Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 14.decembrī

Intervija Latvijas Televīzijas 14. decembra raidījumā "4. studija" pulksten 19. Vada Andris Jakubāns

— Labvakar jūsmājās. Pasaulē notiek visādas lietas: Amerika ir ieguvusi prezidentu, man liekas, tā jau ir nogurusi no balsu skaitīšanas. Krievija jūk prātā ar Ļeņinu, nezina, kā to pareizi iznest no Mauzoleja. Mūsu valstī vislielākā pēdējo dienu aktualitāte ir prostitūtas. Ministrs Krūmiņš ir nosūtījis rakstu visām pašvaldībām, lai tās norāda vietu, kur prostitūtām pulcēties. Es esmu lasījis intervijas, piemēram, Strenču pagastā, kur vadītāji saka, ka viņiem visas sievietes ir godīgas.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka ļoti labi, ja tas tā ir. Mums tiešām ir viens tāds valdības lēmums. Tas vēl tika pieņemts Guntara Krasta valdības pēdējās dienās. Tas tiešām ir ļoti nekonkrēts, tāpēc to izpildīt ir ļoti grūti. Iespējams, ar to ir saistītas šīs aktivitātes. Valsts kancelejā pastāv dokumentu izpildes un uzskaites kārtība, kur katram ir jāatskaitās, vai valdības pieņemtie lēmumi ir izpildīti. Bet vispār kopumā šis lēmums būs jāpārskata.

— Es zinu, ka kādreiz pēckara gados bija tāds Rokpelnis, Kultūras pārvaldes priekšnieks. Viņš darīja tā: ja atnāca no Maskavas kāds stulbs lēmums, viņš vienkārši to iestūma atvilktnē, aizmirsa to, iedzēra un teica: Dievs viņa pīšļiem. Mūsu ierēdņi laikam tā nevar teikt.

A.Bērziņš: — Kad es vēl biju Rīgas domē, es ar šo lēmumu izdarīju tieši to pašu, bet liktenis man ir lēmis ar to nodarboties vēl no otras puses.

— Es lasīju avīzē, ka jūs esat izglītības ministram… Mūsu valstī vispār ir situācija, kad var likumīgi nozagt trīs miljonus, un neviens nevar neko atrast, bet normāli juridiski pareizi atlaist no darba nemāk.

A.Bērziņš: — Godīgi jāsaka, ka tur ir zināmas problēmas. Kā mani vakar informēja Greiškalna kungs, tad ir notikusi tiesa, kurā ir pieņemts miera izlīgums. Tiesa ir tiesīga šādu miera izlīgumu noslēgt. Lielākajā daļā gadījumu, tādi Latvijas praksē ir apmēram 95 procenti, no darba atlaistie parasti ar tiesas spriedumu tiek atjaunoti darbā. Atlaišana ir notikusi nepareizi kādu sīkumu dēļ, kādas garumzīmes vai komata dēļ.

— Vienkārši nenoformulē pareizi dokumentus.

A.Bērziņš: — Greiškalna kungs man teica, ka viņš sodīs atbildīgos darbiniekus. Pēc kādas nedēļas situācija jau būs skaidrāka.

— Pēdējā laikā aktuāla ir kļuvusi slepeno biedrību lieta, kas uzpeldēja LNT raidījumā "Nedēļa". Šajā sakarībā man jums ir ļoti viltīgs jautājums: vai jūs zināt vēl kādu citu slepeno brālību, bez tām, kurās jūs pats jau esat?

A.Bērziņš: — Tas jautājums ir apmēram tāds pats, kā: vai jūs vēl joprojām sitat savu sievu? Ja tu atbildēsi jā, tu būsi vainīgs, ja tu atbildēsi nē — arī būsi vainīgs.

— Principā arī jūsu uzvārds tika minēts sakarā ar slepenajām brālībām.

A.Bērziņš: — Absolūtas muļķības.

— Es aptaujāju kādus piecus cilvēkus, un trīs no viņiem teica, ka viņiem ir piedāvāts kļūt par šādas biedrības biedriem. Viņi visi uzrunā viens otru par brāļiem utt. Vai SAB un Drošības policija ir informēta par šādām lietām, kas eksistē jau vairākus gadus?

A.Bērziņš: — Jā, viņi ir informēti.

— Vai jums ir zināmi tie cilvēki, kas ar to nodarbojas?

A.Bērziņš: — Nē, es jums labāk pastāstīšu kādu citu gadījumu. Mani pirms 26 gadiem arī uzaicināja piedalīties šādā brālībā, kuru vēl līdz šim brīdim sauc par Ogres rajona skolotāju kori.

— Nu, bet tad principā jums šīs lietas ir zināmas?

A.Bērziņš: — Lielākā vai mazākā mērā.

— Žurnālā "Kapitāls" ir ļoti interesantas intervijas ar mūsu valsts bagātākajiem cilvēkiem. Tajās gan Andris Šķēle, gan Aivars Lembergs izsaka savus pārmetumus jums par to, ka jūs kādreiz esat gribējis viņus abus samierināt. Es domāju, kāpēc viņi izsaka šādus pārmetumus?

A.Bērziņš: — Es konstatēju, ka tas ir pilnīgi bezcerīgs pasākums, un es neesmu tas cilvēks, kuram izdosies viņus samierināt. Bet šāda doma man bija, jo valsts attīstībai ir tiklab vajadzīgs viens, kā otrs. Nav labi, ja divi uzņēmēji savstarpēji apkaro viens otru, jo līdz ar to mēs nevis ejam uz priekšu, bet mīņājamies uz vietas.

— Atzīšos, kad es biju avīzes galvenais redaktors, arī man to gribējās izdarīt, un es reiz Aivaram Lembergam jautāju, kā viņš domā, vai šis strīds nāk Latvijai par labu? Viņš domāja kādas minūtes trīs četras un tad teica — nenāk. Kāpēc šie divi cilvēki nesaprotas, viņiem taču nekrustojas ne biznesa intereses, ne sieviešu intereses?

