Vakar, 16. februārī, Rakstnieku namā tika atzīmēta Lietuvas valstiskuma atjaunošanas 82. gadadiena

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Lietuvas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Petrs Vaitiekūns, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks, literāts Knuts Skujenieks              &n Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Jūsu ekselence, dāmas un kungi, cienījamie dzejnieki un tulkotāji!

Šodien mēs piedalāmies Lietuvas Neatkarības svētku atzīmēšanā un darām to ar prieku, jo ģeogrāfiski Lietuva mums ir kaimiņš, politiski — mūsu sabiedrotais, pēc etniskās izcelsmes mēs esam radi, pēc valodas tuvības — brāļi.

Uzruna Lietuvas valstiskuma atjaunošanas 82.gadadienā Rīgā, Rakstnieku savienībā, 2000.gada 16.februārī

Ar Lietuvu Latvijai ir visciešākā vienotība mūsu vērtībās, mūsu izpratnē par to, kādu valsti un sabiedrību vēlamies veidot. Mums ir pilnīga vienotība par to, kurp mēs, visas trīs Baltijas valstis, kopā vēlamies virzīties nākamo gadu laikā. Mums ir pilnīga vienprātība par to, ka mēs esam no Eiropas vardarbīgi atrauta daļa, kas tagad atgriežas savā īstajā vietā — vienā kopībā ar citām Eiropas valstīm. Mums ir arī pilnīgi vienota izpratne par to, ka mūsu drošība mums ir jānodrošina ne tikai pašu spēkiem vien, kas nekad nebūs pietiekami, bet ciešā sadarbībā visām trim Baltijas valstīm kopā, ar laiku iekļaujoties NATO aliansē.

Es piezvanīju Lietuvas prezidentam Adamkus kungam un personīgi sveicu viņu Lietuvas valsts neatkarības svētkos, un viņš ar prieku man stāstīja, ka, neraugoties uz grūtībām, kas Lietuvai, tāpat kā mūsu zemei, šobrīd ir jārisina, tur valda liels patriotiskā pacēluma noskaņojums. Viņš ir bijis laukos un viesojies skolās, kur bērni un jaunieši ar īpašu sajūsmu gatavojās šodienas svētkiem.

Es priecājos būt klāt šajā sarīkojumā, kur mēs piedalāmies Lietuvas svinībās, un īpaši prieks ir par to, ka šodien mums būs iespēja ne tikai formāli apliecināt savas simpātijas un vienotību ar Lietuvu, bet arī ieklausīties lietuviešu kultūrā, jo mūsu tautām ir nepieciešams vienai otru vēl tuvāk un dziļāk iepazīt.

Raugoties uz lietuviešu literatūru, mēs redzam radniecīgus vaibstus, gluži kā sastopot kādu attālāku radinieku, ko kādu laiku nebūtu redzējuši. Atpazīstam kādu smaidu, kādu žestu, kas mums ir pazīstams pašiem no savas ģimenes, bet tajā pašā laikā tur parādās arī kas oriģināls, svaigs. Latviešiem šāda sastapšanās var tikai bagātināt mūsu pašu kultūras apvārsni. Interesanti, ka lietuviešu literatūrā parādās dažādi jēdzieni un priekšstati, ko mēs pazīstam savā kultūrā un literatūrā, bet tie vienmēr parādās tomēr savā savdabīgā veidolā, gaismā. Ja mums ir kopīgi tādi simboli kā ābele, tad tikai lietuviešu literatūrā jūs atradīsit ābeles, kas lido pa gaisu. Tāpat ir arī ar citiem tēliem, tādēļ ar lielāko prieku gaidu šīs pēcpusdienas turpinājumu.

Ar savām domām — Pēteris Zirnītis un prof. Ķēstutis Nastopka

Uzruna Lietuvas valstiskuma atjaunošanas 82.gadadienā Rīgā, Rakstnieku savienībā, 2000.gada 16.februārī

Lietuvas vēstnieks Petrs Vaitiekūns:

Jūsu ekselence Prezidentes kundze! Dāmas un kungi!

Ļaujiet jūs apsveikt Lietuvas valsts atjaunošanas dienā un pateikties par to, ka esat sanākuši atzīmēt mūsu 82. Neatkarības gadadienu. Esmu pateicīgs Latvijas rakstniekiem, kas laipni piekrita svinību rīkošanai šajā skaistajā namā.

