairāk nekā 20 gadu valda komunisti, bet centrālo Indijas valdību vada to partiju pārstāvji, kas atrodas asā ideoloģiskā pretstatā viņiem – "pragmātiskā hinduisma" piekritēji.

Izveidojusies paradoksāla situācija: Rietumbengālijas komunisti iesēdinājuši cietumā bijušos padomju pilsoņus un visādi demonstrē savu piekrišanu esošajai likumdošanai. Centrālā valdība šajā gadījumā neko nevarēja mainīt: veltīgs bija spiediens uz tiesu un atgādinājumi, ka viņi tomēr ir varenās lielvaras pārstāvji, ar ko Indijai veidojas globālas attiecības. Kalkuta lika saprast Deli, ka PSRS vairs nav, bet likuma pārkāpums ir acīm redzams. Deli nācās samierināties. Tā arī ir izskaidrojama ieilgusī tiesas procedūra – lietas vadītāji strādājuši sevišķi uzmanīgi, saprotot, ka parasta kriminālizmeklēšana var pārvērsties politiskajā lietā. Lūk, tāpēc tas vilcies gandrīz piecus gadus.

Kamēr turpinājās tiesas process un nebija nolasīts spriedums, neko nevarēja padarīt: Indijā reiz palaisto mašīnu apturēt nav iespējams, turienes birokrātija nepiekāpsies Krievijai. Tagad, kā šķiet, pēc Kalkutas tiesas verdikta nolasīšanas tomēr rādās gaisma tuneļa galā.

Piemēram, nākamajam solim pēc lietas izskatīšanas štata līmenī jābūt apelācijai valsts Augstākajā tiesā. Tā, protams, atbalstīs Kalkutas tiesu varas lēmumu un atstās spriedumu bez izmaiņām – tāda ir Indijas tiesu sistēmas tradīcija. Atliek viens: valsts prezidents ar viņa apžēlošanas tiesībām humānu apsvērumu dēļ, ņemot vērā arī to, ka AN—26 lidotāji Indijas moku kambaros ir pavadījuši gandrīz piecus gadus. Atzīmēsim, ka Krievijas prezidenta v.i. Vladimirs Putins nesen pats piezvanīja Indijas premjeram un apsveica viņu ar Indijas Republikas 50 gadu jubileju. Runa bija arī par Krievijas prezidenta v.i. vizītes iespēju Indijā, turklāt joprojām eksistē Krievijas puses ielūgums Indijas premjeram apmeklēt Maskavu.

Aleksejs Tamlins

"Es izkāpšu tālajā salā"

"Izvestija"

— 2000.02.10.

Jaunie centieni cīņā pret "krievu naudas atmazgāšanu" izskatās muļķīgi.

Salu valsts Nauru, kuras teritorija ir 21 kvadrātkilometrs un kuras iedzīvotāju skaits sasniedz 10 tūkstošus, prezidents Renē Hariss ir paziņojis, ka "Nauru nepieļaus kriminālas aktivitātes savā finansu sistēmā". Kā aģentūrai Reuters izteicies ASV vēstniecības pārstāvis kaimiņos esošajās Fidži salās, pēc jaunā prezidenta vēlēšanām Nauru 8.aprīlī salā ieradīsies amerikāņu ierēdņu delegācija, kas palīdzēs saliniekiem sakārtot banku likumdošanu vajadzīgajā virzienā.

Raksturīgi, ka šo paziņojumu sniedzis Reuters Austrālijas korespondents, ievērojama nauriešu daļa dzīvo Austrālijā, nevis savā dzimtenē. Agrāk salas ienākumu avots bija dabiskā putnu fosforītu mēslojuma fosforīta ieguve un eksports. Fosforītu ieguve ir pārvērtusi salas centrālo daļu līdzīgu mirušai Mēness ainavai, bet attapīgā salas valdība visiem nauriešiem ne tikai uzcēlusi debesskrāpi Austrālijā, bet arī sākusi meklēt citus perspektīvus biznesa veidus tam gadījumam, kad fosforītu iegulas izsīks. Par šo perspektīvo biznesu kļuvusi ārzonu banku atvēršana. Jāpiebilst, ka ārzonu banka pati par sevi ir tikai papīru kaudzīte, par kuru iegūšanu arī ir jāmaksā valdības pilnvarotai organizācijai.

