Ar grāmatu cauri Eiropai uz savu Everestu

Apgāds "Zinātne" laidis klajā Ojāra Zandera monogrāfiju "Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā" (13.–17.gs.)

Mākslinieks Alnis Mitris vāka noformējumam izmantojis trīs fotoattēlus: 1) 1655.gadā Frankfurtē pie Mainas izdotais "Orationum..." ar Rīgas zinātniskiem disputiem. Titullapa. 2) Svētais Hieronims. Iluminēts kokgriezums Lībekā 1494.gadā izdotajai Bībelei. 3) Pirmā Rīgas tipogrāfa Nikolausa Mollīna 1625.gada izdevums — Hermaņa Samsona sprediķu krājums "Debesu dārgumu krātuve" ar Rīgas panorāmu

(atsevišķi — attēlā pa labi)

No sabirzušiem stikliņiem veidojot mozaīku

Šī grāmata nav vispārēja Rīgas vēsture, un mēs te maz runāsim par pilsētas politiskajām, ekonomiskajām un sociālajām struktūrām. Priekšstatu par to sniedz jau agrāk iznākušās grāmatas, piemēram, Jāņa Strauberga "Rīgas vēsture" (1937), kopdarbs "Feodālā Rīga" (1978) un Indriķa Šterna 1997. gadā iznākusī grāmata "Latvijas vēsture" (1290—1500). Mans pētījums nebūs arī konfrontācija starp seno līvu un latviešu cilšu kultūru un kristietības nesējiem no Vakareiropas.

Šajā grāmatā mēģināts parādīt Rīgas kultūras attīstības gaitu pirmo piecu pilsētas pastāvēšanas gadsimtu laikā (13. gs. — 17. gs.), jo Ziemeļu karš un Rīgas pievienošana Krievijas impērijai (1710) sāk jaunu posmu tās vēsturē, kad jau apdzisis Hanzas starojums.

Grāmata stāstīs par seno Rīgu Hanzas pilsētu un līdz ar to visas Eiropas kopsakarā. Ne tikai kontekstā ar tuvākajām Hanzas pilsētām, tādām kā Rēvele, Tērbata, Pērnava, Kēnigsberga, Danciga u.c., ne tikai saistībā ar Ziemeļvācijas piejūras pilsētām — Lībeku, Hamburgu, Vismāru, Rostoku, Štrālzundi u.c., bet arī kopsakarā ar Hanzas pilsētām Vestfālenē un Vidusvācijā. Jo Hanzas pilsētas ir bijušas arī Ķelne, Minstere, Zēste, Pāderborna, Brēmene, Līneburga, Braunšveiga, Helmštete, Getingene, Erfurte, Halle, Naumburga, Halberštate, Magdeburga un vēl daudzas citas. Tāpat kā Visbija Gotlandē vai Krakova Polijā.

Hanzas pilsētas Vācijā, protams, nebija izolētas no citiem vācu kultūras centriem, tādēļ Rīga atradīs kopsakaru ar Nirnbergu, Augsburgu un daudzām vēl vārdā neminētām pilsētām. Tuvākie kopsakari saslēgsies ar tālākajiem, mazākie koncentriskie apļi iekļausies lielākajos; Eiropas kulturālā integrācija viduslaikos ir ciešāka, nekā mēs to iedomājamies ikdienā.

Lai arī reizēm tiek apšaubīts pats jēdziens "Hanzas kultūra", nevar noliegt, ka visām viduslaiku Hanzas pilsētām ir savas kultūras īpatnības. (..)

Par Rīgas arhitektūru, tās baznīcām un profānajām celtnēm jau rakstīts samērā daudz, un tādēļ šīs grāmatas autors grib pievērsties mazāk pētītiem aspektiem: grāmatniecības aizsākumiem Rīgā, Rīgas bibliotēku un skolu vēsturei, Baltijas jūras reģiona kultūru mijiedarbībai. Protams, viduslaiku kultūrā reizēm ir grūti nošķirt, kur beidzas priesteris un sākas skolotājs, likumu tulks, dziednieks, zinātnieks. Viduslaiku panorāma ir daudzkrāsaina, tikai tās košums gadsimtu gaitā izbalējis. (..)

Kari, ugunsgrēki un citas stihiskās nelaimes, kultūras vērtību izvazāšana pa labi un pa kreisi ir iemesls tam, ka par pirmajiem Rīgas vēstures gadsimtiem mums maz ir skatāma vai taustāma. Piemēram, par laiku no 13. līdz 15. gadsimtam ir dažas sakrālas celtnes, kāds profānās celtniecības fragments, nedaudz mākslas darbu, rokrakstu, grāmatu. Par daudz ko jāsaka: bija, bet vairs nav, vai arī nezinām, kur tas šobrīd. Postoša bija Rīgas pilsētas bibliotēkas degšana 1941. gada vasarā, kad gāja bojā deviņas desmitdaļas no bibliotēkas fonda. Otrais pasaules karš nav saudzējis arī Vācijas arhīvus. Un tomēr nedrīkstam krist panikā un bezcerībā nolaist rokas.

Maz saglabājusies Rīgas rātes arhīva vecākā daļa, toties jo pilnīgāks tas ir Tallinā, bijušajā Rēvelē. Ko neatrodam Rīgā, to reizēm atrodam Lībekā, Rostokā, Brēmenē vai vēl kur citur. Nevairīsimies no salīdzinājumiem un analoģijas, no hipotēzēm, pieņēmumiem, rekonstrukcijas. Arī no jēdziena "vēsturiskā vīzija", jo brīžam tikai vēsturiska intuīcija un iztēle mums palīdz atkal sasiet gadsimtu gaitā pārtrūkušos pavedienus. No sabirzušiem stikliņiem atkal veidot mozaīku. (..)

Šī grāmata jau sava apjoma dēļ nevar sniegt izsmeļošas atbildes uz visiem izvirzītajiem jautājumiem. Bet autors būs gandarīts arī tad, ja būs stigu cirtējs tālākiem pētījumiem. Ja būs pievērsis uzmanību senās Rīgas problemātikai. Tās Rīgas, kura mums visiem mīļa un kura jau sen ir Eiropas kultūras apritē.

Ojārs Zanders

No grāmatas ievada

Livonijas karte. Lappuse no Abrahama Ortēliusa 1573.gadā Antverpenē izdotā ģeogrāfiskā atlanta

Rīga ap 1499.gadu. Pārzīmējums no Helmsa hronikas, kas nav saglabājusies

Kaligrāfs pie rakstāmgalda. Londonas gravīra. 18.gadsimta sākums

Georga Manceļa veidotā pirmā latviešu valodas vārdnīca "Lettus", kas iespiesta Rīgā 1638.gadā

Tā ir pamatīga lielformāta grāmata ar 396 lappusēm un 467 attēliem. Rīgas kultūrvēsturiskās attīstības gaita piecos pirmajos pilsētas pastāvēšanas gadsimtos. Un viscaur — saistībā ar citām Hanzas pilsētām, visu tā laika Eiropas kultūru. Autors ir pazīstams grāmatnieks, ilggadējs Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas darbinieks. Pētnieks ar dzejnieka dvēseli. Ne vien lietpratīgs padomdevējs un konsultants Misiņa bibliotēkas bagātīgajos apcirkņos, bet arī daudzu kultūrvēsturisku un literatūrzinātnisku publikāciju un vairāku grāmatu autors. Kopš skolas sola krātie dzejoļi 1999.gadā iznāca krājumā "Dažādu gadu balsis...", bet pētniecības darba augļi dienasgaismu ieraudzīja divās 1988.gada grāmatās: "Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks" un "Senās grāmatas Rīgā". Publicēti vairāk nekā 780 rakstu par latviešu un cittautu kultūras mantojumu, bieži vien akcentējot tieši kultūru mijiedarbību, savstarpējo bagātināšanos. Taču — jo augstāk kalnā, jo tālāki apvāršņi priekšā. Kā tajā dzejolī, ko autors veltījis Kopernikam: ".. ar katru veldzes malku kāro dvēsle vairāk zināt."

Zīmīgākās lappuses biezajā grāmatā lūgsim atšķirt pašu autoru — socioloģijas maģistru Ojāru Jāni Zanderu.

— Vispirms gribētos dzirdēt, kā radās doma ķerties pie tik apjomīga darba.

— Pirmo impulsu deva simpozijs "Mare Balticum" Baltijas reģiona bibliotēku un arhīvu darbinieku sanāksmē Lībekā, kas notika 1992.gadā. Tuvojās arī Latvijas grāmatas 475.gadadiena, ko atzīmējām šogad, un bija vēlēšanās dot savu artavu Rīgas 800 gadu jubilejas sagaidīšanā. Šai sakarā taču Rīgā notiks arī Hanzas dienas. Mani arvien ir aizskāris tas, ka dažādās publikācijās aiz mūsu robežām par Hanzas savienību Rīga tiek pilnīgi apieta. Raksta par Brigi, Londonu vai Venēciju, kaut gan tās nebija Hanzas pilsētas, tajās atradās tikai Hanzas kantori. Un bija vēl trešais loks, pilsētas, kurās bija Hanzas faktorijas — preču noliktavas vai tamlīdzīgi. Tādas bija visā Anglijā, Norvēģijā, arī Polockā, Smoļenskā un Vitebskā. Bet Rīga jau kopš 1282.gada bija īsta Hanzas pilsēta un tieši caur šo savienību bija cieši saistīta ar visu Eiropu. No otras puses, kaitina arī zināms lokālpatriotisms mūsu pašu publikācijās — it kā mums apkārt nekā nebūtu. Daudz kas taču ir attīstījies un noticis sinhroni, dažkārt līdzīgi, citreiz atšķirīgi, bet vienmēr kopsakarībās. Es par visu to nevarēju nedomāt, strādājot Akadēmiskajā bibliotēkā, kas taču izaugusi no slavenās Rīgas bibliotēkas "Bibliotheca Rigensis". Ceļu sistemātiskām materiālu studijām pavēra Volfenbifeles Hercoga Augusta bibliotēkas piešķirtā stipendija un iespēja divus mēnešus tur strādāt. Pēc tam stipendijas manam projektam piešķīra arī Leipciga un Lībeka, tā ka Vācijā esmu varējis strādāt septiņus mēnešus. Lielu morālu un materiālu atbalstu man sniedzis profesors Dr.Dītrihs Andrejs Lēbers, mūsu Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks. Vēlāk līdzekļus grāmatas izdošanai piešķīra arī Kultūrkapitāla fonds, aģentūra "Rīga 800" un Rīgas Hanzas Rotari klubs.

— Par grāmatas plašo tematisko aploci liecina jau nodaļu nosaukumi — "Laikmets pirms Rīgas", "Kas tie tādi cistercieši", "Savu Alma mater meklējot", "Rīga — rota Zviedrijas karaļu kronī" utt. Kuras ir tās nodaļas, ko noteikti vajadzētu izlasīt?

— Man pašam vistuvākā ir grāmatniecība, un par to var lasīt vairākās nodaļās — gan saistībā ar Gūtenberga laikabiedriem un pirmo Rīgas tipogrāfu, gan saistībā ar bibliotēku darbību. Citus lasītājus vairāk interesēs nodaļas, kas stāsta par izglītības lietām, par Mārtiņu Luteru un evaņģēlisko Rīgu vai par dažādām mākslām. Steidzīgs lasītājs varbūt apskatīsies tikai bildes. To grāmatā ir ļoti daudz, jo dažkārt labāk ir vienreiz redzēt nekā septiņreiz dzirdēt. Jāsaka, ka attēlu vākšana izrādījās ļoti sarežģīta lieta. Kā teicis Edgars Andersons, pētnieks, izzinot Latvijas senvēsturi, "soļo kā pa purvu miglā un tumsā, sekodams kontūrām, kustībām un tālo notikumu vājām atbalsīm". Par senās Rīgas kultūras darbiniekiem vispār ir maz ziņu, nemaz nerunājot par attēliem. Rīdzinieku portreti sāk parādīties tikai 17.gadsimtā. Mēs nezinām, kādi izskatījās pirmie Rīgas tipogrāfi, ārsti, skolotāji. Par pirmajiem Rīgas gadsimtiem mums ir visai maz skatāma un taustāma. Daudz ilustratīvu materiālu esmu atvedis no Vācijas, Igaunijas, Polijas, Krievijas un Dānijas bibliotēkām un arhīviem.

— Nodaļā par Latvijas kristianizāciju jūs citējat rindas no Edgara Dunsdorfa grāmatas "Mūžīgais latviešu karavīrs": "Olekts, krusts un zobens — ar šādiem ieročiem un šādā secībā vācieši iekaroja Latvijas valstis."

— Par olekti un zobenu es te nerunāju, bet gan par to garīgo kultūru, kas Latvijas robežām pietuvojās līdz ar Rīgas iekļaušanos Hanzas savienībā. Hanzas tirgotāji pārvadāja ne tikai sāli, graudus un kaņepājus, tie pārvadāja arī grāmatas un zeltkaļu darinājumus. Arī Rīgā cēla baznīcas un rotāja tās par godu Dievam un mūžībai. Veidojās klosteri ar savām bibliotēkām un grāmatu pārrakstīšanas tradīcijām. Šai ziņā sevišķi izcēlās benediktieši. Bija pat teiciens: klosteris bez grāmatām ir kā valsts bez varenības, cietoksnis bez kareivjiem, virtuve bez traukiem, dzīres bez ēdieniem, dārzs bez zālēm, pļava bez puķēm, koks bez lapām. Starp Akadēmiskās bibliotēkas inkunābulām ir viduslaikos populārā autora, Parīzes Dievmātes katedrāles Domskolas skolotāja Pētera Lombardieša (viņš miris ap 1164.gadu) darba "Sententiarum libri IV" 1486.gada Venēcijas izdevuma eksemplārs. Tā viduslaiku universitātēs bija visvairāk lasītā mācību grāmata. Baznīcas mācības te izteiktas caurmēra sapratnei, un vēl reformācijas gados Mārtiņš Luters par šo sentenču izdevumu sacīja: "Pēc mana uzskata, viņš to veicis labāk, nekā mēs to būtu spējuši."

Man pašam zināms atklājums bija gājiens pa cisterciešu pēdām. Cisterciešu klosteri bija būtiska Eiropas kultūras sastāvdaļa 12. un 13.gadsimtā, arī vēl 14.gadsimta pirmajā pusē. No cisterciešu vidus nākuši vairāki Livonijas bīskapi un daudzi garīdznieki. Tieši cisterciešu klosteri kā pirmo Rīgas apkaimē (ja neskaita necilos klostera aizsākumus Ikšķilē) dibina bīskaps Alberts 1205.gadā. Par tā pirmajiem abatiem Teoderihu un Bernhardu no Lipes minēts arī "Indriķa hronikā". Klosteris atradies kādreizējā Daugavas grīvā upes labajā krastā uz augstas kāpas. Te rakstītas vecākās līdz šim Latvijas teritorijā zināmās annāles, kas fiksē notikumus klostera dzīvē. Daugavgrīvā klosteris pastāvējis tieši simt gadu, pēc tam to nopirka un pārņēma Vācu ordenis. Ap 1255.gadu Rīgā sāka veidoties cisterciešu klosteris arī mūķenēm un līdz ar to Marijas Magdalēnas baznīca. Kādēļ tieši cisterciešiem bija pirmais vērā ņemamais klosteris Rīgā un kādēļ pāvests Innocents III viņus izvirzīja savam misiones darbam Baltijā? Tādēļ, ka vēlāk tik slavenie franciskāņi un dominikāņi tajā laikā vēl nemaz neeksistēja un cistrcieši vislabāk atbilda pāvesta nodomiem.

— Arī "Indriķa hroniku" jūs esat lasījis, pievēršot uzmanību galvenokārt Rīgas senatnei nozīmīgām kultūrvēsturiskām detaļām.

