1992.gada 28.janvāra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemsim vietas! Es domāju, nereģistrēsimies. Es gandrīz gribēju Škapara kungu aicināt tribīnē un lūgt viņu atbildēt uz jautājumiem, bet Silāra kungs, kurš nepabeidza jautājumu uzdošanu, vēl laikam ēd, toties zālē ir Kiršteina kungs, kurš var uzdot jautājumu.

Lūdzu, Kiršteina kungs! Gatavojas Ģirts Krūmiņš, kura pagaidām gan nav zālē.

A.Kiršteins: Mani mazliet izbrīnīja tas, ka atkal šeit es lasu, ka nolikumu apstiprina Prezidijs un Augstākā padome balso. Kas notiks tad, ja, piemēram, mums nākamajā gadā būs Augstākās padomes ārkārtas vēlēšanas un uzvarēs komunisti vai kreisā partija? Tad arī visa šī padome būs kreisa un radio strādās vienā virzienā. Un, ja pēc kāda laika uzvarēs, teiksim, konservatīvie, tad, protams, Augstākā padome apstiprinās konservatīvu padomi un radio strādās konservatīvā virzienā. Es zinu, ka, piemēram, Zviedrijā valdība absolūti nejaucas, jo tur ir uzskats, ka ne valdībai, ne parlamentam nekādā mērā nav jākontrolē valsts radio. Kontrolē sabiedrisko organizāciju, arodbiedrības, teiksim, varbūt atturībnieku biedrības pārstāvji. Un tāpēc ir jautājums: vai jūs nebaida, ka atkal var izveidoties svārsts starp vienu virzienu un otru virzienu?

J.Škapars: Ja mēs runājam par Zviedriju, tad gluži tā tas nav, ka valsts nekontrolē. Patlaban zviedri paši domā, kā iziet no tādas centralizētas sistēmas. Bet tas nav tas.

Atbildot uz jūsu jautājumu, varu teikt, ka viss šis likums ir orientēts uz to, lai radio un televīzija būtu autonoma. Autonomijas moments ir precīzi pasvītrots vairākos pantos. Tas ir viens. Otrkārt, likuma pantā ir pasvītrots arī tas, cik Augstākā padome var būt līdzdalīga programmu veidošanā. Un galvenais te ir budžeta jautājums.

Kas attiecas uz Radio un televīzijas padomi, tad tā tagad ir galvenā koordinējošā institūcija. Tāpēc, ja padomē neieiet šīs sabiedriski politiskās organizācijas, tad to būtībā veido kultūras organizācijas un pieci deputāti. Es domāju, ka šādai izmaiņai nevajadzētu notikt. Protams, es negribētu prognozēt tādus vēlēšanu rezultātus, kādus prognozē Kiršteina kungs, bet nevajadzētu notikt šādām svārstībām atkarībā no tā, kāds politiskais spēks atradīsies pie varas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ģirt Krūmiņ! Jautājumu uzdošanai vairs neviens nav pieteicies.

Ģ.Krūmiņš: Manuprāt, ir radušās neskaidrības tādēļ, ka gadu šis likumprojekts ir labots un lāpīts un beigās nav kārtīgi pārlasīts, lai redzētu, kas tad ir iznācis. Tā, piemēram, 12.panta pirmajā rindkopā ir teikts, ka Radio un televīzijas padomi un tās priekšsēdētāju ievēlē Augstākā padome. Tālāk 13.panta 3.punktā ir minēta amatpersona– ģenerāldirektors. Par ģenerāldirektoru ir runāts 18.pantā, proti, ka Latvijas Radio valsts uzņēmumu un Latvijas Televīzijas valsts uzņēmumu pārvalda Augstākās padomes Prezidija šā likuma 13.panta 8.punktā noteiktajā kārtībā uz trijiem gadiem iecelti ģenerāldirektori. Meklēsim, kur tad rodas ģenerāldirektors. Izlasīsim 13.pantu un redzēsim, ka tajā 8.apakšpunkta vispār nav. Tikai 12.pantā ir runāts par padomi un priekšsēdētāju, ko ievēlē nevis Prezidijs, bet Augstākā padome. Te ir runa par ievēlēšanu, bet tur ir runa par iecelšanu, turklāt vienā vietā par priekšsēdētāju, otrā par– ģenerāldirektoru. Jūs varat izskaidrot, kādēļ šeit tāda neskaidrība?

J.Škapars: Priekšsēdētājs un ģenerāldirektors ir divas dažādas personas.

Ģ.Krūmiņš: Nav skaidrs, kur viņš rodas?

J.Škapars: Priekšsēdētājs ir Koordinācijas padomes priekšsēdētājs. Un gan šo Koordinācijas padomi, gan tās priekšsēdētāju Augstākā padome apstiprina plenārsēdē. Ģenerāldirektori ir gan valsts radio, gan valsts televīzijas vadībā. Šīs divas institūcijas vada ģenerāldirektori. Uz šiem amatiem tiek sarīkots konkurss, kuru organizē Radio un televīzijas padome. Un pēc tam arī ģenerāldirektori tiek apstiprināti Augstākajā padomē. Pašreiz, neskatoties panta tekstā, es saku, ka tā vajadzētu būt ierakstītam arī likumprojekta panta tekstā, kur ir runa par padomes funkcijām.

Priekšsēdētājs: Stenogrammā tas tiek atspoguļots.

J.Škapars: Lūdzu, izlasiet 13.panta 4.punktu, kur ir runāts par radio un televīzijas padomes funkcijām. Šajā punktā ir teikts: “Organizē konkursu Latvijas Radio valsts uzņēmuma un Latvijas Televīzijas valsts uzņēmuma ģenerāldirektoru amatiem un atbilstoši konkursa rezultātiem iesaka Latvijas Republikas Augstākajai padomei apstiprināšanai ģenerāldirektoru kandidatūras.”

Priekšsēdētājs: Kolēģi, savu neizpratni vai ierosinājumus jūs varēsiet izteikt debatēs, runājot par šo jautājumu. Paldies, Škapara kungs!

Sāksim debates. Pašreiz ir pieteikušies desmit deputāti. Pirmajam vārds deputātam Ozolam. Gatavojas deputāts Zaļetajevs.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Es gribētu sākt savu īso informatīvo ziņojumu ar aizpagājušās sestdienas un svētdienas atmiņām, kad es pēc Škapara kunga lēmuma noņemt likumu “Par Latvijas radio un televīziju” šajās dienās mājās izstrādāju alternatīvu likumprojektu. Aizpagājušajā svētdienā pulksten 21.30 man piezvanīja cienījamais kolēģis Lagzdiņa kungs, kurš acīmredzot pilnīgi telepātiski un organiski arī bija jutis nepieciešamību izstrādāt alternatīvu likumprojektu. Un pašlaik es turu rokās abus šos likumprojektus: Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas un Lagzdiņa kunga iesniegto likumprojektu, ko viņš man nodeva pagājušajā pirmdienā pulksten 14.30, tas ir, pirms frakcijas sēdes. Tajā svētdienas vakarā mēs vienojāmies, tā kā mums ir vienāda konceptuāla nostādne, lai gan šajos lēmuma projektos bija atsevišķas principiālas atšķirības. Ņemot vērā to, ka, atšķirībā no iepriekšējā, 6.janvāra iesniegtā likumprojekta “Par Latvijas Republikas radio un televīziju”, ir dziļas konceptuāli principiālas atšķirības, tad šis Lagzdiņa kunga likumprojekts kopā ar manu variantu ar attiecīgajām korekcijām un labojumiem ir jānodod komisijās izskatīšanai, kad mēs turpināsim strādāt kopā, izveidojot vienotu, likumdošanai atbilstošu likumprojektu “Par radio un televīziju”, ko iesniegtu Augstākajai padomei izskatīšanai.

Un tāpēc es biju pārsteigts, šodien ieraugot šo likumprojektu, kas praktiski vārds vārdā, ar visām pieturzīmēm un neprecizitātēm par 95 procentiem ir Lagzdiņa kunga variants, kuru viņš man nodeva pagājušajā pirmdienā. Vienīgi 21.pants ir grozīts. Par visu to es biju zināmā neizpratnē, bet tagad es saprotu, kāpēc Škapara kungs šajā likumprojektā nesaskatīja tās konceptuālās atšķirības, kādas ir salīdzinājumā ar 6.janvārī iesniegto variantu, jo acīmredzot tik pamatīgi, dziļi, kā mēs ar Lagzdiņa kungu, viņš nebija iedziļinājies. Tas ir viens.

Un tagad pāris vārdu par to, kur tad izpaužas šīs konceptuālās atšķirības. Pirmām kārtām, 6.janvāra variantā konsekventi bija noteikts arī Latvijas radio un televīzijas finansēšanas avots, bet šodien saņemtajā variantā jūs vispār neatradīsiet finansēšanas ekonomisko pamatu. Tā nav. Ir gan teikts, ka ģenerāldirektors sastāda ikgadējo finansu plānu, bet pašu finansēšanas statusu jūs neatradīsiet.

Otrkārt. Praktiski jūs šeit neatradīsiet arī atbilstību likuma normām, par ko ir teikts 2.pantā, ka atbilstoši konkrētiem likumiem un spēkā esošajām Latvijas valsts likumdošanas normām. Šis likums vispirms jau neatbilst likumam “Par uzņēmējdarbību”. Un konkrēti, kā jau mēs ar Lagzdiņa kungu vienojāmies minētajā telefonsarunā, Lagzdiņa kunga rīcībā nebija likuma “Par uzņēmējdarbību” 3.panta labojuma, ko mēs paši pieņēmām,– ka tikai ar speciālu licenci, ko izsniedz Latvijas Republikas Ministru padome un tās pilnvarotā institūcija, ir atļauti bezvadu sakaru pakalpojumi radio un televīzijas raidījumos, izņemot kabeļtelevīzijas pakalpojumus.

Treškārt, Lagzdiņa kunga variantā, kas burtiski vārds vārdā ir atspoguļots arī 2.pantā, ka radio un televīzijas darbību Latvijā regulē likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” (izņemot 4.panta trešo daļu, 9., 18., 19.pantu), mēs principiāli vienojāmies par to, ka grozījumi ir jāizdara nevis šeit, bet gan likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, likumā “Par uzņēmējdarbību” un likumā “Par valsts uzņēmumu”, ka šis jautājums ir risināms kompleksi, ka šeit ir jāizdara grozījumi, lai varētu šo specifisko valsts uzņēmuma statusu lietot attiecībā uz Latvijas radio un televīziju. Tikai savstarpēji korespondējot un kompleksi risinot, mēs varam izstrādāt likumu normām atbilstošu likumu “Par radio un televīziju” Latvijas Republikā.

Pievērsiet uzmanību vēl vienai pretrunai mums iesniegtajā likumprojektā, par ko mēs arī vienojāmies. Proti, likumprojektā ir teikts, ka sabiedriskā padome tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem. Padome, kura darbojas uz sabiedriskiem principiem! Ja nemaldos, tad likumprojektā par sabiedriskajām organizācijām viennozīmīgi noteikts, ka mēs sabiedriskos veidojumus no valsts budžeta nefinansējam. Mēs faktiski līdzšinējo pārvaldes institūciju, kurai patlaban ir tikai cits nosaukums un atšķirīgas funkcijas un citāda strukturālā izbūve, šodien veidojam kā sabiedrisko padomi, kuru pretrunā ar likumprojektu “Par sabiedriskajām organizācijām” finansē no valsts budžeta.

Šajā gadījumā ir tik daudz konceptuālu un likumdošanas pretrunu, ka es pat negribu vairs aizņemt jūsu laiku. Jau mūsu iepriekšējās sarunas gaitā un kad es iepazinos ar Lagzdiņa kunga pagājušās nedēļas pirmdienā iesniegto priekšlikumu, es viennozīmīgi varu teikt tikai vienu, ka šis likumprojekta variants ir reāls un novedams līdz pozitīvam rezultātam, jo tas ir konceptuāli būvēts uz citiem principiem nekā iepriekšējais likumprojekts “Par radio un televīziju” Latvijā. Taču šeit ir jābūt kompleksai darbībai. Un tāpēc es arī Škapara kungam uzdevu jautājumu: vai to ir skatījusi Ekonomikas komisija un arī Budžeta komisija? Škapara kungs, acīmredzot nepārzinādams šīs konceptuālās atšķirības starp 6.janvāra variantu un šodien iesniegto variantu, uzskatīja, ka tas jau ir tas pats variants ar nelieliem labojumiem. Piedodiet, šī kopība apmēram ir kaut kas līdzīgs tam, ja es teiktu: “Diena, ja ne nakts, tad jau stipra krēsla vakarā.”

Un tāpēc man ir konkrēts priekšlikums šo likumprojektu noteikti nepieņemt, bet es neuzņemtos apgalvot pirms izskatīšanas Ekonomikas komisijā, ka tas ir atbildīgāk par visu nodokļu likumdošanas paketi… Budžeta komisijā šodien pieņems. Un pēc tam, kā bijām vienojušies ar Lagzdiņa kungu, mēs likumprojektu novedīsim līdz tādai kondīcijai, ka tas praktiski patiešām reāli tiks pieņemts tāpēc, ka pilnīgi korekti atbildīs spēkā esošajai Latvijas valsts likumdošanai. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, būs nodrošinātas visas demokrātiskās šī masu medija darbu organizācijas un pārvaldes formas, izslēgti potenciālie cenzēšanas elementi, tajā pašā laikā izslēdzot tās iespējas, kad atsevišķi politiski grupējumi varētu ietekmēt šī masu medija līdzekļa darbību ar savām subjektīvajām nostādnēm.

Un vēl gribētu teikt vienu. Pusdienas pārtraukumā es atļāvos piezvanīt, lai par šo likumprojektu konsultētos ar Latvijas radio un televīzijas radošo darba grupu, kura strādāja vairāk nekā trīs mēnešus, un jautāju, vai viņi kaut ko zina par šo likumprojektu, vai ir kaut ko lasījuši no šā likumprojekta. Es saņēmu atbildi, ka ne. Tāpēc es arī gribētu aicināt dot iespēju arī šiem televīzijas radošās iniciatīvas grupas pārstāvjiem iepazīties ar šo likuma normu, dodot vienu nedēļu laika. Vairāk nav vajadzīgs. Jāsaka atklāti, 50 procenti teksta ir ņemami 1:1 un apmēram 50 procenti ir tikai nedaudz jākoriģē atbilstoši manis nosauktajiem likumiem, tas ir, “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, “Par uzņēmējdarbību” un “Par valsts uzņēmumu”. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaļetajev! Gatavojas deputāts Seiksts.

S.Zaļetajevs: */Cienījamie kolēģi! Kaut gan debates tikko sākušās, man ir tāda sajūta, ka balsošana jau notikusi, turklāt vairākums ir nobalsojis ar kājām. Taču es tomēr gribētu, lai visi uzmanīgi ieklausītos, ko saka opozīcija, bet tās pārstāvjiem kā parasti ir piekārta destruktīvisma birka. Es tomēr gribētu aicināt visus, un pirmām kārtām Augstākās padomes priekšsēdētāju, kura, par nožēlu, šeit nav. Jo tādā gadījumā, ja viņš nedzer šampanieti, tad varbūt klausās translāciju– aicināt beidzot atteikties no lozunga: kas nav ar mums, tas ir pret mums. Jo arī es, neskatoties uz to, ka tagad kritizēšu piedāvāto projektu, ne mazāk kā visi šeit klātesošie esmu ieinteresēts, lai mēs izveidotu civilizētas tiesiskas normas tik sabiedrībai un cilvēciskām attiecībām svarīgā sfērā kā radio un televīzija.

Piedāvātā projekta nepilnības varam sadalīt divās daļās. Pirmā daļa– tās ir problēmas, kuras, manuprāt, tiek risinātas nepareizi, un otrā diezgan liela daļa– kas netiek risinātas vispār, bet kuras šajā likumprojektā obligāti ir jāatspoguļo.

Cik man laiks atļaus, sākšu ar pirmo daļu. Pirmais. Likumprojektā ir pilnīgi ignorēti tik būtiski saziņas tehniskie līdzekļi kā kabeļu televīzija un radioraidījumi pa vadiem. Es uzdevu jautājumu, bet apmierinošu atbildi nesaņēmu. Teica, ka projektā kaut kur par to esot. Es atradu tikai vienu stingri reglamentējošu normu. Lai atvērtu uzņēmumu, radošu vai tehnisku, attiecīgā resorā jāizņem noteikta frekvence vai televīzijas kanāls. Viss! Šī norma jāizpilda, lai izveidotu kabeļtelevīzijas uzņēmumu. Mums pašlaik eksistē triju programmu radiotranslācija. Tā izmato ne tikai savu vadu tīklu, bet arī elektriskās enerģijas pārvades tīklu. Kā to sadalīt? Tas ir ļoti svarīgi. Teiksim, es gribu izveidot uzņēmumu, izveidot savu triju programmu radiotranslāciju pa elektrības spēka kabeļiem. Kā šo jautājumu var atrisināt? Projektā par to nekas nav teikts, pat nekādas norādes uz to nav.

Otra problēma, kas piedāvātajā likumprojektā pavisam nav atspoguļota. Runa ir par likuma normu pielietošanu, lai attīstītu konkurenci un ierobežotu monopolstāvokli. Piemēram, šajā likumprojektā izmantoti tādi principiāli svarīgi jēdzieni kā monopolstāvoklis un dabiskais monopolstāvoklis. Vai jūs jūtat atšķirību šajos jēdzienos? Es gribētu zināt, kur šajā likumprojektā teikts, kā pašreizējā momentā monopolstāvoklis ar likumu tiek regulēts, lai tas nonāktu tā sauktajā dabiskajā monopolstāvoklī! Vai šeit tam ir kādas nianses? Vai, teiksim, kā tiks lietots tik specifiski arhisvarīgs jēdziens kā pretlikumīga konkurence? Es izlasīšu, kā likumprojektā tiek traktēts šis jēdziens, un tas jums uzreiz liks pārdomāt, kā šo normu lietot radio un televīzijas jomā. Tad, lūk! Likumā teikts, ka “pretlikumīga konkurence izpaužas darbībās, kuru rezultātā viens uzņēmums gūst komerciālus labumus no cita uzņēmuma reputācijas pazemināšanas”. Atcerieties, ar kādām replikām dažreiz apmainās radio un televīzijā! Kā šī norma iedarbosies? Ja mēs, vispārīgi runājot, gribam, lai mūsu pieņemto likumu normas tiktu ievērotas, tad tām jābūt tādām, lai tās nevarētu atvairīt, sakot, ka tas ir tikai atsevišķs gadījums, ka turpmāk tiks reglamentēts citādi.

Trešā problēma. Ja jau nu reiz esmu aizskāris tik svarīgu tēmu kā monopols, tad dabiski, ka jārunā par tādu problēmu, kā par pašreizējās raidījumu sistēmas atvalstiskošanu, par privatizācijas problēmu. Kāda šeit ir pieeja šīs problēmas atrisināšanai? Bez tā mēs nepārvarēsim pašreizējo monopolsistēmu. Šeit, izņemot tādu vispārēju frāzi kā “var izveidoties”, vairāk nekas nav teikts. Bet kā būs iespējams sadalīt īpašumus? Tas beigu beigās būs šīs problēmas pamatjautājums.

Ja jau reiz esam aizskāruši īpašuma jēdzienu, tad nākamā problēma ir par intelektuālā īpašuma un autortiesību jautājumu, kas projektā pavisam nav skarts. Tas ir ļoti vārīgs jautājums, es tā teiktu. Kur šeit rodas problēma? Tā izveidojas ne tikai televīzijā. Ļoti raksturīgi tā ir parādījusies arī preses izdevumos. Teiksim, kāds radošais kolektīvs izmanto valsts īpašumu– tipogrāfiju vai raidošo iekārtu, ko finansē valsts, bet radošais kolektīvs gatavo avīzi vai raidījumu. Ja tas tiešām ir radošais, normāli darbojošais kolektīvs, tad tas rada noteiktu imidžu, kādu savu tirdzniecisko marku. Tas jau ir noteikts kapitāls. Kad šis kapitāls jau ir sastrādāts, ir pilnīgi dabiski, ka kolektīvam rodas vēlēšanās to izmantot un atdalīties no savām starta pozīcijām, ko tam ir devusi valsts. Šī problēma radās, piemēram, ar laikrakstu “Rīgas Balss”, “Jūrmala”, “Diena” kolektīvu vēlēšanos atdalīties no pilsētu padomēm. Es precīzi nezinu, mēs neesam informēti, bet ir radusies tāda pārliecība, ka tas pats notiek ar raidījumu “Labvakar”, jo tas viss ir kapitāls. Jau pats raidījuma “Labvakar” nosaukums ir kapitāls. Ja pie cilvēka pienāk žurnālists un saka, ka viņš ir no “Labvakar”, tad iespaids ir pavisam cits, nekā ja viņš teiktu, ka ir no raidījuma “Apvārsnis”. Saprotat? Iespējams, ka šis žurnālists ir vēl talantīgāks, bet nāk no mazāk prestiža raidījuma.

Ilgam laikam jāpaiet, kamēr iztērējas šis sastrādātais kapitāls. Jāiemācās šo kapitālu sadalīt kaut kā civilizētāk. Tas, kas pašlaik nekādi netiek regulēts, rada augsni bezgalīgiem konfliktiem. Tos nevar atrisināt ar administratīva spēka metodēm. Šeit ir problēma, tās atrisināšanai jāizveido normāli tiesiski pamati, kā šo radušos intelektuālo kapitālu sadalīt civilizētā veidā, nepārkāpjot ne vienas, ne otras puses tiesības.

Projektā nav aizskarts arī problēmas ekonomiskais aspekts. Ir vispārīga frāze par to, ka koordinācijas padome piedāvā kaut kādus asignējumus. Bet kā šie asignējumi tiks sadalīti dažādiem raidījumiem? Un vispār, iespējams, visu šo naudu nav nepieciešams atdot televīzijai? Varbūt, piemēram, izglītojošās programmas vispār nav vajadzīgs finansēt, bet labāk šos līdzekļus atdot Izglītības ministrijai, lai tad tā šos līdzekļus izmanto kā pasūtītājs? Vai arī kaut kādu jaunu raidījumu izveidot vai nopirkt, vai izveidot raidījumu banku, kuru pēc tam varētu izmantot tieši skolās? Tas ir, varbūt labāk finansēt nevis radītāju, bet pasūtītāju? Kā šī problēma tiks atrisināta? Šeit par to nekas nav teikts. Taču tas ir ļoti svarīgi.

Tas, par nožēlu, nav pilnīgs to problēmu uzskaitījums, kuras ar šo likumu ir jāatrisina. Citādi tas nebūs darbotiesspējīgs likums, bet būs kaut kas, kas nedos rezultātus.

Bet es vēl gribētu pievērst uzmanību ārkārtīgi… Nevaru pat atrast epitetu tādam gadījumam, kad likumā tiek mainītas cita likuma normas. Šeit tiek nomainītas likuma par masu informācijas līdzekļiem normas, likuma par uzņēmējdarbību normas. Es pateicos tiem, kas mani uzmanīgi klausījās./

Priekšsēdētājs: Deputāts Seiksts. Gatavojas deputāts Freimanis.

A.Seiksts: Cienījamie kolēģi deputāti! Mana uzstāšanās nebūs ne erudīta, ne interesanta. Tā skars tikai tos divus jautājumus, kurus es uzdevu cienījamajam komisijas priekšsēdētājam Škapara kungam. Mūsu sēdes vadītājs Krastiņa kungs, būdams jurists, ļoti trāpīgi novērtēja to situāciju, kāda ir sakarā ar kristietības jautājumu atspoguļošanu televīzijā. Tā ir krimināla. Es neaizņemšu jūsu uzmanību ar šā jautājuma izklāstīšanu, minot faktus, kuri tiešām ir kliedzoši. Es tikai gribu pamatot, kādēļ manu izvirzīto jautājumu nepieciešams akcentēt likumā.

Runājot par pašu likumu, jāteic, ka, protams, tas nav ideāls, bet šis likums ir krietni labāks par to likumu, ko redzējām pirmajā variantā kādu laiku atpakaļ.

Tāpēc es gribu akcentēt, ka, pirmkārt, sabiedriskajai padomei jeb, kā iesaka Likumdošanas jautājumu komisija, šim cilvēkam no Augstākās padomes Reliģisko lietu konsultatīvās padomes noteikti būtu jāieiet. Cienījamais Škapara kungs, man jūsu arguments, ka, lūk, tad visas partijas prasīs, ne sevišķi apmierina. Ir taču principiāla atšķirība starp Augstākās padomes Reliģisko lietu konsultatīvo padomi un kādu partiju. Reliģisko lietu konsultatīvās padomes pārstāvis, kā arī vispār šie specifiskie jautājumi nav ambīciju apmierināšana, nav cīņa par varu, nav sevis atrādīšana, tā ir audzināšana ar ētera palīdzību, kura, protams, kādam no mums varētu arī nepatikt vai nebūtu pieņemama. Te ir pavisam cita specifika.

Otrkārt. Mēs Cilvēka tiesību komisijā akcentējām domu, ka šiem raidījumiem ir jāierāda vieta tieši valsts televīzijas raidlaikā. Es pamēģināšu atbildēt uz jautājumu, kāpēc tas ir jādara?

Vispirms jau reliģiskās konfesijas raidlaiku nenopirks, jo tām nav iespēju nopirkt, tā kā šobrīd nav līdzekļu. To es varu apliecināt, kā arī tuvākajā laikā būs likums par īpašuma atdošanu, kur būs konkrēti fakti.

Otrām kārtām tā nav biznesa nauda, tā nav pat rūpniecības vai vispār ražošanas sfēras nauda. Tie ir ziedojumi. Tāpēc prasīt, lai konfesijas pērk raidlaiku, būtu pat amorāli.

Kā jau teicu, ētera laiks tiek izmantots audzināšanai. Ja salīdzina laiku, ko viņi izmanto patlaban, jāsaka, ka tas ir niecīgs, tie ir daži procenti no laicīgo raidījumu laika. Tāpēc nav jāuztraucas, ka ēters tiks pārslogots. Protams, šeit ir jārīkojas tā, lai nebūtu krimināla, jo šodien daudzi laicīgi vai ne sevišķi godprātīgi autori piesedzas ar šo terminoloģiju, lai pašreiz iegūtu popularitāti tautā.

Trešām kārtām ir jāpanāk, lai reliģisko raidījumu autorus nekontrolē laicīgās personas. Šajā lietā ir jābūt dziļi delikātiem un ir jābūt specifiskai kompetencei. Es regulāri piedalos Reliģisko lietu konsultatīvās padomes sēdēs un zinu, ka ir sūdzības ne vien no kādas vienas konfesijas pārstāvjiem, bet gan visi viņi ir sašutuši par patvaļu, kāda tagad iet ēterā, kad piesedzas ar viņu vārdu, ar viņu sabiedrisko autoritāti.

Visbeidzot, likumā “Par reliģiskajām organizācijām”, kuru mēs pieņēmām pagājušā gada vasarā, šīm konfesionālajām institūcijām ir deklarētas tiesības. Taču šīs tiesības ir jāgarantē ar pretimnākšanu, ņemot vērā šo institūciju specifisko stāvokli.

Runājot par pašu likumu, es domāju, ka tas ir jākritizē, bet es būtu ļoti priecīgs, ja šā likuma pieņemšana, lai arī nogludināta un piefrizēta, tomēr neievilktos uz pusgadu, kā tas ir bijis ar citiem likumiem. Paldies.

Škapara kungs, savus priekšlikumus es jums iedošu rakstiski.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani! Gatavojas deputāts Bojārs.

J.Freimanis: Godājamo priekšsēdētāj, dāmas un kungi! Lai arī kāds pēc skaita būtu šis likums, manuprāt, ir labi, ka mums tas ir, ka mēs pie kaut kā esam sākuši strādāt. Es domāju, ka pavisam nav būtiski, vai tas ir Lagzdiņa teksts vai Škapara teksts. Galvenais– mums ir jāizlemj, vai tas ir derīgs pirmajam lasījumam vai nav derīgs. Manuprāt, šis teksts ir derīgs un principā var būt pamats turpmākajam darbam. Tikai es gribētu Škapara kungam ierosināt, lai, turpinot strādāt pie likumprojekta, tiktu iekļauti vairāki punkti, kuri, manuprāt, ir aizmirsti. Es nezinu, vai tos vajadzētu tūlīt iebalsot, vai tos tiešām varētu iemontēt otrajā lasījumā. Jāteic, ka pašreizējā brīdī nebūšu pat oriģināls, griežot komisijas vai darba grupas vērību tieši uz tiem priekšlikumiem, kurus ir iesniedzis Šteina kungs, kuri tiešām visi nav ievēroti. Varbūt visi tie arī nav jāņem vērā, bet es pieskaršos tiem punktiem, kuri, manuprāt, ir svarīgi. Ja mums varētu būt zināma drošība, ka tas kaut kādā mērā tiks izdzirdēts, tad, manuprāt, mūsu frakcija varētu balsot par šo likumprojektu.

Jautājums, kas man obligāti ir jāpasaka, var šķist politisks vai totalitārs, bet šim punktam tomēr ir jābūt. Proti, radio un televīzija Latvijas Republikā savās programmās, respektējot domu daudzveidību, aizstāv neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas valsts ideju un sabiedrības intereses, un tā tālāk.

Tātad te ir runa par to, ka mums masu informācijas līdzekļi, protams, ir lojāli, protams, ir plurālistiski un tā tālāk. Bet tajos nevar būt informācijas, kas ir vērsta pret valsti. Tā nav nevienā valstī, kuru arī mēs minētu, ja tā ir demokrātiska. Šim punktam, manuprāt, ir jābūt. Ja Žirinovska kungs atbrauktu uz Latviju, mēs saprotam, ka viņš nerunās par Latvijas valsti, viņš šo valsti graus. Pašreiz mēs nedzīvojam kaut kur aiz zvaigznēm, tādēļ šim punktam ir jābūt.

Otrs. Es domāju, ka ir jāietver punkts, kas garantē autortiesības. Te situācija ir sarežģīta, jo mums likums par autortiesībām nav pieņemts. Bet radio un televīzija šos noteikumus šodien izmanto tik maz, cik vien var, vai vēl mazāk. Es ierosinātu šādu redakciju: “Visām radio un televīzijas sabiedrībām jāievēro starptautisko līgumu konvencijas par autortiesību aizsardzību, kas ir spēkā Latvijas Republikā.” Vai arī jāpasaka: “ko līdz attiecīgā likuma pieņemšanai regulē īpašs nolikums”. Bet ir jābūt pilnīgi skaidram: ja tiek tiražēta jebkura cilvēka produkcija, tad šim cilvēkam par to ir jāsaņem atlīdzība.

Tālāk. Kaut kādai skaidrībai ir jābūt par to, kas ir un kas saskaņo lietojamās frekvences. Par frekvencēm runa gan bija, bet tiek piedāvāts punkts, kas šo jautājumu nosaka striktāk.

Runājot par Latvijas Radio un televīzijas padomi (Šteina kungs to gan sauca par Koordinācijas padomi), es gribētu oponēt Ozola kungam un vēlētos pateikt, ka tā nav nekāda filatēlijas biedrība un tai nav jāstrādā sabiedriskā kārtā. Šai padomei ir jāstrādā zināmā mērā kā algotai institūcijai. Ja padome būs sabiedriska organizācija, tad es jums pateikšu, kas notiks: kopā sanāks priekšnieks un vietnieks un nospriedīs: “Ja pārējo nav, tad lai nav, izlemsim to jautājumu!” Jālemj desmit cilvēkiem, bet reāli izlemj divi, proti, tie, kuri ir klāt. Tādēļ padome nevar būt sabiedriska institūcija, un šajā gadījumā– gluži otrādi– ir jābūt Koordinācijas padomei. Tiešie izdevumi tiek segti no valsts budžeta. Ir skaidri redzams, ka tas ir mūsu starptautiskais mantojums, proti, tas viss, kas ir sabiedriskā institūcija, praktiski neko nedara, tikai skaitās.

Ir ideja, ka Radio un televīzijas padomē vajadzētu iekļaut Ministru padomes pārstāvi. Tas nav jādara. Seiksta kungs runāja par reliģijas lietām, ka vajadzētu būt speciālam cilvēkam. Par to varētu pastrīdēties, cik cilvēkiem jābūt. Nav vajadzīgs, lai lieki kaut ko kontrolētu. Taču jebkurā gadījumā ir jāpanāk, lai, nosakot radio un televīzijas politiku, premjers nekad mums nevarētu pateikt, ka viņš nezina, kādā virzienā mūsu televīzija iet. Viņš to zina, ja viņa pārstāvis tur atrodas. Tieši šādas šķietamas informētības vai dezinformētības dēļ mēs daudzkārt nonākam pie pārpratumiem. Es domāju, ka ir īstais brīdis iekļaut šādu pantu: “Nav pieļaujama Latvijas Radio valsts uzņēmuma un Latvijas Televīzijas valsts uzņēmuma programmu veidošana noteiktas partijas, sabiedriskas organizācijas, uzņēmumu, personu grupas vai atsevišķu personu interesēs.” Pirmsvēlēšanu norises un vēlēšanu kampaņas atspoguļojumu Latvijas Radio valsts uzņēmuma un Latvijas Televīzijas valsts uzņēmuma programmās nosaka vēlēšanu likums, jo tā vai citādi šis likums strādās vairākus gadus. Un šīs vēlēšanas notiks, tādēļ minētajam punktam jau iepriekš ir jābūt šeit iekļautam.

Es dziļi cienu Škapara kungu kā senu un pieredzes bagātu Tautas frontes lauvu, bet es nekādi nesaprotu viņa piesardzību, kad 20.pantā viņš saka šādi: “Latvijas Radio valsts uzņēmums un Latvijas Televīzijas valsts uzņēmums pirmo programmu veido kā nacionālo programmu.” Es atvainojos, priekš kam tāda vistiņu spēlēšana ir vajadzīga? Skaidri un gaiši ir jāpasaka, ka pirmo programmu veido latviešu valodā, un viss. Kāpēc mēs atkal slēpjamies? Nacionālā programma ir latviešu valodā. Škapara kungs, jūs arī esat latvietis! Es domāju, ja mēs šos punktus iestrādātu, tad, es ceru un palieku labā pārliecībā, ka nebūsim velti balsojuši “par”. Es šos punktus iedošu Škapara kungam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bojār! Gatavojas deputāts Caune.

J.Bojārs: Runājot par iepriekš teikto, jāsaka, ka Žirinovska kungs gan var atbraukt pie mums uz Latviju, bet, manuprāt, pirms viņa pirmās uzstāšanās, viņš tūlīt jāpavada uz vietu, kur notiks viņa runas satura izmeklēšana attiecībā uz starpnacionālā naida kurināšanu.

Runājot par “Labvakar”, jāteic, ka “Labvakar” jebkurā gadījumā ir firmas zīme, bet ne kapitāls. Un dalīt kaut kādu firmas zīmi vai kapitālu, ko “Labvakar” ieguvis uz firmas zīmes pamata, protams, “Labvakar” nepiekritīs. Es joprojām brīnos par to, ka mūsu opozīcijas pārstāvis Zaļetajeva kungs vienmēr tiecas visu ko sadalīt. Vajag mēģināt veidot savu kapitālu, savu firmas zīmi, savu programmu “Labvakar” un tad varēs ar to dzīvot, bet nevajag dalīt to, kas pieder citiem.

Jau vairākkārt par mūsu televīziju es esmu teicis, ka mani ārkārtīgi nomāc tas milzīgais reliģisko raidījumu spiediens, kas nāk no šīs televīzijas. Latvijā bija viens tāds laika sprīdis, kad, pirms agri no rīta jūs ejat uz darbu un gribat noskatīties televīzijas ziņas un ieslēdzat vienu kanālu, tad redzat, ka sludinātājs runā spāniski, ko tulko krievu valodā; ieslēdzat otru kanālu– atkal masu sludinātājs stadionā angliski sludina. Un to atkal raida uz Latviju un tulko krievu valodā. Dienā tiek raidītas vismaz divas līdz trīs reliģiozas pārraides. Es nezinu, ja mums reliģija ir atdalīta no valsts, tad ir jāvienojas par kaut kādu standartu, cik daudz mūsu televīzijas pārraidēs var būt reliģisko programmu. Nekādā gadījumā nedrīkst būt tā, ka pa diviem trijiem kanāliem, kas strādā no rīta, vienā ir krievu ziņas un divos ir reliģiskās pārraides. Es, piemēram, no rīta latviski gribu paklausīties ziņas televīzijā, bet savā Latvijas televīzijā es tās nevaru dzirdēt tāpēc, ka Sakaru ministrijā, kurai pieder šie kanāli, atrodas cilvēki, kuri par šiem kanāliem ir ar mieru dārgi maksāt un var laist jebkuru reliģisko pārraidi. Bet, ja par savu pārraidi divreiz dārgāk maksās Žirinovska komanda, tad varbūt parādīs Žirinovski, jo Sakaru ministrijai vajag nopelnīt. Atvainojiet, ministrija vairs neeksistē.

Mani lielā mērā skar, un es domāju, lai gan mēs par to daudz nerunājam, bet mēs visi ļoti labi apzināmies, kāda nozīme nākamajās vēlēšanās būs masu informācijas līdzekļiem. Un tāpēc arī ir ārkārtīgi svarīgi programmām garantēt tādu raidījuma laika līdzsvaru, lai starp partiju raidījumiem būtu kaut kāds samērs. Es zinu, ka valstīs, kurās ir daudzpartiju sistēma, piemēram, Zviedrijā, valsts televīzija visām partijām dod laiku, kas ir sadalīts ļoti simetriski starp visām partijām, lai tās varētu propagandēt savus uzskatus. Pie mums daudzpartiju sistēma pagaidām nav izveidojusies, tādēļ Škapara kungam šajā likumprojektā šo principu laikam neizdosies ieviest. Bet es domāju, ka nākotnē, ņemot vērā daudzpartiju sistēmu, mums šis likums būs jālabo tādējādi, lai katrai reģistrētajai partijai, kurai ir šis minimums, caur kuru tā var tikt parlamentā, tiktu garantēta zināma raidlaika daļa. Un tā būtu vienlīdzīga.

Es iepriekš gribu pateikt, jo beigās man nepietiks laika, ka visumā šis likumprojekts ir pieņemams pirmajam lasījumam, ka no tā acīmredzot varēs iztaisīt kaut ko sakarīgu, ja mēs pie tā strādāsim visi kopīgi bez histērijas un obligāti– bez ambīcijām, ka, lūk, tas likumprojekts ir jāmet ārā un jāliek mans. Kur naktī radās tā apgaismība, lai, no rīta piecēlies, es vienā dienā uzrakstītu likumprojektu! Ja mēs pieiesim reālistiski, tad no šā likumprojekta iztaisīsim sakarīgu likumu.

Izskatot likumprojektu Likumdošanas jautājumu komisijā vien, mēs noskaidrojām, ka tajā nav ietverti pāris ļoti svarīgi momenti. Konkrēti, nav spēcīgu antimonopola noteikumu, kaut gan mēs a priori varētu teikt, ka tas mums ir antimonopola likumdošanā. Es uzskatu, ka šis likums par radio un televīziju ir tik svarīgs politisks likums, ka minētajai tēzei ir jābūt arī šajā likumā.

Tāpēc Likumdošanas jautājumu komisijā mēs likām priekšā 3.pantu beigt ar otro daļu, kurā būtu šāda tēze: “Latvijas radio un televīzijā nav pieļaujams iedibināt ārvalstu privātfirmas, sabiedriskas organizācijas (ar to domāta partija, fronte, jebkura kustība un tā tālāk) vai jebkuras valsts amatpersonas monopols.”

Es uzskatu, ka galīgi nepareiza ir situācija, ka praktiski mūsu televīzijā atsevišķas vadošās personas var okupēt jebkuru televīzijas laiku. Viņām ienāk prātā, un viņas tūlīt aizbrauc uz televīziju un notur tur jebkura ilguma runu. Tādā veidā televīzija, ņemot vērā, ka tā tomēr ir valsts televīzija, automātiski var pārvērsties par valdības reklāmas biroju, kas visu laiku jums rādīs pirkstu kādā noteiktā pozā, un visa tauta to uzņems. Skaidrs, ka tas iedarbojas uz imidžu, uz reitingu un uz visu pārējo nākamajās vēlēšanās. Manuprāt, tas nav taisnīgi. Arī valdībai vajadzēja iedalīt savu laiku televīzijā. Un tam ir jābūt normālam raidlaikam, noteiktās stundās, kad visi zinās, ka raidīs valdība.

Runājot par mūsu televīziju, es uzskatu, ka televīzijas laiks stratēģiski pašreiz tomēr nav visai pareizi pārdalīts, raugoties no tā viedokļa, ka agrāk varbūt bija labāk, ka ziņas krievu valodā tika raidītas pulksten 19.00, proti, ļoti ērtā laikā, bet tagad tās ir pārceltas uz vēlu vakara stundu– pulksten 23.00, kad mūsu krievu programma, atvainojiet, konkurē ar Mitkovas programmu. Un, ja Latvijas krievam vai man ir jāizvēlas starp Mitkovas programmu un mūsu krievu programmu, tad vairums bieži vien savu televizoru pārslēgs uz Mitkovas programmu. Un, ņemot to vērā, ka Latvijas krievi varbūt neuzzinās to, ko mēs viņiem gribam pateikt, kā arī to, kas vispār republikā objektīvi notiek, tāpēc acīmredzot raidlaiks krievu valodā ir vajadzīgs tad, kad krievu strādnieks atnāk no savas krievu fabrikas un grib paklausīties ziņas, pirms viņš liekas gultā. Es domāju, ka tas būtu vienīgi taisnīgi.

Es domāju, ka Radio un televīzijas padomei tomēr ir jābūt pilnīgi neatkarīgai, tajā skaitā gan no valdības, gan no Augstākās padomes, jo atvainojiet, Škapara kungs, vai pirmajā variantā tā bija jūsu ideja vai ne, bet Augstākā padome varēja iecelt televīzijas amatpersonas. Augstākās padomes Prezidijs arī iecēla Radio un televīzijas padomes sastāvu. Es domāju, ja mums ir šīs piecas radošās savienības, trīs reģistrētie radio un televīzijas masu informācijas līdzekļu pārstāvji, lai tad viņi arī ievēlē savu priekšsēdētāju. Un, ja šis mehānisms nestrādās pietiekami demokrātiski, ja praksē izrādīsies, kas tas ir neefektīvs, tad ņemsim un šo sistēmu pārveidosim.

Man liekas, ka 4.nodaļas 11.pantā ir diezgan neskaidra šāda tēze: “piecas radošās savienības”. Proti, nav pateikts, kādas radošās savienības? Manuprāt, ir jāpasaka, kas tās ir par savienībām. Jo tad radošo savienību vidū mums veidosies kaut kāds monopols, un tas, kas gribēs nodibināt… jeb varbūt mums izveidosies kādas alternatīvas. Atcerieties, mums tās radošās savienības savā laikā bija valsts vadībā. Oficiāli bija Rakstnieku savienība, oficiāli bija Mākslinieku savienība, oficiāli bija Žurnālistu savienība. Bet, ja mums tagad izveidojas neatkarīga Žurnālistu savienība, kuru neapmierina mūsu vienīgā oficiālā valsts Žurnālistu savienība, vai tad mēs šo savienību nelaidīsim pie teikšanas? Es domāju, ka šīs frāzes būtu ņemamas vērā un nebūtu sliktas, bet tās, manuprāt, ir neskaidras. Kādas tad savienības mēs laidīsim pie teikšanas?

Un it sevišķi man nav skaidra tēze par trim reģistrētajiem radio un televīzijas masu informācijas līdzekļu pārstāvjiem. Kas viņus būs ievēlējis un no kurienes viņi radīsies? Un vai tas “Radio roks” arī būs tur pārstāvēts vai ne? Un ja rīt, teiksim, kāda no politiskajām partijām nodibinās savu raidstaciju, kas tagadējos apstākļos var notikt elementāri, vai viņus arī pielaidīs? Arī šī frāze man liekas neskaidra. Šeit vajadzētu izdomāt tādu formulējumu, kas skaidri pateiktu, kā reāli šos cilvēkus varēs ievēlēt?

Tālāk. 13.panta 5.punktā, manuprāt, ir jāizsvītro šāda frāze: “izskata ārvalstu pilsoņu vai organizāciju pieprasījumus savu radio un televīzijas radošo un tehnisko uzņēmumu izveidošanai”. Es uzskatu, ka Latvijā nav vajadzīgs nekāds Maskavas radio, ne arī radio “Svoboda”. Tas, ka šeit strādā viņu žurnālisti, ir pavisam cita lieta. Bet kaut kādas ārzemju raidstacijas, manā uztverē, Latvijā nav vajadzīgas. Tādas ārzemju raidstacijas nav ne Zviedrijā, ne Norvēģijā, ne Somijā. Tur ir valsts raidstacijas. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Caune! Gatavojas deputāts Beļskis.

I.Caune: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es gribu runāt tikai par 20.pantu. Škapara kungs, lūdzu, mani klausieties! Šeit jau pacēla jautājumu par to otro rindkopu. Un es gribu par šo jautājumu runāt vairāk. Minētajā pantā ir rakstīts šādi: “Latvijas Radio valsts uzņēmums un Latvijas Televīzijas valsts uzņēmums pirmo programmu veido kā nacionālo programmu.” Es saprotu, ka nacionālo programmu, taču nav ierakstīts, kādu nacionālo? Tā, piemēram, ja visu laiku šī programma būs krievu valodā, tad arī tā būs nacionāla. Ja programma būs baltkrievu valodā– tā arī būs nacionāla. Šeit jau teica, ka būtu jāraksta, ka programma ir latviešu valodā. Man būtu priekšlikums ierakstīt vārdus: “valsts valodā”. Es domāju, būtu pareizāk, ja akcentētu, ka programma ir valsts valodā.

Otrs moments. Šajā pašā punktā ir rakstīts par reklāmu. Skaidrs, ka nevar noteikt, cik daudz un kādu dot reklāmu. Taču tā prakse attiecībā uz reklāmu, kāda pašreiz ir televīzijā un radio, kā arī laikrakstos, vienkārši ir apnikusi. Šo reklāmu pat ir pretīgi klausīties. Tā, piemēram, par to “Elektromontāžu”, līdzīgi ir arī par “Auseklīti”, kad tiek sludināts, ja jums ir kādas problēmas, “Auseklītis” atrisinās… Palaist reklāmu par vienu tēmu varbūt var piecas līdz desmit reizes, bet raidīt to pusgadu, turklāt katru vakaru, kā, piemēram, par “Elektromontāžu” ziņo vismaz divas reizes vienā vakarā, domāju, vienkārši nav ētiski. Un tas pats, lai mani atvaino avīžnieki, jo šeit nav runa par avīzēm, bet principā arī viņi nodarbojas ar kultūras audzināšanas jautājumiem un tamlīdzīgi. Manuprāt, šajā gadījumā pārsvaru ir guvis naudas jautājums, proti, finanses, jo reklāmas pasūtītāji ļoti labi maksā.

Kad sāka iznākt laikraksts “Diena”, es to regulāri abonēju. Bet tad, kad “Diena” sāka publicēt tās lielās reklāmas, kuras aizņem pusi avīzes, turklāt sestdien jāņem vēl pielikums “SestDiena”, kuru es nemaz negribu abonēt, kura mani neinteresē, es šo laikrakstu vairs neabonēju. Līdzīgi ir arī ar “Lauku Avīzi”. Mēs, visi laucinieki, būdami lauku patrioti, pagaidām vēl to abonējam, bet arī šajā avīzē vairāk nekā trešo daļu aizņem reklāma, kura mani neinteresē. Reklāmai taču ir speciāls izdevums “Reklāma”, kuru varbūt vajadzētu veidot apjomīgāku, lai visi varētu reklamēties. Un līdz ar to vairāk ietaupīsies arī papīrs, tā papīra problēma nebūs tik liela.

Līdzīgs jautājums ir arī ar radio un televīziju. Varbūt Škapara kungs kaut ko padomās, ierakstīs, ka 20 reizes jāreklamē. Taču tad ir jābūt kaut kādai jaunai reklāmai. Un cik ilgu laiku to darīt?

Par raidlaikiem jau mazliet runāja citi debatētāji. Es domāju, ka vienkārši nepārdomāti un nesolīdi no latviešu puses, ka, piemēram, ziņas krievu valodā par to, kas notiek Augstākajā padomē, no ļoti ērtā laika, kad visi varēja skatīties, patlaban ir pārceltas raidījumā, kas notiek pulksten 23.00. Gandrīz it kā pateikts, ka mēs kaut ko darām, lai jūs nevarētu pārmest, ka mēs esam nacionālisti, bet daudzi taču pulksten 23.00 televīziju vairs neskatās. Es domāju, ka tomēr arī krievu valodā vajag runāt par tām problēmām, kuras republikā tiešām ir. Jārunā gan par labo, gan par ēnas pusēm. Ja mēs nerunāsim, ar to jau problēmas netiks atrisinātas.

Varbūt daudziem tas, ko es pateikšu žurnālistiem vai diktoriem nepatiks, bet vismaz es personīgi vērtēju, ka pašreiz avīžu žurnālisti, arī šie diktori, daudzos gadījumos varbūt mazāk avīžu žurnālisti, ir uzņēmušies partijas komiteju sekretāru un centrālkomitejas lomu. Toreiz viņiem piederēja pēdējais vārds: varēja pateikt, vai tas, kas notiek un ko runā, ir labi vai slikti, varēja rakstīt avīzē, ko grib, un par to nebija jāatbild. Arī tagad tas tā ir. Daudzreiz tiek aprakstītas vienkārši dažādas netaisnīgas emocijas. Jo redzat, cilvēkam, kurš skatās televīziju, jo pikantāk un asāk pasniedz jautājumu, šķiet, ka žurnālists un diktors patiešām ir meistars, kurš kaut ko māk izvilkt ārā. Un daudzi, arī mēs deputāti, darām to pašu netīro, melno darbu. Tas, lūk, šiem žurnālistiem patīk. Bet, lai paskatītos, kā tad īstenībā ir ar to tīrību, to mēs ne sevišķi mīlam darīt. Tomēr es domāju, ka diktoriem, varbūt arī avīžu žurnālistiem, nevajadzētu paturēt pēdējo vārdu, bet ļaut tam cilvēkam izteikt savu domu, nekomentēt, vai viņam ir taisnība vai nav taisnība, vai tas ir pareizi, ko viņš teicis, vai nav. Atļaut uzstāties, lai komentē arī citi rakstītāji un citi skatītāji republikā, bet nepaturēt šo pēdējo instanci, kad viņam vairs nevar atbildēt. It sevišķi tas attiecas uz televīziju. Manuprāt, tā vienkārši ir ne visai godīga algas pelnīšana. Tādēļ aicinu, lai visi būtu izturēti un domātu, ko saka. Un, ja arī kaut kas varbūt šķiet nesaprotams, tad tas būtu jānoskaidro no pirmavota, nevis uzreiz nezin kādos augstumos jāpaceļ tēma televīzijas skatītāju priekšā. Es uzskatu, ka tas nav godīgi un aicinu tomēr būt godīgākiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Beļski! Gatavojas deputāts Kiršteins.

N.Beļskis: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Bija ļoti interesanti paklausīties, kā Caunes kungs skāra arī žurnālistu profesionālās problēmas, to risinājumus un runāja par reklāmu. Tomēr atcerēsimies, ka reklāma attīstīto valstu radio, televīzijas un arī preses visā industrijā tomēr ir viens no tiem virzošajiem spēkiem, lai gūtu ekonomisko pamatu un arī stimulu attīstībai, un tamlīdzīgi. Pašreizējā situācija gan ir tāda, ka mūsu radio un televīzijā, kas šobrīd joprojām ir valsts radio un televīzija, kā mēs to sapratām, līdz šim pastāvot arī Latvijas Republikas Televīzijas un radio komitejai, ir tomēr radīts reklāmas monopols. Šīs firmas IP rīcībā ir gan visa radio, gan televīzijas reklāmas industrija. Un tas tomēr ir diezgan liels virzošais spēks. Kaut gan, protams, tas neskar visus tos izdevumus, kuri pašlaik Latvijā ir saistīti gan ar radio, gan ar televīziju.

Vēl viens jautājums, uz kuru Škapara kungs šeit jau atbildēja. Manuprāt, savādi likās tas, ka, apspriežot šodien pirmajā lasījumā, maz tika skarta Radio un televīzijas padome. Eiropas valstīs un arī lielākajā daļā UNESCO valstīs nav svarīgi, kā to formulē, kā nosauc: vai tā ir Koordinācijas padome vai vienkārši– Radio un televīzijas padome, taču tādas institūcijas ir izveidotas. Un būtībā tās ir izveidotas, lai politiskās pārmaiņas valstī, valdībā un parlamentā neietekmētu masu mediju attīstību un darbu, lai tie nenonāktu kāda viena politiska spēka, virziena vai grupējuma rokās un ietekmē. Vissmalkāk tas varbūt ir izstrādāts Vācijā, kurai bija visrūgtākā pieredze tieši šo masu mediju izmantošanā sociālās propagandas nolūkos, ko mēs ļoti labi zinām no vēstures, no reiha laikiem. Un tieši tāpēc pēc kara Vācijā Augstākā tiesa pieņēma lēmumu– atdalīt radio un televīziju tieši šīs stratēģiskās nozīmes izpratnē, ka masu informācijas līdzekļus ļoti ātri un operatīvi var izmantot, manipulējot ar sabiedrisko domu, lai realizētu politiskās ambīcijas. Tādējādi visās 16 Vācijas zemēs tika veidotas šīs sabiedriski tiesiskās institūcijas, taču ne tādā veidā, kā varbūt mums ir sabiedriskās organizācijas, bet visās Vācijas 16 valstiņās ir tādi likumi, kuri nosaka šo institūciju izveidošanu.

Runājot par finansēšanu no valsts budžeta, es šeit neredzu nekādu pretrunu. Ja nemaldos, likumā par sabiedriskajām organizācijām ir paredzēta atruna, ka atsevišķos gadījumos šī finansēšana tomēr var būt. Un, lai varētu darboties sekretariāts, būtu viens vai divi atbildīgie priekšsēdētāji un viņu vietnieki, tātad arī tehniskie eksperti frekvences jautājumos, šī dotācija ir nepieciešama.

Jautājums par to, kāds varētu būt šīs Radio un televīzijas padomes sastāvs, ir diskutējams. Vācijas, arī citu Eiropas valstu pieredze liecina, ka politisko organizāciju pārstāvji tajā tomēr netiek iekļauti. Varbūt tiek iesaistīti dažādu sabiedrisko slāņu interešu pārstāvji. Tur zināmā mērā šis aspekts ir arī citādāks. Tā, piemēram, tur ieiet attiecīgas rūpnieku asociācijas pārstāvji, kuri aizstāv darba devēju asociācijas intereses. Esmu dzirdējis, ka veidojas arī jauno uzņēmēju asociācija. Tādējādi arī tās pārstāvji varētu ieiet. Tāpat tiek iekļauti arodbiedrību pārstāvji, arī reliģijas pārstāvji. Vācijā tas jautājums varbūt ir vienkāršāks, jo valdošā tur ir luterāņu ticība. Es pilnībā piekrītu Seiksta kungam, ka pie mums šo vienu reliģijas pārstāvi varētu deleģēt Reliģisko lietu konsultatīvā padome, kur sanāk visu Latvijā esošo konfesiju pārstāvji. Viņi tad arī izlemtu, kurš no viņu pārstāvjiem konkrētajā gadā šeit piedalīsies.

Kas attiecas uz deputātiem, varbūt šajā brīdī tas ir optimāls risinājums, ja mēs neizvēlamies kādu citu, taču to, protams, vēl vajadzētu kārtīgi izdiskutēt.

Jautājums par Radio un televīzijas padomes funkcijām arī vēl ir apspriežams. Mūsu komisija ļoti gaida no jums priekšlikumus par to, cik liela ir radio un televīzijas kompetence iejaukties šo masu mediju darbā. Un tāpēc būtu tomēr svarīgi, lai likumā šie punkti, šie jautājumi tiktu precīzi akcentēti.

Šeit radās tādi nelieli strīdi jautājumā, uz kuru Škapara kungs atbildēja, gan par tiem tehniskajiem, gan radošajiem uzņēmumiem. Būtībā tas atbilst variantam, ka vienīgi Latvijas televīzijā ir šie attiecīgie tehniskie uzņēmumi. Protams, rūpīgi ir jāizsver, kā panākt to, lai šiem tehniskajiem uzņēmumiem nebūtu un nepaliktu pilnīgs ražošanas līdzekļu monopols. Ungārijā, decentralizējot valsts radio un televīziju, būtībā nonāca pie tā, ka viss radošais personāls bija spiests streikot, jo visus noteikumus diktēja tie, kuriem šajos valsts uzņēmumos piederēja tehniskie līdzekļi. Tātad šis jautājums ir jāturpina.

Vēl viens ne mazāk svarīgs jautājums, kas mums varbūt liekas tāds savdabīgs. Proti, lai gan Vācijā divas lielās valsts televīzijas katra ir savā pilsētā, konkurence starp tām tomēr pastāv. Tās veidojas no radio un televīzijas budžeta, ko savukārt maksā nodokļu maksātāji, tātad iedzīvotāji, šīs valsts pilsoņi. Ja mēs Latvijas TV–1, Latvijas TV–2 veidotu vienā mājā, tad tomēr kaut kādiem konkurences principiem ir jābūt, tādā gadījumā šī decentralizācija varbūt iznāk tīri simboliska.

Vēl es domāju, ka ļoti svarīgs ir arī lēmums par likuma stāšanos spēkā. Tajā ir jāparedz izstrādāt to nepieciešamo nodokļu apjomu, kas būtu jāmaksā iedzīvotājiem par valsts radio un televīzijas programmu izmantošanu, tātad– skatīšanos. Un lai šis budžets būtu pastāvīgs un autonoms, lai būtu arī šo nodokļu iekasēšanas kārtība. Gan Vācijā, gan arī Zviedrijā bieži vien strīdi ir tieši par šiem nodokļiem, jo nodokļi katru gadu vai arī pēc noteikta perioda tiek mainīti atkarībā no inflācijas pieauguma tempiem vai citiem kādiem ekonomiskiem priekšnoteikumiem. Protams, parasti vadošā partija tomēr var ietekmēt tieši šo nodokļu procentu un caur to piešķiršanas daļu kaut kā mēģināt arī ietekmēt masu medijus. Bet, ja jūs kādreiz sekojat līdzi arī tām programmām, kuras iespējams skatīties ar satelītu starpniecību, tad jūs nekad neredzēsit, ka tur dominētu kāda viena noteikta politiskā strāvojuma pārsvars, bet atspoguļojamo jautājumu starpā tomēr tiek saglabāts zināms konsenss.

Protams, šis likums nevar atrisināt arī visus profesionālos jautājumus un arī tos, kas saistīti ar Žurnālistu savienības kā arodorganizācijas ietekmi un iespējām aizstāvēt savus biedrus. Šis process pašlaik vēl ir tikai attīstības stadijā, līdzīgi kā tas, kā mēs zinām, ir arī Ārstu biedrībā un daudz kur citur. Tātad tieši žurnālista, ja arī viņš kļūst par darba ņēmēju, atkarība vai aizstāvība pašlaik vēl netiek garantēta. Acīmredzot pašlaik tas arī ir jāiestrādā, tāpat arī jautājums par autortiesībām, attiecībā uz kurām pašlaik likums arī ir ļoti nepieciešams.

Freimaņa kungs vēl minēja jautājumu par programmu veidošanas noteikumiem. To skāra arī citi. Es pilnībā piekrītu, ka acīmredzot vajadzētu saukt nevis par nacionālo programmu, bet ka tā ir latviešu valodā, bet tad tomēr saglabāt kaut kādas iespējas un tieši dot arī kaut kādus konceptuālus punktus par programmas veidošanas pamatnoteikumiem, lai sabiedrības intereses tiešām tiktu aizsargātas un radio un televīzijā atspoguļotos dažādu sociālo slāņu pietiekami plašs interešu spektrs. Es esmu redzējis, piemēram, programmas RTL pamatojumu par to, lai viņi varētu saņemt diplomu vai licenci par savas programmas atbilstību valsts likumiem un konstitūcijai un tātad arī sabiedrības interesēm. Būtībā tas ir pāri par 200 lappusēm biezs dokuments, kurā ļoti detalizēti ir aprakstīts, cik procentuāli būs programma jaunatnei, cik būs izklaidējošā programma, cik liela būs reklāmas daļa un tā tālāk. Acīmredzot Koordinācijas padomei arī pie šiem jautājumiem būtu pietiekami daudz jāstrādā. Un tomēr jābūt paredzētai šo organizāciju vai arodbiedrību pārstāvniecībai tajā. Jautājums ir, kā nu mēs to izlemsim, ka arī statūtos būtu jāievieš šie punkti, likumā jāparedz šī pārstāvniecība, kas būtu pietiekami demokrātiski ievēlēta no šīm organizācijām. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kiršteina kungs! Gatavojas deputāts Čepānis.

A.Kiršteins: Godājamais sēdes vadītāj, godājamie kolēģi! Es esmu ārkārtīgi pārsteigts, ka pēc pusotra gada darba mēs esam saņēmuši šādu likumprojektu. Es atceros, ka 1990.gada jūlijā Egils Levits šeit iesniedza likumprojektu par radio un televīziju. Mēs varam piekrist vai nepiekrist, bet viņa likumprojektā bija ielikts samērā labs mehānisms, kā izveidot sabiedrības pārstāvju sabiedrisku organizāciju, izveidot padomi kā saikni starp tautu, starp iedzīvotājiem un šo radio komiteju. Varbūt varētu strīdēties par šiem principiem, varbūt par kvotām, vai tur ir vairāk pārstāvju kādai sabiedriskajai organizācijai vai radošajai organizācijai, bet bija paredzēts ļoti labs mehānisms, kas darbojas bez valdības un parlamenta iejaukšanās.

Līdzīga situācijā, cik es zinu, ir Zviedrijā, jo tur radio darbu arī nevada ne valdība, ne parlaments, bet vada dažādas tautas kustības, piemēram, arodbiedrība, kā jau te viens runātājs teica, vai, teiksim, atturības biedrība vai dažas citas biedrības, kuras deleģē savus pārstāvjus.

Ko tad mēs esam šeit dabūjuši? Šajā likumprojektā mums ir pilnīgi pretēja koncepcija, kuru es nosauktu par totalitāru kontroles koncepciju. Es negribu runāt par visiem tehniskajiem jautājumiem un par pārējām varbūt tādām diezgan kuriozām lietām, bet smieklīgi ir jau kaut vai tas, ka ir piecu radošo savienību, kultūras iestāžu un organizāciju pārstāvji, kurus varbūt iecels vai ievēlēs pašas radošās savienības, un ir pieci Augstākās padomes deputāti, kurus acīmredzot arī ievēlēs plenārsēdē, pēc tam visu šo kopumu vēlreiz ievēlēs Augstākā padome. Kādā veidā tas notiks un kādi tiks doti norādījumi? Es saprotu, ka agrāk ar to nodarbojās Centrālās komitejas kultūras nodaļa vai citas nodaļas un ieteica ievēlēt. Pēc tam varbūt apstiprināja Augstākā padome, bet tagad ievēlēs…

15.pants arī ir ļoti kuriozs: “Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja un tās locekļu tiesības nosaka…” To es vēl varētu saprast, bet, ka darba kārtību nosaka Augstākās padomes Prezidija nolikums, nav skaidrs. Es saprotu, ka darba kārtība nepārtraukti var mainīties. Un varbūt tā būtu viena no šīs padomes galvenajām funkcijām– noteikt savu darba kārtību. Ģenerāldirektori, kurus apstiprina Augstākā padome, pārvalda visu šo darbu. Bet padome un tās priekšsēdētāji, kurus ievēlē arī Augstākā padome, iesniedz priekšlikumus, bet ģenerāldirektors no galveno struktūrvienību vadītājiem, kurus acīmredzot viņš pats ir iecēlis, veido valdi no kolektīva izvirzītajiem pārstāvjiem. Tikai nav teikts: vai no viena pārstāvja, vai no diviem? Mēs zinām, ka šajā gadījumā kolektīvs izvirza savus pārstāvjus. Tātad tiek veidota valde, un valdes priekšsēdētājs pats atkal ir ģenerāldirektors. Tātad šeit viss ir maksimāli centralizēts– paši veido, paši ieceļ un paši pārvalda. Un tāpēc, godājamie deputāti, lai neaizkavētu jūsu ārkārtīgi dārgo laiku un ļautu izteikties citiem, es beigšu.

Tātad kādi ir secinājumi? Tie ir divi un ļoti vienkārši. Viens– absolūti nav mehānisma, kā izveidot šo padomi, lai tā būtu saikne starp tautu un masu informācijas līdzekļiem– radio un televīzijas uzņēmumiem. Otrs– katram ir skaidrs, ka tā partija, kura uzvarēs nākamajās vēlēšanās, šos radio un televīzijas uzņēmumus iegūs savā personīgajā īpašumā. Un tas ir svarīgi. Tāpēc es esmu izstrādājis savu likumprojektu, kurš nav tā samudžināts, nav tik garš un ietaupa valstij ļoti daudz naudas. Šis likumprojekts ir izsakāms vienā teikumā: “Augstākās padomes Prezidijs tautas vārdā tieši vada Latvijas Republikas radio un televīzijas uzņēmumu darbu.” Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Es jau esmu devis vārdu deputātam Čepānim, bet mums ir oficiāls rakstisks priekšlikums pārtraukt debates šajā jautājumā. Bet ir tāda situācija, ka mums ir palikuši debatētāji: deputāts Plotnieks un deputāts Lagzdiņš. Deputāts Ābiķis kārtējo reizi ir pieprasījis saīsinātu debašu laiku– šoreiz divas minūtes. Tā ka, ja mēs ļoti operatīvi rīkosimies un visi sekos Kiršteina kunga paraugam, mēs līdz pārtraukumam varēsim pat izdebatēt.

Es atvainojos, Čepāņa kungs, lūdzu! Gatavojas deputāts Plotnieks.

A.Čepānis: Būdams uzticīgs principam, ka jārunā tikai par jautājumu, kurā tu kaut ko sajēdz, es arī mēģināšu runāt īsi. Sākšu ar to, ar ko beidza Kiršteina kungs.

12.pantā lasām, ka Radio un televīzijas padomi un tās priekšsēdētāju ievēlē Latvijas Republikas Augstākā padome. 13.panta 2.apakš­punktā, kur ir runa par Radio un televīzijas padomes funkcijām, teikts, ka viena no šīs padomes funkcijām ir iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei priekšlikumus. 4.apakšpunktā ir teikts, ka šī padome gan organizē konkursu un, atbilstoši konkursa rezultātiem, iesaka Latvijas Republikas Augstākajai padomei apstiprināšanai ģenerāldirektoru kandidatūras. Tātad tas, vai apstiprinās vai neapstiprinās, tomēr tiks izlemts šeit.

Nākamais. 14.pantā ir teikts, ka Radio un televīzijas padome tiek finansēta no valsts budžeta. Mēs sen zinām– kas maksā, tam spēlē.

17.pants: “Latvijas radio valsts uzņēmumus un Latvijas televīzijas valsts uzņēmumus dibina, likvidē vai reorganizē Latvijas Republikas Augstākā padome”.

18.pants: “Latvijas radio valsts uzņēmumu un Latvijas televīzijas valsts uzņēmumu pārvalda Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs šā likuma 13.pantā noteiktajā kārtībā”.

21.panta otrā rindkopa: “Pēc Latvijas Republikas Augstākās padomes pieprasījuma Latvijas Radio valsts uzņēmumiem un Latvijas Televīzijas valsts uzņēmumiem jāsniedz tieša sēžu pārraide…” Un tālāk: “Latvijas Republikas Augstākajai padomei, valdībai un Ārlietu ministrijai ir tiesības pieprasīt tūlītēju ārpuskārtas raidījuma laiku svarīgiem paziņojumiem.”

Ja tas tā paliek, tad man ir priekšlikums no 4.nodaļas izsvītrot 11.panta pirmā teikuma otro daļu: “…lai tiktu ievērotas visas sabiedrības intereses un tiktu nodrošināta vārda un informācijas brīvība.” Pilnīgi izsvītrosim 23.pantu, kurš pēc visa tikko minētā skan vienkārši smieklīgi, proti, ka neviena valsts varas pārvaldes institūcija, sabiedriskā organizācija, kā arī to amatpersonas nav tiesīgas iejaukties Latvijas Radio valsts uzņēmumu un Latvijas Televīzijas valsts uzņēmumu darbībā. Kā arī šim likumam dosim nosaukumu– likums “Par Latvijas Republikas Augstākās padomes radio un televīziju”, un viss būs kārtībā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek! Gatavojas deputāts Lagzdiņš.

A.Plotnieks: Godātie deputāti! Es, pirmkārt, gribētu izteikt zināmu optimismu tajā ziņā, ka, gatavojot šo redakciju, kuru jūs šodien izvērtējat, divas komisijas, tas ir, Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija un Likumdošanas jautājumu komisija, manuprāt, sadarbojās pietiekami konstruktīvi. Tāpēc arī virkne dažādu pretrunu šobrīd ir noņemtas. Un mūsu komisijas priekšlikumi, kuri jums ir izdalīti, faktiski lielais vairums ir tādi, kuri jau ir realizēti. Tajā pašā laikā, man šķiet, paliek atklāta virkne konceptuāla rakstura jautājumu. Es tomēr mēģināšu ļoti īsi izklāstīt, kāda ir mūsu pozīcija attiecībā uz šiem jautājumiem.

Pirmais– kā garantēt tādu situāciju, lai Latvijas radio un televīzijā nebūtu monopola, lai viens vai otrs politiskais vai arī finansiālais spēks galu galā nepakļautu to savai kontrolei un līdz ar to negūtu iespēju manipulēt ar sabiedrisko domu. Deputāts Bojārs jūs jau iepazīstināja ar vienu no normām, kura būtu iekļaujama šajā projektā un kura ir šajos mūsu priekšlikumos. Man šķiet, ka vajadzētu vismaz bloku, kas sastāv no trim normām. Pirmajā nodaļā būtu vispārīgie noteikumi. Ja mēs papildus iekļautu vienu pantu ar to normu, kura ir mūsu komisijas priekšlikumos, un vēl otru detalizētu normu, tad varētu būt šāds teksts: “Fiziskās vai juridiskās personas uzņēmums, izņemot Latvijas radio un televīzijas valsts uzņēmumus, nedrīkst aizņemt vairāk kā 25 procentus no dienas raidlaika.” Tādā gadījumā var strīdēties 25 vai 30 procenti, bet būtu vismaz kaut kāda precīza barjera, lai izslēgtu situāciju, kāda eksistē šodien.

Un man jāteic, ka šodien jau zināmā mērā var runāt par tādu situāciju, ka mums uz televīziju ir antimonopols. Tas ir, virknē Rīgas rajonu jūs Latvijas televīzijas 1 programmu nevarat redzēt tāpēc, ka tā ir tik nekvalitatīva, ka visu laiku žilbina un mirguļo. Es domāju, ka tā ir arī mājā, kurā dzīvo deputāti. Tas aptver visu Purvciema, Pļavnieku un tā tālāk rajonu. Tajā pašā laikā divas pārējās programmas ir vairāk vai mazāk baudāmas. Tātad dzīve jau ir radījusi pirmo monopolu. Taču lai nākamais nebūtu varbūt tikpat efektīvs.

Šī norma būtu jāvērtē saistībā ar vēl vienu normu, kuru 2.nodaļā mēs iekļautu varbūt kā 9. vai 10.pantu, par sekām, ja kāds šādu monopolu grib nodibināt un izmantot. Un tā skanētu šādi: “Šā likuma 4.panta noteikuma pārkāpšanas gadījumā lēmumu par radio vai televīzijas valsts uzņēmuma darba izbeigšanu pieņem Latvijas Republikas Augstākā tiesa.” Tādējādi mēs vismaz esam radījuši barjeru šāda monopola eksistencei.

Runājot par Radio un televīzijas padomi, acīmredzot 4.nodaļas virsrakstu tomēr vajadzētu izteikt tā, lai visi saprastu, ka runa ir par Latvijas radio un televīziju. Tātad nosaukumā vajadzētu ietilpināt vismaz vārdu “Latvijas”.

Runājot par šīs padomes sastāvu, man jāsaka, ka vakar Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijā ļoti ilgi un grūti noritēja kārtējā diskusija. Mēs kaut kur panācām kompromisu, kaut kur arī palikām katrs pie sava viedokļa. Es gribētu piedāvāt vēlreiz jums izvērtēt šo pozīciju– ja šī padome darbotos kā sava veida brīvprātīgs konsultants, tad, manuprāt, tajā ir jābūt pārstāvētiem trim spēkiem. Pirmais– profesionālās radošās savienības. Otrais– acīmredzami ir parlaments. Šajā gadījumā tomēr to institūciju, kuras aicinātu realizēt valsts varu visā Latvijā, intereses būtu ievērotas, jo galu galā parlaments arī lemtu, kas tad tās pārstāv. Trešām kārtām– man šķiet, ka nav jābūt pārstāvētiem tiem, kas darbojas profesionāli, jo, ja padomei ir vajadzīgs izlemt jautājumu kvalitatīvi, tā var pieaicināt ekspertus. Šeit nav jābūt tehniskajiem speciālistiem, bet šim trešajam spēkam ir jābūt vietējām pašvaldībām. Vai mēs tās parlamentā respektējam vai nerespektējam, bet tas ir reāls politisks spēks. Un, otrkārt, tīri sadzīviskā jomā tas ir spēks, kuram ir vairāk vai mazāk jāaizstāv iedzīvotāju intereses, un tādēļ šajā Radio un televīzijas padomē tam ir jālemj. Tādā gadījumā tas būtu vairāk vai mazāk korekti.

Runājot par pilnvarām, man jāsaka, ka mūsu pozīcija šobrīd ir vairāk vai mazāk ņemta vērā, formulējot šīs normas. Atsevišķos gadījumos vajadzētu precizēt. Proti, ne jau organizē konkursu, bet es teiktu, ka tikai izsludina, jo citādi šī padome pārvēršas patiešām par administratīvu institūciju, kas skraida apkārt, organizēdama televīzijas vai radio ģenerāldirektora vēlēšanas. Ir arī vēl citi redakcionāli precizējumi. Taču, runājot par pašas padomes darba nodrošināšanu, ir norma, par kuru jau šeit bija runa un kas arī man izraisa dziļas bažas, proti, kas maksā? Radio un televīzija tiek finansēta no valsts budžeta. Tas nozīmē, ka mēs būsim tie, kas pasūta. Tālāk– budžets galu galā ir tomēr arī instruments valdības rokās. Rezultātā mēs atkal nonākam pie varas diktāta. Ir jābūt situācijai, ka padome tiek finansēta jau no to līdzekļiem, kas izmanto šīs padomes pakalpojumus, tas ir, no šo atsevišķo uzņēmumu līdzekļiem, kuri padomes uzturēšanai iemaksā zināmu naudas summu. To likumprojektā attiecīgi vajadzētu paredzēt.

Un beidzot, runājot par ģenerāldirektoru radio un televīzijā, runājot par valdes savstarpējām attiecībām, man šķiet, ka šobrīd tik tiešām katrs var atrast trūkumus un nepilnības, jo tādi ir. Kā situāciju varētu līdzsvarot? Acīmredzot ir jābūt iespējai, no vienas puses, parlamentam darboties. Tas šajā likumprojektā ir. Un, no otras puses, padomei ir jābūt iespējai tā likteni ietekmēt tādējādi, ka padome var prasīt atsaukt televīzijas vai radio, ja mēs runājam par valsts uzņēmumu, ģenerāldirektoru. Tādā gadījumā būtu it kā līdzsvars starp valsts interesēm un šīs padomes darbību.

Savukārt, runājot par pašu valdi, man šķiet, ka šobrīd tas tomēr ir kompromiss. Varbūt precizēsim, cik ir vēlētu pārstāvju, kas viņus izvēlēja? Ja mēs vēlamies to šajā likumā izdarīt, bet pateikt visu līdz galam, diez vai mēs varēsim konstruēt tik demokrātisku institūtu bez jebkādiem procedūras reglamentācijas noteikumiem likuma līmenī. Man šķiet, ka mēs nevarēsim, mēs varam tikai ieskicēt. Tāpēc es aicinātu šodien pieņemt šo likumu pirmajā lasījumā, rēķinoties ar to, ka pie tā tomēr ir jāstrādā, lai tās demokrātiskās tendences, kuras tajā tomēr ir, neraugoties uz visām šaubām, nostiprinātu un padarītu likumu vairāk vai mazāk par kompromisa rezultātu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lagzdiņ! Ir palikušas vairs septiņas minūtes. Nevarat tik ātri. Labi, tad pēc pārtraukuma runās Lagzdiņa kungs. Vēl varētu uzstāties Ābiķa kungs, kas prasīja divas minūtes. Viņa nav zālē. Godājamie kolēģi, tātad Lagzdiņa kungs runās 10 minūtes, no pārtraukuma paņemot dažas minūtes.

J.Lagzdiņš: Godāto priekšsēdētāj, godātie deputāti! Es gribētu vispirms atbildēt uz jautājumu, kāpēc vispār Latvijā ir nepieciešams likums “Par radio un televīziju”. Uz to būtu divas atbildes.

Pirmkārt, tāpēc, ka līdz šim radio un televīzijas darbību Latvijas Republikā regulēja tikai likums par masu informācijas līdzekļiem. Šis likums pamatā bija orientēts uz avīžu un žurnālu darbības reglamentāciju. Un, ja jūs, kolēģi, uzmanīgi izlasījāt šo likumprojektu, tad uzreiz jūs konstatējāt, ka samierināties ar tik skopu reglamentāciju nekādā gadījumā nebija pieļaujams.

Otrkārt, bija un joprojām ir absolūti nereglamentēta radio un televīzijas, kā arī citu masu informācijas līdzekļu uzņēmējdarbība. Šobrīd, godātie kolēģi, Latvija Republikā ir nedabiska situācija, ka jebkura fiziskā vai juridiskā persona var izveidot varenu masu informācijas līdzekli, kas reizē ir sabiedriskās domas ietekmēšanas līdzeklis un arī liels peļņas avots. Un es brīnos, kāpēc šodien neviens no Ekonomikas komisijas, neviens no deputātiem ekonomistiem šeit neuzstājās un neizvērtēja Pašvaldības komisijas darba rezultātu tieši šajā ziņā.

Kolēģi, tātad tie bija divi galvenie iemesli, kāpēc mūsu komisija ķērās pie šī darba.

Negribētu piekrist deputātam Ozolam, kurš, neminot nevienu konkrētu piemēru, teica, ka minētais likumprojekts nav saskaņots ar mūsu jau agrāk pieņemtajiem likumiem par uzņēmējdarbību. Jebkura masu informācijas līdzekļa darbībā, kā jau es teicu, ir divas puses. Tas tātad ir gan sabiedriskās domas ietekmēšanas līdzeklis, gan peļņas avots. Mūsuprāt, nebija nepieciešams pārrakstīt šinī likumā visas tās normas, kuras ir mūsu iepriekšpieņemtajos likumos, proti, “Par valsts uzņēmumu” vai likumā “Par uzņēmējdarbību”.

Tādēļ likumā, proti, tā 2.pantā, nepārprotami ir ielikta, tā teikt, koncentrētā veidā šā likuma konstrukcija, ka radio un televīzijas darbību uzņēmējdarbības jomā regulē visi līdz šim pieņemtie likumi ar zināmām atsaucēm. Savukārt šo masu informācijas līdzekļu– radio un televīzijas– kā sabiedriskās domas ietekmēšanas līdzekļu darbību šajā jomā reglamentē likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, kā arī šis likums.

Kolēģi, nebija nepieciešams pārrakstīt 90 procentus no pantiem, kas bija ietverti likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, un 90 procentus no pantiem, kas ir ierakstīti mūsu diezgan labi izstrādātajos ekonomiskajos likumos, un izveidot milzīgu likumu, kurš dublē mūsu jau agrāk pieņemtās normas. Tādēļ mēs, mūsu komisija, uzskatīja par savu uzdevumu veikt kodifikācijas un sistematizācijas darbu, kas ir jebkuras likumdošanas pamats. Un tāda, kolēģi, ir šā likuma, ja tā varētu teikt, tiesiskā konstrukcija.

Kolēģi ierosināja vairākus priekšlikumus. Deputāts Zaļetajevs izteica galvenokārt trīs iebildumus. Pirmkārt, netiek reglamentēta kabeļtelevīzijas darbība. Piekrītu, kolēģi, tas ir jāreglamentē vismaz lēmumā.

Otrkārt, ka nepilnīgi noteikti ierobežojumi iespējām rasties monopolam uz radio un televīziju.

Pilnībā piekrītu Zaļetajevam un visiem pārējiem kolēģiem, īpaši kolēģim Plotniekam, ka nav noteikta mehānisma. Zaļetajevs argumentēja, ka nav noteikts mehānisms, kā radio un televīzijas padome sadalīs līdzekļus. Tiešām, tas nav noteikts, bet tas tiks paredzēts nolikumā par šo Radio un televīzijas padomi. Likums nav tāds milzīgs rakstu darbs, kur visi sīkumi būtu jāparedz. Ja mēs uzskatīsim, ka tas ir svarīgi, tad to reglamentēsim arī likumā.

Deputāts Seiksts runāja par problēmām, kuras skar reliģisko organizāciju darbību. Piekrītu, reliģiskās organizācijas ir īpaša joma, tādēļ lēmumā varētu paredzēt atsevišķu pantu vai punktu.

Deputāta Freimaņa iebildums un reizē arī priekšlikums, ka likumā nav garantijas, kas nepieļautu iespēju Latvijas Televīzijas valsts uzņēmumā un Latvijas Radio valsts uzņēmumā vērsties pret mūsu neatkarīgo valsti, ir pamatots. Un tas mums ir jākoriģē, sagatavojot likumprojektu otrajam lasījumam. Bez tam deputāts Freimanis teica, ka šeit nav normu par autortiesībām. Es domāju, ka autortiesību problēma skar arī citus masu informācijas līdzekļus, arī grāmatu izdošanu un arī zinātnes jomu, ka šajā jautājumā būtu nepieciešams speciāls likums.

Deputāts Caune runāja par to, ka nav precīzi formulēta norma par nacionālajām programmām. Jā, šo pantu vajadzētu izvērst precīzāk.

Deputāts Kiršteins ieteica konceptuālu jauninājumu, ka vajadzētu izveidot ļoti stingru tiesisko saiti starp radio un televīzijas uzņēmumiem un Latvijas Republikas Augstāko padomi vai tās Prezidiju. Kolēģi, tas mums ir jāizvērtē un par to konceptuāli jābalso.

Deputāta Čepāņa visa uzstāšanās bija vērsta uz to, lai pamatotu, ka šādā variantā Latvijas valsts radio un televīzija pilnībā ir pakļauta Latvijas Augstākajai padomei. Jāsaka tā, ka pamatnostādne komisijai bija tāda, ka jebkura amatpersona Latvijas Republikā: vai tas ir finansu ministrs finansu jomā, vai tas ir Augstākās padomes priekšsēdētājs valsts pārvaldes jomā, vai tas ir ārlietu ministrs savā darba jomā– Latvijas radio un televīzijas darbībā var iejaukties tikai tad, ja amatpersonai šāda tiesība ir dota kādā Latvijas Republikas likumā. Un līdz šim šī tiesība iejaukties ir dota tikai šā likuma 21.pantā, kurā ir runa par kārtību, kādā tiek atspoguļota Augstākās padomes darbība un arī šeit ierobežotā veidā. Bez tam daudzi speciālie likumi nosaka tiesību, kādā finansu ministrs var kontrolēt radio un televīzijas uzņēmumu darbību. Un tas ir elementāri, ka savā darba jomā šis ministrs ar sev pakļauto speciālistu un amatpersonu palīdzību tādu kontroli realizē.

Čepāņa kungs, man būtu lūgums, lai šīs labās idejas, kuras principā ir atbalstāmas, gūtu konkrētu iemiesojumu konkrētās redakcijās. Un patiešām es esmu par to, lai šī radio un televīzijas neatkarība tiktu vēl vairāk nostiprināta, jo tādā veidā mēs tikai varam nodrošināt savas jaunās valsts neatkarību un demokrātisko attīstību. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies, Lagzdiņa kungs ietaupīja minūti. Varbūt Ābiķa kungs savu sakāmo var pateikt divās minūtēs? Lūdzu.

Dz.Ābiķis: Es centīšos būt lakonisks. Kategoriski iebilstu pret šo divu programmu dalīšanas principu, proti, pret dalīšanu šajā mistiskajā it kā nacionālajā programmā un otrajā programmā, kurā liels laiks it kā būšot paredzēts minoritātēm. Praktiski tas novedīs pie tā, ka mūsu jau tā sašķeltā sabiedrība mākslīgi tiks šķelta vēl vairāk. Un tas novedīs pie tā, ka otrā programma pārvērtīsies tīri par programmu krievu valodā, respektīvi, krievu tautības cilvēki vairs nebūs īpaši ieinteresēti skatīties Latvijas televīzijas pirmo programmu jeb šo mistisko nacionālo programmu, un līdz ar to sekas būs diezgan nelabvēlīgas. Drīzāk varētu izveidoties situācija, kurā vairāk būtu paredzēti informatīva rakstura raidījumi, ziņas un tā tālāk. Otrā programma varētu būt kultūrizglītojošas ievirzes programma, bet tā jau vairs nav likuma un parlamenta kompetence. Par to lems pati televīzija un šī sabiedriskā valde. Mēs neesam tik liela un bagāta valsts, lai vienu programmu atvēlētu praktiski vienai nacionālajai minoritātei. Valodas jautājums televīzijā ir jārisina citādāk. To var risināt ar subtitrēšanas palīdzību, ar dublēšanas palīdzību, ar diktora teksta palīdzību un tā tālāk.

Tāpēc es ierosinu 20.pantā svītrot otro un trešo rindkopu un par to arī varbūt nobalsot, jo tas zināmā mērā ir konceptuāls jautājums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, visi debatētāji ir izteikuši savu viedokli. Patlaban sākas 30 minūšu ilgs pārtraukums, tādēļ tūlīt balsot neiznāks, jo Škapara kungam nobeigumā arī kaut kas ir jāpasaka.

Tātad darbu mēs atsāksim pulksten 17.05.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Tagad nereģistrēsimies, to darīsim pirms balsošanas. Vārds Škapara kungam, lai rezumētu šīs debates. Pēc tam stāsimies pie pēdējās procedūras– pie balsošanas.

Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Es jums gribētu izteikt pateicību par ārkārtīgi lielo ieinteresētību šā likuma apspriešanā. Bez kādiem īpašiem glaimiem es gribu teikt, ka katram autoram var radīt gandarījumu tāda apspriešanas gaita, kāda noritēja šodien. Likums karsti tika debatēts līdz pēdējam brīdim, tajā skaitā arī vakar. Tas, ko šodien izdalīja, ir vakardienas debašu rezultāts. Tāpēc arī mēs paši pamanījām dažas pretrunas, kuras varbūt netika novērstas pašā pēdējā brīdī. Tas mums ir izdarāms vistuvākajā laikā, gatavojoties otrajam lasījumam.

Te jautājumi, kurus jūs izvirzījāt, ir ārkārtīgi rūpīgi izsverami, gatavojot likumprojektu otrajam lasījumam. Es domāju, ka viens no pamatjautājumiem tomēr ir jautājums par valsts radio un televīzijas attiecībām, vispār– par valsts radio un valsts televīzijas decentralizāciju un demokratizāciju, lai šo dzīvi padarītu demokrātiskāku un lai radio un televīzija mūsu skatītājiem un klausītājiem dotu lielāku, nopietnāku, bagātāku un objektīvāku informāciju. Turklāt vēl viens moments– lai skatītājiem un klausītājiem būtu arī lielākas izvēles iespējas, mēs mēģinājām to likumā ielikt, iespējams, ka dažos momentos tas vēl nav izdevies.

Es tikai gribētu atbildēt uz galējākiem viedokļiem. Proti, par valsts kontroli. Kur paliek valsts kontrole tādos jautājumos? Tie ir trīs jautājumi. Ja jūs pasekotu Levita projektam, jūs redzētu, ka tie precīzi ir fiksēti arī Levita projektā un paņemti no šā projekta. Tie ir, pirmkārt, apstiprināt padomi un ģenerāldirektorus. Otrkārt, apstiprināt budžetu un nodot stingri reglamentētu laiku, tas ir, maksimālo laiku, kādu var dot Augstākajai padomei un Ministru padomei. Tie ir trīs jautājumi. Pārējos jautājumos valsts radio un valsts televīzija ir pilnīgi patstāvīga.

Padome ir autonoms institūts un tādam tam vajadzētu būt un arī palikt. Es domāju, ka vērā ņemams priekšlikums ir par antimonopolu. Domāju, ka ir jāturpina šīs pozīcijas izstrāde. Mēs paskatīsimies iesniegtos ierosinājumus un katrā ziņā arī paši mēģināsim šajā virzienā visai nopietni domāt.

Es pieņemu Seiksta kunga priekšlikumu attiecībā uz reliģiskajiem raidījumiem un reliģisko organizāciju pārstāvniecību.

Varbūt ne visi saprata Freimaņa kunga priekšlikumu par autortiesību garantiem un garantēšanu. Mums bija saruna, un Freimaņa kungs piedāvāja tādā veidā, ka, ja autors vai autoru grupa sagatavojusi kādu raidījumu un vēlas dabūt attiecīgu raidlaiku, tad ir jādod tiesiskais nodrošinājums arī viņiem šādu raidlaiku saņemt, ja šis raidījums ir pietiekamā kvalitātē. Es domāju, ka šis jautājums ir jāapsver.

Es lūgtu ļoti nopietni šeit izvērtēt vienu momentu. Ābiķa kungs pieprasīja balsojumu attiecībā uz nacionālo televīziju un nacionālajām programmām. Visi radio un televīzijas darbinieki, kuri piedalījās šā likuma izstrādē, un arī ārzemju autori, tajā skaitā Levits un Deringera kungs, un citi, kas strādāja pie šā likumprojekta, šo momentu ļoti akcentēja, jo arī Rietumi to pazīst kā vienu no visasākajām problēmām. Iespējams, ka mums vēl ir jādomā, kādā veidā formulēt, bet, lai pasargātu savu radio un televīziju no pārliekas invāzijas, es domāju, ka šis moments ir ļoti būtisks.

Ir lūgums iesniegt jūsu priekšlikumus rakstiskā veidā. Mēs apņemamies katrā ziņā tos ļoti rūpīgi izskatīt. Paldies. Es jūs ļoti lūgtu balsot par likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Škapara kungs, vai, pēc jūsu domām, jums ir nepieciešams kāds konceptuāls balsojums, pirms balso kopumā par pirmo lasījumu?

J.Škapars: Es domāju, ka tāds balsojums nebūtu nepieciešams, ja deputāti nepieprasa. Es domāju, ka varētu balsot par šo likumprojektu konceptuāli kopumā.

Priekšsēdētājs: Paldies.

J.Škapars: Piedošanu, Krastiņa kungs, es vienīgi gribētu piebilst to, ka mums ar Ekonomikas komisiju ir principiāla noruna, ka ceturtdien pulksten 13.00 mūsu abu komisiju pārstāvji kopā izskatīs tos aspektus, par kuriem šeit lielā mērā runāja Indulis Ozols un vairāki citi deputāti. Te acīmredzot pozīcija ir mazliet sarežģītāka, kas būtu izspriežama savstarpējās debatēs kopā ar Ekonomikas komisiju.

Priekšsēdētājs: Paldies, Škapara kungs! Lūdzu, deputāt Freimani. Pēc tam– deputāts Ozols.

J.Freimanis: Kolēģi, varbūt mēs varētu vienoties par to, ka būtībā procedūras konceptuālie balsojumi mums tomēr būs otrajā lasījumā, jo šoreiz kopā tie salasījās diezgan daudz. Arī otrajā lasījumā mēs varam vienoties par konceptuāliem balsojumiem. Tātad ne tikai šoreiz, bet arī otrajā lasījumā. Krastiņa kungs, es nezinu, kā tas ir? Ja to drīkst, tad mēs varam tūlīt nobalsot.

Priekšsēdētājs: Diez kas nav, Freimaņa kungs. Mūsu lēmums par likumprojektu pieņemšanu nosaka, ka otrajā lasījumā konceptuāli netiek balsots.

J.Freimanis: Tur bija seši vai septiņi nopietni punkti, kas nav ātri izšķirami.

Priekšsēdētājs: Izdiskutēsim šo jautājumu. Lūdzu, deputāt Ozol!

I.Ozols: Škapara kungs piemirsa, ka es viņam iesniedzu priekšlikumu balsot par šā likumprojekta adresēšanu mūsu noteiktajā kārtībā pirms izskatīšanas pirmajā lasījumā komisijām. Jo pašreizējā likumprojekta koncepcijā, kad Latvijas Radio un televīzijas komitejā vispār nav reglamentēta finansēšana, ne kā valsts pasūtījums, ne no valsts budžeta, tas vienkārši ir aizmirsts. Tas ir pavisam jauns konceptuāls traktējums. Tajā pašā laikā, ja Freimaņa kunga priekšlikumu mēs pieņemam un otrajā lasījumā var būt balsoti arī konceptuāla rakstura jautājumi, tādā gadījumā izņēmuma kārtā varētu šo likumu pieņemt. Bet tikai ar vienu priekšnoteikumu, ka tas tomēr jāadresē ne tikai Ekonomikas komisijai, bet arī Budžeta komisijai, jo Budžeta komisija pirmo variantu arī noraidīja, tā kā tas neatbilda elementārām finansēšanas likumdošanas normām. Tādēļ man ir priekšlikums, vai nu pieņemt Freimaņa kunga priekšlikumu, bet nekādā gadījumā mēs likumprojektu nevaram pieņemt patlaban konceptuāli pirmajā lasījumā, tā kā tajā ir dziļas tiesiskas pretrunas.

Priekšsēdētājs: Paldies, Ozola kungs! Es domāju, ka Škapara kungs neaizmirsa, bet viņš izteica viedokli, ka šis balsojums nav konceptuāls.

Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Es vairs neuzstāju, lai obligāti balsotu par 20.panta otro un trešo rindkopu. Taču Škapara kungs nav īsti pareizi uztvēris manis teikto. Arī es simtprocentīgi esmu par to, lai šīs latviešu tautas intereses televīzijā tiktu aizstāvētas, bet, manā uztverē, mazajā Latvijā radīt otru programmu vienas, lai arī daudzskaitlīgas minoritātes valodā, reāli var nonākt pie mūsu sabiedrības lielākas sašķeltības. Valodu un nacionālās intereses var aizstāvēt ar citiem paņēmieniem un līdzekļiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad Ābiķa kungs neuzstāj.

J.Škapars: Es tikai vienīgi gribētu precizēt attiecībā uz konceptuālo balsojumu otrajā lasījumā. Es domāju, ka būtu ejams parastais ceļš, proti, otrajā lasījumā mēs iesniedzam rakstiskā veidā. Būs diezgan sarežģīti mezglojumi, par kuriem būs nopietni jādebatē. Iespējams, ka konceptuāli elementi tur nāks iekšā. Tāpēc es domāju, ka šādā veidā vajadzētu pieiet un minētos jautājumus gatavot otrajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs varētu balsot par Freimaņa kunga priekšlikumu tādā veidā, ka deputātiem un komisijām tiek dotas tiesības arī uz otro lasījumu iesniegt konceptuāla rakstura labojumus, ņemot vērā šā likuma svarīgumu. Par šādu ierosinājumu balsosim.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 59 deputāti ir reģistrējušies. Tas apmēram atbilst patiesībai. Godājamie kolēģi, pēc Freimaņa ierosinājuma procedūras balsojums, kas dod tiesības deputātiem un deputātu komisijām līdz otrajam lasījumam iesniegt arī labojumus, kuriem var būt konceptuāls raksturs. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: 37– par, pret– 5 un atturas– 15. Ar vienkāršu vairākumu esam nobalsojuši. Tas ir novērtējuma variants, jo katram par konceptuālu raksturu ir dažāds viedoklis, cik tas ir konceptuāli un cik nav.

Godājamie kolēģi, šajā gadījumā mums nekas cits neatliek, kā balsot kopumā par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu, balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: par– 36, pret– 3 un atturas– 19. Ar nelielu balsu vairākumu likumprojekts ir akceptēts pirmajā lasījumā. Paldies.

Godājamie kolēģi! Škapara kungs paziņos, līdz kuram datumam ir vēlams iesniegt labojumus.

J.Škapars: Ja mēs varētu vienoties, ka šie labojumi tiks sagatavoti nedēļas laikā, tas ir, līdz nākamajai trešdienai.

Priekšsēdētājs: Viena nedēļa visiem deputātiem, divas nedēļas Ozola kungam. Škapara kungs izteica vēlējumu nedēļas laikā. Tas nav balsojams jautājums, kā tas ir tad, kad mums ir jālemj par iekļaušanu otrajā lasījumā un tamlīdzīgi. Dabīgi, ka nākamajā nedēļā diez vai būs, tā ka praktiski sanāk divas nedēļas. Te var spriest vai nespriest.

Godājamie kolēģi, mums vēl ir jāizlemj konceptuāls jautājums: vai mēs ejam mājās vai skatām kādu rītdienas darba kārtības jautājumu? Vai kāda no komisijām vēlas ziņot? Nav šādu priekšlikumu. Mēs esam beiguši izskatīt pilnībā visu šodienas darba kārtību.

Uz redzēšanos rīt pulksten 10.00!

(Sēdes beigas)