ATSAUCĒ IETVERT:
Uzturoties vizītē Amerikas Savienotajās Valstīs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.06.2006., Nr. 89 https://www.vestnesis.lv/ta/id/137003
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Uzturoties vizītē Amerikas Savienotajās Valstīs
Tiekoties ar ASV valsts sekretāri
|
|
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga otrdien, 6.jūnijā, Vašingtonā ASV Valsts departamentā tikās ar ASV valsts sekretāri Kondolīzu Raisu, pārrunājot plašu jautājumu loku – Latvijas un ASV politisko un ekonomisko dialogu, tajā skaitā vīzu režīma nākotni, ASV un ES sadarbību, gaidāmo NATO galotņu sanāksmi Rīgā, attiecības ar Krieviju, ASV un ES dialogu Irānas krīzes noregulēšanā.
Sarunā īpaši uzsvērta transatlantisko attiecību nākotne un vērtību kopsaucējs. Prezidente sacīja, ka Latvija ir un vienmēr būs spēcīga transatlantisko saišu atbalstītāja, kurai ir būtiska NATO atvērto durvju politika, NATO sadarbība ar partnervalstīm un NATO nepārtraukta attīstība. Apspriežoties par novembrī Rīgā gaidāmo NATO galotņu sanāksmi, ASV valsts sekretāre izteica pārliecību, ka NATO transformācijas procesā tā būs vēsturiska sanāksme.
Abas puses apspriedās par jautājumiem, kas saistīti ar vīzu režīma nākotni starp Latviju un ASV. Prezidente pievērsa uzmanību ASV Kongresa nesen izvirzītajam likumprojektam, kas paredzētu vīzu režīma atcelšanu ar atsevišķām jaunajām ES un NATO dalībvalstīm, kā arī aicināja politiski atbildīgi izvērtēt NATO dalībvalstu ieguldījumu cīņā ar terorismu. ASV valsts sekretāre prezidentei atzina, ka pilnībā izprot Latvijas nostāju par minēto ASV Kongresa likumprojektu, apstiprinot, ka ASV Valsts departaments augstu novērtē visu sabiedroto ieguldījumu un, sekojot līdzi notikumu gaitai ASV Kongresā, pārstāvēs šādu nostāju visu sabiedroto ieguldījuma atzīšanā: “Jums ir jāzina, ka mēs ļoti atzinīgi vērtējam Latvijas ieguldījumu miera misijās. Latvija patiešām vienmēr ir bijusi uzticama sabiedrotā un partnere”, sacīja K.Raisa.
Tika pārrunāts abu valstu ekonomisko attiecību potenciāls. Pēc V.Vīķes-Freibergas teiktā, Latvijā ASV investīciju apjoms joprojām varētu būt lielāks, un pozitīvi vērtējama maijā Rīgā notikusī konference par ASV investīciju piesaisti Baltijas reģionam. Tika minēts ASV vēstnieces Latvijā Ketrinas Todas-Beilijas ieguldījums konferences sekmīgā norisē.
V.Vīķe-Freiberga un K.Raisa runāja par ASV un ES attiecībām ar Krieviju. Prezidente augstu novērtēja tikko Rīgā notikušo un pozitīvu gaisotni raisījušo Viņa svētības Maskavas un visas Krievzemes Visusvētīgā patriarha Aleksija II vizīti. Prezidente arī uzsvēra, ka Latvija ir ieinteresēta veidot tālāku pragmatisku, uz savstarpēju sapratni, neiejaukšanos un nākotni balstītu dialogu ar Krieviju, kas nāktu par labu abu valstu tautām. Tikšanās laikā apspriesti Eiropas enerģētikas jautājumi. Prezidente akcentēja Latvijas pozīciju, ka Eiropai jāturpina enerģisks darbs pie vienotas ilgtermiņa politikas enerģētikas jomā.
Prezidente novērtēja ASV valsts sekretāres centienus un ASV gatavību veidot nepastarpinātu daudzpusēju dialogu par Irānas kodolprogrammas krīzes atrisināšanu.
|
|
V.Vīķe-Freiberga un K.Raisa apmainījās viedokļiem par aktuālo situāciju Izraēlas un Palestīnas pašpārvaldes attiecībās.
Valsts prezidenta preses dienests
Latvijas Valsts prezidentes Dr. Vairas Vīķes-Freibergas runa ASV Kongresa kopīgajā sēdē Vašingtonā 2006.gada 7.jūnijā:
Spīkera kungs! Viceprezidenta kungs, godājamie Pārstāvju palātas locekļi, godājamie senatori, ekselences, dāmas un kungi!
Esmu dziļi saviļņota, stāvot jūsu priekšā šajā augstajā tribīnē, un pateicos jums par godu uzrunāt jūs Latvijas tautas vārdā.