ASV Valsts departaments un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) darba grupa cīņai pret naudas legalizēšanu jau sen vaino Nauru par krievu noziedzīgi iegūtās naudas atmazgāšanu. Arī Krievijas Centrālā banka uzskatījusi Nauru par svarīgu posmu kapitāla aizplūšanā no Krievijas. Galu galā Centrālā banka aizliedza Krievijas bankām atvērt korespondentkontus Nauru bankās bez īpašas atļaujas.

Turklāt, ASV Valsts departaments uzskata, ka šausmīgie Krievijas bandīti ir izmantojuši ārvalstu vidutājus kontu atvēršanai Nauru ārzonu bankās. Starp citu, kāds firmas pārstāvis, kas nodarbojas ne tikai ar kontu atvēršanu, bet arī ar veselu banku dibināšanu Nauru, Izvestija korespondentam nesen atzinis, ja pietiek naudas aviabiļetes iegādei , daudz izdevīgāk "ofšorus" atklāt ir personīgi. Šis anonīmais (jo kuram gan ir vēlēšanās iegūt krievu bandīta reputāciju) krievu ārzonu biznesa pārstāvis ir uzturējies arī Nauru.

Tomēr jāsaka, ka krievu ārzonu biznesa pārstāvji nav pārāk satraukušies par ASV valdības pasākumiem cīņā pret krievu naudas atmazgāšanu Klusā okeāna atolā. "Nauru jau ir noiets posms, tagad mūs vairāk piesaista cita Klusā okeāna republika — Vanuatu. Vai gan arī Vanuatu jau būtu nonākusi ASV kompetento orgānu aizdomu lokā? Tas arī nav nekas briesmīgs, Klusajā okeānā salu pietiek." Tā kāds krievu biznesmenis komentējis ASV Valsts departamenta nodomu pārbaudīt arī citas Klusā okeāna teritorijas — Vanuatu, Samoa un Kuka salas.

Tādu salu netrūkst ne tikai Klusajā okeānā vien. Ārzonu bizness ir neatņemama pasaules ekonomikas sastāvdaļa. Protams, periodiski daudzu valstu nodokļu institūcijas sāk cīņu ar pārlieku aizrautīgiem "ofšoriem" — tā, piemēram, nesen izrīkojās Lielbritānija. Taču galu galā lielākā daļa kapitālu, kas plūst caur ārzonu banku kontiem, ir ar pilnīgi legālu izcelsmi. Tas pats ir attiecināms arī uz "krievu mafijas naudu" Nauru — liela daļa šo līdzekļu piederēja ārvalstu televizoru, tējkannu, pārtikas produktu un citu preču importētājiem, kuriem nebija nekāda sakara ar narkotikām.

Aleksejs Ņikoļskis

"Liberalizēt tirdzniecību? Gan jā, gan nē"

"International Herald Tribune"

— 2000.01.31.

Bieži vien tiek pieņemts, ka tirdzniecības liberalizācija ir ļāvusi it visur paaugstināt ienākumus.

Šādi vispārinājumi ir kļūdaini. Nav taisnība apgalvojumam, ka mēs visi esam ieguvēji, bet zaudētāju neesot. Dažas valstis ir guvušas vairāk par pārējām. Daudz valstu, it īpaši visnabadzīgākās, vispār nekā nav guvušas un varētu būt pat cietušas nopietnus ekonomiskos zaudējumus.

ANO Attīstības programmas ziņojumā par cilvēces attīstību 1999.gadā ir teikts: "Tikai 33 valstis 1980-96.g. periodā ir spējušas saglabāt 3% ikgadējo pieaugumu. 59 valstīs ir pazeminājies iekšzemes kopprodukts uz vienu cilvēku. Tādā veidā ekonomiskā integrācija sašķeļ attīstības un pārejas ekonomikas tajās, kuras gūst labumu no globālajām iespējām, un tādās, kas neko neiegūst."

Nepārprotamu skaidrojumu tam, kādēļ tirdzniecības liberalizācija bieži vien noved pie negatīvām sekām, var rast ANO Tirdzniecības un attīstības konferences ziņojumā par 1999.gadu. Tas parāda, ka strauja tirdzniecības liberalizācija ir veicinājusi tirdzniecības deficīta paplašināšanos attīstības valstīs. Liberalizācija noveda pie strauja importu pieauguma, savukārt eksports nespēja saglabāt līdzvērtīgu attīstības gaitu. Attīstības valstīs, tai skaitā Ķīnā, vidējais tirdzniecības deficīts 90. gados bija augstāks nekā 70. gados, savukārt vidējais pieauguma līmenis bija zemāks.