Mūsu tautas un valstis ir īpaši tuvas ar savām saknēm, ar pēdējā gadsimta vēsturi, ar atzīstamajām vērtībām un ar mūsdienu mērķiem. Tāpēc domāju, ka valsts svētku atzīmēšana ļoti labi sader ar nelielu kultūras kopdarbības notikumu — lietuviešu un latviešu dzejas vakaru.

Tauta un tās kultūra ir neatdalāmas lietas. No kādreiz lielās baltu tautu saimes, kas savu vēsturi mēro tūkstošgadēs, esam izdzīvojuši tikai mēs — lietuvieši un latvieši. Esam izdzīvojuši, jo pratām labāk par citiem nosargāt savas saknes, kā arī piemēroties nelabvēlīgiem vēstures apstākļiem. Esam spējuši rast perspektīvu līdzsvaru starp patriotismu un modernumu.

Ikviena paaudze šo problēmu risināja savā veidā, taču mēdza to risināt tautas saglabāšanas labad. Mūs arī sagaida ne visai viegls uzdevums — meklēt atbildi uz līdzīgu jautājumu: ko nozīmē būt modernam XXI gadsimta Lietuvas (Latvijas) patriotam Eiropā, kas sākusi apvienošanos? Esmu pārliecināts, ka jaunatni spēj aizraut nevis muzeja putekļiem klāts, bet tikai tāds patriotisms, kurā skan nākotnes izaicinājums, kura labā jāziedo visi spēki un varēšana un kur nekas nav iepriekš izlemts, un panākumi nav automātiski garantēti.

Kādas līdz šim dzīvas un lepnumu izraisošas savas tautas vērtības rodam vēsturē? Sniegšu dažus faktus. Gandrīz pirms 500 gadiem Lietuvas Dižkunigaitijas Seims pieņēma visas Eiropas mērogā tiem feodālajiem laikiem fenomenālu Lietuvas Statūtu, mūsu pirmo konstitūciju, kurā plaši atspoguļojās humānistiskās renesanses idejas. Atsevišķi gribētu pieminēt, ka līdzīgi citām etniskajām kopienām jau vairāk nekā 500 gadu Lietuvā dzīvo maza karaīmu kopiena, kas ir saglabājusi savu valodu un kultūras īpatnības. Cits piemērs. Cenzdamās tuvoties Eiropai, Lietuvas Dižkunigaitija XVI gadsimtā izveidoja ūniju ar Poliju. Šajos faktos var sajust Eiropas civilizācijas vērtību dvesmu. Tādu vērtību, kas šodien kļuvušas par pamatu Eiropas apvienošanai, un tās ir — cilvēktiesību cienīšana, demokrātiska valsts iekārta, tiesiskums (tiesību prioritāte), integrācija. Visas šīs vērtības XX gadsimta sākumā iemiesojās 16.februāra Aktā, kas atklāja mums jaunu vēstures laikmetu.

Šodien šīs vērtības atzīst mūsu abas valstis. Grūti būtu pārvērtēt to pozitīvo iespaidu, ko, uzturēdama reģiona trauslo ģeopolitisko līdzsvaru, rada stabila, līdzsvarota un prognozējama Lietuvas un Latvijas un vispār visu triju Baltijas valstu politika, kas ir, no vienas puses, virzīta uz integrāciju Eiropas Savienībā un NATO, bet, no otras, — uz labām attiecībām ar saviem kaimiņiem. Manuprāt, ir stingri priekšnoteikumi, lai arī nākotnē tiktu konsekventi turpināta tāda iekšējā un ārējā politika, un šāds turpinājums ir vienīgais mūsu valstu neatkarības, drošības, stabilitātes un labklājības garants.

Esmu pateicīgs Latvijas Valsts prezidentei Viņas ekselencei Vairai Vīķei–Freibergas kundzei par Lietuvai parādīto godu, un šajā apmeklējumā, manuprāt, ir ļoti nozīmīgs simbolisks žests, kas apliecina, ka mūsu tautu un valstu sadarbībai tiek veltīta īpaša uzmanība.

Uzruna Lietuvas valstiskuma atjaunošanas 82.gadadienā Rīgā, Rakstnieku savienībā, 2000.gada 16.februārī

"Kam sapņu pavards kuras, to ziema nesamin"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga sarunā ar Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Valdi Rūmnieku

Vakar Latvijas galvaspilsētā tika atzīmēta mūsu kaimiņzemes Lietuvas valstiskuma atjaunošanas 82. gadskārta. No rīta ļaužu pilnā Rīgas Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcā notika Lietuvas valsts svētkiem veltīts dievkalpojums, ko vadīja Lietuvas bīskaps Jons Boruta un mācītājs Andrejs Trapučka.

Dienas vidū Latvijas lietuvieši kuplā skaitā pulcējās pie Brīvības pieminekļa, kur nolika ziedus, godinot tos, kas sevi visu atdevuši cīņai par Latvijas un Lietuvas brīvību.

Bet pievakarē Lietuvas vēstniecība, Latvijas Rakstnieku savienība un Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas Lituānistikas centrs Rakstnieku namā visus aicināja uz lietuviešu un latviešu dzejas vakaru, kas bija veltīts Lietuvas Neatkarības dienai.

Sarīkojumu atklāja Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks, teicot, ka 16. februāris nav svētki tikai mūsu draudzīgajai kaimiņvalstij, bet tie ir svētki mums visiem. Runātājs citēja dzejnieka Ulda Bērziņa rindas:

Likums skan, likums skan:

Viena asins tev un man...

Pēc namatēva ievadvārdiem klātesošie nodziedāja Lietuvas himnu un Latvijas himnu.

Tad sanākušos uzrunāja Lietuvas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Petrs Vaitiekūns (viņa runu publicējam atsevišķi). Pēc tam vārds tika dots Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai (viņas uzrunu publicējam atsevišķi).

Pārdomās par lietuviešu un latviešu kopdarbību vēstures gaitā un arī nākamībā dalījās bīskaps Jons Boruta.

Turpmākā vakara vadība tika nodota dzejnieka Knuta Skujenieka ziņā. Atklājot sarīkojuma dzejas daļu, viņš teica:

— Mēs sakām, ka esam sabiedrotie, kaimiņi, draugi, bet pats svarīgākais ir — mēs patiešām esam brāļi. Šobrīd mēs priecājamies par Lietuvas neatkarību tāpat, kā mēs priecājamies par savu neatkarību. Jo tas ir lielākais, ko tauta var savā vēsturē iegūt. Un ko var atgūt. Neatkarība atraisa rokas, atraisa iespējas. Diemžēl neatkarība palaikam nes līdzi arī ēnu. Uz katru zemi, uz katru tautu sakrājas tik daudz rūpju, tik daudz jaunu perspektīvu un iespēju, ka reizēm it kā piemirstas tas, ar ko mēs esam dzīvojuši gan baltas, gan nebaltas dienas. Jo mūsu draudzīgajās attiecībās mēdz būt arī pa kādai ēnas pusei. Un mēdz būt diskusijas arī starp brāļiem. Bet tādēļ jau viņi nepārstāj būt brāļi. Visos svarīgākajos brīžos — svinīgākajos un liktenīgākajos — mēs to vienmēr atceramies.

Mūsu abu literatūru sadraudzībai ir sena tradīcija — šī varbūt ir ceturtā vai pat piektā paaudze, kas sadarbojas. Mēs šobrīd esam pārņemti no tā, ka mums ir jāceļ sava valsts, un savā sadarbībā mēs varbūt esam drusku pieguruši un pieklusuši. Un tieši tāpēc mēs uzskatījām, ka mums ir vērts satikties, ka maniem kolēģiem dzejniekiem ir vērts atbraukt šurp. No dzejoļiem, ko latvieši ir rakstījuši par Lietuvu un lietuvieši par Latviju, varētu sastādīt biezu antoloģiju. Un laikam nav tāda latviešu dzejnieka, kura sirds stīgās vismaz viena neskanētu Lietuvai.

Tālāk valdīja dzeja Jāņa Baltvilka, Laimas Līvenas, Pētera Zirnīša, Ulda Bērziņa, Vitauta Ļūdēna, Hermaņa Marģera Majevska, Māra Čaklā un Knuta Skujenieka lasījumā, pamīšus dodot vārdu viesiem — Ķēstutim Nastopkam, Sigitam Gedam un Vladim Bražūnam. Muzicēja Māris un Valdis Muktupāveli, kuru dziesma arī vainagoja interesantās pēcpusdienas izskaņu.

Noslēgumā vien dažas rindas dzejas, kas ierakstītas diktofona lentē un pieturas zīmju lietojumā un rindu izkārtojumā var pilnībā nesakrist ar oriģinālu. Vitauta Ļūdēna 1994. gadā rakstītais dzejolis "Pavasaris Trāķos":

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"