Izglītības pārmaiņu upe neizžūs nekad

Jānis Kārkliņš, IZM Izglītības politikas departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Gandrīz visās izglītības darbinieku apspriedēs, sanāksmēs un konferencēs pēdējā pusgadā uzsvērta ilgtspējīgas programmas izstrādes nepieciešamība. Beidzot šis ilgi gaidītais dokuments — "Izglītības attīstības programma 2000.–2004." — ir sagatavots. Kā tas tapa?

— Dokuments ir tapis visai ilgi. Pie tā izveides strādājuši daudzi cilvēki no visiem Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) departamentiem un citām struktūrvienībām.

— No 27. oktobra līdz 8. novembrim IZM šo projektu nodeva publiskai apspriešanai un izvērtēšanai. Tas tika nosūtīts izglītības pārvaldēm, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijai, Pedagogu domei, Latvijas Pašvaldību savienībai un citām organizācijām. Dažu ieinteresēto institūciju darba grafiku dēļ priekšlikumu iesniegšanas termiņš tika pagarināts līdz 21. novembrim. Kādi ir galvenie rosinājumi, ko jūs saņēmāt šajā laikā?

— Priekšlikumi ir dažādi. Viens no biežāk minētajiem ir programmas īstenošanas laika pārbīde par vienu gadu, proti, no 2001. līdz 2005. gadam. Tas ir pamatots rosinājums, jo, kamēr programmu pārskatīs un pilnīgos IZM speciālisti un apstiprinās valdība, nākamais gads būs jau krietni ieskrējies.

Daudzi rosina, lai mēs iestrādājam programmā precīzus finansiālos rādītājus. Tam ir grūti piekrist, jo finansu apjoms pilnībā atkarīgs no valsts budžeta. Ir jārēķinās ar reālām finansiālajām iespējām, kādas ir mūsu valstij. Katrai dokumentā izvirzītajai prioritātei, protams, ir saplānots arī nepieciešamais finansējums. Tomēr neuzskatu, ka programmā būtu jāietver konkrēti skaitļi. Programma ar finansiālajiem aprēķiniem jau bija izstrādāta 1998. gadā, bet atklājās, ka plānotā summa ievērojami pārsniedz izglītības nozarei atvēlēto. Veidojot izglītības attīstības programmu, mēs mācījāmies no citu valstu līdzīgiem dokumentiem, arī tur netiek uzrādītas konkrētas summas.

Manuprāt, pats svarīgākais ir vienoties par prioritātēm, galvenajiem uzdevumiem, kas jāveic tuvāko gadu laikā. Ja tie tiks akceptēti, būs sperts liels solis uz priekšu izglītības nozares sakārtošanā.

Ļoti svarīgi ir noteikt, cik procentu no iekšzemes kopprodukta tiks novirzīts izglītībai.

— Programmā izvirzīto uzdevumu klāsts ir ļoti plašs. Kuri no tiem ir steidzamākie?

— Var teikt, ka visi uzdevumi ir veicami vienlaikus, paralēli. Neviens uzdevums un prioritāte nav paņemta kā teorētiska nepieciešamība, visur jau ir dziļas iestrādes. Visi veicamie darbi ir apspriesti dažādos semināros, dažādās auditorijās. Programmā nav iekļauti kādi nepamatoti jauninājumi.

Tomēr viens no vissteidzamāk risināmiem jautājumiem ir pedagogu darba samaksas reforma. Lai nezaudētu izglītības kvalitāti, ir svarīgi sistēmā saglabāt cilvēkus, kuri spējīgi sniegt augstvērtīgas zināšanas.

Otrs būtisks jautājums ir mācību satura sakārtošana — mācību priekšmetu standartu un programmu izstrāde. Galu galā svarīgākais izglītības sistēmas mērķis un uzdevums ir sniegt skolēniem labas zināšanas, pārējie uzdevumi ir pakārtoti šim.

— Kā jūs prognozējat, kuru no izglītības posmiem visdrīzāk varēsim uzskatīt par pilnībā sakārtotu?

— Es neceru, ka kādā brīdī varēs teikt: nu viss ir paveikts. Izglītībā pārmaiņas būs nepārtraukti, šis process nekad neapstāsies. Viena lieta ir valsts līmenī izstrādāts attīstības plāns, bet tādiem ir jātop arī katrā rajonā un katrā skolā. Dažādās auditorijās es aicinu, lai skolu vadītāji uzņemas atbildību un paši veido izglītības iestādes attīstības plānu, pamatojoties uz augstāko pakāpju veidotajiem dokumentiem.

Ļoti svarīgi ir sakārtot pirmsskolas izglītības posmu. Jāpanāk, lai piecgadīgie un sešgadīgie bērni tiktu laikus apmācīti, lai neiekavētos viņu attīstība, lai pirmajā klasē nebūtu jādara tas, kas jāpaveic jau pirms mācību sākšanas. Nākamā gada budžetā līdzekļi tam nav paredzēti, bet jācer, ka vismaz aiznākamajā gadā mums izdosies izlīdzsvarot vēlmes un iespējas.

Pētījumi pasaulē pārliecinoši parāda, ka daudz efektīvāk ir investēt līdzekļus izglītības sākumposmā nekā censties izlīdzināt izglītības atšķirības augstskolu posmā. Citiem vārdiem sakot, centieni uzlabot izglītības kvalitāti pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, kamēr vēl viņi ir bērni, sniedz iespēju nodrošināt progresu visai sabiedrībai.

Sabiedrības lielākā daļa apzinās, ka izglītība ir valsts prioritāte un tieši stabilu pamatu ielikšana ir ļoti nozīmīga. Sākumposmā skopojoties, ir vajadzīgs ilgāks laiks un lielāki ieguldījumi, lai to atgūtu. Tādēļ nedrīkst izšķērdēt cilvēka pirmos dzīves gadus, neko neiemācot un pietiekami neveicinot bērna attīstību. Tā kā izpratne nenoliedzami pieaug, ir cerības, ka līdzekļi pirmsskolas izglītības posma sakārtošanai tiks ieplānoti 2002. gada budžetā. Svarīgi, lai sabiedrība apzinās, ka ieguldījumi izglītībā nav vienkārša līdzekļu patērēšana — tās ir investīcijas nākotnē. Augsti kvalificētu speciālistu atdeve ne vien intelektuālā, bet arī finansiālā aspektā ir daudz lielāka nekā mazizglītoto.

Protams, šis jautājums ir jārisina saistībā ar citām ekonomiskām problēmām, piemēram, laukos ir nepieciešams pašvaldību atbalsts, palīdzot bērniem nokļūt līdz pirmsskolas mācību iestādēm. Lēmums piešķirt līdzekļus pirmsskolas pedagogu darba samaksai nebūt vēl pilnībā neatrisinās problēmu.

— Vai programmas apspriešanas laikā saņēmāt arī ieinteresēto institūciju ierosmes par to, ko šobrīd nevajadzētu iekļaut šajā dokumentā?

— Vairāk bija papildinājumi, daži redakcionāli labojumi. Neviens neminēja, ka kāds uzdevums būtu mazsvarīgs vai patlaban neaktuāls. Tādas pieejas nebija.

— Nesen kādā intervijā Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags minēja, ka mācību procesā lielāka vērība būtu jāvelta vērtībizglītībai un kristīgās morāles ieaudzināšanai bērnos. Vai IZM saņēma kādus rosinājumus arī no reliģiskajām organizācijām?

— Nē, šādu ierosinājumu nebija. Bet es pilnībā piekrītu tam, ka skolās vajadzētu plašāk izvērst ētikas kursu. Mēs visu laiku esam izvēles priekšā: kā veidot izglītības saturu? Likums nosaka, cik stundas katrā izglītības pakāpē var būt noslogots bērns. Tādēļ profesionāļiem ir diezgan grūti izlemt, kura mācību priekšmeta stundu skaitu samazināt, kura — palielināt, nepārslogojot skolēnu. Diemžēl neviens valodu vai matemātikas speciālists no savām stundām vis negrib atteikties, jo uzskata tās par svarīgākajām. Izglītības attīstības programmā ir ieplānotas reformas izglītības saturā. Ir jāatrod kompromiss, jo ar zināšanām vien ir par maz. Ir jāapgūst prasme dzīvot sabiedrībā, veidot savstarpējās attiecības. Daudzos gadījumos zināšanu līmenis ir pietiekami augsts, bet trūkst komunikācijas prasmes, kas liedz gudram jaunietim veiksmīgi konkurēt darba tirgū.

— Šis laiks un sabiedriskās attiecības diktē noteikumus: ja sauklis "tev jāspēj konkurēt ar apkārtējiem" nav iemaisīts zīdaiņu barībā, tad bērnudārzā kopā ar ikdienišķo vitamīnu devu tas bērnos jāiedabū noteikti. Tomēr reizēm pārņem bažas, vai neizaudzināsim "haizivtiņu" paaudzi. Ja izglītības sistēmā nepieaugs vērtībizglītības īpatsvars, tā varētu notikt.

— Šobrīd mēs daudz runājam par integrēto apmācību un par to, kā mācību saturu sasaistīt ar reālo dzīvi. Nevar sniegt tikai teorētiskas zināšanas, ir jāveido ciešāka saikne starp teoriju un praktisko dzīvi. Ko tas līdz, ja stundā krāšņiem vārdiem runā, piemēram, par baznīcu vai teātri, bet bērnam nav laimējies tur būt un pašam gūt iespaidus. Pašvaldībām ir jārod līdzekļi, lai dotu iespēju skolēniem apmeklēt muzejus, teātra izrādes, izstādes, koncertus. Redzētais un izjustais noteikti bagātinās bērnu daudz vairāk nekā teorētisks stāstījums.

Integrētās apmācības princips tiek iestrādāts izglītības dokumentos, tomēr tā īstenošana ir pilnībā atkarīga no skolotāja meistarības. Talantīgs pedagogs vērtībizglītību pratīs sniegt ne vien ētikas kursa, bet arī literatūras, vēstures, civilzinību un citu mācību priekšmetu ietvaros. Tagad skolotājs ir brīvāks savās izpausmēs, viņš drīkst pats veidot programmas un nav ierobežots savā izvēlē. Protams, viena daļa pedagogu gaida paraugprogrammas un nevēlas bez tām neko uzsākt. Bet tiem, kas var un grib veidot savas programmas, vajag to darīt, jo tā mēs ātrāk nonāksim pie optimālā rezultāta.

— Kad varētu gaidīt paraugprogrammas visos mācību priekšmetos? Vai ir noteikts kāds termiņš, līdz kuram tās jāizstrādā un jāapstiprina?

— Es negribētu nosaukt termiņu visu mācību priekšmetu programmu izstrādei. Pie to izveides pašlaik aktīvi strādā Izglītības satura un eksaminācijas centra (ISEC) speciālisti, sadarbojoties ar priekšmetu skolotāju asociācijām. Bet arī tad — pēc gada vai diviem, kad lielākā daļa paraugprogrammu būs nonākušas skolās, — nevarēs teikt, ka šis darbiņš nu ir padarīts. Process turpināsies, jo programmas allaž būs jāpilnīgo, veicot laika rituma diktētas korekcijas.

— Kad "Izglītības attīstības programma" tiks apstiprināta?

— Izglītības un zinātnes ministrijas departamentu speciālisti pašlaik izvērtē iesniegtos priekšlikumus un lemj, vai iestrādāt tos attīstības programmā. Mēs plānojam to virzīt tālāk decembra sākumā. Nākamā gada sākumā valdība šo programmu varēs akceptēt.

Kad programma būs apstiprināta, IZM sekos līdzi tās īstenošanai. Tas notiks sadarbībā ar visu rajonu izglītības pārvaldēm. Tomēr es uzskatu, ka jebkura programma, tai skaitā arī "Izglītības attīstības programma", var tikt īstenota tikai tad, ja to uztver, pieņem par savu visos līmeņos, sākot no izglītības vadības institūcijām un beidzot ar vecākiem.

— Vai programmas publiskās apspriešanas laikā bija vērojama liela sabiedrības interese par šo dokumentu?

— Izglītības attīstības programma bija ievietota interneta IZM mājaslapā. Tur bija ielūkojušies aptuveni tūkstoš astoņsimt interesenti. Programma bija publicēta arī laikrakstā "Izglītība un Kultūra". Dokuments tika nosūtīts visām izglītības pārvaldēm, kas savukārt izplatīja to tālāk skolās. Notika radiopārraide, kurā ziņojām par iespēju piedalīties programmas apspriešanā. Tātad informācija par šo procesu bija pietiekami plaša. Mēs saņēmām rosinājumus ne vien no ieinteresētajām valsts institūcijām, bet arī no atsevišķām skolām un privātpersonām.

Manuprāt, ir svarīgi sniegt konkrētus ierosinājumus vai noraidīt kaut ko, nevis vispārīgi, izplūdušās līnijās komentēt programmu. Diemžēl sabiedrība labprātāk kritizē vispārīgi, bet konkrēti pateikt, ko un kā vajag darīt, nespēj. Tomēr pozitīvi ir tas, ka programma ir izgājusi pirmo diskusiju loku un kopīgiem spēkiem esam nonākuši pie galīgā varianta. Svarīgi, lai šo programmu apstiprinātu visaugstākajā līmenī, nevis tā kā iepriekšējo izstrādāto programmu — pieņemtu zināšanai.

— Kad sāks veidot attīstības programmu nākamajam laika posmam, nākamajiem četriem gadiem?

— Tiklīdz pieņemsim šo, tūlīt ķersimies pie nākamās programmas izstrādes, jo to nevar veikt īsā laikā. Sekojot līdzi šīs programmas ieviešanai, mēs redzēsim, kur jāveic korekcijas, kuru uzdevumu izpildei nepieciešams ilgāks laiks, aktīvāka rīcība vai lielāki resursi. Diemžēl parasti ir vērojama tendence drusciņ atpalikt no sastādītajām programmām un plāniem.

Manuprāt, izglītības attīstības programmas un plāni ir jāsaista ar valsts attīstības plāniem. Patlaban top Nacionālais attīstības plāns, kurā ir ietverta arī sadaļa par izglītības attīstību, to veido darba grupa, kurā ir arī IZM speciālisti. Prioritātes abos dokumentos ir ļoti līdzīgas. No mūsu valsts budžeta nākamajos gados būs atkarīgs tas, vai mēs ar katru gadu vairāk līdzekļu varēsim novirzīt izglītības nozarei.

Par izglītības nozares attīstību ir jārunā visas valsts attīstības kontekstā. Ir skaidri jāzina valsts attīstības virziens, lai plānotu, kuru nozaru speciālistus turpmāk sagatavot vairāk, kuru — mazāk. Ja zināsim, vai valstī nākotnē pieaugs rūpniecības, lauksaimniecības, apkalpojošās sfēras vai kādas citas tautsaimniecības nozares īpatsvars, tad arī izglītības attīstību varēsim ievirzīt attiecīgajā gultnē, tādējādi sekmējot visas valsts attīstību.

Marika Līdaka,

"LV" iekšlietu redaktore