1992.gada 14.janvāra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemsim vietas un reģistrēsimies! Rezultāts: 65 deputāti ir zālē. Tā ka jautājums par trešo lasījumu ir mazliet jāatliek. Spriest, protams, varam, bet balsošanai būs viennozīmīgs rezultāts.

Godājamie kolēģi, mēs neesam pabeiguši 4.darba kārtības jautājumu– likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Laulības un ģimenes kodeksā”. Buķeles kundze, cik es saprotu, ziņoja tikai par 76.pantu. Par pārējiem pantiem ir citi ziņotāji. Endziņa kungs esot ziņojis par pārējiem grozījumiem Latvijas Laulības un ģimenes kodeksā.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj un cienījamie deputāti! Atļaujiet jūs informēt, ka pārējos pantos salīdzinājumā ar otro lasījumu nekādu izmaiņu nav. Viss tika akceptēts. Šajā starplaikā priekšlikumus par pārējiem pantiem es neesmu saņēmis.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai deputātiem ir priekšlikumi par pārējiem pantiem? Nav. Es lūgšu sekretariātu intensīvi zvanīt, varbūt kādam kolēģim patlaban ir apstājies pulkstenis. Endziņa kungs, paldies!

Situācija ir tāda, ka 76.pantu mēs esam akceptējuši otrajā lasījumā. Tagad mums ir jāizspriež galīgi par 76.pantu trešajā lasījumā. Pēc tam mēs kopumā galīgi varētu nobalsot par likumprojekta akceptu trešajā lasījumā.

Buķeles kundze, vai jums būtu kas sakāms par 76.pantu?

E.Buķele: Pašreiz tiek izdalīti divu papildinājumu teksti, kuri par 76.pantu tika iesniegti pēc otrā lasījuma. Ja tiešām izdodas intensīvi zvanīt, varbūt mēs vēl varam turpināt darbu?

Priekšsēdētājs: Jā, varbūt sekretariāts zvanīs. Dobeļa kungs pašlaik mēģina savienot ienaidnieka pārrautos vadus. Endziņa kungs, varbūt jūs pa to laiku komentētu?

A.Endziņš: Cienījamie kolēģi! Jūs tikko saņēmāt deputāta Ēlerta priekšlikumu par to, lai 76.panta ceturto daļu izteiktu redakcijā, ka pēc alimentu maksātāja lūguma, ja viņa ienākumi ir lieli, tiesa var samazināt alimentu daļas apmēru, taču ne mazāku kā līdz valdības noteiktajam iztikas minimumam katram bērnam.

Pirms es gribētu balsot, esiet tik laipni un iepazīstieties ar šo piezīmi, kas ir projekta iesniegtajā tekstā, kur ir runa par 76.panta otro un trešo daļu un kur ir norādīts paskaidrojums. Līdz ar to šis deputāta Ēlerta priekšlikums no juridiskā viedokļa nenes absolūti nekādu slodzi.

Tūlīt jums izsniegs deputāta Muciņa iesniegto priekšlikumu ar jaunu šīs ceturtās daļas redakciju. Tā ir cita lieta. Bet šeit balsošanai, atklāti sakot, es neredzu pamatu.

Priekšsēdētājs: Pagaidīsim, kamēr tiek izdalīts materiāls, pēc tam dosim vārdu Ēlerta kungam, lai viņš aizstāvētu savu viedokli. Tad arī balsosim.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Vai es drīkstu tomēr pagaidīt, kamēr izdalīs priekšlikumu tekstu, jo man ir jāizsakās arī par otro priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Ieturēsim nelielu pauzi… Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Atvainojos, varbūt es būšu ne visai solīds, ka aizstāvēšu nevis savu priekšlikumu, tā kā tas ne tuvu nav ideāls, jo tajā ir arī zināmas pretrunas ar panta pirmo daļu. Šīs pretrunas ir diezgan neizbēgamas. Dažādi tulkojams ir palīgteikums: “ja viņa ienākumi ir lieli”.

Taču es gribētu pievērst uzmanību nenostrādātai vietai kolēģu Muciņa un Buķeles kundzes priekšlikumā. Proti, viņu iesniegto redakciju var saprast divējādi. Tātad tiesa, vadoties pēc abu pušu iesniegumiem, alimentu apmēru var gan palielināt, gan arī samazināt. Varbūt savas absolūtās juridiskās nekompetences dēļ diemžēl tā es sapratu otrajā lasījumā sagatavoto 76.panta ceturto daļu. Tātad tiesa var iet abos virzienos. Vadoties pēc savu kolēģu izteicieniem un ar viņu palīdzību, es beidzot sapratu, ka ir svarīgi tieši ierobežot pārāk lielo alimentu pieprasījumu. Bet diemžēl no šīs redakcijas tas viennozīmīgi neizriet. Var būt abi virzieni– kā palielināšana, tā samazināšana. Es vienīgi ierosinātu pie šīs lietas vēl strādāt un uz trešo lasījumu patlaban to nelikt, tā kā tas nav pietiekami skaidrs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Cienījamais kolēģi, Ēlerta kungs! Skaidri un gaiši ir teikts, kā noteikt alimentu maksimālo apmēru. Kāda runa šeit varētu būt par minimumu? Minimums mums ir atrunāts. Es gan ļoti atvainojos, te ir uzrakstīts par otro daļu. Mans un Buķeles priekšlikums ir domāts attiecībā uz ceturtās daļas redakciju. Ēlerta kungs, te vienkārši ir drukas kļūda– ceturtā daļa. Varbūt no tā mums tās neskaidrības arī rodas. Manā un Buķeles priekšlikumā tātad ir runa par ceturto daļu, proti, ka var noteikt alimentu maksimālo apmēru. Par minimumu runa tiešām ir otrajā daļā. Taču jautājumam par minimumu mēs nepieskaramies. Mēs redzam, ka tur vēl ir piedrukāts šis papildinājums no panta, kuru mēs negrozām un kurā ir noteiktas iespējas arī tiesai, pastāvot zināmiem noteikumiem, rakņāties pa minimālo apmēru. Turpretim ceturtā daļa runā tikai par maksimālo apmēru. Un tāpēc arī ir pietiekami skaidrs, bet ne divdomīgi. Es saprotu, kur jūs redzat kaut kādu divdomību, ja ir palīgteikums: “var noteikt alimentu maksimālo apmēru”, kā arī doma– “pret atalgojuma kategoriju noteikto minimumu”. Tātad šeit ir domāta un ir runa par naudas summu vai procentiem pret kategoriju un noteikto minimumu. Vai, teiksim, ne vairāk kā divus minimumus, ne vairāk kā trīs minimumus. Te mēs atstājam šādu formulējumu… Mēs darām tā, kā Plotnieka kungs teica, un dosim arī tiesai tiesības kaut ko lemt, jo tajā jautājumā, ko mēs atmetām, balsojot pirms otrās redakcijas, toreiz vairākus elementus mēs paņēmām no 1937.gada Civillikuma, kur tiesai ir dotas daudz plašākas iespējas, nekā tās ir šobrīd. Ņemot vērā arī Silāra kunga priekšlikumu, mēs te ierakstījām, lai šajā jomā nebūtu pārpratumu. Tā ka pagaidām diemžēl man ir jāatzīst, ka nekādus argumentus es vēl nedzirdu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Ēlerta kungs! Pēc tam– Ozola kungs.

I.Ēlerts: Cienījamais Muciņa kungs! Atbildot uz jūsu izteikumu, man ir jāsaka, ka diemžēl tajā bija ļoti labi pateikts, ka varētu noteikt divus, trīs, piecus iztikas minimumus katram bērnam, bet tā jūsu redakcijā, protams, nav. Un tiesa tikpat labi var arī noteikt, ka viens tūkstotis rubļu ir iztikas minimums, kas vienam bērnam tomēr varētu būt mazāks par ceturto daļu. Tātad šeit ir ļoti plašas traktēšanas iespējas. Un es baidos, ka viss būs atkarīgs no tā, kurai pusei izdosies ieinteresēt…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs! Pēc tam laikam Buķeles kundze.

L.Muciņš: Es domāju, ka tiesas kā trešās varas jēga… Tad jau mēs, protams, varam apgalvot, ka visus jautājumus, ieskaitot atsevišķas civillietas, mēs lemsim nevis tur, kur nākas, bet šajā zālē. Paldies. Es domāju, ka priekšlikums ir pietiekami normāls.

Priekšsēdētājs: Vai vēl kāds vēlas izteikties?

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka mēs nevaram paredzēt katru situāciju. Vai tiešām mēs varam noteikt, ka iztikas minimums ir 1000 rubļu. Mums tas ir jāatstāj katras konkrētas tiesas izlemšanai. Bet, ja to jautājumu principā norokam, tad, es atvainojos, mēs atstājam bērniem tikai 20 rubļus. Protams, ir visāda kritika adresēta tiesai un bieži pamatota, bet diez vai būs prātīgi, ja mēs vienmēr uzskatīsim, ka tiesa lemj tikai nepareizi. Es tomēr aicinātu balsot.

Priekšsēdētājs: Buķeles kundze, jums vēl būs jānāk tribīnē un jānolasa varianti pa daļām, proti, ko piedāvā komisija (ir vairāki dokumenti) un kā mēs varam atsevišķi balsot. Lūdzu.

J.Celmiņš: Es principā atbalstu Muciņa kunga ierosinājumu. Tikai man ir neskaidrības, kāpēc šeit ir rakstīts: “alimentu maksimālo apmēru”. Manuprāt, pietiktu, ja vienkārši rakstītu: “alimentu apmēru”, jo, ja gadījumā alimentu maksātāja ienākumi palielinās un viņš nolemj brīvprātīgi, bez tiesas lēmuma maksāt lielākus alimentus, viņš taču to var darīt. Tādējādi, manuprāt, šeit vajadzētu vienkārši rakstīt: “alimentu apmēru”, nevis “maksimālo apmēru”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Es domāju, ka komisija šo ceturto daļu, kas mums ir likumprojektā, varētu domāt, lai tā nav pretrunā ar Muciņa un Buķeles priekšlikumu. Tas drīzāk tieši precizētu to domu, kas šeit ir ielikta. Šajā gadījumā balsojums būtu tikai par Muciņa un Buķeles kundzes priekšlikumu un par Ēlerta kunga priekšlikumu. Tikai pirms balsošanas būtu jāņem vērā šī piezīme.

Priekšsēdētājs: Buķeles kundze, vai jums bija kas piebilstams? Vai komisija varētu noņemt šo dokumentu? Tā ir tā ceturtā daļa? Tātad tā ir noņemta un ir divi ceturtās daļas varianti, jo par pārējo strīdu nav. Tādējādi par ceturto daļu ir deputātu Muciņa un Buķeles variants un deputāta Ēlerta variants.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 85 deputāti ir reģistrējušies. Pirmais balsojums ir par darba grupas– deputātu Buķeles un Muciņa– ieteikto 76.panta ceturtās daļas redakciju. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: 63– par, pret– nav un atturas– 10. Paldies.

Nākamais balsojums ir par deputāta Ēlerta ieteikto ceturtās daļas redakciju. Viena balss būs papildus “pret”, viena– “par” nost. Rezultāts: par– 7, pret– 17 un atturas– 41.

Vairākumu ir ieguvis deputātu Muciņa un Buķeles iesniegtais ceturtās daļas variants.

Godājamie kolēģi! Mums atliek vēl balsot trešajā lasījumā un atsevišķi nobalsot par 76.pantu. Lūdzu, balsosim kopumā par 76.pantu ar mūsu izdarītajiem grozījumiem. Rezultāts: par– 66, pret– nav un atturas– 3. 76.pants akceptēts trešajā lasījumā tādā redakcijā.

Lūdzu, balsosim kopumā par 42.dokumentu, tas ir, par Latvijas Republikas likumu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Laulības un ģimenes kodeksā” trešajā lasījumā. Viena balss papildus “par”. Tā ir deputāta Biezā balss. Rezultāts: par– 75, pret– nav un atturas– 1. Likums ir pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums ir lēmuma projekts “Par Liepājas pilsētas tautas tiesas tautas tiesneses V.Piļķes pirmstermiņa atbrīvošanu no amata”. Ziņo Endziņa kungs.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Augstākā padome ir saņēmusi iesniegumu no Liepājas pilsētas tautas tiesas tautas tiesneses Valdas Piļķes par atbrīvošanu no tautas tiesas tiesneša amata pēc pašas iniciatīvas. Jautājums tika izskatīts Likumdošanas jautājumu komisijā. Mēs lūdzam atbalstīt šo iesniegumu par viņas atbrīvošanu.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, vai ir kādi jautājumi? Nav. Debatēs arī laikam neviens nevēlas uzstāties.

Lūdzu, balsosim par šā lēmuma pieņemšanu. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 70– par, pret– nav un atturas– 4. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Par Latvijas Republikas 1937.gada Civillikumu” otrajā lasījumā. Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Pēc pirmā lasījuma, kurā mēs konceptuāli izlēmām šo jautājumu un nobalsojām, pamatojoties uz Tautas frontes 4.kongresa rezolūciju, par šā Civillikuma atjaunošanu, ienāca deputāta Apsīša priekšlikums šo vienā teikumā izteikto priekšlikumu sadalīt divos teikumos. Tā būtu latviskāk un redakcionāli labāk. Mums negribējās, lai tas izskanētu vienā teikumā, proti, lai vienā teikumā nebūtu divu vienādas saknes vārdu. Tādējādi teksts patlaban ir šāds: “Atjaunot Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma spēku.” Profesora Vēbera viedoklis bija, ka nevis “Civillikumu”, bet “Civillikuma spēku”. Attiecīgi otrais teikums ir šāds: “Spēkā stāšanās laiks un kārtība noteikta ar īpašiem likumiem.” Citi priekšlikumi šajā laikā man nav iesniegti. Atceroties mūsu diskusiju un visus izteiktos argumentus, es aicinu balsot par šo likumu minētajā redakcijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi ziņotājam? Nav. Par atsevišķām šā likuma daļām debatēs arī neviens nav pieteicies.

Lūdzu, deputāte Čepāne!

I.Čepāne: Cienījamais Muciņa kungs! Divus mēnešus es nebiju parlamentā…

L.Muciņš: Es jums izsaku līdzjūtību.

I.Čepāne: Paldies. Mums katedrā ir ārkārtīgi lielas problēmas, to piemērojot, ja mēs pieņemsim šo likumu un arī lēmumu. Jo ņemsim, piemēram, kaut vai likumu par zemes reformu pilsētās. Šeit, pēc jūsu uzskatiem, mantošanas tiesības regulēs Civillikums?

L.Muciņš: Es ļoti atvainojos…

I.Čepāne: Jo jūsu lēmumā, piemēram, ir runa, ka mantojuma tiesības tiks izstrādātas līdz 1992.gada 15.janvārim. Docents Krauze un docents Rozenfelds ar šīm lietām nodarbojas, taču šis likums vēl nav gatavs.

L.Muciņš: Es atvainojos, ir gatavs un ir arī iesniegts. Es jau trešo reizi esmu pabīdījis no pirmās rindiņas. 15.janvāra datums jau ir formāls. Mantojuma tiesības sen ir iesniegtas un ilgu laiku ir mūsu rokās. Termiņš vienreiz jau bija 15.decembris. Man šķita, ka nav kulturāli šodien likt datumu 15.decembris, pēc tam bija 1.janvāris. Jo mēs ilgāk velkam, es esmu spiests to pirmo rindiņu bīdīt tālāk. Šis pirmais par mantojuma tiesībām ir iesniegts. Tas jau ir gatavs.

I.Čepāne: Paldies. Un tad vēl, ja mēs runājam par lēmumu par šā likuma stāšanos spēkā…

L.Muciņš: Es ceru.

Priekšsēdētājs: Par lēmumu mēs runāsim tad, kad būsim pieņēmuši likumu.

I.Čepāne: Tad, kad izskatīs trešajā lasījumā? Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi citi argumenti par un pret šo likumprojektu? Nav. Lūdzu, balsosim par šā likuma akceptēšanu otrajā lasījumā. Deputāts Biezais balsos, paceļot roku, tāpat kā deputāts Muciņš. Rezultāts: par– 66, pret– nav un atturas– 2.

Godājamie kolēģi, tā kā otrā lasījuma laikā nekādi rakstiski pieteikumi praktiski nevarēja būt, jo likums sastāv no vienas rindiņas, kas izteikta divos teikumos, tad šis likums, tas ir, 31.dokuments, ir pieņemts arī galīgajā variantā.

Tagad mums ir jāizskata lēmums par tā spēkā stāšanās kārtību. Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Lēmumā par spēkā stāšanās kārtību ir noteikts, ka stājas spēkā ar pieņemšanas dienu. Pārējie jautājumi ir tīri procesuāli un attiecas uz Vēbera kunga vadīto darba grupu. Tad visas šīs problēmas, par kurām runāja Čepānes kundze, tiks atrisinātas.

3.punkts ir par to, ka no darba kārtības mēs izslēgsim iestrādi, ko izveidojām, un pieņemsim to kā lietu tiesības, kuras grupai ir uzdots iesniegt līdz 1.februārim. Tā kā attiecībā uz ceturto daļu radās jautājums, tad šeit vēlreiz ir izskaidrots, ka pats likums tieši šobrīd vēl ir piemērojams, bet piemērojamas ir tās 1963.gada Civilkodeksa normas, kuras nav pretrunā ar Latvijas Republikas likumiem, pieņemtiem pēc 4.maija. Šeit ir runa tikai par uzņēmējdarbības jomu, attiecībā uz kuru Tieslietu ministrija diemžēl šos labojumus 1963.gada Civilkodeksā nav iesniegusi. Es domāju, ka tuvākajā laikā tas arī nebūs jādara, jo mēs ātrāk pieņemsim Civillikumu, nekā izlabosim 1963.gada Civilkodeksu.

5.punktu ieteica deputāts Celmiņš, proti, sniegt šo paskaidrojumu un pieprasīt, lai tie likumprojekti, kuri ir saistīti ar zemes reformu un tā tālāk, visi būtu ciešā saistībā un tos iesniegtu Tieslietu ministrija, lai likums varētu darboties pilnvērtīgi, nevis būtu pretrunā ar kādiem mūsu likumiem.

Man būtu lūgums balsot par šo lēmumu. Tādā veidā šos noteikumus varētu izpildīt gan darba grupā, gan citur.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai ir jautājumi? Deputāts Endziņš jautās.

A.Endziņš: Muciņa kungs, bet, ja 5.punktā ir tāds formulējums, kas saistīts ar 2.punktā norādītajiem termiņiem, proti, 15.janvāris attiecībā uz mantojuma tiesībām, 1.februāris– attiecībā uz lietu tiesībām, tas nozīmē, ka līdz šiem datumiem no Tieslietu ministrijas ir jau jābūt attiecīgajiem projektiem. Vai Tieslietu ministrija ir gatava strādāt pie tā? Vai ministrija ir spējīga tā izdarīt? Vai šeit tomēr vēl nevajag precizēt termiņus?

L.Muciņš: Es ceru, jo pats šis nodaļas pamats jau ir jāiesniedz darba grupai. Tieslietu ministrija jau nevar strādāt ar grozījumiem, ja tā nezina, ko darba grupa pamatā akceptē. 20.janvārī Augstākajā tiesā par šo jautājumu mums notiks konference, kurā piedalīsies arī Tieslietu ministrijas pārstāvji. Viņi saņems pilnīgu formulējumu, kādā veidā šis likums, vismaz pirmajā lasījumā, būs šeit iesniegts. Tad arī šos Celmiņa kunga ieteiktos priekšlikumus varēs sākt gatavot.

A.Endziņš: Es saprotu, Muciņa kungs, bet iznāk tā, ka ir atsauce uz šā lēmuma 2.punktu. Minētajā punktā mums ir, teiksim, termiņš, ka mantojuma tiesības jāiesniedz līdz 1992.gada 15.janvārim, tas ir, līdz rītdienai. Mēs to esam saņēmuši. Tas ir projekta līmenī, ja viss ir kārtībā. Bet, lai Tieslietu ministrija varētu iekļaut, tad arī tai savi priekšlikumi ir jāiesniedz līdz rītdienai.

L.Muciņš: Lai Tieslietu ministrija varētu izteikt savus priekšlikumus, tai ir jāzina, kas tajā mantojuma nodaļā ir rakstīts, proti, ko darba grupa liek priekšā. Līdz rītdienai mums iesniegs mantojuma tiesības, tad arī mēs aizsūtīsim Tieslietu ministrijai, un tā varēs padomāt, kuri likumi ir jāsaskaņo. Kamēr mums nav nekas iesniegts, ko mēs varam prasīt no Tieslietu ministrijas? Darba grupa strādā Augstākajā padomē, nevis ir kaut kur gaisā pakārta.

A.Endziņš: Es saprotu, Muciņa kungs, bet tieši tāpēc jau ir jautājums: kā ministrija var? Ir taču rakstīts, ka Tieslietu ministrijai ir jāsagatavo un jāiesniedz šā lēmuma 2.punktā norādītajos termiņos. Tas nozīmē, ka Tieslietu ministrijai šajā sadaļā par mantojuma tiesībām jau ir jāiesniedz līdz 15.janvārim un līdz 1.februārim jāiesniedz par lietu tiesībām. Taču ministrijā šis projekts nav redzēts.

L.Muciņš: Ministrija ir redzējusi šo projektu, kurā 15.janvāra vietā bija rakstīts termiņš 15.decembris, pēc tam– 1.janvāris, un tagad ir 15.janvāris. Tā ka šis materiāls ministrijā jau mēnesi ir zināms, kā arī ir zināms, ka mēs tā lemsim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Celmiņ!

J.Celmiņš: Man ir tādas pašas bažas kā deputātam Endziņa kungam. Deputāts Muciņš neminēja, ka vienlaikus ar šo 5.punktu es ierosināju arī 2.punktā mainīt vietām “mantojuma tiesības” ar “lietu tiesībām” un sākt lietu tiesību atjaunošanu, bet mantojuma tiesības risināt tikai pēc tam, jo lietu tiesības neizraisīs tik nopietnas gan likumdošanas, gan ekonomiskās sekas. Ja mēs iegūtu laiku, tad sagatavotu arī citas izmaiņas pārējos likumdošanas aktos, kuri ir saistīti ar mantojuma tiesībām. Tātad man bija priekšlikums “mantojuma tiesības” un “lietu tiesības” mainīt vietām.

L.Muciņš: Ja man atļauts pozitīvi uztvert deputāta Endziņa un deputāta Celmiņa priekšlikumus, tad es saprotu, ka ir problēmas ar 5.punkta vārdiem “šā lēmuma 2.punktā norādītajos termiņos”. Tātad, izsvītrojot šos piecus vārdus, mēs izveidojam šādu tekstu: “Uzdot Latvijas Republikas Tieslietu ministrijai sagatavot un iesniegt likumprojektus par nepieciešamajiem grozījumiem Latvijas Republikas likumos.” Tādējādi mēs šo pretrunu varam atrisināt, svītrojot šā lēmuma 2.punktā norādītos termiņus.

Attiecībā uz Celmiņa kunga priekšlikumu, es atvainojos, es vēlreiz paskaidroju, ka mantojuma tiesības jau ir iesniegtas. Būtībā mēs varam arī svītrot, ka mantojuma tiesības jāiesniedz līdz 15.janvārim, jo tās jau ir iesniegtas un šobrīd jau tiek skatītas. Jautājumu, kad mēs tās liksim darba kārtībā, varam izvirzīt, kad būs balsošana par darba kārtību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai vēl būtu kādi jautājumi Muciņa kungam? Nav. Muciņa kungs, paldies par ziņojumu un atbildēm uz jautājumiem. Vai deputāti ir pierakstījušies debatēs? Debatēs nav pierakstījušies, jo, uzdodot jautājumus, laikam bija daļējas debates. Tā ka pašlaik mēs varam balsot. Muciņa kungs arī var balsot no savas vietas.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 92 deputāti ir reģistrējušies. Paldies. Lūdzu, balsosim par lēmumu “Par Latvijas Republikas likuma “Par Latvijas Republikas 1937.gada Civillikumu” spēkā stāšanās kārtību”. Rezultāts: par– 79, pret– nav un atturas– 5. Lēmums ir pieņemts. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums ir lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas iestāšanos Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes Parlamenta asamblejā”. Lūdzu, Bērziņa kungs!

I.Bērziņš: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Jūsu priekšā ir lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas iestāšanos Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes Parlamenta asamblejā”. Daži teikumi tikai informācijai.

Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes dokumentus Gorbunova kungs parakstīja gan Somijā, gan Parīzē. To jūs visi zināt. Tātad savā ārpolitikā, kā šodien jau daudz tika runāts par ārpolitiku, mēs savas drošības garantijas zināmā mērā saistām ar mūsu ciešāku iekļaušanos tieši Eiropas kopumā un atsevišķās Eiropas struktūrās.

Patlaban mūsu priekšā stāv, es gribētu teikt, varbūt pat unikāls gadījums. Jo, ja Baltijas valstis, kuras 50 gadus bija izslēgtas no starptautiskās aprites, visās pārējās organizācijās, kurās tās iestājās vai atjaunoja savu līdzdalību, vai, ja tā bija jauna organizācija, atkal kļuva par šīs organizācijas loceklēm, tad šajā gadījumā ir runa par Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes valstu Parlamentāro asambleju, kura pašreiz veidojas.

Dalībvalstis šo asambleju ir sākušas veidot 1991.gada jūlijā. Pagaidām šai organizācijai nav nolikuma. Un ir ļoti grūti atbildēt, kāda šī organizācija varētu izskatīties. Tāpēc visas dalībvalstis, kuras grib šo organizāciju veidot, lai tiešām Eiropas kopējo procesu paātrinātu un lai arī šis Eiropas kopējais process būtu vienots, iesniedz savus priekšlikumus iespējamajam nolikumam jeb iespējamiem statūtiem, sauciet, kā gribat.

Un, lūk, ja mēs pieņemam šādu lēmumu un iestājamies šajā topošajā organizācijā, arī mēs varētu iesniegt šādus statūtus un būt viena no dibinātājvalstīm. Es tiešām nezinu, kā būs un kā tas izskatīsies pēc šiem statūtiem. Tāda ir īsa informācija.

Ja deputātiem būs jautājumi, es lūgtu Panteļejeva kungu man palīdzēt uz tiem atbildēt, jo viņš kopā ar Gorbunova kungu bija Somijā un piedalījās šinī apspriedē, tādēļ viņš varēs precīzāk pateikt.

Ārlietu komisijas viedoklis bija praktiski vienots, tas ir, atbalstīt šādu iestāšanos. To es lūdzu darīt arī cienījamos deputātus. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai cienījamajiem deputātiem ir jautājumi? Jautājumu nav. Paldies, Bērziņa kungs un Panteļejeva kungs! Lūdzu, balsosim par 33.dokumentu, tas ir, par lēmuma projektu “Par Latvijas Republikas iestāšanos Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes Parlamenta asamblejā”. Rezultāts: par– 81, pret– nav un atturas– 1. Lēmums ir pieņemts. Vēlāk Bērziņa kungs mums varēs izstāstīt, cik tas Latvijas Republikai maksās.

8. darba kārtības jautājums– lēmuma projekts “Par mērķsubsīdiju pārskaitīšanu pašvaldībām un darba algas izmaksām no valsts budžeta finansējamo iestāžu darbiniekiem”, tas ir 51.dokuments, ko ir sagatavojusi Apvienotā budžeta komisija. Kurš būtu ziņotājs šajā jautājumā? Ozola kungs piekrīt ziņot.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Ja ir noteikts, ka ar Ministru padomes lēmumu iztikas minimums, aprēķinot algu, attiecībā uz valsts pārvaldes padotajām institūcijām stājas spēkā ar 1.janvāri, tad līdzīgs lēmums mums jāpieņem arī attiecībā uz Latvijas Republikas Augstāko padomi, tās aparātu un tai padotajām institūcijām. Pretējā gadījumā spēkā ir iepriekšējās normas, kur algas minimums aprēķinam ir noteikts 280 rubļi vienā gadījumā un otrā gadījumā– 530 rubļi. Tāpēc jums piedāvātajā variantā praktiski viennozīmīgi tiek ierosināts risināt algas aprēķina jautājumu atbilstoši Ministru padomes vienotajai algas apmaksas shēmai. Es gribētu palūgt Siliņa kungu uz vienu mirkli.

Priekšsēdētājs: Es nesaprotu, Ozola kungs, jūs ziņojat vai Siliņa kungs ziņo?

I.Ozols: Es gribētu pajautāt vienu lietu, jo es neesmu vienkārši…

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, nu, atvainojiet, ja jūs esat ziņotājs…

I.Ozols: Es jau informēju par to, ko mēs konkrēti piedāvājam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja deputātiem būs jautājumi, tad viņi uzdos jautājumus gan jums, gan Siliņa kungam.

Godājamie kolēģi, vai jums ir kādi jautājumi deputātam Ozolam? Ir. Lūdzu, Blažēviča kungs!

J.Blažēvičs: Sakiet, pašlaik diezgan kritiskā situācijā ir Rīgas pilsētas rajoni, jo tiem šī mērķsubsīdija nav paredzēta. Rajoni dzīvo no ienākumiem, kas ir no nodokļiem. Pašlaik visu Rīgas pilsētas rajonu padomju priekšsēdētāji ir Pašvaldības komisijā. Es viņiem nevaru atbildēt, kā, vadoties pēc šī jūsu lēmuma, tiks izmaksāta alga skolotājiem.

I.Ozols: Atļaujiet, Blažēviča kungs, tomēr jums oponēt. Pirmkārt, informācija no atskaites, kura ir mūsu rīcībā, liecina, ka pagājušā gada 1.decembrī pozitīvais saldo Rīgā pārsniedz vairāk nekā 80 miljonus rubļu. Mūsu rīcībā nav informācijas, ka šie 80 miljoni būtu praktiski apgūti vienā, tas ir, decembra, mēnesī. Mūsu rīcībā gan ir informācija, ka atsevišķi Rīgas rajoni un arī republikas rajoni ir pārskaitījuši šo naudu kredītbankās kā procentu noguldījumus, bet nav izlietojuši praktiski savam tiešajam tautsaimnieciskajam uzdevumam, lai gan šim nolūkam nodokļu atskaitījumi tika plānoti budžetā. Tāda informācija mums ir.

Tajā pašā laikā pievērsiet uzmanību 1.punktam, kurā ir noteikts, ka pašvaldībām 1992.gada pirmajā pusgadā pārejas perioda budžeta projektā jāpārskaita paredzētā mērķsubsīdijas daļa, kas atvēlēta no valsts budžeta finansējamo iestāžu darbinieku darba samaksai, par pamatu ņemot Latvijas Republikas Ministru padomes noteikto minimālo darba algas lielumu. Atceramies, ka likumā par budžeta tiesībām ir noteikts: ja augstākstāvošās institūcijas pieņem lēmumu, ar kuru tiek palielināta pašvaldību, tajā skaitā arī pašvaldību budžeta izdevumu daļa, tad no valsts budžeta mums tas ir jākompensē. Un šā lēmuma 1.punkts tieši to arī paredz.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi jautājumi Ozola kungam? Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Sakiet, Ozola kungs, ja mēs šīs subsīdijas nesauksim par mērķsubsīdijām, vai tādā gadījumā tās nebūs subsīdijas? Kāpēc mums tā vajag sarežģīt valodu?

I.Ozols: Mūsu terminoloģijā ir ieviests jēdziens “mērķsubsīdija”, proti, kad subsīdijai tiek izdalīti līdzekļi konkrētam mērķim, līdzekļi, kuri izmantojami konkrētam nolūkam. Subsīdijas vārda plašākā nozīmē būtu elementāras dotācijas. Tā, teiksim, šie līdzekļi ir domāti tieši algu starpības pārrēķinam sakarā ar minimuma paaugstināšanu un izlietojami tikai algām.

G.Preinbergs: Bet, ja virsrakstā otrajā vārdā mēs atmetam to pusvārdiņu “mērķa”?

I.Ozols: Principā tas ir tīri terminoloģiska rakstura jautājums. Es jums neiebilstu, jo tas absolūti negroza šā lēmuma jēgu.

Priekšsēdētājs: Tātad Ozola kungs pieņem šo priekšlikumu?

I.Ozols: Jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai vēl ir jautājumi? Nav. Paldies, Ozola kungs! Vai deputāti ir pierakstījušies debatēs? Godājamie kolēģi, neviens no deputātiem debatēs nav pieteicies, bet ir pieteicies Rīgas Latgales priekšpilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs Ūbeļa kungs. Vai uzklausīsim viņu?

Lūdzu, Ūbeļa kungs, jūsu rīcībā ir 10 minūtes!

A.Ūbelis, Rīgas Latgales priekšpilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs: Godātā Augstākā padome, godātie deputāti! Es atvainojos, jo es neesmu gatavojies, lai patlaban uzstātos. Taču notikumi tik ātri risinājās, ka es tomēr mēģināšu īsos vārdos pastāstīt par situāciju.

Vispirms par absolūto skaitli. Ja Augstākā padome izšķirsies par principu, ka tiek dotētas skolotāju algas visās pašvaldībās, ieskaitot Rīgu, es domāju, ka tas būtu loģiski. Pašreiz tajā dotāciju sarakstā svītriņa ir tikai pret Rīgu un Jūrmalu. Rīgā kopumā skolotāju algām pirmajā pusgadā vajag 232 miljonus rubļu, tas ir, pirmajā ceturksnī– 116 miljonus rubļu. Tas nozīmē, ka šo dotāciju apjoms attiecīgi nāktu Rīgas rajonu un priekšpilsētu budžetos. Kā jau es atzīmēju, šie budžeti saskaņā ar likumu par budžeta tiesībām ir patstāvīgi, un līdz ar to savstarpējas izlīdzināšanās vairs nav paredzētas. Bet, otrkārt, tas arī pašreiz nenosedz to summu, kas ir vajadzīga, lai segtu algu pieaugumu skolotājiem.

Es vēl pāris vārdos varu raksturot situāciju Latgales priekšpilsētas budžetā. Mums budžeta realizācija iepriekšējā gadā ir diezgan sabalansēta, tas ir, izdevumu un ienākumu daļa praktiski sakrita. Šajā gadā mums ir palicis pāri apmēram miljons, bet arī tas faktiski nav palicis pāri, mēs decembrī ieguldījām līdzekļus no citiem fondiem. Šie līdzekļi mums būtu jāatgriež atpakaļ tajos fondos, kas nebija saistīti ar budžetu. Un jau decembrī, kas skaitījās gan no 15.novembra, mēs saņēmām dotācijas skolotāju algām 4,5 miljonu rubļu apmēra. Janvārī mums šādas summas nav. Kā jūs saprotat, janvāra pirmajās dienās nauda budžetā neienāk tik ātri. Neienāk arī no zemes nodokļa un no īpašuma nodokļa. Līdz ar to janvāra budžeta aizpildīšanās ir ļoti vāja. Tādējādi īstenībā nav reālas naudas, ar ko algas dienā, kas ir 20.janvārī, izmaksāt algas. Faktiski 20.janvārī Rīgas skolu skolotāji varētu palikt bez algas. Tāda ir reālā situācija attiecībā uz naudas lietām un attiecībā uz budžetu.

Ja mūsu budžeta ienākumu daļu šajā gadā vērtē pēc pastāvošajiem nodokļiem, tad pirmajā pusgadā tā varētu būt apmēram 40–50 miljonu rubļu. To mazliet ietekmēs apstāklis, kā ies ar peļņas nodokli, bet pašreiz reālās prognozes neatļauj nosaukt optimistiskāku skaitli. Tajā pašā laikā mūsu budžeta izdevumu daļa, ja pieskaita skolotāju algas, tuvojas 130 miljoniem, no tiem skolotāju algas veido apmēram 50 miljonus.

Lūk, tie ir ilustrējošie skaitļi, kas rāda pašreizējo skaudro situāciju ar skolotāju algām Rīgā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Tā kā deputāti nav sevišķi aktīvi šā jautājuma izskatīšanā, debatēs vēl ir pieteicies Pūķa kungs– Kurzemes rajona pagaidu valdes priekšsēdētāja vietnieks. Viņš vēlas ļoti īsi izklāstīt savu viedokli. Laikam dosim vārdu? Lūdzu.

M.Pūķis, Rīgas Kurzemes rajona pagaidu valdes priekšsēdētāja vietnieks: Es mēģināšu dažos vārdos raksturot problēmas būtību sakarā ar Rīgas pilsētas pašvaldību budžetu. Pirmkārt, vai tā ir problēma, kas saistīta ar attiecībām starp Rīgu un rajoniem? Es gribētu apgalvot, ka šīs problēmas, kas rodas Rīgas pilsētas pašvaldību budžetā, nav ar to tieši saistītas. Tas ir viens. Tas ir saistīts ar to, ka ir paredzēts ievērojami celt darba algas skolotājiem un medicīnas darbiniekiem. Praktiski šīs algas tiek reizinātas ar koeficientu 5 līdz 6. Tā, piemēram, ja rēķina izdevumus, kādi rajonā ir bijuši nepieciešami gadā izglītībai, tad redzams, ka pagājušā gada 1.janvārī tie ir bijuši apmēram 20 miljoni rubļu. Tagad, uz gadu rēķinot, gada sākuma algās ir 120 miljoni rubļu.

Pilnīgi analoģiska situācija ir arī sakarā ar medicīnas iestāžu darbinieku algām. Vairāk nekā pusi no Rīgas pilsētas budžeta sastāda izdevumi medicīnas iestādēm. Iepriekš visos rajonos vairāk nekā pusi veidoja izdevumi izglītības iestādēm. Plānotais budžeta pieaugums ir apmēram divas reizes. Tātad pēc esošajiem nodokļiem pusgadā ir jāsaņem apmēram tik daudz, cik senāk saņēma gadā. Vienkārša aritmētika parāda, ka šādā situācijā nav iespējams elementāri nosegt šīs skolotāju un medicīnas darbinieku algas. Problēma, protams, ir saistīta ar to, ka, pārejot uz brīvajām cenām, mainās šī dotācija, ko valsts budžets deva senāk, lai izlīdzinātu gluži nepamatotās cenas, bet saskaņā ar algu pieaugumu tas pilnībā pāriet uz pašvaldību pleciem. Un šodien saglabāt to daļu, ja Rīgas pilsētā no ieņēmumiem nodokļu veidā paliek ļoti maz, tādā pašā attiecībā, kāda tā bija agrāk, principā nav iespējams. Ar to arī ir saistīts šis Ūbeļa kunga priekšlikums: operatīvi atrisināt pirmajā pusgadā šo situāciju ar darba algu izmaksām skolotājiem, piešķirot mērķsubsīdiju veidā Rīgas pilsētas rajoniem 116 miljonus rubļu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai Ozola kungs teiks noslēguma vārdus? Lūdzu.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Es pilnīgi pieņemu šos iebildums, raugoties no pirmā pusgada budžeta projekta izskatīšanas un budžeta apstiprināšanas pozīcijām. Pirmkārt, pašreizējā mirklī, skatot šo lēmumu, mēs absolūti neizskatām budžetu. Otrkārt, attiecībā uz republikas rajoniem, pagastiem, republikas pakļautības pilsētām, izņemot Rīgu, 1.punktā arī ir noteikts, ka mēs valdībai nosakām normu, ar kuru atļauj šo papildu mērķsubsīdijas daļu pārskatīt tām pašvaldībām sakarā ar algas paaugstinājumu, izejot no minimuma 460 rubļi, jo mūsu budžeta likumprojekta 1.pants nosaka, ka algas fonds ir aprēķināts, izejot no 460 rubļiem. Mēs faktiski valdībai tikai atveram iespēju, vadoties pēc konkrētas nepieciešamības, šos līdzekļus izdalīt. Tātad tieši to, uz ko pievērsa mūsu uzmanību cienījamie kolēģi no Rīgas rajona pašvaldībām.

Tāpēc es neatkarīgi ne no kā lūgtu šo lēmuma projektu nesaistīt ar izskatāmo budžetu, jo, kā jūs zināt, tas mums ir nākamā mēneša darba kārtības jautājums, un tad arī šo jautājumu skatīsim kompleksi attiecībā uz Rīgu. Bet, kā jau es teicu, Rīgas pozitīvais saldo vienpadsmit mēnešos ir tik liels, ka ir jāraugās, kur šie līdzekļi decembrī ir izlietoti, kur tie ir palikuši. Ja gada laikā tie summējās no pozitīvās dinamikas, tad kas ir noticis viena mēneša laikā, proti, no 1.decembra līdz 31.decembrim? Un tad arī lemsim budžeta apstiprināšanas gaitā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Viedokļi ir izteikti, galavārds pateikts. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 96 deputāti ir reģistrējušies. Blažēviča kungs laikam vēl grib izteikties par motīviem. Lūdzu.

J.Blažēvičs: Par balsošanas motīviem. Tā kā Rīgas rajonu priekšlikumi tomēr ir būtiski un mēs nevaram apiet šos priekšlikumus, ja tiešām tā situācija, par kuru runā visi Rīgas rajonu vadītāji, ir tāda, ka tiešām janvārī skolotājiem nevarēs izmaksāt algu, tad es varbūt arī varētu balsot par Centra rajona priekšlikumu, ko iesniedza Ozola kungs, proti, par 216 miljoniem. Vai arī rītdienas darba kārtībā jāiekļauj jautājums par Rīgas pilsētas rajonu finansēšanu.

Lai izietu no šīs situācijas, es ierosinu šim jautājumam nepieiet formāli, likt šeit papildus un pieņemt šodien lēmumu, ka rīt jāiekļauj darba kārtībā un jāizskata jautājums par Rīgas pilsētas rajonu finansēšanu.

Priekšsēdētājs: Finansu ministrs Siliņa kungs vēlas mums paskaidrot šo situāciju. Lūdzu.

E.Siliņš, finansu ministrs: Cienījamie deputāti! Es domāju, ka pašreiz mēs gribam uzreiz risināt divus jautājumus jeb, kā saka, nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu. Tātad šodien ir Budžeta komisijas sagatavotais un iesniegtais jautājums. Šis jautājums ir viennozīmīgs, proti, budžeta projektā jaunā minimālā darba alga ir paredzēta 460 rubļi mēnesī. Bet, tā kā budžets nav apstiprināts, šo algu nevar maksāt. Cenas ir brīvas, cilvēkiem naudas nav, un algu izmaksāt nevar, jo šie 460 rubļi nav apstiprināti. Augstākā padome neapstiprina minimālo darba algu, to dara Ministru padome, bet Augstākā padome apstiprina budžetu un atļauj budžeta finansējumu pēc tiem aprēķiniem, ko ir iesniegusi Ministru padome. Ministru padome šos aprēķinus ir iesniegusi, izejot no 460 rubļiem. Tāpēc šis lēmums ir virzīts tikai uz vienu, ka līdz budžeta apstiprināšanai mēs atļaujam jau pēc aprēķinu rādītāja maksāt minimālo algu 460 rubļu apmērā, pārrēķinot pēc tiem koeficientiem, kādi ir paredzēti Ženēvas shēmā. Tā kā šodien jau eksistē brīvās cenas, tas dotu iespēju cilvēkiem janvārī kaut cik normāli dzīvot. Kas ir šie cilvēki? Tie ir visi ārsti, visi skolotāji, kultūras darbinieki, sociālās nodrošināšanas darbinieki un pārvaldes aparāts. Tātad visi tie, kurus finansē no budžeta. Tāpēc man ir lūgums šo lēmumu tomēr akceptēt un noņemt to spriedzi, kāda pašreiz ir tautā. Un spriedze ir viennozīmīga: naudas nav, bet cenas ir.

Otrs jautājums. Runājot par Rīgas pilsētu, rodas polemika: pietiks vai nepietiks līdzekļu darba algai? No vienas puses bija brīvi līdzekļi, bet kur tie ir palikuši un kur tos var virzīt? Es domāju, ka parlamentam nevajadzētu pārņemt Rīgas pilsētas funkcijas savā ietekmes sfērā. Šis jautājums pirmām kārtām jāskata Rīgas pilsētas padomei, jo tai, kā jebkurai iestādei, ir brīvi budžeta līdzekļi. Proti, ir kases apgrozības līdzekļi.

Šie jautājumi tiks atrisināti, ja mēs redzēsim, ka tiešām Rīgas pilsēta tos nevar atrisināt. Tas tad ir jādara budžeta formēšanas procesā, kurš patlaban notiek un ko pašreiz skata komisijās un Pašvaldības komisijā. Taču tas ir jārisina tad, kad ir jau konkrēti skaitļi: par to, kādi ir pašu līdzekļi, cik pietiek, cik pietrūkst, nevis šodien nobalsot par kaut kādām subsīdijām, kas ir jādod Rīgas rajoniem. Tas būtu pilnīgi nepareizi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, ministra kungs! Vēl par motīviem vēlas runāt Budžeta komisijas priekšsēdētāja Zeiles kundze.

V.Zeile: Es ļoti lūgtu nejaukt divus jautājumus, proti, šis lēmums attiecas uz darba samaksas nodrošināšanu pēc valdības paaugstinātās minimālās darba algas, kura ir 460 rubļi. Šo summu gaida visas no valsts budžeta finansējamās republikas budžeta iestādes un tās pašvaldības, kurām nepietiek savu līdzekļu un kurām mēs deleģējām mērķsubsīdijas. Kolēģu paceltajam jautājumam par pašvaldību attiecībām ar republikas budžetu, kā arī Rīgas pilsētas mūžsenajam jautājumam par Rīgas pilsētas un Rīgas pilsētas attiecīgo rajonu finansiālajām attiecībām ar to nav absolūti nekāda sakara. Ar šo jautājumu vispirms jātiek galā Rīgas pilsētai. Un, ja tā nevar tikt galā, tad skatīsim Finansu ministrijā un šeit kā speciālu jautājumu.

Es ļoti lūdzu deputātus nobalsot par šo lēmumu, lai jūs un visi pārējie republikas iedzīvotāji varētu netraucēti saņemt darba samaksu jau par janvāra pirmo pusi.

Priekšsēdētājs: Debates un domu apmaiņa ir beigusies. Lūdzu, reģistrēsimies. Kolēģi, kas atrodas tuvāk Panteļejeva vietai, lūdzu, piespiediet pogu, jo Panteļejevs tagad neatrodas savā vietā. Rezultāts: 99 deputāti ir reģistrējušies.

Lūdzu, nobalsosim par šā lēmuma, tas ir, 51.dokumenta par mērķsubsīdiju pārskaitīšanu, pieņemšanu. Rezultāts: 91– par, 1– pret un 3– atturas. Lēmums ir pieņemts. Paldies.

Godājamie kolēģi, 9.darba kārtības jautājums ir lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas 1991.gada 13.februāra likuma “Par ceļa nodokli” atzīšanu par spēku zaudējušu”. Ziņo Ekonomikas komisija. Vai ir kāds ziņotājs par minēto lēmuma projektu? Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Pieņemot likumu par apgrozījuma nodokli un par akcīzes nodokli grozījumos un papildinājumos likumā par akcīzes nodokli, ar apgrozījuma un akcīzes nodokļa apliekamo preču grupās tika iekļauti tie naftas produkti un gāze, ko līdz šim aplika ar ceļa nodokli. Līdz ar to praktiski ceļa nodoklis nevar pastāvēt, jo likums par nodokļiem un nodevām nosaka, ka viens un tas pats objekts nevar būt aplikts ar vairākiem nodokļiem. Šajā sakarībā minētajam lēmumam ir informatīvs raksturs, lai nerastos pārpratumi, ka ar 1.janvāri likums “Par ceļa nodokli” ir zaudējis spēku.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kādi ir jautājumi Kodoliņa kungam? Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Es jau, protams, saprotu, ka Ekonomikas komisijai viss ir skaidrs, ja viņi tādā veidā uzraksta. Bet mani interesētu, kur tad paliek likums “Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā”? Vai ar lēmumu mēs to varam tik vienkārši atcelt? Trešām kārtām agrozījuma nodoklis mums bija paredzēts likumā “Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā”. Tur bija paredzēts ceļa nodoklis. Kā tas tagad savstarpēji atbilst? Es aicinātu to noformēt pietiekami korekti. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es saprotu, ka tas bija priekšlikums. Vai Kodoliņa kungs var atbildēt tūlīt?

A.Kodoliņš: Principā es piekrītu, ka ir nepieciešams sagatavot vēl vienu likumprojektu, proti, par grozījumiem likumā “Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā”, svītrojot tajā attiecīgo ierakstu par ceļa nodokli. Bet es uzskatu, ka mēs varam šo lēmumu pieņemt, lai būtu skaidrība, un pēc tam dot šo grozījumu likumā par nodokļiem un nodevām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaščerinski!

J.Zaščerinskis: Likumā “Par ceļa nodokli” bija noteikts sadalījuma princips, cik paliek republikas budžetā, cik rajona budžetā un cik pagasta budžetā. Ja mēs šo likumu anulējam un neko nepasakām, kāda daļa tiek iedalīta no akcīzes nodokļa, man nekļūst skaidrs, vai tādā gadījumā pagasts un rajons arī kaut ko saņems no akcīzes nodokļa?

A.Kodoliņš: Sadalījuma princips, kāds bija likumā “Par ceļa nodokli”, ir iestrādāts 1992.gada pirmās puses budžeta projektā.

Tātad principā tā fakta dēļ, ka mēs esam atcēluši ceļa nodokli, netiek grozītas ceļu būvniecībai paredzētās summas, ne arī attiecīgais sadalījums, kura proporcijas tiek saglabātas pēc tā likuma.

J.Zaščerinskis: Bet kur tas būs fiksēts, tā kā likumu “Par ceļa nodokli” mēs anulējam?

A.Kodoliņš: Deputātiem jau sen ir izdalīts likums “Par ceļiem un autoceļiem”. Bez tam ir jābūt pieņemtam likumam “Par ceļa fondu”, kur precīzi būtu fiksētas gan šā ceļa fonda finanses, gan arī sadalījums. Es gribu teikt, ka, manuprāt, šeit ir vēl jārada jaunas iespējas finansēt pagastu ceļus. Likumā par vietējām nodevām ir nepieciešams arī paredzēt zināmus atskaitījumus no transporta līdzekļiem.

J.Zaščerinskis: Kodoliņa kungs, es atvainojos, es esmu iepazinies ar likumu par ceļiem. Tajā nav fiksētas sadalījuma proporcijas.

Priekšsēdētājs: Deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godājamajam referentam divi mazi jautājumi. Pirmais: vai mums šobrīd ir aprēķini par to, kas mainās budžetā, ieviešot vienu nodokli attiecībā uz šo produktu veidu un atsakoties no otra? Vai budžets paliek negrozīts, vai arī kaut kas mainās? Vai ir aprēķini?

A.Kodoliņš: Principā precīzu aprēķinu nav. Bet, ņemot vērā, ka ceļa nodoklis bija veidots pēc principa– 10 kapeikas plus 5 procenti, ievērojot, ka mēs pieņēmām, ka pamatelements ir 10 kapeikas, tad papildelements, kas ceļa nodoklim deva klāt dažas kapeikas, bija šie pieci procenti. Desmitkārtīga cenu kāpuma apstākļos jaunais princips praktiski ir tāds, ka par pamatelementu kļuva šie pieci procenti un nenozīmīgs papildelements ir 10 kapeikas. Likumā par akcīzes nodokli mēs pieņēmām 10 procentu likmi, kas nozīmē, ka no degvielas, konkrēti, no dīzeļdegvielas un benzīna, budžets ieņems vairāk, nekā bija paredzēts ieņemt ar ceļa nodokli. Toties principā zināmā veidā samazināsies tās summas, kuras tiktu ieņemtas par gāzes realizāciju.

A.Plotnieks: Šajā sakarībā otrs jautājums, turpinot to, par ko jau runāja kolēģis Zaščerinskis: vai mums šobrīd ir juridisks mehānisms, kas noteiktu šī akcīzes nodokļa summu sadali?

A.Kodoliņš: Mums principā ir juridisks dokuments, proti, budžeta projekts, kur ieliktas šīs proporcijas. Ja mēs šīs proporcijas negrozīsim paši, tad tās saglabāsies…

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir jautājumi? Jautājumu nav. Paldies. Lūdzu, balsosim par 34.dokumentu, tas ir, par lēmumu “Par Latvijas Republikas 1991.gada 13.februāra likuma “Par ceļa nodokli” atzīšanu par spēku zaudējušu”. Rezultāts: 76– par, 3– pret un 6– atturas. Lēmums ir pieņemts.

Šīsdienas pēdējais, tas ir, desmitais, darba kārtības jautājums ir lēmuma projekts “Par atvieglojumiem zemnieku saimniecību kreditēšanā un kredītu daļējā norakstīšanā”. Berķa kungs, lūdzu!

A.Berķis: Godātie kolēģi! Piedāvāju jūsu uzmanībai laukiem un zemniekiem ārkārtīgi nepieciešamu un ilgi gaidītu lēmumu “Par atvieglojumiem zemnieku saimniecību kreditēšanā un kredītu daļējā norakstīšanā”. Proti, par ilgtermiņa kredītiem, kas izsniegti zemniekiem, noteikt likmi līdz septiņiem procentiem gadā un piešķirt atvieglojumus, lai līdz 50 procentiem no šī izsniegtā kredīta varētu norakstīt, ja ir izpildīti zināmi noteikumi. Gribu paskaidrot, ka tā nav nekāda izcila pretimnākšana zemniekiem, jo paši pirmie zemnieki, ja jūs atceraties, saņēma līdz desmit tūkstošiem rubļu bezprocenta aizdevuma. Neatkarīgās Latvijas sākotnē– 20.gados– kad valsts bija daudz izpostītāka nekā tagad, izsniedza īstermiņa kredītus līdz trim gadiem divu tūkstošu latu apmērā par vienu procentu gadā. Šis kredīts vēl nebija apmaksāts, kad to pagarināja, maksājot piecus procentus. Šie nav izcili noteikumi, bet tādus var dot.

Šie mūsu atvēlētie kredīti arī nebūs pietiekami līdzekļu apjoma ziņā, jo pārejas perioda valsts budžeta projektā, ar ko mēs iepazināmies pagājušajā nedēļā, redzējām, ka Finansu ministrija procentu starpības samaksai par kredītiem zemnieku saimniecībām Lauksaimniecības ministrijai ir paredzējusi 35 miljonus rubļu. Kā paskaidroja Siliņa kungs, šī summa ir pietiekama, lai zemniekiem atvēlētu kredītu par septiņiem procentiem 1,2 līdz 1,6 miljardu rubļu apmērā.

Pēc Lauksaimniecības ministrijas iesniegtajiem aprēķiniem agrārās reformas programmas izpildei 1992.gadā būtu vajadzīgi ilgtermiņa kredīti ar atvieglotiem noteikumiem 1,9 miljardu rubļu apjomā. Bet tas bija rēķināts vasarā, tas ir, pirms pusgada, un, protams, toreizējā summa– 1,9 miljardi– tagad jau ir daudzkārt lielāka. Ir vēl viens apstāklis, ka zemnieku, kurš savā laikā tika izsūtīts, kuram mājas tika nojauktas un kurš pēc atgriešanās savā pagastā netika paņemts pretī, šobrīd vairs neglābs nekādi kredīti. Tādā gadījumā ir vajadzīga vēl lielāka valdības pretimnākšana, ir vajadzīgs, lai šīs mājas tiktu uzceltas par valdības līdzekļiem, ir vajadzīgs, lai šim zemniekam ganāmpulka atjaunošanai tiktu izsniegta kaut daļa no tiem mājlopiem, kuri toreiz tika paņemti. Bet tā jau ir cita lieta, tas jau ir nākamais jautājums.

Es to saku tikai tāpēc, lai jūs saprastu, ka tas, par ko jūs šodien balsosit, nav nekāda izcila labvēlība, bet tikai pats nepieciešamākais. Šajā likumprojektā, ko jūs šodien apspriedīsit, ir trīs būtiskas lietas.

Pirmā, lai šā gada budžetā būtu paredzēta nauda procentu starpības segšanai. Kā jau teicu, tāda summa ir paredzēta 35 miljonu apmērā. Tā nauda, kas būs paredzēta, ir vajadzīga kredīta norakstīšanai līdz 50 procentiem, taču šis uzdevums būs jāīsteno vēlāk.

Otra lieta, lai visu darbu uzņemtos banka, lai pēc tam, kad banka izsniedz kredītu par 12 procentiem, zemniekam nebūtu jāmeklē Lauksaimniecības ministrijā vai Finansu ministrijā, kad tad var dzēst šo starpību.

Trešā lieta ir visbīstamākā un visbūtiskākā. Tā ir par garantijām jeb par nodrošinājumu. Likumprojektā ir minēti septiņi nodrošinājuma veidi: pašvaldību budžeti, juridiskās personas garantijas raksts, notariātā apstiprināts fiziskās personas rakstveida galvojums, ķīlas līgums un apdrošināšanas līgums ar apdrošināšanas organizācijām par kredīta neapmaksāšanu termiņā, zemnieku statūtu sabiedrību apstiprinātās pajas vērtības un zeme, ja tā ir zemnieka īpašumā. Visbūtiskākais šeit ir zeme, it īpaši tam zemniekam, kas sāk no nulles. Jūs saprotat, ka pagasta pašvaldība viņam var arī nedot šādu galvojumu, tāpat arī kolhozs, kas būs beidzis pastāvēt un kas viņu tajā pusē pazīst. Galu galā viņu vienīgā manta var būt gandrīz tikai tas, kas mugurā. Tā ka šobrīd zeme ir tas būtiskākais, ko banka varētu ņemt vērā.

Mūsu nelaime gan ir tā, ka šobrīd šī zeme nevienam vēl nav atzīta par privātīpašumu. Un man ir lielas bažas, ka šī atzīšana var ievilkties. Neatkarīgās Latvijas laikā, kad 1925.gadā bija līdzīga situācija, tika pieņemts speciāls likums par aizdevumu un nodrošināšanu, ieķīlājot tiesības uz savu zemi, tiesības uz lauku nekustamo īpašumu. Šo manu priekšlikumu komisijā pagaidām uzskatīja par nelietderīgu, bet, iespējams, ka kaut kad pie tā nāksies atgriezties.

Es piedāvāju balsošanai sagatavoto lēmuma projektu, tas ir, 38.dokumentu.

Runājot par šo lēmuma projektu, jāatzīmē, ka tas ir vairākas reizes apspriests un pilnveidots Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā, piedaloties Lauksaimniecības ministrijas, Finansu ministrijas un Latvijas Bankas pārstāvjiem. Šo lēmuma projektu ir izskatījusi arī Likumdošanas jautājumu komisija un Ekonomikas komisija. Kā viena, tā otra komisija lēmuma projektu atbalstīja. Ir arī Latvijas Bankas prezidenta Repšes kunga parakstīts atzinums. Viņa ierosinātie papildinājumi jau ir iekļauti jūsu rīcībā nodotajā projektā. Līdzīgi tas ir ar Ekonomikas komisijas ierosināto labojumu, kas radies uz Latvijas Bankas ierosinājuma pamata. Ierosinājums atspoguļots 3.punkta 1.apakšpunktā.

Likumdošanas jautājumu komisija ierosina divus redakcionālas dabas labojumus 5.punktā, kā arī 5.punkta 4.apakšpunktā, ko mēs pieņemam. 5.punktā rakstīts, ka par kredīta nodrošinātāju var būt, un tā tālāk. Jāņem vērā, ka vārda “nodrošinātāju” vietā ir jābūt vārdam “nodrošinājumu”. To mēs pieņemam. 5.punkta 4.apakšpunktā no frāzes “mantas ķīlas līgums” ieteikts izsvītrot vārdu “mantas”, ko mēs arī pieņemam.

Nolikumu par kārtību, kādā piešķirami atvieglojumi kredītu daļējai norakstīšanai, lēmuma projektā ir uzdots izstrādāt Latvijas Bankai kopā ar Lauksaimniecības ministriju un Finansu ministriju līdz 1.februārim. Komisija šo nolikuma projektu jau ir redzējusi.

Tā kā pēc Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas domām visas domstarpības šā lēmuma ceļā ir nolīdzinātas un tā kā zemniekiem, es vēlreiz saku, šis lēmums bija vajadzīgs, tā teikt, aizvakar, tad ļoti lūdzu godājamos deputātus dot šim lēmumam savu svētību. Pēc gadiem pieciem tad jau mēs manīsim, ka trešdienas pēcpusdienās mums vairs nebūs jāstāv rindā pēc pārtikas paciņas.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi Berķa kungam? Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Mani interesē 2.punkts. Tajā rakstīts tas, ko es īsti neizprotu, proti, “piešķirt atvieglojumus”. Un tajā pašā teikumā– “bankas kredītu daļējā norakstīšanā”.

A.Berķis: Es piekrītu. Mēs par to spriedām. Tas ir bankas piedāvātais formulējums, uz kuru pamatojoties viņi acīmredzot kārto savus darījumus, taču literātu izpratnē nav sevišķi veiksmīgs.

I.Silārs: Nevis literārā, bet vispār loģiskā izpratnē es nesaprotu tā jēgu: “Piešķirt atvieglojumus daļējā norakstīšanā”. Vai nu piešķirt atvieglojumus, vai otrs varētu būt…

A.Berķis: Piešķirt līdzekļus. Būtībā tur bija tādi divi varianti. Šeit ir domāti līdzekļi, kas nepieciešami, lai norakstītu, teiksim, 50 procentus no piešķirtā aizdevuma.

I.Silārs: Tas tad vairāk būs subjektīvi. Tur varētu trīs procentus. Un pats galvenais– nepārsniegt 50 procentus.

A.Berķis: Kā ir noteikts 4.punktā, šie noteikumi tiek izstrādāti, atvieglojumi tikai būs. Norakstīs tikai 5 procentus, ja tie nav izlietoti sevišķi lietderīgi. Ja, piemēram, jūs esat uzcēluši ēkas tieši pēc projekta, ja jūs tur ražojat daudz…

I.Silārs: Nākamais jautājums man ir par to pašu 4.punktu. Vai ar to arī mūs iepazīstinās?

A.Berķis: Mēs vienojāmies, ka tas ietilps šo trīs iestāžu kompetencē. Mums nebūtu vajadzīgs kavēt laiku pie tāda jautājuma, kas nav īpaši būtisks. Es saku, ka komisiju ar šo jautājumu iepazīstinās, bet mēs nospriedām, ka tas nav vajadzīgs Augstākajai padomei.

I.Silārs: Vai nav vajadzīgs arī paredzēt, mēs neparedzēsim un 3.punktu pieņemsim, nenorādot nekādu apjomu?

A.Berķis: Šogad šajā budžetā ir paredzēti 35 miljoni. Siliņa kungs mani informēja, ka šie jau nosaka kārtību vispār, uz kādiem noteikumiem tas tiek piešķirts… Principā nosaka noteikumus, ja naudas atradīsies vairāk. Kā te tika teikts, rūpnieku rīcībā ir 5 miljardi neizlietotu līdzekļu. Protams, par to katrā konkrētā budžetā mums būs jābalso un jākaujas no jauna.

I.Silārs: Kas šos 35 miljonus apstiprina?

A.Berķis: Tos mēs apstiprinām.

I.Silārs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

V.Seleckis: Vai jums neliekas, ka 2.punktā šie paredzētie 50 procenti pašreizējā redakcijā ir ļoti nenoteikti. Jo acīmredzot galīgajā variantā, ko izstrādās ne parlaments, bet citas iestādes, var parādīties, ka šo piešķirto līdzekļu norakstīšana kapitālceltniecībai būs tikai par 10 procentiem, lopu iegādei par 20 procentiem un tā tālāk. Un līdz ar to šajos noteikumos paredzētā palīdzība zemniekiem būs ļoti nepietiekama. Vai nevajadzētu šeit paredzēt konkrētāk, teiksim, no 50 līdz 75 procentiem? Vārdu sakot, lai šī palīdzība būtu konkrēta, garantēta un pietiekama.

A.Berķis: Tajā noteikumu variantā, kuru mēs redzējām, šī palīdzība ir konkrēta un noteikta. Tika runāts arī par iespēju 50 procentu vietā likt 70 procentus. Bet komisijā un apspriedē visi nāca pie secinājuma, ka noteikt pārāk augstu norakstīšanas procentu nozīmētu jau priekšlaikus paziņot zemniekam: strādā vien, mīļais, tev nekas nebūs jāmaksā! Lai viņš tomēr strādātu ar zināmu atbildības apziņu un domātu, un rēķinātos, ka viņš uzņemas zināmas saistības. Ir punkti, pēc kuriem vadoties tomēr noraksta, proti, gan par to, ka tiek uzcelta ēka pēc projekta, gan par to, ka tiek celta, ņemot vērā enerģijas taupīšanas iespējas. Te tātad ir dažādi punkti. Mūsu komisijā šis jautājums neizraisīja šaubas.

Priekšsēdētājs: Paldies, Berķa kungs! Vairāk jautātāju nav. Godājamie kolēģi, debates īsti nav, bet Siliņa kungs vēlas jūs īsi informēt par šo lēmumu. Lūdzu.

E.Siliņš, finansu ministrs: Cienījamie deputāti! Pieņemot šo lēmumu, mēs aizejam no tiem principiem, par kuriem runājām pavisam nesen, kad spriedām par budžeta projektu 1992.gada pir­majam pusgadam. Tad mēs ar jums šeit norunājām (kas gan vēl nekur netika akceptēts un tiks vēl skatīts), ka banka zemnieku saimniecībām procentu likmi nosaka viennozīmīgi līdz 7 procentiem, bet budžetā vienlaikus paredzam zināmu līdzekļu summu– 35 miljonus rubļu. Ja atceraties, mēs runājām, ka to varētu izmantot, lai vēl vairāk samazinātu procentu likmi. Tā būtu pretimnākšana zemnieku saimniecībām.

Ja mēs šodien pieņemam šo lēmumu tādu, kāds tas jums ir izsniegts un kādu es nupat ieraudzīju, tad iznāk, ka 1.punktā ir paredzēta 7 procentu likme, bet 3.punktā ir noteikts, ka valsts budžetā jāparedz līdzekļi… Tātad tas nozīmē, ka banka var noteikt šo likmi 12 procentu, 15–20 procentu apmērā un šo starpību līdz 7 procentiem saņemt no budžeta. Lūk, tikai šiem mērķiem jāizmanto 35 miljoni rubļu. Es domāju, ka tas ir būtiski un, pieņemot šo lēmumu, par to vajadzētu padomāt. Ja drīkstu, es liktu priekšā 1.punktā pēc vārda “noteikt” papildināt ar vārdiem: “noteikt, ka Latvijas Banka un tās institūcijas”, un tālāk kā tekstā. Un, runājot par 7 procentu likmi, pievienot vārdu “piemēro”, tas ir, “piemēro likmi 7 procenti”. Šis punkts tad skanētu šādi: “Noteikt, ka Latvijas Banka un tās institūcijas par ilgtermiņa kredītiem, kas izsniegti pēc 1990.gada 1.novembra zemnieku saimniecībām kapitālieguldījumu finansēšanai (viss, kas ir, paliek iekavās), piemēro likmi līdz 7 procentiem gadā.” Šajā gadījumā ir garants, ka procentu likme nav lielāka. Pārējo procentu likmju starpību banka sedz uz citu kredītu rēķina. Un parlamentam ir dotas tiesības paredzēt budžeta projektā un bankai norādīt, lai turpmāk tiktu atvieglotas likmes zemnieku saimniecībām. Es vēlreiz aicinu paredzēt tos 35 miljonus, lai šo 7 procentu likmi varētu vēl vairāk samazināt, ja tas būtu iespējams.

Un otra pavisam maza piezīme. 2.punktā ir paredzēta izsniegto ilgtermiņa kredītu norakstīšana līdz 50 procentiem. Tā kā nav pateikts, pēc kādiem noteikumiem šī norakstīšana notiks, būtu lietderīgi kā atsevišķu sadaļu pie 2.punkta pārcelt 4.punkta tekstu, tādējādi tas būtu savienots kopā. Proti, mēs norakstām, un šos kredītu parādu norakstīšanas noteikumus parlaments uzdod izstrādāt. Tas būtu mans lūgums un piebilde jūsu patlaban izskatāmajam lēmumam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Siliņa kungs! Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es atvainojos, es gribēju Siliņa kungam uzdot jautājumu, ja drīkst…

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

G.Grūbe: Siliņa kungs, es domāju, ka tā, pirmkārt, jau ir koncepcijas maiņa. Jūs 1.punktā piedāvājat divus vārdiņus, un ar to pašu arī viss ir kārtībā. Manuprāt, kolēģi saprata, ka šeit ir ļoti būtisks jautājums. Nosakot, ka banka var ņemt 7 procentus, zemnieku kredītu praktiski tad nebūs. Jebkura institūcija, tajā skaitā arī Augstākā padome vai arī Siliņa kungs, piemēram, var pateikt, ka iziet tirgus laukumā un dala no savas kabatas savu naudu. Var jau tā noteikt, bet šeit vienkārši tā nedarīs. Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas priekšlikums bija tāds, ka mēs sedzam no budžeta šo starpību, kas ir reālais procents, līdz 7 procentiem, lai nodrošinātu to, ka arī zemnieki varētu reāli šos kredītus saņemt, nevis smuki pateikt, ka ir jānosaka 7 procenti, tādējādi kredītu praktiski nebūtu. Lūdzu, kādas ir jūsu domas par šo jautājumu?

E.Siliņš: Es sapratu jūsu domu. Es gribēju šo priekšlikumu izvirzīt ne tāpēc, lai kaut ko konceptuāli mainītu, bet pateikt to, ka ar manis izveidoto mehānismu zemnieku saimniecībām nodrošinās daudz labvēlīgāku statusu, ja parlaments savā institūcijā baidās noteikt normu par 7 procentu kredīta likmi. Ja parlaments ir pilnīgi tiesīgs attiecībā uz banku, tad, manuprāt, šeit nav nekā slikta. Cita lieta, kā banka pildīs šo parlamenta pieņemto norādi, šo noteikto procentu. Nu, te vienkārši ir jādarbojas saprātam. Tiem ierēdņiem, kuri pildīs šo pieņemto lēmumu, ir jāsaprot, ka tas ir zemnieku saimniecību speciāls finansu kreditēšanas veids. Ja mēs gribam veicināt ražošanas attīstību zemnieku saimniecībās, tad mums ir jāpieņem šī likme. Es domāju, ka no tāda viedokļa mums ir jāsaprot arī jebkurš cits lēmums. Es nekad negribētu teikt, ka šodien, apstiprinot budžetu, mums nevajadzētu dot naudu lauku prioritātei, ka būtu jādod kādam citam. Es saprotu, ka tas ir prioritāri un godam. Un, ja šodien banka kādam veidojumam var izsniegt kredītu ar 20 procentu likmi, tad lai izsniedz arī par 22 procentiem, nebūs nekāda nelaime. Bet tajā pašā laikā lai zemnieku saimniecībai izsniegtu par 7 procentiem. Un es domāju, ka mans variants zemnieku saimniecībai ir tikai par labu.

G.Grūbe: Siliņa kungs! Man tomēr ir precizējums. Tātad mēs pateiksim, ka banka zemnieku saimniecībām nedrīkst dot kredītu vairāk par 7 procentiem. Taču man ir jautājums: ja bankai lielākā daļa no saviem līdzekļiem būs jādod zemnieku saimniecību attīstībai, tad no kā šī banka var iztikt? Jūs esat ekonomists un finansists, es negribu jums pārmest, ka jūs nesaprotat, par ko pašreiz šeit ir runa.

E.Siliņš: Es ļoti labi saprotu, tāpēc saku, ka jūs paņemat vārdus un nedzirdat manu domu. Banka kreditē SIA un vēl visādus veidojumus. Lai no tiem paņem 25 procentus, un nekas nenotiks, ja banka šodien pērk kredītu resursus par 10 un 12 procentiem. Lai tie pārmaksā. Taču lai zemnieks neciestu un saņemtu par tiem 7 procentiem. Man ir tāda doma.

Priekšsēdētājs: Vēl jautāt vēlas Zaščerinska kungs.

J.Zaščerinskis: Siliņa kungs, jūs teicāt, ka banka var iedot ne vien 7 procentus, bet arī 12 un vairāk procentus. Starp citu, es lasu formulējumu, kas praktiski skan tā: “Noteikt par ilgtermiņa kredītiem likmi līdz 7 procentiem.” Tātad nevar būt pāri 7 procentiem. Ir tikai viena starpība, ka te arī ir paredzēts, ka starpību no 7 procentiem līdz faktiskajam procentam bankai dodam no budžeta likmēm. Ja to neizdarīsim, tad katrā gadījumā banka atradīs iemeslu, lai pateiktu zemniekam, ka tā nevar iedot, jo nebūs ieinteresēta zemniekam dot par 7 procentiem. Bet, ja faktiskā likme varbūt būs par 25 un vairāk procentiem un ja mēs tajā pašā laikā bankai no budžeta neizdalām līdzekļus, tad zemnieks būs nevis labākā situācijā, bet gan daudz sliktākā.

E.Siliņš: Es saprotu jūsu jautājumu. Tas ir tas pats, par ko šeit izteicās Grūbes kungs. Jūsu precizējums ir analoģisks, bet es domāju, ka pretimnākšana zemnieku saimniecībām būtu daudz lielāka, ja banka nepārsniegtu 7 procentus, bet tālāk budžets… saka, līdz 4, 5 un nezin cik procentiem. Vai tiešām tiesiskā valstī mēs nevaram panākt to, ka bankas iestādes tomēr arī parāda savu labvēlības statusu attiecībā uz zemnieku saimniecībām?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Siliņa kungs! Man tomēr ir ļoti liels lūgums: mēs esam tik ilgi diskutējuši par šo lēmuma projektu, vai jūs neatteiktos no sava priekšlikuma? Mēs tad varētu lēmuma projektu atstāt pašreizējā redakcijā. Pretējā gadījumā mums atkal nebūs iespējas to pieņemt kaut vai no tehniskā viedokļa. Šeit taču ir principiāls grozījums, bet mēs komisijā ar visām iestādēm tomēr esam vienojušies tieši par šo tekstu, proti, bez vārdiem “Latvijas Bankai”.

E.Siliņš: Man jāatvainojas, es neesmu deputāts un nevaru izvirzīt nekādus ierosinājumus. Es izteicu savus priekšlikumus, lai jūs pārdomātu. Bet es tomēr palieku tajās pozīcijās, ka mums zemniekiem vajadzētu palīdzēt vairāk, nekā paredz šis likums. Un viens otrs zemnieks par to vēl stipri padomās, kad viņš aizies bankā slēgt līgumu, un banka pateiks: “Jums kredīta likme ir 20 procenti.” Tad viņš sāks filozofēt un domāt: vai valdība to norakstīs un cik norakstīs? Bet, ja viņš zinās, ka viņam ir 7 procentu likme un ne vairāk, un viņš vēl kaut ko var saņemt no valsts, tad, manuprāt, viņš uz to skatīsies daudz labvēlīgāk. Taču es varu tikai aģitēt par mana priekšlikuma pieņemšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Siliņa kungs! Mums tas viss ir jāizšķir ar balsojumu. Tātad balsosim par lēmumu. Pietiks reģistrēties, Dobeļa kungs! Silāra kungs ierosina balsot pa punktiem.

Pārtraukums 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, cienījamie kolēģi, ieņemsim vietas un reģistrēsimies! Rezultāts: 76. Godājamie kolēģi, pēc deputātu ierosinājuma sākam šo lēmumu pieņemt pa punktiem. Berķa kungs ir tribīnē. Atgādināšu tikai, ka apspriest un balsot mēs varam tikai par rakstiski iesniegtajiem priekšlikumiem un labojumiem, izņemot redakcionālas dabas.

A.Berķis: Praktiski tas būtu gandrīz vai redakcionālas dabas labojums, proti, 1.punktā vārdu “noteikt par” vietā vajadzētu rakstīt “piemērot”. Tad būtu šāds teksts: “piemērot ilgtermiņa kredītu”. Bet šeit mums ir principā jāizšķiras par diviem jautājumiem. Jūs dzirdējāt Siliņa kunga priekšlikumu, kura būtība ir tāda, ka banka pati tiek galā ar saviem līdzekļiem uz bagāto kooperatīvu rēķina, uz izdevīgāku kreditoru rēķina, uzliekot tiem lielākus procentus. Tātad pati nodzen lauksaimniekiem likmi līdz 7 procentiem. Un tad ar Finansu ministrijas piešķirtajiem līdzekļiem tie šos kredītus vēl palīdz nodzīt uz leju. Zemniekiem tas ir par labu. Taču ir citas bažas, un mēs Latvijas Bankā ar tās pārstāvjiem, konkrēti ar Bergu-Bergmani, jau izstrīdējāmies. Viņi attiecībā uz to atbildēja kategorisku “nē”, sakot, ka dos tikai tad, ja viņiem naudu iedos. Pēc tam, lūdzu, viņi šos procentus pazeminās, bet citādi viņi paliek pie saviem procentiem. Patlaban, šeit aprunājoties ar lauksaimniekiem un saimnieciskajiem darbiniekiem, kuriem ar šīm lietām ir bijusi lielāka darīšana, viņi apgalvo, ka banka nekad šādiem noteikumiem nepiekritīs. Un, ja banka arī piekritīs minētajiem noteikumiem, tad zemniekiem kredīti, kā saka, vienkārši tiks bremzēti. Tā ka, uzklausot visas šīs domas, es esmu spiests piekrist projektā ierakstītajam variantam, tomēr uzdrošinos to jautājumu likt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Uz balsošanu nevar likt, jo mums rakstiski nekas nav iesniegts. Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es gribētu atbalstīt cienījamo kolēģu piedāvātos redakcionālos labojumus. Vispirms jau Berķa kunga piedāvāto ierosinājumu 1.punktā, kā arī Silāra kunga redakcionālo labojumu 2.punktā, lai tas patiešām būtu latviski saprotams, bet nemainītos lietas būtība. Runājot par būtību, es lūgtu, lai patiešām visi deputāti iedziļinās šajā situācijā. Jautājums ir ļoti vienkāršs: vai mēs ar administratīvām metodēm komercbankām un Latvijas Bankai nosakām 7 procentus, pasakot, ka tā ir viņu darīšana, kā atrast kredītresursus, jo mūs vairāk nekas cits neinteresē. Vai arī risinām šo jautājumu tādā veidā, ka esam par to, ka šī situācija varētu veidoties tā, lauksaimnieki arī varētu konkurēt ar starpnieku organizācijām vai arī ar jebkuru citu struktūru un kopumā šo kredītu ņemt par 20 procentiem, ja tas būtu vidējais procents. Un, kā 1.punktā minēts, no zemnieka šajā gadījumā prasīt 7 procentus. Šo starpību starp 7 un 20 procentiem, tātad 13 procentus, uzņemties uz republikas budžeta. Tādējādi mēs ļoti aktīvi principā varētu pretendēt uz kredītiem. Bez šaubām, es ļoti labi saprotu arī Siliņa kunga vēlēšanos aizsargāt republikas budžetu, jo ar administratīvām metodēm piespiest banku ņemt tikai 7 procentus un, ja zemāks procents, tad tikai segt no budžeta, es viņu kā finansistu un arī kā budžeta aizstāvi ļoti atbalstu. Bet, redziet, te ir viena nelaime: iepriekš mēs bijām jau noteikuši, ka zemnieki var saņemt bezprocentu kredītus, vēl citādas lietas, bet reāli viņi pretendēt nevarēja, jo galu galā šīs banku struktūras mēs administratīvā veidā nevaram piespiest. Vai tas ir labi vai slikti, par to varam diskutēt, bet tā ir realitāte, ka praktiski zemnieku saimniecības pie šiem kredītiem netiek. Un tāpēc patiešām, apzinoties to, ka attiecībā uz budžetu šis jautājums var būt ļoti smags, es tomēr aicinu par šo lēmumu balsot kopumā, jo par 1.punktu un 2.punktu, kā arī par 3.punktu nevar balsot. Tādēļ par lēmumu ir jābalso kopumā. Ja mēs patiešām to nenobalsosim un meklēsim variantus, lai šis lēmums varētu jūs apmierināt, bet pa punktiem vienkārši balsot nevaram, jo tad zūd jēga visā šajā lietā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: Cienījamie kolēģi! Mums ir izsniegts konkrēts lēmuma projekts. Labāks vai sliktāks, taču tas ir apspriests vairākās komisijās un akceptēts. Šodien mēs nevaram šajā projektā ietvert kaut kādas labas, patlaban izteiktas domas. Situācija prasa, lai mēs šodien lēmumu pieņemtu tādā veidā un ar tiem redakcionālajiem labojumiem, kādi tie ir. Tāpēc es lūdzu visus balsot par šo dokumentu. Par to, kas būs pēc kāda laika, mēs runāsim atsevišķi, kad būsim atkal sagatavojuši konkrētu dokumentu. Laiks negaida, zemniekiem vajadzīgi šie kredīti un vajadzīgi nosacījumi, uz kādiem tos saņemt. Tāpēc es arī ierosinu pārtraukt diskusijas par šo jautājumu, kas ir pietiekami skaidrs, un balsot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, lūdzu, reģistrēsimies. Ievērojam to, ka izteicās zemniecības un lauksaimniecības, un visi ar zemi saistītie pārstāvji. Finansisti savukārt izteica savas domas. Mums ir jāizšķir balsojot. Reģistrācijas rezultāts! 89 deputāti ir reģistrējušies.

Lūdzu, balsosim par 38.dokumentu– lēmuma projektu “Par atvieglojumiem zemnieku saimniecību kreditēšanā un kredītu daļējā norakstīšanā”. Rezultāts: par– 79, pret– nav un atturas– 3. Lēmums ir pieņemts.

Godājamie kolēģi, patlaban mums ir jāizšķir, ko darīt: iet mājās vai turpināt darbu. Vai ir kādi konkrēti ierosinājumi par to, kādus dokumentus mēs šodien vēl varētu izskatīt? Mūsu kolēģis Špoģis grib būt nepopulārs un mēģina nākt pie mikrofona. Laikam nav tomēr? Ir! Deputāts Muciņš un deputāts Špoģis.

Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Tā kā ir izdalīts lēmuma projekts par represētajiem, mēs varētu piedāvāt izskatīt, jo tas faktiski ir tāds atsauces lēmums, kurā ir tikai procesuāla rakstura jaunumi. Šis lēmums faktiski atsaucas uz jau agrāk pieņemtajiem likumiem. Es varētu minēto lēmuma projektu ierosināt izskatīt šodien.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

K.Špoģis: Mēs varētu izskatīt īpašuma reģistra otro lasījumu. Tas ir nepieciešams…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kā lemj kolēģi! Jāstrādā… Berķa kungs uzskata, ka ir jāstrādā. Es palūgšu sekretariātu visus šos materiālus nolikt uz Prezidija galda, lai es arī varētu strādāt. Tātad tiek ierosināts izskatīt rītdienas darba kārtības 2. un 3.jautājumu, proti, par nepamatoti politiski represēto loka noteikšanu un par Nekustamā īpašuma reģistru.

Lūdzu, kurš būtu ziņotājs par nepamatoti represēto loka noteikšanu? Deputāts Muciņš. Lūdzu.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Latvijas Republikas Politiski represēto apvienība griezusies Augstākajā padomē, kur strādā deputāta Berklava vadītā darba grupa, jautājumā par nepamatoti politiski represētajiem. Šajā darba grupā, kā arī Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu pastāvīgajā komisijā jautājumi attiecībā uz politiski represētajiem, kā arī viņu ierosinājumi ir sistemātiski izskatīti, lai atbilstoši lemtu Latvijas Republikas Augstākā padome. Tā kā ierosinājumu ir ļoti daudz, mēs izšķīrāmies par tādu pieeju, ka šos risināmos jautājumos, kā jau jūs zināt no preses, mēs sadalām vairākās daļās.

Šodien apspriešanai jums tiek nodots deputātes Marjašas un mans likumdošanas iniciatīvas kārtībā iesniegtais lēmuma projekts “Par nepamatoti politiski represēto loka noteikšanu”. Kādēļ ir nepieciešams šāds lēmums? Pirmām kārtām tādēļ, ka jau agrāk pieņemtajos likumos ir noteikti vairāki atvieglojumi nepamatoti politiski represētajiem. Acīmredzot, izskatot dažus vēl citus lēmumus un likumus, mēs lietosim tādu juridisko jēdzienu kā “nepamatoti politiski represētais”. Tādējādi mums ir nepieciešams noteikt, uz kurām personām tad šie atvieglojumi attiecas. Tas ir līdzīgi tam, kā pensiju likumā mēs noteicām jēdzienu “kara dalībnieks” un “kara invalīds”, pēc tam apstiprinot šo izskaidrojumu. Arī šajā gadījumā mums ir nepieciešams apstiprināt noteiktu minēto personu loku. Šā personu loka noteikšana galvenokārt balstās uz jau agrāk mūsu pieņemtajiem likumiem un Augstākās padomes lēmumiem.

Tātad 1.punkta 1. un 2.apakšpunkts atsaucas uz jau agrāk pieņemto 1990.gada 3.augusta likumu “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”. 1.punkta 1.apakšpunkts atsaucas uz diviem lēmumiem par izsūtītajiem– uz Ministru padomes 1988.gada 2.novembra lēmumu Nr.350 un uz LPSR Augstākās padomes Prezidija 1989.gada 8.jūnija dekrētu par 40. un 50.gados no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto pilsoņu reabilitāciju. Faktiski tas aptver minēto Ministru padomes lēmumu. Bet, tā kā daudzās apliecībās ir atsauce uz šo lēmumu, mēs nolēmām tekstā iekļaut arī šo reabilitācijas aktu. Tie ir divi akti, ar kuriem ir reabilitētas personas. Bez tam padomju tiesībās un faktiski arī darba tiesībās noteikts, ka, piešķirot pensiju, darba stāžā skaitīja arī 1.3.punktā paredzēto laiku, proti, laiku, ko vācu okupācijas periodā personas ir pavadījušas koncentrācijas nometnē vai geto savas politiskās darbības vai politisko uzskatu, kā arī tautības dēļ. Es uzskatu, ka 1.3.punktā vārdus “darbības” un “uzskatu” vajadzētu samainīt vietām, lai būtu skaidrs, ka cilvēks ir bijis ieslodzīts par politisko darbību un par politiskajiem uzskatiem. Tas jādara tādēļ, lai nerastos divdomības skaidrojumā, jo diemžēl šajās nometnēs atradās arī kriminālnoziedznieki.

Tādējādi mēs šeit redzam tās trīs grupas, kuras pieskaitām nepamatoti politiski represētajām personām. Pārejot pie citiem pantiem, mēs jau paredzam, ka Ministru padomei jāizstrādā apliecība, tā jāizgatavo. Pašvaldībām šīs apliecības ir jāizsniedz.

4.punkts ir ierakstīts saistībā ar šīm ekonomiskajām, civilajām un sociālajām tiesībām un tiesību sfērām, kurās mēs šīm personām sniegsim garantijas. Liela daļa šādu garantiju un atvieglojumu jau ir piešķirti un eksistē mūsu likumdošanā. Minētās apliecības nodrošinās, lai šīs personas varētu realizēt savas tiesības.

No otras puses, mēs neejam to ceļu, lai censtos šajā lēmumā uzreiz noteikt kādus atvieglojumus. Komisija nonāca pie secinājuma, ka šie konkrētie atvieglojumi ir jāievieto katrā konkrētajā likumā. Ja mēs represētajiem dodam zemes nodokļa atvieglojumu, tad tam ir jābūt likumā “Par zemes nodokli”, ja ir pensiju atvieglojumi, tad tie ir atvieglojumi, kādus faktiski jau šobrīd nosaka pensiju likums. Es kā jurists praktiķis arī uzskatu, ka šāds ceļš ir vispareizākais, ka mēs katrā konkrētajā likumā paredzēsim šos nepieciešamos atvieglojumus. No otras puses, lai šie atvieglojumi varētu tikt realizēti, ir nepieciešams šis lēmums, tas nosaka, kurām personām šie atvieglojumi tiek piešķirti. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir jautājumi Muciņa kungam?

I.Silārs: Man par vienu pozīciju ir neskaidrība. Šeit ir rakstīts tā: “Atzīt par nepamatoti politiski represētām personas, kurām piemēroti medicīniska rakstura līdzekļi.” Kā to saprast? Šādā formulējumā man tas ir pilnīgi nesaprotams. Medicīniska rakstura līdzekļus piemēro katru dienu.

L.Muciņš: Kurām ir piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi un kuras ir reabilitētas.

I.Silārs: Piedodiet, es lasu to, kas šeit ir rakstīts: “Atzīt par nepamatoti politiski represētām personām, kurām piemēroti medicīniska rakstura līdzekļi.”

Priekšsēdētājs: Te ir drukas kļūda, jo ir izlaists vārds “piespiedu”.

L.Muciņš: Šajā 1990.gada 3.augusta likumā ir minēti divu veidu medicīniski līdzekļi, proti, ir paredzēts reabilitēt divu veidu personas, kurām ir piemēroti divi dažādi medicīniska rakstura līdzekļi. Pirmā grupa– kurai piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi. Tātad, ja lieta ir izbeigta tiesā vai izmeklēšanā un ir konstatēts, ka viņiem ir jāpiemēro medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi, un pēc tam ir atzīts, ka pret viņiem celtā apsūdzība un uz tās pamata ierosinātā lieta ir nepamatota un šīs personas ir reabilitētas pēc 3.augusta likuma, tajā gadījumā minētās personas mēs atzīstam par politiski represētām. Ja jūs atceraties, 3.augusta likumā bija arī paredzēts, ka bez apsūdzības var. Kā mēs šeit spriedām, tad ir bijušas personas, kurām tika piemēroti nevis piespiedu līdzekļi, bet medicīniski līdzekļi. Tātad tās bija personas, kuras tika ievietotas psihiatriskajās slimnīcās bez apsūdzības celšanas. Šajā jautājumā Augstākajai padomei un Augstākās padomes Prezidijam bija uzdots nodibināt speciālu komisiju, kura tad šīs personas reabilitētu. Līdz šim brīdim neviens tāds iesniegums nav iesniegts, bet, tā kā mums ir jāparedz, ka nākotnē tā var būt, mēs esam atstājuši šo jautājumu atklātu.

I.Silārs: Viss ir skaidrs. Būtu pilnīgi pieticis, ja jūs tiešām būtu pateicis, ka šeit ir izlaists vārds, jo to es nevarēju iedomāties. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ģirt Krūmiņ! Gatavojas deputāts Preinbergs.

Ģ.Krūmiņš: Man būtu tāds filozofiskas dabas jautājums par pašu lēmuma nosaukumu, proti, “Par nepamatoti politiski represēto loka noteikšanu”. Vai var būt arī pamatoti politiskas represijas? Var būt, ka tur viens vārds ir lieks? Vajadzētu rakstīt: par politiski represēto personu loku, vai arī par nepamatoti represēto personu loku. Bet kā var būt pamatotas politiskas represijas un nepamatotas represijas? Ja ir politiskas represijas, tad tās ir nelikumīgas.

L.Muciņš: Es jums varu atgādināt, ka šī diskusija mums bija varen plaša un grandioza jau 1990.gada 3.augustā, tādēļ nevēlos to šeit vēlreiz atklāt, tikai atgādinu, ka mums tiek lietoti divu veidu formulējumi: “nepamatoti politiski represētie” un “nelikumīgi politiski represētie”. Jautājumu par nelikumīgi politiski represētajiem mēs jau izdiskutējām sakarā ar 3.augusta likumu. Arī Ministru padomes lēmuma nosaukumā ir vārdi “nepamatoti politiski represētie” un “administratīvi izsūtītie”. Es pastāvu uz to, ka varētu būt arī pamatoti politiski represētais. Jūs mani varat pārliecināt par pretējo, taču šeit mēs ejam pa tām pēdām, pa kurām ir gājuši jau iepriekšējie likumi. Kā jau teicu iepriekš, mēs vienkārši atsaucamies uz esošajiem likumiem, kuros šis jautājums ir izdiskutēts un nobalsots. Turklāt likums stāv augstāk par lēmumu. Varbūt es varētu kaut kur jums piekrist. Es varbūt gribu “nelikumīgi”, cits atkal grib “nepamatoti”, un cits vispār grib svītrot. Kāds man atkal saka, kā tad būs ar citiem, kuri tomēr ir likumīgi politiski represēti? Tādējādi tas ir diskusijas jautājums. Man ir grūti izšķirties, te es vienkārši atstāju tā, kā tas bija.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Preinberg! Gatavojas deputāts Freimanis.

G.Preinbergs: Man faktiski ir tāds pats jautājums. Būtībā man nepatīk tas, ka jūs šobrīd gribat aiziet no šā jautājuma. Vai tad šajā laikposmā ir bijušas politiski pamatotas represijas? Runājot arī par otru formulējumu: “nelikumīgi administratīvā kārtā izsūtītie”, jājautā, vai bija likumīgi administratīvā kārtā izsūtītie? Tas ir pēc to laiku likumiem.

L.Muciņš: Jā, bet tā mēs te varam filozofēt ļoti gari un plaši. Vadoties pēc tā laika likuma, bija likumīgi.

G.Preinbergs: Mēs taču nedzīvojam tajā laikā.

L.Muciņš: Taču, raugoties no starptautisko principu viedokļa, bija nelikumīgi. Vai, teiksim, viņiem nebija iespējas izmantot tiesības uz aizstāvību un tā tālāk. Es neesmu ne par vienu, ne par otru. Profesora kungs, es atceros, ka 1990.gada 3.augustā jūs bijāt tieši tas, kas to jautājumu izvirzīja. Mēs balsojot palikām pie šā jautājuma. Es nebūt negribu teikt, ka šoreiz kaut kur aizeju vai atnāku. Taču tā tas ir.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani! Gatavojas deputāts Andris Bērziņš.

J.Freimanis: Muciņa kungs! Es ļoti lūgtu jūs dot tomēr tādu īsu uzziņu. Jūs teicāt, ka tie konkrētie atvieglojumi, kas pienākas šiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kaut kad tiks iepīti attiecīgajos likumos. Bet mēs esam ļoti daudz šādu likumu jau pieņēmuši. Un tie trīs šeit minētie normatīvie akti ir vai nu ļoti seni, vai diezgan seni. Vai jūs kā jurists mums tomēr nevarētu pateikt, vai mums būtu vēl daudz kas darāms šajā sakarībā, lai mēs turpmāk šiem cilvēkiem citos likumos varētu tomēr dot kaut kādu morālu juridisku gandarījumu?

L.Muciņš: Es jums paskaidrošu. Vai jūs domājat tos aktus, kuri minēti 1.1. un 1.2.punktā?

J.Freimanis: Jā.

L.Muciņš: Nē, es nedomāju tos aktus, kas minēti 1.1. un 1.2.punktā. Šajos trijos aktos nekādi atvieglojumi nav paredzēti. Es runāju par konkrētiem ģimenes, transporta, dzīvokļu un citiem tāda veida sociālajiem aktiem, kuros vairāk vai mazāk ir jau minēti… Arī deputāts Berklavs ir iesniedzis komisijā savu priekšlikumu. Juridiskā daļa ir sagatavojusi priekšlikumu, apmēram pāri par 10 dažādu aktu, kuros jau ir šie grozījumi. Mums būs jāizšķiras, vai dosim visiem represētajiem vai tikai tiem, kuriem ir kādas grupas, teiksim, pensijas vai invaliditātes grupas un tā tālāk. Tā ir vēl liela diskusijas tēma. Lai šodien mēs šo jautājumu virzītu uz priekšu, tādēļ arī ir attiecīgs lēmums, kas ir ceturtais. Turklāt tas nav jārisina lēmumam, bet gan likumam.

J.Freimanis: Nē, Muciņa kungs, jūs tieši pašās beigās to pateicāt. Runādams es tieši domāju par tiem turpmākajiem atvieglojumiem. Es nerunāju par šiem punktiem, bet par to, kas mums vēl būtu jādara. Es domāju, jūs varat pateikt.

L.Muciņš: Jā, komisija strādā pie šiem atvieglojumiem.

J.Freimanis: Konkrēti jūs nekā nevarat pateikt?

L.Muciņš: Likumdošanas jautājumu komisijā ir šie deputāta Berklava priekšlikumi. Ir runa par telefona, par transporta atvieglojumiem, par zāļu iegādes atvieglojumiem, par tiesībām uz dzīvokli un par malkas iegādi. Attiecībā uz pensijām mēs jau esam izdarījuši.

J.Freimanis: Tas būtu ļoti svarīgi.

L.Muciņš: Atvaļinājums vasarā… Principā šeit ir ļoti daudz jautājumu, par kuriem, es domāju, mēs diskutēsim, apspriežot katru konkrēto likumu. Tas jums tiks likts priekšā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Andri Bērziņ! Gatavojas deputāts Gulbis.

A.Bērziņš: Informācija attiecībā uz tām apliecībām. Tā kā Valmieras rajonā aktīvi darbojas represēto klubs, mēs jau sen esam izstrādājuši nolikumu un šādas apliecības izgatavojuši, un izsnieguši. Lūgums ņemt to vērā, kad tiks izstrādātas šīs jaunās apliecības, jo izveidosies duāla situācija. Es pieļauju, ka vēl dažos rajonos ir tāda situācija, ka šīs apliecības ir izveidotas, un ir doti dažādi atvieglojumi gan rajonā, gan pagastā. Minētās apliecības ir apstiprinājusi rajona padome.

L.Muciņš: Apstiprinājusi rajona padome, nevis represēto klubs?

A.Bērziņš: Nē, apstiprinājusi rajona padome ar rajona padomes zīmogu un ar manu parakstu.

L.Muciņš: Acīmredzot Ministru padome izstrādās paraugu. Es tad lūdzu aizsūtīt savu paraugu, lai tas daudz neatšķirtos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Gulbi! Gatavojas deputāts Zaščerinskis.

J.Gulbis: Man jums ir konsultatīvs jautājums. Sakiet, vai jums ir bijušas sarunas un ir apspriests jautājums par to cilvēku pēcnācējiem, kuri vienkārši ir nošauti vai nogalināti bez kāda tiesas lēmuma, bez administratīvas izsūtīšanas?

L.Muciņš: Jūs domājat šeit uz vietas? Vai tajās…

J.Gulbis: Dažādās situācijās.

L.Muciņš: Kādās situācijās? Lūdzu, jautājiet konkrēti!

J.Gulbis: Man ir grūti tā pateikt. Taču pēckara laikā bija dažādas situācijas, ka politisku motīvu dēļ ne tikai izsūtīja, bet arī nogalināja.

L.Muciņš: Mēs par tiem pēcnācējiem arī domājam.

J.Gulbis: Attiecībā tieši uz minētajiem pēcnācējiem?

L.Muciņš: Nē, tas netiek domāts par jebkura represētā pēcnācējiem. Šis ieraksts 1.1.punktā par pēcnācējiem ir domāts par tiem cilvēkiem, kuriem dzimuši bērni, teiksim, pēc 1941.gada 14.jūnija. Tātad bērni dzima gan izsūtīšanas brīdī, gan vilcienā, gan izsūtījumā. Manuprāt, nav liela atšķirība starp bērnu, kurš dzimis 13.jūnijā un kurš, būdams vienu dienu vecs, ir ticis izsūtīts, un bērnu, kas dzimis 1941.gada 15.jūnijā, tas ir, jau izsūtījuma vietā. Tādā veidā mēs tos bērnus, kuri dzimuši izsūtījumā līdz 1956.gadam, kad šis izsūtījums tika atsaukts, pielīdzinām, it kā viņi būtu atvesti no Latvijas, jo šie bērni līdz 1956.gadam, kad viņu atgriešanās tika traucēta, bija tādā pašā nelabvēlīgā situācijā. Turklāt viņiem nebija atbilstoša medicīniskā, fizioloģiskā un pārtikas nodrošinājuma, kāds būtu, ja viņu vecākus nebūtu skārusi šī izsūtīšana. Bet mēs šeit nepaplašinām tā, kā jūs domājat, ka politiskā vajāšana vērsās arī pret pēcnācējiem. Teiksim, viens bija aizsūtīts uz nometni, otrs bērns palika šeit. Tātad skolā vai citādā veidā viņš tika vajāts.

Taču saprotiet, ka tās priekšrocības vai garantijas, kuras mēs dosim, galvenokārt tomēr ir finansiāla rakstura priekšrocības, kuras, protams, daļēji mēģina, bet nekad pilnīgi nespēs kompensēt to veselības vai darba algas zudumu, kas radies sakarā ar izsūtījumu. Tāpēc mēs tādā veidā šeit pielīdzinām šos pēcnācējus, bet nedomājam pēcnācējus plašā nozīmē, jo tad mums būtu vieglāk no Partijas vēstures arhīva paņemt nomenklatūras sarakstus un pateikt, ka pārējā Latvijas iedzīvotāju daļa ir faktiski politiski represēta.

J.Gulbis: Var jau būt, kaut gan man ir jāsaka, ja cilvēku tajā situācijā nogalināja un palika mazs bērns, tad viņam šeit nav labi klājies.

L.Muciņš: Es piekrītu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaščerinski!

J.Zaščerinskis: Muciņa kungs, vai jums būtu kādi iebildumi, ka 2. un 4. punktā, kur uzdots izstrādāt, būtu arī noteikts termiņš? Es mēģināšu pamatot, it sevišķi par 4. punktu.

Pašlaik mēs esam pieņēmuši likumu par namīpašumu denacionalizāciju. Tajā pašā laikā attiecībā uz represētajiem vēl arvien darbojas Ministru padomes lēmums, kurš nosaka, ka par visiem bijušajiem namīpašumiem viņš var saņemt kompensāciju 12 000 rubļu, turklāt 3000 rubļu gadā. Daudziem tuvojas noilguma termiņš. Tāpēc man būtu priekšlikums tomēr 2.punktā, kur ir runa par uzdevumu Ministru padomei izstrādāt un nozīmēt apliecību izsniegšanu, tomēr noteikt termiņu. Arī 4.punktā būtu jānosaka konkrēts termiņš, teiksim, divi līdz trīs gadi.

L.Muciņš: Es jums varētu piekrist, taču ar vienu noteikumu, ja pirmām kārtām mums nebūtu speciālas darba grupas un komisijas, ieskaitot arī Būmaņa kungu, kurš šodien bija šeit un sekoja līdzi visiem notikumiem. Tādas iespējas ir. Tādējādi mēs esam stingrā uzraudzībā gan no pašu represēto puses, gan no komisiju puses. Bet man negribētos atkal dot kārtis rokā cilvēkiem, presei vai vēl kam, kuri mums pēc tam varētu pārmest, ka, redziet, tas un tas jautājums nav līdz tādam datumam, tādam un tādam datumam izskatīts. Es šodien nevaru dot garantijas un šaubos, vai arī jūs varētu tādas dot, ka līdz 1.maijam vai līdz 1.aprīlim mēs jautājumu, teiksim, par tiesībām uz dzīvokli, izskatīsim, bet jautājumu par telefoniem neizskatīsim. Es tādas garantijas uzņemties nevaru, turklāt attiecībā uz Ministru padomi ne tik. Taču es varu garantēt, ka, līdzīgi kā 1990.gada 3.augusta likumam, es sekoju līdzi tam, kā Ministru padome apstiprināja visus šos noteikumus par minēto apliecību izsniegšanu un attiecībā uz tām lietām, par kurām mēs izsniedzām reabilitāciju. Personīgi es un arī darba grupa sekos līdzi, lai tas tiktu izstrādāts optimālos termiņos. Es varu solīt, ka nekādas atkāpšanās no optimālajiem termiņiem, kurus man grūti nosaukt, nebūs.

Priekšsēdētājs: Paldies, Muciņa kungs! Vai ir vēl kādi jautājumi? Vai kāds vēlas debatēt? Tikai lūdzu ievērot, ka, debatēm ieilgstot, mēs nevarēsim nobalsot par lēmumu. Daļa deputātu jau ir atstājusi zāli. Ir pieteicies viens deputāts. Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Jautājums par nepamatoti politiski represēto personu loka noteikšanu ir ļoti būtisks. To ir nepieciešams izdarīt un šis lēmums faktiski jau ir “ar lielu bārdu”, tas ir, ar lielu nokavēšanos. Taču es nekādi nevaru piekrist minētā lēmuma pašreizējai redakcijai. Gulbja kungs jau aizsāka sarunu par represēto pēctečiem. Atcerēsimies tikai represiju veidus, kādus piedzīvoja tie cilvēki, kuriem vīrus, tēvus vai mātes izsūtīja. Viens mazs piemērs no lauku dzīves. Tēvu izsūta, ģimene tiek izdzīta no mājām, māja tiek izlaupīta, vēlāk mājas tiek pasludinātas par bezsaimnieka īpašumu un galīgi izsaimniekotas. Cilvēki no galvas līdz kājām kļūst nabagi. Pilsētās situācija bija tāda pati ar dzīvokļiem. Es varu atgādināt tādas situācijas, kā tepat Rīgā izsūtīto piederīgajiem mēnešiem ilgi neizdeva pārtikas kartītes, kādas bija pēc kara. Mēnešiem ilgi daudzbērnu mātēm lika maksāt bezbērnu nodokli. Mēnešiem ilgi mātes, ja vīrs bija izsūtīts, nepieņēma darbā. Bērniem tika liegta augstskolas izglītība. Vai tās ir represijas vai nav represijas, cienījamie kolēģi? Es šo jautājumu gribētu noskaidrot. Pat tad, ja mēs pārkāpjam pāri sirdsapziņas slieksnim un šiem pēctečiem nedodam nekādas materiālās, finansiālās vai kādas citas priekšrocības, mums nav tiesību izslēgt šos cilvēkus no represēto personu loka. Jo neaizmirstiet, ka visi šie tajā laikā augušie bērni varēja kļūt par kārtīgiem, izglītotiem cilvēkiem, bet viņi bija nolemti, kā saka, zemākam līmenim. Viņus gaidīja arodskolas un FRA skolas. Un tad arī vēl ne visus tur sūtīja. Novietoja visādos bērnunamos un tā tālāk. Šiem cilvēkiem dzīve bija sagandēta.

Konkrēti par to runāja Gulbja kungs. Labi, mēs tagad dosim un maksāsim to, kas pienākas represētajiem cilvēkiem, kuri ir atgriezušies. Bet, ja šo cilvēku nogalināja gada, pusgada laikā vai divu gadu laikā un viņam palika mazi bērni? Kā tad varētu būt? Padomāsim, apsvērsim katrs sevī, vai mēs varam šos cilvēkus uzskatīt par represētajiem vai ne. Represēti politiski, nepolitiski, likumīgi, pamatoti un nepamatoti– kā jūs gribat. Un tikai tad, ja mēs uzskatām, ka viņi ir represēti, es varētu saprast, ka visi viņi ir pieauguši, daļa viņu ir apmiruši, mēs varētu šai cilvēku kategorijai… turklāt es ļoti, ļoti šaubos, vai viņi nebūtu pelnījuši tās pašas priekšrocības, kuras savā laikā bija Lielā Tēvijas kara dalībnieku bērniem, mazbērniem un tā tālāk.

Taču izslēgt no represēto loka mums nav tiesību. Un es ļoti lūdzu jūs, šo lēmumu vērtējot, izskatot un balsojot, likt pie sirds šo jautājumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vairs debatēs neviens nav pieteicies. Lai arī kādi šeit būtu jautājumi, mūsu ierosinājumi un Preinberga kunga uzstāšanās, bet par konkrētu tekstu nekādu ierosinājumu nav, taču balsot mēs varam tikai par konkrētiem labojumiem.

G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj! Es neuzskatīju par iespējamu šeit ieviest kaut kādus priekšlikumus, jo es strādāju šajā komisijā, tur esmu dzirdējis tikai vienu faktu, ka, lūk, neesot kritērija. Man bija priekšlikums un es arī teicu, ka kritērijs ir tēva, vīra izsūtīšanas fakts. Pie tā strādāja arī juristi. Ko es te vēl varu grozīt?

Priekšsēdētājs: Paldies. Preinberga kunga nostāja mums ir skaidra. Mēs balsojam par konkrētu tekstu. Diemžēl tas tā ir. Es arī gribētu ierosināt, bet te ir vēl jautājums par kritušo mežabrāļu pēcnācējiem un tā tālāk. Godājamie kolēģi, taču ir vajadzīgs konkrēts formulējums.

Lūdzu, Muciņa kungs teiks galavārdu.

L.Muciņš: Es gribētu runāt pēdējais, jo acīmredzot man būs vēl uz kādu jautājumu jāatbild, sniedzot argumentus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj, man būtu priekšlikums atlikt līdz rītdienai, jo galu galā mēs šo lēmuma projektu tādā veidā, kāds tas ir, saņēmām tikai pirms dažām desmit minūtēm. No rīta mēs lēmuma projektu varētu izskatīt tajā kārtā, kurā ir paredzēts. Pēc tam varētu nobalsot, ieskaitot tos labojumus, kuri varbūt radīsies arī bez mana priekšlikuma.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs, jūsu rezumējums.

L.Muciņš: Cienījamie kolēģi, tikpat labi mēs varam 1.punkta 1. un 2.apakšpunktu izsvītrot, jo no visiem šiem trijiem dokumentiem, proti, no Ministru padomes lēmuma, Augstākās padomes Prezidija lēmuma un no 1990.gada 3.augusta likuma ir skaidrs, ka tie ir represētie. Vienīgā novitāte ir šie izsūtījumā dzimušie, par kuriem ir runa 1.1.punktā un uz kuriem mēs attiecinām šīs tiesības. Mēs apspriedām arī tādu priekšlikumu, par kuru šeit runā gan Gulbja kungs, gan Preinberga kungs. Es vēlreiz atgādinu, ka šis ir procesuāls lēmums, un neviens mums neaizliedz iesniegt šeit lēmumu par to, ka mēs nolemjam atzīt šos cilvēkus par represētajiem un kaut ko attiecīgi ar viņiem darīt, bet jūs saprotat, ka ir jābūt juridiskam kritērijam, kādā veidā šīs represijas ir šo cilvēku skārušas. Attiecībā uz 1.1.punktu un 1.2.punktu mums ir skaidrs. Mums ir spriedums, turklāt ir likums un vēl ir reabilitācijas apliecība par izsūtīšanu. Mums ir arī izsūtīšanas lieta, lēmums, ka izsūtīšana ir atzīta par nepamatotu, kā arī Iekšlietu ministrijas izdotā apliecība, ka izsūtījums ir atzīts par nepamatotu. Tie ir mūsu kritēriji.

Ja jūs uzskatāt, ka kādā no konkrētajiem likumiem… Pēc tam pacēlās jautājums, bet vai tagad mēs tiešām cilvēku, kuram ir piespriests nāvessods un kurš 25 gadus ir nosēdējis un 5 gadus bijis izsūtījumā, mēs pielīdzināsim cilvēkam, kuram, lai cik tas arī būtu skumji, nošāva tēvu, un viņš pat tika kaut kādā ziņā vajāts un iespaidots gan ar izglītības ierobežojumiem, gan vēl ar kādiem ierobežojumiem. Vai mēs varam šos abus cilvēkus salīdzināt? Jautājums ir jāpaceļ, izskatot katru konkrēto likumu par atvieglojumiem, vieniem dodot lielākus atvieglojumus, citiem– mazākus atvieglojumus. Ja ir tādi priekšlikumi, tad tas jārisina šādā veidā. Šis lēmums patlaban paredz un apkopo tikai to, ko mēs esam lēmuši agrāk. Ministru padomei tiek uzlikts pienākums izdot šīs apliecības, lai ar tām tālāk rīkotos pašvaldības.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Iekams mēs balsojam, man ir jautājums Muciņa kungam. Sakiet, lūdzu, vai paredzētā lēmuma 4.punktā teiktais, ka, izstrādājot likumdošanas normatīvos aktus civilo, ekonomisko un sociālo tiesību sfērā un tā tālāk, attieksies arī uz to lēmumu, kurš tiek gatavots par nākamajiem konkrētajiem atvieglojumiem un kuru izstrādā Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisija, vai neattieksies? Jo man ir aizdomas, ka, tiklīdz sāksim runāt par konkrētiem atvieglojumiem, sāksies birokrātijas spēles, aizbildinoties, ka mēs nevaram to un nevaram to, un tā tālāk. Sakiet, lūdzu, vai 4.punkts nodrošinās šā konkrētā dokumenta tālākvirzību?

L.Muciņš: Ja jūs gribat dzirdēt manu personisko viedokli…

J.Freimanis: Tikai izskaidrojiet likumu, pirms es balsoju.

L.Muciņš: Šis lēmuma punkts konkrēti nepasaka, ka sakarā ar sociālajām un citām tiesībām katrā gadījumā, teiksim, būs uzņēmēji, kuri bijušo represēto atbrīvos no peļņas nodokļa. Tā tas absolūti nav domāts. Risinot katru konkrētu likumu, kas mums nāks priekšā, mēs veidosim jaunu redakciju, vai arī vēl atgriezīsimies pie tiem likumiem, kuri jau ir pieņemti. Tādējādi mēs šo jautājumu risināsim, bet tā ir diskutabla lieta. Cik saprotu, darba grupā domas dalījās. Personīgi es esmu citādos ieskatos nekā Berklava kungs. Mums ir atšķirīgi viedokļi.

J.Freimanis: Es esmu citādās domās nekā jūs.

L.Muciņš: Tas ir normāli.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, laikam pie kaut kāda kopsaucēja jānāk. Budovska kungs vēlas kaut ko teikt. Lūdzu.

M.Budovskis: Cienījamie deputāti, es gribēju griezties pie jums visiem ar jautājumu: vai “represija” ir tikai juridisks jēdziens, it sevišķi, ja domājam politisku represiju? Tādā gadījumā mēs paplašinām šo jēdzienu ārpus likumdošanas aktiem, kuri bija tajā laikā un uz kuriem ir attiecināti represētie cilvēki, kā mēs šobrīd runājam. Ja domājam, ka “represija” ir plašāks jēdziens, tad es pilnīgi piekrītu Preinberga kungam un ierosinu papildināt šo lēmumu, kura virsrakstā ir teikts “politiski represēto personu loka noteikšana”. Es domāju, ka šim kritērijam jābūt spēkā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Pārtverot Freimaņa kunga izteikto domu, es gribētu precizēt, kā juridiski ir izprotams, ka…

Priekšsēdētājs: Muciņa kungs, jums laikam jānāk tribīnē, jo jautājumi tomēr turpinās.

I.Silārs: …izstrādājot likumdošanas aktus tiesību sfērā, tiek paredzētas īpašas garantijas tiesību realizēšanā. Vai varētu būt, ka, izstrādājot likumu, ir arī tādi likumi, kuriem nav tiesību garantijas? Mēs a priori pieļaujam, ka mums ir tādi likumi, kuros garantiju nebūs.

L.Muciņš: 4.punktu ir formulējusi Juridiskā pārvalde. Šajā punktā ir civilo tiesību sfēra, ekonomisko tiesību sfēra un sociālo tiesību sfēra. Izstrādājot likumdošanas un citus normatīvos aktus šajās trijās sfērās, Augstākā padome nolemj paredzēt nepamatoti politiski represētajām personām īpašas garantijas šo tiesību realizēšanai, kas ir šajā sfērā. Bija arī otrs priekšlikums par īpašiem atvieglojumiem. Es nezinu, kurš no tiem ir labāks, bet atvieglojumi savā laikā mūs ir mazliet nogurdinājuši.

I.Silārs: Es domāju, ja mēs pieņemam likumu un tajā ir kaut kas paredzēts, tad tas ir paredzēts visiem. Bet kā var būt īpašas garantijas tiesību realizēšanai?

L.Muciņš: Īpašas garantijas, īpašas priekšrocības, īpašus atvieglojumus…

I.Silārs: Tas ir pavisam kaut kas cits.

L.Muciņš: Par to mums bija strīdi. Personīgi arī man ne visai patīk vārds “priekšrocības” vai “atvieglojumi”. Mēs vienojāmies par ‘’īpašas garantijas”.

Priekšsēdētājs: Vai vēl kāds vēlas jautāt Muciņa kungam? Nav tādu. Godājamie kolēģi, nevienu rakstisku priekšlikumu es tā arī neredzu. Savu pozitīvo vai negatīvo, vai neitrālo attieksmi mums atliek paust balsojot. Reģistrāciju! Rezultāts: 81 deputāts.

Pirms balsošanas Preinberga kungs vēlreiz vēlas ko teikt.

G.Preinbergs: Par balsošanas motīviem. Es jau izteicu priekšlikumu par šo lēmumu nobalsot rīt. Lūdzu balsot par manu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs ierosina likt uz balsošanu priekšlikumu– atlikt šā jautājuma galīgo izskatīšanu uz rītdienu. Balsosim par Preinberga kunga ierosinājumu. Rezultāts: 31– par, 12– pret un 20– atturas. Ar vienas balss vairākumu par šo lēmumu tomēr tiks nobalsots šodien.

Lūdzu, balsosim par 54.dokumentu, tas ir, par lēmumu “Par nepamatoti politiski represēto loka noteikšanu”. Rezultāts: lēmums nav pieņemts. Paldies. Vienalga ir jāatgriežas pie šā lēmuma jau uzlabotās redakcijas.

Godājamie kolēģi, vērojot zāles reakciju un darbību, gribu jautāt, vai jūs esat gatavi pēc Špoģa kunga ieteikuma izskatīt likumu “Par Latvijas Republikas Nekustamā īpašuma reģistru”? Birkava kungs vēlas izteikties šajā sakarībā. Lūdzu.

V.Birkavs: Es lūgtu šodien neuzsākt Nekustamā īpašuma reģistra jautājuma izskatīšanu viena iemesla dēļ. Proti, tas ir diezgan krietni grozīts, un Likumdošanas jautājumu komisija savā sēdē gribēja uzsākt tā izskatīšanu, bet tehnisku iemeslu dēļ nepaguva, tādēļ pirms skatīšanas plenārsēdē mēs tomēr gribētu to vēlreiz izskatīt komisijā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Birkava kungs! Cik es saprotu, tas daudziem atvieglina sirdsapziņu, jo ir objektīvs pamatojums, lai šodien vairs nevajadzētu aktīvi darboties plenārsēdē.

Paldies. Plenārsēde ir slēgta. Tiekamies rīt pulksten 10.00.

(Sēdes beigas)