Ar kopīgām vēlmēm — parlamentārieši

Romualds Ražuks, Baltijas asamblejas prezidija priekšsēdētājs, Latvijas Republikas Saeimas deputāts, — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Vakar Latvijas Republikas Saeimas plenārsēdē deputāts Romualds Ražuks

— Ir beigusies Baltijas asamblejas (BA) 17. sesija. Kā šobrīd ir vairāk — gandarījuma par paveikto vai rūpju par darāmo?

— Noteikti gandarījuma. Jo mēs apkopojām to, kas ir padarīts, un spriedām par veicamo. Daudzi mūsu valstīs pieraduši, ka Baltijas vienotība dažādās tās izpausmēs — politikā, tautsaimniecībā, arī cilvēku saskarsmē — pastāv gluži kā gaiss un ūdens un ir pati par sevi saprotama lieta. Ļaudīm pat neienāk prātā, ka mūsu valstu attiecības regulē daudzi trīspusējie līgumi.

Pats par sevi saprotams, ka jebkura profesionālā asociācija — vai tie būtu ārsti, medicīnas māsas vai kāda cita aroda pārstāvji — vispirms uztur sakarus ar saviem kolēģiem Igaunijā un Lietuvā. Un Latvijas sasniegumus jebkurā nozarē vispirms vērtē salīdzinājumā ar kaimiņu iespēto. Tāpat tas ir arī Lietuvā un Igaunijā. Mans uzskats: reizēm izskanējušie spriedelējumi, ka Baltijas valstu sadarbībai nav jēgas un nākotnes, ir pilnīgi nepamatoti un nevietā.

Baltijas vienotības ideja ir radusies pirms daudziem gadu desmitiem, varbūt pat gadsimtiem. Atcerēsimies kaut vai Lietuvas karaļa Ķēstuta centienus veidot baltu valsti — radīt kopību, kas toreiz spētu pretoties vācu ordeņa agresijai. Vienības ideja ir tik liela un pašsaprotama, ka bieži vien daudziem grūti apjēgt, kāpēc tās vārdā netiek atrisinātas un noregulētas vienkāršas un ikdienišķas problēmas — ekonomiskā sadarbība, abpusēji izdevīga tirdzniecība, pārrobežu sadarbība un daudz kas cits. Pats par sevi saprotams, ka visiem kopā ir daudz vieglāk tuvināt mūsu kopīgos mērķus — iestāju Eiropas Savienībā un NATO, kas taču ir visu triju Baltijas valstu prioritātes.

Pretruna starp ideju un reālo dzīvi, kur viss risinās daudz, daudz reižu lēnāk, manuprāt, ir laba augsne skepsei. Bet objektīva pamata tai nav. To pierāda arī Baltijas asamblejas kārtējā sesija, kas nupat beidzās Viļņā, pierādot, ka mēs spējam vienoties pat par ļoti sāpīgiem un aktuāliem jautājumiem.

— Viļņā jūs vienprātīgi ievēlēja par BA prezidija priekšsēdētāju. Līdz ar citiem pienākumiem Rīgā vēlreiz nāksies atgriezties pie "Aicinājuma Krievijas Federācijai" teksta saskaņošanas. Kādi tur varētu būt risinājumi?

— Manuprāt, šo dokumentu mēs tikpat labi varējām pieņemt jau Viļņā, bet pietrūka laika. Nedomāju, ka Latvijas delegācija varētu atbalstīt rezolūciju, kas saista visas trīs Baltijas valstis, to valdības un Baltijas Ministru padomi. Bet paziņojums, kas atgādinātu, ka visas trīs Baltijas valstis bija okupētas, ka ir nodarīti zaudējumi — tas, es domāju, būtu lietderīgs. Ne tikai par to, ka mūsu valstīm nav atdotas vēstniecību ēkas Parīzē un Romā, bet runājot par visu. Un tas noteikti būtu jādara.

Protams, es ļoti labi apzinos un atceros, ka Latvijas Saeima noraidīja likumprojekta, ko bija izstrādājusi "Tēvzemei un Brīvībai /LNNK" frakcija, nodošanu komisijām. Bet tās ir divas dažādas lietas. Atcerēsimies, ka Lietuvas Seims pieņēma likumu par kompensācijām no Krievijas, uzdodot valdībai izveidot komisiju un strādāt pie tā īstenošanas.

Uzskatu — tas bija pārsteidzīgi un nepārdomāti. Tagad Lietuvas Seima jaunais sastāvs un jaunā valdība prāto, kā izkļūt no šī stāvokļa. Jo iegūt kompensācijas un dabūt visu to, kas ir aprēķināts, pašreiz ir nereāli. Mani ne tik daudz iespaidoja Lietuvas Seima pieņemtais likums, cik Krievijas Ārlietu ministrijas reakcija uz to, vēlreiz uzsverot, ka Baltijas valstis nebija okupētas un viss nebija tā, kā mēs to izvirzām. Mūsu delegācija nebija šī paziņojuma ierosinātāja, iniciators bija Lietuvas Seima iepriekšējais sastāvs, vēlāk Igaunijas puse izstrādāja redakciju. Manuprāt, mēs varētu pieņemt šādu aicinājumu. Protams, ar vienu noteikumu: tekstam jābūt ārkārtīgi izsvērtam, objektīvam. Ja mēs Baltijas asamblejā lēmumu pieņemam pēc konsensa principa — visas trīs delegācijas, tad te jāvienojas dubulti, arī starp katras delegācijas locekļiem, kur ietilpst dažādi politiskie spēki. Var jau būt, ka ir robeža, ko neizdosies pārvarēt, bet nekas, pastrādāsim.

Viļņā šo tekstu mums neizdevās līdz galam noslīpēt, tomēr domāju, ka tas ir iespējams. Dzīvosim — redzēsim. Varbūt tiešām Krievijas attieksme mainīsies, nāks kādi pozitīvi signāli. Uz to cer Lietuvas parlamenta deputāti savā jaunajā sastāvā, kas grib kaut ko vērst par labu savas valsts attiecībās ar Krieviju. Ar aicinājuma pieņemšanu mums nav jāsteidzas. Arī politiskā situācija nav tāda, kas mūs mudinātu pasteigties, — dokuments var tikt rūpīgāk sagatavots un pieņemts vēlāk.

— Baltijas asamblejas 17. sesijā pieņemtais dokuments par dzelzceļa transporta attīstību iesaka Baltijas Ministru padomei pieņemt politisku lēmumu par tiešās pasažieru satiksmes atjaunošanu no Tallinas līdz Varšavai. Vai, apspriežot šo dokumentu, tika runāts arī par dzelzceļa būvi visā maršruta garumā ar Eiropas standartiem atbilstošu sliežu platumu? Kā zināms, Lietuvā jau līdz Kauņai šāds dzelzceļš ir.

— Nē, tādas detaļas netika apspriestas. Šajā laukā diezin vai Baltijas asambleja varētu iedziļināties. Domāju, ka šobrīd ir jāizmanto tie dzelzceļa standarti, kas ir katras valsts rīcībā un tiek likti lietā. Mēs šeit domājām par politisku lēmumu, nevis par sliežu platumu. Protams, dzelzceļa pasažieru pārvadājumu atjaunošana šajā maršrutā droši vien ir saistīta ar noteiktām dotācijām, kuras būtu jāparedz katrai valstij. Bet projekts ir ļoti svarīgs. Turklāt tas būtu labs signāls, ka vēl viens transporta koridors ir sakārtots. Un tūristi var ceļot uz Viduseiropu un tālāk arī pa dzelzceļu.

— Nav šaubu, ka daudzu BA 17. sesijas dalībnieku sirdīs īpašu siltumu viesa Baltijas asamblejas balvu svinīgā pasniegšanas ceremonija Sv. Kazimira baznīcā Viļņā. Gadu gaitā šīs balvas saņēmuši triju valstu ievērojami rakstnieki, zinātnieki, mākslinieki. Vai nav domāts atbalstīt godalgoto darbu tulkošanu un izdošanu visās Baltijas valstīs? Piemēram, latviešiem un igauņiem varētu būt interesanta Sigita Gedas dzeja, savukārt lietuvieši un igauņi droši vien labprāt iepazītu Janīnas Kursītes pētījumus mitoloģijā vai lasītu Jāņa Rokpeļņa "Liriku".

— Es tiešām būtu par to, lai šie darbi tiktu tulkoti un izdoti visu triju Baltijas tautu valodās. Jo godalgoto autoru veikums ir izgājis ekspertīzi, tos žūrijā ir vērtējuši visu triju Baltijas valstu mākslinieki. Bet par Baltijas asamblejas līdzekļiem tas diezin vai būs iespējams. Līdz šim mēs spējām nodrošināt balvu pasniegšanu, turklāt autori saņem arī naudas balvas, nodrošinām arī žūrijas darbu un apmaksu, kas saistīta ar darbu izvērtēšanu. Mēs spējam segt arī pasniegšanas ceremonijas, laureātu atbraukšanas un dzīvošanas izdevumus. Vēl ko vairāk neatļauj BA budžeta iespējas.

Jāšaubās, vai arī gluži profesionāli spējam veikt šādu uzdevumu — tādam nolūkam mums nav spēku. Katrai asamblejas delegācijai ir savs nacionālais sekretārs, kas nemitīgi veic šo darbu, Baltijas asamblejas sekretariātā ir BA kopīgais sekretārs un grāmatvedis. Un tas arī viss.

Protams, tas nebūt nenozīmē, ka nekas nav jādara. Esam plānojuši, ka savas prezidēšanas laikā es noteikti tikšos ar Latvijas un Igaunijas kultūrkapitāla fondu vadību, lai apspriestos, ko varētu darīt un kādā veidā varbūt visiem kopīgi savākt līdzekļus, lai varētu izdot šīs grāmatas. Tomēr pat tad, ja apstākļi būs daudz labāki, ar Baltijas asamblejas spēkiem vien diezin vai mēs to kādreiz iespēsim.

— Kas ir pats būtiskākais, ko iecerēts paveikt laikā, kamēr jūs esat Baltijas asamblejas prezidija priekšsēdētājs?

— BA ir ārkārtīgi īss prezidēšanas laiks — seši mēneši. Iepriekšējā reizē, pirms gada, kad atrados šajā postenī, tā bija gan liela uzdrīkstēšanās, gan vilšanās, kad, nostrādājis sešus mēnešus, sapratu, ka tik īsā laikā īstenot visu iecerēto laikam neizdosies. Tātad pasākumiem, kas tagad ir mūsu darba kārtībā, mēs būtībā sākām gatavoties jau pirms gada.

Te ir jārunā par prioritātēm.

Jau pusgadu Latvija prezidē Baltijas Ministru padomē, tur situācija ir labāka — prezidēšana rit gada garumā. Un atlikušo pusgadu mēs būsim prezidējošā valsts gan Baltijas asamblejā, gan Baltijas Ministru padomē. Tas mums ļauj darīt to, par ko runājam visu laiku: tuvināt BA un Baltijas Ministru padomes darba plānošanu un sadarbību. Tas nozīmē, ka mēs straujāk un bez kavēšanās varam iedzīvināt daudzas ieceres. Galvenās no tām es jau minēju savā runā Viļņā.

Vispirms — mūsu integrācija Eiropas Savienības struktūrās un NATO. Viļņas sesijā spriedām, kādam jābūt mūsu ceļam uz NATO, vai Baltijas valstīm vēlams visām vienlaikus iestāties NATO vai arī tas var notikt dažādā laikā. Tā bija viedokļu saskaņošana. Bieži vien tas ir diezgan nepatīkams un emocionāli grūts darbs, kad tiek izsvērti dažādi viedokļi. Jo Baltijas vienotība ir un pastāv. Bet jāņem vērā arī nacionālās intereses. Un katrs, vislabāko nodomu vadīts, cenšas tās īstenot. Reizēm viedokli ietekmē kādi iekšpolitiski faktori. Domu apmaiņa par NATO tam ir ļoti spilgts piemērs. Bet mūsu prioritāte būs šo viedokļu saskaņošana.

Baltijas Ministru padomes sekretariāts pēc mūsu lūguma ir sagatavojis asamblejā pieņemto lēmumu izvērtēšanu un analīzi. Viss, ko BA desmit gados dažādās jomās lēmusi, ir strukturēts pēc tēmām: aizsardzība, NATO, sociālie jautājumi utt. Ir arī izsekots, kā tiek īstenoti lēmumi, pildīti trīspusējie līgumi. Šis darbs gandrīz jau ir pabeigts, pētījums izdalīts BA deputātiem. Pēc pusgada Rīgā mēs visas šīs problēmas apspriedīsim BA deputātu līmenī.

Neapšaubāma prioritāte, ar ko nodarbojas arī Baltijas Ministru padome, ir ekonomisko attiecību nostiprināšana un turpmākā vienotas ekonomiskās telpas attīstība. Jāiedzīvina ļoti svarīgais līgums par vienotu tranzīta procedūru, lai, šķērsojot vienas Baltijas valsts robežu, ar vienu dokumentu varētu šķērsot arī pārējo Baltijas valstu robežas.

Vēl viena prioritāte — iedzīvotāju savstarpējo kontaktu veicināšana, tūrisma attīstība. Arī vienotas augstākās izglītības telpas veidošana — par to paredzēts parakstīt trīspusēju līgumu. Vēlāk iecerēta pakāpeniska pievienošanās arī Ziemeļvalstu kopīgās izglītības telpai, lai speciālisti ar mūsu augstskolu diplomiem varētu strādāt visā šajā reģionā.

Neapšaubāmi, ārkārtīgi būtiska ir robežu šķērsošanas atvieglošana. Mums visur jāievieš kārtība, kāda tagad ir Grenctālē un trijos robežšķērsošanas punktos uz Latvijas un Igaunijas robežas, lai cilvēki un transports iespējami maz aizkavētos uz robežas.

Prioritāte ir un paliek attiecības ar Ziemeļu padomi. Un ne tikai tāpēc, ka mums ir seni un cieši kontakti, bet arī tālab, ka pēdējā sesijā novembrī Reikjavīkā tika pieņemta jauna Ziemeļvalstu programma par sadarbību ar tām tuvajiem reģioniem, vispirms ar Baltijas valstīm. Ziemeļvalstu konservatīvo grupa šajā sesijā pat bija ierosinājusi rezolūciju par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uzņemšanu Ziemeļu padomē, tiesa, šis priekšlikums neguva vairākuma atbalstu. Tātad tas paliek nākotnes uzdevums. Tomēr pirmoreiz publiski tika pateikts, ka šis tautsaimnieciski ļoti attīstītais labklājības reģions, kur dzīvo 25 miljoni cilvēku, vēlas mūs redzēt savā vidū kā sadarbības partnerus un tuvākos kaimiņus. Mums tagad jādomā, kā šajā programmā iekļauties.

Jāturpina pārrobežu sadarbības projekti — mēs sadarbojamies ar Beniluksa valstu starpparlamentu konsultatīvās padomes deputātiem un ekspertiem. Un nākamgad 9. februārī Valkā mums notiks konference. Apspriede būs tieši pietuvināta ar robežu sadalītas pilsētas reālajai situācijai un cilvēku dzīvei tajā. Tur varēsim izvērtēt, kādas ir likumdošanas iespējas, kādi grozījumi nepieciešami, lai normalizētu stāvokli. Un noskaidrosim, vai sarežģījumos, kas apgrūtina Valkas un Valgas iedzīvotāju ikdienu, vispār ir vainojama likumdošana.

— Protams, jebkuru politiku veido cilvēki. Un cilvēki arī patur savā prātā to, kas jau visai drīz kļūst par vēsturi. Lietuvas Seima sēžu zālē BA sesijas dalībniekiem bija ļoti interesanti uzklausīt Beniluksa valstu starpparlamentu konsultatīvās padomes bijušā prezidenta Žana Boka stāstījumu, kā Beļģijā 1990. gadā sagaidīja Baltijas valstu parlamentu vadītājus. Vai Baltijas asamblejas prezidijs ir domājis līdztekus politiskās pieredzes pārņemšanai apkopot arī politiķu atmiņas?

— Noteikti. BA sekretariāts Rīgā ir sācis šo darbu, aicinot bijušos Baltijas asamblejas vadītājus — Māri Budovski, Gunāru Meierovicu un citus, kas tiešām ir likuši pamatus Baltijas un baltiešu sadarbībai, dalīties pieredzētajā. Kā mums veiksies, es nezinu. Bet uzklausīsim aculieciniekus, apkoposim atmiņas, iepazīstināsim ar arhīva materiāliem.

Paveikts ir daudz, arī Baltijas asambleja gadu gaitā ir attīstījusies. Domāju, ka par sākuma punktu varētu derēt 1989. gads, kad Tallinā sanāca triju tautas kustību domes, izveidojot pirmo tautas kustību asambleju. Vēlāk, jau pēc tautas kustību uzvaras augstāko padomju vēlēšanās, tika izveidota Baltijas padome, bet 1991. gada 8. novembrī radās Baltijas asambleja tās tagadējā veidolā un ar tagadējiem pamatprincipiem.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors