1992.gada 8.janvāra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos–
JāņaBritāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ir desmit un viena minūte. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 116 deputāti reģistrējušies. Cik es saprotu, tagad mums ir drusku jāapspriež, kādā veidā šodien organizēt savu darbu.

Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Lūdzu izdarīt sekojošas izmaiņas darba kārtībā. Premjerministrs Godmanis lūdza šodien Kalniņa referātu par tautsaimniecības programmu neskatīt, jo šis referāts nav apspriests Ministru padomes sēdē. Lai neaizkavētos budžeta ievirze, lai varētu sākties darbs komisijās, es lūdzu šodien noklausīties Siliņa kunga ziņojumu un manu ziņojumu par darba organizatorisko pusi. Kad mēs būsim šo budžeta projektu izskatījuši komisijās un sanāksim plenārsēdē spriest par budžetu, tad arī pie reizes noklausīsimies fundamentālu valdības programmu 1992.gada pirmajam pusgadam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Citas izejas mums nav, jo premjers vakar mums pavēstīja, ka šī referāta nebūšot, un Zeiles kundze atsauca otro darba kārtības jautājumu, kuru mēs svītrojam ārā vai, pareizāk sakot, pārceļam uz nākamo nedēļu. Citu ierosinājumu par darba kārtību nav.

Sāksim strādāt! Pirmais darba kārtības jautājums ir saistīts ar stāvokļa analīzi lauksaimniecībā. Cik es saprotu, ministra kungs ziņos. Lūdzu, Ģēģera kungs!

Kolēģi, kamēr ministrs vēl nav sācis ziņojumu, mums būtu jāapspriež procedūras jautājums. Vai mēs atklāsim arī debates par šo jautājumu vai tikai noklausīsimies ziņojumu un ministra kunga atbildes uz jautājumiem? Kādi ir ierosinājumi? Ozola kungs izteiks savu ierosinājumu.

I.Ozols: Es ierosinātu iztikt tomēr bez debatēm, noteikti saņemot konkrētas atbildes uz jautājumiem, jo mums bija konkrēts mērķis, kāpēc mēs Ģēģera kungu lūdzām. Debates šinī situācijā, es domāju, jautājumu tālāk nerisinās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lucāna kungs!

J.Lucāns: Jautājums ir pārāk nopietns, lai mēs iztiktu vienkārši tikai ar noklausīšanos, tāpēc es ierosinātu tomēr atklāt debates un nopietni izdebatēt šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Mums jāatvainojas ministra kungam, ka viņam drusku nāksies uzgaidīt, bet mums ir jānobalso par to, vai mēs debates atklāsim vai neatklāsim. Lūdzu, balsosim par ierosinājumu– atklāt debates šajā jautājumā. Ar vienkāršu balsu vairākumu. Rezultāts: par– 64, pret– 11, atturas– 21. Nolemts atklāt debates.

Tātad ministra kunga ziņojums, jautājumi un pēc tam debates. Ģēģera kungs, cik laika jums apmēram vajadzēs?

D.Ģēģers, lauksaimniecības ministrs: Ja drīkstētu, 20 minūtes.

Priekšsēdētājs: Ministrs prasa 20 minūtes. Lūdzu.

D.Ģēģers: Cienījamo sēdes vadītāj, godājamie deputāti! Šodien tiešām acīmredzot jautājums par tām problēmām, kas pašreiz notiek lauksaimniecībā, pelna uzmanību. Varbūt tiešām man būs grūti uzreiz uztvert tieši to mērķi, kādēļ šeit šis jautājums ir ietverts, uzzinot par to tikai vakar, bet, ja jūs neiebilstu, es liktu priekšā apskatīt šo jautājumu apmēram trīs daļās.

Pirmais– par pašreizējo stāvokli produktu apgādē saistībā ar cenu liberalizāciju, ar pāreju uz brīvām cenām.

Otrs– par ražošanas apjomu un ražošanas stāvokli, tātad– par ekonomisko stāvokli.

Trešais– par tām problēmām, kuras pašreiz ir aktuālas un saistās tieši ar agrārreformu un privatizāciju.

Par brīvo cenu ieviešanas pirmā mēneša dažiem aspektiem. Kas ir izdarīts saskaņā ar prognozēto rīcības plānu? Tiek garantētas minimālās iepirkuma cenas. Tuvākajā laikā Lauksaimniecības ministrija iesniegs valdībai priekšlikumus par jaunu minimālo iepirkuma cenu līmeni. Lietuvā lopiem šobrīd garantētais līmenis ir aptuveni divas reizes augstāks. Produkcijas ir pietiekami slēgto iestāžu apgādei. Valdība vairs no budžeta nedotē pārtikas preces. Ir izveidota operatīvā komisija. Tiek veikts darbs attiecībā uz iekšējo pārtikas biržu, jo faktiski Lauksaimniecības ministrijai un valdībai vienkārši nav vairs štatu, lai veiktu vecās fondu sadales funkcijas. Tirdzniecībā peļņas masa no pārtikas preču realizācijas ir pietiekama, par to liecina ražotāju prasības pēc tirdzniecības telpām, kā arī atsevišķu veikalu kolektīvu gatavība privatizējoties saglabāt profilu, tas ir, tirdzniecību ar pārtiku. Praktiski pēdējā laikā mums gandrīz vai sāk likvidēties šie veikali.

Kvalitātes jautājumu saasināšanās attiecībās ar pārstrādātājiem. Atsevišķu rajonu starpā ir bijušas problēmas par savstarpējiem cenu līmeņiem.

Varbūt par galvenajiem plusiem. Valsts administratīvi neregulē pārtikas preču izejvielu iepirkšanas augšējo cenu robežu, atcelti visi administratīvie iepirkumu zonu ierobežojumi, atcelts valsts diktāts uz sortimentu. Cenu brīvlaišanas akts bija daudzmaz sagatavots un tika izdarīts vienā reizē. Šobrīd jau vienu mēnesi strādājam bez lielām pircēju psiholoģiskajām grūtībām. Lietuvā pēdējā pusgadā jau četras reizes koriģētas cenas, un nevarētu teikt, ka bez negatīvām sekām. Reāli sāk izpausties konjunktūra, cūkgaļas cenas aug, reāli sāk parādīties konkurence, piemēram, gaļu un tās produktus Rīgas veikalam “Dole” piegādā Balvu gaļas kombināts, veikalam “Minska”– Jēkabpils gaļas kombināts, Rīgas gaļas kombinātam kvalitātes dēļ ir ko padomāt.

Tas, ka labības pārstrādes uzņēmumi Latvijā šobrīd vēl pieder valstij, varbūt pie visām negatīvajām problēmām tomēr ļāva vairākas reizes novērst ažiotāžas momentus, jo Rīgā normāli dienā vajag 170 tonnas maizes, bet bija brīži, kad pārdeva 240 tonnas. Kopumā Latvijā patērē 800 tonnas miltu, vienam kilogramam rupjmaizes vajag 0,75 kilo­gramus miltu. Ir izdevies izturēt nemainīgu cenu sešām maizes šķirnēm mēnesī, reāli varētu būt arī ilgāki periodi, ieskaitot pirmo ceturksni. Ar 6.janvāri tirdzniecībā sāk realizēt putraimus, miltus, rīsus, grūbas. Ir palielinājusies pašvaldību atbildība par pārtikas preču tirgu organizēšanu, notiek rajona ražotāju, pārstrādātāju, tirgotāju un pašvaldību pārstāvju zināma integrācija. Pašreizējā realizācijas cena stimulē republikā neražotu pārtikas preču ievešanu. Ieved augļus, taukvielas un citus.

Kādi pašreiz ir galvenie mīnusi? Enerģētikas krīze neļauj strādāt brīvajam tirgum, kas šobrīd ir paralizēts. Zināma kombinētās lopbarības krīze neļauj efektīvi izmantot lielos lopu kompleksus, līdz ar to iesaistoties tirgū. Nav jūtami izmainījušās administratīvās robežas pārtikas izejvielu iepirkumā. Arī tas pamatā ir saistīts ar šā brīža degvielas krīzi. Ir liela atšķirība ekonomiskajā domāšanā starp dažādu līmeņu ražotājiem. Šobrīd nav pietiekami pārdomāti un juridiski pamatoti cenu veidošanās procesi. Savu maksāšanas līdzekļu trūkums līdz bezjēdzīgumam kropļo tirdzniecību ar Austrumiem– tikai barters. Neprivatizētā tirdzniecība nav atrisināta. Veikaliem nav savu kontu, nav savas ekspedīcijas, nav sakaru, teleksu un tā tālāk. Nav sortimenta prasību veikalos. Preces stāv noliktavās, bet letes ir tukšas. Gan pārstrāde, gan tirdzniecība tiecas paņemt maksimālo peļņu no minimālākā pārstrādes un pārdotās produkcijas apjoma. Nestrādā princips, ka labāk ir realizēt vairāk, bet nedaudz lētāk. Vispārējā ekonomiskā nestabilitāte rada ilgu produktu glabāšanas un maksimālās uzkrāšanas tendenci. Ir arī palielinājušās visu veidu pārtikas preču zādzības.

Pašreiz, ja runājam konkrēti par miltu un maizes produktu nodrošinājumu, ir, varētu teikt, salīdzinoši normālas rezerves un sabalansētība ar prognozējamo ievedumu un decentralizēto sagādi, lai mēs šeit, protams, ļoti saspringti, tomēr izietu normāli. Jāsaka, ka arī pagājušajā gadā milti, putraimi un arī maize praktiski realizēta ievērojami vairāk nekā 1990.gadā.

Kas attiecas uz sortimenta nodrošinājumu pārtikas produktiem, jāsaka, ka laukos tas ir normālāks, daudziem produkcijas veidiem normalizējas arī Rīgā, izņemot galveno problēmu– pienu.

Šo situāciju, kas sāk normalizēties, pašreiz ļoti nopietni apdraud transportēšana. Mums šodien jau bija problēma, kā atvest 20 tonnas miltu no Jelgavas uz maizes ceptuvēm. Samazinās savāktā piena un izvesto lopu daudzums tieši degvielas trūkuma dēļ. Praktiski šobrīd transporta cenas pieaug. Piemēram, no Dobeles uz Rīgu viens brauciens ar lopiem no individuālā sektora maksā 600 rubļu, transports no Valmieras uz Rīgu– 600 rubļu, no Dobeles uz Valmieru– 2000 rubļu. Tas katrā ziņā ļoti ātri un strauji var ietekmēt visu mūsu cenu situāciju, cenu veidošanos, pieaugs arī cenu nesabalansētība. Praktiski šobrīd nav degvielas, lai nodrošinātu visas produkcijas savākšanu Balvos, Ludzā, Kuldīgā. Rīgā šodien saņemts brīdinājums, ka neievedīs pienu, bet Rīgas rajons vien nenodrošinās iedzīvotājus ar 200 tonnām. Tātad šeit var rasties tāda situācija, ka praktiski spēs nodrošināt bērnu virtuves un slēgtās iestādes, veikalos piena produktu var arī nebūt. Lauki šodien cīnās, varētu teikt, ar jebkuriem paņēmieniem, pat neoficiāli pa melniem ceļiem ievedot ar barteru un bez bartera, apejot robežas un Krievijas muitu. Decentralizētie krājumi, kas ir bijuši līdz šim, ir izsīkuši, un situācija, manuprāt, šeit ir vairāk nekā traģiska.

Vakar arī operatīvā grupa, šo jautājumu izskatot, diemžēl konstatēja, ka mēs nepārzinām situāciju republikā. Mums ir apmēram 50 000 tonnu naftas produktu uz dzelzceļa. Kam tie pieder, nav zināms. Kādi vēl ir šie reālie atlikumi naftas bāzēs un atsevišķās lielākajās degvielas krātuvēs, mums šodien nav zināms. Cerēsim, ka šodien kolēģi– Rūpniecības un enerģētikas ministrija, Satiksmes ministrija– ar šo inventarizāciju tiks galā, un acīmredzot šeit būs jāieved ārkārtējs stāvoklis.

Otrs. Kāds ir pašreizējās ekonomiski politiskās situācijas raksturojums laukos un kā no tā varbūt var izkļūt? 1991.gadā salīdzinājumā ar 1989.gadu, tas ir, atjaunotās zemniecības pirmajā gadā, iegūts šāds daudzums augkopības produkcijas: graudi– 81 procents, kartupeļi– 76 procenti, cukurbietes– 76 procenti, dārzeņi– 82 procenti, linšķiedra– 63 procenti. No kopējā daudzuma individuālajās zemnieku saimniecībās pagaidām diemžēl iegūts tikai 12 procenti graudu, kartupeļi– 76 procenti, cukurbietes– 24 procenti, dārzeņi– 50 procenti. Sagaidām, ka, noslēdzot pagājušo gadu, visu kategoriju saimniecībās būs saražoti 86 procenti piena un gaļas, 90 procenti olu salīdzinājumā ar 1989.gadu. Individuālajās zemnieku saimniecībās šajā salīdzināmajā periodā ražošana būs palielinājusies par 19 procentiem, pienam, olām– par 8 procentiem.

Diemžēl šis īpatnējais svars, kā jūs sapratāt, ir vēl ļoti niecīgs. Pats bīstamākais ir tas, ka mēs ražošanas apjoma samazinājumā tuvojamies kritiskajai robežai, jo, piemēram, lopi un putni dzīvsvarā saražoti 85 procenti, piens– 86 procenti. Mēs redzam, ka 1992.gadā tomēr reāli vēl turpināsies šī ekonomiskā un ražošanas lejupslīde. Līdz ar to praktiski, ja mēs šobrīd varam runāt, ka piena produkti republikā 1992.gadā būs varbūt nedaudz vairāk saražoti, nekā republikas iekšējām vajadzībām nepieciešams (apmēram 200 000 tonnu vairāk), tad pret to, ka mēs iepriekšējos gados izvedām pat līdz 860 000 tonnu, bet gaļu 1987.gadā izvedām 92 000 tonnu, pagājušajā gadā– 41 000 tonnu, šodien labi ja mēs varēsim runāt par 12 000 tonnu gaļas (pamatā liellopu) izvešanu.

Kāpēc es to saku? Nav mūsu pašmērķis izvešana, bet šīs enerģētikas krīzes apstākļos un arī pēc sarunām Maskavā mēs redzam, ka praktiski pārtika ir vienīgais resurss, kas interesē Austrumus un par kuru tie ir gatavi runāt, lai nodrošinātu mūs ar enerģētiskajiem resursiem. Nerunājot nemaz par to nākošo posmu, kas draud, ja mēs nenodrošināsim republikas iekšējā patēriņa minimumu un būsim spiesti atvērt robežas kvalitatīvai ārzemju produkcijai. Vēl jautājums ir par līdzekļiem un, protams, arī par republikas iekšējo finansiālo sabalansētību. Bez tā katrā ziņā mūsu zemniecība nepacelsies un mūsu agrārā reforma un viss pārējais var nonākt pavisam citā gultnē. Es to visu saku tāpēc, ka mūsu runas un sarunas par ražošanas līmeņa saglabāšanu vai šābrīža ražošanas stabilizēšanu nav kolhozu, sovhozu un sociālistiskās sistēmas aizstāvība, bet praktiski viens un galvenais priekšnosacījums mūsu zemniecības attīstībai.

Runāsim tālāk par tehnisko nodrošinājumu! Katrā ziņā pēc pašreiz noslēgtās vienošanās ar Austrumiem centralizēta tehnikas piegāde 1992.gadā atbilstoši starpvalstu līgumiem paredzēta 70 procentu apmērā salīdzinājumā ar 1990.gadu. Redzot to situāciju, kāda ir Austrumos, diemžēl šeit vēl mums būs ļoti daudz jāstrādā, lai šīs ieceres realizētu. Cenas tehnikai pieaug desmitreiz. Energoresursu cenas pieaug piecas reizes. Decentralizēti sagādātajai– 10 reizes. Kas attiecas uz tehnikas resursu piegādi, tie tiek nodoti no valsts institūcijām uzņēmējsabiedrību pārziņā. Arī tas šodien prasa zināmu piepūli.

Par degvielu. Kā jau es minēju, krājumi ir izsīkuši. Praktiski, ja mums parasti martā laukos kā minimumam atlikumā vajadzēja būt vismaz 20 000 tonnu benzīna un 45 000 tonnu dīzeļdegvielas, tad šobrīd jautājums, kā mēs nodrošināsim šo uzkrāšanu martā, diemžēl ir atklāts. Pavasara sējai vien vajag 45 000 tonnu benzīna, 71 000 tonnu dīzeļdegvielas, gadā kopā– 157 000 tonnu benzīna un 265 000 tonnu dīzeļdegvielas. Es šeit nerunāju par dīzeļeļļu.

Kas attiecas uz tehnikas remontjautājumiem, ar lieliem sarežģījumiem tomēr tiksim acīmredzot galā. Tāds noskaņojums valda divās trešdaļās kolektīvu. Tur, kur pagastos ir sajukums organizatoriskajos jautājumos, diemžēl šodien maz ko dara tehnikas remontā. Galvenās bažas tomēr ir par energoresursiem.

Par zemes reformas gaitu, agrāro reformu un privatizāciju. Jāsaka, ka zemes pieprasījumi republikā kopumā ir izskatīti par 90 procentiem. Atpaliek šis darbs Rīgas un Rēzeknes rajonā. Rīgas rajonā ir izskatīti 70 procenti pieprasījumu, Rēzeknes rajonā– tikai vairāk par 65 procentiem. Pirmprojekti izstrādāti 84 pagastiem. Pamatā pirmprojektu izstrādāšana būs pabeigta janvārī. Pēc šā termiņa nepabeigti pirmprojekti tomēr paliks apmēram 60 pagastiem, no kuriem 48 pabeigs februārī, bet 12 pagastos šis darbs varētu turpināties vēl martā. Tādēļ arī acīmredzot būs jāizšķir jautājums par šīs nesadalītās zemes izmantošanu 1992.gadā. Protams, šī nesavlaicīgā zemes pieprasījumu izskatīšana rada arī citus sarežģījumus.

Kas attiecas uz privatizācijas likuma izpildes gaitu, visos republikas lauksaimniecības uzņēmumos, kuri pakļauti likumam par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju, process praktiski ir šā pirmā posma finiša taisnē, diemžēl nevis saskaņā ar Lauksaimniecības ministrijas noteikto kārtību, bet ar likumu noteiktajā kārtībā. Pirmā pāreja ir paju aprēķināšana un tikai pēc tam– konkrēta privatizācija. Šajā situācijā jāapzinās, ka šis termiņš– 15.marts– ir jāievēro. Tiek darīts viss, lai to ievērotu, jo praktiski neorganizētība un, es atvainojos, atsevišķās vietās zināmā mērā haoss pašreiz, tuvojoties pavasarim, nav pieļaujams. Protams, objektu privatizācija noritēs paralēli, bet masveidīgi tā acīmredzot varēs notikt pēc lauku darbiem tāpat kā 1991.gadā, kad sāka realizēt šā likuma izpildi.

Republikā pašreiz ir reģistrētas 11 statūtu sabiedrības. Kāda palīdzība nepieciešama privatizējamajiem lauksaimniecības uzņēmumiem?

Pirmkārt, es gribētu teikt, vajadzīga operatīva normatīvo aktu pieņemšana, publikācija un vienveidība to izskaidrojumā. Piemēram, lauku privatizācijas likums prasa iesniegt Augstākās padomes Prezidijam privatizējamo lauksaimniecības uzņēmumu īpatnības. Pēc garām diskusijām un konsultācijām trešā raunda rezultātā 11.novembrī tika ieteikts minētajā lēmumā izdarīt nepieciešamās izmaiņas. Tās praktiski nav izdarītas līdz šai dienai. Rezultātā par lēmumu, kurš sastāv no sešiem punktiem un uzrakstīts uz divām lapām, jāsaka atklāti, ka augsti atalgoti valsts darbinieki un ierēdņi diskutē jau piecus mēnešus, bet attiecīgajiem privatizējamajiem uzņēmumiem šajos jautājumos nav skaidrības.

Līdzīga situācija (tikai sakarā ar citām valsts varas un pārvaldes institūcijām) ir, gatavojot tik ļoti nepieciešamos likumus par lauksaimniecisko pašpārvaldi. Tāpat kardināli ir uzlabojama normatīvo aktu publikācijas termiņu ievērošana. Piemēram, visiem tik svarīgais likums par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju, kurš stājās spēkā 1991.gada 1.jūlijā, tika publicēts Augstākās padomes un valdības “Ziņotājā” tikai augusta otrajā pusē.

Jautājumu risinājumu šodien apgrūtina pašpārvaldes orgānu nesakārtotība. Lai stabilizētu lauksaimniecības produkcijas ražošanu, Lauksaimniecības ministrija joprojām uzskata, ka ir nepieciešams precizēt agrārās reformas gaitā vajadzīgos dokumentus. Ir pastiprināta uzmanība, lai visi agrārās reformas pasākumi nodrošinātu kopumā lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas stabilitāti un lai tajā būtu saskatāms pēctecības princips, kā arī lai privatizācijai būtu kompleksa pieeja no zemes pamatfondu izmantošanas viedokļa.

Ja mēs šodien runājam par ražošanas objektu nodrošināšanu ar zemi, es gribētu vēlreiz uzsvērt, ka tā arī nav kolhozu un sovhozu interešu aizstāvība, bet tas ir pirmais nepieciešamais nosacījums, lai mēs šos objektus varētu privatizēt un lai šie objekti būtu spējīgi saimniekot arī privātā uzņēmēja formā. Lūgums Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai tomēr ieklausīties Lauksaimniecības ministrijas viedoklī un nekavējoties izdarīt izmaiņas, kas saistītas ar lauksaimniecības produkcijas ražošanas stabilizāciju esošajos normatīvajos aktos.

Es atvainojos, vai drīkstētu divas minūtes?

Agrārās reformas apstākļos jau novembra sākumā tālākai izskatīšanai iesniegta izmaiņu pakete par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 21.jūnija likumā par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju, par saimniecisko pašpārvaldi, par zemes īpašumu privatizāciju Latvijas laukos. Es negribētu šeit atkārtoties par paketi, kura ir iesniegta.

Joprojām diemžēl dzirdīgas ausis nav sasniegusi prasība precizēt jēdzienus, kas ir kompleksa ražošanas objekts, ferma, mehāniskās darbnīcas, centrālais mašīnu un traktoru parks, lai beidzot ieviestu skaidrību privatizācijai nepieciešamā mantas inventarizācijas saraksta radīšanā. Līdz ar to, tuvojoties pavasarim, nevar tikt radīti priekšnoteikumi zemes apstrādāšanas tehniskajam nodrošinājumam un citu agroresursu pakalpojumu sniegšanai zemniekiem un citiem zemes individuālajiem apsaimniekotājiem, kuriem nav šo tehnisko līdzekļu. Tāpēc likumā ir jārada iespēja papildināt šā 16.panta otro daļu, veidojot paju sabiedrībām alternatīvu koplietošanas mašīnu un traktoru parku un nododot privatizējamajām saimniecībām proporcionāli zemes lietotāju izmantojamajai zemes platībai. Ja mēs to neizdarīsim burtiski tuvākajās dienās, tad šis saglabātais tehnikas potenciāls kļūst par paju sabiedrību īpašumu, kuru viņi var neizmantot tās zemes platības apstrādāšanā, kas atdalās un pāriet zemniekiem. Rezultātā arī viņi rīkojas ar savu īpašumu, un mēs katrā ziņā neatrisināsim šīs problēmas.

Es gribētu aicināt visus deputātus, vispirms jau lauksaimniekus un lauku rajonos ievēlētos, aizstāvēt šīs intereses un atbalstīt sagatavotos agrārās reformas realizācijas pasākumus. Godājamie likumdevēji, es vēlreiz atvainojos, ja kāda mana ziņojuma nianse likusies jums pārāk asa, taču zināms pamats tam rodas jūsu savstarpējā sadarbībā un attiecību veidošanā pēdējā laikā. Mani, tāpat kā visas republikas interesēm uzticīgos iedzīvotājus, satrauc vienotības trūkums jūsu vidū un ar to, iespējams, saistītā nevienprātība, risinot lauksaimniecības likumdošanas jautājumus. Arī šie dažādie viedokļi starp frakcijām praktiski rada zināmu nenoteiktību Lauksaimniecības ministrijā konkrētai rīcībai. Tāpēc, pabeidzot savu uzstāšanos, gribu piebilst, ka spēsim atrisināt problēmas, būdami vienoti šajā kritiskajā situācijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Sekretariāts tūlīt man nodos jautātāju sarakstu. Es tikai gribēju informēt, ka plenārsēdē piedalās arī ārējās tirdzniecības ministra vietnieks Cirkša kungs, kā arī rūpniecības un enerģētikas ministrs Millera kungs šā izskatāmā jautājuma sakarībā. Pagaidām 11 deputāti pieteikušies jautājumiem. Pirmā jautā deputāte Buķele. Gatavojas deputāts Aleksejevs. Debatēs? Man ir iesniegts kā jautājums. Godājamais sekretariāt! Šeit laikam sajaukts jautājumu un debašu saraksts. Buķeles kundze nevēlas jautāt. Piezīmēsim, ka debates.

Aleksejeva kungs, jūs vēlaties jautāt? Lūdzu.

A.Aleksejevs: */Cienījamais Ģēģera kungs! Man jums ir vairāki jautājumi. Pirmais. Es sapratu, ka jūs esat norūpējies par to, ka jums nav visu likumdošanas dokumentu, kuri jums būtu vajadzīgi, vai arī tie ir nekvalitatīvi. Atļaujiet uzdot pirmo jautājumu. Cik šādu dokumentu projektu jūs esat iesniedzis Augstākajai padomei?/

D.Ģēģers: */Vai tūlīt atbildēt?/

A.Aleksejevs: */Jā, lūdzu!/

D.Ģēģers: */Tūlīt pateikšu. Varbūt uzdotu nākamo jautājumu. Tūlīt es jums precīzi pateikšu un šo dokumentu parādīšu./

A.Aleksejevs: */Es, Ģēģera kungs, esmu spiests visas auditorijas priekšā teikt, ka es jums neticu. Pirmkārt, tāpēc, ka jūsu iepriekšējās uzstāšanās reizē es jums iesniedzu deputāta pieprasījumu ar prasību dot man programmu cīņai ar leikozi. Līdz šim laikam jūs man to neesat iedevis. Tāpēc es secinu, ka jūs nepietiekami uzmanīgi esat piegājis šim uzdevumam.

Man ir otrais jautājums. Vai jums ir lauksaimniecības attīstības stratēģiskais plāns? Vai ar to var iepazīties?/

D.Ģēģers: Par pirmo jautājumu, par iesniegtajiem dokumentiem. Šeit vēlreiz ir iesniegto dokumentu saraksts, kuri ir iesniegti un kuru izskatīšanu mēs kopīgi neesam nodrošinājuši. Ministrijas nepietiekamas aktivitātes dēļ– tikai 11 normatīvie dokumenti.

Kas attiecas uz leikozes programmu, leikoze nav vienas dienas problēma. Šodien tā tiek saistīta ar individuālo zemnieku saimniecību attīstību. Arī šajā situācijā tiek izskatītas korekcijas. Acīmredzot tuvākā mēneša laikā mēs jūs varēsim ar to iepazīstināt.

Kas attiecas uz lauksaimniecības stratēģisko plānu, agrārā politika kā tāda un agrārās politikas programma pašreiz tiek izstrādāta šajā jaunajā situācijā. Tuvākam periodam agrārās reformas nodrošināšanai šī programma ir sastādīta un arī Augstākā padome maijā ir iepazīstināta ar to.

A.Aleksejevs: */Pateicos jums. Izrādās, nekā pārsteidzoša šajā vēstījumā nav. Viss likumsakarīgi./

Priekšsēdētājs: Deputāt Preinberg, lūdzu!

G.Preinbergs: Es pievienojos jūsu bažām, jūsu bažas saprotu un arī piekrītu lielai daļai tā, ko jūs esat teicis. Taču mans jautājums ir nedaudz cita rakstura. Pēc preses ziņām, pēdējās sarunās ar Krieviju panākta vienošanās, ka mēs uzturēsim okupācijas armiju un par to saņemsim pretī degvielu. Sakiet, lūdzu, kādas pārtikas produktu cenas– atbrīvotās, veikalu, tirgus vai kaut kādas pazeminātās līguma cenas– tiks ņemtas vērā šajā darījumā?

D.Ģēģers: Kas attiecas uz cenām, par kurām piegādāsim produkciju, tās ir mūsu brīvās cenas, kādas ir mūsu tirgū, tas ir, tirdzniecībā.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātais ministra kungs! Mēs varētu saprast jūs, kad jūs veselā virknē gadījumu sakāt, ka mēs vairs neiejaucamies. Tātad tā vairs nav ne valsts, ne valdības lieta. Bet šajā sakarībā faktiski attiecībā uz ministrijas darbību mēs dzirdējām tikai negāciju, kurās jomās jūs vairs netaisāties iejaukties. Sakiet, kur jūs īsti taisāties darboties, kādās jomās? Mēs par to nedzirdējām nekā.

D.Ģēģers: Es ļoti atvainojos, varbūt jūs tiešām varējāt saprast tikai to, kur ministrija neiejaucas. Bet es runāju šajā sadaļā par darbu brīvo cenu apstākļos. Kas attiecas uz lauksaimniecības produkcijas un pārtikas produktu tirdzniecību, šeit no fondu apgādes mēs aizejam. Tie bija mūsu nosacījumi. Arī valsts vajadzībām mēs iepērkam. Acīmredzot pašreiz šīs attiecības ar slēgtām iestādēm tiek formētas ar kolēģiem citās ministrijās, šī kārtība tiek precizēta. Pamatā būs kvotu princips. Arī attiecībā uz cenu noteikšanu valsts un ministrijas neiedarbojas. Ministrija šodien rūpējas un gatavo savus priekšlikumus par šo minimālo cenu izskatīšanas un nodrošināšanas gaitu.

Kas attiecas uz pārējiem jautājumiem, piemēram, uz materiālo resursu nodrošināšanu, es uzskatu, ka šajā situācijā tas vairs nav pieņemami, ja valdības vai valsts pārvaldes institūcijas strādā konkrētā komercdarbībā, kā tas bija līdz šim. Līdz ar to es nedomāju, ka ministrija vai valdība var aiziet prom no atbildības par šo principiālo jautājumu risināšanu, bet katrā ziņā, ja, piemēram, mēs spēsim pēc starpvaldību līgumiem sagādāt attiecīgos resursus, konkrēti, runājot par tehniku, tad realizācijai tie acīmredzot tiks nodoti ar zināmiem nosacījumiem konkrētām komercfirmām. Līdz šim to it kā vairāk vai mazāk darīja ministrija, kā rezultātā neviens valdības orgāns nevarētu būtībā eksistēt šādā tirgus situācijā bez sakompromitēšanās. Es jums varu minēt ļoti vienkāršu piemēru.
Piemēram, Tukums realizēja šos fondus, kurus it kā stingri turēja savās rokās Lauksaimniecības ministrija, bet vienlaikus iepirka biržā automašīnas “Moskvič” par 100 tūkstošiem. Cilvēkos uzreiz radās neskaidrība, kāpēc ministrija tur rīkojas, kā vēlas. Katra komercfirma strādā saskaņā ar vispārējiem likumiem un tirgus principiem, un valsts resursi realizējas ar zināmiem noteikumiem, kuri būs noteikti. Varbūt pat tas notiks konkursa veidā, kura firma to darīs lētāk, operatīvāk un labāk.

A.Plotnieks: Paldies. Ministra kungs, man otrs jautājums, ja priekšsēdētājs atļauj. Šobrīd ir skaidrs, ka šī cenu paaugstināšana lauksaimniecības produktiem, kas pati par sevi ir grandioza, rīt saistībā ar gaidāmo rūpniecības ražojumu cenu paaugstināšanu rezultātā novedīs pie tā, ka lauksaimniecisko produkciju ražot būs neizdevīgi. Kā jūs domājat rīkoties šajos hiperinflācijas apstākļos, lai tomēr stimulētu lauksaimniecības– es pat teiktu– saglabāšanu. Tā šobrīd laikam jārunā.

D.Ģēģers: Jā, mēs esam par to domājuši. Katrā ziņā šāda situācija varēs pastāvēt līdz tam brīdim, kad tirgū šīs vienošanās cenas jebšu līgumcenas, kā tās praktiski pareizāk būtu jāsauc, būs augstākas par minimālajām cenām, kuras izriet no ražošanas pašizmaksas. Tikmēr mēs varēsim strādāt tādā sistēmā, kādā mēs esam tagad. Ja tirgus būs piesātināts un mēs arī nespēsim radīt šos apstākļus varbūt ar ārējo tirdzniecību, šīs cenas reāli izlīdzināsies vai kļūs pat zemākas par ražošanas izmaksām, tad mēs būsim spiesti atgriezties pie zināmās subsīdiju metodes tāpat kā visās Ziemeļvalstīs.

A.Plotnieks: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Vaivad!

J.Vaivads: Jūs minējāt zemnieku saimniecību īpatsvaru noteiktu kultūru ražošanā. Pašreiz man ir atzīmēts, ka kartupeļi ir 76 procenti, cukurbietes– 24 procenti. Sakiet, lūdzu, cik liels zemes īpatsvars ir zemnieku saimniecību rīcībā?

D.Ģēģers: 1990.gadā– 8 procenti, 1992.gadā, pavasarī uzsākot darbu apmēram 15–16 tūkstošiem zemnieku saimniecību, būs apmēram 16 procenti.

J.Vaivads: Zemnieku saimniecību rīcībā ir apmēram 16 procenti zemes. Paldies. Tas bija mans pirmais jautājums. Otrs jautājums.

D.Ģēģers: 1991.gadā– 8 procenti.

J.Vaivads: 1991.gadā 8 procenti. Vai jums ir kādi dati par dinamiku, teiksim, kā mainās kopsaimniecību augšana vai produkcijas samazināšanās un analogi arī par zemnieku saimniecībām, lai varētu spriest par to, kāda ir tendence un ko mēs varam gaidīt nākotnē?

D.Ģēģers: Jā, šī dinamika ir. Varbūt es nepietiekami skaidri izteicos. Tātad tomēr apjomā šo kritumu es nedaudzos ciparos minēju. Kopapjomā tas ir stipri straujāks, jo mēs jūtam, ka praktiski samazinājums kopprodukta ražošanā ir 20–25 procenti. Pamatā šis viss kritums ir kopsaimniecībās.

Kas attiecas uz 1992.gada prognozi, tā ir ļoti vizuāla. Mēs cenšamies strādāt ar šo ražošanas apjomu un patēriņu republikā, lai maksimāli dotu informāciju bez šā valsts pasūtījuma, kurš iepriekš orientē zemniekus, ko ražot, lai martā varētu iedot un lai zemnieks varētu no šīs konjunktūras un cenu prognozes orientēties.

Bet praktiski šajā ražošanas apjomā es redzu, ka 1992.gads būs vissmagākais. Es tā nosacīti gribu teikt un ticēt, ka mēs tomēr “dibenu” sasniegsim. Es šeit domāju to pozitīvā nozīmē, jo tās zemnieku saimniecības, kuras strādā jau divus gadus, ir salīdzinoši stabilas, kaut gan 25 procenti no šiem jaunajiem zemniekiem mums izputēs. Tomēr jau šis īpatnējais svars, sākot ražošanu, varēs sākt līdzsvarot turpmāko samazināšanu kopsaimniecībās. Bez tam arī tas posms, kas pašreiz īstenojas un kurā veidojas paju sabiedrības, tomēr ir tikai kā pārejas modelis līdz tālākai objektu privatizācijai. Tas rāda, ka cilvēki paliek aktīvāki un organizētāki. Problēma ir tā, ka atsevišķās saimniecībās un atsevišķos pagastos cilvēki vienkārši ļoti naidīgi izturas pret atsevišķu objektu privatizāciju. Privatizācija, ja grib izpirkt fermu, notiek ar paju izpirkšanu. Viņiem ir jāvienojas ar saviem kolēģiem pajiniekiem. Šeit man ir no Ventspils rajona piemēri, kur praktiski kolektīvs nostājas pret atsevišķu objektu privatizāciju. Tas ir jautājums, ar ko mums jāstrādā.

J.Vaivads: Es atvainojos, pēdējais. Es saprotu to, ka acīmredzot privatizēt var tādā gadījumā, ja pajas daļa atļauj piedalīties izsolē?

D.Ģēģers: Jā, tas ir saskaņā ar likumu. Tas arī mūs uztrauc, ka pašreiz 360 fermas ir tukšas, bez lopiem. Tajā pašā laikā mēs neesam atraduši mehānismu, kā tās izpārdot tiem, kuri vēlas, jo šeit atļauju un piekrišanu var dot īpašnieks jeb saimnieks. Ja viņam ir aprēķināta paja, tad viņš diemžēl nevar starpību piemaksāt naudā, bet viņam ir jānopērk pajas no citiem. Šī ir problēma, kas pēdējās dienā ļoti asi iezīmējas.

J.Vaivads: Otrs jautājums– par šo saistību ar armiju. Sakiet, lūdzu, kāda ir bilance, cik jūs dodat armijai un kas ekvivalenti degvielas ziņā ir saņemts? Kāda ir šī bilance?

D.Ģēģers: Līdz šim 1991.gadā mēs devām apmēram 6 tūkstošus tonnu gaļas un apmēram 30 tūkstošus tonnu piena produktu. 1992.gada bilancē ierēķinājām arī visus “vojentorgus”, kas apgādā armijnieku ģimenes un iedzīvotājus. Arī tauku produktus un citus, pārrēķinot gaļā, tas sastāda 7,1 tūkstoti tonnu gaļas produktu un 42 tūkstošus tonnu piena produktu. Es negribētu teikt, ka par šo jautājumu tik skaidri Maskavā tika norunāts, jo tajos daudzumos, ko Krievija paredz Latvijai šajā sarakstā, viņi skaita energoresursu pagaidu apgādi, kamēr viņi šeit ir.

Mūsu mērķis bija (kas mums vēl līdz galam nav izdevies), ka bez tā saraksta armija risinātu paralēli ekvivalenti par šo produktu piegādi. Rubļos tas sastāda 1,2 miljardus rubļu. Praktiski, ja rēķinām rubļos, tad arī gandrīz vai nosegtu lauksaimniecības nodrošināšanu ar energoresursiem. Ja rēķinām dolāros, tad mēs esam zaudētāji, tad ir 52 miljoni dolāru, kas nosegtu apmēram 45 procentu līmenī lauksaimniecības vajadzības pēc degvielas. Šis darbs tiek turpināts. Pašreiz no savām rezervēm armija ir nedaudz palīdzējusi ar degvielu. Tas darbs ir jāturpina, bet tik vienkāršs tas nemaz nav.

J.Vaivads: Varbūt drīkst vēl īsu jautājumu? Sakiet, lūdzu, kādas perspektīvas un problēmas ir selekcijas un ciltslietu zinātniskajā darbā?

D.Ģēģers: Selekcijas un ciltslietu darbs mums ir viennozīmīgi jāsaglabā. Es te arī minēju atsevišķas neskaidrības par šo saimniecību privatizāciju, kuras ir saistītas ar īpatnībām. Būtībā tās pamazām tiek noņemtas un formas arī ir jāmaina. Daļa no šī selekcijas darba problēmām arī tiek risinātas, domājot par to, kā tās attīstīt uz privātfermeru, privātuzņēmēju bāzes.

Par sēklas nepieciešamību. Sevišķi šodien tas rada zināmu uzmanību. Sēklas resursi mums ir pietiekami pavasarim, tie mums ir svēti, neskatoties uz visiem pārējiem resursiem. Bet daudziem zemniekiem ir zināmā mērā vēl diezgan neskaidra pašu rīcība, jo jārēķinās, ka tie nebūs rudzi un ka pavasarī mēs rudzus sēt nevarēsim. Sēklu jautājums ir uzmanības centrā, un es domāju, ka sēklu jautājumu atrisināsim, selekcija ir jāsaglabā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zatuliviter!

V.Zatuliviters: */Cienījamais ministra kungs! Man jums ir divi jautājumi un vēl viens, attīstot to, ko uzdeva profesors Plotnieks. Pirmais jautājums. Vai jūs nevarētu pateikt, par cik var pazemināties lauksaimnieciskās ražošanas apjomi brīvo cenu spiediena rezultātā? Vismaz tuvākajā pusgadā?/

D.Ģēģers: */Samazināšanās brīvo cenu spiediena dēļ.../ Pagaidām vēl samazināšana nevar notikt un nenotiks, jo valsts pašreiz ir organizējusi, mēs esam organizējuši būtībā tādā veidā, lai to produkciju, kuru nevarēs realizēt veikalos, tirgū, mēs uzkrātu savās saldētavās. Tādas iespējas ir.

V.Zatuliviters: */Nu, bet vai principā jūs paredzat tādu iespēju? Ja paredzat, vai jums ir programma tāda fakta neitralizēšanai?/

D.Ģēģers: Mēs redzam, ka iekšējais republikas produktu patēriņš samazināsies par 15–20 procentiem, atsevišķiem veidiem varbūt pat par 25 procentiem. Ņemam vērā arī to praksi, kas ir kaimiņos, Igaunijā. Mums pašreiz šī produkcija ir pat ļoti vajadzīga, mums ir, kur to likt.

V.Zatuliviters: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Berklav!

E.Berklavs: Ministra kungs, pirmsokupācijas periodā neatkarīgajā Latvijā (es nevaru apgalvot, ka visās apriņķa pilsētās, bet lielākajā skaitā) pastāvēja diezgan solīdas lopkautuves, pastāvēja piena produktu pārstrādāšana visos veidos. Kā tas ir tagad? Okupācijas laikā, kā mēs zinām, gandrīz viss tika likvidēts un sagrauts. Vēl divu apstākļu dēļ, proti, degvielas apgādes trūkuma dēļ, kas tuvākajā laikā diez vai uzlabosies, un privātsaimniecību dēļ vai ir nopietni domāts, kā šos jautājumus risināt? Privātajam vest savu bullīti vai aunu no Kuldīgas uz Liepāju, nu, tas ir par daudz.

D.Ģēģers: Tik tiešām, tas tā ir. Mums ir apsekoti visi šie objekti, kuri arī bijuši agrāk. Ja runājam par šo decentralizēto pārstrādes objektu attīstību, tad to mēs cenšamies, var teikt, gandrīz kā vienīgo pārstrādes formu pamatā arī stimulēt, cik tas ir iespējams.

Bet šeit ir viena lielāka problēma, kas pašreiz kavē šo lietu,– šo pārstrādes uzņēmumu privatizācija un arī varbūt likumu trūkums par ražošanas pašpārvaldi, ražošanas sabiedrību veidošanos. Es saprotu, ka šeit ir, par ko padomāt. Mēs esam ļoti daudz diskutējuši arī ar atsevišķu partiju pārstāvjiem, jo valda tāds uzskats, ka, lai gan pašreiz šīs sabiedrības tiek veidotas un pārstrādes objekti tiek nodoti šīm sabiedrībām, īpatnējais svars produkcijas apjomā kolhoziem un sovhoziem jeb bijušajām valsts saimniecībām un faktiski tam, kas reformējas, vēl ir ļoti liels, pamatfonds jeb pamatkapitāls tajās ir pietiekami iespaidīgs. Turklāt, mainoties šīm uzņēmēju ražošanas formām, protams, daudz kur tiek sarežģīti jautājumi. Es personīgi, cik man ir iespējams, lieku priekšā visiem un cenšos aģitēt par to: ja reiz ir iespējams, veidojoties šai sabiedrībai, jau šodien aptvert individuālos ražotājus, zemnieku saimniecības un arī kolektīvos ražotājus, kamēr nav atrisināti šie privatizācijas principi, nodošana vai izpirkšana. Nav nekāds noslēpums, ka šeit ir problēmas. Šī pati lata problēma un arī atsevišķas politiskas problēmas. Ja šīs sabiedrības izveidojas, jebkurā laikā var nomāt šo pārstrādes uzņēmumu ar tālāku attiecīgu īpašuma tiesību nokārtošanu tad, kad būs pieņemti attiecīgie likumi un lēmumi un varbūt mums būs sava valūta. Šeit katrā ziņā viennozīmīgi ir tas, ka mums ir jāveic šī atjaunošana, ir jāsāk organizēties un jāveicina pašu zemnieku organizēšanās, tāpat kā Latvijas laikā to darīja mūsu priekšteči.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bresi!

V.Bresis: Cienījamais ministra kungs! Man tā šķiet, ka dziļas krīzes un katastrofas rēgs klejo pa Latvijas laukiem. Tāds produkcijas samazinājuma apjoms, kāds ir pašreiz, tiešām ir katastrofāls. Manuprāt, pašreiz ir radīta unikāla bezatbildības sistēma Latvijas lauksaimniecības vadībā. Es nebūt nepārmetu ministrijai šinī gadījumā, kura pilda valsts funkcijas, bet to gan gribētu teikt, ka, piemēram, ministrija, pildot valsts funkcijas, pamatā atbild tikai par tām, savukārt Kinnas kungs ar savām zemes komisijām atbild tikai par zemes dalīšanu, nabaga ražotājs vairs nezina, par ko tas atbild. Kas atbild par galarezultātu, tas Latvijā vispār nav zināms. Parlaments pusi dokumentu ir pieņēmis par Latvijas lauksaimniecības reformu, bet otra puse dokumentu acīmredzot drīz vien sapelēs un tāpat netiks pieņemti. Vai jums neliekas… Jūs neuztraucieties, Freimaņa kungs, es jūs nepārtraukšu, kad jūs runāsit, tā ka esiet vien mierīgs un sēdiet, kā pienākas, netraucējiet, lūdzu, netraucējiet!

Vai jums neliekas, ministra kungs, ka būtu laiks tomēr pulcināt tādu īpašu speciālistu vai ekspertu grupu, kuri varētu novērtēt situāciju un varbūt pat sagatavot priekšlikumus parlamentam, valdībai, ārkārtējus priekšlikumus, lai mēs tomēr nenonāktu katastrofas priekšā. Pēc manām domām, katastrofa, ja situācija turpināsies, iestāsies tieši pēc gada. Laiks vēl ir izlabot situāciju. Kā jums liekas?

D.Ģēģers: Es šo jautājumu gribētu sadalīt divās daļās. Par šo bezatbildību gribu pievienoties. Diemžēl tad, kad šie jautājumi ir izvirzīti, vairāki uzskata, ka ministrija grib novirzīt no sevis atbildību. Šodien nav noteikta pašvaldību atbildība, būtībā nav noteikts arī privatizācijas komisiju priekšsēdētāju kā amatpersonu statuss, un likumu neievērošana ir diezgan liela. Varētu vēlēties daudz aktīvāku likumu izpildes kontroli arī no republikas Prokuratūras.

Nākamais– par šo ekspertu grupu. Mēs esam par to kopā domājuši, ir bijusi arī saruna ar Zemnieku savienību. Labi, ka tas nāk arī no citiem. 14.datumā mums notiks pārrunas ar kādreizējiem Latvijas laika zemniekiem un tiem konsultantiem un vadošajiem speciālistiem, kuri izstrādāja lauksaimniecības un agrāro reformu, jo esmu saņēmis ļoti daudz vēstuļu. Esmu aicinājis iesniegt priekšlikumus. Arī es domāju, ka nākamais, pie kā jau strādā pašreiz, ir priekšlikumu sagatavošana un apspriešana kopā ar sabiedriskajām organizācijām, kā arī šādas darba grupas vai ekspertu grupas (man negribētos saukt par padomi) izveidošana, kas regulāri šīs problēmas izskatītu.

Jāsaka, ka tuvākajā laikā Lauksaimniecības ministrijā sāks strādāt Amerikas konsultantu grupa, kurā ir divi cilvēki, un arī Eiropas kopienas konsultantu grupa, kura praktiski strādās kā ministra konsultanti. Mēs esam devuši ļoti daudz informācijas, un jāsaka, ka interesantu vēstuli es saņēmu no Amerikas. Viņi pievērš mūsu uzmanību ganāmpulku saglabāšanai, jo uzskata, ka šīs problēmas ir jāatrisina mums. Viņi var palīdzēt atrisināt mums šeit produkcijas ražošanu, nevis produkcijas piegādi no malas. Tādēļ, izmantojot izdevību, es gribētu to vēlreiz uzsvērt. Dažkārt es bieži vien dzirdu jautājumu, kāpēc mums jācenšas saglabāt lopu skaitu. Kāpēc? Sekas būs pēc 7–8 gadiem. Šodien mums ir runa par to, ka ir jāsagādā arī lopbarība, tā mums vajadzīga, lai mēs saglabātu bāzi, lai saglabātu mūsu ganāmpulku. Par ekspertu grupu es pilnīgi piekrītu, un mēs darba kārtībā…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: Jūs teicāt, ka šobrīd republikā 360 fermas ir tukšas. Tātad aptuveni 30 tūkstoši lopu varētu būt, ja?

D.Ģēģers: Jā.

A.Felss: Vai ir izdarīta analīze par iemesliem, kāpēc šobrīd tās ir tukšas? Vai tās ir nepilnības mūsu likumdošanā vai arī tur ir kādi citi iemesli?

D.Ģēģers: Jā, analīze par iemesliem ir. Viens no galvenajiem iemesliem, protams, līdz ar šo mūsu pašreizējo reformu un cilvēku pārgrupēšanos ir palikšana bez kadriem. Otrs– es tomēr gribu teikt, ka atsevišķās vietās, man liekas, ir arī politiski apsvērumi, kurus es nevaru minēt konkrēti. Es nevaru tik precīzi izmeklēt, jo lopu skaita samazināšana notiek arī bez pamata, ne jau barības trūkuma dēļ. Es domāju, ka mēs varbūt ne sevišķi novērtējam visas šīs plūsmas un kustības, kas vēl joprojām notiek mūsu republikā.

Nākamais jautājums, kas tomēr ir viens no galvenajiem, ir arī šī nenodrošinātība ar zemes platībām. Es nedomāju šeit par lielajiem kompleksiem, bet par šīm kūtīm ar 100–150–200 liellopiem, kas ir ideāls privātuzņēmēja ražošanas objekts, kas ir privatizējams un pie kā mums būs jānonāk. Tie pašreiz, man šķiet, ir paši galvenie.

Nākamais. Pirms nepilna mēneša bija apmēram 40 fermas, kuras vēlējās iegādāties privāti, bet mēs nevarējām atrisināt ne kredīta saņemšanu, ne juridisko pusi. Šodien šis skaitlis ir lielāks, bet arī neticība cilvēkos vēl lielāka. Šie jautājumi, manuprāt, mums ir jārisina kopīgi. Tām fermām, kas paliek tukšas apmēram divas nedēļas, vairs nav ne logu, ne durvju, ne šīfera…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Rāzna!

S.Rāzna: Godātais ministra kungs! Lauksaimniecības ministrija un personīgi jūs atbalstījāt domu, ka būtu jāizstrādā likums par lauksaimniecības konsultatīvo dienestu. Šis darbs bija arī izdarīts. Tika izstrādāts projekts. Bet šobrīd šī ideja ir apstājusies, un acīmredzot Ministru padomē tiks pieņemts nolikums par šo dienestu. Manī rada bažas, ka tad, ja šī ideja netiks akceptēta kā likums, varētu (un tāda situācija jau rajonos rodas) šajās zemnieku struktūrās un konkrēti šinī dienestā iefiltrēties izbijušie departamentu darbinieki. Acīmredzot arī pašā augšā– ministrijā– ir vērojama tāda tendence. Man ir šaubas, vai tiešām šā dienesta veidošanās tādā veidā varēs orientēt konsultācijas un visu darbu tieši uz privāto ražošanu, tieši uz zemnieku saimniecībām. Vai nebūs jūtams kaut kāds spiediens? Kādas ir jūsu domas?

D.Ģēģers: Kas attiecas uz likumu, es joprojām esmu vienisprātis ar jums, ka šim likumam ir jābūt, kā tas ir visās valstīs. Ja ir runa par valdības lēmumu, tad tā ir vienkārši izejas meklēšana, jo šis likums netiek izskatīts. Kas attiecas uz darbiniekiem gan uz vietām, gan republikā, nekādā gadījumā neviens darbinieks nestrādās, nesaskaņots ar zemniekiem. Tad, kad mums būs skaidrs, kā mēs to veidosim,– par šo jautājumu mums būs jāsatiekas ar jauno Zemnieku federācijas prezidentu; man jau bija pirmā saruna un es domāju, mēs arī ar jums šeit kopēju valodu atradīsim.

S.Rāzna: Es tikai gribu atgādināt, ka Lauksaimniecības komisija ir gatava strādāt pie šā likuma un virzīt to tālāk plenārsēdē.

D.Ģēģers: Paldies. Es esmu gatavs tikai piedalīties.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Sakiet, lūdzu, Ģēģera kungs, vai tā ir taisnība, ka ar jūsu lēmumu vai rīkojumu ir likvidēta vesela virkne tā dēvēto nomas uzņēmumu un šo nomnieku organizāciju līdzekļi iesaldēti? Ja tā ir taisnība, tad paskaidrojiet, lūdzu, šāda lēmuma motīvus!

D.Ģēģers: Es nesapratu šo jautājumu un nezinu šādu dokumentu.

E.Krastiņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Cienījamais ministra kungs! Cik man zināms, ar Ministru padomes lēmumu tiks noteikta nekustamā īpašuma un pamatlīdzekļu pārcenošana. Sakiet, kā tas ietekmēs jau aprēķinātās pajas un neaprēķinātās pajas? Un, šajā pašā kontekstā, kādi ir Lauksaimniecības ministrijas priekšlikumi par dzīvokļu izpirkšanu pēc šīs pārcenošanas, jo cilvēkiem iekrātās naudas var nepietikt pēc pārcenošanas.

D.Ģēģers: Kad valdībā izskatījām šo jautājumu, es vienkārši nebiju gatavs, jo šis lēmuma projekts tika saņemts pirms sēdes, bet es sapratu vienu: ja mēs pašreizējā periodā, kad jau ir rēķinātas pajas un notiek šis pārveidošanās process, iesāksim pamatlīdzekļu pārcenošanu, tad tas objektīvi aizkavēs šo pārveidošanos un daudziem arī būs iemesls, kāpēc viņi neizpilda likumu par lauksaimniecības uzņēmumu privatizēšanu. Tādēļ valdība pieņēma lēmumu par pārcenošanu, izņemot lauksaimniecību. Ja, teiksim, notiek šī pārcenošana visās tautsaimniecības nozarēs, šeit mums darba kārtībā ir uzdots kopā ar Finansu ministriju pie šīs problēmas strādāt. Es momentāni nevaru atbildēt, bet es uzskatu, ka pašreiz šis jautājums nebija īstajā laikā.

Par dzīvokļu privatizāciju. Šeit acīmredzot ir nepieciešams principā likums, un tad mēs varam runāt.

E.Kide: Un tomēr, ministra kungs, dažas saimniecības jau ir pārdevušas mājas un dzīvokļus un turpina pārdot. Cik tas ir likumīgi un vai ir kādi ceļi, vai tas notiek stihiski?

D.Ģēģers: Acīmredzot šeit ir jāskatās, vai tas atbilst likumam. Saskaņā ar likumu pēc 1.jūlija nevienam nav tiesību samazināt saimniecības kapitālo daļu bez īpašnieka piekrišanas. Tātad, ja to ir darījis saimniecības vadītājs ar voluntāru un patvaļīgu lēmumu, tad viņam ir jāatbild par to. Vismaz, strādājot ar privatizācijas komisijām un tiem valsts pārstāvjiem, kas ietilpst privatizācijas komisijās, mēs esam vērsuši uzmanību uz to, ka, ja tāda situācija ir, tad ir jānodod šie jautājumi Prokuratūrai.

E.Kide: Vai ar pajām šodien varētu izpirkt dzīvokli līdz pārcenošanai?

D.Ģēģers: Līdz tam laikam, kamēr nav pieņemts likums par pārcenošanu, kas ir obligāts, strādā esošie likumi. Līdz ar to objekta atsavināšana saskaņā ar šo likumu ir iespējama, izmantojot pajas.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Repša!

R.Repša: Cienījamais ministra kungs! Man rokās ir budžeta projekts 1992.gada pirmajam pusgadam. Lauksaimniecības ministrijas budžets ir vislielākais– 605 miljoni, no kuriem vienu sesto daļu aizņem darba samaksas fonds budžeta iestādēm. Strādājošo skaits šajās budžeta iestādēs ir 11 tūkstoši, un tas prasa 101 miljonu šajā pirmajā pusgadā. Salīdzinājumam var teikt, ka Aizsardzības ministrijā ir 6 tūkstoši cilvēku, Iekšlietu ministrijā– 16 tūkstoši cilvēku. Sakiet, lūdzu, ar ko nodarbojas šis ļoti ievērojamais cilvēku skaits, kāpēc finansēšana notiek no budžeta un vai tas nav viens no būtiskiem iemesliem tam organizatoriskajam sajukumam lauksaimniecības vadīšanā, par kuru jautāja Breša kungs?

D.Ģēģers: Ja runājam konkrēti par lauksaimniecības vadīšanu, tad šeit es jums šodien varu teikt, ka ministrijā saskaņā ar jauno štatu sarakstu ir 150 cilvēki (Latvijas laikā bija 243). Kādās nozarēs strādā šie 150 cilvēki? Informācijai: zemkopība– pieci cilvēki, lopkopība– četri cilvēki, piena, gaļas pārstrāde– trīs cilvēki, pārtikas rūpniecība– trīs cilvēki, zemes departaments– septiņi cilvēki, veterinārais departaments– deviņi cilvēki. Šīs nozares apvienoja 11 dažādas ministrijas un sākās ar 1300 strādājošajiem.

Tātad mēs līdz šim līmenim esam tikuši, bet konkrēti tālāk ir šī pārvalde rajonu posmā, kur līdz šim bija 16 līdz 18 speciālistu. Arī šeit samazināsies tiešais skaits. No valsts viedokļa, ir nepieciešams šodien tomēr operatīvi šo procesu vadīt un ietekmēt. Pārējais skaits, cienījamie kolēģi, organizācijās pašreiz inspekcijas pieņem… (Vienlaikus runā vairāki deputāti, tādēļ ministra D.Ģēģera runāto nav iespējams atšifrēt.)

Vidējās mācību iestādēs lauksaimniecības specialitātē šodien mācās 20 procenti no visiem republikas jauniešiem, kuri apgūst vidējo izglītību. Tad, protams, mēs atkal varam runāt konkrētāk. Atšifrējums noteikti jau ir iesniegts gan Finansu ministrijai, gatavojot projektu, gan citur, un to varam skatīties tālāk tādā gadījumā atsevišķi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Blažēvič!

J.Blažēvičs: Varbūt drusku painformējiet mūs par tehnikas ražošanu Latvijā šobrīd! Otrs. Cik procentu no gaļas un piena pārdošanas cenām saņem ražotāji?

D.Ģēģers: Es varbūt sākšu ar otro jautājumu, jo tas ir tuvāk iepriekšējai tēmai. Tātad– cik procentu saņem? Varbūt tiešām arī Lauksaimniecības ministrijai ir plašāk jāstrādā un jāpiesaista prese, publicējot šīs analīzes par ekonomisko un finansiālo stāvokli, par izmaksām, jo tomēr sabiedrībā, manuprāt, valda ne sevišķi pareizs uzskats. Es esmu saskāries ar to. Piemēram, jautājums ir tāds: ja reiz iepirkumā dzīvsvara kilograms maksā 13 rubļu, kāpēc veikalā gaļa maksā 26 rubļus vai 30 rubļus? Atcerēsimies, ka no dzīvsvara iznāk 50 procenti gaļas.

Otrkārt, pārstrādes uzņēmumu rentabilitāte ir 2 procenti vai 3 procenti. Šie pārstrādes uzņēmumi nekad nav varējuši attīstīt savu bāzi, ieskaitot savas attīrīšanas iekārtas, vides aizsardzību, un tā tālāk, jo vienmēr ir bijuši līdzekļu trūkumā. Tas, manuprāt, nav absolūti pieņemami pašreizējai ekonomiskajai politikai. Lai ar šīm problēmām tiktu galā, šī rentabilitāte līdz 15 procentiem ir pietiekami pamatota. Praktiski, arī šodien analizējot, gandrīz neviens pārstrādes uzņēmums neizmanto līdz 15 procentiem šo rentabilitāti. Es negribu teikt, ka šeit nav rezervju pilnveidošanai. Es domāju, ka šeit tāpat kā visur citur ir pietiekami daudz, ko darīt.

Kas attiecas uz tirdzniecību, protams, varbūt tas zināmā mērā nebūtu Lauksaimniecības ministrijas jautājums, bet mēs redzam šo tiešo sasaisti, ka iedzīvotāji vērtē mūsu darbu pēc tā, kas ir veikalos. Tāpēc mēs varbūt esam arī iegājuši šajā problēmā un sastopamies ar to, ka praktiski “pazūd” pārtikas tirdzniecības veikali. Ja šeit nebūs ekonomiskās bāzes un pamata, lai tirgotājs būtu ieinteresēts tirgoties ar pārtikas produktiem, tad mums arī neizdosies radīt šos privatizētos tirdzniecības uzņēmumus un veikalus. Tādēļ mēs arī piekrītam zināmiem procentiem, analizējot kaimiņvalstu, sevišķi Igaunijas, pieredzi un paraugu. Protams, visu laiku ir ļoti dinamiski jāstrādā. Varbūt arī no šiem procentiem būs jāatsakās. Tas pagaidām ir arī pietiekams administratīvs pasākums. Būs jāsāk strādāt tirgus ekonomikai. Bet pagaidām tāda ir situācija.

Par tehnikas ražošanu. Es gribu tikai vēlreiz apliecināt, ka šī tehnikas un mašīnu sistēma, kas nepieciešama republikā, ir izanalizēta un izstrādāta. Praktiski ar maziem izņēmumiem šīs tehnikas ražošana ir uzsākta. Nākamajā gadā īpaši jākoncentrē uzmanība uz lopbarības sagatavošanas tehniku, kartupeļu novākšanas tehniku. Pamatā to mēs plānojam. Traktoru ražošanu uzsāks Jelgavā, ražos līdz 500 traktoriem nākamajā gadā, jau vairākiem tūkstošiem kooperējoties ar poļu “Ursus”, izmantojot dīzeļrūpnīcas dzinējus.

Vēlreiz galvenais: šeit viss būs atkarīgs un visu izšķirs metāls. Ja mēs par atsevišķu produkciju, gan par grābekļiem, gan par pļaujmašīnām, plānojam un runājam, teiksim, ka pļaujmašīnas atbilst vairākos tūkstošos un ka vajag palielināt piecas līdz desmit reizes šos ražošanas apjomus,– ražošana ir sagatavota, jautājums ir par materiāliem. Es domāju, ka šeit mēs tomēr nepietiekami izmantojam mūsu lielos rūpniecības uzņēmumus, kuriem ir lielākas iespējas kooperācijā sagādāt šos materiālos resursus nekā mūsu valsts lauktehnikas uzņēmumiem, uz kuriem mēs bāzējam šo reģionālo mašīnbūvniecību. Līdz ar to paveras ceļš strādāt republikas interesēs, kā to, piemēram, izdarīja igauņu rūpnieki ar rūpnīcu “Dīzelis”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Biķi!

V.Biķis: Godājamo ministr! Man būs jautājums jums varbūt nevis tieši kā lauksaimniecības ministram, bet kā valdības pārstāvim. Vai jūs nevarētu, lūdzu, raksturot stāvokli pagājušajā gadā zemnieku saimniecību nodrošināšanā ar būvmateriāliem? Par šiem jautājumiem vairākus gadus tika runāts, bet, cik es zinu, nekāds būtisks uzlabojums nav bijis. Vai jūs kā lauksaimniecības ministru apmierina konkrēti stāvoklis ar būvmateriāliem? Ne tik daudz tas attiektos uz jums, bet es runāju ar jūsu kolēģi Šļakotu. Kā jūs vērtējat faktu, ka, piemēram, zemnieki no Leišmales ir spiesti braukt uz Ventspils rajonu cirst mežu, bet tanī pašā laikā Liepājas rajonā darbojas dažādi kooperatīvi un kopfirmas?

D.Ģēģers: Ja runājam tā formāli par to, kas ietilpst Lauksaimniecības ministrijas funkcijās, par šiem apjomiem, tad es gribu teikt, ka it kā mums izdevās aizstāvēt. Bet visa problēma sākas pamatā pie realizācijas no būvmateriālu rūpnīcām. Šeit gada beigās bija tāda situācija, ka Vangažos strādāja atsevišķa grupa, kura praktiski prasīja zināmu maksu par iebraukšanu rūpnīcas teritorijā. Kuri nemaksāja, tiem tika durtas riepas un daudz kas cits darīts. Diemžēl šī reketa grupa strādāja mēnešiem ilgi, un mums nebija spēka ar to cīnīties. Tādēļ arī šeit jautājums attiecas uz šo būvmateriālu realizāciju un varbūt būvmateriālu ražotāju atbildību. Jaunajā situācijā tā paliek varbūt mazliet citādāka un sarežģītāka. Nākamajam gadam (varbūt tā ir mana subjektīva nostāja) mums vēl vajadzētu saglabāt fiksētās cenas būvmateriāliem, lai tomēr varētu kaut cik bremzēt lauksaimniecības produkcijas cenu augšanu, no kā tālāk tā ir atkarīga, un arī varbūt šo valsts pasūtījumu. Tas acīmredzot man neizdosies, tā ka pašreiz vēl joprojām šis jautājums par 1992.gadu nav atrisināts. Mūsu nostāja ir par šo kvotu apmēram 75 procentu līmenī pa atsevišķiem produkcijas veidiem– būvmateriāliem tā svārstās, bet vajag noteikt šo kvotu realizāciju lauksaimniekiem. Par realizācijas mehānisma nodrošināšanu. Protams, acīmredzot ir jāstrādā ļoti pamatīgi kopā ar Arhitektūras un celtniecības ministriju. Situāciju es nebūt neuzskatu par apmierinošu, jo būvmateriāli, arī plānotie fondi 1991.gadā, labākajā gadījumā ir saņemti apmēram 75 procentiem objektu.

Par kokmateriāliem, par šo zemnieku daļu. Es uzskatu, ka tomēr pamatoti ir pārmetumi par to, ka tie tika doti bez maksas. Tādēļ nākamajā gadā kopā ar jauno ministru tiek izstrādāta kārtība, kas pamatojas uz kredītu principa. Tas arī nodrošinātu šo kokmateriālu izmantošanu konkrētam mērķim. Bet par šo organizatorisko darbu, lai radītu apstākļus, ka zemnieks varētu ātri šo kopplatību izcirst, mums šodien nav skaidrības un kārtības. Decembrī sākās mežu izstrādes sezona, diemžēl līdz šim brīdim šī kārtība nav noteikta, un regulāri mēs ar kolēģi Šļakotu par šo jautājumu runājam. Iespējams, ka tik tiešām daļai, kuru viņi nav spējīgi izcirst, vajadzētu būt kā valsts pasūtījumam koku izciršanai zemnieku saimniecībām ar šīm cenām uz izsoli gadījumā, ja zemnieks nebūs spējīgs konkurēt ar kooperatīviem. Arī šo situāciju es neuzskatu par normālu.

V.Biķis: Sakiet, lūdzu, vai tādā gadījumā, ja valdība kopumā pret zemnieku savu solījumu nav pildījusi, ir vajadzīga Lauksaimniecības ministrijai kāda palīdzība no Augstākās padomes?

D.Ģēģers: Kas attiecas konkrēti uz šiem būvmateriāliem, acīmredzot būs vajadzīga palīdzība tādā gadījumā, ja tiešām mēs tuvākās nedēļas laikā netiksim ar šiem jautājumiem galā un skaidrībā.

V.Biķis: Paldies.

D.Ģēģers: Bet palīdzība ir vajadzīga varbūt ātrāk un vairāk, lai beidzot tiktu izskatīti pēdējie dokumenti, kas saistās ar zemnieku saimniecību kreditēšanu. No pagājušā gada maija zemnieki nav varējuši saņemt normālu kredītu, un sācies ir jauns gads. Vienojušies mēs esam it kā visos līmeņos. Man vienkārši ir lūgums– paātrināt izskatīšanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Berķi!

A.Berķis: Runājot tieši par kreditēšanu, es ceru, ka mēs rīt beidzot varēsim pieņemt šos noteikumus. Bet tagad ir jautājums: vai šā gada budžetā ir paredzēti līdzekļi, ko novirzīt bankai un ko novirzīt attiecīgiem atvieglojumiem, kuri šiem noteikumiem ir jāliek pretī?

D.Ģēģers: Jā, budžeta projektā ir paredzēti līdzekļi šo atviegloto procentu starpības dzēšanai. Šeit man vienkārši ir lūgums vēlreiz varbūt arī Augstākajai padomei tomēr saņemt no Latvijas Bankas zināmas garantijas vai arī zināmu atbildību par to, vai būs šie kredītu resursi, jo, strādājot ar banku, šis variants, lai ieskaitītu šī startārā fonda līdzekļu daļu, kura pamatu veido kredīta resursi, bankas nostāja arī bija tāda, ka viņi kredītresursus atradīs, bet ir nepieciešami līdzekļi kredītu segšanai.

A.Berķis: Mēs tagad sākam par to lietu bažīties tāpēc, ka iznāk tā, ka tie līdzekļi tagad būs. Tagad ir runa, ka tie ies meža materiālu kreditēšanai, bet tad atkal nebūs pārējai daļai.

D.Ģēģers: Šī kredītu summa ir ierēķināta vispārējā kredītā, kas ir apmēram septiņi procenti, vai starpības segšanai. Ierēķināti ir šiem kredītiem, kas tika izmantoti celtniecībā un ar zināmu mērķi, tātad arī daļēji dzēšanai. Dzēšanas summa 1992.gadā nebūs vajadzīga, tā aiziet nākamajiem gadiem. Ierēķināta ir summa tehnikas iegādes kreditēšanai. Ja šī kārtība tiks noteikta par meža realizāciju ar kredītu starpniecību, šī summa būs jārēķina papildus.

A.Berķis: Paldies. Nākamais jautājums, ja es drīkstu. Vai, jūsuprāt, galvenā nelaime, ka lauksaimniecība nonākusi tādā situācijā, ir pārcentība, ka pārāk strauji tika, kā mēdz sacīt, ārdītas lielsaimniecības, vai arī tieši otrādi– vaina ir neizlēmībā, ka zemniekiem tomēr netiek pietiekami palīdzēts un zemnieki netiek pietiekami ātri nostādīti uz kājām, un šī palīdzība tomēr joprojām aiziet tai pašai iepriekšējai sistēmai?

D.Ģēģers: Mēs jau zinām, ka iepriekšējā agrārā reforma ilga 17 gadus, rezultātā ir vairāk nekā 48 normatīvie dokumenti. Katrā ziņā es neuzskatu, ka šoreiz mums vajadzētu tik garu šo periodu, un daudz ko mēs šeit par ātru izdarīt nevaram, varam tikai saprātīgi rīkoties konkrētajā reālajā situācijā.

Varbūt visvairāk ļaunuma radīja tieši šī neskaidrība par zemi jau rudens sējas laikā un tas, ka šodien daudzi zemnieki vēl nezina, kā viņiem jādarbojas galarezultātā pavasarī. Pašreizējā situācijā gaidīt, manuprāt, nedrīkst neko. Ir tikai jāievēro šie principi, kā tas ir noteikts likumā, un arī atsevišķi likumi, kuri prasa papildinājumus un par kuriem priekšlikumus mēs esam iesnieguši. Tādā situācijā, kā mēs esam tagad, vienkārši pārtraucot tos, varam tikai radīt lielāku ļaunumu pavasarī. Mums ir jāiet tikai uz priekšu.

Vēlreiz es gribu teikt, ka jāievēro likumi, jānodrošina atsevišķu ražošanas objektu izdzīvošana. Šodien liels trūkums ir arī tas, ka mēs nepadomājam par to vadītāju sociālajām garantijām, kuri strādā, kuriem ir jāizvada līdz galam šis privatizācijas process, jo viņi, strādājot un īstenojot šo privatizācijas procesu, galarezultātā paliek pilnīgi bez nekā, it sevišķi tie speciālisti, kas atnākuši pēc akadēmijas.

A.Berķis: Vai viņu galva, gaišais saprāts tādā gadījumā nebūtu pats labākais un vienīgais iespējamais garants, vai tā turpmāk nebūs pieprasīta prece?

D.Ģēģers: Katrā ziņā gaiši prāti vienmēr ir vajadzīgi, tomēr tas ir diezgan diskutējams jautājums. Šodien šī ekonomiskā puse un īpašuma daļa privatizācijas procesā, es domāju, tomēr katram cilvēkam ir viena no primārajām.

A.Berķis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, tagad jautās deputāts Simsons. Ir palikušas 10 minūtes līdz starpbrīdim, un ir vēl trīs jautājumi. Lūdzu jautātājus to ņemt vērā, lai visiem kolēģiem iznāk laika. Gatavojas deputāts Freimanis.

P.Simsons: Divi mazi, īsi jautājumi. Pirmais. Ņemot vērā produkcijas apjomu samazināšanos kā procentuāli, tā fiziskajās vienībās kolektīvajā ražošanā un attiecīgu pieaugumu individuālajā ražošanā, kā jūs prognozējat, pēc cik ilga laika varētu būt “pusi uz pusi” līdzsvars? Vai jūs varētu likumdevējiem teikt kādu konkrētu ierosinājumu, kādā jomā mums vajadzētu strādāt, lai šo procesu paātrinātu, jo atgriezenisku procesu vairs nevar būt?

D.Ģēģers: Pašreiz paliek turpat 50 procentu zemes koplietošanas saimniecību darbam, paju sabiedrībām, kuras katrā ziņā tālāk privatizēsies. Kā jau es teicu, rudenī ļoti daudzi vecie objekti tālāk privatizēsies. Šobrīd 16 procentu ir zemnieku saimniecību zemes, kas ir nākamajā gadā. Ļoti strauji pieaug un arī sastāda vairāk nekā 15 procentus individuālo saimniecību piemājas zemes, kuras varbūt arī ne vienmēr būs tās efektīvākās ražotājas. Tāda apmēram mums veidojas bilance. Tādēļ šo kopsaimniecību īpatnējais svars produkcijas ražošanas apjomā vēl droši vien nākamgad un arī aiznākamgad jebkurā situācijā būs stipri lielāks. Protams, ka tas mainīsies pa produkcijas veidiem. Dārzeņu un kartupeļu audzēšanā šodien individuālais sektors un zemnieku saimniecības ieguvušas gandrīz, varētu teikt, lielāku īpatnējo svaru, arī lopkopības produkcijā acīmredzot tuvākajos gados, kā liekas, īpatnējais svars būs lielāks. Bet es redzu, ka gadījumā, ja šī organizācija vismaz līdz pavasarim kaut cik nostabilizēsies, kura ir kā struktūra šīm kopsaimniecībām, un sāks strādāt, teiksim, šīs zemnieku saimniecības, kuras, protams, jūtamu produkciju dos ne agrāk kā 1993.gadā, tad varētu sākt līdzsvaroties. Varbūt šis zemnieku saimniecību produkcijas apjoms sāktu līdzsvaroties ar to kritumu, kas var notikt citur. Mēs kopumā vidēji varam nokrist zemāk. Mums būtu ļoti būtiski sasniegt šo situāciju.

P.Simsons: Tā. Un otrs. Kā jūs piedāvātu risināt zemes īpašuma jautājumu, privatizējot objektus? Kā zināms, ja šie objekti ir uz īpašnieku zemes, pēc pašreizējiem likumiem nevarēs šo zemi dabūt lietošanā.

D.Ģēģers: Viennozīmīgi. Pirmām kārtām ir jāpiedalās šiem zemes īpašniekiem.

P.Simsons: Vai jūs tādā gadījumā pieļaujat iespēju, ka šis zemes īpašnieks varētu ar savu daļu ieiet arī šajā privatizējamajā objektā?

D.Ģēģers: To mēs jau arī šodien cenšamies atsevišķos gadījumos konkrēti risināt un ieteikt, bija saruna gan par Staļģeni, gan par Viļāniem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Ģēģera kungs, man ir tāds jautājums. Pēdējos trijos, četros mēnešos presē diezgan bieži pavīd ziņas, ka pārtikas produktu piegādes bilance uz Austrumiem ir negatīva, respektīvi, ka mēs piegādājam gan, bet pretī nedabūjam to, ko gribam. To kaut kādā mērā apliecināja arī premjers, kad viņš runāja par attiecīgiem darījumiem uz 1992.gadu. Ģēģera kungs, pasakiet mums tagad no pirmavota, kā tur īsti ir, vai mēs par savu pārtiku dabūjam pretī to, ko mēs gribam dabūt? Vai mums atkal ir kaut kas jādod tikai tāpēc, lai ar mums runā?

D.Ģēģers: Pagājušā gada nosacījumi bija tādi: mēs saņēmām pretī graudus un lopbarību; cik mēs saņēmām lopbarības, tik procentu mēs arī piegādājām šo produkciju. Pārējos resursus, sevišķi, kas skar lauksaimniecību, tātad tehniku, traktorus, automobiļus, mēs esam tomēr saņēmuši par 90 procentiem. Šeit, protams, var diskutēt. Es nedomāju, ka mēs esam zaudētāji. Bet mūsu reakcija arī bija diezgan, es domāju, objektīva, mēs novembrī pārtraucām šo produkcijas piegādi uz Austrumiem, kad mums tika pārtraukta atsevišķu deficītu piegāde un arī energoresursu piegāde. Protams, rīkojot atsevišķas sarunas. Visvairāk šajā situācijā domstarpības rada tas, ka, runājot gan ar Ļeņingradas vadību, gan ar Krievijas lauksaimniecības vadību, atbilde ir, ka viņi visi ir gatavi pārtiku ņemt, bet neko nevar garantēt un atrunājas ar kompetences trūkumu par šiem resursiem. Tādēļ tur, kur nav garantijas, mēs arī cenšamies nedot, un mums nav tā, ka kaut kas ir izsviests tukšumā. Protams, paralēli notiek ļoti plaši zināmi bartera darījumi, bet bartera darījumi un licences tiek izsniegtas praktiski visiem, kur notiek šī maiņa pret tehniku, pret energoresursiem. Katrā ziņā es esmu kategoriski pret to, lai nevienam licence netiek izsniegta, lai vienkārši izvestu produkciju un ievestu rubli.

J.Freimanis: Tātad mēs sevi par diskriminētiem nevaram uzskatīt?

D.Ģēģers: Pagaidām mēs galarezultātā nevaram uzskatīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endele!

J.Endele: Godājamais ministr, man divi konkrēti jautājumi. Viens, kas saistās ar kolēģa Breša vispārējo jautājumu. Pagājušajā pavasarī mēs sadalījām 49 miljonus tā saukto infrastruktūras būvju pabeigšanai. Cik man zināms, tieši decembrī, novembra beigās šie neapgūtie līdzekļi tika nodoti jūsu, tas ir, Lauksaimniecības ministrijas, ziņā. Cēsīm bija izdevies izplēst ļoti daudz, salīdzinot ar pārējiem rajoniem, divas, trīs reizes vairāk. Līdz novembrim bija apgūta apmēram puse. Neticami, ja decembrī ir apgūta tā otra puse. Mans jautājums ir tāds: vai atbildīgās personas tiks sauktas pie atbildības par šo līdzekļu izlietošanu? Jūs saprotat, ka jūs tās būves pārņēmāt un jums šis jautājums tālāk jārisina.

D.Ģēģers: Es sapratu jautājumu. Kas attiecas uz tiem objektiem, kuri bija uzsākti varbūt vēl 1990.gadā, atsevišķi– 1989. Daļa no tiem, kas bija uzsākti 1990.gadā, ir pārejoši vēl uz nākamo gadu. Lai Dievs dotu, ka ar tiem tiktu galā nākamajā gadā. Ja runājam par šo iesākto objektu pabeigšanu vispār, tad vajadzētu arī nākamajam gadam vēl 54 miljonus. Rezultātā tie nav vairs Lauksaimniecības ministrijas objekti, ja tā varētu uzskatīt, vienkārši ir jātiek galā ar šiem iesāktajiem objektiem, lai tie nepārvērstos drupās, jo tie ir mūsu pašu kopējie līdzekļi. Tādēļ tie līdzekļi, kuri netika izmantoti un netika apgūti, ir novirzīti tikai tiem iepriekš iesāktajiem sociālajiem objektiem, kuri ir apgūti. Gatavu informāciju var iegūt, kontaktējoties ar mani vai ar Ādamsona kungu. Ir izvērsts šo līdzekļu izlietojums, sadalījums pa rajoniem.

J.Endele: Otrs jautājums– par cukurbietēm. Vai cukurbiešu audzētājiem nosacījumi (protams, cenas būs mainījušās) šajā gadā paliek tādi paši vai mainīsies?

D.Ģēģers: Es domāju, ka nekādā gadījumā nepaliks tādi paši. Pašreiz pie šā jautājuma strādā mans pirmais vietnieks kopā ar citu ražotāju asociāciju. Tuvākajā laikā ir jābūt skaidrībā.

J.Endele: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošanu noslēdz deputāts Ziediņš.

Z.Ziediņš: Cienījamo ministr! Mēs šeit dzirdējām, ka Latvijas lauksaimniecība virzās uz krahu. Turklāt tika nosaukts konkrēts termiņš– viens gads. Tas ir 1992.gada rudens. Tāpēc būtu vajadzīga veco kadru, profesionāļu, uznākšana uz skatuves, lai sniegtu virzošas domas un savestu šeit visu kārtībā. Zinu, ka tādā ievirzē ir arī sagatavotas šeit debates. Vai jūs nedomājat, ka šodien šeit notiekošais ir uvertīra gaidāmajam LLS kongresam?

D.Ģēģers: Attiecībā uz krahu es vēlreiz gribu teikt, ka situācija, bez šaubām, ir nopietna, bet tā ir mūsu rokās. Par to es negribētu daudz atkārtoties.

Par kadru uznākšanu, kas attiecas uz šīs ekspertu grupas veidošanu, es personīgi domāju, ka nekādā gadījumā tie nebūs tikai vecie kadri, tie būs arī, kā es teicu, Latvijas laika kadri. Mēs visi saiesim kopā un padomāsim. Praktiskam darbam.

Par LLS kongresu. Protams, es domāju, ka tas ir pietiekami nopietns pasākums, kas mūs gaida.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Kaut gan ir palikusi tikai viena minūte, es domāju, mēs to izmantosim racionāli un iesim ātrāk starpbrīdī. Paldies ministra kungam. Lūdzu pieteikties debatēs!

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, lūdzu ieņemt vietas! Pulkstenis ir 12.00. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 73 deputāti reģistrējušies.

Sākam debates par izskatāmo jautājumu. Pirmajai vārds deputātei Buķelei.

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Diemžēl Ģēģera kungam bija ļoti daudz taisnības, kad viņš sacīja, ka mēs, šeit savā starpā strīdēdamies, lauksaimniecībai maz palīdzam. Tanī pašā laikā daudz kur Ģēģera kunga teiktajam es diemžēl arī negribētu piekrist. To, ko Ģēģera kungs šeit mums šodien sacīja, mēs jau, patiesību sakot, visi sen taču zinām. Mēs zinām, ka samazinās lauksaimniecības produkcijas ražošana, ka tiešām tā lejupslīde vēl turpinās, ka tā ir kā lavīna, kas vēl ripo no kalna lejā. Es vienmēr esmu dziļi cienījusi Ģēģera kungu un ļoti daudz pozitīva viņa darbībā esmu saskatījusi, un vēl joprojām saskatu, taču šodien es galvenokārt gribu runāt par to, kas man šajā lauksaimnieciskajā situācijā nepatīk un kur es arī nesaskatu perspektīvu.

Tad, kad mēs izveidojām pirmo Ministru kabinetu (Ģēģera kungs tur ir no paša sākuma), jau visiem bija skaidrs, ka ražošanas funkcijas vairs nepaliks ministrijai. Bet ministrijas aparāta reorganizācija visu laiku turpinās. Es domāju, ka tā ir tāda astes ciršana pa gabaliem. Ļoti daudzi darbinieki, kuri varētu strādāt, visu laiku sēž tādā “čemodāna noskaņojumā”, un darbs ir ļoti slikts daudzos gadījumos.

To, ko es saku, un to, ko es vēl teikšu, ministrijas kungiem un dāmām būtu daudz labāk un argumentētāk pateikuši paši lauksaimnieki, ja ministrijas darbinieki vairāk brauktu un runātu ar lauksaimniekiem. Diemžēl tā nenotiek. Ļoti bieži uz konkrētu jautājumu nevar saņemt konkrētu atbildi. Ģēģera kungs šeit runāja par to, ka ir jāatsakās un ka notiks atteikšanās no visas sadales un no resursu meklēšanas. Tas ir jākārto pašiem ražotājiem. Bet, kad ražotāji konkrēti iet uz ministriju, prasa ilgi un gari sarunu un aicina valdību uz sarunu, tad diemžēl valdības locekļi nenāk uz šo sarunu.

Konkrēts piemērs. Tas notika 27.decembrī ar Cukura ražotāju asociāciju. Jautājumi joprojām nav atrisināti. Nevar tā turpināties. Šodien ir 8.janvāris. Ja būs tāda ziema kā pašreiz, tad 8.aprīlī mums jau būs jāsēj.

Bet es galvenokārt gribu sacīt to, ka šodien no Ģēģera kunga runas mēs nedzirdējām, kāda būs valdības politika. Valdības kā pasūtītāja funkcija, ražošanas funkcija iet nost, tas mums visiem ir skaidrs. Bet ko valdība vēlēsies saņemt no ražotājiem, cik daudz un par kādām cenām, par to runāts netiek. Es nedomāju, ka tas bija šodien jānosauc, bet tas nav arī vēl izdomāts. Un ražotājam šīs skaidrības nav. Kamēr tās nebūs, tikmēr būs haoss. Neviens šodien laukos nevar pateikt, cik vajadzētu apsēt ar cukurbietēm, cik ar kartupeļiem, varbūt vislabāk apsēt visu zemi ar graudiem, jo tas ir nesalīdzināmi izdevīgāk. Nav nekāda ekvivalenta starp cenām, starp produkcijas veidiem. Kamēr šī neskaidrība pastāvēs, tikmēr, es ļoti baidos, tas haoss patiesi turpināsies.

Manuprāt, valdībai, lūk, nav šīs te stratēģijas tieši tajos galvenajos punktos. Es saprotu, ka nevar izstrādāt, ka ir ļoti grūti izstrādāt stratēģiju ilgam periodam, jo tiešām ir haoss. Tas nav atkarīgs tikai no mūsu valsts institūcijām vien. Bet tomēr. Kur gan ir visi mūsu institūti? Visi lauksaimniecības zinātnieki? Ko viņi dara un kāpēc valdība viņus nesauc palīgā modelēt un rēķināt? Mēs esam redzējuši šinī zālē ar likumprojektiem tikai dažus zinātniekus. Ko dara visi pārējie?

Par ražošanas pašpārvaldi. Ir jau tiesa, mēs paši arī esam vainīgi. Lauksaimnieku balsis šeit ir bijušas pārāk klusas. Kāpēc mēs vēl šodien neesam pieņēmuši likumu par rajona pašvaldību? Kāpēc nav par ražošanas pašpārvaldi? Tas, protams, bremzē visu darbu. Diemžēl arī ministrijā par to ir pārāk maz domājuši. Berķa kungs šeit pieminēja kredītus zemniecībai. Mēs, protams, par to budžetu nobalsosim. Tie kredīti būs, un gan jau sameklēsim arī resursus. Bet es ļoti gribētu, lai ministrijas darbinieki izdomātu, kā notiks šo kredītu garantēšana. Pat tad, ja resursi būs un mēs par kredītiem nobalsosim, zemnieks pie šiem kredītiem elementāri netiks, jo šodien kredītu summa vairs nav 20000 vai 30000, ko katra saimniecība vai paju biedrība varētu garantēt, šodien runa ir par 300, 400 vai 500 tūkstošiem, un to ne jau katrs uzņemsies. Šis jautājums šodien ir ļoti aktuāls, jo zemnieki staigā ar izstieptu roku un meklē garantus, bet šo garantu nav.

Tajā pašā laikā es gribu ļoti runāt par mūsu Lauksaimniecības ministrijas toni valdībā kopumā. Ja mēs, deputāti, esam bijuši pārāk mazprasīgi daudzos jautājumos, tad tāda pati situācija ir, manuprāt, arī mūsu Ministru padomē. Es nekad neesmu dzirdējusi, ka mūsu Lauksaimniecības ministrija būtu izvirzījusi jautājumu, teiksim, par robotu rūpnīcas būvniecības apturēšanu, lai tai paredzētos būvmateriālus novirzītu zemniekiem. Varbūt šis jautājums ir bijis izvirzīts un nav atrisināts, mēs to vienkārši varam nezināt, bet tomēr, manuprāt, risinājuma nav. Kolēģi jautāja par būvmateriāliem. Nav šo būvmateriālu! Ja tie ir, tad pie tiem tiek ar milzīgām grūtībām, ar dažādām pārpirkšanām, pārmaksām. Šis jautājums absolūti nerisinās un neatrisināsies no tā, ka mēs šodien savas emocijas izliksim, bet, ja to tiešām izvirzītu ministra kungs valdībai ļoti kategoriskā formā, mums tas katrā ziņā būtu jāatbalsta.

Vēl jautājumi par resursiem. Es domāju, lai cik tas jauki skan, ka ministrija atteiksies no resursu sagādes un iejaukšanās šādā veidā tirgus attiecībās, mēs labi zinām, ka tirgus tikko sāk veidoties un ka pagaidām naftas produkti, tehnika un elektroenerģija ir un vēl kādu laiku noteikti būs valdības kompetencē. Manuprāt, šinī ziņā arī ministrija ir bijusi ļoti mazprasīga. Es nekādi nespēju saprast, kā var veidoties tāda situācija, ka deputāts raksta pieprasījumu, izsaka kaut kādus konkrētus priekšlikumus, varbūt labākus vai sliktākus (es nebūt nesaku, ka vienmēr tie ir pareizi un ka katrreiz jāpieņem), bet nesaņem nekādu atbildi, nekādus argumentus, vispār nekādu atbildi nesaņem. Kā tad vispār šāda darbība var risināties? Kā tad notiek darbs starp ministrijām? Kā tas notiek valdībā?

Šajos divos trijos gados, kopš mēs kopā strādājam, es vienu vienīgu reizi pagājušā gada decembra vidū zvanīju premjerministram, jo biju pārliecināta, ka viss pārējais ir bezcerīgs, nekur nekādu risinājumu nevar atrast. Konkrēti bija runa par naftas produktiem. Ja lauksaimnieki nebija saņēmuši nevienu pili degvielas un tomēr vēl spēja valstiski domāt, rūpēties un gādāt par to, kur dabūt degvielu, lai aizvestu pienu, gādājot par to pašu rūpniecību, par tiem pašiem strādājošajiem galvenokārt šeit, Rīgā, tad, es domāju, kur te ir valstiskā nostāja, vai tā ir lauksaimnieku pozīcija vai valdības pozīcija? Kur šeit ir valstiskā situācija? Kā jūs domājat? Es 45 minūtes pūlējos pārliecināt ļoti cienījamas un jaukas sievietes valdības instancēs, lai dod man iespēju parunāt ar Godmani, un skaidri teicu, ka nesarunāšu ar viņu randiņu, ka nelasīšu viņam romānu. Paldies Dievam, es beidzot pie Godmaņa piekļuvu. Mūsu saruna ilga ne vairāk par pusminūti. Pēc tam Jelgavas naftas bāze savas saistības ar rajonu nokārtoja. Bet vai tas ir darbs? Vai tad nav mūsu ministrijas uzdevums šīs lietas kārtot? Pirms tam es noskaidroju, ka ministrijā šis jautājums nav atrisināts.

4.decembrī es aizsūtīju deputāta pieprasījumu Millera kungam un vēl dažiem kungiem, es aizmirsu jau– kuriem. Šodien ir 8.janvāris, atbildes nav. Un es neticu, ka to saņemšu. Tajā pašā laikā, vai atceraties, ko pirms dažām nedēļām Godmaņa kungs šeit runāja par bāzēm, par to, cik nelikumīgas vai apšaubāmi likumīgas ir bijušas šīs bāžu privatizācijas. Tagad ir Ministru padomes lēmums par fondu pārcenošanu. Bet dažas dienas pirms jaunā gada izrādījās, ka uzņēmuma “Latvijas nafta” vairs nav, tas ir pārveidojies par sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Tātad ļoti jauki. Kā tas ir attiecībā uz fondu pārcenošanu un visu šo pasākumu?

Tajā pašā laikā es gribētu sacīt, ka absolūti nepiekrītu mūsu cienījamajam Ģēģera kungam, ka degvielas nepietiek. Tik tiešām, tās ir maz, bet ne tik maz, kā mums liekas. Tā vienkārši ir citās rokās un nenokļūst līdz adresātam. Ja komercbenzīns, ja rūpnīcu un fabriku fondi un valsts degvielas fondi vai resursi visi glabājas vienās rokās, vienos un tajos pašos degvielas tankos, tad tur kārtības nebūs, kamēr šis īpašums netiks šķirts. Šo jautājumu es uzdevu tam cilvēkam, kas šinī pašā tribīnē bija pirms Jansona kunga, es aizmirsu, viņu “drošā vietā” pēc tam iesēdināja. Es to jautāju Millera kungam un Blumberga kungam. Tas viss ir pazudis, atbildes nav. Vai tiešām Lauksaimniecības ministrija tik vieglprātīgi izturēsies pret šīm lietām? Kā tas var būt, ka nevar sarīkot inventarizāciju, cik degvielas tad īsti ir republikā? Un kas tad ir primārais: vai apturēt kādu robotrūpnīcu, kā es jau piesaucu, vai, teiksim, atvest lauksaimniecības produkciju uz Rīgu patērētājam?

Vēl pie tās pašas naftas. Līdz ar sabiedrības izveidošanos atvesto komercbenzīnu tirgo, manuprāt, par tīri lētu cenu šobrīd– par 4 rubļiem litrā. Tajā pašā laikā invalīdiem šo degvielu nepārdod, jo, lūk, jānoskaidrojot, kāda būs cena. Un šī cena divas dienas vēlāk bija 7 rubļi. Par kādu godīgumu, par kādu normālu komercdarbību varētu šajā situācijā runāt!

Es atvainojos, es laikam pārtērēju laiku. Nobeigumā gribu sacīt, ka Ģēģera kungam un viņa vadītajam kolektīvam tomēr šinī ekstremālajā situācijā jautājumi ir jāizvirza daudz asāk, jābūt daudz prasīgākam. Es domāju, ka lauku deputāti, kuri ar šīm problēmām saskaras savos vēlēšanu apgabalos, man no sirds piekritīs, jo mums nav ko teikt saviem vēlētājiem, kamēr šie jautājumi tiek risināti tikai vispārīgi. Es atvainojos, ka tik ilgi runāju. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Jaunie darba jeb respektīvi sabiedriskie pienākumi tagad man liek tikties ar leiboristiem no citiem rajoniem un vienlaikus arī ar lauksaimniecības vadītājiem. Es nesen biju Jēkabpils rajonā un pašlaik esmu aptuveni lietas kursā no pirmavota par to, kas tur notiek.

Tātad Jēkabpils rajonā tikai 56 procenti no lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir palikuši kopražotājiem. Tas viss skan ļoti interesanti no statistikas viedokļa, ko es jums tūlīt pateikšu. Ko tad kurš saražo uz šīs zemes?

Vispirms jāteic, ka lauksaimniecības ražošanas kritums ir visur, arī Jēkabpils rajonā. Tas laikam nevienu nešokēs. Piemēram, pagājušajā gadā saražots 13 tūkstoši 638 tonnas gaļas. Bet to visu ražo uz šiem 56 procentiem. Tātad palikusī zeme ir privātajiem. Pagaidiet, pagaidiet, Grūbes kungs! Tātad privātajām, individuālajām iedzīvotāju saimniecībām un zemnieku saimniecībām ir 44 procenti. Tur salīdzinājumā ar lielsaimniecībām saražo sesto daļu. Pie tam individuālie ražojuši 1923, bet fermeri pagaidām nodevuši tikai 154 tonnas gaļas par pagājušo gadu. Tā ka salīdzinājums ir ļoti negatīvs. Paldies Dievam, tomēr fermeru saimniecībās pieaugums ir. Bet ne pienā. Pienā ir kritums.

Tālāk, ja to pašu mēs salīdzinām attiecībā uz pienu, tad kopsaimniecības jeb lielsaimniecības ir saražojušas 57 tūkstošus, bet individuālais sektors kopā ar fermeriem– pusi no tā. Piena ieguvē, protams, rezultāti ir labāki, bet gaļas ražošanā situācija ir ļoti drūma, kas visvairāk uztrauc jēkabpiliešus. Neviens nezina, kas segs lauksaimniecības produkcijas ražošanas iztrūkumus.

Nākamais. Pilnīgi nav skaidrs, kur viņi atradīs tehnisko nodrošinājumu. Te mēs runājām, arī Buķeles kundze ļoti pareizi runāja, ka kredītus jau mēs kaut kur sadabūsim, naudu varbūt aizņemsimies kaut kur, bet kur par šim kredītiem, par šo naudu nopirksim to lauksaimniecības tehniku, tas nevienam nav skaidrs. Turklāt situācija, kā jūs, lauksaimnieki, laikam zināt, ir tāda, ka vienā fermā ir pieci seši traktori, un bieži vien tie ir vietējiem bijušajiem saimniecību vadītājiem, bet citam vispār nav neviena. Tam, kam nav neviena, nav ne mazākās iespējas kaut ko dabūt. Bet tas, kam ir pieci, seši, dažos gadījumos tas pat neražo, bet viņš ir traktorus nopircis, un tie traktori viņam stāv kā cietā valūta. Viņš netaisās tos nevienam pārdot. Arī tam ne, kas grib ražot un apsaimniekot zemi un nezina, kur nopirkt traktoru, kur nopirkt tehniku šīs zemes apsaimniekošanai. Neviens nezina, kā notiks tehniskā apkalpošana, šīs tehnikas tehniskā apkalpošana, ko ir dabūjuši šie jaunsaimnieki. Centralizēti vēl nekas nevienam nav paziņots. Visi domā, ka paju sabiedrības nespēs apkalpot individuālos zemniekus. Vienkārši viņiem nav ne tādu jaudu, ne kā tamlīdzīga. Daudzus ļoti uztrauc tas, ka tie, kuri barterdarījuma rezultātā gribētu nopirkt lauksaimniecības tehniku, nevar to izdarīt, jo pašreizējie mūsu muitas regulējumi ir tādi, ka viņi nevar izvest šos lopus ārpus Latvijas un pārdot. Es zinu konkrētus gadījumus, kad, vedot lauksaimniecības produkciju uz Maskavu, ir apturēta automašīna, aizvesta mežā un krava iegāzta bedrē. Tādi precedenti. Diezgan sekmīgi pārdod lopus uz Lietuvu, apejot mūsu muitu. Muita stāv mums visos vajadzīgajos posteņos, bet lauksaimnieki aizved buļļus uz Lietuvu un tur pārdod, protams, par dārgāku cenu nekā Latvijā, jo ne jau absolūti visi ceļi ir nosegti ar muitu. Tie, kuri dzīvo pierobežas rajonos, ļoti labi zina, pa kuriem ceļiem var brīvi un netraucēti izbraukt uz Lietuvu. Es arī kā mednieks zinu, kur tie ceļi atrodas, jo esmu medījis tajos pierobežas rajonos.

Tālāk. Nav nekādu fondu, individuālais saimnieks netiek ne pie kādiem fondiem klāt, ne pie celtniecības fondiem, ne pie tehnikas fondiem, tādējādi viņš nevar neko dabūt.

Lauksaimniekus ļoti uztrauc jautājums par kolhozu demontāžas rezultātā saņemamajām pajām. Vai var dabūt laukā savu īpašumu? Šī pajas saņemšana sevišķi uztrauc tos, kuri ir pārtraukuši darbu noteiktā kopsaimniecībā uz kādu laiku un pēc tam atgriezušies tajā. Tiem vispār nav nekādu cerību dabūt savu agrāko ieguldījumu. Manuprāt, tas, protams, nav taisnīgi. Tātad runa ir par mantiskās pajas vai par naudas izsniegšanu. Daudzi gribētu saņemt šo paju naudā, bet dažbrīd ir tāda situācija, ka saimniecībām naudas nav un naudā paju izņemt nevar. Arī aizņemties, kā es teicu, jaunsaimniekam nav nekādas jēgas, jo, ja viņš to naudu aizņemas un momentā nevar nopirkt vajadzīgo tehniku vai lauksaimniecības materiālus, tad nauda devalvējas katastrofāli, pēc tam par to vairs vispār neko nevarēs nopirkt. Tāpēc tas arī daudzus dara domīgus. Vispār cilvēki negrib aizņemties naudu šo apsvērumu dēļ. Tāpēc, es domāju, viens no svarīgākajiem jautājumiem, pie kuriem mūsu valdība nestrādā vai arī strādā absolūti nepieņemami (mēs par to nesen runājām mūsu frakcijas darba grupas sēdē), ir vispār valdības monetārā politika. Ja mēs turpināsim būt piesaistīti pie padomju rubļa līdz septembrim, kā mums izskaidroja Kehra kungs, tad līdz septembrim mums valūtas nebūs un tad, manuprāt, mūs gaida absolūta ekonomiskā katastrofa.

Ir jādomā, kā piesaistīt mūsu monetāro sistēmu pie kādas stabilas valūtas sistēmas. Es domāju, ka vienīgais, kas varētu palīdzēt mums izķepuroties, ir absolūti netradicionāls gājiens, proti, ir jāmēģina dabūt ļoti lielus valūtas aizņēmumus, lai mēs varētu stabilizēt savu un pilnīgi atrauties no padomju valūtas. Pretējā gadījumā mums draud galīga iekšējā ekonomikas izlaupīšana caur to ārzemju valūtas kursu, kas ir absolūti nepareizs un kas pastāv tagad mūsu republikā. Ja jūs jebkuram rietumniekam pajautāsit, cik maksā šis galds vai šis krēsls, viņi jums precīzi pateiks, cik tas maksā dolāros. Bet, ja jūs mēģināsit šo krēslu pārdot tagad dolāros, tad jums tūlīt uzspiedīs šo valūtas kursu, kas ir absolūti nesapratīgs. Iznāks, ka jūs to krēslu pārdodat par kapeikām. Tādējādi notiek visu mūsu republikas resursu izlaupīšana, it sevišķi– kokmateriālu izlaupīšana.

Tālāk– par brīvajām cenām. Lauksaimnieki saka, un tas ir katram saprotams, ka katra saimniecība ražo lauksaimniecības produkciju par atšķirīgām cenām. Pašizmaksa ir atšķirīga. Bet, kad šī produkcija parādās veikalos, tad tai visai cena ir aptuveni vienāda, turklāt visaugstākā cena. Tiem lauksaimniecības proletāriešiem, kuri tomēr strādā lauksaimniecības sfērā, ražo šo produkciju, bet kuriem pašiem nav personīgās palīgsaimniecības, pēc tam šī pašražotā produkcija jāpērk kaut vai turpat laukos par augstāko cenu, kas, paldies Dievam, rajonos bieži vien ir zemāka par to, kāda ir Rīgā. Lauksaimnieki uzskata, ka nav nekādas kontroles tirdzniecības tīklā, un tā tas arī ir. Viņi uzskata, ka uzliek uzcenojumu pašlaik veikalā no 15 līdz 20 procentiem. Sabiedriskajā ēdināšanā vēl ir uzcenojums. Respektīvi, starpība starp to lauksaimniecības produkcijas cenu, par kādu viņi nodod tirdzniecībā, un starp to, par kādu var nopirkt, ir apmēram 100 procenti. Vismaz divas reizes dārgāk tiek pārdota šī produkcija. Divas reizes dārgāk ir jāmaksā arī lauksaimniecības proletārietim, ja viņš grib šo preci nopirkt. Bez tam ļoti plaši notiek preces pārpludināšana no valsts tirdzniecības tīkla uz komerctirdzniecības tīklu, kur šī cena izmainās vēlreiz. Tāpat lauksaimniekiem nav absolūti nekāda saprašana, kā veidojas rūpniecības produkcijas cenas, viņi uzskata, ka šīs produkcijas cenas aug daudz ātrāk un ka lauksaimniecības produkcijas cenas netiek līdzi rūpniecības produkcijas cenām.

Vēl par lauksaimniecības vadības institūcijām. Vismaz jēkabpilieši man teica, ka viņi uzskata, ka lauksaimniecības vadībai vajadzētu būt centralizētai arī rajonos un ka tām vajadzētu būt valsts vadības struktūrām, un ka no LLS, no Zemnieku biedrības un Lauksaimniecības departamenta jeb pārvaldes rajonos nekādas jēgas neesot. Tie ir viņu vārdi, un es negribu tos pārveidot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātie deputāti! Šorīt viena pilsone visu to, ko no mums acīmredzot gaida, izteica trijos vārdos: “Izdomājiet taču, lūdzu, kaut ko!” Man šķiet, ka šodien, kaut arī zināmā mērā mēs nodarbojamies ar pārvaldes jautājumu risinājumu, acīm redzami, ka diskusijas rezultātā mums vajadzētu mēģināt tomēr piedāvāt kaut kādus risinājumus. Ja es runātu par to, ko mums ministrs Ģēģera kungs šeit izklāstīja savā ziņojumā tādā tīri sadzīviskā aspektā, elementārākā pretruna būtu tāda: lauku iedzīvotājs man saka– pienu es vairs valstij nepārdošu, maksā man maz un par vājpienu man jāmaksā atkal, un es nezinu, vai pienu kāds aizvedīs vai ne. Tajā pašā laikā ministra kungs mums saka: “Ar pienu mēs nodrošināsim tikai slēgtās iestādes, veikalā tā nebūs.” Tātad nebūs bērniņiem, kuri šo vecumu, kad taloniņus saņem, jau pārdzīvojuši, un nebūs veciem cilvēkiem piena. Lūdzu, reāla pretruna.

Tagad padomāsim, ko mēs esam darījuši republikā, lai kaut kādi ietekmētu notikumus. Es baidos varbūt situāciju vērtēt pārāk asi, bet mēs tomēr atgādinām aklus un kurlus, kas taustīdamies iet uz priekšu, iekrīt kārtējā bedrē, ķepurojas ārā, iet atkal un krīt nākamajā bedrē. Vai mēs īsti zinām, ko gribam? Tas, ka mēs visu laiku piesaucam privatizāciju, tirgu, brīvās cenas, taču vēl neko nenozīmē! No šā viedokļa Lauksaimniecības ministrijai šobrīd pats būtiskākais un svarīgākais ir tomēr negaidīt, kamēr nebūs vairs nekā, un tikai tad to vai citu risinājumu piedāvāt. Šodien ir jābūt skaidram, ko mēs gribam sasniegt, un jābūt skaidram, ar kādiem līdzekļiem katrā jomā mēs darbosimies. No šā viedokļa, runājot par cenām, mums, godājamie kolēģi, nav brīvo cenu, nav to. Ir tās pašas diktētās, fiksētās, piesaistītās cenas, kuras galu galā ir orientētas uz to, lai barotu birokrātiju, barotu ierēdni, ļautu viņam izdzīvot. Nedz ražotājs, nedz pircējs nav apmierināts ar to. Vai Lauksaimniecības ministrija var kaut kādā veidā situāciju ietekmēt? Ja mēs būtu nopietni domājuši par to, kā pāriet uz šīm brīvajām cenām, tad acīmredzot bija viens elementārs priekšnoteikums, proti, lai arī nebūtu privatizācijas, taču vajadzētu izgriezt ar ķirurga nazi visus tos starpposmus, kas ir starp ražotāju un pārdevēju. Lai veikala vadītājs zina, ka peļņa paliks veikalam, viņš norēķināsies ar valsti, iemaksājot attiecīgās nodokļu likmes, un tā tālāk. Bet pārējo saņems veikals un izmantos savu darbinieku atalgojumam, veikala rekonstrukcijai un tā tālāk. Lai viņš meklē produkciju, lai uzcenojums aiziet veikalam un nebaro tirdzniecības trestus, pārvaldes, bāzes. Viņi visi sēž savās vietās, neraugoties uz mūsu visai optimistiskajiem spriedelējumiem par brīvajām cenām un brīvo tirgu. Tas bija jāizdara.

Vai to varēja izdarīt Ģēģera kungs? Man jāsaka, ka laikam ne. Bet ko varēja izdarīt ministrija? Ministrija varēja tomēr enerģiskāk veidot pati savas tirdzniecības sistēmas veikalus pilsētās, pieprasīt nodot vietējo pašvaldību pārziņā tos vai citus veikalus, tādā veidā ceļu no ražotāja uz patērētāju padarot īsāku. Pagaidām, kā jūs redzat, nekas praktiski šajā jomā izdarīts nav.

Tālāk, runājot par to, kā mēs rīkojamies privatizācijas norisē. Man tiešām šis vārds “privatizācija” aizvien vairāk atgādina vārdu “Ļeņins”. Piesaucam– viss kārtībā, nepiesaucam– nav kārtībā. Bet kāpēc šī privatizācija ir vajadzīga? Vai šī privatizācija tomēr nav vajadzīga, lai mēs strādātu efektīvāk? Vai šī privatizācija tomēr nav vajadzīga, lai mēs dotu iespēju cilvēkam, kas strādā, iegādāties uzturam produktus? Ja mēs spriežam par visu to procesu no šā viedokļa, tam jābūt primāram, jo primāras nevar būt viena saimnieka intereses. Primāras ir Latvijas tautas intereses. Galu galā ne velti šodien visi tie, kas runā par Latvijas Republiku līdz 1940.gadam, ļoti daudz runā par saimnieku un ļoti maz runā par valdības politiku, kas bija orientēta uz kooperāciju dažādās jomās. Tā bija ļoti mērķtiecīga un lietišķa politika. Varbūt tieši šī daļa arī pienācīgi jānovērtē.

Privatizācijas pirmais posms ir paju sabiedrības. Es jums varu teikt, ka Jelgavā dažādos pagastos vēlēšanu apgabalā es dzirdu vienus un tos pašus pārmetumus. Lauku ļaudis, kas ir aizgājuši pensijā, saka tā: “Paja man ir, bet aktīvajos paju biedros mani iekšā vairs neņem. Es netieku nekur, un neviens par mani neliekas ne zinis. Man aprēķina kaut kādus “koka rubļus”. Ko es ar viņiem darīšu?” Parlamentā strīdējāmies par šiem jautājumiem un tādā veidā negribējām kaut ko novēlēt vietējām municipalitātēm un kolhozu īpašumā strikti noteikt šo daļu. Vajadzēja pie vietējām pašvaldībām šobrīd izveidot servisa stacijas vai nosaukt tās kādā citā vārdā. Tas dotu iespēju visiem izmantot tehniku. Kamēr tā nebūs, tikmēr būs šī mūžīgā pretruna– tehnikas nav, tehnika ir, bet netiek izmantota, un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Man šķiet, ka pat šodien nebūtu par vēlu, ja Lauksaimniecības ministrija sāktu ar šo jautājumu nodarboties. Tas ir grūti, piņķerīgi, bet tas ir jādara, ja mēs gribam izdzīvot un ja mēs gribam savu dienišķo maizi ēst.

Runājot par tālāko attīstību, es visnotaļ ar patiku dzirdēju, ka Ģēģera kungs saka, ka mums būs jādomā par subsīdijām. Mēs par šīm subsīdijām runājam pusotra gada un visu laiku liekam mīnusa zīmi un negācijas. Bet varbūt negaidīsim, kamēr būs pilnīgs krahs, bet sāksim domāt par tām šodien! Kāpēc mēs šeit, parlamentā, neesam redzējuši uz galda kādu nopietnu likumprojektu par lauksaimnieciskās ražošanas subsīdijām? Es atkal atsaucos uz Jelgavu un varu teikt, ka mani zemnieki pasaka bez jebkādām šaubām– subsidējiet man produkcijas ražošanu, un es būšu ieinteresēts to ražot, es pats to apēdīšu, bet neiešu uz veikalu pirkt. Ar subsīdijām visā pasaulē stimulē vienu produktu ražošanu un ierobežo citu. Tas ir vispār attīstīts. Kāpēc mēs baidāmies no subsīdijām, kāpēc mums ir vajadzīgs sabalansētais budžets un izsalkusī, pusbadā esošā tauta?

Domāju, ka Lauksaimniecības ministrijai būtu pienākums un no tās var prasīt, lai tā izstrādātu šodien konkrētas programmas. Es pat nebaidītos no vārda “plāns”, jo visā pasaulē plāno, bet ne tā, kā mēs bijām paraduši: būs tas un tas, kā būs, nezinu, kad būs, arī nezinu, bet būs. Vajag konkrētu plānu un programmas, kas saistās.

Vai mums ir izstrādāta muitas politika, ņemot vērā lauksaimniecības ražošanas nepieciešamību? Nav, bet tai ir jābūt. Tālāk. Vai mums ir iespēja līdzdarboties lauksaimniecības produktu piegādē Krievijai un citām Neatkarīgo Valstu Sadraudzības valstīm? Ir tāda iespēja. Bet arī šeit ir jābūt precīziem aprēķiniem, kāda būs šinī gadījumā iespēja iegādāties graudus attīstītās pasaules valstīs, pārstrādāt tos gaļā, kā mēs varēsim piegādāt un ko mēs no tā iegūsim. Pagaidām mums nekā nav. Kaut arī šodien attīstītāko valstu un Eiropas koptirgus ir gatavs veicināt mūsu līdzdalību šajā procesā. Kā veicināt lauku apstrādāšanu situācijā, kad nav degvielas? Mēs tikai dzirdam vienu: degviela, degviela, tās nav un nebūs, un būs mums tā jāpērk par dolāriem. Un tajā pašā laikā zirdziņam, kas gāja ar latviešu zemnieku kopā, mēs joprojām esam uzgriezuši muguru. Kur ir Lauksaimniecības ministrijas programma zirgkopībā, kam jābūt visaptverošai? Nav tās.

Tālāk pats pēdējais, ja es atļautos burtiski pusminūti. Mēs šeit runājām par sīkajām ražotnēm. Tās ir nepieciešamas katrā pagastā, jo nebūs nedz transporta, nedz degvielas, nedz iespēju pārvadāt tā, kā mēs vadājam no vienas Latvijas malas uz otru pakavu naglas un arī sviesta muciņu. Tātad uz vietas vajag organizēt šo pārstrādi. Arī šāda programma ir vajadzīga.

Un beidzot pēdējais. Ir vajadzīga programma, ar kuru šai ministrijai nevajadzētu nodarboties, bet sadarbībā ar Rūpniecības un enerģētikas ministriju vajadzētu domāt, kā izmantot enerģiju, kura nemaksā neko, proti, vēja, saules, ūdens enerģija, lai kaut cik atvieglotu katastrofālo enerģētisko nodrošinājumu. Tāpēc es ierosinu, izvērtējot ministrijas darbu, vairāk runāt par to, ko mēs sagaidītu varbūt, pieņemot lēmumu, pieprasīt to vai citu priekšlikumu un programmu izstrādi, un tad konkrēti izvērtēt, kā rīkoties, lai šo katastrofālo situāciju pārvarētu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lucān! Varbūt tie kungi, it sevišķi zāles beigās, varētu mazliet klusāk diskutēt, jo tiešām nevar dzirdēt, ko runā Lucāna kungs.

Lūdzu, Lucāna kungs!

J.Lucāns: Ministra kungs jau minēja, cik nozīmīgi ir pārtikas produktu bartera darījumi Austrumos. Es domāju, varam izdarīt pietiekoši nopietnus secinājumus par to, ka ir ļoti jāstrādā pie tā, lai stabilizētu lauksaimniecības ražošanu. Straujš ražošanas samazinājums, es domāju, ir pietiekami nopietns, lai mēs tam pievērstu pienācīgu uzmanību. Ja mēs ar skaidru galvu analizētu tautsaimniecības stāvokli, tad konstatētu, ka sarežģījumi tautsaimniecībā pieaug tikpat strauji kā cenas. Vienkārši sakot, tā ir slikta saimnieka pazīme, ja, atrisinot vienas problēmas, tiek radītas jaunas. Savukārt, bez analīzes risinot šīs problēmas, mēs radām atkal jaunas problēmas.

Mani pārsteidza vakar Godmaņa kunga ar pārliecību izteiktā doma, ka lauksaimniecībai nu ir brīvas cenas un ka visas problēmas ir atrisinātas, lai vairs nenākam un neprasām. Apmēram tāda doma no šīs tribīnes bija izteikta. Lielsaimniecību sabrukums, lūk, ir kolektīva lieta, kas uz valdību neattiecas. Bet skaitļi rāda, ka šo lielsaimniecību paātrinātais sabrukums atstās Latviju bez pārtikas, jo zemnieki to nespēs kompensēt.

Lauksaimniecība ir bez benzīna un dīzeļdegvielas, simtiem fermu laukos ir tukšas, jau esošie zemnieki nevar iegādāties nepieciešamo tehniku un būvmateriālus, bet mēs vēl jaunus desmitus tūkstošu radām klāt bez kaut kādiem aprēķiniem par iespējamību viņus minimāli nodrošināt. Tas, ka katastrofāli strauji mazinās lauksaimniecības produktu ražošana un tiek izkauts pamatganāmpulks, uz ko tas viss attiecas? Kas par to ir atbildīgs? Es nezinu, kā kvalificēt šādu premjera nostādni, vai par nekompetenci, bezatbildību vai arī tā jāskaidro ar pārliecību, ka Augstākajā padomē neviens neko nesaprot. Neviens no šiem izskaidrojumiem mani nespēj pārliecināt.

No premjerministra mutes mēs esam dzirdējuši pārmetumu Lauksaimniecības ministrijai, ka tā veido valsti valstī. Arī tas ir teikts no šīs tribīnes. Es nepavisam negribu apgalvot, ka Lauksaimniecības ministrija darbojas nekļūdīgi. Es Ģēģera kungam savu viedokli esmu personīgā sarunā izteicis. Bet par to, ka tā nodarbojas ar reģionālo mašīnbūvi, ka mēģina radīt vismaz kaut kādu apgādes sistēmu, degvielas apgādes ieskaitot, par to, es domāju, Ģēģera kungam jāizsaka tikai atzinība, jo kas gan cits, ja ne Ministru padomes kļūdas ir atstājušas šobrīd lauksaimniecību vispār bez degvielas.

Vakar mēs šeit debatējām par to, kas ir atbildīgs par valsts īpašuma apsaimniekošanu. Tā arī nenonācām pie skaidrības. Tāpēc nebrīnīsimies, ka nav iespējams atbildēt uz jautājumu, kas vada Latvijas valsti. Bet tas ir traģiski, manuprāt.

Kādas ir mūsu galvenās kļūdas lauksaimniecībā? Pie galvenajām es minētu vispirms to, ka mēs nepietiekami izanalizējam lielsaimniecībās uzkrātā kapitāla piemērotību privatizācijai un sarežģījumus, kas ar to saistās, kā arī tos līdzekļu ieguldījumus, kuri būs nepieciešami, lai šo kapitālu privatizētu. Rezultātā šobrīd pilnīgi reāli aiziet bojā simtiem fermu.

Es atceros, kā no šīs tribīnes viens deputāts (es nesaukšu viņu vārdā) pirms dažiem mēnešiem teica, ka “Lucāns mums šeit zīmē apo­kaliptisku ainu”. Cienījamais deputāta kungs, aizbrauciet tagad uz laukiem un apskatieties šīs pamestās, iznīcībai nolemtās fermas un jūs redzēsit šo ainu, kāda tā ir!

Cienījamie deputāti, vai jums tomēr nesāk likties, ka mūsu privatizācijas likumā kaut kas nav kārtībā? Es zinu jau diezgan daudzus piemērus, kur mūsu privatizācijas likums kļuvis par šķērsli faktiskajai privatizācijai. Mēs devīgi atdevām valsts kapitāla daļu sadalīšanai un būsim spiesti no budžeta to dzēst tā vietā, lai šo kapitāla daļu pārvērstu privatizācijas fondā un sekmētu praktisko privatizāciju, kā arī radītu ekonomiskos nosacījumus ražošanas attīstībai un paplašināšanai. Es gribu uzsvērt šos vārdus “ražošanas attīstība un paplašināšana”. Vai jums neliekas bēdīgi, ka mēs neesam šos vārdus no šīs tribīnes vēl nekad dzirdējuši? Vai mēs šajā zālē kaut reizi esam dzirdējuši par paplašināšanu?

Iepriekš minētās ir tikai nedaudzas no tām iespējām, ko mēs esam palaiduši garām. Pēdējā laikā esam tik ļoti aizrāvušies ar mantas dalīšanu, ka īpašuma svētums sen kļuvis nesalīdzināmi svētāks par cilvēka tiesību svētumu. Un man ļoti bail, ka mūsu vidū varbūt jau ir doma– nieks par Latviju, ka tikai īpašums. Un man vairs nav pārliecības, ka mēs ceļam demokrātisku valsti. Saimnieciskās neveiksmes un mazspēja ved pie pilnīga sabrukuma vai totalitārisma.

Tāpēc, man liekas, ir pēdējais laiks uztvert mūsu ekonomiskās neveiksmes kā vislielākos draudus Latvijas neatkarības idejai. Cik ilgi mēs ceram izturēt stāvokli, ka mūsu ekonomiskās robežas joprojām ir neaizsargātas? Cik ilgi spēsim saimniekot apstākļos, kad valstī faktiski nav reālas naudas, un tāpēc saražotā produkcija aiziet citur? Cik ilgi turpināsies Latvijas mežu– vienīgā reālā valūtas avota– izpārdošana privātpersonu patēriņa vajadzībām? Cik ilgi zemniekam pašam būs jādomā, kurā valstī meklēt benzīnu? Parādiet man vienu valsti pasaulē, kurā ir tāda kārtība!

Vairums no mums cerību saista ar privatizācijas procesu, ka tā visu atrisinās, un varbūt tāpēc mēs esam tik neapdomīgi aktīvi uz mantas dalīšanu. Taču šim dalīšanas procesam blakus es neredzu uzņēmēja, spējīga organizatora meklēšanas procesu, kas pie mums neapšaubāmi būs vissmagākā daļa, jo mēs esam dzīvojuši bezsaimnieka valstī. Tad kāpēc mēs tik dedzīgi jaucam vecās ražošanas struktūras, ja nespējam radīt jaunas? Mēs nerespektējam pasaules pieredzi, ka privatizāciju nav iespējams veikt viena gada laikā. Ja mēs to visu saprastu, tad jādomā, ka nonāktu līdz secinājumam, ka ilgi vēl pastāvēs valsts īpašums, kas būs valstij jāapsaimnieko. Tāpēc cenu brīvlaišana viena pati mūs vēl nenovedīs līdz tām skaistajām tirgus attiecībām, kas tik burvīgi piepilda veikalus.