Vairāki nesen veiktie pētījumi parāda, ka valstis, kas strauji liberalizēja savus importus, obligāti nepanāca straujāku pieaugumu par tām, kas šo liberalizāciju veica pakāpeniski. Viena no nopietnākajām problēmām ir tā, ka valsts ir spējīga kontrolēt to, cik strauji liberalizēt savus importus, taču nespēj pati noteikt, cik strauji jāpieaug eksportam. Šāds pieaugums daļēji ir atkarīgs no esošo eksportēto produktu cenām. Attīstības valstis ir cietušas nopietnus savu eksporta preču vērtības pazeminājumus. Eksporta pieaugums ir atkarīgs arī no infrastruktūras esamības vai attīstības, cilvēku un uzņēmumu eksporta iespējām. Tam ir nepieciešams laiks, un tas nav viegli sasniedzams.

Ziemeļos attīstības valstu potenciālajam eksportam pastāv neskaitāmas tarifu un ārpustarifu barjeras. Kamēr šie šķēršļi netiks likvidēti, potenciāls nebūs realizējams. Tirdzniecības liberalizācija spēj izraisīt importa pieaugumu bez attiecīgas eksporta paaugstināšanās. Tas noved pie tirdzniecības deficīta paplašināšanās, maksājumu līdzsvara izjaukšanas un ārējā parāda palielināšanās, kas spēj ierobežot pieauguma iespējas un bieži vien noved pie ilgstošas stagnācijas.

Turklāt ir daudz tādu nabadzīgo valstu, kur lētāka importa pieplūdums ir izspiedis vietējās preces.

Tādēļ liberalizāciju nevajadzētu automātiski vai vienādi strauji īstenot visās valstīs. Būtiska ir kvalitāte, izvēlētais laiks un liberalizācijas apjoms, kā arī tas, kas pavada šo procesu, vai arī kas tiek īstenots pirms tam, piemēram, tādi faktori kā vietējo uzņēmumu un fermu nostiprināšana, kā arī cilvēcisko un tehnoloģisko resursu attīstība.

Galvenais secinājums ir tāds, ka, ja valstī nav vērojami panākumu priekšnosacījumi, tad liberalizācija var novest pie specifiskām negatīvām sekām vai pat recesijas. Plašākas liberalizācijas turpmākos soļus attīstības valstīs vajadzētu iesaldēt ar īpašu nosacījumu palīdzību SVF kredītu piešķiršanai, vai arī izvirzīt Pasaules tirdzniecības organizācijā jaunus jautājumus, piemēram, darbaspēka tiesības un vides aizsardzību.

Bagātajām valstīm ir jālabo nevienlīdzība un nelīdzsvarotība pasaules tirdzniecības sistēmā. Tām vajadzētu vairāk iegādāties attīstības valstu produktus, bet nespiest šīs valstis vēl vairāk atvērt savu tirgu.

Attīstības valstīm ir jāiegūst spēja, brīvība un elastība, lai izdarīt stratēģisko izvēli finansēs, tirdzniecībā un investīciju politikā, pašām pieņemot lēmumu par liberalizācijas straujumu un plašumu.

Martins Kors

"Globālās nevienlīdzības lāsts"

"Financial Times"

— 2000.01.26.

Lielākais 21. gadsimta izaicinājums ir mazināt ienākumu plaisu starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm.

Nevienam no šī raksta lasītājiem nav īpaši daudz izredžu nodzīvot līdz šī gadsimta beigām. Taču uz brīdi pieņemsim, ka šādas izredzes tomēr ir. Kas tādā gadījumā varētu iepriecināt visvairāk?

Mana atbilde ir vienkārša: ja ekonomiskās iespējas, kuras patlaban ir pieejamas tikai mazai cilvēces daļai, būtu kļuvušas pieejamas visiem. Tātad jautājums ir - kas būtu jādara, lai veicinātu šī mērķa sasniegšanu?

