Manuprāt, šī Saeima strādā nopietnāk

Kārlis Leiškalns, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Kāds bijis komisijas veikums 2000. gadā, kas, jūsuprāt, ir bijis nozīmīgākais tās darbā?

— Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā šis pēdējais otrās tūkstošgades gads ir bijis ļoti saspringts. Šogad komisija Saeimā trešajā jeb galīgajā lasījumā aizstāvēja gandrīz 50 likumprojektus, tiesa, daži no tiem steidzamības kārtā tika pieņemti jau otrajā lasījumā.

No tiem likumiem, kas pieņemti steidzamības kārtībā, gribētu minēt vienu likumu, ko plašāka sabiedrība pat nepamanīja. Tie ir grozījumi likumā "Par akciju sabiedrībām", ko mums komisijā nācās no rīta uzrakstīt un steigšus sēdē pieņemt. Sākumā varēja likties, ka šis likumprojekts nav īpaši būtisks, taču tas bija saistīts ar "Lattelekom" tālākā perspektīvā.

Ļoti nozīmīgs bija likums "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem", ar ko saistāmi grozījumi virknē citu likumu. Pie šī likuma komisija strādāja daudz un neatlaidīgi. Pat piedalījāmies vairākos starptautiskos semināros, iepazināmies ar darbu šajā jomā gan Zviedrijā, gan Somijā. Te piebildīšu, ka tur uzturējāmies uz ielūdzēju rēķina. Arī Pasaules bankas teorētiķi ir uzstājušies Saeimā ar priekšlasījumiem par šo tematiku. Kā zināms, pieņemtais likums izraisīja kreisās opozīcijas iebildumus. Līdz ar to Valsts prezidente to atdeva otrreizējai caurlūkošanai. Tiesa, likums tā arī palika negrozīts, taču vēl pusgads atlicis līdz brīdim, kad tas stāsies spēkā. Un jau tagad varu secināt, ka dažviet tas tomēr būtu palabojams. Lai gan es pats un mani kolēģi savulaik pie likuma sagatavošanas ļoti daudz strādājām.

Diemžēl bieži vien mums nākas nevis pieņemt likumus ar perspektīvu, bet gan reaģēt uz jau izveidojušos situāciju — pirmām kārtām lauksaimniecībā. Te varētu minēt grozījumus likumā "Par cukuru", grozījumus likumā "Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem" un grozījumus Zvejniecības likumā.

Pateicoties mūsu kolēģes, Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisijas priekšsēdētājas Annas Seiles aktivitātēm, martā tika pieņemti pieci likumi, kas vērsti uz Latvijas dabas bagātību saglabāšanu — par Slīteres nacionālo parku, par Grīņu, Moricsalas, Teiču un Krustkalnu dabas rezervātu. Arī vides aizsardzība taču ir mūsu kompetencē.

Ir bijušas arī kļūdas, piemēram, jūnijā pēc Juridiskās komisijas motivācijas tika izdarīti grozījumi Ceļu satiksmes likumā, kas izrādījās nepārdomāti. Bet jau pēc nedēļas, pateicoties mūsu komisijas operatīvai rīcībai, kļūme tika novērsta. Parlamenta priekšrocība ir tā, ka tas savas kļūdas var ātri izlabot. Un turklāt Saeima vienmēr ir spiesta tūdaļ rēķināties ar sabiedrības spiedienu, ko vispirms pauž prese.

Tagad tiek nobremzēta Komerclikuma spēkā stāšanās, aizbildinoties ar nepieciešamo līdzekļu trūkumu. Taču, ja šis likums stāsies spēkā pēc pusgada, neviens vairs nevarēs taisnoties, ka nav lasījis un izpratis to. Tātad jebkuram lēmumam ir savas negatīvās un pozitīvās puses.

Svarīgi bija grozījumi likumā "Par iekšējā tirgus aizsardzību", kurus iesniedza pieņemšanai Saeimā paši deputāti. Tie reglamentē mūsu sāpju bērnu, proti, zemkopības attīstību Latvijā un mūsu tirgus aizsardzību iespēju robežās. To nav nemaz tik viegli aizstāvēt, kad pasaulē valda atvērtā jeb brīvā tirgus principi. Jāapzinās, ka Latvija ir pievienojusies vairākām starptautiskajām konvencijām, kas liedz paaugstināt muitas tarifus. Līdz ar to attiecībām jābūt simetriskām, kas nosaka vienādus ievedmuitas vai izvedmuitas tarifus. Jau esam izslimojuši ekonomiskā liberālisma ienākšanu, un tagad jebkādi mēģinājumi atgriezties pie stingras sava tirgus aizsardzības būtu nesekmīgi. Mūsu tirgus aizsardzību nodrošina arī Antidempinga likums.

Jāsaka, ka vairums likumprojektu, kuru sagatavošana uzticēta Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, ir cieši saistīti ar paredzamo Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, kas prasa mūsu likumdošanas savietojamību ar visas Eiropas likumdošanas prasībām.

Īpašu ievērību izpelnījās augusta sākumā pieņemtie grozījumi Enerģētikas likumā, kas saistīti ar "Latvenergo" privatizāciju. Manuprāt, komisija toreiz rīkojās taktiski ļoti pareizi. Mums izdevās panākt, lai nebūtu jāizšķiež lieli valsts līdzekļi nevajadzīgam referendumam. Domāju, ka 7. Saeima pie šī jautājuma vairs neatgriezīsies, jo tautas attieksme pret "Latvenergo" privatizāciju bija diezgan skaidri izpausta. Jāatzīst gan, ka sabiedrība diemžēl bija nepietiekami informēta par šo jautājumu, taču tas tika pacelts morāles kategoriju līmenī.

Nesen Ministru kabinets iesniedza likumprojektu, kas paredz grozījumus likumā "Par privatizācijas sertifikātiem", ar ko tiktu pagarināti kompensācijas sertifikātu derīguma termiņi. Gan visas frakcijas, gan visi komisijas locekļi vienojās par to, ka nedrīkst pagarināt tikai vienas sertifikātu kategorijas derīguma termiņu. Noklausoties visu ekspertu viedokļus, komisijas locekļi nolēma, ka it visu sertifikātu derīguma termiņš būtu pagarināms par vienu gadu. Tas nu ir tāds likums, kas, protams, gūs plašu atzinību sabiedrībā. Lielākoties šie sertifikāti nav dzēsti ne jau cilvēku nolaidības dēļ, bet gan tāpēc, ka valsts institūcijas nav spējušas nodrošināt to atprečošanu, kā mēdz teikt.

Jāatzīst, ka mēs sagatavojam daudzus tādus likumus, ko pamana tikai šauras sabiedrības grupas, reizēm pat tikai valsts pārvaldes darbinieki, kam jāievēro kādi tehniskie normatīvi. Bet tāds nu ir ikdienas darbs.

Esmu bijis deputāts arī 5. un 6. Saeimā. Tāpēc varu apgalvot, ka šajā, 7., Saeimā, pieņemtie likumi patiešām ir kļuvuši kvalitatīvāki. Jo, manuprāt, daudz vairāk un nopietnāk deputāti strādā pastāvīgajās komisijās, tostarp Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā.

Šogad komisijai nebija iespējas būtiski ietekmēt likuma par valsts budžetu pieņemšanu. Jo budžets tika sastādīts tādējādi, ka tas bija vai nu jāpieņem, vai arī jāizgāž.

Patiešām nozīmīga mums ir Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisija, ko vada Anna Seile. Daudzkārt ir panākti kompromisa lēmumi lauksaimniecības jautājumos, pateicoties ilgām un izvērstām sarunām. Mēs allaž uzskatām, ka katrai pusei ir sava taisnība.

— Kā veidojas jūsu vadītās komisijas sadarbība ar izpildvaras struktūrām?

— Jāņem vērā vispirms tas, ka Latvija ir parlamentārās demokrātijas valsts. Līdz ar to Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai ir jāuzņemas atbildība par četru ministriju — Zemkopības, Ekonomikas, Satiksmes un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas — darbību. Komisijai ir izveidojusies laba sadarbība ar visiem četriem ministriem. Bet kā īpaši veiksmīgu es gribētu minēt sadarbību ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentāro sekretāru Aigaru Jirgenu. Manuprāt, viņš ir paraugs citiem parlamentārajiem sekretāriem, kam aizvien jābūt klāt visur, kur notiek likumdošanas darbs. Te nav svarīgi politiskie viedokļi, bet gan ieinteresētība skaidri paust savas ministrijas nostāju un precīzi argumentēt radušos problēmu risinājumus.

Mums ir arī Rūpniecības apakškomisija, ko vada Arnis Kalniņš. Varu sacīt, ka aizvien tā nāk klajā ar lietpratīgiem priekšlikumiem, tāpat Jūrniecības apakškomisija, kuras priekšsēdētājs ir Imants Burvis.

Domāju, ka sadarbība ar izpildvaras institūcijām mums ir izveidojusies pietiekami atklāta un arīdzan auglīga. Un tomēr daudz kas vēl būtu uzlabojams parlamenta un valdības kopīgajā veikumā.

Mintauts Ducmanis, "LV" Saeimas lietu redaktors