A.Bērziņš: — Es nezinu, es jums nevaru uz to atbildēt. Man pēc kopā ar viņiem pavadītās stundas un 45 minūtēm tā arī nekāda skaidrība neradās.

— Principā tā ir tāda tūkstošgades lieta, jo naids latviešiem starp cilšu vadoņiem vienmēr ir pastāvējis.

A.Bērziņš: — Latvietis latvietim mīļākais ēdiens.

— Jūs esat kļuvis par partijas "Latvijas ceļš" līderi. Sakiet, vai tas arī bija kādas slepenas biedrības lēmums, jo par to prese rakstīja jau vismaz mēnesi iepriekš?

A.Bērziņš: — Bija slēgts kongresa balsojums, bet atklāts partijas lēmums.

— Kas nu tagad varētu mainīsies "Latvijas ceļā"?

A.Bērziņš: — "Latvijas ceļš" ir tik nopietna un tik stabila organizācija, ka tajā līdz ar to, ka nomainās vadītājs, nekas būtiski neizmainās. Es varbūt mēģināšu padarīt partijas darbu drusku organizētāku.

— Vai jums nelikās dīvaini, ka tieši jūsu partijas biedrs Edvīns Inkēns savā raidījumā nāca klajā ar šīm slepenās biedrības un citām lietām?

A.Bērziņš: — Vajadzētu nodalīt to, ko dara Inkēna producētā raidījuma žurnālisti un to, ko Inkēns dara kā politiķis. Viņš šajā laikā bija man līdzi Nicas sanāksmē, un mēs par šādām lietām vispār neesam runājuši.

— Ādamsona kungs teica, ka "Latvijas ceļš" kļūst par Šķēles partijas kabatu.

A.Bērziņš: — Ādamsona kungs mums ir viszinošākais… Man viņš ir jāsarūgtina, baumas par to, ka "Latvijas ceļš" kļūs par Šķēles partiju, nepiepildīsies.

— Es vēl esmu dzirdējis tādus komentārus, ka ievēlētā partijas valde ir pilnīgi savādāka nekā jūs.

A.Bērziņš: — Kāda ziņā? Valde ir ievēlēta ļoti laba. Tajā 75 procenti cilvēku jau ir darbojušies pirms kongresa. Tas nozīmē, ka kopumā partijas biedri partijas valdei uzticas. Rīt mums ir pirmā jaunās valdes sēde, es tur nesaskatu nekādas problēmas. Tiem, kam tas varbūt ir izdevīgi, ka "Latvijas ceļš" sašķeltos mazos gabaliņos, es gribu teikt: nu neizdosies jums to panākt.

— Panteļējevs savā runā partijas kongresā nāca klajā ar Baigo gadu, kas nāks gan no Maskavas, gan no Briseles, kā jūs skatāties uz šīm problēmām?

A.Bērziņš: — Acīmredzot Panteļējeva kungs runāja tādās alegorijās, kuras mēs vienkārši nespējam saprast. Kas attiecas uz Baigo gadu, es tādu absolūti nesaskatu. Ja mēs runājam par Eiropas Savienību, tad tā ir pierādījusi, ka ir valstu grupa jeb apvienība, kurā katra valsts spēj saglabāt savu nacionālo identitāti, savu valodu, un tas tiek darīts ar likumu palīdzību. Man bija tikšanās ar Žanu Klodu Junkelu, Luksemburgas premjeru, kurš pavisam nesen bija vizītē Rīgā. Ja mēs ņemam pēc iedzīvotāju skaita, tad viņa valsts ir astoņas reizes mazāka par Latviju. Es viņam jautāju, kā Luksemburga jūtas Eiropas Savienībā. Viņš man atbildēja: jo ilgāk mēs esam Eiropas Savienībā, jo neatkarīgāki un brīvāki mēs jūtamies. Tas attiecas gan uz ekonomiku, gan uz Luksemburgas valodu, kas ir ļoti specifiska, kaut kas pa vidu starp vācu un franču.

— Ļoti daudzi neredz atšķirību starp Padomju savienību un Eiropas Savienību.

A.Bērziņš: — Atšķirība ir ārkārtīgi būtiska. Tie ir pavisam citi principi. ES jau nav strukturalizēta, centralizēta valsts. Vienkārši ir daļa funkciju, kuras valsts ir nodevusi kopējai risināšanai. Pirmkārt, tās ir Eiropas aizsardzības funkcijas, tātad kopēja drošības sistēma. Otra funkcija, ko mēģina ieviest, būtu kopēja nauda. Pagaidām tas ne sevišķi labi izdodas, bet cerēsim, ka ar laiku viss nokārtosies. Trešā kopīgā lieta ir atskaitījumi no katras valsts budžeta, kurus izmanto mazāk attīstīto valstu ekonomikas uzlabošanai, lai tās straujāk sasniegtu vidējo līmeni. Visas pārējās tiesības un pienākumi ir savi katrai valstij, ar savu iekšējo kārtību un savu iekšējo likumdošanu. Tā kā tā ir pilnīgi atšķirīga situācija no tās, kas bija Padomju savienībā, kad bija jābrauc uz Maskavu saskaņot tortes recepti.

— Nu tagad jau arī brauc daudz ko saskaņot.

A.Bērziņš: — Bet ne jau tortes recepti. Ja mēs runājam par likumdošanas saskaņošanu, tad tā ir cita lieta. Nevar būt tā, ka vienā valstī mēra gramos, bet otrā — kilogramos.

— Ļoti daudzi domā tā, ka tikko mēs iestāsimies Eiropas Savienībā, pensijas būs četrreiz lielākas.

A.Bērziņš: — Pats no sevis nekas jau nenotiks. Protams, ekonomiskās izaugsmes tempi mums būs nesalīdzināmi lielāki. Mēs varēsim aizpildīt tos robus, kas mums ir šodien, teiksim, attīstīt straujāk labu ceļu tīklu, sakārtot visas infrastruktūras lietas. Dzīve kļūs drošāka, līdz ar to šeit ienāks daudz nopietnāki investori. Es domāju, ka strauji augs algas un ja strauji augs algas, tad augs arī pensijas.

— Kā jūs domājat, vai 70 gadīgs pensionārs var cerēt uz savas dzīves apstākļu uzlabošanu?

A.Bērziņš: — Ja mēs ieejam Eiropas Savienībā un valsts attīstības tempi mums saglabājas 8 līdz 10 procentu robežās, tad pēc sešiem gadiem ir saskatāms būtisks uzlabojums.

— Krievija saka, ka pie viņiem būs labāk jau pēc desmit gadiem.

A.Bērziņš: — Arī mums tad būs labāk. Tas ir atkarīgs no tā, ar ko mēs sevi salīdzinām. Ja mēs salīdzinām ar 1990. gadu tad ir viena situācija, ja mēs salīdzinām ar ES ekonomikas vidējo rādītāju, tad ir cita situācija.

— Mēs to laikam varēsim sasniegt pēc kādiem 30 gadiem.

A.Bērziņš: — Ekonomisti ir aprēķinājuši, ja mēs to darītu paši ar saviem spēkiem, pie pašreizējās attīstības tempiem, tie būtu 34 gadi. Bet Eiropas Savienība jau tieši tāpēc šīs valstis uzņem, sakot, ka nav mums laika tik ilgi gaidīt. Visiem ir jāstrādā pēc apmēram vienādas un līdzīgas likumdošanas, un tāpēc jau ir šie palīdzības fondi, kurus sauc par strukturālajiem.

— Kad es šovasar braucu mājās ar mašīnu no Francijas uz Latviju cauri Vācijai un Šveicei, manī radās mazvērtības kompleksi, jo mums ir baiga atpalicība gan ceļu tīklā, gan zinātnē un tā tālāk. Vai mēs Eiropas Savienībā nebūsim tādi otrās šķiras cilvēki?

A.Bērziņš: — Ir jāpasaka skaidri un gaiši, ka tie 50 gadi, kad mēs esam bijuši pavisam citā sistēmā, ir mūsu attīstību aizkavējuši. Protams, ka mums būs ļoti daudz jāstrādā. Ja kāds domā, ka, ieejot ES, mums būs debesu manna un viss par velti… Nu, nebūs tā. Jāstrādā būs ļoti daudz, bet būs skaidra perspektīva. Latvijā vēl nav bijusi tāda reize, kad viena paaudze savu sakrāto, nopelnīto varētu mierīgi nodot nākamajai paaudzei. Te es domāju arī kultūras vērtības. Vienmēr ir bijis kāds, kas ir atnācis un teicis: es esmu stiprāks, tas ir mans, un visu atņēmis. Valstī pirmām kārtām ir nepieciešama drošība, lai būtu šī te pārmantojamība, kad katrs sevis sakrāto var atdot nākamajai paaudzei. Jo turība un pārticība rodas ne jau vienas paaudzes laikā. Ja mēs šodien gribam kaut ko izdarīt savu bērnu labā, tad mums ir jāiet uz Eiropas Savienību.

— Mazdēls nodzer visu vecātēva sakrāto…

A.Bērziņš: — Dažreiz gadās arī tā, īpaši romānos.

— Vakar tika prezentēta koncepcija "Latvijas nākotnes vīzija". Tur ir ļoti interesants pesimistiskais variants, kas notiek tad, ja mēs paliekam Krievijas pelēkajā zonā.

A.Bērziņš: — Tā ir atkal cita izšķiršanās. Ejot uz Eiropas Savienību, katram balsstiesīgam cilvēkam referendumā būs jāsaka jā vai nē Eiropas Savienībai. Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvija pilnīgi neatkarīga, ievērojot pilnīgu neitralitāti, konkrētajā ģeogrāfiskajā vietā pastāvēt nevar. Mēs esam pārāk mazi, ar pārāk maziem resursiem, un līdzšinējie 800 gadi to ir pierādījuši. Vienubrīd atnāk no vienas jūras krasta, tad no citas vietas, un tā mēs visu laiku esam malti šajās dzirnavās.

— Es vēl gribētu piemetināt, ka mūsu sabiedrībā ir pārāk lielas pretrunas, lai mēs tās paši varētu atrisināt.

A.Bērziņš: — Jā, mēs daudz laika pavadām, apkarojot cits citu, tā vietā, lai kopā sēdētu pie galda un domātu, ko darīt ar šo valsti.

— Sakiet, vai jūs esat iepazinies arī ar pozitīvo redzējumu šai Latvijas vīzijai?

A.Bērziņš: — Jā. Es gribu teikt, ka šīs vīzijas ļoti precīzi uzliek galvenos akcentus, kas mūsu valstij ir jāsasniedz. Mūsu valstij ir nepieciešama drošība un izglītība. Laba izglītība. Augstā līmenī, lai ar šīs izglītības palīdzību cilvēki kļūtu konkurētspējīgi un varētu reāli sevi apliecināt Eiropas Savienībā.

— Bet šīs vispārīgās frāzes man atgādināja kaut kādus partijas 20. kongresa dokumentus.

A.Bērziņš: — Nav tiesa. Lai šo grāmatiņu izlasītu, kā minimums ir vajadzīgas kādas sešas stundas. Varbūt kādam ir jālasa vēl otrreiz, jo tā ir ļoti ietilpīga. Man liekas, ka šīs grāmatiņas labums ir tas, ka tā nav koncentrējusies ne uz vienu konkrētu nozari, tā nerunā ne par koku, ne par graudu audzēšanu. Tā runā par globālu perspektīvu, kā izskatīsies Latvija, kādas ir tendences pašlaik pasaulē un kuru jomu ieņems Latvija.

— Tāda makroekonomiska vīzija.

A.Bērziņš: — Jā.

— Bet vai normāls zemnieks varēs droši teikt: nākamajā rudenī no manis ražu nopirks par tik un tik utt.

A.Bērziņš: — Protams, jebkuram zemniekam, kas strādā lopkopībā, jau šodien ir ļoti plašas iespējas savu produkciju eksportēt uz Eiropu. Šogad mēs pat neesam izpildījuši visas iespējamās eksporta kvotas. Tieši tāpat būs arī ar graudu audzētājiem un visu pārējo. Mums būs jāpārņem Eiropas kārtība lauksaimniecības jomā, kas gan nav ideāla, tā visu laiku attīstās. Bet katrā gadījumā tā ir labāka, nekā šodien mēs to spējam nodrošināt.

— Varbūt vairāk vajadzētu runāt par šo vīziju?

A.Bērziņš: — Es arī piedalījos šai prezentācijā, jo Latvijai ir ļoti svarīgi, lai būtu šis ilgtermiņa skatījums. Bet autori paši teica, ka šī vīzija tāpēc tiek publicēta, lai par to sāktu runāt un diskutēt, kaut vai kritizēt.

— Mums šodien zvanīja cilvēki uz automātisko atbildētāju, un kāds vīrs jautāja: kāpēc valsts tik daudz palīdz katoļu baznīcai?

A.Bērziņš: — Valsts ir atjaunojusi konkordātu, kas ir līgums starp valsti un baznīcu. Lai nekādā veidā netiktu aizskartas citu tradicionālo reliģisko konfesiju tiesības, tad mēs iesniedzām arī grozījumus Reliģiskās darbības likumā. Un šādus pašus līgumus valsts varēs slēgt arī ar visām citām tradicionālajām konfesijām.

— Līdakas kundze no Bauskas aicina Ministru kabinetu pieņemt likumu, kas aizliedz darba devējam krāpt darba ņēmējus.

A.Bērziņš: — Tādi likumi ir, tam visam ir jābūt arī darba līgumā. Ja uzņēmējs bankrotē, tas nenozīmē, ka visa viņa manta ir pazudusi, tad nāk tiesu izpildītājs jeb likvidators, un, realizējot šo īpašumu, tiek atmaksāti parādi. Pēc likuma pirmie tiek nomaksāti nodokļi un otrie — tie, kas ir konkrētam cilvēkam.

— Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri nav redzējuši sociālo nodokli. Cilvēki pirms pensijas, par kuriem nav samaksāts sociālais nodoklis, dzīvo pilnīgā izmisumā. Viņiem nav pie kā sūdzēties.

A.Bērziņš: — Es arī pašreiz ļoti uzmanīgi sekoju, vai par mani tiek maksāts sociālais nodoklis. Katram cilvēkam ir regulāri jāinteresējas, vai par viņu tiek maksāts sociālais nodoklis. Šajā konkrētajā situācijā, es gribētu teikt, ka tiesvedības ceļš ir vienīgais pareizais.

— Jūs tiešām ejat uz Valsts kanceleju pārbaudīt, vai par jums tiek maksāts sociālais nodoklis?

A.Bērziņš: — Jā, es to daru. Es katru gadu ļoti uzmanīgi izstudēju to lapiņu, ko man atsūta Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra.

— Kāds nikns vīrs teica, ka valdība esot spriedusi par bezalgas atvaļinājumu, vai tā varētu būt?

A.Bērziņš: — Nekas tamlīdzīgs nav bijis.

— Vēl kāds nikns vīrs teica: pēc kara dzīvoju badā, ēdu koku mizas, tagad kā pensionāram man jādara tas pats. Viņš jautā, vai jums nav bail, ka jūs kādreiz par to tiesās?

A.Bērziņš: — Man nav bail, jo es neesmu neko tādu darījis, kas liktu man baidīties.

— Kāda kundze jautā, kad strādājošiem pensionāriem atcels ierobežojumus?

A.Bērziņš: — Es vairākkārt esmu teicis, ka pie šī jautājuma mēs atgriezīsimies nākamgad maijā, jūnijā. Šis jautājums mums ir dienas kārtībā, bet tikmēr kamēr sociālais budžets ir ar deficītu, mēs to droši izdarīt nevarēsim.

— Kāds cilvēks jautā, ka viņš aiznesis uz Pērnavas ielu labot apavus, bet viņam sola tos atdot tikai pavasarī. Viņš jautā Ministru prezidentam, ko lai tagad dara?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka vienkārši šie apavi ir jāaiznes uz kādu citu darbnīcu. Man, piemēram, dažreiz kurpes salabo četru piecu stundu laikā.

— Premjera kungs, mēs ar jums tiekamies šajā tūkstošgadē pēdējo reizi. Ko jūs novēlētu visiem mums?

A.Bērziņš: — Es, pirmkārt, gribētu novēlēt visiem priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu. Es gribu novēlēt, lai mums visiem ir vairāk ticības sev un saviem spēkiem. Mēs ļoti daudz ko varam izdarīt, ja gribam.

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— intervijā Latvijas Radio vakar, 14.decembrī

Intervija Latvijas Radio 14.decembra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

— Labdien un paldies visiem klausītājiem, kas ir zvanījuši un rakstījuši! Mēs tātad sveicam Ministru prezidentu šeit, studijā. Labdien!

A.Bērziņš: — Labdien!

— Es gribu iesākt ar tādām politiskām daļām, tad aiziesim uz praktiskākām daļām. Man viens klausītājs piezvanīja un jautāja: vai jums pietiek laika vēl partijai? Viņš saka: tā jau pietrūkst laika, jūs netiekat galā ar saviem darbiem. Viņaprāt, partijai vispār vajadzētu palikt malā, jo darba taču pietiek.

A.Bērziņš: — Laiks vienkārši ir jāsaplāno un jāatrod arī zināmām politiskām nodarbēm, jo, protams, Ministru prezidenta amatu nevar nekādā veidā tieši nodalīt no nepieciešamības politiski darboties, jo galu galā tā ir Saeimas frakcija, kura balso par valdības pieņemtajiem lēmumiem, tāpēc ir jābūt iespējai gan līdzdarboties politikā, gan kaut kādā veidā ietekmēt šīs lietas. Protams, tas uzliek papildu pienākumus — ir papildus jāsadala un jāatrod laiks, dienas kārtībā jāizbrīvē. Protams, tādējādi es vēl vairāk nodarīšu pārti savai ģimenei mājās. Bet, no otras puses, birojā ir cilvēki, ir ģenerālsekretārs, kuri faktiski dara visu darbu, un nav man tur jāsēž uz vietas katru dienu.

— Ja jūs piekritāt kļūt par partijas vadītāju, ko jaunu jūs tur gribat ienest?

A.Bērziņš: — Es jau savā kongresā runāju par šo jautājumu. Es gribētu skaidrāku ideoloģisko pozīciju partijai un vienotāku, mobilāku, precīzāku tās pozīciju visos jautājumos, par kuriem ir jālemj.

— Ko nozīmē — skaidrāka ideoloģiski?

A.Bērziņš: — Es domāju precīzi pateikt, ka mēs esam labēja partija, kas pārstāv centriskas pozīcijas, un tas pats galvenais, ko es gribēju teikt, — ka šī valdība ir tā optimālākā, pareizāk sakot, šis salikums valdībai; un ka citas valdības nebūs, ka šī pati nostrādās līdz beigām.

— Vairāk pa labi, nevis pa kreisi?

A.Bērziņš: — Protams, protams.

— Starp citu, runājot par tuvojošamies vēlēšanām, man jautājums — mēs te pēdējā laikā sākam lasīt — ar katru dienu parādās arvien labāki un skaistāki priekšlikumi par to, kā atvieglot dzīvi pensionāriem, cilvēkiem šeit, Rīgā, mājas celsim tagad, tādas lietas. Es skatos — tur priekšlikums nāk no Baltiņas, kas "Latvijas ceļa" cilvēks; no Visocka, kas "Latvijas ceļa" cilvēks, vai neiznāks tā, ka partijas sasola tāpat kā pirms Saeimas vēlēšanām, arī pirms pašvaldību vēlēšanām un pēc tam pašas ir maisā?

A.Bērziņš: — Ja es tagad atskatītos uz 1997.gadu — tad, kad, tas sasaukums ienāca Rīgas domē, mums bija īsā programma, ļoti konkrēta, 14 punktos formulēta. Un, ja šodien mēs paskatāmies uz šiem 14 punktiem, mēs varam pilnīgi droši ziņot, ka visi 14 punkti ir izpildīti, mums par to nebūs jāsarkst. Es domāju, ka priekšvēlēšanu solījumi, protams, ir ļoti nopietni jāpārdomā — vai tie ir pieņemami, vai ir vai nav realizējami. Un es domāju, ka vēlētāji jau beigās to ļoti labi saprot — kuri ir vienkārši solījumi solījumu pēc, bet kuri ir solījumi, kurus reāli arī pilda.

— Tas, ka saprot, vēl neko nenozīmē — ja tas solījums ir dots vai tas lēmums jau Rīgas domē ir pieņemts, tad tas tomēr ir jāpilda. Varbūt tie 14 punkti izpildīti un domes deputātiem aptrūcies darba, un tad viņi tur sataisa vēl kādus 14?

A.Bērziņš: — Nē, nē! Nu, par to, ko pašlaik dara tie vai citi deputāti, mēs šeit varam diskutēt ļoti daudz. Ja tiek pieņemti lēmumi un ja solījumi tiek doti, tad tie jāpilda.

— Jūs kā partijas vadītājs, skatīsities jeb uzmanīsit to, ko dara jūsu partijas solot?

A.Bērziņš: — Es, godīgi sakot, nevienu neuzmanīšu, bet katrā gadījumā partijas programmās tās sadaļas, kas būs ļoti konkrētas, ar kurām tātad pašvaldību deputāti ies uz pašvaldībām, tās apstiprinās attiecīgās nodaļas — pilsētu vai rajonu nodaļas, un mēs skatīsim tās valdē. Tik tiešām es esmu pret tādiem solījumiem, kurus nevar izpildīt, pret tādiem solījumiem, kuri pēc tam nav izmērāmi — ir izdarīts vai nav izdarīts.

— Ejam pie lietām, kuras vairāk skar tieši valdību! Man zvanīja kāda klausītāja un jautāja: kam ir vajadzīgs tāds īpašu uzdevumu ministrs Krūmiņa kungs, kurš sākumā rūpējas par to, lai Latvija nodzeras un tagad laukos taisīšot intīmklubus?

A.Bērziņš: — Es gribu teikt, ka tas ir vulgarizēts viedoklis par šī amata funkcijām. Tātad administratīvi teritoriālā reforma un vispār visas valsts administrācijas kapacitātes celšana — tas ir viens no tiem jautājumiem, par ko mums pārmet Eiropas Savienība un kur ir ļoti, ļoti daudz ko darīt. Un jāsaka, ka es nevaru pārmest Krūmiņa kungam, ka viņš šajās jomās maz strādātu.

— Bet, runājot par tām, intīmvietām, es pieļauju, ka te ir varbūt vienkārši pārprastas tās lietas, jo šobrīd iznāk tā — vismaz es arī skatos televīziju —, ka uz laukiem ar to vien jānodarbojas šobrīd, kā intīmvietas jāsataisa.

A.Bērziņš: — Ja es pareizi atceros, tā bija Krasta valdība, kas pieņēma šos Ministru kabineta noteikumus par to, ka pašvaldībām ir jāierāda tādas vietas, kur vieglas uzvedības sievietēm pulcēties. Mēs uzmanīgi toreiz izanalizējām šo lēmumu, un es aizsūtīju uz Ministru kabinetu vēstuli tai laikā, kurā lūdzu precizēt šo Ministru kabineta rīkojumu, jo man nebija skaidrs, kā to īsti izpildīt, un Rīgas pilsētā mēs šādas vietas neesam norādījuši. Tas, ka šis rīkojuma projekts varbūt kaut kur ir šajās informācijas datu bāzēs un par to ir regulāri jāatskaitās — tā varbūt ir tā vaina, kāpēc par šo jautājumu atkal ir sākuši runāt; vai arī kādam priekšvēlēšanu kampaņas kontekstā ir izdevīgi šo jautājumu pacelt.

— Starp citu, ja esam skāruši pašvaldību jautājumu, tad man zvanīja no Jelgavas, sieviete teica: šobrīd viņa maksājot — jau tad, kad ziema praktiski silta, 33,4 santīmus. Pēc viņas rēķina ziemā apmēram būšot 70 santīmi; viņa saka — to nevar samaksāt. Viņa lūdz, lai jūs varbūt kā premjers iejauktos — tur esot vienkārši "bardaks".

A.Bērziņš: — Nu, pašvaldības lietās mums nav iespējams iejaukties, tikai vienīgi, ja pašvaldības pieņem kādu likumam neatbilstošu lēmumu, tad mēs varam to apstrīdēt. Ja šim cilvēkam liekas, ka ir kas nepareizi un šie aprēķini nav pareizi, tad var pašvaldību sūdzēt Patērētāju tiesību aizsardzības inspekcijā, kas ir pie Ekonomikas ministrijas.

— Kaut kas līdzīgs ir arī šādā situācijā — zvanīja no Malienas ielas Rīgā, un teica, ka savulaik uzcēluši 20 garāžas tieši invalīdiem, viņi ir saņēmuši atļauju — varētu tagad privatizēt, bet nu izrādījies, ka vispār nav nekādu dokumentu par to, kur tās garāžas, kam tās garāžas, bet viņi Rīgas domei maksājot šīs īres maksas.

A.Bērziņš: — Tas ir jautājums, kas Rīgas domei arī jāatrisina: droši vien, ja nav dokumentu, tad ar lieciniekiem var apliecināt, kā šīs garāžas ir tapušas, un tad tās var privatizēt, protams.

— Kāda klausītāja jautāja: vai pēc Jaunā gada represētajiem būs kaut kādi atvieglojumi zālēm vai nebūs — kā tur izskatās?

A.Bērziņš: — Līdzšinējā kārtībā nekas nav mainīts attiecībā uz represētajiem, un viņiem šīs atlaides ir — gan ierobežotas pagaidām. Ministru kabineta noteikumus par nākamā gada veselības finansējumu, kur tiks noteikts, kuras programmas un kā tiek finansētas, Labklājības ministrija vēl nav iesniegusi, tā ka tas vēl ir nākotnes jautājums.

— Vēl zvanīja par tā saukto sporta nama "Daugava" lietu. Rīgas dome ir gatava šobrīd pārņemt — ir vajadzīgs, lai valdība sagatavotu to rīkojumu, ka atdod to peldbaseinu. Tās rīkojums — kad tas būs? Jo laiks iet uz priekšu.

A.Bērziņš: — Man ir grūti teikt, kad tas būs. Tā ir Izglītības ministrija jeb, pareizāk sakot, Universitāte, kura pašlaik pēc Ministru kabineta norādījuma ir valdītājs Daugavas sporta namā. Tad, kad Universitāte kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju vienosies un sagatavos šo projektu, tad mēs arī to skatīsim.

— Bet Universitāte to var darīt arī gadu, vai ne? Nav problēmu!

A.Bērziņš: — Nu, Universitāte saskaņā ar likumu ir pilnīgi neatkarīga institūcija Latvijas valstī.

— Starp citu, par naudas lietām, viena klausītāja zvanīja un teica: šobrīd Krievijas pilsoņi šeit, Latvijā, saņem 200 latus uz Jauno gadu. Vai tad Latvijas valdība nevarēja ko līdzīgu darīt — kādus 50 vai 100 latus?

A.Bērziņš: — Neesmu es dzirdējis, ka Krievijas pilsoņi to saņemtu. Acīmredzot runa ir par atvaļinātajām militārpersonām, kurām acīmredzot no Krievijas militārā budžeta tiek izmaksāti kādi pabalsti.

— Un kā tad tur varētu būt ar Latvijas cilvēkiem? Viņiem Ziemassvētkos nebūs lielākas pensijas?

A.Bērziņš: — Lielākas nebūs.

— Un arī piemaksas nebūs?

A.Bērziņš: — Nav nekādas piemaksas paredzētas.

— Jā. Te man arī Pormales kundze jautāja: vai tad ir plānots kaut ko darīt veco ļaužu labā? Viņa saka: vienalga, tas dzīves līmenis iet un iet uz leju.

A.Bērziņš: — Pensiju sistēma attīstīsies tā, kā ir paredzēts, tā, kā tas ir noteikts likumā. Tātad pensija tiks indeksēta atbilstoši tam, kāda būs inflācija. Kas attiecas uz kādu īpašu palīdzību, tad cilvēkiem, kuriem tiešām reāli ir vajadzīga palīdzība, ir jāgriežas pašvaldības sociālās palīdzības dienestā.

— Pašvaldības var palīdzēt?

A.Bērziņš: — Nevis var palīdzēt, bet tām ir jāpalīdz, un tās arī palīdz.

— Runājot par nedaudz globālāku jeb kopējo skatu — par šo kopproduktu — cik precīzi šie skaitļi ir? Jo klausītājs zvana un saka: ja mēs zinām, ka viena liela daļa nodokļu netiek maksāta, vai tā nauda vienkārši neuzrādās nekādos oficiālos datos līdz ar to?

A.Bērziņš: — Kopproduktu jau rēķina ne tikai no nodokļiem. Tur ir vesela ļoti nopietna formula, un, ja šim cilvēkam ir speciāla interese, tad var aiziet uz Statistikas komiteju un dabūt zināt, kā to precīzi rēķina, var arī izlasīt speciālās statistikas grāmatās par to, kā tas tiek skaitīts. Un, protams, ja nodokļi netiek samaksāti, tad budžeta kopieņēmumi ir mazāki un par noteiktu daļu tas samazinās, kaut gan, no otras puses, jaunradītā vērtība tiek aprēķināta un ievērtēta šai kopproduktā.

— Kaut gan varētu arī būt, ka jaunradītā vērtība ir kaut kur slēptajā biznesā?

A.Bērziņš: — Tai jau, vienalga, jāparādās kā jaunradītai vērtībai, tā tiek ievērtēta pēc speciālas metodoloģijas. Jāsaka tā, ka pasaulē laikam nav nevienas valsts, kur nodokļi simtprocentīgi tiek iekasēti. Piemēram, Lielbritānijā tiek novērtēti nodokļi, nodokļu ieņēmumu daļa un tad piemērots tā sauktais iekasējamības koeficients, kas ir apmēram 85 procenti no nodokļu summas. Tātad visi cilvēki cenšas izvairīties no nodokļu maksāšanas — uzņēmēji lielākā vai mazākā mērā; savukārt valsts ar savu ieņēmumu dienestu strādā, lai šos nodokļus iekasētu, un tā ir nemitīga sacensība, kurā ne viena, ne otra puse nedrīkst ne uz vienu brīdi apstāties.

— Kā darbojas likums par metāla zagļiem? Mēs runājām par krāsainu metālu zagšanu, jūs stāstījāt par šo projektu. Vai tas darbojas, jo šobrīd man klausītāja zvanīja: viņa joprojām redz, ka zog; vēl šodien ziņa — margas tiltam pazudušas!

A.Bērziņš: — Ja ir kādas konkrētas lietas vai konkrēti kāds zina, ka kaut kur zog, tad par to ir ļoti konkrēti jāziņo. Tātad šie grozījumi tika pieņemti Ministru kabinetā, un es pieņemu, ka tie "strādā", jo faktiski tā iesniegumu plūsma, par kuru mēs runājām pirms tam, kad grieza elektrības vadus nost un tā tālāk, tādu iesniegumu plūsma, pēc Iekšlietu ministrijas ziņām, ir samazinājusies.

— Bet vēl joprojām ir. Acīmredzot jautājums tomēr ir par šo kontroles sistēmu.

A.Bērziņš: — Protams!

— Zaļkalns no Neredzīgo biedrības jautā: jūs esot pats savulaik teicis, ka palīdzēt vajag tiem, kuri paši nevar. Viņš saka, ka neredzīgo rakstā nav joprojām izdota neviena grāmata, kopš jūs esat premjers — jūsu vārdi nesaskanot ar darbiem.

A.Bērziņš: — Jā, nu, katrā gadījumā — līdzekļi šiem mērķiem ir palielināti, un es pieņemu, ka grāmatas izdošana droši vien ir tāds process, ka kādu laiku to gatavo un pēc tam izdod.

— Būs?

A.Bērziņš: — Nauda ir katrā gadījumā budžetā.

— Pāris jautājumu par baznīcas un valsts attiecībām. Jūs šajā nedēļā tikāties ar Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu un arī ar Juri Rubeni. Vai jūs pārrunājāt tās nesaskaņas, kādas ir bijušas 18.novembrī — tāds te jautājums.

A.Bērziņš: — Nē, mēs par šiem jautājumiem nerunājām. Mēs runājām tiešām par baznīcas un valsts attiecībām; par to, kas būs pēc tam, kad, teiksim, katoļu baznīcai tiks Saeimā ratificēts šis konkordāta līgums. Un es informēju arhibīskapu par to, ka mēs esam sagatavojuši vienlaikus grozījumus likumā "Par reliģiskām organizācijām", kur esam iestrādājuši tādu likuma normu, ka līdzīgus līgumus atbilstoši likumam valsts varēs slēgt arī ar visām pārējām tradicionālajām konfesijām. Tas bija pamatjautājums, ko mēs pārrunājām.

— Jūsuprāt — vajag šo konkordātu noslēgt?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka konkordāts savā laikā ir bijis tāda valsts laba pazīme un šis konkordāts neko sliktu Latvijas valstij nedarīs. Es domāju — drīzāk otrādi — sakārtos savā veidā šīs attiecības starp valsti un baznīcu. Un, tā kā vienlaikus tiks pieņemti grozījumi likumā "Par reliģiskajām organizācijām" un konkordāts jau pēc būtības ir līgums starp valsti un baznīcu, — tad šādi līgumi būs ar visām pārējām tradicionālajām reliģijām, tad tas tikai vienkārši precīzāk iezīmēs to diezgan izplūdušo svītru, kas šodien novilkta starp valsti un reliģiju.

— Šobrīd ir atskanējis arī no daža deputāta mutes jau Saeimā, ka šis konkordāts tomēr paredz no budžeta zināmas naudas summas atlikšanu un iedalīšanu katoļu baznīcai, turklāt nav skaidrs, cik lielas naudas no budžeta varētu aiziet — vai tas ir vērtējams pozitīvi vai tomēr negatīvi?

A.Bērziņš: — Es gribu teikt, ka šie deputāti ir slikti lasījuši sagatavoto dokumentu. Nekāda naudas summa no budžeta nevienai no baznīcām ne konkordāta gadījumā, ne arī līguma gadījumā netiek piešķirta. Cita lieta, ka tur tiek minēta iespēja, ka baznīca un valsts vienojoties var veikt kādus kopīgus pasākumus. Piemēram, valsts budžets savulaik piedalījās Aglonas svētvietas sakopšanā — tā bija valsts budžeta investīcija. Tur tika sakārtoti arī visi ceļi no Preiļiem, sakopti tā, lai tad, kad svētceļnieki nāk, viņi var godīgi tikt pie svētvietas klāt. Droši vien ko līdzīgu varbūt varētu skatīties, valsts varētu kādas saistības uzņemties attiecībā uz Doma baznīcu — iespējams, tad, kad šis līgums tiks slēgts, kādas citas tālākas lietas var tikt atrisinātas jeb atvasinātas no šī līguma. Bet tad ir jārunā par katru konkrētu baznīcu.

— Starp citu, tad, kad jums bija tikšanās ar Romas katoļu baznīcas arhibīskapu Jāni Pujatu, bija runa par izglītības finansēšanu katoļu skolās. Viņš aicina valsts budžetu piešķirt arī šīm izglītības iestādēm. Jūsu nostāja?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt tā, ka mēs nepiešķirsim līdzekļus ne atsevišķi katoļiem, ne atsevišķi luterāņiem, ne atsevišķi kādai citai konfesijai, bet Izglītības likumā ir tāds punkts, ka, sākot ar 1.septembri, skolām, arī tai skaitā privātskolām, ir jāsaņem nauda pēc tiem pašiem principiem kā valsts skolām. Tas nozīmē, ka naudai ir jāseko līdzi skolēnam — tās ir skolēna vai viņa vecāku tiesības izvēlēties, kurā skolā viņš ies, un, atkarībā no tā, kurā skolā viņš ir, viņš saņem šo valsts finansējumu līdzi kā sev piekrītošo valsts budžeta daļu. Par to es arī papildus informēju Pujata kungu, un es esmu lūdzis arī izglītības ministru ļoti nopietni piestrādāt pie tā, lai šo likuma normu mēs varētu iedzīvināt ar 1.septembri.

— Tas vairāk no budžeta naudas neprasīs?

A.Bērziņš: — Pēc būtības skolēnu skaits jau ir tas, uz kuru tiek rēķināta šī naudiņa. Tas neprasa nekādus papildu līdzekļus; tas radīs varbūt zināmas problēmas tām skolām, kurās vecāki savus bērnus nesūtīs.

— Kur būs maz skolēnu, teiksim tā?

A.Bērziņš: — Nu, es nedomāju, ka tās būs mazās skolas. Es domāju, tāda tikpat labi var būt arī viena otra lielā skola. Citiem vārdiem, skolotāju slodzes un direktoru atalgojums ir atkarīgs no tā, cik skolēnu ir, kāds ir klašu piepildījums. Tātad tur katrai skolai būs jāstrādā, un varbūt tieši tā būs tā papildu motivācija, lai arī skolas vadība būtu ieinteresēta pilnīgi visus skolēnus, kas konkrētā rajonā dzīvo, uzskaitīt un rūpēties, lai viņi visi sāk un turpina mācības.

— Valdība ir apstiprinājusi "Latvijas kuģniecības" privatizācijas projektu. Jūsuprāt, tas ir tik caurspīdīgs, tāds, ka mēs nevarētu runāt par kādu negodīguma iespēju?

A.Bērziņš: — Es gribēt teikt tā — tā kā "Kuģniecība" ir bijis klupšanas akmens, uz ko paklupušas divas iepriekšējās valdības, tad, man liekas, tas vien, ka "Kuģniecības" projekts ir apstiprināts, jau ir zināms apliecinājums tam, ka esam tikuši pāri visiem šiem klupieniem. Šis projekts ir pieejams internetā, tas bija publicēts, ja nemaldos, avīzēs, un katrs var pārliecināties, ka tas ir absolūti caurspīdīgs, absolūti godīgs. Un es gribu teikt, ka mēs esam precīzi izdarījuši to, ko esam solījuši savā valdības deklarācijā, — pieaicinājuši starptautiskus konsultantus, palūguši šiem konsultantiem izstrādāt privatizācijas projektu un metus, apstiprinājuši šos metus. Tagad Privatizācijas aģentūra taisīs augšā privatizācijas projektu, kuru mēs vēlreiz izskatīsim valdībā, pēc tam apstiprināsim, un tad būs publiska izsole, jo mūsu mērķis ir iegūt iespējami labāku cenu par šo uzņēmumu.

— Runājot par ārpolitiku, — beidzot izskatās, ka laikam Bušs ir nākamais prezidents Amerikas Savienotajās Valstīs. Jūs esat apsveicis jauno prezidentu?

A.Bērziņš: — Es noteikti aizrakstīšu apsveikumu, bet tikai tad, kad tas būs oficiāli skaidri zināms. Tā kā pēdējās 35 dienās ir bijušas dažādas svārstības gan uz vienu, gan uz otru pusi, tad drošības pēc to darīsim tad, kad tas būs oficiāli paziņots.

— Jūsuprāt, ārpolitikā tas nekādus nepatīkamus vai varbūt patīkamus zemūdens akmeņus neradīs?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka principā Amerikas ārpolitika nemainās atkarībā no tā, vai atnāk tāds vai citādāks cilvēks. Amerikas ārpolitika ir kas daudz nopietnāks un viengabalaināks. Protams, tur var būt kādi uzsvari, teiksim, Gors vairākkārt bijis Latvijā, un tas varbūt varēja būt liecinājums tam, ka viņš vairāk pārzina šī reģiona īpatnības, vēsturi un visu pārējo. Prezidentam Bušam, ja viņš tiks inaugurēts par prezidentu, šīs priekšrocības nebūs, bet tas jau nenozīmē, ka viņš nevarētu uz šejieni atbraukt un iepazīties ar visām mūsu lietām.

— Starp citu, daļa deputātu aptaujā liecina, ka viņi varētu bažīties par NATO paplašināšanās tempu iespējamu samazinājumu.

A.Bērziņš: — Es nedomāju, ka ir tāda pilnīgi tieša ietekme. Droši vien, mums būtu vienkārši jānoklausās inaugurācijas runa, jāapskatās kādas būs pirmās divas trīs publiskās uzstāšanās, ko jaunais ASV prezidents teiks — man liekas, no turienes viss būs skaidrs. Un man liekas, ka nevajadzētu būt nekādām maiņām šajā ziņā.

— Jūs rīt dodaties uz Daugavpili, es lasīju vienā ziņā. Ko jūs tur darīsiet?

A.Bērziņš: — Man ir ieplānots pavisam neliels izbraukums uz Daugavpili. Es gribētu aizbraukt Daugavpilī apsveikt trīstūkstošo naturalizēto cilvēku Daugavpilī, jauno pilsoni.

— Un tas ir vienīgais iemesls?

A.Bērziņš: — Nē, bez tam man vēl dažas lietas būs, bet tas ir galvenais apmeklējuma iemesls.

— Jūs pārāk bieži nebraucat, citi premjeri ļoti daudz braukāja apkārt pa reģioniem. Jūsuprāt, tam nav lielas ietekmes, nozīmes?

A.Bērziņš: — Nē, es braukāju, es braucu katru otro nedēļu, es esmu ārpusē,m kādā Latvijas pusē, bet, protams, ir jāsabalansē iespējas ar nepieciešamībām.

— Nu ko, paldies! Acīmredzot mēs pirms Ziemassvētkiem vēlreiz tiksimies, tad arī varēs aprunāties par Ziemassvētkiem.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā