Uzrunā Aleksandra Čaka 41. logs Rīgā, Bruņinieku ielā:

Augstāk, tikai augstāk ar iedomām savām kā slēpēm...

Kādā tumšā novakarē, kad rudens melnums pārlieku aizkavējies, bet ziema ar savu baltumu vēl nav atnākusi, dzejnieka muzejs aicina uz sarīkojumu "Tu, Bezgalība, savas acis tev sūtu". Tiek piedāvāts tikties ar cilvēkiem, kurus Aleksandra Čaka dzeja iedvesmojusi veidot medaļas vai pārradīt pantus skaņu tēlos.

Vispirms no rokas rokā ceļo kāda apliecība. Tajā uz netīri iedzeltena sliktas kvalitātes papīra krievu mēlē rakstīts, ka par līdzdalību Lielajā Tēvijas karā no 1941. līdz 1945. gadam Aleksandrs Čaks apbalvots ar medaļu "Par darba varonību". Zinot, ka tobrīd autors atradās frontes otrajā pusē — hitleriešu ieņemtajā Latvijā — un savus darbus ar paša vārdu vispār nedeva iespiešanai, 1945. gadā piešķirtais komunistu atzinības apliecinājums šķiet vismaz dīvains.

Šī dokumenta apskati var uzlūkot gan par atkāpi, gan par ievadījumu medaļu pasaulē. Un tad vietā arī bezkaislīgs secinājums, ka dzejnieka attieksme pret dažādiem cildinājumiem un apbalvojumiem ir bijusi vismaz atturīga, ja ne noraidoša. 1928. gadā pirmoreiz iespiestajās "Patētiskajās kvartās" nepārprotami apliecināts, ka mūžības ceļā dzejas varonis labprāt līdzi ņemtu vienīgi zekserus, citiem vārdiem, uz tramvaja sliedēm saplacinātas spožas metāla pogas, kas savulaik Rīgas puišeļiem bija pašu darinātas naudas vērtē. Dzejoļa nobeigumā iztēlotas bēres. Sniegti arī paša nelaiķa norādījumi, kā izkārtojama izvadīšana:

Un pie kājām uz spilveņa pleca,

Tur, kur varoņiem ordeņi rūs,

Gulēs zekseri mani, tos redzot,

Vieglāk debesīs uzkāpt man būs.

Dziedone un skaņrade Ieva Akurātere ar Aleksandra Čaka dzeju ir iepazinusies jau sen. Un šī pazīšanās turpinās arvien: rodas skaņu tēli, sāk runāt nošu zīmēs, dzimst dziesmas, aiziet tautā. Droši vien dzejnieka simtgades priekšvakarā muzeja iecerētajā skaņu ierakstu kasetē tiks iekļauta arī kāda Ievas dziesma autores izpildījumā.

Bet tovakar skan dziesmas, kuru vārdi uzieti "Umurkumurā", "Iedomu spoguļos" un citās dzeju grāmatās. Telpu piepilda ģitāras stīgu saskaņa ar dzidru sievietes balsi, kas, šķiet, paceļ klausītāju un nes līdzi uz atvērtas sirds dzejnieka paradīzi. Mūziku dziesmām rakstījis Zigmars Liepiņš, Imants Kalniņš, Ieva Akurātere.

Tomēr tā ir tikai ieskaņa. Jo saruna iecerēta par medaļām un dzeju. Gan vecmeistars Kārlis Baumanis pirms pārdesmit gadiem, gan viņa jaunākais kolēģis Jānis Strupulis ir centušies Aleksandru Čaku un daļu no viņa dzejas pasaules atveidot metālā.

Jautājums abiem ir tiešs kā pie izmeklētāja: kā mākslinieks nonāk līdz iecerei radīt medaļu, kā jūs satikāties ar Aleksandru Čaku?

Jānis Strupulis: — Man darbs pie medaļas sākās 1980. gadā. Toreiz vēl bija domstarpības, kurš ir īstais dzejnieka dzimšanas gads — 1901. vai 1902., jo rakstu avotos un uzziņu krājumos varēja atrast dažādas ziņas. Es gāju meklēt skaidrību literatūras muzejā. Tomēr arī tur nesastapu zinošu cilvēku, vienīgi man iedeva Valda Rūmnieka tālruņa numuru. Viņš nešaubīgi liecināja, ka Aleksandrs Čaks dzimis 1901. gadā. Manas nākamās rūpes bija — atrast labu dzejnieka fotoattēlu.

Cita problēma: kādu tekstu likt medaļas otrajā pusē. Šķirstīju grāmatas, izrakstīju vairākus variantus, domāju. Tas prasīja krietni daudz laika. Beidzot izraudzījos: "Gremdē sevi savā tautā!" Man šķiet, ka šis aicinājums arvien ir aktuāls. Jau pagājis divdesmit gadu, bet dzejnieka teiktais joprojām skan mūsdienīgi.

Tehniskās lietas autori risina dažādi. Es, piemēram, portretu veidoju pilnīgi gatavu plastilīnā ar visām detaļām. Tas noteikti ir grūtāk, toties darbs kļūst organisks, iegūst viengabalainību. Protams, katram autoram ir sava tehnoloģija. Ir ļoti labi, ja medaļa top dažu nedēļu laikā. Reizēm notiek, ka darbu nevaru pabeigt pat trīs gadus — neskaros padarītajam klāt, mokos meklējumos, neesmu apmierināts ar sevi. Un piepeši kādā brīdī redzu: medaļa taču ir gatava... Gadījies, ka jau pēc medaļas pabeigšanas atrodu kādu labāku portretējamā fotogrāfiju, tad jaucu visu nost un sāku atkal no gala. Kaut gan reizēm ārējā portretiskā līdzība nemaz nav tik svarīga, būtiskāk ir panākt, lai medaļā tēlam būtu iekšējā, garīgā atbilstība. Parasti strādāju vēlu vakaros, pat līdz diviem naktī, darba telpā fonā skan mierīga mūzika. Reizēm, kad pēc laika atkal dzirdu pazīstamu melodiju, atceros un iztēlē redzu, ko tieši tobrīd esmu darījis.

Par Aleksandra Čaka galvas formu. Varu teikt, ka veidot tādu apaļgalvi ir pats grūtākais uzdevums — jāpieliek daudz pūļu, lai galva neizskatītos pēc olas vai bumbas. Jo galva raksturīgāka, jo tai kuplāki mati, jo vieglāk panākt attēlojamā ārējo līdzību.

Te nu vietā ir atgādināt, ka Aleksandra Čaka galvu daudzkārt ir zīmējis arī viņa draugs Anšlavs Eglītis. Turklāt tik raksturīgi, ka dzejnieku var pazīt pat no mugurpuses — pēc pakauša. Jānis Strupulis atklāj, ka vispār cilvēku no aizmugures pēc raksturīgās gaitas un auguma aprisēm pat vieglāk atpazīt nekā no priekšpuses. Tas arī tāpēc, ka mugura nav aizsargāta.

Tiek stāstīts, ka Otrā pasaules kara gados reiz Anšlavs Eglītis un Aleksandrs Čaks satikušies pie vīna glāzes. Nav izslēgts, ka sastapšanās notikusi tieši šajā dzīvoklī, jo tolaik dzejnieks nekur citur nedzīvoja. Čaks tādā pārdomu noskaņā esot raudzījies uz grīdu un teicis: "Redzi, Anšlav, tu un tas puteklis uz grīdas, sols, muša, es — viss ir vienvērtīgs, viss ir viens un tas pats..." Anšlavs Eglītis savās atmiņās raksta:

"Mani šī deklarācija ne visai pārliecināja, manuprāt, ja ne kvalitatīvi, tad taču kvantitatīvi pastāvēja kāda atšķirība starp putekli, solu vai cilvēku, bet Čaks šo iebildumu nepieņēma, teikdams, ka arī kvantitāte ir tikai šķitums. Toreiz, būdams diezgan ķildīgs, es tiepos, ka viņam vispār nav nekāda pasaules uzskata, tikai miglaina pasaules izjūta, dibināta uz emocijām, nevis prāta apsvērumiem. Pieminot prātu, Čaks smīnēja, tas viņa acīs bija tikai bērnišķīgs grabulis, ar ko sevi nodrošināt pret neziņas tumsu un liktens patvaļu."

Mākslinieks Kārlis Baumanis ir ne tikai veidojis Aleksandra Čaka medaļu, bet savulaik pats ticies ar dzejnieku. Daļa viņa atmiņu mirkļu jau publicēta, tomēr pēcāk atausis prātā arī šis tas neizstāstīts. Vispirms par medaļu:

— Zinu, ka man tā mājās ir, bet nekādi nevaru atrast. Esmu izlodājis gan pagulti, gan lūkojies citās vietās. Uzgāju vairākas citas medaļas, bet meklētās starp tām nebija. Vēl jau viss nav zaudēts, jo man ir plastilīna forma. Tikai man ir krietni vairāk gadu — es vairs nevaru tā, kā mans kolēģis, kas izstrādā absolūti visu līdz pēdējam. Man tādu spēju nav. Tomēr medaļas savā dzīvē esmu veidojis daudz. Un katra, kā sacījis Teodors Zaļkalns, ir mazs piemineklis mūžībai. Man šī atziņa šķiet ļoti trāpīga. Tātad arī mazā forma ir tikpat vērtīga kā lielā forma. Gadās, ka lielie darbi pazūd, bet mazie saglabājas tūkstošiem gadu. Diezgan dīvaini, bet tā notiek. Lieto medaļu vērtību daudzi pat neapjauš, bet mūsdienās tās ir retums.

Tagad kaut kas klāt pie tā, ko par Aleksandru Čaku jau esmu stāstījis. Kad 1944. gadā Rīgā atkal ienāca krievi, apcietināja tēlnieku Jāni Zariņu. Viņam bija darbnīca uz Stabu ielas, līdzās restorānam "Staburags". Ārkārtīgi žēl, ka Jānis Zariņš nesen mira, neatstājot nākamībai savas atmiņas par Aleksandru Čaku, jo dzejnieks pie viņa diezgan bieži viesojās.

Man šķiet, ka Oļgerts Jaunarājs par vācu laiku ir ārkārtīgi patiesi pateicis, ka tās bija dzīres mēra laikā — tika likts uz visu banku. Zināja, ka nākotne nav paredzama, ka būs nezin kas, bet dzīvoja, un jautri dzīvoja. Tas gan nenozīmē, ka visi mākslas pasaules cilvēki bija pļēguri un dzērāji. Galīgi izslēgts! Tā bija jautrība, par ko Dailes teātrī saka: "Mēs dzērām, bet mēs strādājām!" Tas attiecas uz visiem, arī uz Aleksandru Čaku. Es domāju, ka viņam tolaik bija gan dvēseles kaislības, gan bēdas un prieks. Un liela darba mīlestība. Un arī tēvzemes mīlestība. Dažreiz uzskata: tēvzemes mīlestība — tie tādi plātīgi vārdi. Tomēr nekā tamlīdzīga! Aleksandrs Čaks tāpat mīlēja Latviju un savu Rīgu. Uzdrošinos tā teikt, jo uzskatu, ka es dzejnieku ļoti labi iepazinu dvēseliski. Kaut arī mūsu tikšanās reizēs nekad par mākslu vai dzeju pat nerunājām. Vairāk par sadzīvi, pieminējām jocīgus gadījumus.

Bet es iesāku par tēlnieku Jāni Zariņu. Viņš tika ieslodzīts čekas pagrabos Stabu ielā. Palicis prātā, ka ilgi — kādas 70 dienas. Tēlnieku apcietināja Kurzemē. It kā tāpēc, ka bija starp tiem simt Latvijas kultūras cilvēkiem, kurus neiesauca leģionā. Tātad iespēja apvainot sadarbībā ar vāciešiem... Kad to uzzināja Aleksandrs Junkers, viņš ierosināja rakstīt vēstuli, lai dabūtu Jāni Zariņu no čekas nagiem laukā. Ar gatavo petīciju Aleksandrs Junkers griezās pie vairākiem kultūras darbiniekiem, lai tie atbalsta lūgumu. Kādi seši paraksti tika savākti. Lūgumu parakstīja arī Aleksandrs Čaks un Jānis Sudrabkalns. Labākais, protams, tas, ka iesniegumam bija panākumi. Jānis Zariņš vēlāk man stāstīja, ka drīz vien pēc vēstules iesniegšanas (skaidrs, ka viņš tolaik par lūgumrakstu nekā nezināja) pret ieslodzīto izturējušies daudz laipnāk — vairs nebijis jāstāv līdz potītēm ūdenī un jāpiedzīvo citi pazemojumi... Par tiem jau gan man viņš sīkāk neko nestāstīja.

Uzskatu, ka šis Aleksandra Čaka paraksts ir vēl viens pluss pie dzejnieka labajiem darbiem.

Atmiņu pavediens bieži vien ir gandrīz tikpat garš, cik cilvēka mūžs. Tomēr laiks ierobežo mūs visus. Vēl mājupceļā ausīs skan ilgas Ievas Akurāteres balsī pēc nākamā pavasara:

Es krogus aizmirsis un dievanamus arī,

Viens klīstu nomalē, kur zeme kūpēt sāk.

Pār mani saule spīd un liecas liepu zari,

Un vēji pieceļas un silti pretim nāk.

Es kājas atloku un viņas grāvjos lieku,

Kur straumes putojot kā alus garām skrien,

Ar skatu noglāstu es katru sārto slieku,

Kas klusi vizmojot no zemes pretim lien.

Kāds valgums smaržojošs

no visām koku sētām!

Tas, pilēs saplūstot, uz leju zālēs brūk.

To lēni leju es uz savām lūpu rētām,

Lai sirdi veldzina tā valgums

salds un rūgts.

Un tad es pasmaidu

un ceļu rokas augšup.

Pār mani putni slīd,

un nobirst mākons valgs.

Un tad es sajūtu — es dziļi zemē augšu

Un kāpšu debesīs kā smarža tīrs un smalks.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Andris Sproģis, "LV"

Savas dziesmas ar Aleksandra Čaka vārdiem dzied Ieva Akurātere

Divi medaļu meistari blakus: Kārlis Baumanis un Jānis Strupulis