1992.gada 15.janvāra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ieņemsim vietas! Turpināsim jautājumu uzdošanu. Lūdzu, Lagzdiņa kungs, tribīnē! Nākamais jautājumu uzdod deputāts Zaļetajevs, gatavojas deputāts Rikards.

S.Zaļetajevs: */Mans jautājums attiecas uz 9.sadaļu, konkrēti uz 44.pantu. Jūs jau savā ziņojumā pievērsāt uzmanību dažiem strīdīgiem šā panta 2.apakšpunkta traktējumiem. Es gribētu dzirdēt pietiekami precīzus apgalvojumus, ka šī norma, tieši tā, ka korporācijām ir tiesības izdarīt darbinieku profesionālo atestāciju un piešķirt viņiem licences profesionālai darbībai,–ka tas atbilst likumam par ierobežotu monopoldarbību. Jo būtībā šī norma korporācijām dod monopoltiesības. Uz ko tad mēs ejam?/

J.Lagzdiņš: Jā, tā ir valstiska funkcija. Šādu priekšlikumu–dot tiesības korporācijām veikt atestāciju un izsniegt licences–izteica Tieslietu ministrija. Mums ir jāizvērtē gan kontekstā ar līdz šim jau pieņemtajiem Latvijas Republikas likumiem, gan arī no politiskā aspekta. Tas ir vērtējuma jautājums.

S.Zaļetajevs: */Un otrais jautājums. Cik mērķtiecīgi ir ieviest tāda veida normu, kā, teiksim, 15.pantā, kur uzskaitītas sabiedrisko organizāciju publiskās darbības. Vai arī analoģiski 19.pantā “Sabiedrisko organizāciju finansu līdzekļi”, kur arī ir uzskaitījums. Teiksim, 15.panta pēdējais punkts skan: “veikt citu publisku darbību”. Kāda jēga? 4.punktā: “citi finansu avoti”. Kāda jēga tādam uzskaitījumam pantos?/

J.Lagzdiņš: Varētu jums piekrist. Mēs, juristi, zinām: ja uzskaitījums nav pilnīgs un galīgs, tad tam nav īpašas nozīmes. Varētu ierakstīt, ka sabiedriskajām organizācijām ir visas publiskās tiesības, kādas paredzētas Latvijas Republikas likumos. Ar to jautājums būtu izsmelts. Bet mēs komisijā ņēmām vērā, ka sabiedrisko organizāciju dibinātāji bieži vien nav informēti un šiem cilvēkiem vajag kaut kādu pamatu darbības uzsākšanai un tālākai veikšanai. Tieši no tā aspekta, kā arī ņemot vērā to kontingentu.

S.Zaļetajevs: */Taču tā nav mācību grāmata, bet likums./

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Deputāts Rikards atteicās no jautājumu uzdošanas. Paldies Lagzdiņa kungam par atbildēm.

Sāksim debates. Debatēs pirmais ir pieteicies deputāts Kide. Lūdzu. Gatavojas deputāts Celmiņš.

E.Kide: Cienījamie deputāti! Šis likumprojekts tiek izskatīts ar lielu nokavēšanos. Faktiski sabiedriskās organizācijas, fondi Latvijā dzimst, eksistē un meklē ceļus paši bez tiesiskā statusa. Tā ka šis projekts bija sen gaidīts, un tam vajadzēja, kā mēs mēdzam teikt, būt jau vakar.

Par projektu kopumā. Projekts simpatizē ar to, ka tas kompleksi aptver gan sabiedriskās organizācijas, gan arī fondus, korporācijas un citus sabiedriskos veidojumus. Tas ir kompakti lietojams juridisks materiāls. Manuprāt, likumprojekts zaudē ar to, ka politisko partiju un politisko kustību nodaļā, kā arī citu mazo cilvēciņu kustības un organizācijas nav ietvertas. Lietderīgāks būtu bijis dokuments, kas fiksētu visu šo organizāciju statusu, arī politisko. Mans personiskais uzskats ir tāds, ka, pieņemot šo likumprojektu, būtu nepieciešams Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijai paralēli pieņemt arī likumu par politiskajām partijām un realizēt to, lai mēs neizskatītos nevarīgi, atsakoties no tām nodaļām, kuras mēs nesaprotam vai nespējam pieņemt.

Es ierosinu vienlaikus ar šo likumu sagatavot arī likumu par politiskajām partijām un iestrādāt šajā likumprojektā tādas organizācijas kā skauti, mazpulki un citas, kurās iesaistās bērni līdz 14 gadiem. Es domāju, ka tas ir jāiestrādā.

Būdams Apvienotās budžeta komisijas un Tautas izglītības komisijas loceklis, es aplūkošu šo likumprojektu tieši no finansu viedokļa. Es gribu pievērst parlamenta uzmanību tam, ka mēs ilgstoši gaidījām šo likumprojektu, kas atrisinās visus jautājumus par sabiedriskajām organizācijām, arī attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem un atbrīvošanu no nodokļiem. Budžeta komisijā kopā ar Ekonomikas komisiju ļoti rūpīgi ekspertizējām šo likumprojektu un nācām pie viena slēdziena, ka šis likumprojekts neko jaunu nedos to problēmu risināšanā, pret kurām mēs atdūrāmies un nonācām strupceļā. Es nepārmetu likumprojekta autoram, jo acīmredzot citādi nevarēja, par kaut ko bija jāizšķiras, bet visa šī slodze būs Ekonomikas komisijai un Budžeta komisijai, steigā pārstrādājot pilnīgi visu peļņas nodokļa sistēmu ar visu atvieglojumu sistēmu. Tas jādara nevis kaut kad pēc gada, bet tūdaļ, paralēli trešajam lasījumam, lai, beidzot trešo lasījumu, visi peļņas nodokļa atvieglojuma panti būtu pieņemti un šīs sabiedriskās organizācijas zinātu arī savu finansiālo statusu.

Tagad par atsevišķiem pantiem. Attiecībā uz 17.pantu par uzņēmējdarbību. Es ļoti atbalstu autoru Lagzdiņa kungu, ka 200 000 rubļu ienākumu, kas ļauj bez uzņēmuma atvēršanas atsevišķi darboties, var pārvērst citā ekvivalentā, tāpat arī to, cik personas nodarbināt, arī par algas fondu.

17.panta pēdējā nodaļā ir noteikts, ka sabiedriskās organizācijas vai sabiedrisko organizāciju apvienības finansiālās attiecības ar saviem uzņēmumiem veido uz statūtu vai līguma pamata. Šis ir sarežģīts pants. Ļoti daudz uzņēmumu pēc peļņas nodokļa likuma 33.panta pilnīgi jāatbrīvo no nodokļiem, tāpēc Ekonomikas komisijā arī šo pantu vajadzēs precizēt attiecībā uz šo sadaļu, bet šī sadaļa ir pieņemama, jo tā ir demokrātiska.

Marjašas kundze un vēl vairāki deputāti izvirzīja jautājumu par 18.pantu. Es arī piekritu, ka neloģisks ir ieraksts 18.pantā par materiālo labumu sadali attiecībā uz šiem sabiedrību un organizāciju locekļiem, jo “materiālie labumi” ir plaši traktējams jēdziens. Tie ir pabalsti, tās ir stipendijas, tās ir skolas naudas, tās var būt arī dažādas ceļazīmes, jo to uzņēmumu mērķis jau ir veidot materiālos labumus, lai sasniegtu galamērķi. Tāpēc vajadzētu traktēt, ka peļņu nedrīkst dalīt starp locekļiem. Kāpēc tad ārpus sabiedrības loceklis varētu saņemt Izglītības biedrības stipendiju, bet tas students, kas atbalsta Izglītības biedrību, stipendiju nevarēs saņemt? Šis pants ir jāpārskata, jo tas ir pretrunā ar 45.panta trešo punktu, kurā fiksēts, kas drīkst izmaksāt pabalstus un pensijas.

Tajā pantā, kurā ir uzskaitīts, kam fondi drīkst ziedot savus līdzekļus labdarībai, nezin kāpēc ir izslēgta veselības aizsardzība un zinātne. Mans priekšlikums: nodokļu atvieglojumos ietvert veselības aizsardzību un zinātni.

Es negribētu, ka šis atsevišķais likums par īpašiem fondiem, tas ir, par administratīvajiem fondiem, kā izteicās Lagzdiņa kungs, paliktu noslēpumā. Gribētos, lai vienlaikus ar šo likumprojektu jūs izvērstu šo likumu un atšifrētu, kas tie par administratīvajiem fondiem. Man šķiet, ka Ziedoņa kunga priekšlikums likumprojektā par vietējiem fondiem un republikas nozīmes fondiem bija ļoti nozīmīgs. Mēs Ekonomikas komisijā nospriedām, ka būtu izdevīgi ranžēt fondus. Piecus sešus tādus republikas nozīmes fondus, kā, piemēram, Kultūras fonds, ar lielāku nodokļu atlaidi varētu atbrīvot, zemāka ranga fondiem un vietējiem fondiem būtu atvieglojumi no vietējiem nodokļiem, no vietējo budžetu daļas, nevis no valsts budžeta daļas. Peļņas likumā vajadzētu iestrādāt, lai Ministru padome izšķirtu šos jautājumus, nevis Augstākā padome ar simtiem sabiedrisko organizāciju darbotos.

Par terminoloģiju. Lai to visu varētu saistīt ar likumu “Par peļņu”, Ekonomikas komisijai, pārstrādājot likumu “Par peļņu”, vajadzētu pārskatīt par korporācijām.

Par Fiziskās kultūras un sporta komisiju es jau izteicu savas domas. Likumprojekta autoram to vajadzētu vēlreiz saskaņot ar Izglītības ministriju un valdību, kāds tad stāvoklis būs ar Fiziskās kultūras un sporta komiteju, it īpaši ar olimpisko spēļu sponsorēšanu. Mani neapmierina tas, kā ir fiksēts pēdējā pantā, ka olimpiskos sporta veidus un sporta federācijas, kuras piedalās lielajā sportā, finansē budžets, tikai budžets. Olimpiskās spēles pasaulē, kā pati Olimpiskā komiteja saka, pamatā sponsorē, arī Latvija sponsorē. Tāpēc lieku priekšā rakstīt projektā: “arī budžets”, nevis “tikai budžets”. Tad mēs varam paskatīties, cik tai sponsorēts un cik jāpieliek no budžeta. Ierosinu arī likumprojekta autoram precizēt par vietējiem fondiem un par pašvaldību fondiem, kas mums atvieglotu lielos republikāniskos fondus.

Likumprojekts pieņemams pirmajā lasījumā un ar steigu virzāms uz priekšu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Celmiņ! Gatavojas deputāts Eglājs.

J.Celmiņš: Cienījamie kolēģi, cienījamais sēdes vadītāj! Es gribētu izteikt ierosinājumu par sabiedrisko organizāciju un apvienību reģistrēšanas sistēmu. Manuprāt, šo sistēmu vajadzētu veidot līdzīgu tai, kāda mums pastāv, reģistrējot Uzņēmumu reģistrā attiecīgus uzņēmumus. Šāds reģistrs varētu pastāvēt Tieslietu ministrijā. Vajadzētu arī noteikt visu sabiedrisko organizāciju un apvienību veidus, kādi būtu reģistrējami. Pārskatot šo sistēmu, man ir konkrēts priekšlikums: mums pietiktu, ja veidotu deviņus šādu organizāciju vai apvienību veidus. Tie varētu būt šādi: politiskās partijas, politisko organizāciju apvienības, arodbiedrības, sabiedriskās organizācijas, reliģiskās organizācijas, sabiedriskie fondi, profesionālās biedrības, sporta klubi un jaunatnes organizācijas. Dibinoties katrai organizācijai ir jāizvēlas viens no šiem reģistrācijas veidiem un jāpiesaka reģistrā, kas tā ir par organizāciju.

Vajadzētu noteikt garāku termiņu, nevis 1.maiju (šis termiņš ir par īsu), lai tādas organizācijas kā Tautas fronte un citas lielākas organizācijas varētu pagūt sasaukt kongresu un saskaņā ar šo likumu grozīt savus statūtus un pēc tam attiecīgi piereģistrēties. Tāpat ir nepieciešams šīm organizācijām nosacīt attiecīgu vecuma cenzu.

Būtu nepieciešami trīs vecuma līmeņi. Pirmais līmenis–politiskajām organizācijām, vecuma cenzs varētu būt no 18 gadu vecuma. Otrais līmenis–sabiedriskajām organizācijām un citām organizācijām, kas ir sabiedrisko organizāciju statusā, vecuma cenzs varētu būt, kā likumprojektā paredzēts, no 14 gadu vecuma. Trešais vecuma līmenis varētu būt jaunatnes organizācijām, par to varētu diskutēt, vai astoņi vai deviņi gadi. Es domāju, ka varētu būt deviņi gadi, varētu minēt skolas vecuma jaunatni vai tamlīdzīgi.

Par visu specifisko, kas attiecas uz politisko organizāciju darbību, šeit vajadzētu vēl diskutēt. Vai mums ir nepieciešams likums par politiskajām partijām un politisko organizāciju apvienībām, vai mēs varam visu to iekļaut vēlēšanu likumā. Ja lielāko daļu gribam ielikt vēlēšanu likumā, tad šajā likumprojektā ir jāveido nodaļa par politiskajām partijām un organizācijām. Es domāju, ka šādas nodaļas esamība vai neesamība šajā likumprojektā ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas mums ir jāizdiskutē, jāizlemj un jānobalso.

Vēl daži vārdi par sabiedriskajiem fondiem. Likumprojekta autors paredz, ka sabiedriskie fondi tiek reģistrēti kā sabiedriskas organizācijas. Piekrītu, ka ir izveidojusies prakse, ka daudzi sabiedriskie fondi darbojas kā sabiedriskas organizācijas. Tāpēc tāda reģistrēšana ir nepieciešama. Padomāsim, kas izriet no šā likuma! No šā likuma izriet, ka var izveidoties sabiedriskie fondi, kuros nav biedru. Šeit jau tika minēts gadījums, ka viens sponsors atver fondu, vēl viens gadījums, ka fondu atver personas, kurām nav tiesību būt par sabiedrisko organizāciju biedriem, jo ir nevis Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, bet ārvalstnieki. Kāpēc viņi nevarētu dibināt fondu? Bet tad ir fonds bez biedriem.

Vēl var būt situācija, kad fondu veido sponsori, kuri nevēlas biedroties. Viņi, piemēram, ziedo naudas līdzekļus kādas baznīcas atjaunošanai un uztic to darīt draudzei. Tā ka vajadzētu minēt atsevišķu gadījumu, kad veidojas administratīvā kārtā dibināts fonds, kurā nav biedru un kurš netiek reģistrēts kā sabiedriska organizācija. Tas mums ir jāparedz, tam nolūkam ir nepieciešams atsevišķs likums vai vismaz nolikums, kurā būtu fiksēta tāda darbība.

Nopietni jāpārdomā sabiedrisko fondu darbības mērķi. Kides kungs minēja piemēru, ka nav ietverta medicīna. Vēl varu piebilst, ka nav minēta saimnieciskā darbība, piemēram, baznīcas atjaunošana tomēr jāuzskata par celtniecību vai vismaz restaurāciju, tā ir saimnieciska darbība. Diez vai mums izdosies tik precīzi definēt fondu darbības mērķus, un vai tas vispār būtu vajadzīgs?

Man ir konkrēts priekšlikums–atteikties no darba kolektīviem. Kāpēc tikai darba kolektīvi minēti? Kāpēc nevarētu būt minēts arī veco ļaužu deju kolektīvs? Ja mēs paredzam individuālo iestāšanos, tad pietiktu, ja tikai minētu fiziskās personas un juridiskās personas, norādot, ka organizāciju biedri var būt darba kolektīvi.

Nopietni jāpārdomā 20.pants. Tā ir diezgan liela problēma. Līdz šim sociālistiskā valsts ir sponsorējusi daudzas sabiedriskās organizācijas, biedrības un savienības. Šī sponsorēšana joprojām turpinās. Bet vai šādu praksi atbalstīt būtu pareizi? Mums pakāpeniski vajadzētu nonākt pie situācijas, ka sabiedriskās organizācijas, biedrības un tā tālāk pastāv un darbojas patstāvīgi. Nopietni jādomā par to, ka ar valsts budžeta līdzekļu palīdzību varētu tikt finansētas atsevišķas sabiedrisko organizāciju īstenotas mērķprogrammas. Tā, piemēram, valsts budžets varētu ziedot līdzekļus bāreņu uzturēšanai, bet attiecīgā labdarības organizācija varētu šos valsts budžeta līdzekļus novadīt šim mērķim, savukārt Finansu inspekcija varētu kontrolēt, vai šie līdzekļi tiek novadīti. Šādā veidā varētu sniegt palīdzību arī citām biedrībām un sabiedriskajām organizācijām, nevis finansējot no budžeta pašas organizācijas, bet mērķprogrammas. Un tā arī vajadzētu ierakstīt mūsu likumā. Tas nepieļautu iespēju par valsts budžeta līdzekļiem uzturēt šīs organizācijas, algot šajās organizācijās un biedrībās štatus.

Es domāju, ka mēs varētu šo likumprojektu pirmajā lasījumā apstiprināt, bet vispirms, protams, balsojot par pašu svarīgāko jautājumu, vai mēs likumprojektā ietveram politiskās partijas un apvienības vai ne. Par to būtu konceptuāli jānobalso. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Eglāj! Gatavojas deputāts Rikards.

V.Eglājs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Mums jau ir diezgan liels skaits likumprojektu par šo tematu. Tas ir ļoti vajadzīgs un arī pieņemams. Jo tieši par to, ko iepriekšējais runātājs teica, respektīvi, par partijām, mēs nevarējām vienoties. Šī daļa ir tā, kura būtu pievienojama. Ja mēs diskusijas gaitā nākam pie atziņas, ka vajag atsevišķu likumu par partijām, tad šis likums uz partijām neattiektos. Vai beigās pievienot jaunu sadaļu par partijām–tas ir diskusiju temats. Es domāju, ka šodien šis jautājums nav izšķirams.

Mani šis likumprojekts šādā veidā apmierina un it īpaši tā nostādne, ka likums ir priekš tam, lai ierobežotu kaut kādas darbības, kad cilvēki viens otram sāk traucēt. Kaut kādai kārtībai jābūt. Tas ir pamatā šim likumam un it sevišķi tai daļai, kurā fiksēti ierobežojumi, ar ko nedrīkst nodarboties. Šajā ziņā projekts mani pilnīgi apmierina. Protams, vēl vajadzētu vienu sadaļu par bērnu organizācijām.

Atsevišķu likumu par partijām nevajadzētu, attiecīgu sadaļu vajadzētu iestrādāt.

Tagad par to, kas man liekas nepieņemams. Viena problēma ir saistīta ar finansu lietām, mantu un īpašumu. Manuprāt, īpašums stāv augstāk par visām pilsonībām, jo īpašuma sajūta jau izpaužas dzīvnieku baros. Ja īpašuma lietas nav kārtīgi noformētas vai ir pretrunā ar lietu dabisko kārtību, tad iznāk tāds absurds, kāds ir par 73 gadiem sanācis. Pašā pamatā tur ir absurds īpašums, viss pārējais izriet no turienes.

7.pantā ir fiksētas statūtu prasības, 10.pantā ir pateikts, ka statūtos jāparāda mantas un finansu līdzekļu izlietošanas kārtība, ja sabiedriskā organizācija vai sabiedrisko organizāciju apvienība tiek likvidēta. Tas ir paredzēts attiecībā uz statūtiem. Bet 29.pantā ir paredzēts, ka Augstākā tiesa var pieņemt nolēmumu par sabiedriskās organizācijas darbības izbeigšanu. Ja Augstākā tiesa pieņem lēmumu izbeigt organizācijas darbību, tiek atsavināti visi tai piederošie īpašumi un finansu līdzekļi. Protams, šādu tiesas nolēmumu var pieņemt, ja termiņā nenomaksā nodokļus, nenodod pārskatus un tamlīdzīgi.

Vispirms es gribētu teikt, ka atsavināt visus tai piederošos īpašumus juridiski nav korekti. Es domāju, ka atsavināt nozīmē atpirkt. Vai valstij jāatpērk visi šie īpašumi? Ja ir domāta konfiskācija, tad vajag rakstīt, ka jākonfiscē. Bet tas ir galīgi pretrunā ar 10.pantu par statūtiem. Ja sabiedriskā organizācija ir nodarījusi kaitējumu, tiesa var nolemt atlīdzināt visu to lietu. Bet statūtos ir paredzēts, ko ar to mantu dara, kas paliek pāri. Tā ir statūtu lieta. Jo šādā veidā, kādā ir uzrakstīts šis pants, ka jautājumu par slēgtās sabiedrisko organizāciju apvienības īpašumu un finansu līdzekļu izmantošanu izlemj Latvijas Republikas Ministru padome vai tās pilnvarotās institūcijas, man atsauc atmiņā to, ko mēs darījām augusta beigās, kad sprieda par kompartijas īpašumu. Un šeit it kā legalizēts, kā to var izdarīt, un tas, manuprāt, ir nedemokrātiski. Jo īpašumu lietās valstij nav jājaucas iekšā, tiesa spriedīs par kaitējumu. Manuprāt, tas ir jāsvītro. Jo to visu nosaka statūti.

Un vēl otra lieta, kas man nav galīgi pieņemama, ir tā, ka sabiedriskās organizācijas tiek veidotas (tas likumā tiek paredzēts), lai monopolizētu kaut kādas funkcijas. Ja tu būsi organizācijā, tad varēsi darīt, ja nebūsi, tad nevarēsi. Ja tu būsi kompartijā, tad tiksi uz augšu, ja nebūsi,–netiksi. Ja tu būsi Patērētāju biedrībā, tu dabūsi gumijas zābakus, ja nebūsi,– nedabūsi. Šajā sadaļā par sabiedriskajām organizācijām tas nevar būt, bet par partijām bija, ka tās var monopolizēt politisko darbību. Šajā vietā par korporācijām 44.pants jāsvītro. Tur ir rakstīts: “Korporācijām Latvijas Republikas likumos noteiktajā kārtībā ir tiesības…” Tiesības ir jāparedz statūtos, sabiedriskās organizācijas tiesības var attiecināt tikai uz saviem biedriem. Bet, ja izveido sabiedrisku organizāciju, lai tai būtu kaut kādas papildu tiesības, kas nav tiem, kuri nesastāv šajā organizācijā, tad tā ir visu pārējo cilvēku diskriminācija. Tās ir tiesības monopolizēt. Valsts var monopolizēt tiesības vai valsts institūcijas, tam nolūkam ir valsts. Bet sabiedriskās organizācijas tā nevar orientēt, tāpēc jau tika izbrāķēts likumprojekts par amatniecību, ka tā amatniecības lieta tika monopolizēta. Te ir līdzīgs mēģinājums. Es esmu kategoriski pret to, ka tiem cilvēkiem, kuri ir kaut kādā sabiedriskā organizācijā, ir kaut kādas tiesības salīdzinājumā ar tiem, kuri nav šajā organizācijā. Protams, var pieņemt, ka automašīnas drīkst vadīt tikai Autoamatieru biedrības biedri, un tad biedru skaits būs liels. Sabiedriskā organizācija ir priekš tam, lai izmantotu organizētas darba formas, lai labāk varētu veikt savas ieceres, nevis uz citu monopolizācijas rēķina.

Priekšsēdētājs: Deputāts Rikards. Gatavojas deputāts Cilinskis.

Neliela informācija. Zālē pašlaik ir 57 deputāti. Mums acīmredzot būs balsošana, tā ka nav vēlams atstāt zāli.

R.Rikards: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! 10.decembra likumā “Cilvēka tiesības un pienākumi” ir garantētas: 1)politiskās brīvības; 2) politiskās tiesības. Šīs abas lietas nekad nevajag jaukt. Bet tās bieži jauc. Viena no politiskajām brīvībām ir garantēta biedrošanās brīvība. Politiskās tiesības ir vēlēšanu tiesības, un tām jābūt vēlēšanu likumā. Tātad nedrīkst jaukt šīs divas lietas–biedrošanās brīvību un vēlēšanu tiesības. Šis likums ir par biedrošanās brīvībām. Kā man pirms pāris nedēļām Lagzdiņš teica, ka tagad pēc saīsināšanas būs jauna 1923.gada likuma redakcija, kurā tā biedrošanās brīvība bija paredzēta visām organizācijām ļoti demokrātiskā veidā. Bet es skatos, ka atkal ir kaut kādi groži uzlikti. Principā šim likumam jāaptver visas organizācijas, kā politiskās partijas, tā arī sabiedriskās organizācijas. Tikai politiskās partijas iekšējie statūti nosaka, ka tā ir politiska partija un ka tās mērķi ir tādi.

Es domāju, ka politiskā partija atšķiras no citām organizācijām ar divām lietām. Pirmkārt, tai ir noteikti politiskie mērķi, tā iesaistās politiskā cīņā, otrkārt, politiskās partijas biedrs ir tikai vienā politiskā partijā atšķirībā no citām politiskajām organizācijām, jo viens cilvēks var būt vairāku sabiedrisku organizāciju biedrs. Tā ir partijas iekšējā lieta, tas būtu jānosaka statūtos, nevis šeit. Ja partija to grib, tā nosaka statūtos, ja negrib, tad nenosaka. Celmiņš jau ļoti labi pateica, ka tam jābūt tādam pašam reģistram kā Uzņēmumu reģistrs, kurā būtu uzskaitītas sabiedriskās organizācijas. Tās ir sabiedriskās organizācijas, politiskās partijas un politiskās organizācijas. Celmiņš minēja kādas deviņas organizācijas.

3.pantā vajadzētu norādīt, ka tas attiecas uz politiskajām partijām, nevajag nekādu citu likumu. Šis pats likums der, lai arī partijas piereģistrētos.

6.pantā vajag vienkārši pielikt klāt, kas būtu šo politisko partiju biedri, jo mums 10.decembra likumā “Cilvēka tiesības un pienākumi” ir pateikts, ka politisko partiju biedri var būt Latvijas Republikas pilsoņi. Šeit var papildināt, ka pilsoņi no 18 gadu vecuma. Te nav jābūt atsevišķai nodaļai. Vienkārši 6.pantā attiecīgi jāpapildina un jāfiksē, kas var būt politisko partiju biedri. Vairāk arī nekas nebūtu labojams. Atsevišķu daļu nevajag, un atsevišķu likumu arī nevajag. Šis pats likums der, nepieciešami tikai daži papildinājumi un viens svītrojums.

Es pilnīgi piekrītu Eglājam, ka sabiedriskās organizācijas nedrīkst monopolizēt tiesības. Tā bija pagājušā gadsimtā un agrāk, ka miesnieku cunfte tikai drīkstēja izcirst gaļu un pārdot to Rīgas veikalos. Tātad sabiedriskā organizācija nedrīkst monopolizēt tiesības. Valsts savukārt var monopolizēt.

Es uzskatu, ka vajadzētu tikai vienu konceptuālu balsojumu, lai pēc šā likuma pieņemšanas visas organizācijas, kā arī politiskās partijas un politiskās organizācijas varētu reģistrēties. Vajadzīgs viens konceptuāls balsojums, lai arī politiskās partijas šeit parādītos, lai tās demokrātiskā veidā kopā ar citām sabiedriskajām organizācijām varētu reģistrēties tādā pašā kārtībā. Vienīgais izņēmums attiecībā uz tām būtu, ka pilsoņi no 18 gadu vecuma var kļūt par politisko partiju biedriem. Es pilnīgi piekrītu, ka par jaunatnes organizācijām varētu būt viens pants, kurā fiksēts, ka no 8 vai 9 gadu vecuma var biedroties šie jaunieši.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Cilinski! Gatavojas deputāts Edmunds Krastiņš.

E.Cilinskis: Godājamie deputāti! Principā jau laikam neviens nenoliedz, ka kaut kāda reglamentācija gan sabiedriskajām organizācijām, gan arī politiskajām partijām ir vajadzīga. Kaut kāda kārtība ir vajadzīga. Bet jautājums ir par to, ko mēs gribam panākt ar šo reglamentāciju? Acīmredzot nevajadzētu būt tā, ka mēs ar šo reglamentāciju izveidotu kaut kādus mākslīgus ierobežojumus, kaut arī juridiskā veidā. Nevajadzētu ierobežot funkcijas kaut kādām organizācijām, kuras darbojas un nevienam neko sliktu nedara. Mēs acīmredzot to ierobežot negribam. Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem, lai mēs to tomēr neizdarītu. Piemēram, ar tiem pašiem gadiem. Mēs šādu likumu pieņemam un konstatējam, ka gaidas un skauti vairs nevar darboties. To, protams, var novērst. Es arī esmu iesniedzis priekšlikumu, kā novērst šādu pretrunu.

Attiecībā uz šīm pašām politiskajām organizācijām nav īstas skaidrības. 3.pantā ir fiksētas arodbiedrības un reliģiskās organizācijas, tur ir savi likumi. Protams, politisko organizāciju reglamentācijai ir jābūt vienlaikus ar šo sabiedrisko organizāciju reglamentāciju. Tas ir vienalga, vai būs cita nodaļa vai cits likums. Bet nevajadzētu būt, ka mēs pieņemam vienu likumu, pieņemam otru likumu, pieņemam trešo likumu, bet pēc tam konstatējam, ka vesela virkne organizāciju ir palikusi ārpus šiem likumiem un ka tālab vien jāmaina nosaukums un jāsasauc ārkārtas kongress, lai iekļautos likumdošanas ietvaros.

Problēma ir arī sakarā ar vēlēšanu likumu. Frakcija “Satversme” aizstāv to viedokli, ka vēlēšanu likums pamatā nav jāmaina, bet šobrīd tas nebūt nav skaidrs, ka tas tā arī būs. Ja mēs pēc tam, kad esam pieņēmuši likumu par sabiedriskajām organizācijām un politiskajām partijām, pēkšņi konstatējam, ka, piemēram, vēlēšanās nedrīkst piedalīties sabiedriskās organizācijas. Bet tad, kad šī organizācija ir izvēlējusies kļūt par sabiedrisku, nevis politisku, tā varbūt ir rēķinājusies ar kaut ko citu. Varbūt arī šis jautājums tomēr ir jārisina vienlaikus, pirms mēs gribam atrisināt visu šo lietu galējā variantā. Man ir ļoti lielas bažas, vai, pieņemot visus šos likumus, mēs neradīsim sev vairāk problēmu, nekā atrisinām ar šiem likumiem. Pēc šāda likuma pieņemšanas ir nepieciešams veidot kaut kādu institūciju, kas kārtos sabiedrisko organizāciju reģistru. Mēs varam izveidot atkal vienu tik birokrātisku institūciju, ka pēc tam visām šīm sabiedriskajām organizācijām atkal būs jānes lieli kukuļi, lai tās vispār tiktu piereģistrētas. Tā ka arī par to ir jāpadomā.

Tālāk. Mēs būsim ierobežojuši un juridiski sistematizējuši visas šīs lietas. Un tad piepeši var izrādīties, ka atrodas organizācijas, kuras šajos juridiskajos ietvaros neieiet. Un nav svarīgi, vai mums šīs organizācijas patīk vai nepatīk, bet es baidos par to, ka mēs tām piespiedīsim likvidēties ar kaut kādiem lēmumiem. Mēs varam iegūt tieši pretēju efektu. Kaut vai pavisam vienkāršs piemērs. Piemēram, organizācija, kura man nepatīk, un tā ir Aizsargu organizācija, ar lēmumu tā ir likvidējama. Šī organizācija jau mirst dabīgā nāvē, tur nekas daudz nav palicis. Bet kas notiks tajā brīdī, kad mēs to spiedīsim likvidēties? Vai nebūs gluži pretējs efekts? Līdzīga situācija ir ar Pilsoņu kongresu, kurš sevi uzskata nevis par sabiedrisku, bet par politisku organizāciju, bet par tiesisku pārstāvību. Mēs to varam atzīt vai neatzīt, šajā likumā tas neiekļaujas, tātad tas būs nelikumīgs. Ja tas ir nelikumīgs, tad vajag to likvidēt. Bet kādā veidā to darīsim? Policija izdzenās? Tas tā diezgan jocīgi būs, un tur nekas labs nevar iznākt. Bez tam jāpadomā, ko darīt, ja kāda sabiedriska organizācija nereģistrēsies un neliksies zinis par šo Latvijas likumu. Kas notiks, ja mēs tās trenkāsim pa tiesām? Pirms veidojam šo juridisko reglamentāciju, kas principā ir vajadzīga, tomēr jāpadomā par to, lai šī reglamentācija radītu nevis vairāk problēmu, bet gan atrisinātu tās.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Edmunds Krastiņš, un gatavojas deputāts Škapars.

E.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Daudz kas jau ir pateikts tāds, kam es varētu piekrist, taču es nekādi nevaru piekrist cienījamā referenta Lagzdiņa kunga apgalvojumam, ka mēs darbojamies tiesiskajā vakuumā. Šis apgalvojums man nav pieņemams, tāpēc piekrītu tiem deputātiem, kuri prasīja šo likumu attiecināt arī uz politiskajām organizācijām, vai tās būtu partijas vai cita veida politiskās organizācijas. Ieskatoties likumprojektā “Par politiskajām partijām”, es neatradu neko tādu, ko nevarētu iekļaut šajā likumā, bet es tur atradu daudz nepamatotas reglamentācijas, manā skatījumā, nevajadzīgas reglamentācijas. Daudz kas no šā likumprojekta būtu iekļaujams vēlēšanu likumā. Tas ir cits jautājums, vai mēs to mainām vai nemainām. Es arī atbalstu to viedokli, ka šis likums jāattiecina uz politiskajām organizācijām. Šis attiecināšanas veids var būt dažāds, varbūt pievienojot dažus pantus, varbūt to var fiksēt arī lēmumā par spēkā stāšanās kārtību, ja mēs tomēr nolemjam izstrādāt speciālu likumu.

Es uzskatu, ka var veidot sabiedriskas organizācijas ar saimnieciska rakstura mērķiem, un tādu Latvijā ir pietiekami daudz. Vienīgais kritērijs, vienīgā atšķirība sabiedriskajām organizācijām ir bezpeļņas darbības mērķis.

Neatrisināts šajā likumā ir arī jaunatnes organizāciju jautājums, un man pat liekas, ka astoņi vai deviņi gadi neko neizšķirs, jo ir sporta klubi, kuros bērni darbojas jau no pirmsskolas vecuma. Vai mēs būsim tie, kuri liegs šiem bērniem iespēju tur darboties?

Vairāk gribētu pakavēties pie sabiedrisko fondu nodaļas. Mums ir jāizšķiras, vai šajā likumā vispār ir vajadzīga nodaļa par sabiedriskajiem fondiem. Vērojot to, kā ir pieņemts civilizētajā pasaulē vai vismaz Amerikas Savienotajās Valstīs, jāsecina, ka tas, kas ir uzrakstīts šeit, nav sabiedriskais fonds vai fonds. Tas, kas ir uzrakstīts šeit, faktiski ir sabiedriska organizācija. Iepriekš ir teikts, ka jebkura sabiedriska organizācija var vākt ziedojumus un izlietot tos saskaņā ar saviem mērķiem, kuri, starp citu, ir bezpeļņas rakstura, tātad ietver gan tos, kuri te ir uzrakstīti, gan arī visus pārējos. Pēc šīs definīcijas mums gandrīz vai par sabiedrisko fondu būtu jāuzskata Sarkanais Krusts. Mans priekšlikums: šo nodaļu vispār šeit neievietot. Sabiedriskais fonds Rietumu izpratnē ir organizācija, kas nevis vāc ziedojumus, bet gan pati ziedo citām organizācijām. Tie ir bagātu cilvēku, bagātu firmu izveidoti fondi, ieguldīti līdzekļi, kuri dod procentus, un šie procenti tiek sadalīti dažādiem mērķiem, arī ziedojumiem tām organizācijām, kuras mēs saucam par sabiedriskām, bet kuras Amerikā sauc par privātām organizācijām. Šīs organizācijas savukārt šos līdzekļus izlieto savu mērķu sasniegšanai–izglītībai, veselības aizsardzībai, kultūrai, sportam un tā tālāk, un tā joprojām. Bet šajā projektā pats sabiedrisko fondu jēdziens jau lāgā nesaskan ar likuma ideju, ka sabiedriskās organizācijas izveido tikai fiziskās personas.

Runājot par atvieglojumiem, jāteic, ka mums ir pienācis laiks visu šo ziedojumu atvieglojumu kārtību regulēt civilizētā veidā, jo tā pagaidu kārtība, kuru mēs savulaik noteicām, nav gluži laba, jo mēs skatījām katru fondu atsevišķi. Peļņas nodokļa un ienākuma nodokļa likumos vajadzētu būt skaidram uzskaitījumam, kādām prasībām jāatbilst, lai organizācija varētu pretendēt uz šiem atvieglojumiem. Tad attiecīgajai institūcijai būtu piešķirts šis statuss, pamatojoties nevis uz kaut kādām patvaļīgām vēlmēm, simpātijām vai antipātijām, bet pamatojoties uz likumu, kā tas ir pieņemts tiesiskā un demokrātiskā valstī. Iespējams, ka ir vajadzīga gradācija, lai noteiktu, vai organizācijai ir jāpiešķir šie atvieglojumi vai nav. Šī gradācija varētu būt atkarīga no mērķa svarīguma vai no kā cita, lai saskaņā ar likumu noteiktu lielākus vai mazākus atvieglojumus.

Un visbeidzot par korporācijām. Šo jautājumu jau daži kolēģi skāra. Šis punkts par licenču izsniegšanu nav šajā likumā ietverts pat­vaļīgi, tas ir radies saskaņā ar to, ko jūs, kolēģi, paši savulaik iebalsojāt viena mūsu kolēģa ierosinājuma rezultātā likumā “Par uzņēmējdarbību”. Es nožēloju, ka toreiz neizpratu šo bīstamo labojumu un pietiekami enerģiski neuzstājos pret to. Tagad šis juceklis, kas var rasties ar korporācijām, man liekas briesmīgs. Faktiski jebkura triju cilvēku apvienība būs tiesīga izsniegt licences. Varbūt tas ir pat labi, ka viena organizācija nemonopolizēs šeit, Rīgā. Šī paradoksālā situācija ir tāda, ka tagad arhitekts, lai drīkstētu zīmēt māju projektus (kaut gan šī nodarbība ir diezgan tuva glezniecībai), ir spiests, kaut arī viņam ir Tehniskās universitātes arhitekta diploms, izprasīt atļauju nodarboties ar savu amatu, neņemot vērā pat to, ka katrs projekts ir jānes apstiprināt uz valsts instanci, kura garantē, ka tas atbilst visām valsts prasībām. Tas faktiski ir tas pats, kas likt gleznotājam prasīt licenci, jo arhitektūra ir tuva glezniecībai. Šāds ierobežojums, manuprāt, samazina konkurenci. Cilvēkam ir tiesības izvēlēties, varētu būt kaut kādas konstantas prasības, bet es uzskatu, ka nodot korporācijām šādas tiesības ir ļoti bīstami, tas var veicināt visai nelabvēlīgas parādības. Tagad jau notiek, ka tiek iesniegti jauni pieprasījumi, iekļaujot jaunas profesijas šajos sarakstos, kuru darbībai licences izsniegs korporācijas. Es zinu, ka ir nepatīkami īsu brīdi pēc tam, kad šis likums ir izlabots, vēlreiz pie tā atgriezties. Varbūt liela daļa kolēģu nemaz to nevēlēsies darīt, bet ir jāizšķiras–ja mums nepatīk, ka licenču izsniegšanas tiesības ir korporācijām, tad ir jāatgriežas pie likuma “Par uzņēmējdarbību” un šis pants jāpārskata.

Vēl viena piebilde par sabiedriskajiem fondiem. Ja kolēģi izšķirsies, ka tādai nodaļai jāpaliek, tad katrā ziņā jāsvītro 40.pants par pārskatu publicēšanu “Dienā”. Pārskatiem jābūt pieejamiem publiskā vietā, proti, kādā valsts iestādē, lai visi, kas vēlas, var iet un skatīties. “Diena” tāpat ir pārplūdināta ar informāciju, tā nespēj publicēt mūsu likumus. Likums “Par apgrozījuma nodokli” tika publicēts pēc tā spēkā stāšanās, kad jau soda naudas ir sāktas iekasēt. Tā ka “Dienu” pārplūdināt nevajadzētu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Škapar!

J.Škapars: Viss, cienījamie kolēģi, būtībā jau ir pateikts. Es domāju, ka šim likumam patiešām vajadzētu nevis reglamentēt, bet atraisīt, lai sabiedriskās organizācijas varētu brīvi darboties. Es domāju, ka projekts ir sagatavots tādā līmenī, lai to pieņemtu pirmajā lasījumā.

Es tikai dažus vārdus gribu teikt attiecībā uz ierosinājumiem ietvert pantus par politiskajām partijām vai politiskajām organizācijām. Varētu būt piebilde attiecībā uz politiskajām organizācijām, jo es nedomāju, ka politiskās organizācijas būtu aizliedzamas, politiskajām organizācijām arī jādod brīvība, lai tās darbotos. Taču ļoti sarežģīts ir bloks attiecībā uz politiskajām partijām, jo tas ir cieši saistīts ar vēlēšanu bloku. Ne jau velti, šo jautājumu apspriežot Tautas frontes frakcijā, vienojās, ka jautājumu par politiskajām partijām izskatīs kopā ar vēlēšanu likumu. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, kā iet uz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Tas skar Tautas fronti un citas sabiedriski politiskās organizācijas. Es domāju, ka nevajadzētu pārsteigties. Šis jautājums prasa īpašu apspriešanu, tas prasa, lai mēs šo jautājumu izdebatētu, jo ir daudzi politiski aspekti, pie tam ļoti asi.

Attiecībā uz politisko partiju reglamentāciju pamatos ir ņemta vērā Vācijas Veimāras Republikas pieredze. Viņi bija veidojuši it kā ļoti demokrātisku likumu, kas deva iespēju izveidoties ļoti daudzām sabiedriskajām organizācijām un tām piedalīties vēlēšanās. Bet tas sadrumstaloja politisko domu, būtībā demokrātija pavēra ceļu fašismam un tā nākšanai pie varas. Lai izveidotu demokrātisku sabiedrību, acīmredzot šie jautājumi ir jāapspriež ļoti nopietni attiecībā uz politiskajām partijām. Tas ir īpašs debašu jautājums, un tas ir līdz galam jāizstrādā. Es domāju, ka šajā jautājumā pārsteigties nederētu.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, man ir jāatvainojas, bet debatēs ir pieteicies deputāts Muciņš. Lūdzu.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es pieteicos pēc kolēģa Krastiņa uzstāšanās. Ir jau ļoti labi izglītoties, bet es domāju, ka mūsu kolektīvās spriešanas spējas ir novedušas uzņēmējdarbības jautājumā pie kaut kāda rezultāta. Es aicinātu kolēģi Krastiņu respektēt šo rezultātu. Ir jau labi, ka var iepazīties ar angļu un amerikāņu tiesību sistēmu, bet mums ir kontinentālā Eiropa, kuras tiesību sistēmas vienā otrā jautājumā runā pretī vai arī kardināli atšķiras.

Attiecībā uz korporācijām varētu piekrist, ka vārdu “korporācija” varētu kritizēt. Bet mēs taču varam izvēlēties otru, iekavās likto vārdu “profesionālās biedrības”, un nekas traģisks nenotiktu, kaut gan latviešu valodā korporācija nozīmē arī profesionālo biedrību, jo runa jau nav par studentu korporācijām, kā kolēģis Krastiņš mēģināja paskaidrot.

To, ka jāpieņem likums par profesionālajām korporācijām vai par profesionālajām biedrībām, mēs esam nolēmuši lēmumā “Par grozījumiem likumā “Par uzņēmējdarbību””. Man bija tā laime vakar iepazīties ar Arhitektu savienības darbu šajā jautājumā, un šodien es tikos ar notāriem no Vācijas un tieši šo jautājumu par licencēšanu mēs ļoti smalki pārrunājām. Visumā mūsu viedoklis ir pieņemams arī vācu juristiem. Protams, ja Tieslietu ministrija veic attiecīgās profesijas darbinieku atestāciju un piešķir tiem licences profesionālai darbībai, tad ir jābūt fiksētam, ka likumā “Par uzņēmējdarbību” paredzētajos gadījumos veic atestāciju un piešķir licences.

Es, atbalstot likumu “Par sabiedriskajām organizācijām”, gribu runāt par divām lietām, varētu pat teikt, galējībām. Vai ir tāds absolūts stāvoklis, ka tikai valsts risina valstiskās funkcijas un sabiedriskā organizācija veic tikai savas šaurās funkcijas? Mēs, labojot likumu “Par uzņēmējdarbību”, esam uzskatījuši, ka varam nodot advokātiem tiesības, uzņemot savā korporācijā par locekli, automātiski licencēt šo advokātu, kurš var uzstāties procesā un pietiekami kvalitatīvi aizstāvēt savu klientu. Es domāju, ka būs pareizāk, ka paši advokāti licencēs, uzņemot savu kolēģi, un ļaus viņam piedalīties šajā profesionālajā darbībā nekā tad, ja to darīs Tieslietu ministrija. Turpretī notāri, tieši otrādi, licences saņem vai tiek iecelti par notāriem Tieslietu ministrijā. Nekā pretrunīga šeit nav, es domāju, ka ir jānovērtē katras šīs profesionālās savienības briedums lemt par saviem kolēģiem un novērtēt viņu darbu.

Es gribētu atzīmēt, ka mēs negodprātīgi iztulkojam likumu. Es arī vakar konstatēju, ka Arhitektu savienība ir mazliet negodprātīgi iztulkojusi šo likumu, uzrakstot, ka licencēs četrus darbības veidus, kaut gan likumā “Par uzņēmējdarbību” skaidri un gaiši ir pateikts, ka mēs licencēt liekam tikai māju un ēku projektēšanu. Viņi ir paņēmuši plašāk, bet nevienam nevar pārmest, ja viņi to dara, un ja kāds grib tiešām izņemt licenci par ainavu projektēšanu, tad tā ir viņa darīšana, bet tas nenozīmē, ka pareizāk būtu, ja mēs tagad arhitektu darbību dotu novērtēt Celtniecības ministrijai. Es domāju, ka arhitekti paši tiks ar sevi galā. Viņi ir izdevuši jau 282 licences.

Es, kopumā atbalstot šo likumu un uzskatot, ka tas ir jāpieņem, aicinātu to pieņemt ar sadaļu par politiskajām partijām.

Šeit izskanēja tāda doma, un es to atbalstu, ka politiska partija tomēr ir sabiedriska organizācija. Tā kā šis tomēr ir “jumta” likums, tad vajadzētu iekļaut gan nodaļu par politiskajām partijām, gan arī par korporācijām. Mēs varam lietot citu apzīmējumu, ja mums nepatīk šis vārds. Es piekrītu, ka tas nav visai veikls.

Visus pārējos pantus izlasot, es nekādas problēmas neredzu. Vienīgi vajadzētu mazliet noslīpēt 56.panta 2.punktu.

Bet ir viena plašāka problēma, kurai es gribētu pieskarties un kurai vajadzētu būt vispārējā daļā. Tas ir jautājums par tādām organizācijām, kā, piemēram, Rakstnieku savienība. Ir mums tādas sabiedriskās organizācijas, kuras prasa naudu no budžeta. Tāda ir Rakstnieku savienība. Es uzskatu, ka tādā gadījumā, ja valsts uztic kādas funkcijas sabiedriskajai organizācijai, tad valstij kā likumdevējai ir tiesības arī šīs sabiedriskās organizācijas regulēt šajā jautājumā vai arī kaut ko teikt par naudas izlietojumu. Es domāju, ka tas ir normāls stāvoklis. Tas, ka mēs kaut ko pārliekam no valsts pleciem uz sabiedriskajām organizācijām, ir apsveicams un dabisks process, protams, ja tas neaiziet kaut kādos pārspīlējumos.

Es aicinu balsot par šo likumu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lagzdiņa kungs, jums galavārds. Cik minūtes jums vajadzētu?

J.Lagzdiņš: Godāto priekšsēdētāj, kolēģi deputāti! Vispirms par jautājumu, kuram pieskārās gandrīz katrs runātājs. Jūs mani esat nostādījuši dīvainā stāvoklī. Es esmu iesniedzis jūsu izskatīšanai jau divus variantus, faktiski šis ir trešais. Vienā variantā likumā “Par sabiedriskajām organizācijām” bija skaidri un gaiši ietverta nodaļa par politiskajām organizācijām un partijām. Pret to vērsās Tautas fronte, faktiski pret to vērsās abas frakcijas. Sagatavojot likumprojektu šim lasījumam, tika izsvītrota sadaļa par sabiedriski politiskajām organizācijām. Šobrīd atkal vairums deputātu liek priekšā attiecināt šo likumu uz politiskajām organizācijām. Es baidos, ka, piekrītot šādam ierosinājumam, likumprojekts tiks nobremzēts. Neviena sabiedriskā organizācija netiks tiesiski regulēta, ja mēs šo likumu nepieņemsim. Es pat baidos, atklāti sakot, izteikt savu viedokli. Mani interesē rezultāts, lai kaut kas būtu padarīts. Bet šī nenopietnība, kolēģi, mani satrauc.

Un tagad par konkrētiem iebildumiem. Deputāts Kide ierosināja, ka vajag precīzāk reglamentēt jaunatnes organizāciju darbību. Piekrītu. Tas tiks ietverts vai nu atsevišķā pantā, vai atsevišķā nodaļā, tādā veidā tas tiks izdarīts.

Tika izteikts iebildums, ka nav nekā jauna attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem sabiedriskajiem fondiem. Tik tiešām. Pēdējā brīdī pirms likumprojekta iesniegšanas otrajā lasījumā mēs ar Budžeta komisijas pārstāvjiem vienojāmies par šāda risinājuma iespēju, ka to, kuras sabiedriskās organizācijas vai sabiedriskie fondi tiek atbrīvoti no nodokļiem un tādā kārtībā, kā paredz nodokļu likumi,–to varētu risināt nevis Augstākās padomes plenārsēdē, bet ar šo likumu vai ar lēmumu, kādā kārtībā stāsies šis likums, uzdot Ministru padomei. Es personīgi piekrītu tādam variantam, jo es esmu pārliecināts, ka Ministru padomē sēž tikpat godprātīgi cilvēki kā Augstākajā padomē. Tā ir Tautas frontes izveidota valdība, un es tai uzticos.

Deputāts Kide ierosināja, ka 35.pants ir jāprecizē un jāpaplašina sabiedriskā fonda mērķi. Piekrītu, ka šeit ir jāsvītro jebkuri ierobežojumi. Sabiedriskos fondus var veidot jebkādiem mērķiem.

Deputāts Celmiņš un arī citi deputāti runāja par korporāciju problēmu. Vai var dot tiesības licencēt un atestēt? Mana pārliecība ir tāda, ka nevajadzētu šīs tiesības dot. Es skeptiski skatījos uz Černaja kunga amatniecības likumu, kurā bija paredzēts amatnieku brālībām dot šīs tiesības. Kolēģi, ja jūs likumprojektu akceptēsit pirmajā lasījumā, es tomēr atstāšu šo attiecīgā panta punktu. Balsosim ar deputātu balsu vairākumu par tā atstāšanu vai svītrošanu otrajā lasījumā, jo ļoti daudz deputātu bija par un ļoti daudz bija pret.

Par vecuma cenzu runājot, tika ierosināts trīs līmeņu cenzs. Piekrītu. Ja šajā likumā mēs reglamentējam politisko organizāciju darbību, tad neapšaubāmi politiskajās organizācijās par biedriem var būt tikai pilngadīgas personas. Savukārt vispārēja rakstura sabiedriskās organizācijas vecuma cenzs ir 14 gadi. Attiecībā uz jaunatnes organizācijām būs atsevišķa nodaļa.

Deputāts Celmiņš runāja par to, ka sabiedriskos fondus, sabiedriskā kārtā savstarpēji vienojoties, var izveidot arī vairākas juridiskās vai fiziskās personas. Pilnīgi piekrītu. Bet, ja šādā kārtībā izveidotie sabiedriskie fondi nav sabiedriskas organizācijas, tad tiesiskā loģika aizliedz reglamentēt šādi izveidotu fondu darbību šajā likumā, un mums kopīgi ir jāizstrādā atsevišķs neliels likumprojekts.

Deputāts Eglājs arī runāja par korporācijām un par jaunatnes sadaļu. Deputāts Rikards ierosināja veidot tādu konstrukciju, kāda bija izveidota pagājušā gada beigās, proti, atteikties no sevišķās daļas un izkaisīt šos atsevišķos īpatnējos noteikumus, arī attiecībā uz politiskajām organizācijām, pa visu likumprojekta tekstu. Es, kolēģi, esmu par to, ja gadījumā jūs uzstāsit, ka šodien ir jābalso par konceptuālo jautājumu par šā likuma attiecināšanu arī uz politiskajām organizācijām, un ja vairākums par to nobalsos, tad otrajam lasījumam, manuprāt, būtu lietderīgi sagatavot papildus vēl sevišķās daļas atsevišķu nodaļu. Jo nav praktiskas nozīmes, ja šie īpašie noteikumi, kuri attiecas uz politiskajām organizācijām, likumā ir izsvaidīti pa pantiem. Manuprāt, uzskatāmāk un ērtāk lietotājiem ir tad, ja tie ir atsevišķā nodaļā.

Bet es vēlreiz uzsveru, ka es esmu nostādīts dīvainā situācijā, jo abas frakcijas bija pret šādu konstrukciju. Tas kopumā ir viss. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies Lagzdiņa kungam. Reģistrēsimies, kolēģi! Zālē atrodas 67 deputāti. Salīdzināsim, lūdzu, ar elektroniskajiem datiem. Lūdzu rezultātu. 79 deputāti. Paldies. Esmu kļūdījies skaitot.

Pirms balsojam kopumā par šā likumprojekta akceptēšanu vai neakceptēšanu pirmajā lasījumā, es jums piedāvāju divus konceptuālus balsojumus. Tātad viens ir par to, vai likumā ir iekļaujama arī sadaļa par politiskajām organizācijām un politiskajām partijām.

Otrs balsojums ir pakārtots pirmajam. Ja nobalsojam par to, ka jāiekļauj, tad jābalso par to, vai šis konceptuālais jēdziens jāiekļauj visā likuma tekstā vai jāiekārto atsevišķa nodaļa. No tā ir atkarīga visa likuma tālākā uzbūve.

Godājamie kolēģi, es atgādinu, ka mūsu skaits nav tik liels, lai ar iegūto vairākumu mums būtu pilnīga pārliecība, ka otrā lasījuma laikā zālē neatradīsies citi kolēģi, kuri nobalsos par pavisam citu koncepciju. Tas mums ir jāņem vērā. Šis konceptuālais balsojums būs ļoti nosacīts.

Bērziņa kungs vēlējās izteikties.

I.Bērziņš: Par balsošanas motīviem. Es gribētu atgādināt vismaz savas frakcijas kolēģiem, ka mēs vienreiz jau ļoti draudzīgi vienojāmies ilgu diskusiju rezultātā, ka neiekļausim šo politisko daļu tieši tādēļ, lai to risinātu kopā ar vēlēšanu likumu. Mēs, protams, varam atgriezties, ja gribam, tur, kur bijām, bet mums tāda vienošanās bija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Rikarda kungs!

R.Rikards: Mēs noraidījām iepriekšējo likuma variantu nevis tāpēc, ka tur kopā bija sabiedriskās un politiskās organizācijas, bet tāpēc, ka politisko partiju nodaļa bija nepieņemama. Tā monopolizēja tiesības kaut kādām politiskām partijām. Šādas tiesības nedrīkst būt. Mēs tāpēc noraidījām, ka sadaļa bija nepieņemama pēc satura, nevis tāpēc, ka bija kopā. Ja saturs būtu pieņemams, tad tas būtu arī pieņemts. Tas ir viens.

Otrs. Politiskās brīvības nevajag jaukt ar politiskajām tiesībām. Nevar jaukt vēlēšanu likumu ar politiskās biedrošanās brīvību, jo tās ir divas dažādas lietas. Nekāda sakara šim likumam ar vēlēšanu likumu nav, absolūti nekāda sakara. Es aicinātu tomēr nobalsot par iekļaušanu, ka politiskās partijas varētu reģistrēties. Sadaļā varētu būt divi panti, ne vairāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Cienījamie kolēģi! Kādreiz, Latvijas laikā, jau šo liktenīgo kļūdu pieļāva, tas notika 1923.gada likumā “Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām”. Tur vārds “partija” pat nebija pieminēts, un tas ļāva izveidoties bezgala daudzām sabiedriskajām organizācijām. Mēs diemžēl gribam šo jautājumu vienkārši ielikt kā bloku, pat šodien neapspriežot šo ārkārtīgi būtisko jautājumu. Tas tā nav, kā Rikarda kungs atgādināja, ka ir darīšana tikai ar politiskām tiesībām. Būtībā tas ir valsts un varas struktūras veidošanās mehānisms. Ja mēs šo veidošanos atstāsim galīgā pašplūsmā, ja visas sabiedriskās organizācijas varēs iet un nākt kā iebraucamā vietā, tad no nākamā parlamenta mums nekas neiznāks. Diemžēl mēs negribam mācīties no tām kļūdām, kuras kādreiz esam piedzīvojuši. Šodien ar 79 deputātu klātbūtni mēs šo jautājumu krasi gribam izšķirt. Tad darīsim vismaz tā, kā sākumā tika piedāvāts. Atklāsim normālu diskusiju un polemizēsim par šo jautājumu, jo te ir ļoti dziļas problēmas.

Mēs runājām par reglamentēšanu. Es ļoti pamatīgi esmu izstudējis Vācijas Veimāras vēlēšanu likumu. Tas ir viens no visdemokrātiskāk un vispamatīgāk izstrādātajiem Eiropas likumiem, un ne tikai Eiropas likumiem. Bet kādas bija sekas pēc Veimāras Republikas? Būtībā ar demokrātijas metodēm toreiz tika iznīcināta pati demokrātija.

Es jūs vēlreiz lūdzu padomāt. Mums nav iespējams katram iedziļināties, bet tie, kuri strādā pie šā likuma, iedziļinājušies un zina cēloņus, kāpēc likums var novest pie šādām sekām. Es ļoti lūdzu nepārsteigties un pašreiz neizšķirties par šādu konceptuālu risinājumu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bērziņš vēlreiz vēlas izteikties.

I.Bērziņš: Es atvainojos, ka man vēlreiz jānāk pie mikrofona. Bet es, godīgi sakot, nesapratu, par ko Škapara kungs aicināja neizšķirties. Es nācu pie mikrofona, lai izteiktu savu izbrīnu, jo kārtējo reizi iznāk tā, ka Rikarda kungs runā, bet viņa frakcijas vadība… Jautājums taču tieši tādēļ tika atlikts, lai vēlāk risinātu un nopietni izdiskutētu. Bija arī klāt cilvēki, kuri māja ar galvu. Es piekrītu Rikarda kungam, ka mūs neapmierināja tā daļa, bet tieši tāpēc mēs to neatlikām, lai atkal pēc Jaungada iekļautu iekšā, bet atlikām, lai nopietni izstrādātu atsevišķā likumā. Tās ir principiāli divas nostādnes. Ja šeit būtu frakcijas “Satversme” vadība, es ceru, ka tā no saviem vārdiem neatteiktos.

Priekšsēdētājs: Deputāte Zeile.

V.Zeile: Šim likumam ir praktiska un ļoti aktuāla puse. Cik mēnešus, mīļie kolēģi, mēs esam gaidījuši likumu “Par sabiedriskajām organizācijām un politiskajām partijām”? Paskaitiet! Pa šo laiku ir veikts mežonīgi grūts darbs attiecībā uz sabiedriskajiem fondiem un to atbrīvojumiem. To jūs varbūt neredzat, jo mēs izejam priekšā ar divām mazām lapiņām un lūdzam nobalsot. Es ļoti gaidu šo likumu tieši tādēļ, lai atrisinātu jautājumu par sabiedrisko organizāciju attiecībām ar mūsu nodokļu likumdošanu. Ja Lagzdiņa kungs ir sadalījis šo likumu divās daļās un izstrādājis šo likumprojektu par sabiedriskajām organizācijām, lūdzu, nobalsosim par to atsevišķi, lai tas sāk darboties.

Mīļie politiķi, diskutējiet vēl divus trīs mēnešus par savām politiskajām partijām un organizācijām pēc Eiropas un Kanādas parauga, bet ar šo likumu “Par sabiedriskajām organizācijām” mēs varēsim atrisināt aktuālus jautājumus par šo organizāciju attiecībām ar nodokļiem, jo daudzas organizācijas nesaņēma šos nodokļu atvieglojumus tāpēc, ka mēs bijām nonākuši krīzes situācijā. 1992.gads ir sācies. Tās organizācijas un fondi, kuri nesaņēma atbrīvojumus, šobrīd ir uz kraha robežas. Pavērsim vaļā šo likumdošanu!

Es aicinu balsot par šo likumprojektu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Eglāja kungs, lūdzu!

V.Eglājs: Es pilnīgi pievienojos iepriekšējai runātājai. Es balsotu par šo redakciju, par kuru frakcijas ir vienojušās. Visus papildinājumus pantiem var iesniegt otrajam lasījumam, papildināt ar sadaļām un pievienot kā likuma labojumu, bet tiešām jāņem vērā tas, ko Zeiles kundze sacīja, ka vajag reglamentēt darbību. Es aicinu tomēr balsot par tādu redakciju, kādā tas ir iesniegts.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Deputāts Celmiņš pirmais ierosināja par konceptuālo balsojumu, pēc tam šo konceptuālo balsojumu atbalstīja vairāki deputāti. Vai jūs pastāvat uz šo konceptuālo balsojumu?

J.Celmiņš: Pastāvu.

Priekšsēdētājs: Tad balsosim! Reģistrēties laikam nevajag, neviens klāt nav nācis. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Pirmais konceptuālais balsojums par to, vai šajā likumprojektā jāietver arī jautājums par politiskajām partijām un politiskajām organizācijām. Lūdzu rezultātu. Par–28, pret–22, atturas–20. Šis ierosinājums nav guvis vairākumu, tā ka otrais balsojums par to, kādā veidā iekļaut, izpaliek. Mēs esam konceptuāli nobalsojuši, ka netiek iekļauts jautājums par politiskajām partijām un politiskajām organizācijām.

Es aicinu balsot kopumā par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā tādā redakcijā, kādā to izklāstīja Lagzdiņa kungs un kādā mēs iepazināmies ar šo likumprojektu. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu rezultātu! Par–54, pret–1, atturas–16. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Saskaņā ar mūsu nolikumu ir jāvienojas, līdz kuram datumam jāiesniedz priekšlikumi otrajam lasījumam.

J.Lagzdiņš: Divu nedēļu laikā, lūdzu, kolēģi, iesniedziet rakstveida priekšlikumus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais darba kārtības jautājums–“Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Laulības un ģimenes kodeksā un citos kodeksos” pirmajā lasījumā. Vai mēs varam pagūt astoņās minūtēs izskatīt? Diez vai, jo droši vien būs jautājumi un debates. Pirmais lasījums. Kā lūdzu? Jā, lūdzu!

I.Geige: Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijā ir akceptēti šie grozījumi. Es lūdzu dot vārdu darba grupas juristei no organizācijas “Glābiet bērnus!”–Rektiņas kundzei.

Priekšsēdētājs: Vai būs solīdi, ja palikušas tikai astoņas minūtes?

I.Geige: Tad varbūt pēc pārtraukuma?

Priekšsēdētājs: Pēc pārtraukuma mēs turpināsim. Pārtraukums līdz pulksten pieciem.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Te vairs skaitīt nav pat vērts. Izskatām darba kārtības septīto jautājumu–likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Laulības un ģimenes kodeksā un citos kodeksos” pirmajā lasījumā. Tas ir 35.dokuments. To iesniedz Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisija.

Lūdzu ziņotāju tribīnē. Un kolēģus pierakstīties jautājumu uzdošanai un debatēm. Debatēs kā pirmais ir pierakstījies deputāts Endziņš. Lūdzu sekretariātu atzīmēt. Lūdzu.

A.Rektiņa, darba grupas pārstāve: Latvijas Republika pagājušā gada septembrī ir pievienojusies ANO…

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Es atvainojos! Tukšā zālē ir ļoti laba akustika, tāpēc lūdzu klusāk. Klusāk nekā parasti. Lūdzu.

A.Rektiņa: Latvijas Republika pagājušā gada septembrī ir pievienojusies ANO Konvencijai par bērnu tiesībām, tādēļ saskaņā ar konvencijas noteikumiem valstī ir jāveic visi nepieciešamie administratīvie likumdošanas pasākumi, kas garantētu konvencijā noteikto bērnu tiesību īstenošanu valstī. Un tas ir arī pamats, kādēļ vispār tika izstrādāti šie grozījumi un papildinājumi likumiem Laulības un ģimenes kodeksā un arī kriminālkodeksā.

Sākšu ar Laulības un ģimenes kodeksu, kā tas ir ierakstīts likumprojektā. Vispirms ir papildinājumi un grozījumi Laulības un ģimenes kodeksa 107.panta otrajā daļā. Konvencijā ir ļoti stingri noteikts, ka ikvienam bērnam, lai viņš varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties, jāaug ģimeniskā vidē. Risinot jebkādus jautājumus, arī adoptācijas jautājumus, ir jāvadās vienīgi no bērnu interesēm. Līdz šim spēkā esošais likums, tātad Laulības un ģimenes kodeksa 107.panta otrā daļa noteica, ka adopcija bez vecāku piekrišanas var notikt tādā gadījumā, ja ir spēkā šādi apstākļi: ja bērna vecāki ilgāk par gadu nedzīvo kopā ar bērnu un ja viņi šā gada laikā ir izvairījušies no bērna audzināšanas un uzturēšanas, pie tam neievērojot aizbildnības un aizgādnības iestāžu brīdinājumus. Jaunajā likumprojekta variantā šis gada termiņš ir saīsināts līdz pusgadam, nav arī vairs nepieciešams aizbildnības un aizgādnības iestāžu brīdinājums.

Kādēļ ir izdarīti šie grozījumi? Šie grozījumi ir izdarīti tādēļ, ka praksē ir izveidojusies situācija, ka daļa vecāku, kuri ir ievietojuši savus bērnus valsts audzināšanas iestādēs, tikai reizi gadā un ne biežāk apciemo savus bērnus vai arī veic citas darbības, kas liecina par viņu nodomu nodarboties ar bērnu audzināšanu. Un arī tas notiek tikai tādēļ, ka viņi saņēmuši šo aizbildnības un aizgādnības iestāžu brīdinājumu.

Bet faktiski reālā situācija ir tāda, ka šie vecāki neierodas šajās valsts audzināšanas iestādēs un neapciemo savus bērnus, viņi tikai reizi gadā atsūta vēstuli vai kartīti uz šo iestādi, izklāstot savus grūtos dzīves apstākļus un soloties drīzumā apciemot savu bērnu. Un tā paiet gadi. Ir gadījumi, ka bērns nodzīvo šajā bērnu iestādē līdz pat 15, 16 gadu vecumam, ne reizi neredzot savus īstos vecākus. Bet likums neļauj nodot tādus bērnus audzināšanā ģimenē, neļauj cilvēkiem adoptēt šos bērnus. Šī situācija ir pilnīgā pretrunā ar konvencijas nostādni, kas kategoriski prasa, lai katram bērnam likums garantētu iespēju augt ģimenē.

Es uzskatu, ka katram vecākam ir jāapzinās, kur viņš atstājis savu bērnu, un ir jāsaprot, kādas sekas viņa rīcībai var būt. Kad māte vai tēvs ievieto savu bērnu valsts audzināšanas iestādē, viņiem tiek izskaidrots, kādas ir viņu tiesības, kādi ir vecāku pienākumi pret savu bērnu un kādas sekas var iestāties tajā gadījumā, ja vecāki savus pienākumus nepilda. Tā ka katra māte un katrs tēvs ir pilnīgi informēti, kas viņiem jādara, tāpēc šāds aizbildnības un aizgādnības iestāžu brīdinājums ir pilnīgi lieks, ņemot vērā situāciju, ka šādi vecāki, kuri izvairās no bērna audzināšanas, ļoti bieži maina dzīvesvietu un aizbildnības un aizgādnības iestādēm tad nu ir jāmeklē, kur šie vecāki dzīvo un kāda ir bijusi viņu pēdējā dzīvesvieta. Šīs dzīvesvietas parasti mainās daudz ātrāk, nekā bērnunama vai zīdaiņu nama, vai internātskolas vadības spēj saprast, kur šie vecāki atrodas. Tā ka šis grozījums faktiski papildina Laulības un ģimenes kodeksu saskaņā ar konvencijas prasībām, tikai un vienīgi ievērojot bērnu intereses, nevis vecāku intereses.

Nākamais papildinājums attiecas uz Laulības un ģimenes kodeksa 141.pantu, kas paredz aizbildņu un aizgādņu pienākumu pildīšanu bez atlīdzības un par atlīdzību. Līdz šim Laulības un ģimenes kodeksa 141.pants paredzēja tikai aizbildņu un aizgādņu pienākumu izpildīšanu bez atlīdzības, jo likumdevējs uzskatīja, ka tas ir morāla rakstura pienākums. Bet dzīvē ir izveidojusies situācija, ka mūsu valstī ir izveidojušās audžuģimenes, kuras ņēmušas savā audzināšanā piecus un vairāk, pat līdz desmit bāreņiem. Nevar prasīt no vecākiem, lai viņi, audzinot savus bērnus, vienlaikus audzinātu bez atlīdzības piecus, desmit bāreņus. Un, ja ģimenē tiek audzināti vairāk nekā pieci bāreņi, tad vecāki nekādu citu algotu darbu vairs strādāt nevar, viņiem visa uzmanība un visas pūles ir jāiegulda šo bērnu audzināšanā. Faktiski šis jautājums ir atrisināts ar 1991.gada 17.jūlija Ministru padomes 185.lēmumu, kas paredz audžuvecākiem, kuri audzina savās ģimenēs vairāk nekā piecus bāreņus, izmaksāt ikmēneša atlīdzību 500 rubļu apmērā. Tā ka faktiski praksē šis jautājums ir atrisināts, vienīgi jāizdara grozījumi likumdošanā, tāpēc ka visai likumdošanai mūsu valstī ir jāatbilst Konvencijai par bērnu tiesībām, jo ir pagājis jau vairāk nekā pusgads, kopš mūsu valsts ir pievienojusies šai konvencijai.

Bet uz vecākiem, kuri audzina savās ģimenēs vienu līdz četrus bāreņus, paliek spēkā visi līdzšinējie nosacījumi, un viņi šos aizbildņu un aizgādņu pienākumus veic bez maksas, bez jebkādas atlīdzības.

Nākamais grozījums attiecas uz Laulības un ģimenes kodeksa 212. un 213.pantu. Par šim abiem pantiem es vēlētos runāt kopā, jo faktiski tas ir viens un tas pats jautājums. Tā ir Latvijas bērnu adopcija uz ārzemēm. Pirmām kārtām 212.pantā Latvijas PSR Izglītības ministrija ir aizstāta ar Latvijas Republikas Tieslietu ministriju. Kādēļ? Tas ir tādēļ, ka līdz šim atļauju bērnu adopcijai uz ārzemēm ir devusi Izglītības ministrija un arī vēl šobrīd dod. Tā kā Izglītības ministrijai ir pavisam citas funkcijas, nevis adopcija, jo tai ir jānodarbojas ar bērnu izglītošanu, kā arī ņemot vērā Tieslietu ministrijas viedokli (ministrija ir piekritusi turpmāk nodarboties ar šādas atļaujas došanu), likumprojektā ir nomainīta Izglītības ministrija un noteikts, ka šādas atļaujas bērnu adopcijai uz ārzemēm turpmāk izsniegs Latvijas Republikas Tieslietu ministrija. Konvencijā par bērnu tiesībām ir noteikts, ka bērnu harmoniska attīstība ir iespējama tikai ģimenē, tātad valstij ir jāgarantē, lai katram bez vecāku aprūpes palikušajam bērnam būtu iespēja uzaugt ģimenē. Konvencijas 21.pants nosaka, ka bērna nodošana audzināšanā citas valsts pilsoņiem ir pieļaujama tikai kā alternatīvs viņa aprūpes variants un tikai tādā gadījumā, ja bērna izcelsmes valstī nevar viņu nodot audzināšanā vai adopcijā ģimenē. Mūsu valstī ir izveidojusies pavisam aplama situācija, tagad tā sāk noregulēties, visu laiku pastāvēja vesela virkne instrukciju, kuras aizliedza slimu bērnu adopciju. Mums ir ļoti daudz cilvēku, kuri vēlētos ņemt savā ģimenē audzināšanā bērnus, un mums ir simtiem bērnu, kuri atrodas bērnunamos un kuri būtu noteikti jānodod ģimenēs, bet mūsu valsts pilsoņiem, kuri grib šos bērnus adoptēt, sakarā ar to, ka ir šie adoptācijas aizliegumi, ir ļoti grūti vai daudzos gadījumos pat nav bijis iespējams šos bērnus ņemt. Bet tajā pašā laikā bērni ir atdoti audzināšanā uz ārzemēm. Dažos gadījumos šie bērni atdoti audzināšanā radiniekiem, kuri dzīvo ārvalstīs, dažos gadījumos uz ārzemēm atdoti ļoti slimi bērniņi, kurus tiešām nav bijis iespējams un arī vēl tagad nav iespējams ārstēt šeit, bet daudzos gadījumos ir atdoti pilnīgi normāli, jauki bērni, kuri noteikti būtu atraduši vecākus arī mūsu valstī.

Lai īstenotu gan konvencijas noteikumus, gan arī aizsargātu Latvijas bērnu un Latvijas pilsoņu intereses, Latvijas Republikas iedzīvotāju intereses, ir nepieciešams noteikt pilnīgi vienādas adopcijas iespējas gan ārvalstniekiem, gan arī Latvijas iedzīvotājiem, iekļaujot Laulības un ģimenes kodeksā to formulējumu, kāds ir konvencijas 21.pantā. Tātad adopcija uz ārzemēm var notikt tikai tādā gadījumā, ja bērna audzināšana vai adopcija Latvijā dzīvojošā ģimenē nav iespējama. Bet var likties, ka tas ir ļoti vispārīgs formulējums. Varbūt likumā vajadzētu ierakstīt, ka drīkst atdot uz ārzemēm tikai ļoti slimus bērnus, faktiski tādus bērnus, kuru dzīvība ir apdraudēta. Bet es tomēr uzskatu, ka jāpieturas pie starptautiskā likuma formulējuma, jo šajā formulējumā ietilpst gan tas variants, ka bērns ir ļoti slims un tā iemesla dēļ viņu nav iespējams adoptēt Latvijā dzīvojošai ģimenei, gan arī tas variants, ka tiešām atradīsies arī mūsu valsts audzināšanas iestādēs tādi bērni, kurus neviens no Latvijas iedzīvotājiem negribēs ņemt audzināšanā savās ģimenēs. Bet arī tādā gadījumā mums ir jādomā par šādiem bērniem, viņi nedrīkst gadiem ilgi atrasties valsts iestādē. Ja viņus negrib ņemt Latvijā dzīvojošās ģimenes, tad šādiem bērniem ir jādod iespēja nokļūt ārvalstnieku ģimenēs. Tā ka es arī uzskatu, ka šis formulējums ir ļoti izsmeļošs un pilnīgi aptver abus šos gadījumus.

Kā varētu konstatēt to, vai ir iespējams vai nav iespējams bērnu nodot Latvijas iedzīvotāju ģimenēs? Tas būtu pavisam cits jautājums. Tas acīmredzot jāregulē ar instrukciju, kurā būtu noteikts, ka ir vajadzīga vai nu rakstiska atteikšanās šo bērnu adoptēt, vai arī jānosaka kāda cita kārtība, bet tas katrā ziņā nebūtu jānosaka likumā.

Nākamās izmaiņas un grozījumi attiecas uz Kriminālkodeksu. Ir ierosinājums Kriminālkodeksu papildināt ar diviem jauniem pantiem. Pirmais ir 111.¹pants, kas paredz kriminālatbildību par cietsirdību un vardarbību pret nepilngadīgo. Kriminālkodeksā ir paredzēta kriminālatbildība par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, bet nav paredzēta kriminālatbildība par cietsirdīgu izturēšanos pret bērniem. Tas ir absurds un nenormāla situācija, jo saskaņā ar konvenciju nepieciešams garantēt, lai bērns, atrazdamies vecāku, likumīgo aizbildņu vai kādas citas personas aprūpē, būtu pasargāts no jebkuras fiziskas vai psihiskas vardarbības, sliktas izturēšanās vai ļaunprātīgas rīcības. Līdz šim no visiem izmantojamiem aktiem tikai Laulības un ģimenes kodeksā ir noteikts, ka cietsirdīga izturēšanās pret bērnu ir pamats vecāku tiesību atņemšanai. Bet jebkurā civillietā par vecāku tiesību atņemšanu ir atrodami fakti un pierādījumi par to, ka vecāki ir cietsirdīgi izturējušies pret bērniem. Šeit var atrast tādus faktus, ka bērni ziemā ilgu laiku bijuši ieslodzīti kartupeļu bedrē, ka viņi bez ēdiena un dzeramā ir ieslēgti dzīvoklī (tas ir vēl labākajā gadījumā, ka ieslēgti), viņi ir arī piesieti pie gultām, pie galdiem un krēsliem, viņi ir sisti un spīdzināti. Un faktiski gandrīz nevienā šajā gadījumā ne prokuratūra, ne milicija nav iejaukusies un ierosinājusi krimināllietu, ja nu vienīgi tajos gadījumos, kad šīs cietsirdīgās izturēšanās rezultātā bērns ir miris vai nodarīti ļoti būtiski kaitējumi bērna veselībai, vai arī attiecīgajam gadījumam ir pievērsta ļoti plaša sabiedrības uzmanība. Tādēļ atbildību par vardarbību un cietsirdīgu izturēšanos pret bērnu bija nepieciešams izdalīt atsevišķā Kriminālkodeksa pantā, lai saasinātu gan sabiedrības, gan tiesībsargāšanas iestāžu uzmanību un katrs vainīgais saņemtu likumā paredzēto sodu.

Šajā 111.¹panta pirmajā daļā ir paredzēta atbildība par cietsirdību un vardarbību pret nepilngadīgo. Šā panta sakarībā varētu rasties problēma, kā mēs varētu iztulkot šo formulējumu. Kriminālkodeksa komentāros jau šīs cietsirdīgās apiešanās jēdziens ir dots, tur ir teikts, ka cietsirdīga apiešanās ar cietušo izpaužas nežēlīgā rīcībā, nodarot cietušam fiziskas vai psihiskas ciešanas, piekaujot, atstājot bez pārtikas, apģērba un tamlīdzīgi.

111.¹pantā otrajā daļā ir noteikta kriminālatbildība par vieglu miesas bojājumu nodarīšanu nepilngadīgajam. Agrāk vainīgo varēja saukt pie kriminālatbildības pēc 111.panta, bet tagad tieši attiecībā uz nepilngadīgajiem tas ir izdalīts 111.¹panta otrajā daļā.

Nākamais ir 126.¹pants. Es arī pāris vārdos gribēju paskaidrot, kādēļ šāds pants, kas agrāk Kriminālkodeksā nebija iekļauts, vispār ir vajadzīgs. Šis pants attiecas uz tādiem gadījumiem, kad ir bijis un spēkā stājies tiesas spriedums par bērna dzīvesvietas noteikšanu, un tiesu izpildītājs ir noteicis termiņu, kad bērns ir jāatdod mātei vai tēvam saskaņā ar tiesas spriedumu, pie kura no vecākiem bērnam būtu jādzīvo, bet viens no vecākiem šo tiesas spriedumu neizpilda. Praksē ir bijuši gadījumi, kad bērns pat vairākus gadus tiek slēpts, tiek vests uz citu pilsētu, viņš nevar apmeklēt skolu tikai tādēļ, lai tiesu izpildītājs nevarētu uzzināt bērna īsto atrašanās vietu un nevarētu izpildīt tiesas spriedumu par bērna dzīvesvietas noteikšanu. Šāda rīcība psihiski traumē bērnu un ne tikai bērnu, tas traumē arī, protams, otru no vecākiem, kurš nevar atdabūt bērnu pie sevis, kaut gan spēkā ir stājies tiesas spriedums. 126.¹pants attiecas arī uz tādiem gadījumiem, kad šāds tiesas spriedums par bērna dzīvesvietas noteikšanu vai arī par to, ja tiesa ir noteikusi bērnam dzīvesvietu pie kāda no aizbildņiem vai aizgādņiem, ir vienreiz izpildīts, bet šis bērns tiek atkal aizvests vai nozagts, vai kaut kādā citādā veidā atšķirts no mātes vai tēva, aizbildņa vai aizgādņa. Lai bērns netiktu traumēts, lai viņam tiktu sagādāti normāli dzīves apstākļi, ir nepieciešams noteikt kriminālatbildību. Varbūt tad šie cilvēki, kuri neizpilda tiesas spriedumus, vairāk padomās un tiesu izpildītājiem būs iespējams arī šos tiesas spriedumus izpildīt.

Pēdējais jautājums attiecas uz Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 127.pantu, kas nosaka tikai un vienīgi krimināllietu izmeklēšanas kārtību, to krimināllietu izmeklēšanas kārtību, kuras paredzētas 111.¹ un 126.¹pantā. 127.pants noteic, ka šādas lietas jāizmeklē policijai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tagad kārta jautājumiem. Jautājumiem pierakstījies viens deputāts, un tas ir deputāts Panteļejevs. Lūdzu.

A.Panteļejevs: Lai apsteigtu iespējamos iebildumus, man ir šāds jautājums: vai jūs varētu komentēt un īsumā informēt, kādas atsauksmes ir saņemtas par šo likumprojektu? Es zinu, ka Tieslietu ministrijai, Izglītības ministrijai, Veselības aizsardzības ministrijai, jurista Vēbera grupai ir aizsūtīts un ir saņemtas atsauksmes no visām šīm instancēm. Varbūt īsumā varētu informēt klātesošos, kādas ir atsauksmes no šīm visām instancēm, arī no Vēbera grupas.

A.Rektiņa: Izglītības ministrijai un Veselības aizsardzības ministrijai nekādu iebildumu nav, tās būtībā visiem papildinājumiem un grozījumiem piekrīt. Latvijas Republikas Prokuratūrai ir iebildumi. Prokuratūra uzskata, ka nav nepieciešams paredzēt kriminālatbildību par cietsirdīgu izturēšanos pret bērnu un ka nav vajadzīgi arī 126.¹pantā paredzētie papildinājumi. Prokuratūra uzskata, ka visi šie grozījumi nav steidzami un neatliekami, ka tos visus var, izstrādājot jauno Civilkodeksu un Kriminālkodeksu, lēnām apsvērt un nepieciešamo ietvert šajos kodeksos. Tieslietu ministrija uzskata, ka šādi papildinājumi un grozījumi ir nepieciešami, ka ir nepieciešami arī papildinājumi gan Laulības un ģimenes kodeksa 107.panta otrajā daļā, gan arī 212. un 213.pantā un ir ar mieru turpmāk nodarboties ar atļauju došanu ārvalstu adopcijai. Tieslietu ministrija uzskata, ka šādi papildinājumi un grozījumi ir ļoti steidzami pieņemami tādēļ, ka Latvijas Republika ir pievienojusies ANO konvencijai. Tā ka šajā gadījumā jāveic visi nepieciešamie likumdošanas pasākumi. Tieslietu ministrija neiebilst pret 111.1 un 126.¹pantu, bet uzskata, ka tos varētu arī iekļaut jaunajos kodeksos.

Priekšsēdētājs: Deputāts Gulbis uzdod jautājumu.

J.Gulbis: Ņemot vērā mūsu inflācijas laiku, vai juristiem nav iespējams likumā to naudas sodu noteikt, piemēram, tā: kur ir runa par 5 tūkstošiem, varētu noteikt pēc vidējās mēnešalgas par 6 mēnešiem, bet tur, kur ir runa par tūkstoti, varbūt pēc vidējās mēnešalgas gada apmērā. Tad tam būtu kāda jēga, jo pēc pāris mēnešiem varbūt šīs summiņas jau būs smieklīgas. Vai tas ir iespējams vai nav?

A.Rektiņa: Man ir grūti…

J.Gulbis: Varbūt ir citi kritēriji?

A.Rektiņa: Man ir grūti pateikt tādēļ, ka pastāv maksimālā naudas sodu summa. Man ir grūti pateikt, kādā mērā notiks šī rubļa vērtības zaudēšana, varbūt mēnešalga drīz būs tikpat liela, cik maksimāli noteiktais naudas sods, kas vispār ir pieļaujams. Tā ka es nezinu… Varbūt to varētu, man nekādu būtisku iebildumu nav. Katrā ziņā tas ir pilnīgi pareizi un pamatoti teikts. Protams, šīs konkrētās naudas summas pēc neilga laika būs vienkārši simboliskas un pat smieklīgas.

J.Gulbis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kostins arī vēlas jautāt. Lūdzu.

V.Kostins: */Man ir divi jautājumi, taču ne par dokumentu, bet par jūsu informāciju, ja drīkst. Pirmais jautājums. Savā informācijā jūs teicāt, ka ģimenes, kas paņēmušas savā audzināšanā četrus apaļus bāreņus, it kā no valsts nesaņemot nekādu naudas kompensāciju. Es jūs pareizi sapratu vai ne?/

A.Rektiņa: Jā. Pareizi.

V.Kostins: */Bet man tas nav saprotams: ģimene ir paņēmusi četrus bāreņus, nodarbojas ar viņu audzināšanu, bet valsts šai ģimenei nekādu palīdzību nesniedz? Kā gan tā–bērnunamos valsts par šo četru bērnu uzturēšanu droši vien maksātu daudz vairāk nekā ģimenei. Acīmredzot šeit kaut kas nav pareizi./

A.Rektiņa: Šis jautājums tika apspriests gan ar daudzbērnu ģimenēm, gan arī ar audžuģimeņu asociāciju “Žubīte”. Tieši audžuģimeņu asociācija “Žubīte”, kuras locekļi ir visas tās audžuģimenes, kas ņēmušas savā audzināšanā bāreņus, noteica to bērnu skaitu, sākot no kura ģimenei būtu jāsaņem atalgojums par bērnu audzināšanu. Šī asociācija uzskata, ka, ņemot audzināšanā līdz četriem bērniem, māte var tikt galā ar bērnu audzināšanu un turpināt strādāt algotu darbu, tādēļ vecākiem par šo bāreņu audzināšanu nekāds īpašs atalgojums nebūtu saņemams. Bet, ja jau ģimenē ir pieci vai vairāk bērnu, tad vecāki fiziski nevar strādāt algotu darbu. Viņi savā asociācijā bija apsprieduši un noteikuši tieši šādu kritēriju–pieci bērni.

V.Kostins: */Un otrais jautājums, ja drīkst. Kaut gan nepiekrītu jūsu informācijai. Jūs teicāt, ka, sākot ar šo gadu, Tieslietu ministrija dos atļaujas–ja es pareizi esmu sapratis–bērnu aizvešanai uz ārzemēm. Vai jums ir analīze, vismaz par pagājušo, 1990.gadu, cik apmēram atļauju ir izdots bērnu aizvešanai uz ārzemēm?/

A.Rektiņa: Es varētu arī kļūdīties, bet man liekas, ka tas skaitlis bija 12. Izglītības ministrija bija devusi atļauju. Es gribu precizēt, ka Tieslietu ministrija nevis no šī gada dos atļaujas, bet Tieslietu ministrija dos atļaujas tikai tādā gadījumā, ja šis likumprojekts tiks pieņemts, un tikai tad, kad tas stāsies spēkā. Pašlaik šādas atļaujas ir jāizsniedz tikai Izglītības ministrijai.

V.Kostins: Paldies.

Priekšsēdētājs: Gulbja kungs vēlas vēlreiz jautāt. Lūdzu.

J.Gulbis: Es atvainojos, ka jautāju otrreiz. Sakiet, lūdzu, vai ir bijusi doma par bērnu adoptēšanu tām latviešu ģimenēm, kuras dzīvo ārzemēs? Mums šādi jautājumi ir izvirzījušies. Vai viņi tagad varēs to darīt vai ne?

A.Rektiņa: Konvencijā ir viennozīmīgi pateikts, ja bērnu var atdot adopcijai uz ārzemēm tikai tādā gadījumā, ja nevar nodrošināt aprūpes iespēju dzimtenē, tātad Latvijā. Protams, šeit varētu būt runa tikai par tādiem gadījumiem, ja bērnus grib adoptēt ļoti tuvi radinieki, runa var būt par tādiem gadījumiem, ja bērnam nav iespējams atrast aprūpes iespēju Latvijā, ja neviena no Latvijā dzīvojošajām ģimenēm konkrēto bērnu negrib ņemt audzināšanā. Bet tad ir jābūt kaut kādiem dokumentiem, kas rakstiski vai citādā veidā apliecina, ka tiešām neviena no tām ģimenēm, kas ir bijušas bērnunamā un ir skatījušās uz bērnu, negrib ņemt viņu audzināšanā. Bērnu varētu atdot uz ārzemēm vēl tādā gadījumā, ja viņam ir slimība, kuru sekmīgi ārstēt Latvijā nav iespējams un faktiski ir apdraudēta viņa dzīvība. Tie būtu tie galvenie kritēriji, saskaņā ar kuriem varētu atdot bērnu uz ārvalstīm. Protams, lai atrisinātu šo jautājumu līdz galam, ir nepieciešams noslēgt starpvalstu vienošanos ar tām valstīm, uz kurieni Latvijas valdība būtu ar mieru Latvijas bērnus atdot. Acīmredzot uz Brazīliju vai Kongo mēs savus bērnus nesūtīsim, varētu būt runa tikai par tām valstīm, tas ir mans personīgais viedoklis, kurās dzīvo latviešu ģimenes, lai bērns netiktu atdots zviedru, amerikāņu, vāciešu vai kādā citā ģimenē, bet tiktu atdots latviešu ģimenēs.

J.Gulbis: Tieši par to es arī domāju. Vai nevajadzētu tomēr ņemt vērā, ka viņiem tagad ir Latvijas pilsonība?

Priekšsēdētājs: Kolēģi, es atgādināšu, ka sava viedokļa izteikšanai ir domātas debates, nevis jautājumu uzdošana.

Deputāts Aleksejevs vēlas jautāt.

A.Aleksejevs: */Sakiet, lūdzu, vai kāds interesējas par tiem bērniem, kuri atdoti uz ārvalstīm, kā to prasa likums? Vai arī esam atdevuši uz ārzemēm, un viss? Par šiem bērniem mēs vairs neinteresējamies?/

A.Rektiņa: Es baidos, ka līdz šim nekādas kontroles par tiem bērniem, kas tika atdoti uz ārzemēm, nebija, jo atļauju gan Izglītības ministrija deva, bet tai jau nebija nekādas iespējas šos bērnus kontrolēt, nav taču noslēgta nekāda vienošanās, nekāds starpvalstu līgums par to, kādi pienākumi būtu jāuzņemas tai valstij, uz kuru Latvijas bērns tiek atdots audzināšanā. Tie visi ir valsts pienākumi. Varētu sistemātiski informēt par bērna sekmēm, par bērna adaptāciju sociālajā vidē, par viņa veselības stāvokli, panākumiem bērna ārstēšanā. Tādi pienākumi būtu jāparedz starpvalstu līgumos, bet, ja tāda vienošanās vai līgumi nav noslēgti, nekāda kontrole pār šiem bērniem nav, ja nu vienīgi šie ārvalstu pilsoņi paši atraksta un atsūta Izglītības ministrijai fotogrāfijas, kurās ir redzams smaidošs bērns labi iekārtotā istabā.

A.Aleksejevs: Vai likumā nevajadzētu paredzēt, kas ir atbildīgs un kam vajadzētu interesēties par šiem bērniem?

A.Rektiņa: Es uzskatu, ka likumā tas nebūtu jāparedz, jo likumā nevar paredzēt visus iespējamos variantus, tad likumi mums iznāktu ļoti gari. Es domāju, ka pilnīgi pietiek ar konvencijas formulējumu. Es jau trešo reizi to saku, ka valdībai ir jānoslēdz starpvalstu vienošanās. Un tur tad arī tas viss būtu jānosaka, ne jau likumā. Tajā starpvalstu līgumā var paredzēt daudz un dažādus momentus, ko nekad nevar iekļaut likumā. Varbūt varētu pat būt tāda vienošanās attiecībā uz katru konkrētu bērnu. Tās valsts pienākums varētu būt atkarībā no bērna veselības stāvokļa, no tā, kādā ģimenē viņš tiek atdots.

Priekšsēdētājs: Paldies ziņotājai. Jautājumu vairāk nav. Tagad laiks debatēm. Debatēs pieteikušies vairāki deputāti. Pirmajam vārds deputātam Endziņam, un gatavojas deputāts Silārs.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es gribu runāt Likumdošanas jautājumu komisijas vārdā. Mēs izskatījām šo likumprojektu par grozījumiem un papildinājumiem Laulības un ģimenes kodeksā, kā arī Kriminālkodeksā un Kriminālprocesa kodeksā. Konceptuāli mēs šo priekšlikumu atbalstījām, bet mums ir ļoti daudz iebildumu, kurus iesniegsim komisijai rakstveidā. Es gribētu pirmām kārtām pievērst jūsu uzmanību 107.panta redakcijai. Šim pantam tiek piedāvāta jauna redakcija, kura ir ļoti vienkārša, jo būtībā mainās tikai termiņš, kas ir seši mēneši. Bet pēc šīs redakcijas iznāk, ja jūs atradīsities ārzemju komandējumā, jūs varat sūtīt naudu. Ja ģimenē jums pasliktināsies apstākļi un jūs nevarēsit sūtīt, ko tad? Šeit ir formulēti seši mēneši, un cauri! Iepriekšējā redakcijā bija paredzēts gads. Runa ir par iepriekšējo brīdinājumu un ne tikai par audzināšanu, bet arī par uzturēšanu. Tātad divi aspekti.

Likumdošanas jautājumu komisija uzskata, ka jāsaglabā vecā redakcija, runa var būt tikai par termiņa izmaiņu, lai nepaildzinātu šī bērna mokas. Šajā sakarībā var rasties dažādas situācijas. Ģimenei izirstot, abi laulātie pirms laulības šķiršanas var mēģināt savā starpā atrisināt jautājumu par vecāku tiesību atņemšanu vai par adopciju. Tāpēc katrā gadījumā šis brīdinājums tomēr ir nepieciešams.

213.pantā nav jāfiksē tikai jautājums par bērna adopcijas iespējām. Šeit vajadzētu konkrēti pateikt: “Visi ārvalstu pilsoņi Latvijas teritorijā adoptē…” Arī ārpus Latvijas teritorijas dzīvojošie ārvalstu pilsoņi var adoptēt. Tomēr par šo normu būtu jāpadomā. Te ir šāds formulējums: “Ja nav iespējams nodot bērnu adopcijai vai audzināšanai Latvijā dzīvojošai ģimenei.” Tomēr tas nebūtu jāietver. Tas būtu par Laulības un ģimenes kodeksu.

Tā kā šeit ir formāls grozījums un Latvijas Izglītības ministrija aizstāta ar Latvijas Republikas Tieslietu ministriju, es gribētu vērst uzmanību uz to, ka būtībā runa ir par Laulības un ģimenes kodeksa 5. un 6.sadaļu, tas ir, par 23. un 24.nodaļu. Šīs sadaļas nosaukums ir “Padomju laulības un ģimenes likumu piemērošana ārvalstu pilsoņiem un bezpavalstniekiem”, “Ārvalstu laulības un ģimenes likumu starptautisko likumu piemērošana”. 23.nodaļa “Padomju laulības un ģimenes likumu piemērošana ārvalstu pilsoņiem un bezpavalstniekiem”. Un, ja mēs šīs sadaļas 24.nodaļā, kas saucas “Ārvalstu likumi un starptautiskie līgumi un to piemērošana”, 213.panta otrajā daļā izdarām tikai šo grozījumu, tad pirmajā daļā paliek vārdi “bērnu adopcija, ko Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā izdara ārvalstu pilsoņi” un tā tālāk. Arī 214.pantā ir tas pats. Šeit ir PSRS teritorija, un viss. Ja jau mēs pie šīs sadaļas ķeramies klāt, tad būtu jāizdara visi nepieciešamie grozījumi, atmetot PSRS un PSRS laulības likumdošanas pamatus, lai šai sadaļai būtu normāls izskats. Lai nav tā, ka vienā normas daļā ir vecais saturs, bet otrā ielikts jauns saturs. Tas ir tehnisks darbs, to līdz otrajam lasījumam varētu pagūt.

Attiecībā uz Kriminālkodeksa 111.¹ pantu mēs neatbalstām tādu redakciju, kādu dod komisija. Tātad no 111.¹ panta “Par cietsirdīgu apiešanos ar nepilngadīgajiem” un sekojošā izskaidrojuma: “no kura cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs” izriet vienkāršs secinājums: ja jūs gribat fiziski iespaidot savu bērnu, tad nedariet to paši, paaiciniet kaimiņu palīgā, un problēma ir atrisināta. Un šis pants neko neizdarīs.

Likumdošanas jautājumu komisijai ir tāds priekšlikums, ja runājam par cietsirdību, tad dotajā formulējumā “par sevišķu cietsirdību un vardarbību pret nepilngadīgo” svītrot no normas visus nosacījumus, tātad “no kuriem cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs”. Jo citādi mēs ļoti sašaurinām to loku, un diez vai tas atbilst arī konvencijas garam. Ja mēs atstājam tādu formulējumu, ka cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs, tad es neredzu loģiku naudas sodam. Šeit izvirzījās jautājums, ka 5000 rubļu naudas sods rīt var būt 10 000, ja ir runa par vecākiem vai kādām citām personām, kas aizvieto vecākus, tad jau šis sods vēršas nevis pret vecākiem, bet pirmām kārtām pret pašu bērnu, jo tas skar ģimenes budžetu, no kura tiek uzturēts arī šis bērns. Bet, ja mēs paplašinām šo loku, tad jau ir alternatīva: vai nu brīvības atņemšana uz laiku līdz sešiem mēnešiem, vai naudas sods. Un arī otrajā daļā būtu jāizsvītro: “un to izdarīs šā pantā 1.daļā norādītās personas”, attiecinot to uz visiem gadījumiem.

Runājot par grozījumiem Kriminālkodeksā, jāteic tā: ja jau mēs pie tā ķeramies klāt, tad acīmredzot mums jāizdara arī grozījumi Kriminālkodeksa 105. un 106.pantā, 105.pants–ar nodomu nodarīts tīšs smags miesas bojājums, 106.pants–vidēji smagu miesas bojājumu nodarīšana. Otrajā daļā ir fiksēti vainu pastiprinoši apstākļi un arī smagāka atbildība. Es jums nolasīšu: “Par tām pašām darbībām, ja tām bijis mocīšanas vai spīdzināšanas raksturs vai tās izdarītas tādā veidā, kas bīstams daudzu personu veselībai vai dzīvībai, vai aiz huligāniskām tieksmēm, vai to izdarījis sevišķi bīstams recidīvists” un tā tālāk. Mums priekšā liktā panta otrā daļa paredz sankciju–brīvības atņemšanu līdz četriem gadiem, tad iznāk tā, ka 105.panta pirmā daļa, kurā ir vainu pastiprinošie apstākļi, paredz sankciju līdz četriem gadiem, otrā daļa–līdz sešiem gadiem. Šeit nav samērības. Un tāpēc šeit ielikt iekšā tādā gadījumā labojumu jau pirmām kārtām, ka “ja tas viss ir nodarīts kā “ja viens no subjektiem tieši pret nepilngadīgo, pret mazgadīgo personu””... Es tūlīt beidzu. Kriminālkodeksa 27.panta 1.punktā norādīts tikai, ka noziegums, kas ir izdarīts pret mazgadīgu personu, ka tas ir tikai viens no vainu pastiprinošiem apstākļiem. Ja mēs kādus labojumus, teiksim, izdarīsim un savedīsim kārtībā šo Laulības un ģimenes kodeksu, ja jau mēs ķeramies klāt, tad arī to tehniski ir iespējams izdarīt... Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Silārs. Un gatavojas deputāts Panteļejevs.

I.Silārs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es izsaku pateicību Endziņa kungam, jo manas domas pilnīgi sakrīt ar viņa domām attiecībā uz 107.panta otro daļu. Šeit cienījamā referente ilustrēja tikai vienu pusi, runājot par tiem bērniem, kuri jau gadiem ilgi, līdz 16 gadu vecumam atrodas valsts apgādē un aprūpē. Bet mums ir jālasa tas, kas šeit melns uz balta ir uzrakstīts: “Adopciju bez vecāku piekrišanas var izdarīt, ja viņi izvairās no bērnu audzināšanas un vairāk nekā 6 mēnešus nedzīvo kopā ar bērniem.” Vai mazums dzīvē var būt tādu situāciju, kad vecāki 6 mēnešus nav kopā ar bērniem? Strīds ar vecmāmiņu, jo kādos saspiestos apstākļos mēs, jaunlaulātie, dzīvojam. Uzspiesti komunālie dzīvokļi, kurā trīs ģimenes dzīvo kopā. Un, lai netiktu novesti līdz pašnāvībai, viņi mūk, pametot tiešām bērnu vecmāmiņai. Bet, kad viņi atgriezīsies atpakaļ, tad konstatēs, ka viņu bērns jau ir nodots citiem… Tas jau ir citu vecāku bērns adopcijā. Iepriekšējais teksts, manuprāt, bija ļoti korekts. Jo tajā bija minēts tas, ko sacīja Endziņa kungs,–ja neievēro aizbildnības un aizgādnības iestādes brīdinājumu. Ja, neievērojot šos brīdinājumus, turpinās bērnu pamešana, bērnu neaudzināšana. Es redzu vieglu ceļu, kā iziet no problēmas. Var pateikt: nevarējām atrast. Vecākus nevarēja atrast, un viss kārtībā. Atdosim to citiem! Tādā gadījumā, piedodiet, arī tiesas ceļā var izsludināt par bezvēsts prombūtnē esošiem. Bet te, neievērojot nekādas normas, ir izraudzīts visvienkāršākais–atdot šos bērnus citam! Manā dziļākā izpratnē tā ir pilnīgi nepieņemama norma! Jo galu galā vecāku tiesību atņemšana ir galējais līdzeklis, ko lieto pret vecākiem, ja ietekmēšana nav mainījusi viņu attieksmi pret bērniem. Bet šī taču ir vecāku tiesību atņemšana. Kā jūs arī to negribētu pagriezt, sešu mēnešu laikā jūs gribat izlemt, kas un kam atdot un kādēļ, neiedziļinoties, kādēļ šie vecāki tos sešus mēnešus nav rūpējušies par bērnu. Es kategoriski esmu pret šādu 107.panta otrās daļas redakciju.

Es piekrītu Endziņa kungam attiecībā uz viņa izteikto domu par bērna nodošanu adopcijai ārvalstu pilsoņiem. Šeit taču tāpat ir jāvadās tikai no bērna interesēm.

Es vēl gribu pakavēties pie tā paša 111.¹panta. Es dzirdēju, ka cienījamā referente runāja tikai par vecākiem. Bet, piedodiet, šis pants runā vispār par cietsirdību. Vai mazums ir bērnu, kuri aiziet mežā, izdara pašnāvību, atgriežoties no skolas mājās? Bet viņiem nav nekādu fizisku ciešanu. Skolotājs viņus ir novedis līdz tam. Ir vēl arī morālas ciešanas. Jūs šeit minat tikai fiziskas sāpes, nerunājot neko par ciešanām, tad jūs aizmirstat arī badu. Jo šeit ir skaidrs–fiziskas sāpes. Jūs skaidri uzrakstāt un komentējat par fiziskām sāpēm. Tātad visu to, kas nerada fiziskas sāpes, bet rada fiziskas un morālas ciešanas, jūs neuzskatāt par cietsirdību. Tajās pašās mazgadīgo iestādēs, specskolās. Es domāju, dažu labu reizi tiem, kas viņus tur audzina, būtu jāpiemēro šis sods. Un nemaz nav jāakcentē vecāki. Ne velti līdz šim bērni no turienes, no šīm bēdīgi slavenajām specskolām muka pie savām mammām, kurām ar tiesu bija atņemtas vecāku tiesības. Viņš atgriezās pie savas mātes, bet par to, ka viņš aizmuka pie savas mātes, viņu ar varu atveda atpakaļ, ieslodzīja tumsā kopā ar pelēm, uz klona, bez segas, bez spilvena. Tāda bija prakse vēl līdz pagājušā gada 1.jūlijam, kad šīs skolas tika likvidētas. Tā ka neakcentēsim uzmanību tikai vieniem vecākiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Panteļejev!

A.Panteļejevs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es esmu divos jautājumos kardināli pretējās domās nekā Silāra kungs un ļoti viltīgi esmu iekārtojis savu uzstāšanos pēc viņa. Es ceru, ka jūs spēsit sabalansēt šīs manas priekšrocības ar argumentiem. Sāksim ar pēdējo, ar to, kas attiecas uz jautājumu par grozījumiem Kriminālkodeksā. Es gribētu pievērst jūsu uzmanību tam, ko referente teica,–kā tiek definēta cietsirdīga izturēšanās Kriminālkodeksa komentāros. Tur ir tieši uzsvērts, ka runa ir gan par fiziskajām, gan par psihiskajām ciešanām. Tātad ir runa par psihiskajām ciešanām, par tām, kuras minēja Silāra kungs. Tāpēc mēs speciāli atdalām to no parastajiem miesas bojājumiem un ieliekam šeit. Endziņa kungs runāja, ka 105.pantā ir paredzētas lielākas sankcijas nekā attiecīgā panta otrajā daļā. Es pievēršu jūsu uzmanību, Endziņa kungs, ka te ir runa par vieglajiem miesas bojājumiem, bet 105.pants ir par smagiem miesas bojājumiem. Jūs teicāt, ka 105.pants, varbūt jūs domājāt citu pantu. 105.pantā ir smagie miesas bojājumi.

Attiecībā uz to pašu Kriminālkodeksu referente tiešām akcentē vecākus, bet, Silāra kungs, vēršu jūsu uzmanību uz to, ka runa ir nevis tikai par vecākiem, bet par tiem, no kuriem cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs, to skaitā ir arī audzinātāji. Tieši tāpēc mēs nerakstījām vecākus, bet ierakstījām šādu formulējumu. Tas bija attiecībā uz Kriminālkodeksu.

Bet visvairāk es gribētu vērst visu deputātu uzmanību uz šo nelaimīgo 107.pantu, par ko notiek strīdi. Iepriekšējie referenti ļoti rūpējās par to nelaimīgo vecāku tiesībām, kuriem sešu mēnešu laikā neviens neatgādina, ka viņiem ir jārūpējas par saviem bērniem.

Pirmkārt, par brīdināšanu. Nododot bērnu attiecīgajā audzināšanas iestādē, vecāki parakstās, principā viņi zina savus pienākumus attiecībā uz bērnu.

Otrkārt, es gribu pievērst jūsu uzmanību tam, ka šeit ir formulējums, kas nezin kāpēc tieši palaists garām. Visu laiku tiek pievērsta uzmanība šiem sešiem mēnešiem, kad nedzīvo kopā, tiek minētas slimības un daudz kas cits. Te ir savienojums ar loģisko saikli “un” starp šo sešu mēnešu termiņu, kad nedzīvo, un, no otras puses, par izvairīšanos no bērna audzināšanas. Tātad tiek konstatēta izvairīšanās no bērna audzināšanas. Visus tos gadījumus, kurus jūs minējāt par saslimšanu vai aizbraukšanu komandējumā un tā tālāk, nevarētu kvalificēt par izvairīšanos. Runa ir par izvairīšanos no audzināšanas. Gadījumā, ja notiek šī izvairīšanās no audzināšanas, šī brīdinājuma forma būs absurda. Pašreizējā prakse diemžēl ir tāda. Ļoti daudzos gadījumos nav iespējams sameklēt tos vecākus, lai viņus brīdinātu par to, ka viņi var zaudēt vecāku tiesības un ka viņu bērnu var kāds adoptēt. Iznāk paradoksāla situācija. Ja vecākiem, kuri izvairās no bērna audzināšanas, runa nav tikai par to nedzīvošanu, kam te pievērš uzmanību, nav atgādināts, ka jums ir bērns un viņu kāds var adoptēt, tad šā bērna likteni nevar izšķirt. Diemžēl tā ir potenciāla barjera. Šī nenokārtotā lieta pastāv realitātē. Tie pāri, kuri ir centušies adoptēt bērnus, varētu jums pastāstīt, cik daudz viņi ir staigājuši pa attiecīgajām iestādēm, kuri ir vēlējušies adoptēt bērnu, bet administrācija bijusi spiesta noplātīt rokas un pateikt, ka diemžēl bērna vecāki kaut kur eksistē, bet mēs nespējam viņus “samedīt” vai brīdināt. Es domāju, ka, ņemot vērā šo kombināciju, starp jēdzienu “izvairās no bērnu audzināšanas” lietot šo sešu mēnešu termiņu. Es domāju, ka šis otrreizējais brīdinājums nav vajadzīgs, jo, nododot bērnu attiecīgajai iestādi, vecāki tiek informēti, ar kādiem noteikumiem viņiem jārēķinās. Šī otrreizējā brīdināšana nav vajadzīga, jo tā praksē neko nenozīmē. Es gribu vēlreiz uzsvērt, ka mums jāmēģina skatīties no nepilngadīgo rīcības nespējīgo bērnu interešu viedokļa, nevis no viņu rīcības spējīgo onkuļu interesēm, kuri visu gadu nedomā par savu bērnu, bet tad atceras, ka viņi nav brīdināti par to, ka viņam ir bērns un šo bērnu var pazaudēt. Nedomāsim šobrīd tik daudz par tiem onkuļiem! Es negribu nostāties tādā principiālā pozīcijā, ka mēs neko nelabojam, var jau būt, ka 107.panta otrajai daļai kaut kādu kompromisa variantu varētu atrast. Taču pamatā paliks bērna intereses. Es domāju, ka tas ir nepieciešams.

Nobeigumā es gribētu teikt, ka šī mums varbūt ir vienreizēja prakse, bet tai vajadzētu kļūt par regulāru, ka, pievienojoties visām normām un starptautiskajiem dokumentiem, mēs frontāli grozām likumdošanu, nevis gaidām katru atsevišķu likumdošanas reformu un izdarām grozījumus dažādos atsevišķos likumdošanas aktos, uz kuriem attiecas šī starptautiskā norma. Jūs zināt, ka starptautisko konvenciju ievērošanā ir divu veidu mehānisms. Viens gan to ievēro, bet nepieņem nekādus atsevišķus likumu un labojumus. Piemēram, ievēro mūsu tiesības un tā tālāk. Diemžēl es apšaubu, vai mūsu tiesas un mūsu sistēma ir piemērota šādai te darbībai. Otra metode ir–tiešā veidā uzreiz to visu ieviest likumdošanas aktos un labot.

Es lūgtu atbalstīt mūsu priekšlikumu–apstiprināt pirmajā lasījumā šo likumprojektu, protams, ar iespējām rediģēt un papildināt attiecībā uz adopciju uz ārvalstīm. Es piekrītu, ka šis jautājums ir jāprecizē. To mēs esam ar mieru ņemt vērā un otrajam lasījumam iestrādāt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk neviens debatēs nav pieteicies. Vai rezumējums būs vajadzīgs? Šķiet, Panteļejeva kungs komisijas vārdā izteica rezumējumu. Tātad atliek balsošana.

Lūdzu, reģistrēsimies. Paldies. Lūdzu rezultātu. 75. Tā rāda mūsu elektronika, bet patiesībā mēs esam 59. Godājamie kolēģi, es aicinu balsot par 35.dokumentu, par likumprojekta “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Laulības un ģimenes kodeksā un citos kodeksos bērnu tiesību aizsardzības jomā” akceptu pirmajā lasījumā, ņemot vērā visas debatēs izteiktās pārdomas. Lūdzu rezultātu. 58–par, 1–pret, 12–atturas. Visādas brīnumainas lietas notiek, bet ņemsim vērā. Paldies. Likumprojekts ir akceptēts pirmajā lasījumā.

Mums ir vēl 30 minūtes, ko strādāt. Astotais, tātad nākamais darba kārtības jautājums–likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumdošanas aktos sakarā ar LPSR Zemes kodeksa atzīšanu par spēku zaudējušu” pirmajā lasījumā.

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti! Šis likumprojekts ir sagatavots sakarā ar to, ka tika pieņemts likums “Par zemes lietošanu un zemes ierīcību” un tika atcelts Latvijas PSR Zemes kodekss. Runājot konkrēti pa punktiem, būtiskākie grozījumi ir 1.punktā, kur ir paredzēts, ka mums ir jāgroza likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos”. Tā būtiskākā lieta ir 3.pantā aizstāt vārdus “ar mantošanas tiesībām fiziskajām personām” ar vārdiem “fiziskajām personām lietošanas tiesību pāreju”. Tas ir precizējums. Atsauce šajā likumprojektā ir nevis uz LPSR Zemes kodeksu, bet uz likumu “Par zemes lietošanu un zemes ierīcību”.

Augstākās padomes Prezidija apstiprinātā nolikuma “Par Latvijas Republikas lauku apvidos realizējamās zemes reformas pirmās kārtas īstenošanu” 2.punktā arī jāmaina atsauce. Jāatsaucas nevis uz Zemes kodeksu, bet uz likumu “Par zemes lietošanu un zemes ierīcību”.

Un vēl jārunā par 3.punktu, kurā atzīts likums vai lēmums par spēku zaudējušu. Šo projektu gatavojot, mūsu likumdošana ir apsteigusi… Šeit būtu jāsvītro 18.punkts, kurš fiksē grozījumus Latvijas PSR likumā “Par zemnieku saimniecībām”, jo šis likums vienkārši ir atcelts un pieņemts jaunais likums. Tas man būtu viss par šo likumprojektu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Kādi jautājumi Grūbes kungam? Jautājumu nav. Paldies, Grūbes kungs! Vai kādi deputāti ir pieteikušies debatēs? Nav pieteikušies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. 59–par, pret–nav, atturas–nav. Ļoti precīzi dati. Paldies. Grūbes kungs ziņos, kad varēsim skatīt otrajā lasījumā.

G.Grūbe: Man būtu tāds lūgums: ja cienījamajiem kolēģiem ir kādi papildinājumi, tad šonedēļ tos vajadzētu iesniegt, lai mēs nākamajā nedēļā varētu izskatīt jau otrajā lasījumā. Es vienkārši ļoti, ļoti lūgtu to izdarīt, lai mēs varētu sakārtot likumdošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, problēma ir ar nākamo–devīto darba kārtības jautājumu. Tas ir lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas ekonomiskās reformas programmas izstrādāšanu”, jo tas pie labākās gribas nevar savākt 66 balsis, kas dotu iespējas pieņemt šo lēmumu. Ko par šo jautājumu domā Ekonomikas komisija?

K.Špoģis: Tad laikam nekas nesanāks.

Priekšsēdētājs: Tā kā Birkava kungs atnāca, vēl varētu 60 balsis sanākt, bet vairāk laikam tik un tā nesanāks. Tā ka būs laikam jāatliek šis lēmums uz nākamo nedēļu, kad zālē būs mazliet vairāk deputātu. Paldies.

Ir vēl likumprojekts “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” otrajā lasījumā. Bet nav klāt neviena kultūras cilvēka. Pa punktiem nepaspēsim, protams, izskatīt. Tā kā ir labojumi un papildinājumi, tad arī tas neies cauri. Paldies. Tātad arī šis jautājums mums nav izskatāms.

Palicis ir deputāta Caunes ierosinājums, par trešdaļu… Bet Caunes kunga nav, un arī kvoruma nav, lai mēs varētu lēmumu šovakar pieņemt.

Lūdzu, Celmiņa kungs!

J.Celmiņš: Man būtu neliels ierosinājums par procedūru sakarā ar šo likumu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”. Tā kā vienu pēcpusdienu zālē atradās kultūras ministra vietnieks Meijerovica kungs un arī inspekcijas priekšsēdētājs Dambja kungs, varbūt mēs varētu vienoties par konkrētu laiku, lai viņiem vēl kādu dienu nebūtu šeit jāuzturas un jādežūrē. Man būtu ierosinājums, un arī kungiem tas laiks būtu piemērots, nolemt šo jautājumu skatīt otrdienas plenārsēdē pulksten trijos.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Celmiņa kungs, bet šī prakse, ka nosaka laiku, diemžēl nav piemērojama, jo tad iznāk pārtraukt kāda cita jautājuma izskatīšanu. Tas rada haosu mūsu darba kārtībā. Ja mēs lemjam, tad mēs varam nolemt, kuru dienu, un tad no rīta skatīt, piemēram, pulksten desmitos, bet ap pulksten trijiem pārāk riskanti.

J.Celmiņš: Jā. Man būtu lūgums–trešdien no rīta.

Priekšsēdētājs: Tas ir 22.janvārī pulksten 10.00.

J.Celmiņš: Jā.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, nobalsosim tādā gadījumā, lai citi kolēģi, kuri uzskata, ka šajā laikā jāizskata citi likumprojekti, neprotestētu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par to, ka likumprojektu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” otrajā lasījumā skatām trešdien, 22.janvārī, pulksten 10.00. Lūdzu rezultātu. 53–par, 6–atturas. Paldies. Tātad arī ar šo problēmu esam tikuši galā.

Paldies. Līdz ar to varam plenārsēdi šodien beigt. Tiksimies nākamnedēļ. Prezidija locekļiem atgādinu, ka rīt pulksten 16.00 Prezidija sēde Prezidija sēžu zālē.

(Sēdes beigas)