Mēs tad arī saprastu, ka šajā situācijā lauksaimniecība ir vienīgā tautsaimniecības nozare, kas strādā reālas konkurences apstākļos, un bez valsts dotācijām tā nespēs uzkrāt nepieciešamo kapitālu intensīvai un lētai ražošanai. Tas mums beigu beigās ļoti bargi maksās. Mēs jau esam radījuši vairāk nekā 100 tūkstošus saimniecību ar platību līdz 10 hektāriem. Bet tepat blakus, Somijā, kur man gadījās nesen būt, pašreiz parlaments apspriež jautājumu, ko darīt ar lauksaimniecību, kura nav spējīga konkurēt Eiropas tirgū, jo ir pārāk sīka sava ražošanas apjoma dēļ. Bet mēs šo kļūdu nezin kāpēc gribam atkārtot.

Atbilžu nav uz ļoti daudziem jautājumiem. Es domāju, ka šo atbilžu nav tāpēc, ka mēs ne reizi neesam analizējuši, kā darbojas mūsu pieņemtie lēmumi, kāds ir to iespaids uz ražošanu, kāds iespaids uz reālā īpašnieka, ražotāja, nevis tirgotāja rašanos. Mēs vairs netiekamies ar ražošanas uzņēmumu vadītājiem, jo negribam dzirdēt viņu domas. Bet viņi mums pateiktu, ka mēs un neviens cits esam atstājuši privatizācijas procesu bez jebkādas vadības, kontroles un atbildības un pārvērtuši to par valsts ekonomiskā potenciāla graušanas procesu.

Es atvainojos, vēl pusminūti. Ja mēs spētu šīs realitātes atbildīgi un objektīvi novērtēt, tad šo analīzi nesteigtos ātri pabeigt, kā es skaidri jūtu zālē, bet pamēģinātu novest līdz nopietniem secinājumiem, jo varbūt vēl ir kaut kas glābjams. Ja plenārsēdes gaita ņemtu šādu virzienu… Mēs ar Zaščerinska kungu esam sagatavojuši vienu lēmuma projektu, kuru divu mēnešu laikā likumīgā ceļā neesam varējuši dabūt līdz parlamenta sēžu zālei, tāpēc es godājamam sēdes vadītājam to pašreiz iesniedzu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Grūbe!

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti un klātesošie! Es katrā gadījumā negribu šodien pateikt neko jaunu, jo vienkārši nevaru pateikt, bet es saprotu arī no visu iepriekšējo runātāju runām, ka lauksaimniecībā galvenais pie visa vainīgais ir tas, ka ir uzsākta privatizācija, zemes reforma. Visa šī jezga ir tikai tāpēc. Man jāatvainojas kolēģiem, ja jau tik šauri mēs sākam domāt, ko tad darīt… Es pieņemu šo kritiku.

Katrā gadījumā turpināsim šīs diskusijas, vai ir vajadzīga zemes reforma un privatizācija, nevis turpināsim diskusijas par to, kas būtu jādara. Šeit es gribētu sākt ar to, kur es patiešām piekrītu Lucāna kungam, proti, ka cenas nav tirgus izveidošana, un, kamēr mēs nepārvarēsim Āboltiņa kunga sindromu, kuru viņš sludināja pirms pusotra gada, ka galvenā tirgus ieviešana ir cenas, tikmēr mēs nekur uz priekšu netiksim.

Lucāna kungam es gribu pateikt to, ka tieši privatizācija arī ir vajadzīga, lai ieviestu tirgu. Es te atceros, ko runāja opozīcijas frakcijas pārstāvji par tirgus ieviešanas priekšnoteikumiem, ka vismaz 50 procentiem ražošanas jābūt privatizētai, un tad var sākt runāt par tirgu, jo pretējā gadījumā ir valsts monopols. Tur es piekrītu iepriekšējiem runātājiem. Bez šaubām, tas ir konkrēti jāvada un jāturpina stūrēt, kur mēs esam stūrējuši visu laiku.

Te es, runājot par lauksaimniecību, gribu pateikt, ka es patiešām esmu vīlies tajā situācijā un arī sapratis, ka esmu kļūdījies, cerēdams, ka ar privatizācijas uzsākšanu un zemes reformas jautājumu risināšanu Latvijā reizē ies līdzi arī pārējā ražošana, kas atrodas pilsētās. Par nožēlošanu, tā nav noticis. Pilsētā nekādas reformas nav notikušas, un, paldies Dievam, tuvāko piecu vai desmit gadu laikā arī nenotiks. Tieši tāpēc, es domāju, lauksaimnieki ir bez perspektīvas šobrīd ķepuroties uz priekšu, lai uzlabotu ražošanas situāciju un arī ekonomisko darbību.

Šajā ziņā mani ļoti pārliecināja tas, kādā veidā tiek izvirzīts jautājums par pārstrādes uzņēmumiem, lai gan mēs Lauksaimniecības komisijā pirms jaunā gada bijām uzsākuši it kā šo jautājumu virzīt uz priekšu, tagad tas ir atkal, paldies Dievam, uz 304 mēnešiem apstājies, un es neredzu, ka spēsim to iekustināt.

Ja runājam par apgādes vai servisa organizācijām, tad jāsaka, paldies Dievam un Lauksaimniecības ministrijai, ka visu laiku tā ir stimulējusi Baltā firmas izveidošanu Latvijā, bet pārējās “Lauktehnikas” nav varējušas pacelt galvu nekur. Šie valsts uzņēmumi praktiski, kā saka, ir palikuši par Lauksaimniecības ministrijas filiālēm, kur vienkārši sadala fondus arī šajā gadā, lai gan nav vairs to fondu, ko dalīt.

Tāpat es gribu teikt arī par šo degvielas jautājumu. Ja būtu atstāta šī situācija tādā veidā, ka patiešām privātie uzņēmēji būtu varējuši darboties jau pirms pusotra gada arī degvielas sagādē, tad, manuprāt, nekādu problēmu Latvijai ar praktisko degvielas sagādi nebūtu un šī “Latvijas nafta”, “Latvijas degviela”, sabiedrība ar ierobežotu vai aprobežotu darbību vai kas tā tur vēl beigās kļūs, nekādi situāciju neuzlabos.

Tālāk par zemes reformas jautājumiem. Bez šaubām, es piekrītu, ka ļoti smaga situācija ir Latgales rajonos vienkārši tāpēc, ka tur nav cilvēku, kas šos jautājumus risinātu, un arī mūsu iespējas no centra bieži vien ir nepārdomātas. Bet es gribu runāt par Rīgas rajonu. Arī Ruško kungs piedalās. Es nekādi nevaru saprast, ka Rīgas rajons ar saviem cilvēku resursiem un savu zinātnisko potenciālu vienkārši nevar izskatīt zemes pieprasījumus. Nav jautājums par to, labi vai slikti izskatīt, bet šobrīd vienkārši izskatīt. Atsevišķos pagastos tie nav pat īsti sākti skatīt. Tā ka ir jautājums, vai ir vainīga zemes reforma, jo daudzos gadījumos paši esam vainīgi pie tā, ka nav izskatīts.

Tālāk par privatizācijas likumu. Bez šaubām, es saprotu, ka ir kļūdas šajā likumā un ka tās būtu operatīvi jālabo, bet jautājums jau ir cits– ar šiem labojumiem tiek mēģināts no atsevišķu deputātu puses, kā arī no ministrijas puses pārvilkt svītru vispār šim procesam. Tāpēc daudzos gadījumos šiem likumiem un šiem lēmumiem nav virzības uz priekšu. Es no savas puses apsolu, Ģēģera kungs, visus Lauksaimniecības ministrijas iesniegtos priekšlikumus, kā jūs nosaucāt– vienpa­dsmit, tuvākās nedēļas vai pusotras laikā pavairot, lai izsniegtu visiem deputātiem. Tad, bez šaubām, visiem būs skaidrs, cik unikāli ir šie priekšlikumi, lai nebūtu nekādu apvainojumu, ka Lauksaimniecības komisija ir tos visus nobremzējusi.

Nākamais. Es gribu tomēr vērsties arī pie atsevišķām komisijām un pie valdības kopumā. Tātad likums par pašpārvaldi. Cienījamā Likumdošanas komisija, vai patiešām Špoģa kunga izstrādāto likumprojektu nevar virzīt uz priekšu? Es saprotu, ka jums kantes rīvē tas, ka tur kaut kas nav ierakstīts par citām sabiedriskajām un politiskajām organizācijām, bet, manuprāt, tikai tādēļ vien, ka tas vismaz lauksaimniecībai ir nepieciešams, to varētu tomēr virzīt uz priekšu. Es saprotu, ka ar pārstrādes uzņēmumiem, ar agroservisa uzņēmumiem par zemes privatizācijas jautājumiem ir bezcerīgi runāt, jo pašreizējās komisijas vienkārši nespēj šos likumprojektus izstrādāt, un valdībā tie, paldies Dievam, pusotra gada tiek izstrādāti un ir apstājušies.

Bet es te vēl gribētu runāt par tādām sīkākām lietām, par to pašu konsultatīvo dienestu. Stefans Rāzna kopā ar saviem kolēģiem patiešām izstrādāja šo projektu, bet arī tas tagad ir pazudis. Stefans gan līdz galam neizteicās, bet tagad ar nolikumu tiek izveidots konsultatīvais dienests. Bez šaubām, ka tie paši cilvēki, kas bremzēja iepriekšējos procesus, ir atkal tagad iekšā konsultatīvajos dienestos, un paldies Dievam, ka viņi tur būs.

Visbeidzot jautājumi arī par naudas lietām. Es domāju, ka parlamentam nevarētu pārmest, ka pagājušajā gadā tas nebūtu risinājis jautājumus par naudas lietām. Bet šie līdzekļi ir pazuduši. Un es ļoti lūgtu tomēr cienījamo Budžeta komisiju kopā ar finansu inspekcijām paanalizēt šos materiālus un izsniegt visiem deputātiem atkal, tajā skaitā arī mūsu iepriekšējiem runātājiem, kādā veidā tad šie līdzekļi ir izlietoti, un tad mēs varēsim runāt tālāk par kreditēšanas jautājumiem.

Es saprotu, ka Berķa kungs ļoti klasiski ir izrakstījis, kas 20.–30.gados bija Ulmaņa valdībā par šiem jautājumiem runāts, kādā veidā kreditēt zemnieku saimniecības, bet mēs šos norakstītos noteikumus nevaram ar valdību un banku parlamentā apstiprināt jau trīs mēnešus. Es domāju, ka operativitāte šinī jautājumā ir patiešām ļoti “operatīva”.

Tāpēc es vairāk neko šajā reizē negribu pateikt, es vienkārši gribētu lūgt visus ķerties pie darba un varbūt aizmirst šos personīgos apvainojumus, kurus mums izdodas katram ļoti veiksmīgi izteikt, arī man šodien. Tāpēc es atvainojos, ja esmu kādam arī tā pateicis, es domāju, ka Latvijas nebūs bez ražošanas un tai skaitā bez lauksaimnieciskās ražošanas. Mēs, bez šaubām, varam atvērt tirgu Rietumiem, bet nebūs Latvijas, jo lauksaimnieciskā produkcija ir stratēģiska prece, un katrā valstī, arī Skandināvijas valstīs uz akmeņiem, ir sapratuši, ka jāaudzē pārtika. Mums ir daudz labāki apstākļi, bet mēs vienkārši nespējam mobilizēties šim darbam. Tāpēc es aicinātu tomēr visus ķerties 1992.gadā pie darba, un tad varbūt arī būs rezultāti. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ivar Godmani!

I.Godmanis: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamo sēdes vadītāj! Es nezinu, pirmā mana vēlēšanās ir kaut kā ierobežot emocijas, vismaz savas. Es te esmu paņēmis cenas, sākot no 10. līdz 3.janvārim, un pateikšu, kas notika Igaunijā, kad tur atbrīvoja cenas. 15.jūlijā, paturot dotāciju uz pienu un maizi, ko viņi patlaban vēl dara un kādēļ piena praktiski nav nemaz un maize ir jāpērk, cauru dienu stāvot rindā, un vēl trakāk. Tur ir pateikts, ka krona būs tūlīt, un nu ir vakars. Ja mēs jau apmēram pusgadu iepriekš pasludināsim, ka esam sākuši ieviest latu, tad būs tas process, kas notiek Igaunijā. Tas ir ļoti vienkāršs: neviens nedod vairs neko, pienu pārtaisa sviestā, gaļu nenodod, lopus nenodod, gaida kronu. Ja mēs aiziesim pa tādu ceļu, izziņojot, ka ieviesīsim latu kaut kur trīs mēnešu laikā, tad neviens jums negarantēs nekādas produkcijas nodošanu.

Bet kur bija galvenā starpība? Apjoma ziņā un cenu ziņā. Mēneša laikā nav lēciena cenās. Igaunijā, atlaižot cenas, apjoms nokrita par 40–50 procentiem gaļas produktiem, par 70 procentiem– desu izstrādājumiem, piena izstrādājumiem– apmēram par 50 procentiem, plus cenas “nolēkāja” apmēram 60–70 procentu ietvaros. Mēs no tā esam izvairījušies. Vai tas ir pozitīvs vai negatīvs rezultāts, spriediet paši. Es esmu viennozīmīgi pārliecināts, ka tas ir pozitīvs darba rezultāts, ko pamatā izdarīja Lauksaimniecības ministrija kopā ar tirgotājiem, pret kuriem, man tā teikt, ir īpaša attieksme.

Nākamais. Mēs, protams, varējām izvēlēties citu variantu: mēs varējām uzlikt cenas, kas darbojas katru dienu. Tomēr mehānisms, ka cenas katru nedēļu tiek saskaņotas, kad no rajoniem ievēlētas personas ierodas kopā ar pārstrādātājiem un tirdzniecības pārstāvjiem un vienojas par cenu līmeni nedēļai, es uzskatu, ka tas ir optimāls variants. Šis mehānisms ir pamats lauksaimniecības produktu biržai, kurā pārstāvji piedalīsies slēgti.

Nākamais. Atcerēsimies pagājušā gada sākumu! Kāds ir mūsu galvenais uzdevums lauksaimniecības cenu politikā? Mūsu galvenais uzdevums ir izmainīt cenu struktūru, vissmagākajiem, visnepatīkamākajiem veidiem izmainīt cenu struktūru, kas ir 70 gadu laikā sakropļota. Ja gaļa maksāja 2 rubļus, kā tas bija agrāk, tā bija pilnīgi izkropļota cena. Lai izveidotu cenu struktūru pasaules struktūru līmenī, cena jāceļ 25–30 reizes. Es jums varu atnest aprēķinus, kur tas viss ir solīdi izrēķināts. Ar vienu rāvienu to izdarīt nevar. Tāpēc mēs taisījām divus gājienus– no sākuma pacēlām cenas piecas reizes un tagad, atbrīvojot cenu, pienāca vēl piecas reizes klāt. Principā faktiski esam gandrīz sasnieguši normālu cenu: litrs benzīna, litrs piena… Vēl nav panākts līdz galam gaļai un degvīnam. Faktiski ir zināma pasaules cenu struktūra, kuru esam panākuši. Jautājums, ka šī cenu struktūra nav patīkama patērētājiem. Tāpēc tagad mēģinām kaut kādā veidā mainīt šo minimālo algu, kuru arī esam iesnieguši.

Tātad, cienījamie lauksaimnieki, kas visvairāk emocionāli šeit uzstājas, vai valdība ir vai nav izpildījusi galveno nosacījumu cenu politikā attiecībā pret laukiem? Es gribētu dzirdēt viennozīmīgu atbildi no tiem, kuri šeit uzstājās. Es apņemos ar pilnu atbildību teikt, ka valdība to ir izpildījusi.

Tagad jautājums– kas nav izpildīts? Divi sīki momenti. Pirmais: kāpēc pārstrādei ir ierobežota rentabilitāte ar 15 procentiem? Viņi izmanto šo rentabilitāti labākajā gadījumā par 9–10 procentiem. Ne visu, jo mēs viņus 70 gadus turējām uz diviem un trim procentiem. Ja mēs gribam, lai mums vispār kaut ko pārstrādā, tad ir jādod cilvēkiem tiesības nopelnīt. Es pats personīgi esmu apbraukājis piena kombinātus, gaļas kombinātus. Tas ir vienīgais variants, ka vispār strādās.

No otras puses, cienījamie lauksaimnieki! Visos valdības un operatīvajos komisiju lēmumos ir ielikta norma, ka katrs kolhoznieks, katrs zemnieks pa tiešo var tirgot un pa tiešo pārstrādāt produkciju. Viņš paņem, piemēram, govslopu, aizved to uz gaļas kombinātu, pārstrādā, paņem atpakaļ un pats pārdod. Paņem visas tirdzniecības atlaides sev. Kāpēc to tagad ir grūti izdarīt? Benzīna jautājuma dēļ, tam es piekrītu. Ja mēs atrisināsim benzīna jautājumu, visa šī problēma pazudīs. Tātad esam radījuši augsni konkurencei valsts pārstrādes uzņēmumiem.

Tālāk runāsim par tirdzniecību! Kā jūs domājat, kādu tirdzniecības atlaidi ir noteikusi Krievijas valdība brīdī, kad tā atbrīvoja cenas? Krievijas valdība sākumā cenas pacēla fiksēti, bet pirmajās trīs dienās, ieraugot, ka pilnīgi nav produktu, jo koeficienti ir par mazu (mūsu koeficients pagājušo gadu bija 5, viņiem koeficients ir 3), viņi pakāpeniski katru dienu laiž vaļā produktiem cenas. Šeit emocionāli uzskata, ka Latvijā ir traģiska situācija ar pārtikas produktiem visos veikalos. Es palūgšu aizbraukt uz Maskavu un iepazīties ar 250 un 280 rubļu valsts cenām gaļas un desu veikalos un to kvantumu, un es jums iesniegšu datus par jebkuru Latvijas rajonu, kādus produktus un kādā apjomā tur var nopirkt. Un tad izrādīsies, ka pilnīgi visos Latvijas rajonos jūs iegādāsities labu pārtiku, atskaitot Rīgu, kur mēs varam nosegt tikai par divām pozīcijām– maizi un govs gaļu, jo tik tiešām ar cūkgaļu mums ir problēmas sakarā ar graudiem un tā tālāk.

Tātad vēl viens sīks pozitīvs rezultāts pie šīs cenu atbrīvošanas: pārtika mums ir, cienītie lauksaimnieki!

Nākamais. Tā atlaide, ko noteica Krievija, ir 25 procenti tirdzniecībā uz jebkuru produktu. Mēs noteicām 15 procentus gaļai, 20 procentus– pienam un 25 procentus– maizei. Atdodot veikalus pārstrādes uzņēmumiem, atdodot veikalus piena kombinātiem, gaļas kombinātiem (“Minska” tirgojas ar Jēkabpils produktiem, “Dole” tirgojas ar Balvu produkciju), parādās konkurence starp pārstrādājošiem uzņēmējiem Rīgā. Tas nozīmē, ka Rīgā pie augstākas cenas nāk iekšā laucinieki un pārdod arī privātie. Tas ir slikts process vai labs process? Paši izdomājiet!

Tagad nākamais. Tas, par ko te visi, protams, atļaujas ironizēt un tā tālāk. Kas mums šo līdzsvaru var izjaukt? Ir trīs faktori. Pirmais faktors ir– paaugstināt minimālo algu. Mums visiem ir absolūti skaidrs (un lauciniekiem pirmām kārtām), ka lauksaimnieciskā produkcija netiek vairāk saražota, it sevišķi šinī periodā, kad mēs izejam piena saražošanas minimumam cauri decembrī. Mēs tagad no 280, ja jūs pieņemsiet, pacelsim līdz 460. Vidējā alga būs 1000 rubļu. Pēc aptaujas, ko veic katru nedēļu valdība, tā ir tā nauda, ko cilvēki uzskata kā izdzīvošanas naudu. Produktu skaits nepieaug, nauda pieaug divreiz. Kāds no tā rezultāts? Triviāls… Produktu mazāk vai cenas augstākas. Tas ir pirmais destabilizējošais faktors.

Otrs destabilizējošais faktors ir degvielas jautājums. Šodien pulksten divos mēs pieņemam lēmumu par to, par ko esam vienojušies ar Krievijas valdību. Nupat tikāmies ar Ventspils vadību, nupat tikāmies ar “Latvijas naftas” vadību, ka no katra litra dīzeļdegvielas, benzīna un tīrās naftas 6 procenti natūrā tiek nolieti Latvijas tvertnēs. Mēs neprasām dolārus, neko, bet no katra litra 6 procenti tiek nolieti. Tāda vienošanās ir ar Krievijas valdību, un mēs to izpildām no šodienas. Tas ir tas pamats, ar ko acīmredzot varēsim izdzīvot. Es neticu nekādām tiešajām piegādēm.

Trešais moments. Lai mēs varētu laukos izdzīvot, trešais moments ir, kā atprečot lauciniekiem naudu. Es gribu šeit vēlreiz runāt, lai būtu saprotams deputātiem pilnībā. Ja lauciniekiem būs tikai nauda un nebūs, kur to naudu tērēt, lauksaimniecības produktu Rīgā nebūs, Ventspilī nebūs, Liepājā nebūs. Tāpēc valdība ir pieņēmusi un pieņem lēmumus par pilnīgu tirdzniecības pārstrukturēšanu, bāzu pārslēgšanu un preču tiešu realizēšanu laukos pamatā caur Latvijas patērētāju biedrībām.

Nākamais moments. Šeit ir armija. Tā patērē trešo daļu, gandrīz ceturto daļu gaļas, nevis tā, kā “Neatkarīgajā Cīņā”, kur 700 tūkstoši tonnu ierakstītas 7 tūkstošu tonnu vietā… Jā, ar armiju, kamēr tā šeit ir, ir ļoti vienkārši. Cik tā ņem pienu, gaļu un tā tālāk, tik maksā naftu. Bez diskusijām. Tas jau realizējas šodien un tā tālāk.

Tagad par mūsu perspektīvu, par ko Lucāna kungs runāja. Tas, ko es tagad pateicu, ir situācija, kāda tā ir, un tie destabilizējošie faktori, kas to var iespaidot.

Attiecībā uz algu. Mēs nedrīkstam laist šo naudu un spiest uz pārtikas produktu tirgu, kamēr nav vairāk pārtikas saražots, jo tad pārtikas būs mazāk, cena augstāka. Bet mums šeit nāks klāt apkure, elektrība, jo igauņi mums prasa 20 kapeikas par kilovatstundu. Protams, mēs liksim valsts uzņēmumiem vairāk maksāt, bet arī privātajiem būs jāmaksā. Plus apkure.

Es domāju, ka ir tikai viens ceļš, proti, tie 20 tūkstoši zemnieku, kuri sāka strādāt pavasarī, ja valdība viņus līdz tam laikam apgādās ar nepieciešamajām divām minimālajām lietām– ar nepieciešamajiem apģērbiem, ko uzģērbt virsū strādājot, plus arī ar luksusa precēm (arī tās uz laukiem pārslēgsies). Lai katrs rajons izlemj! Viens liks talonus, cits pārdos par pasaules cenām. Ja Bezmēns ar Aizezeru saka, ka viņi par pasaules cenām savā rajonā var pārdot 16–20 tūkstošus televizoru… Lūdzu. Ja Jelgavas pilsēta uzskata, ka viņi laukos vai rajonā realizēs par savu čeku grāmatiņu, lūdzu, valdība tur iekšā nejauksies. Tātad tas tiks realizēts, un to mēs arī darīsim.

Par pašu reformu. Es tomēr šeit saskatu atsevišķu runātāju runās absolūti tīru politiku. Es šeit nesaskatu ekonomiskās rūpes, es saskatu tipisku politiku. Kā jau es teicu, lielai daļai rūpniecības vadītāju, ar kuriem es tikos nesen, ir sagrūsta vesela ideoloģija galvā. Tā centralizētā ministrija, ar kuru viņi strādāja 50 gadus, apejot jebkādus starpvaldību nolīgumus. Šobrīd tas priekš viņiem ir krahs, ka šogad nav šo centrālo ministriju un ka jāgriežas pie šiem nelaimīgajiem starpvaldību līgumiem.

Tāpat, cienījamie deputāti, krahs vienam otram deputātam ir sācies galvā ar to brīdi, kad kolhozs ir pārstājis eksistēt. Es negribu slēpt, ka tā ir tipiska politika un ka tā ir politika, ar kuras palīdzību grib panākt, lai kolhozi eksistētu mūžīgi, un tā tālāk. Es pateikšu skaidri savu nostāju. Te nebūs nekādu diskusiju. Es uzskatu, ka nevajag psihot. Punkts1 un punkts 2– nevajag psihot. Privatizācijas komisija, kas radīta Augstākajā padomē un kuru vada Apinītis, uzsāka darbu, pārbauda, lai netaisa “falšas” paju sabiedrības, holdinga sabiedrības, kuras izveido vienkārši tā, ka kolhoza 25 mazajās neražojošajās tehnoloģiskajās vienībās katrs vienības priekšnieks izveido padomi jeb izpildvaldi, kuras priekšsēdētājs ir arī reizē kolhoza bijušais priekšsēdētājs. Var arī tā rīkoties. Es domāju, ka tā būs “falša” privatizācija. Lūk, šī Privatizācijas komisija strādā. No tiem 20 000 zemnieku valdība centīsies noturēt viņus visus, bet mēs esam reāli cilvēki, visus nenoturēt.

Un beidzamais. Nekas nesanāks, ja nebūs katram savs rēķins. Tātad bankas jautājums ir pilnīgi atsevišķs. Par privatizāciju otrā kārtā sāk runāt tikai tad, kad ir valsts banka, kur valdība un parlaments ieliks statūtu fondu, kur sākumā vajadzēs izdot naudu, cilvēki ķīlās savu zemi iekšā, saņems šo naudu kā aizdevumu, pirks, šo ārzemju aizdevumu dzēsīs un ķīlās iekšā savu zemi. Es absolūti nedomāju, ka vajadzētu ieiet atkal vecajās diskusijās, vai vajag taisīt zemes reformu, 92 procenti zemes ir sadalīts.

Es ļoti atvainojos, Rīgas rajons tiks īpaši izskatīts, un Ruško kungs tiks uzklausīts ļoti kritiski. Šeit ar vispārīgām frāzēm cauri netiks neviens, ne Ruško kungs, ne arī pagastu zemes komisiju priekšsēdētāji. Vienkārši netiks cauri. 91 procents privātajiem ir izskatīts, līdzīgs skaits ir kopsaimniecībām, atpakaļsoļu nekādu. Ja kāds iedomājas man iestāstīt, ka mēs tagad strādājam 75–78 procentu līmenī pēc apjoma, tad neviens zemnieks uz pagājušo gadu, kaut tas ir rezultāts no reformas… Tad es cienījamo kungu aizsūtu pēc statistikas uz Igauniju un Lietuvu, kur nav šīs reformas un kur ir 60 procenti, 50 procenti un tā pati reorganizācija.

Es vēlreiz gribu teikt, ka pret lauciniekiem valdība ir izpildījusi savu solījumu par to, ka cenas mēs viņiem esam atbrīvojuši. Viņiem ir jāmācās pārdot savu produkciju un ir jāizārstējas no divām slimībām, no kurām nespēj izārstēties bijušie kolhozu priekšsēdētāji, acīmredzot ne tikai viņi vien. Pirmā slimība– lēta lopbarība. Lēta lopbarība no Amerikas caur Krieviju, kas maksā tikai Krievijas maksu. Otrs– lēta degviela. Šo te divu lietu Latvijā vairs nekad nebūs. Tā ka būsim tik laipni, runāsim un domāsim, kā to lauksaimniecību virzīt pie šīm dārgajām produkcijām. Neviena valdība jūs no šīs situācijas neizglābs.

Priekšsēdētājs: Deputāt Aleksejev!

A.Aleksejevs: */Cienījamie kolēģi! Runāt pēc premjerministra, protams, ir ļoti grūti. Es teiktu, ka viņš ir nepārspējams optimists. Es domāju, ka pēc viņa šodienas uzstāšanās visiem ir radusies pārliecība, ka viss norit teicami un mums nekādu problēmu nav. Bet es tomēr premjerministra kungam gribu uzdot vienu jautājumu, ļoti vienkāršu jautājumu. Kā nākamgad, pēc jūsu zīmētās tik brīnišķīgās ainas, palielināsies gaļas, piena, graudu ražošana? Es domāju, ka tas ir galvenais jautājums. Es varētu jums pastāstīt daudz īsāk, ja būtu nosaukti daži skaitļi.

Šodien mēs un jūs esam nonākuši situācijā, kad Latvijas tauta ir vistuvāk īstam, nevis izdomātam genocīdam, pret kuru mēs cīnījāmies ar dziesmām un plakātiem. Šodien jautājums nostādīts tā: mūsu iedzīvotāji nepaēd, nesaņem nepieciešamos pārtikas produktus, pirmām kārtām bērni. Tāpēc es nekādā ziņā nevaru piekrist tam, ka mēs varētu pilnīgi pārslēgties uz ekonomiku, aizmirstot par mūsu pieņemto lēmumu morālo pusi. Uzskatu, ka šodien ir pienācis brīdis aktīvai darbībai, bez atrunāšanās un optimisma sākt konkrētu lēmumu pieņemšanu. Šajā ziņā mēs un jūs kā deputāti neesam pavisam bez vainas. Nākas atcerēties, cik reizes esam atteikušies apspriest jautājumu par brīvajām cenām, par lauksaimniecības attīstības stratēģisko politiku. Šos jautājumus ir pacēlusi ne tikai opozīcija, bet arī lauksaimniecības speciālisti.

Šodien, kad es klausījos Ģēģera kungu, man radās pārliecība, ka mēs jau ļoti daudz esam pazaudējuši. Kāds tam ir pamats? Pirmais. Ģēģera kungs solīja, ka viņš izstrādās lauksaimniecības attīstības stratēģisko plānu. Tūlīt rodas jautājums. Ja viņam tāda plāna nav, tad ko gan viņš no lauksaimniecības gaida? Un kurš gan tad pārliecinošāk mūsu priekšā uzstājas– Ģēģera kungs vai Godmaņa kungs, jo arī viņam lauku attīstībai nav sava stratēģiskā plāna.

No otras puses, lūk, mazs piemērs, kuram es pievērsu jūsu uzmanību. Tā ir valdības attieksme pret deputātu pieprasījumiem. Ģēģera kungs vairāk nekā pusgada laikā nav atradis iespēju atbildēt uz pieprasījumu par cīņu pret leikozi. Bet tā taču ir ļoti svarīga programma, tas ir mūsu ganāmpulku liktenis. Un, ja pašreiz stratēģiska plāna cīņai pret leikozi nav, to Ģēģera kungs vēl tikai sola, ka tādu izstrādās, tad jājautā, kāda ir mūsu politikas mērķtiecība lopkopības nozarē?

Es gribētu pievērst jūsu uzmanību arī jautājumam par mūsu cenu politiku, kas, manuprāt, ir absurda. Cenas ir cēlušās, bet arī rindas veikalos, pretēji Godmaņa kunga solījumiem, ir palielinājušās. Viņš teica, ka cenas jāpaceļ līdz tādam līmenim, lai plaukti veikalos nebūtu tukši un deficīta preču pārdošanā nebūtu jāsauc palīgā milicija. Šodien izrādās, ka rindas nav samazinājušās, jo plaukti tukši. Kāds tam iemesls? Godmaņa kungs, ļoti žēl, ka jūs neejat uz veikalu, jo tad jūs redzētu, ka visi veikali, kuros bija pašapkalpošanās, ir likvidēti, piena un maizes veikalos rindas ir mākslīgi radītas, jo veikalu caurlaidība ir samazināta, valdība to nekontrolē, papildizdevumi ir palielinājušies! Teiksim, šodien veikals par gaļas kilograma pārdošanu saņem apmēram 7–8 rubļus. Veikals! Bet agrāk tirdzniecības izdevumi bija 11 procenti, veikaliem ar to pietika. Par ko tas liecina? Tas liecina, ka mēs par tām lietām nedomājam.

Es gribētu griezties pie jums, cienījamie deputāti! Nezinu, vai no Godmaņa kunga un ministra kunga runām šodien mēs varam spriest par mūsu lauksaimniecības stāvokli. Varbūt vēl ir nepieciešama šī jautājuma papildu apspriešana. Kopā ar speciālistiem. Taču man ir radies viedoklis, ka lauksaimniecības ministrs ir galēji neveiksmīga figūra šajā ministrijā, kas nespēj pildīt viņam izvirzītos uzdevumus. Un es ierosinu, lai mūsu lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija pamatīgāk izpēta šo jautājumu un iesniedz Augstākajai padomei savus priekšlikumus./

Priekšsēdētājs: Deputāt Apinīti!

No zāles: Vai es drīkstētu vienu uzziņu? Šeit notiek cilvēku maldināšana.

Priekšsēdētājs: Vienu mirklīti! Apinīša kungs uzstāsies, pēc tam Preinberga kungs varēs dot uzziņu.

G.Preinbergs: Paldies.

A.Apinītis: Cienījamo priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Skatoties uz šo zāli, kad tika izskatīts lauksaimniecības jautājums, vismaz stāvot šajā tribīnē, šis skats ir apmēram vienāds ar to, kā bija tajā brīdī, kad mēs pagājušā gada 21.jūlijā pieņēmām likumu par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju. Šīs rindas bija varbūt tikai nedaudz kuplākas nekā šobrīd. Tāpat ir daudzos gadījumos pēdējā laikā attiecībā uz visu, kas ir saistībā ar lauksaimniecību. Tādēļ nevainosim tik daudz tos likumus, kādi tie mums iznākuši pieņemšanas procesā, un atcerēsimies vēl to, ka šajā tribīnē vairākkārtīgi, vēršoties ar jautājumu par privatizācijas jautājumu sarakstu apstiprināšanu un par specializētām valsts saimniecībām, trīs reizes tas tika diskutēts un kvoruma pēc to nevarējām varbūt pieņemt, bija arī citādi iemesli, varbūt nedaudz politiski iemesli. Tādēļ paskatīsimies katrs uz sevi, cik konkrēti esam šajā likumdošanā gājuši iekšā, palīdzējuši, traucējuši. Es gribētu teikt, ka arī traucējuši ar savu klātneesamību. Bet tās ir varbūt emocijas.

Varbūt par to, ko es domāju par lauksaimniecības uzņēmumu– kolhozu– privatizācijas likumu, un par to, ka es saredzu, ka var būt grūtības, kas šobrīd man nav zināmas, attiecībā uz zvejnieku saimniecībām, jo tas no laika gala man bijis tāds jājamzirdziņš. Bet es ceru, ka mūsu Jūras lietu komisija šīs problēmas atrisinās.

Kas attiecas uz lauksaimniecības uzņēmumiem un lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju, šobrīd man radās tāds viedoklis, ka gan mēs, gan cilvēki laukos, gan speciālisti, gan ierindas cilvēki ir veco stereotipu varā, ka viņiem vajag precīzu informāciju, precīzu priekšrakstu, ko katrā mirklī darīt. Es to raksturotu tā: no rīta pamostoties, kura acs jāatver pa priekšu, kura pēc tam, kā jāizkāpj no gultas, kas jādara pēc tam un tā tālāk.

Šis likums ir uzrakstīts pēc citādiem principiem. Likuma autoriem bija doma dot cilvēkiem izvēles iespējas. Nedzīt cilvēkus kaktā, ļaut viņiem izvēlēties daudzus variantus. Varbūt arī tādēļ šis apjukums. Vienkārši cilvēks neuztver– kā tad tā: man nav pateikts priekšā, kas tad precīzi man ir jādara. Bet likums ļauj izvēles brīvību. Es šeit saskatu problēmu, ka cilvēki neapzinās to, ka likums atļauj veidot daudzas sabiedrības un daudzko darīt.

Un par vēl vienu problēmu. Es ceru, ka neesmu redzējis šo dokumentu (jo varbūt pēcpusdienā tas bija parakstīts) par pamatlīdzekļu pārcenošanu. Man būtu liels lūgums, ja tas vēl nav parakstīts, precīzi formulēt, ka uz lauksaimniecības uzņēmumiem kategoriski nevajag attiecināt šo pārcenošanu. Ja tas tā nav, tad tas ir ļoti labi, jo tas varēja izraisīt šoka reakciju. Jūs saprotiet: šobrīd aprēķinātās pajas taču ir valūta! Praktiski tā ir stabila valūta, jo katrai pajai, pareizi to rēķinot, ir pretī konkrēts segums, materiāls segums, konkrēta manta. Tādēļ varbūt arī visu cienību Lauksaimniecības ministrijai, kas gribēja un arī varbūt šobrīd grib šīs fermas ierakstīt likumā, lai tās varētu pārdot un realizēt par rubļiem.

Šeit ir divas problēmas. Ja tiešām fermas saimnieki, kolhoznieki, sovhoza strādnieki uzskata, ka tās ir jāpārdod, likums to neaizliedz darīt. Kāds ierēdnis Tieslietu ministrijā izsūtījis apkārtrakstu, ka tā nevajadzētu darīt. Bet likums to neaizliedz. Tas ir pirmkārt. Bet otrkārt, ja jums iznāk saskare ar šādiem gadījumiem, jāievēro divi principi, proti, lai tas notiktu atklāti, lai viens saimniecības vadītājs vai divi speciālisti mazā lokā nerealizētu šīs mantas, bet lai šis process notiktu atklāti, apzinoties, ka mēs par rubļiem pārdodam valūtu. Bet tas neizslēdz iespēju, ka tas arī ir iespējams.

Tad par to visu procesu un par to, kādēļ mums ir šīs emocijas. Varbūt nedaudz var politiskajā ziņā piekrist Ziediņa kunga uzdotajam jautājumam. Vēl jo vairāk, ka es te tik retas rindas šobrīd redzu. Tas ir viens.

Un otrs. Mana dziļākā pārliecība, ka šīs pārmaiņas laukos apzināsimies. Tā taču ir milzīga pārmaiņa cilvēku psiholoģijā, mantiskajās attiecībās. Lauku cilvēki nekad nav bijuši šādas izvēles priekšā. Ja premjerministrs vakar teica, ka lauciniekiem ir pa tiem gadiem tā partija prātu sagrozījusi, es domāju, ar kādām problēmām pilsētnieki sastapsies tad, kad arī pie viņiem notiks un sāksies reālā privatizācija. Bet šobrīd tas uzpeld tikai laukos, jo tur šis process iet vaļā.

Es esmu kategoriski pret to, lai mēs šajā brīdī kardināli un strikti mainītu privatizācijas likumu. Tāpat arī zemes reformas likumu. Es uzskatu, ka to šobrīd darīt nevar. Jā, ir jāskaidro šis likums, ir jāskatās, vai to precīzi pielieto un vai šis process notiek visur republikā un kā tas ir. Es personīgi esmu pret to, lai mainītu likumu.

Priekšsēdētājs: Tātad vārds īsai izziņai deputātam Preinbergam un jautājums deputātam Berķim, vai viņš ir gatavs. Laikam nav gatavs atlikušajās divās minūtēs debatēt? Paldies.

Vārds deputātam Preinbergam.

G.Preinbergs: Cienījamie kolēģi! Es uzziņai gribu izteikt dziļu sašutumu par Aleksejeva kunga demagoģiskajiem meliem šeit, parlamentā. Aleksejeva kungs veltīgi apvaino Ģēģera kungu, maldina Augstāko padomi un šeit klātesošos preses pārstāvjus leikozes jautājumā. Ja cilvēks nav kompetents kādos jautājumos, viņam ir jāstāv klusu vai arī šī patiesība jānoskaidro. Govju leikoze nav gripa, ko var izslimot un pēc tam dzīvot tālāk. Arī vēl jāšaubās, kāds ir pēcgripas stāvoklis. Kopš leikoze konstatēta Latvijas Republikas saimniecībās, šāds leikozes apkarošanas plāns pastāv gan republikas, gan rajonu, gan katras saimniecības ietvaros. Tā nav taisnība, ka tā nav. Šis plāns, protams, joprojām tiek pilnveidots, izmantojot ārzemju pieredzi, jaunas diagnostikas metodes. Aleksejevam es iesaku izlasīt vakardienas “Neatkarīgajā Cīņā” rakstu tieši par leikozes jautājumu, ko rakstījis profesors Zālamans Maņevičs. Bet diemžēl mani vārdi jau, protams, adresātu neaizsniegs, jo cienījamais Aleksejeva kungs kā vienmēr ir izskrējis pēc tiem pašiem trūkstošajiem lopkopības produktiem, ar ko apgādāt savu badā mirstošo ģimeni. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Berķa kungs, laikam gan nebūtu vairs nozīmes, jo izrādās, ka ir vēl citi debatētāji pierakstījušies. Tā ka laikam tomēr pēc pārtraukuma, tad jūs varēsit normāli debatēt.

Pārtraukums līdz pulksten 15.00.

(Pārtraukums)