Pirms divsimts gadiem cilvēces nospiedošā vairākuma dzīves bija - kā savulaik izteicās Tomass Hobss - "pretīgas, trulas un īsas". Taču tad nelielā salā pie Eirāzijas rietumu krasta sākās tas, ko izcilais ASV ekonomists Saimons Kuznecs nodēvēja par "moderno ekonomisko pieaugumu". Ar to viņš domāja reālo per capita ienākumu kumulatīvu palielināšanos.

Tas bija kaut kas tik jauns, ka gandrīz neviens no lielajiem ekonomistiem nespēja apzināties, kas īsti notiek. Saskaņā ar ekonomiskā vēsturnieka Angusa Medisona teikto, kopš 1820. gada pasaules iedzīvotāju skaits ir palielinājies seškārtīgi, bet reālie pasaules ražošanas apjomi - 50 reižu.

Taču šo milzīgo panākumu sadalījums ir bijis ārkārtīgi nevienlīdzīgs - nevis sabiedrību ietvaros, bet gan to pašu vidū. 19. gadsimta sākumā reālo per capita ienākumu attiecība starp pasaules bagātākajam un nabadzīgākajām valstīm bija trīs pret vienu. Laikā līdz 1900. gadam šī attiecība bija pieaugusi līdz desmit pret vienu, bet 2000. gadā tā ir 60 pret vienu.

Šodien pasaules IKP per capita (rēķinot pēc pirkstpējas paritātes) ir apmēram 6000 dolāru - bagātākajā valsti tas ir 29 000 dolāru, kamēr nabadzīgākajā - 500 dolāru. Miljards bagātajās valstīs dzīvojošo cilvēku ir nopelnījis mazliet mazāk par 60% no pasaules ienākumiem, pusotrs miljards vidējo ienākumu zemēs dzīvojošo - mazliet vairāk par 20%, bet atlikušo daļu - 3,5 miljardi nabadzīgo valstu iedzīvotāju.

Kādēļ ir radusies tik milzīga atšķirība? Naivam prātam atbilde ir - ekspluatācija. Taču pat tikai mirkli padomājot, kļūst skaidrs, ka tā tas nav. Pirmkārt, laupīšana ir vēstures konstante, taču nekad un nekur vēl tā nav novedusi pie pašuzturama pieauguma. Otrkārt, nav nekādas loģiskas saiknes starp ekspluatāciju un ilgtermiņa pieauguma pamatā esošo zinātnisko atklājumu un inovācijas plūsmu. Treškārt, pasaules nabadzīgākās sabiedrības un tautas ir ne tik daudz modernās ekonomiskās sistēma ekspluatētas, kā gandrīz izslēgtas no tās.

Ir kāds daudz labāks izskaidrojums: ka ekonomiskā pieauguma priekšnoteikumi ir izplatījušies lēnām, nepārsteidz ne to sabiedrību raksturs, kuras ir vislabāk spējušas aizsākt pieaugumu, ne arī izplatības rādītāji, ne arī tam vajadzīgais laiks. Divi gadsimti ir relatīvi īss laiks. Lauksaimniecības revolūcija nebija noslēgusies vēl 8000 gadus pēc savas aizsākšanās.

Savā raksturīgi spīdošajā rakstā žurnālā Journal of Economic Perspectives Nobela prēmjas laureāts Roberts Lukass ir analizējis pieauguma izplatīšanos. Viņa vienkāršajā modelī ar laiku arvien lielāks skaits sabiedrību sāk kāpt pa šīm kāpnēm; katrs nākamais vilnis aug ātrāk nekā iepriekšējais, un, kad tas tiek panākts, pieaugums palēninās līdz līdera sasniegtajam līmenim. Šis vienkāršais modelis paredz, ka jebkurā brīdi būs kāda valstu grupa, kuras atradīsies priekšgalā; ka globālā pieauguma tempi vispirms paātrinās un starpvalstu nevienlīdzība pieaug, bet tad globālā ekonomiskā pieauguma tempi palēninās un nevienlīdzība samazinās; visbeidzot, pasaules ienākumi izlīdzinās, taču daudz augstākā līmenī nekā agrāk. Patiesībā, lielākais pieaugums pasaulē tika panākts no 1950. līdz 1973.gadam - pusotra gadsimta pēc procesa sākšanās.

Intriģējoši, ka arī cits pētījums, ko veikuši Andrea Bolto no Oksfordas universitātes un Džanni Toniolo no Romas universitātes, norāda, ka globālā ienākumu nevienlīdzība savu maksimumu sasniegusi 70. gados. Kad Ķīnas un Indijas pieaugums sāka ātri palielināties, globālā nevienlīdzība samazinājās.

Tātad uzdevums ir paātrināt šo izplatīšanās un saplūšanas procesu. Nepieciešamā pamati arī ir skaidri. Globālā līmenī ir vajadzīgs uzturams pieaugums un tālāka starptautiska ekonomiskā integrācija. Divus veiksmīgākos panākšanas periodus - 40 gadi pirms Pirmā pasaules kara un pusgadsimts pēc Otrā - raksturo šīs pazīmes.

Tajā pat laikā atpalikušajiem ir jāpalīdz radīt iekšējus priekšnoteikumus. Tas nozīmē makroekonomisku stabilitāti, atvērtību tirdzniecībai un iekšupvērstu tiešo investīciju iedrošināšanu. Turklāt daudziem atpalicējiem - it īpaši Āfrikā - ir jāveido institūcijas, kas nepieciešamas veiksmīgam startam: politisko stabilitāti, efektīvu un godīgu administrāciju, drošas īpašumtiesības, kā arī izglītības un veselības aizsardzības pamatus. Laimīgā kārtā, lai arī šis uzdevums ir sarežģīts, tomēr tas nav bezcerīgs. To, kas ir panākts daudzās valstīs, var panākt arī citās.

Bažas ir nevis par to, ka tas varētu būt neiespējami, bet gan par to, ka iespēja to paveikt varētu tikt palaista garām. Par šodienas globālo tirgus ekonomiku atbildīgo pašapmierinātība apvienojumā ar tās ienaidnieku pretestību var iznīcināt ātrākas saplūšanas izredzes.

Ir grūti nepamanīt šīs pazīmes: vieglumu, ar kādu tika pieļauts Pasaules tirdzniecības organizācijas Sietlas tikšanās sabrukums, kā arī atteikšanos paātrināt liberalizāciju par labu eksportam no attīstības valstīm. Tāpat nevar nepamanīt divdesmit gadu ilgušās pieredzes nostiprināto pieņēmumu, ka jau tā milzīgais akciju tirgus vērtējums var turpināties bezgalīgi; vai arī - nespēju apzināties grandiozās kļūdas, ko pieļāva globālie finansu spēlētāji pirms Āzijas krīzes.

Ja aktīvi iesaistītie pieļauj nopietnas kļūdas, tad diemžēl ir visai daudz tirgus ekonomikas pretinieku, kuri ir gatavi nekavējoties izmantot tās. Argumenti, kuri piedāvā nulles pieauguma vai vietējas pašpietiekamības konceptus, ne intelektuāli, ne morāli neiztur pārbaudi. Taču būtiski ir nevis paši šie argumenti, bet gan dedzīgums, ar kādu tie tiek pausti.

20. gadsimta beigās parādījusies liberālā pasaules ekonomika dod labāko fonu vēlamajai globālajai ekonomiskajai konverģencei. Taču lielās 20. gadsimta kļūdas ir kā brīdinājums. Viss, kas ir vajadzīgs, ir nedaudz drosmes un mazumiņš gudrības. Galu galā "Davosas cilvēkam" vajadzētu izvairīties no pašapmierinātības un apspiest eiforiju, jo tās tagad visvairāk apdraud mūsu lielo iespēju panākt pastāvīgu pieaugumu un konverģenci.

Mārtins Volfs

 

"Harta par drošību jūrās parakstīta"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung" — 2000.02.12.

 

Divus mēnešus pēc tankera "Erika" nelaimes, kas notika Atlantijas okeānā pie Francijas krasta, kuģniecības pārstāvji Parīzē parakstīja hartu par lielāku drošību, transportējot bīstamas preču kravas.

Dokumentā viņi apņēmās, ka izmantos kuģus, kas atbilst starptautiskajām drošības normām. Tankeri, kuri vecāki par 15 gadiem, pakļaujami vispārējai inspekcijai. Hartu ceturtdienas vakarā piekrita parakstīt kuģu īpašnieki un lielie Francijas naftas koncerni, kā arī ES un Starptautiskās kuģniecības organizācijas ierēdņi. Dalībnieki nolēma, ka no 2008.gada tiks izmantoti vienīgi tankeri ar dubultdibenu.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors