Kam tiek gaļa, kam - kartupeļi

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs,

Ineta Jansone, Centrālās statistikas pārvaldes Mājsaimniecību budžetu statistikas daļas vadītāja vietniece, - "Latvijas Vēstnesim"

Spriežot pēc tiem labklājības rādītājiem, ko izsaka vērtības izteiksmē, sabiedrības trūcīgākā daļa - 10% iztiek ar desmito daļu no tā, ko var atļauties sabiedrības 10% turīgāko. Tāds aptuveni ir Latvijas iedzīvotāju noslāņošanās dziļums. Vai turīgākie spēj apēst arī desmit reizes vairāk uzturlīdzekļu salīdzinājumā ar to, ar ko jāsamierinās trūcīgajiem? Un otrādi: vai trūcīgie spēj iztikt ar desmito daļu no turīgo ēdienkartes? Protams, nespēj. Noslāņošanās pārtikas produktu patēriņa ziņā nav iespējama tik dziļa kā pēc ienākumiem un citiem patēriņa izdevumiem. Ja tā notiktu, tad trūcīgie vienkārši aizietu bojā. Lai tas nenotiktu, viņi pārtikai atvēl daudz lielāku daļu savā niecīgajā budžetā, nekā to dara turīgākie. Un tomēr arī pēc patērēto uzturvielu daudzuma sabiedrība noslāņojas pietiekami dziļi. Medicīnas un uzturzinātnes speciālistiem ir jāvērtē, vai un ciktāl trūcīgo uzturs apdraud viņu veselību. Lai to izdarītu, ir nepieciešami dati par iedzīvotāju uzturu dažādās labklājības grupās.

Datu avoti un pētīšanas metodes

Datus par pārtikas produktu un uzturlīdzekļu patēriņu Latvijas mājsaimniecībās dod reprezentatīvais mājsaimniecību budžetu pētījums. 1999.gadā tika veikts 3929 mājsaimniecību mēnesi ilgs viņu budžeta novērojums, ieskaitot patērēto pārtikas produktu uzskaiti.

Jāatzīmē gan, ka pašas sabiedrības galējības pētījumā nav pārstāvētas. Jaunbagātnieku Latvijā ir tik maz, ka maza ir varbūtība kādu no tiem izlozēt gadījumizlasei. Ja tomēr tā kādreiz notiek, šādi cilvēki no pētījuma parasti atsakās. Pētījumā grūti nonākt arī nelabvēlīgām ģimenēm, tautas valodā runājot - bomžiem. Ja kāds no tiem pēc pēdējās zināmās dzīvesvietas pētījumam tiek izlozēts, intervētājs parasti viņu tur neatrod. Tādēļ īstais sabiedrības noslāņošanās dziļums ir lielāks nekā parāda pētījums. Tas gan vairāk attiecas uz noslāņošanos pēc ienākumiem un patēriņa izdevumu nepārtikas daļas. Pētījumu par pārtikas patēriņu šī īpatnība ietekmē daudz mazāk.

Datu avoti un pētīšanas metodes

Vēl statistiķi, zinātnieki un ieinteresētie ministrijas ierēdņi nav vienojušies par to, kā pareizāk rēķināt labklājības rādītājus: vidēji uz mājsaimniecības locekli vai pieauguša patērētāja vienību. Kas attiecas uz nepārtikas precēm un pakalpojumiem, daži mīloši vecāki saviem bērniem, iespējams, izdod tikpat vai pat vairāk nekā paši sev. Bet nepieaudzis bērns nekad nespēj apēst tikpat, cik vajadzīgs pieaugušajam. Par to var pārliecināties, ieskatoties jebkurā grāmatā par uzturzinātni. Tādēļ konkrētajā gadījumā aprēķiniem vidēji uz patērētāja vienību ir tik redzamas priekšrocības, ka diskusijām šeit nevajadzētu būt.

Kaut gan esam ierosinājuši izmantot Latvijai piemērotāku patērētāju vienību aprēķināšanas skalu, šajā pētījumā joprojām izmantojām Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ekvivalences skalu. Pēc tās mājsaimniecības pirmais pieaugušais tiek pieņemts par 1,0 patērētāju vienību, katrs nākamais pieaugušais - par 0,7 vienībām, bet bērni līdz 14 gadu vecumam - katrs par 0,5 vienībām.

Mājsaimniecībām, veidojot savu ģimeņu ēdienkarti, ir diezgan liela izvēles brīvība, jo daudzi pārtikas produkti zināmās robežās ir savstarpēji samaināmi. Trūcīgās mājsaimniecības izvēlas relatīvi lētākus produktus, bet turīgākās - kvalitatīvākus, kas vienlaikus ir dārgāki. Ja grib, lai uzturs būtu veselīgs, vispirms jāseko līdzi, lai visas izvēles un samainīšanas tomēr nodrošinātu šī uztura lietotājiem nepieciešamās barības vielas: olbaltumvielas, taukvielas un ogļhidrātus, kā arī kopējo uzturdevas enerģētisko vērtību kilokalorijās.

Veicot mājsaimniecību budžetu datu sākotnējo reģistrāciju, pieraksta pavisam konkrētu pārtikas produktu naturālos daudzumus. Mūsdienās atzīmē aptuveni 200 dažādu pārtikas izstrādājumu. Lai noteiktu, cik daudz barības vielu satur kādā mājsaimniecībā patērētie produkti, ir jāveic diezgan sarežģīti aprēķini. Tiek izmantotas uzturzinātnieku izstrādātās normas par uzturlīdzekļu saturu dažādos pārtikas produktos. Mājsaimniecību budžetu pētījumā izmanto Latvijas Lauksaimniecības universitātes Uztura un mājturības katedras doktora V.Rozenberga aprēķinātos koeficientus pārtikas produktu pārrēķinam uzturvielās.

Šie pārrēķini, tāpat kā jebkura statistikas vispārināšana, ir zināmā mērā nosacīti un var būt netipiski atsevišķām ģimenēm. Piemēram, pārtikas produktu zudumi rūpīgai un paviršai ēdienu gatavotājai būs atšķirīgi un nesakritīs ar vidējiem normatīviem. Tomēr, aplūkojot plašākas sabiedrības grupas, individuālā dažādība izlīdzinās un var iegūt pareizus un objektīvus izvēlēto grupu raksturotājus.

Trūcīgajiem 60-80% no turīgāko uztura

Labklājības grupas, kuru uztura īpatnības pētīt, izveidojām ar nu jau tradicionālo deciļgrupējumu, par grupēšanas pazīmi ņemot mājsaimniecības rīcībā esošo ienākumu, rēķinot uz vienu pieaugušu patērētāja vienību. Šādi rēķinot, pirmās deciļgrupas mājsaimniecībās, kuras reprezentē vistrūcīgākos, rīcībā esošais ienākums ir tikai 10% no tā, ko saņem relatīvi turīgākās desmitās deciļgrupas mājsaimniecības (1.tabulas 1.rinda).

Turpmāk esam aprēķinājuši uztura barības vielu sastāvu un kaloritāti visās desmit labklājības deciļgrupās. Salīdzinot pirmo deciļgrupu ar pēdējo, var noteikt, ka trūcīgo uzturs ir saturējis 70% olbaltumvielu, 68% taukvielu un 92% ogļhidrātu no turīgo uztura barības satura. Uzturdevas enerģētiskā vērtība trūcīgo grupā ir 79% no turīgo grupas.

Daudz lielākas atšķirības iegūst, ja salīdzinam to uzturvielu daudzumu, kas iegūts no vērtīgākiem dzīvnieku izcelsmes produktiem. Šādi rēķinot, trūcīgāko grupa salīdzinājumā ar turīgāko ir saņēmusi tikai 53% olbaltumvielu, 58% taukvielu un 58% uztura kaloriju. Gandrīz visus ogļhidrātus cilvēki iegūst no augu valsts, tādēļ dzīvnieku izcelsmes produkti šeit nav izdalīti.

Novērtējot uzturvielu izmaiņas no grupas uz grupu pārējās deciļgrupās (1.tabulas centrālā daļa), var vērot diezgan lielas svārstības. Tās izraisa, no vienas puses, atsevišķu grupu vidējo pazemināta reprezentativitāte, no otras puses, grupu nevienādais sociālais un demogrāfiskais sastāvs. Piemēram, pirmajās divās deciļgrupās nonāk samērā daudz zemnieku, kuri, vērtējot pēc naudas ienākumiem, ir vieni no trūcīgākajiem, bet savu ēdienkarti viņi uzlabo ar pašu izaudzētiem produktiem. Nākamās deciļgrupās vairāk nekā citās nonāk pensionāri. Viņu budžetos lielu īpatsvaru ieņem izdevumi par dzīvokli un zālēm, tā ka uzturam bieži nepietiek.

Ja grib atbrīvoties no izlases kļūdu ietekmes atsevišķu grupu rādītājos, kā arī no citu faktoru izraisītajiem uzslāņojumiem, sakarības tīrākā veidā var iegūt, empīriskos datus, kas bija parādīti 1.tabulā, izlīdzinot ar ekonometriskiem modeļiem.

Svarīgākajām uzturvielām, pēc 1999. gada datiem, iegūtie modeļi ir šādi:

Visu minēto modeļu pakāpes rādītāji, kuri ir interpretējami kā patēriņa elastības koeficienti, ir daudz mazāki nekā patēriņa izdevumu (naudā) elastības koeficienti (salīdzināšanai var izmantot O.Krastiņa rakstu "Vajadzības un maksātspēja matemātiskā modelī" "LV", 1996.g.28.augustā, 2.lpp. un "Par lauku dzīvesveidu un lauku dzīves līmeni" "LV", 1998.g. 13.augustā, 1.,5.lpp., kuros var atrast arī plašākus metodiskus paskaidrojumus).

Samērā mazie elastības koeficienti norāda, ka uzturvielu patēriņa pieaugums tik cieši neseko iedzīvotāju naudas ienākumu pieaugumam, kā tam seko patēriņa izdevumi naudas izteiksmē, tajā skaitā arī izdevumi pārtikas produktu iegādei. Augot ienākumiem, iedzīvotāji izdod vairāk pārtikas iegādei, pērkot kvalitatīvi augstvērtīgākus un dārgākus produktus. Bet tīri kvantitatīvs pārtikas līdzekļu papildu daudzums viņiem nav vajadzīgs.

Vismazāk no ienākumiem ir atkarīgs ogļhidrātu daudzums uzturā. Šo enerģiju radošo uztura sastāvdaļu galvenokārt iegūst no maizes un labības izstrādājumiem, cukura un tā izstrādājumiem un citiem samērā lētiem pārtikas produktiem, kuri pieejami arī trūcīgākajiem.

Sākot ar kuru deciļgrupu ir paēduši

Tiešu atbildi ir grūti dot, jo attiecīgie normatīvi, rēķinot uz valsts "vidējo" iedzīvotāju, nav izsvērti. Ir atrodami normatīvi atsevišķām dzimuma, vecuma un darba intensitātes grupām (piemēram, "Higiēna", prof. Z.Lindbergas redakcija, R.:1991. - 136.-148.lpp.). Var atrast šo normatīvu minimālās un maksimālās vērtības un to centrus kā vajadzīgā normatīva pirmo turpinājumu. Piemēram, pieaugušiem vīriešiem atkarībā no vecuma ir nepieciešams no 82 līdz 118 g olbaltuma dienā, bet sievietēm - no 70 līdz 87 g. Samierinoties ar šo četru skaitļu vidējo, iegūst 89 gramus. Zem šādi, ļoti vienkārši noteikta normatīva atrodas pirmo divu labklājības deciļgrupu mājsaimniecību locekļi, normatīvam tuvu - 3.-6.deciļgrupu iedzīvotāji. Labāks uzturs ir tikai 7.-10.deciļgrupu iedzīvotājiem. Tikai starp pēdējiem būs jāmeklē tie, kuriem ir "jānomet" liekais svars un jāizmanto kāds no ikdienas reklamētiem brīnumlīdzekļiem.

Tādā pašā veidā nosakām vajadzīgo orientējošu uztura enerģētisko vērtību. Četri robežskaitļi iepriekš minētā secībā ir šādi: 2555; 4300; 2200; 3700. Viņu "vidējais" ir 3189. Zem šī kontrolskaitļa atrodas pirmo piecu labklājības deciļgrupu mājsaimniecību locekļi, tam tuvu ir 7.-9.grupu iedzīvotāji, bet izteikti pāri paceļas tikai pēdējās - desmitās - grupas iedzīvotāji.

Varbūt diskusijā iesaistīsies uzturzinātnieki un medicīnas darbinieki un palīdzēs dziļāk izvērtēt mūsu sniegto informāciju. Īpaši vajadzīga būtu viņu palīdzība piemērotu normatīvo kontrolskaitļu izstrādē.

Tuvāk virtuves ikdienai

Diezin vai būs daudz mājsaimnieču, kuras kaut vai laiku pa laikam izrēķinās savu aprūpējamo uztura barības vielu sastāvu un enerģētisko vērtību. Biežāk vadās pēc izjūtas, garšas, ģimenes vēlmēm. Jau vieglāk novērtēt, vai ikdienas ēdienkartē dominē piens, gaļa vai maize un kartupeļi.

Šādiem salīdzinājumiem ir izstrādāta 2.tabula, kurā uzrādīts galveno pārtikas produktu patēriņš iepriekš minētajās labklājības deciļgrupās.

Ja par kontrolskaitļiem izmanto vidējo patēriņu visās Latvijas mājsaimniecībās, tad redzams, ka maizes un labības produktu patēriņa ziņā vidējam ir tuvu vai to pārsniedz iedzīvotāji visās septiņās sākumdeciļgrupās. Tikai pēdējās divās šos uztura bāzes produktus patērē mazāk nekā vidēji. Tāda pati sakarība vērojama kartupeļu patēriņā. Tikai kartupeļu patēriņš zem vidējā nokrītas jau astotajā labklājības deciļgrupā.

Pilnīgi pretēja tendence vērojama augstvērtīgāku dzīvnieku izcelsmes produktu izmantošanā. Gaļas un gaļas produktu patēriņš vidējo sasniedz un arvien vairāk pārsniedz, sākot ar septīto deciļgrupu, tāpat ja neskaita atsevišķus gadījumsvārstību radītus skaitļus, ar septīto deciļgrupu vidējo pārsniedz piena patēriņš. Līdzīgu ainu uzrāda olu patēriņš.

Visstraujāk no grupas uz grupu pieaug augļu un ogu patēriņš, pēdējā deciļgrupā pārsniedzot pirmo 3,8 reizes. Augļiem un ogām kā diētiskiem produktiem vajadzētu būt katras ģimenes galdā, taču mums tie kļūst par turīgo ģimeņu kārumu.

Mēs esam tālu no tā, lai katrai labklājības grupai piekārtotu kādu viņas uzturam raksturīgu "birku", piemēram, "kartupeļu ēdāji", "zirņu ēdāji" vai citu. Starp citu, vienam no autoriem kāda trūcīga mājsaimniece ieteica uzturā lietot šķeltos zirņus, tie iznākot ļoti lēti. Bija jāpamēģina. Un iegaršojās. Gan piena, gan gaļas zupā. Ne jau ārzemēs iekonservētie pusfabrikāti vienmēr ir tie labākie. Labākie var būt pašu valstī ražotie un gadsimtos šeit pārbaudītie produkti, kuriem gan nav skanīgu nosaukumu un reklāmu.

Tomēr zirņi, reņģes, kartupeļi, kāposti būtu jāizvēlas tāpēc, ka tie ir garšīgi, nevis tikai tāpēc, ka lēti. Garšai atbilstošais ēdiens parasti arī ir tas labākais. Kad panāksim, lai šo pavisam piezemēto prasību varētu īstenot vairākums valsts iedzīvotāju?

1.tabula

Uztura barības vielu sastāvs un kaloritāte Latvijas mājsaimniecību labklājības deciļgrupās,

kas izdalītas pēc rīcībā esošā ienākuma uz vienu patērētāja vienību mēnesī 1999.gadā

2.tabula

Galveno pārtikas produktu patēriņš Latvijas mājsaimniecību labklājības deciļgrupās,

kas izdalītas pēc rīcībā esošā ienākuma uz vienu patērētāja vienību mēnesī 1999.gadā