Latvija — savos cilvēkos, ciemos un pilsētās

Mākslinieku savienības galerijā līdz pat Zvaigznes dienai — 2001.gada 6.janvārim skatāma Intas Rukas un Andreja Granta fotoizstāde "Latvija. Mainīgā un nemainīgā realitāte".

Viņi abi pieder pie četrdesmitgadnieku paaudzes, abi skolojušies tautas fotostudijā "Ogre" un izstādēs piedalās kopš 26 gadu vecuma. Viņu darbi par Latviju stāstījuši Vācijā, Krievijā, Dānijā, Francijā, Itālijā, ASV, Kanādā, Šveicē un vēl daudzās citās zemēs. Bet pirms diviem gadiem viņi uzvarēja iespaidīgā konkursā un izcīnīja Zviedrijā nodibinātā Haselblada fonda stipendiju, lai varētu īstenot kopīgo projektu, ko tā arī sauc — "Latvija. Mainīgā un nemainīgā realitāte". Kā izstādes atklāšanas svētkos sacīja Andrejs Grants, tas ļāva veselu gadu strādāt, daudz nebēdājot par fotomateriālu dārdzību un benzīna cenām. Varēja ceļot pa visu Latviju, apstāties, kur sirds to liek, ieskatīties cilvēkos un izjust dzīves vērtību. Un, kopā strādājot, ik brīdi just drauga plecu. (Inta: "Un tad viņš pajautā: Cik tev tālu? Tu jau noretušēji? Vai tur var ļauties slinkumam!")

Andrejs Grants savu fotogrāfiju sēriju veidojis kā vērojošu stāstījumu par Latviju — visbrīnišķīgāko vietu zem saules, par cilvēkiem, kas pieder šai vietai, ainavai un laikam. Neatkāpjoties no dokumentālās realitātes, autors to iekrāsojis ar saviem subjektīvajiem iespaidiem, noskaņu, sajūtām un vērojumiem. Viņš saka: "Es šai vidē jūtos kā mājās, bet tai pašā laikā esmu to vērojis no malas. Ar dokumentālu attēlu palīdzību esmu mēģinājis atklāt vispārinājumus, parādīt šīsdienas realitāti ar tās mainīgajām un nemainīgajām vērtībām."

Intas Rukas uzmanības lokā ir cilvēki. Pilsētās un laukos, Rīgā un Latvijas pierobežas rajonos, lielākoties Latgalē. Viņa vērojusi, kā ierasto rāmo dzīves plūdumu skārusi sociālā noslāņošanās, bezdarbs un citas nelaimes, kādas pēdas cilvēku sejās atstājis šis laiks ar priekiem un bēdām, cerībām un bezcerīgumu. Te ir Agnese, kas spēlē flautu savam priekam, Imants, kas dzīvo Piena ielā, Pēteris, kam ir liela saimniecība, savs zivju dīķis, zirgs, bites, sieva, meita un mazdēls, ir Mārtiņš, kas cer atrast darbu, un ir Aņa, kam desmit gadu un ļoti garšo saldējums. Un ir rīdzinieks Imants Polis, kas nofotografēts pie paša veidotās koka skulptūras. Šim attēlam autore pievienojusi veselu noveli: "Agrāk Imants gājis jūrā. Tagad jau pensijā. Brīvajā laikā taisījis koka skulptūras un gleznas. Neliela piebūve pilna. Un par katru kaut ko pastāsta. Šis piemineklis — sunim, kuru kāda dulla dāma nositusi. Humora pilns: "Vienā brīdī ir slinkums. Tad uzkāp uz korķa. Tad paģiras. Tā tas mūžs paiet.""

Lasu, skatos un ieskatos — un prātā nāk glezniecības profesora un arī fotomeistara Valda Kupra vārdi: "Intas Rukas un Andreja Granta fotogrāfijas — tā ir Latvijas paplašināšana. Viņi rāda, cik dažāda ir Latvijas daba un pilsētas un cik dažādi ir viņas cilvēki. Un katrs ir dižens un ievērības vērts."

Režisores Māra Ķimeles portretam Inta Ruka pievienojusi šādu novelīti: "Mārīte saka, ka teātris ir iespēja dzīvot paralēlā pasaulē, paralēlā laikā, ka visvairāk cilvēkam iemāca teātris. Un bērni. Bērni ir vislabākais, kas vispār ir." Liekas, ka pašas Intas portretam varētu rakstīt apakšā kaut ko līdzīgu.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore