Černobiļas monstrs slēgšanas priekšvakarā

Viktors Mihailovskis, Ukrainas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Vēstnieka kungs, tuvākajā laikā jūsu valstī tiks apturēta Černobiļas atomelektrostacijas darbība. Laikam gan var droši apgalvot, ka šis notikums tiks ļoti atzinīgi novērtēts gan Latvijā, gan visā Eiropā un pasaulē. Precizējiet , lūdzu, kad un kā risināsies šis svarīgais notikums!

— Ukraina vienmēr ir bijusi par Černobiļas atomelektrostacijas pilnīgu slēgšanu. Taču to izdarīt visu laiku traucēja ļoti nopietni ekonomiskie šķēršļi. Reālu iespēju šo mērķi beidzot īstenot pavēra tieši pirms pieciem gadiem, 1995. gada decembrī, Ukrainas valdības, "Lielā septiņnieka" valstu un Eiropas Komisijas parakstītais memorands, kas apstiprināja kolektīvās atbildības principu par Černobiļas problēmu.

Aizvadītajos piecos gados paveikts kolosāls darbs, kuru tagad vainagos tiešām pasaules nozīmes notikums — 15. decembrī, tātad jau piektdien, Černobiļas atomelektrostacija tiks slēgta. Slēgšanas programmā paredzēts dievkalpojums Sofijas katedrālē bojāgājušo černobiļiešu piemiņai, mieram un dzīvībai virs zemes, kā arī sabiedrības pārstāvju un ārvalstu viesu svinīga sanāksme. Černobiļas atomelektrostacijas slēgšanas procedūru plaši demonstrēs daudzas pasaules televīzijas un radio sabiedrības, atspoguļos lielākie periodiskie izdevumi visā pasaulē. Daudzas starptautiskās organizācijas jau apstiprinājušas šī notikuma globālo nozīmi.

— Vai varam uzskatīt, ka Černobiļas atomelektrostacijas apturēšana noslēgs veselu dramatisku laikmetu Ukrainas un Eiropas vēsturē?

— Pareizi būtu teikt, ka šajā dienā sākas kvalitatīvi jauns posms Černobiļas problēmas atrisināšanā. Bez Černobiļas atomelektrostacijas darbības apturēšanas taču mums vēl nāksies atrisināt virkni citu problēmu — radīt jaunas energojaudas, pārvērst objektu "Patvertne" ekoloģiski drošā sistēmā, utilizēt radioaktīvos atkritumus, rehabilitēt piesārņoto zemi, atrisināt sociālos jautājumus un paveikt vēl daudz ko citu. Tas, protams, prasīs ne vien Ukrainas, bet arī visas pasaules sabiedrības pūles. Ukrainas prezidents Leonīds Kučma teicis, ka mūsu tauta ļoti dārgi samaksājusi par avāriju, kas nenotika mūsu vainas dēļ, vēl pirms Ukrainas valsts neatkarības pasludināšanas.

Šī cena ir cilvēku dzīvības, pazaudētā veselība, kolosāli materiālie un finansu zaudējumi. Vārdu sakot, traģēdijas seku likvidēšanai ir vispārcilvēciska nozīme.

— Atgādiniet, lūdzu, būtiskākos šīs globālās katastrofas seku parametrus!

— Tikai Ukrainā vien no Černobiļas atomelektrostacijas avārijas cieta 3 miljoni 200 tūkstoši cilvēku. Tiešai radiācijas iedarbībai tika pakļauti astoņi procenti Ukrainas teritorijas. No divsimt apdzīvotajām vietām nācās evakuēt simt desmit tūkstošus cilvēku. Un šo rūgto skaitļu uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Taču, es domāju, arī ar jau pateikto pietiek, lai apjaustu, cik smaga nasta Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšana ir mūsu valsts ekonomikai.

— Vai Černobiļas atomelektrostacijas apturēšana atstās būtisku iespaidu uz elektroenerģijas ražošanas kopapjomu Ukrainā?

— Noteikti. Spriediet pats: kopējais Černobiļas atomelektrostacijas šī gada desmit mēnešos saražotās elektroenerģijas apjoms bija gandrīz pieci procenti no mūsu valsts kopējā elektroenerģijas apjoma. Lūk, kāpēc Ukrainai tik svarīgi ir pabeigt kompensējošo jaudu būvi Rivnas un Hmeļņickas atomelektrostacijās. Kā zināms, šo objektu finansēšanā piedalās Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, un Ukraina cer, ka visi jautājumi tiks ātri atrisināti. Turklāt jau šodien nepieciešams, lai Eiropas Komisija īstenotu garantēto degvielas deficīta finansējumu laikam no Černobiļas atomelektrostacijas slēgšanas brīža līdz Hmeļņickas atomelektrostacijas otrā bloka darbības sākumam. Bet tas nozīmē 100 miljonus eiro gadā.

— 1986. un 1987. gadā arī daudzi latvieši tika nosūtīti uz Černobiļu atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanai.

— Ukrainā viņus piemin ar dziļām pateicības jūtām. Šajās dienās es tikos ar Latvijas apvienības "Černobiļa" priekšsēdētāju Arnoldu Vērzemnieku. Mēs atcerējāmies traģisko laiku tūlīt pēc avārijas, runājām par avārijas seku likvidētāju likteni. Pašlaik Latvijā dzīvo vairāk nekā pieci tūkstoši šo cilvēku. Latvijas apvienība uztur pastāvīgus, ciešus sakarus ar saviem ukraiņu kolēģiem.

Černobiļas atomelektrostacijas slēgšanas priekšvakarā gribētu atcerēties arī Latvijas arhitektu un celtnieku darbu Slavutičā, jaunā pilsētā, ko uzcēla no avārijas zonas evakuētajiem cilvēkiem. Pirms dažiem gadiem pazīstamajai latviešu arhitektei Zanei Kalinkai par viena Slavutičas mikrorajona projektu tika piešķirta Ukrainas Valsts prēmija arhitektūrā. Tagad Slavutičā dzīvo divdesmit pieci tūkstoši cilvēku, ir četras skolas un deviņi bērnudārzi, plašs slimnīcu komplekss, kā arī Černobiļas Ekonomikas institūta filiāle. Liela daļa šīs pilsētas iedzīvotāju joprojām strādā Černobiļas atomelektrostacijā, un pēc tās slēgšanas viņiem būs jārada arī jaunas darba vietas. Arī šim uzdevumam tiek plānots izmantot gan Ukrainas valsts budžeta līdzekļus, gan arī starptautisko struktūru finansējumu.

Vēl es gribētu pateikt, ka pēc ilgākas sarunas ar Latvijas apvienības "Černobiļa" priekšsēdētāju es pārliecinājos: Černobiļas avārijas likvidētājs — tas ir daudz plašāks jēdziens, nevis vienkārši kādu likvidēšanas darbu dalībnieks. Tie ir garā stipri cilvēki, kam piemīt patiesa vīrišķība, gudrība un savaldība. Es sapratu, ka jēdziens "Černobiļas avārijas likvidētāji" apzīmē īpašas cilvēciskas brālības fenomenu. Šajā jēdzienā nav svarīga cilvēka nacionālā piederība, specialitāte, izglītības līmenis vai agrākais amats. Kopīgās situācijas bīstamība viņiem lika izprast dzīves visaugstāko morālo principu nozīmīgumu.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors