Vēstule

Par Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līguma projektu

Latvijas Republikas Valsts prezidentei

Latvijas Republikas Saeimai

Latvijas Republikas valdībai

Latvijas Cilvēktiesību birojam

Sabiedriskās saziņas līdzekļiem

Avīzei "Latvijas Vēstnesis"

Latvijas Republikas Satversmes 99.pantā ir teikts: ... "Baznīca ir atdalīta no valsts." Latvijas Republika ir demokrātiska, tiesiska valsts, kur visi likuma priekšā ir vienādi (Satversmes 91.pants).

Šodien Latvijas iedzīvotāji atbilstoši savam iekšējam aicinājumam ir izvēlējušies savu ticību vai vispār ir ateisti. Faktiski Latvijā pastāv pāri par 800 dažādu reliģisko novirzienu.

Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līguma (turpmāk tekstā — Līgums) projekts faktiski ir vērsts uz to, lai Katoļu baznīcai attiecībā pret pārējām ticībām būtu lielākas tiesības, iesaistot Satversmes pārkāpumā arī valsts pārvaldes struktūras. Vēl vairāk... no Līguma satura var izsecināt, ka Vatikāns caur Katoļu baznīcu vēlas iejaukties Latvijas iekšējās lietās, pat Nacionālajos bruņotajos spēkos (turpmāk tekstā — NBS), lai caur ticību pakļautu valsti.

Kāpēc tāds apgalvojums? Jau no Līguma ievaddaļas izriet secinājums, ka Katoļu baznīcas pārstāvji, kuri sastādījuši šī Līguma projektu, nezina vai izliekas nezinot Latvijas valsts Satversmi un citus likumus un reglamentējošos dokumentus.

Proti:

1. Latvijas Republikas 1991.gadā izdotajā Aizsardzības spēku iekārtas reglamenta (kurš ir spēkā uz doto brīdi) 250. un 251.pants nosaka karavīru tiesības ticības uzlikto pienākumu pildīšanā: ... "Katoļticīgo, pareizticīgo un vecticībnieku, kuri to vēlas, gavēšanai un baznīcā iešanai noteicamas trīs dienas. Pa gavēšanas un baznīcā iešanas laiku viņiem mācības rīkojamas tikai tajā laikā, kad nenotiek dievkalpojumi. Baznīcā gājēji šajā gadījumā pēc iespējas atbrīvojami no kārtējiem norīkojumiem, tos izpilda citu ticību karavīri." Un ... "Mirušos izvada un apglabā, ja viņi ir ticīgi un piederīgie to vēlas, pēc viņu ticības paražām ar attiecīgu godināšanu...". Vai ir vajadzīgs vēl kāds speciāls līgums? NBS ir ieviests amats "kapelāns", kura pienākumos ietilpst apmierināt jebkuras ticības karavīra vēlmes attiecībā uz ticības pienākumu pildīšanu, kuri nav pretrunā ar Satversmi un pārējiem reglamentējošiem dokumentiem. Praktiski notiek tā — pie kādas ticības pieder kapelāns, tā ir dominējošā attiecīgā karaspēka daļā. Tādējādi tiek pārkāpti Satversmes attiecīgie panti. Bet vainīga ir attiecīgā amatpersona, nevis likumi. Stingrāk jāraugās, lai pildītu likumu prasības, nevis jāslēdz speciāli līgumi.

2. Satversmes 8. nodaļā "Cilvēka pamattiesības" ir noteiktas Latvijā dzīvojošo cilvēku tiesības: vārda brīvība, personas un mantas neaizskaramība, reliģiskās pārliecības brīvība, tiesības brīvi izbraukt no Latvijas...

3. Ar Līguma ievaddaļas pēdējo rindkopu un II daļu "Baznīca un izglītības iestādes" tiek pārkāptas bērnu tiesības — ticības izvēle (it sevišķi bāreņu patversmēs). Bērniem nedrīkst uzspiest nevienu reliģisko novirzienu, bet gan jāsniedz pārskats par tiem, tajā skaitā par tautu senajām reliģijām, kurām ir daudz lielāka nozīme tautu tikumu, morāles un kultūras attīstībā.

Esošie likumi neaizliedz dibināt speciālās skolas, privātās skolas, organizēt dažādus kursus, seminārus, svētdienas skolas...

Ja valsts sniedz materiālu un finansiālu atbalstu vienai konfesijai, tiek pārkāpts Satversmes 91. un 99. pants.

Tiek aizskartas citu reliģisko pārliecību cilvēku jūtas. Nodokļus valstī maksā visi! Tātad valsts ierēdņi nedrīkst daļu nodokļu maksātāju naudas novirzīt tikai vienas konfesijas atbalstīšanai, veicinot Satversmes pārkāpumus.

Nevienai valstij (Vatikāns ir atzīta valsts Itālijas teritorijā) nav tiesības iejaukties otras valsts iekšējās lietās, ja netiek pārkāptas cilvēktiesības (piemēram, vajāšana reliģiskās pārliecības dēļ), pat izmantojot reliģisko pārliecību, neatkarīgi no iejaukšanās veida (tiešs iebrukums, terorisms, dažādi starptautiski līgumi par labu kādai politiskai partijai vai konfesijai).

Šis Līgums faktiski sašķeļ sabiedrību, veicinot reliģiskās nesaskaņas, kuras agrāk vai vēlāk var novest pie reliģiskajiem kariem. To nedrīkst pieļaut! Nezaudēsim savu brīvību un nepakļausim savu Tēvzemi kara briesmām, bet gan veltīsim savus spēkus demokrātijas un tiesiskuma attīstībai Latvijā!

Balstoties uz šo analīzi, aicinām valsts institūcijas neslēgt līgumus (arī konkrēti minēto), kuri šķeļ tautu un netieši sakūda dažādas tautas grupas citu pret citu, kas kaitē tautas vienotībai un kas ir pretrunā ar Satversmi un pārējiem normatīvajiem aktiem.

Sabiedriskās organizācijas

"Tēvzemes aizstāvju barikādes"

Rīgā 2000. gada 23. novembrī vadītāja Z.Teikmane