Uz deputātu jautājumiem rakstiski iesniegtās atbildes

Ministrs G.Grīnvalds

Uz jaut.nr. 138 – dok.nr.5876

Par valsts amatpersonu pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas prasmi

2006.gada 12.maijā Tieslietu ministrijā saņemts Saeimas politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcijas deputātu jautājums par to, vai Valsts valodas centrs ir pārbaudījis, kādi dokumenti apliecina, ka tiem ministriem, kas ieguvuši izglītību ārvalstīs, ir atbilstoša valsts valodas prasme.

Valsts valodas centrs ir tieslietu ministra pārraudzībā esoša tiešā pārvaldes iestāde, kuras darbības mērķis ir īstenot valsts politiku attiecībā uz normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību un kontroli valsts valodas lietošanas jomā. Valsts valodas lietošanas pamatus nosaka Valsts valodas likums. No minētā izriet, ka Valsts valodas centra uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu sasniegti un īstenoti Valsts valodas likuma mērķi, proti, nodrošināta valsts valodas saglabāšana, aizsardzība un attīstība, nodrošināta Latviešu valodas lietošanas tiesību īstenošana un latviešu valodas ietekmes palielināšana Latvijas kultūrvidē.

Kā izriet no deputātu jautājuma būtības, tas pamatā attiecas uz Valsts valodas centra kompetenci valsts valodas lietošanas pienācīgā ieviešanā.

Atbilstoši Ministru kabineta 2005.gada 22.marta noteikumu Nr.202 “Valsts valodas centra nolikums” (turpmāk – Valsts valodas centra nolikums) 3.punktu, lai nodrošinātu minētā mērķa īstenošanu, Valsts valodas centra funkcija ir veikt normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību valsts valodas lietošanas jomā. Kā paredz Valsts valodas centra nolikuma 4.3.apakšpunkts, lai izpildītu nolikuma 3.punktā uzskaitītās funkcijas, Valsts valodas centrs cita starpā pārrauga Valsts valodas likuma un citu ar valsts valodas lietošanu saistīto normatīvo aktu izpildi. Konkrētus instrumentus vai pasākumus, kā Valsts valodas centram šī pārraudzīšana jāīsteno, Valsts valodas centra nolikums nenosaka.

Tādējādi atzīstams, ka normatīvie akti Valsts valodas centram piešķir rīcības brīvību (diskrecionāro varu) izlemt, kā, ievērojot Valsts pārvaldes iekārtas likumā nostiprināto labas pārvaldības principu, vislietderīgāk, efektīvāk un sabiedrības interesēm atbilstošāk nodrošināt latviešu valodas lietošanas prasību ievērošanu valstī.

Pamatojoties uz minēto, Valsts valodas centrs Valsts valodas likumā un citos ar valsts valodas lietošanu saistītos normatīvajos aktos noteikto latviešu valodas lietošanas uzraudzību un kontroli veic:

1) pamatojoties uz privātpersonu iesniegumiem un sūdzībām par iespējamiem valsts valodas lietošanas nosacījumu pārkāpumiem;

2) pamatojoties uz publisko subjektu – iestāžu un amatpersonu – pieprasījumiem, iesniegumiem un sūdzībām;

3) pēc savas iniciatīvas, pamatojoties uz valsts valodas lietošanas apdraudējuma risku analīzes rezultātiem.

Regulāri izvērtējot latviešu valodas lietošanas prasību neievērošanas risku valsts pārvaldē, Valsts valodas centram līdz šim nav radušās nekādas šaubas par Ministru kabineta locekļu valsts valodas zināšanu apjoma un valodas prasmju atbilstību nepieciešamajam līmenim, turklāt šajā sakarā Valsts valodas centrā nav saņemts neviens iesniegums ne no privātpersonām, ne no iestādēm.

Līdz ar to Valsts valodas centram līdz šim nav bijis pamata veikt ministru valsts valodas prasmi apliecinošu dokumentu pārbaudi.

Ar cieņu,

Rīgā 2006.gada 17.maijā tieslietu ministrs G.Grīnvalds

Ministrs K.Peters

Uz jaut. nr.139 – dok. nr.5945

Par Latvijas Republikas galvenās nozīmes autoceļa Jēkabpils–
Jaunjelgava–Ķekava–Rīga sabrukumu un ārkārtas situāciju uz tā

Atbilstoši LR Saeimas deputātu 2006.gada 16.maija vēstulē Nr. 8/8-2-148 (deputātu jautājumu reģ.nr.139) izteiktajam lūgumam, sniedzam Jums šādu informāciju:

1) Autoceļu maršrutā Rīgas HES–Jaunjelgava–Aizkraukle–Jēkabpils ietilpst trīs valsts 1.šķiras autoceļi: P85 Rīgas HES–Jaunjelgava (56,9 km); P76 Aizkraukle–Jēkabpils (46,0 km); P87 Bauska–Aizkraukle (16,0 km).

Šī maršruta sakārtošana ir Satiksmes ministrijas prioritāro uzdevumu vidū, lai atslogotu valsts galvenā autoceļa A6 “Rīga–Daugavpils–Krāslava–Baltkrievijas robeža” posmu Rīga–Jēkabpils. Pēdējos piecos gados šajā maršrutā ir veikta 29km melnā seguma atjaunošana un patlaban tiek izstrādāta projekta dokumentācija 7,7km garajam Jaunjelgavas apvedceļam, kas, saskaņojot ar Zemgales reģiona attīstības aģentūru, varētu tikt iekļauts realizācijai ERAF Nacionālajā programmā valsts 1.šķiras autoceļu attīstībai 2007.–2013.gadam.

2) Satiksmes ministrija piekrīt, ka minētajā maršrutā vissliktākajā stāvoklī patlaban ir autoceļš P76 Aizkraukle–Jēkabpils, īpaši tā posms km 0,0÷ 13,0 no Aizkraukles pagrieziena līdz Seces beigu robežai. Tomēr jāatzīmē, ka 1998.gadā, izstrādājot Lauku autoceļu attīstības programmu, Aizkraukles rajona padome autoceļa P76 Aizkraukle–Jēkabpils posmu km 0,0÷ 24,0 savā rajonā noteica tikai kā piekto prioritāti, līdz ar to šī objekta realizācija šīs programmas ietvaros netika veikta.

Ievērojot neapmierinošos apstākļus šajā autoceļa posmā, 2005.gadā tika izstrādāta projekta dokumentācija autoceļa P76 Aizkraukle–Jēkabpils km 0,0÷ 13,0 rekonstrukcijai un ir paredzēts to iekļaut ERAF Nacionālajā programmā valsts 1.šķiras autoceļu attīstībai 2007.–2013.gadam. Tam gan vēl jāsaņem Zemgales reģiona attīstības aģentūras akcepts, kurai nepieciešams izšķirties par reģionam nepieciešamajām prioritātēm, jo līdzekļu trūkuma dēļ nav iespējams uzreiz veikt visu neapmierinošā stāvoklī esošo ceļu posmu rekonstrukciju.

Satiksmes ministrija pateicas Saeimas deputātiem par ieinteresētību Latvijas autoceļu tīkla stāvokļa uzlabošanā.

Ar cieņu,

2006.gada 23.maijā satiksmes ministrs K.Peters

Ministre D.Staķe

Uz jaut. nr.141 – dok. nr.5949

Par optimālo mēnešalgas apjomu Latvijā

Labklājības ministrija ir saņēmusi Jūsu vēstuli un savas kompetences ietvaros paskaidro sekojošo.

Valstī darba samaksu regulē ar minimālo mēneša darba algu, tā ir zemākā darba alga, kuru visiem darba devējiem obligāti jānodrošina saviem darbiniekiem par darbu normāla darba laika ietvaros (40 stundas nedēļā). Uzskatām, ka Latvijā ir zemas algas, tai skaitā minimālā mēneša darba alga, kas garantētu strādājošiem normālus dzīves apstākļus. Tādējādi Labklājības ministrija katru gadu sniedz Ministru kabinetā priekšlikumu par minimālās mēneša darba algas paaugstināšanu.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2003.gada 22.jūlija noteikumiem Nr.413 “Kārtība, kādā nosakāma un pārskatāma minimālā mēneša darba alga” minimālā mēneša darba alga 2007.gadā ir jānosaka 47% no Finanšu ministrijas prognozētās strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu. Šajos noteikumos paredzēts septiņu gadu pārejas periodā valstī paaugstināt minimālo mēneša darba algu līdz 50% no strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu.

Tā kā 2005.gadā minimālā mēneša darba alga valstī netika paaugstināta un 2006.gadā tā tika paaugstināta mazākā apmērā, nekā bija noteikts noteikumos, tad Labklājības ministrija piedāvā paaugstināt minimālo mēneša darba algu no Ls 90 uz Ls 120, sākot ar 2007.gada 1.janvāri. Šo jautājumu Labklājības ministrija ir iestrādājusi informatīvajā ziņojumā “Par minimālās mēneša darba algas paaugstināšanu 2007.gadā” un ir iesniegusi to izskatīšanai un saskaņošanai Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomes sēdē.

Pēc jautājuma par minimālās mēneša darba algas paaugstināšanu 2007.gadā izskatīšanas un saskaņošanas ar sociālajiem partneriem Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomes sēdē, tas tiks iesniegts lēmuma pieņemšanai Ministru kabinetā.

Ar cieņu,

Rīgā 2006.gada 23.maijā labklājības ministre D.Staķe

Ministrs O.Spurdziņš

Uz jaut. nr.141 – dok. nr.5949A

Par optimālo mēnešalgas apjomu Latvijā

Finanšu ministrija izskatīja Saeimas deputātu 2006.gada 18.maija vēstuli Nr.8/8-2-i/149 par optimālo mēnešalgu Latvijā.

Darba samaksas lielumu tirgū nosaka pamatā piedāvājuma un pieprasījuma faktori. Tā kā Latvijai ir maza un atvērta tautsaimniecība, tad darba samaksas veidošanai būtiska ir arī mūsu vieta reģionālajā un globālajā ekonomikā.

Darba samaksas līmeni ietekmē arī citi faktori – minimālā darba alga, nodokļu politika, arodbiedrību loma u.c. Tomēr jāapzinās, ka darba samaksas lielumam un pieaugumam jābūt atbilstošiem esošajai ekonomiskajai situācijai. Ja darba samaksas lielums pārsniedz reālo darba ražīgumu, tad sekas ir izlaides sašaurināšanās valsts konkurētspējas krituma dēļ un sekojoši bezdarba pieaugums. Arī pretēja situācija, ja darba samaksa ir neadekvāti zema, samazina nodarbinātību, jo krītas cilvēku motivācija iesaistīties darba tirgū.

Ilgākā termiņā šie faktori, mainot piedāvājumu un pieprasījumu, nosaka līdzsvara cenu par darbu.

Vērtējot pašreizējo situāciju darba tirgū, ir redzama skaidra darba samaksas pieauguma tendence, ko nosaka gan pieprasījuma kāpums saistībā ar straujo ekonomisko attīstību un firmu konkurētspējas pieaugumu, gan ierobežotais darbaspēka piedāvājums, ko parāda krītošie bezdarba rādītāji un pieaugošs nodarbinātības līmenis. Līdztekus ir redzama arī pozitīva darba ražīguma pieauguma tendence, kas darba samaksas pieaugumu padara noturīgu.

Tuvākajos gados ir gaidāms, ka darba samaksas pieaugums turpināsies. To nosaka gan darba tirgus stāvoklis, gan augošais darba ražīgums, ko veicina lielais investīciju apjoms ekonomikā, t.sk. arī ES fondi.

Rīgā 2006.gada 24.maijā Finanšu ministrs O.Spurdziņš

Ministrs A.Štokenbergs

Uz jaut. nr. 141 – dok. nr.5949B

Par optimālo mēnešalgas apjomu Latvijā

Atbildot uz Jūsu jautājumu par šobrīd Latvijā nepieciešamo optimālo mēnešalgu, lai varētu normāli dzīvot, Ekonomikas ministrija informē, ka jautājums nav viennozīmīgs.

No makroekonomiskā viedokļa ekonomikā pastāvošās algas ir optimālas, jo tās ir līdzsvara algas, kas atbilst darba-
spēka piedāvājuma un pieprasījuma attiecībām. Jautājuma otra puse ir – vai šīs algas ir saskaņā ar strādājošo un viņu ģimenes locekļu vajadzībām. Iedzīvotāju
vajadzības arī nav viennozīmīgi vērtējamas – prasības “normāli dzīvot” dažādas iedzīvotāju kategorijas izprot ļoti atšķirīgi.

Algu lielumu tirgus ekonomikā lielā mērā nosaka produktivitātes līmenis tā sauk­tajās tirgojamās nozarēs (kuru preces un pakalpojumus var eksportēt/importēt, pārsvarā tās ir apstrādes rūpniecības nozares). Jo vairāk tiek eksportētas precas ar augstāku pievienoto vērtību, jo lielākas iespējas palielināt algas šajās nozarēs, kā arī pakalpojumu nozarēs. Tās ir vispārējās tirgus spēku likumsakarības, kuras nosaka algu līmeni.

Bez tam algas var ietekmēt arī administratīvi vai norunu rezultātā ar sociālajiem partneriem. Ja šīs algas pārsniedz līdzsvara līmeni un aug straujāk nekā produktivitāte, tad kā likums ekonomikā strauji palielinās cenas kā kompensējošs mehānisms un reālās algas tuvojas līdzsvara līmenim.

Līdz ar darba tirgus atvēršanu uz mūsu ekonomikas darbaspēka tirgu iedarbojas arī citu valstu darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma nosacījumi, kas mūsu gadījumā izpaužas kā darbaspēka piedāvājuma samazinājums un rezultātā veido papildu spiedienu uz darba algām neatkarīgi no produktivitātes izmaiņām. Notiek izlīdzināšanās process ES dalībvalstīs. Pie tam algu izlīdzināšanās process notiek un notiks straujāk nekā produktivitātes pieaugums. Mūsu produktivitāte pašlaik ir 43% no ES vidējā līmeņa, bet algas 20–30% no ES vidējā.

Tāpēc par pietuvinātu atbildi uz jautājumu par optimālām algām varētu uzskatīt arī Ekonomikas ministrijas veikto aptuveno novērtējumu, kādai jābūt darba samaksai, lai samazinātos motivācija doties strādāt uz ārvalstīm.

Aprēķini veikti attiecībā uz trīs izceļotāju grupām – mazkvalificētām, vidējas kvalifikācijas un augstas kvalifikācijas personām. Mazkvalificētas personas ir personas bez noteiktas vidējās vai augstākās profesionālās izglītības, bez kategorijas un darba iemaņām kādā no amatniecības vai prasmes jomām. Šajā kategorijā ir iekļauti bez speciālas izglītības un atbilstošām iemaņām nodarbinātie lauksaimniecībā, rūpniecībā kā palīgstrādnieki, būvniecībā un dažādās pakalpojumu nozarēs. Vidējas kvalifikācijas personas ir personas ar vidējo vai augstāko profesionālo izglītību, kā arī personas ar noteiktām iemaņām dažādās profesijās un amatniecībā. Tie var būt būvniecības speciālisti, amatnieki, apstrādes rūpniecības dažādu nozaru inženieri un speciālisti, medmāsas, profesionāli šoferi un vadītāji u.tml. Par augsti kvalificētiem speciālistiem tiek atzīti to ārvalstīs pieprasīto profesiju pārstāvji, kuriem ir augstākā profesionālā izglītība un liela pieredze dotajā profesijā. Pārsvarā tie ir augsti kvalificēti mediķi, IT profesiju pārstāvji, kā arī atzīti kādas radošās nozares speciālisti, piemēram, dizaineri.

Aprēķini rāda, ka, lai zustu motivācija doties strādāt uz ārvalstīm mazkvalificētām personām, to vidējai izpeļņai Latvijā jābūt vismaz 300 lati mēnesī (neto). Pašreiz tā caurmērā ir 100 lati, t.i., 3 reizes mazākā apjomā.

Vidējas kvalifikācijas personām algai Latvijā jābūt vismaz 600 lati mēnesī uz rokas. Pašlaik tā ir apmēram 170 lati, tātad 3,5 reizes mazāka nekā nepieciešams.

Augstas kvalifikācijas strādājošiem algai Latvijā jāsasniedz vismaz 1,3 tūkst. latu mēnesī, lai alga nebūtu izšķirošā motivācija doties peļņā uz ārvalstīm. Pašreizējā augsti kvalificētu strādājošo izpeļņa vidēji ir 4 reizes mazāka par vēlamo.

Lai sasniegtu augšminētos nosacījumus un saglabātu makroekonomisko līdzsvaru, valdībai vairāk jādomā par produktivitātes paaugstināšanas pasākumiem un atbalsta pasākumiem sociāli mazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem, nevis par pasākumiem vispārējā algu līmeņa voluntārai paaugstināšanai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka no sociālā viedokļa mūsu ekonomikā tiek regulēts tās zemākais līmenis (minimālā alga) un nav mehānismu, kas regulētu optimālo līmeni no strādājošo viedokļa. Mums ir vāji attīstītas arodbiedrības, nav izplatīta algu vienošanās prakse.

Ekonomikai strauji attīstoties, strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī pēdējos divos gados pieaugusi par 28 procentiem, bet reālā – par 12 procentiem. Sagaidāms, ka šādi darba samaksas pieauguma tempi turpināsies arī turpmākajos gados, līdz izlīdzināsies ar ES vidējo darba samaksas līmeni.

Rīgā 2006.gada 24.maijā Ekonomikas ministrs A.Štokenbergs