— Jāatzīmē, ka LAB atrodas senākais Latvijā saglabātais hronikas noraksts 17.gadsimtā, ko vēlākie teksta sagatavotāji izmantojuši publikācijai. Hronika veltīta galvenokārt bīskapa Alberta laikam, bet te vēstīts arī par iepriekšējo bīskapu — Meinarda un Bertolda — darbību. Piemēram, par to, kā Meinards aicinājis no Gotlandes dzirkaļus Ikšķiles pils un baznīcas celtniecībai. Stāstīts arī par pirmo teātra izrādi Rīgā, kas notikusi 1205.gadā: "Tai pašā ziemā Rīgas vidū notika brīnum jauka izrāde par praviešiem, lai pagāni no redzētā mācītos kristīgās ticības sākumus. Izrādes saturu klātesošajiem — kā jaunkristītajiem, tā pagāniem — ļoti rūpīgi izklāstīja tulks." Izrāde bijusi tik iespaidīga un dramatiska, ka kauju skatos pagāni pat metušies bēgt, jo baidījušies, ka tos nogalinās. Zīmīgs ir hronikā minētais fakts par sava veida teoloģiskajiem kursiem Rīgā 1206.gada ziemā. Bet vispār ir ļoti interesanti pārlasīt "Indriķa hroniku" šādā kultūrvēsturiskā aspektā.

— Visai mūsdienīgi skan tāds nodaļas nosaukums kā "Čaklie tirgotāji un kūtrie zinātnieki". It sevišķi — ja izlasa moto, kas ņemts no S.Minstera "Kosmogrāfijas": "Vienīgi tirgoņu bagātība Livonijā ir lielā godā, bet zinātnes te nevērtē pavisam."

— Par to, ka merkantilajai rosībai ne vienmēr atbilst sasniegumi kultūrā, rūgtus vārdus teicis arī poļu diplomāts un zinātnieks Johans Demetrijs Soļikovskis, kas rakstījis par Livonija topogrāfiju, tiesībām un citiem jautājumiem: "Ja zemē nav nekādu zinību, nav mācītu vīru, tad visa šī milzīgā vara, bez saprāta vadīta, pati no sava smaguma sagrūst." Šajā nodaļā aplūkotas parādības, kas bija raksturīgas 16.gadsimtam. Tas ir laiks, kad blakus tādiem zinātnes atklājumiem kā Kopernika grāmatai par debesu sfēru griešanos zeļ māņticība un arvien biežāk uzliesmo tā sauktie raganu sārti. Parādās cenzūra un pirmais aizliegto grāmatu saraksts.

Protams, turpina izplatīties grāmatu iespiešanas māksla, un 1588.gadā arī rīdzinieki sagaida savu tipogrāfiju. Līdz tam Rīgai grāmatas latīņu, vācu un vēlāk arī latviešu valodā iespieda Lībekā, Rostokā, Vitenbergā un citur. Par latviešu grāmatas tālākajām gaitām Aleksejs Apīnis izsmeļoši stāsta grāmatā "Latviešu grāmatniecība". Zinātnes attīstību Rīgā kavē ne tikai merkantilā dzīves ievirze, bet arī savas universitātes trūkums, kas neļauj veidoties prāvākam inteliģences slānim. Taču atsevišķi zinātnes uzplaiksnījumi ir vērojami, jo Rīgā ilgāku vai īsāku laiku uzturējušies daudzi ievērojami vīri, kā Kopernika draugs kanoniķis un zinātnieks Aleksandrs Skulteti, kurš sastādījis pirmo Livonijas ģeogrāfisko karti. Ļoti interesanta personība ir Johans Kornārijs, kas Rīgā bijis praktizējošs ārsts. Izteikta hipotēze, kas gan nav ne apstiprināta, ne noliegta, ka Rīgā uzturējies Filips Aureols Teofrasts Bombasts fon Hoenheims ar pavārdu Paracelzs (1493–1541) — modernās medicīnas celmlauzis un dabaszinātnieks, arī filozofs, astronoms un ģeologs. Neparastās daudzpusības un radikālo uzskatu dēļ viņu dēvēja par medicīnas Mārtiņu Luteru. Daudzpusīga personība bijusi no Breslavas nākušais Zaharijs Stopijs, kura vārdu vēl saglabājusi apdzīvotā vieta Rīgas apkaimē. Tie ir Stopiņi, kur dakterim piederējuši vairāki īpašumi. Viņa dēls vēlāk kļuva par Polijas karaļa ārstu. Z.Stopijs sastādījis vairākus kalendārus un rakstījis par to, kā cīnīties pret mēri. Ar viņa vārdu saistāmi pirmie astronomiskie novērojumi Rīgā. Arī starp Rīgas ārstiem un aptiekāriem bijuši cilvēki ar plašu redzesloku un plašām interesēm.

— Iespaidīga ir grāmatas pēdējā nodaļa — "Izmantotie arhīvi un galvenās literatūras norādes". Daudzi simti grāmatu latviešu, vācu un krievu valodā. Vai tur neveidojas meti vēl kādam pētījumam?

— Minētas tiešām ir tikai pamatgrāmatas, citādi saraksts būtu nepiedienīgi garš. Ar rakstiem no periodikas man pilni koferi. Tos, protams, neesmu uzrādījis. Pētījumus varētu turpināt dažādos virzienos. Pati Hanzas savienība nav pietiekami pētīta. Savulaik tā taču bija "mazā Eiropa", gluži kā mūsdienu Eiropas Savienība. Ziedu laikus tā piedzīvoja 15.gadsimtā, bet vispār runa varētu būt par 600 gadu laika aploci. Latvijā vācu kultūras tradīcijas saglabājās ilgāk nekā citur. Tas bija gan labi, gan slikti. Tāpat kā ar folkloru — kur civilizācijas rullis pārāk strauji gājis pāri, viss nolīdzināts līdz ar zemi. Tāpat dziļāk varētu pētīt zviedru laikus latviešu grāmatniecībā. Te šī tēma tikai ieskicēta. Bet jādomā jau arī par ģimeni. Dēli ir savā dzīvē, patstāvīgi cilvēki, un dzīvesbiedre gadiem ilgi ir padevīgi piecietusi manu nodošanos pētnieka darbam un grāmatniecībai. Ienesīgas tās lietas nav.

Grāmatas tautā laišanas svētkos Misiņa bibliotēkā bija daudz runātāju, daudz ziedu un suminājumu. Zinātņu akadēmijas prezidents un zinātnes vēsturnieks profesors Jānis Stradiņš grāmatu nosauca par Everestu, visaugstāko virsotni, ko Ojāram Zanderam droši vien neizdosies pārspēt. Uz to viņš gājis ne tikai šos septiņus pēdējos gadus, bet būtībā visu savu mūžu. Strādājis bez pasūtījuma un bez grantiem, savākdams pārbagātu faktoloģisko un ilustratīvo materiālu, kas šo monogrāfiju padara par izcilu sasniegumu. It sevišķi tas attiecas uz grāmatniecības attīstības izpēti. Līdzās Nikolaja Buša un Ārenta Buhholca devumam grāmatniecībā tas ir visapjomīgākais darbs par Latvijas bibliotēkām. Salīdzināms varbūt ar Alekseja Apīņa un Konstantīna Karuļa pētījumiem, taču ir virzīts citā gultnē un aptver daudzus laikmetus. Profesors izteica cerību, ka šis darbs varētu vainagoties ar Zinātņu akadēmijas goda doktora grāda piešķiršanu grāmatas autoram, ko arī viņam no sirds novēlam.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Mārtiņa Lutera aicinājums vācu pilsētu maģistrātiem dibināt skolas un bibliotēkas. Vitenberga. 1524; Rīgas pilsētas bibliotēka Doma baznīcas krusteja (augšā). J.K.Broce (Monumente, IV, 192)

Rīgas rātes izdotie un N.Mollīna 1591.gadā iespiestie aizbildnības noteikumi; tipogrāfijas skats Parīzes 1512.gada izdevumā "Questionum theologicarum". Grāmata piederējusi Rīgas ārstam Johanam Bavāram