Es uzskatu, ka man izrādītais pagodinājums ir atzinība par Latvijas centieniem, upuriem un izcilajiem panākumiem, pārveidojoties no ārvalsts totalitārā režīma jūgā ieslodzītas nācijas par valsti ar atjaunotu demokrātiju un plaukstošu tirgus ekonomiku.
Pirms piecpadsmit gadiem Latvija kopā ar kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu atguva savu neatkarību pēc piecdesmit padomju okupācijas gadiem. Tas tika panākts nevardarbīgā ceļā ar Baltijas dziesmoto revolūciju, pateicoties vienīgi šo tautu drosmei un apņēmībai. Tās bija gatavas stāties pretī padomju šautenēm un tankiem tikai ar saviem neapbruņotajiem cilvēkiem un dziļu pārliecību par savām tiesībām, labi apzinoties, ka šīs šautenes un tanki viņus jebkurā brīdī var satriekt, kā tie bija satriekuši tik daudzus pirms tam.
Pēc reiz varenās padomju impērijas sabrukuma Latvijas iedzīvotāji visbeidzot atguva savas pamattiesības un brīvības. Viņi atguva tiesības paši kaldināt savu likteni, viņi atguva brīvību paši veidot savu nākotni.
Dzelzs priekškars bija pārāk ilgi sadalījis Eiropu un turējis pasaules tautas pretnostatītas divās pretējās nometnēs. Mēs pateicamies Dievam, ka šie laiki beidzot ir pagātnē. Desmitiem tautu ir ieguvušas vai atguvušas savu suverenitāti. Viņiem taisnība ir triumfējusi pār varu, drosme ir pārvarējusi bailes un cilvēka cieņa ir nomainījusi pazemojumus un apspiestību. Brīvības un demokrātijas vilnis izplatās visā Centrālajā un Austrumeiropā, no Baltijas jūras izplešoties līdz Melnajai jūrai un aptverot Kaukāza reģionu. Valstis viena pēc otras, diemžēl izņemot Baltkrieviju, nostājas uz demokrātijas ceļa un ir aptvērušas nepieciešamību pēc likuma varas un cilvēktiesību ievērošanas.
|
|
Spīkera kungs, viceprezidenta kungs un godājamie Kongresa locekļi!
Tas ir liels gods un gandarījums – uzrunāt jūs kā ievēlētus varenas valsts pārstāvjus; šī ir varena pasaules lielvara, kas ir sasniegusi savu diženumu, būvējot savu namu uz demokrātijas stingrās klints. Amerikas Savienotās Valstis vienmēr ir palikušas uzticīgas Linkolna mērķim, lai valdība būtu tautas valdība, lai tā būtu valdība tautai un lai tā nāktu no tautas.
Dzimusi pirms 230 gadiem, jūsu diženā nācija ir ieguvusi savu spēku, būdama sirsnīga un laipni savā zemē uzņemoša trimdinieku māte un būdama cerību un iespēju zeme pašas dēliem un meitām. Amerikā uzņemto trimdinieku rindās bija daudz latviešu, kuri bija pametuši savu dzimto zemi Otrā pasaules kara beigās.
Latvija joprojām ir pateicīga Savienotajām Valstīm par to, ka tās atvēra durvis tik daudziem latviešu trimdiniekiem, kuri šeit ieguva tiesības dzīvot mierā, taisnībā un brīvībā, kamēr daudzi viņu piederīgie viņu dzimtajā Latvijā cieta apspiestību un brutālu vajāšanu. Viņi ātri kļuva par uzticamiem un patriotiskiem Amerikas pilsoņiem, dodot savu ieguldījumu jūsu sabiedrībā, un daudzi sasniedza augstu un atbildīgu vietu šajā sabiedrībā.
Latvija joprojām ir pateicīga Savienotajām Valstīm par tās nelokāmo atteikšanos atzīt triju Baltijas valstu pretlikumīgo okupāciju. Kopā ar pārējām Centrālās un Austrumeiropas bijušajām gūstekņvalstīm mēs pateicamies Amerikai par tās nesatricināmo un drosmīgo iestāšanos par brīvību un demokrātiju.
Jūs sniedzāt būtisku palīdzību Latvijai, Igaunijai un Lietuvai bijušā padomju karaspēka izvešanā no šīm valstīm. 1998. gadā parakstītā ASV-Baltijas Partnerattiecību harta sniedza ietvaru virzībai uz mūsu kopēju mērķi un redzējumu Baltijas valstīm ceļā uz dalību eiroatlantiskajās institūcijās. Mēs atceramies ASV Senāta vienbalsīgo atbalstu NATO paplašināšanās pēdējai kārtai. Kopš tā brīža Savienotās Valstis palīdz nodrošināt Baltijas gaisa telpas kolektīvo aizsardzību. Mēs par to esam pateicīgi.
Latvijai kopš neatkarības atgūšanas ir bijis gods uzņemt divus Amerikas prezidentus: prezidentu Klintonu 1994.gadā un prezidentu Bušu pagājušajā gadā. Prezidentu Bušu mēs ar nepacietību gaidām atkal šoruden, kad Rīgā notiks 2006.gada NATO galotņu sanāksme. Uzskatām, ka mums ir veicies, ka Amerikas Savienotās Valstis mums ir patiess draugs un uzticams sabiedrotais.
Spīkera kungs, viceprezidenta kungs un godājamie Kongresa locekļi!
Es stāvu jūsu priekšā kā kādreizējā trimdiniece, kurai ir bijusi reta iespēja atgriezties savā dzimtajā valstī, kas atkal ir brīva un neatkarīga; kā bijusī trimdiniece, kura ir guvusi dziļu gandarījumu, palīdzot savai valstij kā fēniksam pacelties no apspiestības pelniem. Es pārstāvu dzīvīgu un neatlaidīgu nāciju, kas ir cīnījusies pret nelabvēlīgiem apstākļiem, lai saglabātu savu seno tautas mantojumu, lai uzturētu dzīvu savu valodu un paliktu uzticīga savai nacionālajai identitātei. Tā ir bijusi privilēģija vadīt šo nāciju brīdī, kad tā atguva sev pienākošos vietu brīvu un demokrātisku pasaules valstu saimē.
Šis ceļš nav bijis viegls. Neatkarības atjaunošana bija tikai pirmais solis. Mums priekšā stāvēja valsts atjaunošana nevis vienkārši no tukšas vietas, bet vispirms aizslaukot iepriekšējās sistēmas gruvešus. Tikai pirms piecpadsmit gadiem mums bija jāveic pāreja no stagnācijā ieslīgušas, valsts plānotas, kontrolētas ekonomikas uz darbotiesspējīgu, liberālu brīvā tirgus ekonomiku. Tas bija smags izaicinājums. Lai gan mums paveicās atgūt savu neatkarību bez ievērojamas asinsizliešanas, mūsu iedzīvotāji par savu brīvību samaksāja augstu ekonomisko un sociālo cenu. Viņi bija gatavi par to maksāt, jo viņi saprata, ka tas ir ieguldījums labākā nākotnē.
Pārvarot nebeidzamu pārmaiņu, neskaidrības un pielāgošanās gadus, Latvija ir kļuvusi par panākumu stāstu. Tas katrā ziņā ir vēl nepabeigts stāsts, īpaši attiecībā uz mūsu tautas dzīves līmeni, taču tas tomēr ir panākumu stāsts. Pagājušajā gadā Latvijas ekonomikas pieaugums pārsniedza 10%, un šogad mūsu valsts saglabā augstāko ekonomiskās izaugsmes rādītāju Eiropas kontinentā. Mēs esam uz sava ceļa un esam gatavi dalīties savā pieredzē un nodot to citiem.
Spīkera kungs, viceprezidenta kungs un godājamie Kongresa locekļi!
Kas bija tas, kas palīdzēja Latvijai un tās Baltijas kaimiņiem gūt panākumus, kamēr tik daudzi citi cieš neveiksmi, par spīti ne tikai gadiem, bet pat gadu desmitiem ilgi saņemtai palīdzībai un iedrošinājumam?
Pirmkārt un galvenokārt tā bija Baltijas valstu ticība brīvības un demokrātijas vērtībām. Tā bija viņu stingrā un neatgriezeniskā apņēmība uzcelt jaunu un labāku nākotni saviem bērniem un mazbērniem. Viņi vēlējās atkal pievienoties brīvajai pasaulei, no kuras viņi pusgadsimtu bija nošķirti.
Mūs mudināja dedzīga vēlēšanās atgūt zaudēto laiku un panākt tās Rietumeiropas valstis, kuras jau kopš Otrā pasaules kara beigām bija baudījušas brīvību augt un zelt. Vēlēšanās iestāties NATO un Eiropas Savienībā kļuva par spēku, kas virzīja mūs uz priekšu un bija tikpat stiprs kā tas spēks, kas dzina mūs prom no padomju diktatūrā vadītās pagātnes. Šī skaidrā mērķa apziņa ļāva mums pārveidot savas institūcijas un veikt reformas valstī.
Spīkera kungs, viceprezidenta kungs un godājamie Kongresa locekļi!
Jau kopš padomju impērijas sabrukuma un bijušās Dienvidslāvijas sairšanas ir pastāvējis izaicinājums pārbūvēt Eiropu vienotu un brīvu; Eiropu, brīvu no dalījuma līnijām, feodāliskas atkarības un imperiālistiskām ietekmes sfērām, Eiropu, brīvu no asinskārām ideoloģijām un slepkavnieciskiem fanātiķiem. Mums ir nepieciešama Eiropa bez mūriem, barjerām, izstumšanas un aizspriedumiem. Eiropa, kurā pret ikvienu nāciju izturētos ar līdzvērtīgu cieņu. Visi eiropieši galu galā ir viena Vecā kontinenta daļa, un viņiem visiem ir jāstrādā kopā, lai padarītu to jaunu uz visiem laikiem.
Šāda Eiropa nav un nevar būt pretspēks Savienoto Valstu ietekmei. Tā ir un tai arī turpmāk jābūt tās sabiedrotajai un partnerim. Visiem eiropiešiem pamatā ir viens plašs kopīgs kultūras mantojums, kas ir kopīgs arī amerikāņiem.
Šis mantojums aptver gan izcilus sasniegumus, gan arī skaļas neveiksmes. Kopīga miera un stabilitātes, ekonomiskās izaugsmes un labklājības telpa Eiropā ir vislabākā garantija, ka 21.gadsimta Eiropa nekad neatkārtos 20.gadsimta kļūdas un šausmas. Mēs esam redzējuši, līdz kādiem dziļumiem Eiropa var nolaisties, gan arī to, līdz kādiem augstumiem tā var pacelties. Mēs nekad nedrīkstam pieļaut tādu šausmu kā holokausta atkārtošanos. Mums mērķis ir jānosprauž augstumos un savstarpēji jāpalīdz to sasniegt.
Tomēr ir pilnīga taisnība, ka Latvija tāpat kā citas Centrālās un Austrumeiropas valstis jūt īpašas draudzības un tuvības saites ar Savienotajām Valstīm. Mums tas vēlreiz jāatzīst. Mēs, kas bijām zaudējuši brīvību, raugāmies uz tiem, kas ir gatavi to aizstāvēt. Bet, lai padziļinātu, stiprinātu un saglabātu uzticības un draudzības saites starp ASV un jaunajām ES un NATO dalībvalstīm, mums patiešām ir nepieciešams vairāk tiešu kontaktu starp mūsu tautām, mums ir nepieciešams vairāk apciemojumu un savstarpējās apmaiņas iespēju. Es paļaujos, ka ASV Kongress atradīs nediskriminējošu risinājumu bezvīzu programmas attiecināšanai uz visiem saviem sabiedrotajiem apvienotajā Eiropā. Šāds solis tiktu plaši apsveikts kā signāls mūsu nāciju alianses augošajam briedumam.
Mēs esam partneri, lai gan mums ir atšķirīgs teritorijas lielums, ietekme, vara un resursi. Mēs esam partneri, lai gan atsevišķos jautājumos mums ir dažādi uzskati – tā galu galā ir demokrātijas būtība. Nekādas viedokļu atšķirības nedrīkst mūs novirzīt no kopējā kursa uz miera un drošības nostiprināšanu pasaulē.
Mūsu valsts uzskata Eiropas transatlantisko partnerību ar Savienotajām Valstīm par būtisku mūsu kopīgajai drošībai, kā arī drošības uzturēšanai pasaulē kopumā. ASV ir bijis uzticams partneris ikreiz, kad tikušas apdraudētas Eiropas brīvības, un ir to pierādījusi, upurējot savu kareivju dzīvības. Gadu desmitu garumā aukstā kara laikā Rietumeiropā par drošību gādāja NATO aizsardzība un Amerikas militārā potenciāla ievērojamā loma.
Šā gada novembrī Latvija savā galvaspilsētā Rīgā uzņems 2006.gada NATO galotņu sanāksmi. Šī galotņu sanāksme būs veltīta NATO atjaunošanai un pārveidei, NATO, kas joprojām ir visspēcīgākā un efektīvākā militārā savienība pasaulē. Mums ir nepieciešama spēcīga un dzīvotspējīga alianse, kas spētu efektīvi stāties pretī mūsu laikmeta izaicinājumiem. Draudi var mainīties pēc sava rakstura, taču nemainās briesmas, ko tie rada.
NATO nenozīmē tikai tās dalībvalstu aizstāvību to robežās. Mēs esam gatavi strādāt cieši kopā ar Savienotajām Valstīm un citiem uz to gataviem partneriem, lai palīdzētu tām nemieru plosītajām valstīm, kuru trauslums ne tikai nes postu pašām to tautām, bet arī rada draudus pārējai pasaulei. Pašlaik Latvija dod savu ieguldījumu starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās Irākā, Afganistānā, Bosnijā, Kosovā un citās vietās. Latvijas ieguldījums proporcionāli ir viens no lielākajiem visu pasaules valstu starpā, ņemot vērā valsts teritoriju un pieejamos finanšu resursus.
Jau no pašiem pirmsākumiem NATO ir bijis kas vairāk nekā tikai militāra alianse. Tieši tāpēc arvien vairāk valstu izsaka vēlēšanos tai pievienoties. Mēs atbalstām tiekšanos pēc brīvības, demokrātijas un likuma varas valstīs, kuras cīnās ar tām uzspiesta totalitārisma sekām. Latvija atbalsta Ukrainu un Gruziju tās centienos nodibināt ciešākas attiecības ar NATO. Mēs mudinām alianses dalībvalstis Rīgas galotņu sanāksmē formulēt konkrētus un pastiprinātus NATO un šo divu valstu sadarbības veidus. Mēs esam cieši pārliecināti, ka ir jāuztur spēkā “atvērto durvju” politika jaunu potenciālo dalībvalstu uzņemšanai.
Spīkera kungs, viceprezidenta kungs un godājamie Kongresa locekļi!
Ir viena valsts, ar kuru Latvijai ir kopīga gan robeža, gan arī sarežģīta vēsture, un tā ir Krievija.
Pagājušogad apritēja Otrā pasaules kara beigu 60.gadskārta. Šī uzvara atnesa brīvību vienai Eiropas daļai, taču nesniedza to otrai. Divus gadus bijis Hitlera partneris, Staļins pievienojās sabiedrotajiem Eiropas atbrīvošanā no šī asinskārā tirāna. Atzīstot šo lomu un godinot milzīgos zaudējumus un upurus, ko Krievijas tauta nesa Otrajā pasaules karā, es pieņēmu Krievijas Federācijas prezidenta uzaicinājumu un pagājušā gada 9.maijā devos uz Maskavu.
Taču es atzīmēju arī to, ka šī uzvara pār vienu despotu saglabāja pie varas citu. Latvijas tautai viena ārvalstu okupācija vēl nomainīja citu. Zem Staļina tirānijas un totalitārā komunisma neviens neguva brīvību. Šī nav vēstures pārrakstīšana. Šie ir kaili fakti. Vienkārša šo faktu atzīšana un vērā ņemšana būtu liels solis ceļā uz uzticēšanās, sapratnes un labu kaimiņattiecību stiprināšanu starp mūsu nācijām.
Latvija no savas puses ir gatava attīstīt draudzīgas, uz nākotni vērstas un pragmatiskas attiecības ar Krieviju kā nozīmīgu ES un NATO kaimiņvalsti. Mēs esam gatavi aktīvam un saturiskam politiskam dialogam, balstītam uz savstarpējo cieņu, neiejaukšanos otras valsts iekšējās lietās un patiesu cilvēktiesību ievērošanu.
Spīkera kungs, viceprezidenta kungs, godājamie Amerikas tautas pārstāvji!
Kā ANO Drošības padomes pastāvīgajai loceklei Amerikas Savienotajām Valstīm ir izšķiroši svarīga loma starptautiskajā arēnā. Kopš savas dibināšanas Savienotās Valstis ir kalpojušas kā brīvības bāka. Savienotās Valstis ir kļuvušas par pasaules lielvaru, dodot izpausmes brīvību radošajam garam, savas tautas iniciatīvai un enerģijai un uzņēmējdarbības sekmēšanai. Taču vadošu lomu pasaulē Savienotās Valstis ieguva, tikai pateicoties tam, ka tās nav bijušas vienaldzīgas pret citu nāciju likteņiem, centieniem un uzskatiem.
Jo, tāpat kā neviens nav vientuļa sala, neviena valsts nav viena un pašpietiekama. Mēs visi, lieli un mazi, esam savstarpēji saistīti, sieti un viens no otra atkarīgi. Ja mēs vēlamies mieru pasaulē, ja mēs vēlamies starptautisko sadarbību, pārliecināšanas metodes ir tikpat nozīmīgas kā uzspiešana ar varu. Mazākās un vājākās valstis vēlas saturiski piedalīties lēmumu pieņemšanā, kuri ietekmēs mūs visus. Tās vēlas tikt cienītas. Kad tās sauc pēc daudzpusējības principa, šīs nācijas patiesībā grib sacīt: “Uzklausiet mani! Arī es vēlos tikt sadzirdēta!”
Visās šajās klaigās, protams, var būt grūti atrast kopsaucēju, nav viegli vienmēr vienoties par kopīgu mērķi. Mēs to pārāk skaidri redzam, vērojot grūtības, ar kādām saskaras Apvienotās Nācijas, īstenojot visas reformas, par kurām tika panākta principiāla vienošanās ANO 60.gadskārtas Ģenerālajā asamblejā.
Kā ģenerālsekretāra īpašā sūtne Apvienoto Nāciju reformas jautājumos biju gandarīta, ka Ģenerālajai asamblejai pagājušogad izdevās principiāli vienoties par visaptverošu un fundamentālu reformu nepieciešamību. Tika izveidota jauna Miera nodibināšanas komisija, kas mums ir nepieciešama ieilgušu konfliktu atrisināšanai. Pagātnē ANO ir pārāk bieži izrādījusies nespējīga novērst genocīdu un ilgstošu asinsizliešanu: Kongo, Ruandā, bijušajā Dienvidslāvijā un tagad Dārfūras reģionā Sudānā.
Viena no ANO pamatlomām ir cilvēktiesību aizstāvība. Jaundibinātajai Cilvēktiesību padomei ir jāiegūst lielāka ticamība un jādarbojas efektīvāk par tās priekšteci. Vislabākais veids, kā iegūt ticamību, būtu sākt ar pamatīgu un objektīvu cilvēktiesību situācijas izvērtējumu pašās savā padomes sastāvā jaunievēlētajās dalībvalstīs.
Pasaules sabiedrība spēs tikt galā ar vairākiem citiem aktuāliem globāliem izaicinājumiem tikai ar vienotiem starptautiskiem centieniem, balstoties uz saskaņu un sadarbību. Mūsu planētas vides stāvokļa pasliktināšanās patiesi ir globāla problēma, tāpat kā epidēmiju izplatība. Visbīstamākā problēma ir arvien pastāvošais un pieaugošais bezdibenis starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm. Lielā šķirtne starp ziemeļiem un dienvidiem, starp tiem, kam ir, un tiem, kam nav, ir tikpat bīstama, kāda bija plaisa starp austrumu un rietumu blokiem aukstā kara laikā. Mums ir jādara viss iespējamais, lai sasniegtu ANO Tūkstošgades mērķus samazināt nabadzību jaunattīstības valstīs.
Brutāla un nebeidzama nabadzība ir sērga, kas nav radusi risinājumu par spīti gadu desmitu garumā sniegtajai plašajai starptautiskajai palīdzībai un neskaitāmām labi iecerētām programmām. Skaidrs ir tas, ka izšķiroša loma šeit ir pārvaldes kvalitātei valstīs, kas saņem palīdzību, kā arī to gatavībai sekmēt reformas un uzsākt progresu. Taču jāuzlabo ir arī palīdzības sniegšanas centienu kvalitāte. Mums ir nepieciešama uz rezultātiem orientētu programmu labāka starptautiska koordinēšana, šādas programmas būtu nepārtraukti jākontrolē, lai pārliecinātos par to efektivitāti.
Visā pasaulē izplatījies terorisms, kā arī pieaugošās neiecietības un ksenofobijas pazīmes daudzās valstīs uzsver neatliekamo un visā pasaulē izjusto nepieciešamību pēc saturīga un ilgtspējīga Civilizāciju Dialoga. Kā jau tika atzīts Apvienoto Nāciju Tūkstošgades Ģenerālajā asamblejā, mūsu kopīgais mērķis ir pārvarēt aizspriedumus, aplamu izpratni un polarizāciju, kas stāv ceļā labākai sapratnei un saskaņai starp dažādu rasu, reliģiju un kultūru pārstāvjiem.
Ņemot vērā kodolieroču neizplatīšanas milzīgo nozīmi, pasaules demokrātiskajām valstīm būtu jāietur saskaņota pozīcija attiecībā uz Irānas kodolprogrammu. Mēs apsveicam Savienoto Valstu, ANO Drošības padomes un Eiropas Savienības nesenās kopējās iniciatīvas ar mērķi piedāvāt konstruktīvu risinājumu Irānas kodoljautājumam un ceram, ka Irānas vadītāji atbildēs ar darbiem.
Ieilgušais konflikts Tuvajos Austrumos joprojām saglabājas kā būtisks pasaules spriedzes avots. Mēs pilnībā atbalstām ebreju tautas vēlmi dzīvot savā senču zemē drošībā un mierā ar saviem kaimiņiem. Mēs vēlamies arī redzēt līdzās Izraēlas valstij pastāvam brīvu un labklājīgu palestīniešu valsti. Lai to panāktu, “Hamas” vadītajai palestīniešu pašpārvaldei ir jāpilda agrāk parakstītās starptautiskās vienošanās.
Mūsu sabiedrību potēšanā pret ekstrēmisma un aizspriedumu radītajām briesmām svarīga loma varētu būt izglītībai. Bērnus nedrīkstētu audzināt naida gaisotnē; sabiedrībām vajadzētu nospraust konstruktīvākus mērķus nekā bezgalīga pāridarījuma sajūtas kultivēšana un cilvēces vienkāršs iedalījums “mūsējos” un “viņējos”.
Ikvienas sabiedrības vēsturē ir arī tumšas lappuses, dažreiz tā ir bijusi upuris, citreiz noziegusies pati vai darbojusies kā kolaborants. Mums ir jāizstāsta mūsu bērniem mūsu pagātnes kļūdas, lai tās vairs nekad netiktu atkārtotas. Objektīva pagātnes mantojuma izvērtēšana atbrīvos mūs risinājumu rašanai nākotnes izaicinājumiem. Mēs Latvijā esam pārliecināti par izpētes, atceres un izglītības nozīmi, patvisjūtīgākajos jautājumos. Tas attiecas arī uz holokausta noziegumiem, kas tika pastrādāti, Latvijai atrodoties nacistiskās Vācijas okupācijā, kā arī komunisma noziegumiem, kas tika veikti padomju okupācijas režīma laikā.
Katrai valstij ir arī pienākums saglabāt savu vēstures, kultūras un reliģisko mantojumu. Latvija ir valsts ar daudzu etnisku grupu un daudzu reliģiju mozaīku. Mēs lepojamies ar savām etniskajām kopienām un ar ieguldījumu, ko šo kopienu dēli un meitas ir devuši Latvijas cilvēciskajā, ekonomiskajā un kultūras attīstībā. Kā plurālistiskā un plaukstošā demokrātijā, mūsu valstī valda reliģiskās izpausmes brīvība, un mēs pakāpeniski atjaunojam dažādu ticību dievnamus, tai skaitā daudzas komunistu laikos apgānītās luterāņu baznīcas. Drīz pēc neatkarības atgūšanas mūsu valsti apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II. Pagājušomēnes mūsu valstī vēsturiskā vizītē ieradās Maskavas un visas Krievzemes Pareizticīgo baznīcas patriarhs Aleksijs II.Pavisam nesen es apmeklēju ar ASV valdības un Latvijā dzimušā nu jau mirušā gleznotāja Marka Rotko ģimenes atbalstu atjaunotās ebreju sinagogas iesvētīšanas ceremoniju Daugavpilī.
Spīkera kungs, viceprezidenta kungs un godājamie Kongresa locekļi!
Fanātisms un ekstrēmisms joprojām, tāpat kā jau daudzus gadsimtus, ir cilvēces sērga. Daudzas nācijas plosa vardarbība un naids, kas kavē šo tautu ceļu uz progresu. Daudzas tautas nospiež alkatība, avantūrisms un brutāls spēks, liedzot tām viselementārākās pamattiesības. Taču tikpat skaidri pasaulē ir redzama arī labdarība, līdzcietība un tieksme pēc labsirdības.Cilvēki visā pasaulē spēj mainīties un kļūt labāki.
Atkal un atkal vēsturē mēs esam redzējuši brīvības uzvaru pār tirāniju, ekspluatāciju un haosu. Var paiet gadu desmiti, kā tas notika Latvijā, taču mēs atguvām brīvību, un tā pēc taisnības ir mūsu. Mēs zinām brīvības vērtību, un mēs jūtam līdzi tiem, kam tā vēl ir liegta. Mēs zinām brīvības cenu, jo esam to samaksājuši, un būtu gatavi darīt to atkal un atkal.
Katrai nācijai uz šīs zemes ir tiesības uz brīvību. Tas ir sapnis, kas ir jāuztur pie dzīvības, lai cik ilgi arī nāktos gaidīt tā īstenošanos un lai cik grūti būtu to sasniegt. Mums ir kopīgi jāsargā sapnis, ka kādu dienu pasaulē vairs nekur nebūs tirānijas. Mums ir jāstrādā tādai nākotnei, kurā ikviena nācija būs nometusi netaisnības un apspiestības važas un ikviens cilvēks uz zemes baudīs tās pašas tiesības un brīvības, kuras šodien ir demokrātiskāko un attīstītāko valstu privilēģija. Tas var prasīt laiku, tas var prasīt pūles, taču tam ir jānotiek. Un, jo labāk mēs iemācīsimies strādāt šī mērķa vārdā – mēs visi kopā, lieli un mazi, – jo ātrāk tas notiks.
|
|
Address by H.E. Dr.Vaira Vīķe-Freiberga, President of the Republic of Latvia, at a joint session of the United States Congress, Washington, June 7, 2006:
Mr. Speaker,
Mr. Vice President,
distinguished members of the House of Representatives,
honorable Senators,
Excellencies,
ladies and gentlemen,
It is with deep emotion that I stand before you within these august walls and thank you for the honor of addressing you on behalf of the Latvian people.
I believe this honor to be bestowed upon me in recognition of Latvia’s strivings, sacrifices and extraordinary success in transforming itself from a captive nation under the yoke of a foreign totalitarian regime into a reestablished democracy with a flourishing market economy.
Fifteen years ago Latvia, along with neighboring Estonia and Lithuania, regained its independence after fifty years of Soviet occupation. The Baltic Singing Revolution achieved this by non-violent means, by the sheer courage and determination of the peoples of these countries. They were ready to face Soviet guns and tanks with nothing but their unarmed bodies and the deep conviction of their rights, knowing full well that, at any moment, these guns and tanks might crush them as they had crushed so many before.
After the collapse of the once powerful Soviet empire, Latvians at long last recovered their fundamental rights and freedoms. They regained the right to forge their own destiny; they recovered the freedom to shape their own future.
Far too long the Iron Curtain had kept Europe divided and the nations of the world confronted each other in two opposing camps. We thank the Lord that these times are behind us at last. Dozens of nations have gained or regained their sovereignty. For them, right has triumphed over might, courage has overcome fear, and dignity has replaced humiliation and oppression.
The wave of freedom and democratic reform has been spreading throughout Central and Eastern Europe, extending from the Baltic Sea to the Black Sea and into the Caucasus. One country after another, with the sad exception of Belarus, has been making a commitment to democracy, and has accepted the need for the rule of law and the respect of human rights.
Mr. Speaker, Mr. Vice-President, distinguished Members of Congress,
It is an honor and a pleasure to be addressing you as the elected representatives of a great country; a mighty world power that has achieved its greatness by building its house on the solid rock of democracy. The United States of America has remained ever faithful to Lincoln’s goal of having a government of the people, for the people and by the people.
Born 230 years ago, your great nation has grown strong by being a warm and welcoming Mother of Exiles as well as a land of hope and opportunity for its own sons and daughters. Among the exiles received in America, there were many Latvians who had fled their native land at the end of the Second World War.
Latvia remains grateful to the United States for opening its doors to a good many of these Latvian exiles, who gained the right to live here in peace, justice and liberty, while many of their relatives back home in Latvia suffered oppression and brutal persecutions. They quickly became loyal and patriotic American citizens and productive members of your society, many achieving positions of distinction and responsibility.
Latvia remains grateful to the United States for the firm refusal to recognize the illegal occupation of the three Baltic countries. Along with the other formerly captive nations of Central and Eastern Europe, we thank America for its steadfast and courageous stand on freedom and democracy.
You were instrumental in assisting Latvia, Estonia, and Lithuania in the withdrawal of former Soviet troops from their territories. The U.S. — Baltic Charter of Partnership of 1998 gave direction to our common goal and vision of the Baltic States joining Euro-Atlantic institutions. We recall the unanimous vote by the United States Senate in support of the latest enlargement of NATO. Since then the United States has helped to ensure the collective defense of the Baltic air space. For all this we are grateful.
Latvia has had the honor of receiving two American presidents since recovering its independence: President Clinton in 1994 and President Bush last year. We look forward to receiving President Bush again this fall, when the 2006 NATO Summit convenes in Riga. We count ourselves fortunate to have the United States of America as a true friend and trusted ally.
Mr. Speaker, Mr. Vice-President, distinguished Members of Congress,
I stand before you as a former exile, who has had the rare privilege of returning to her native land, free and independent again; a former exile who has had the deep satisfaction of helping her country rise like a phoenix from the ashes of oppression. I am the representative of a resilient and stubborn nation whose people have struggled against all odds to preserve their ancient heritage, maintain their language alive and remain true to their national identity. It has been indeed a privilege to lead this nation while it recovered its rightful place among the world community of free and democratic countries.
The road has not been easy. Renewing independence was just the first step. We still had to rebuild a country, not just starting from scratch, but only after clearing away the rubble left by the previous system. Just fifteen years ago we had to make the transition from a stagnant, state-planned, command economy to a workable, liberal free-market economy. It was a formidable challenge. While we were fortunate in regaining our independence without significant bloodshed, our inhabitants paid a heavy economic and social price for their freedom. They were ready to do so, because they understood that this was an investment in a better future.
Overcoming years of constant change, uncertainty and adaptation, Latvia has become a success story. An unfinished story by all means, especially as concerns the standard of living of our people, but a success story nevertheless. Last year Latvia’s economy grew by more than 10 percent, and this year my country continues to maintain the highest economic growth rate on the European continent. We are on our way, ready to share our experience and pass it on to others.
Mr. Speaker, Mr. Vice-President, distinguished Members of Congress,
What has helped Latvia and its Baltic neighbors succeed where so many others are failing, in spite of not just years, but decades, of help and encouragement of every kind?
It was above all the faith of the Baltic nations in the values of freedom and of democracy. It was their firm and irreversible determination to build a new and better future for their children and grandchildren. They wanted to rejoin the free world from which they had been cut off for half a century.
What urged us on was our ardent desire to make up for lost time, and to catch up to those Western European countries that had enjoyed the freedom of growing and thriving ever since the end of the Second World War. The desire to join NATO and the European Union became a force driving us forward, as strong as the force driving us away from the past under Soviet dictatorship. This clear sense of purpose allowed us to transform our institutions and to reform our economy.
Mr. Speaker, Mr. Vice-President, distinguished Members of Congress,
The challenge, ever since the fall of the Soviet empire and the break-up of the former Yugoslavia, has been to rebuild a Europe whole and free, a Europe free of dividing lines, of feudal dependencies, of imperialist spheres of influence; a Europe free from bloodthirsty ideologies and from murderous fanatics.
We need a Europe without walls, barriers, exclusion or prejudice. A Europe in which every nation would be afforded equal dignity and would be treated with equal respect. All Europeans after all are part of the same Old Continent, and all of them need to work together to make it eternally new.
Such a Europe is not and must not be a counterforce to the influence of the United States. It is and must continue to be an ally and a partner. All Europeans share the fundamentals of the same broad cultural heritage, a heritage that is also shared by Americans.
This heritage includes outstanding achievements as well as resounding failures. A common European space of peace and stability, of economic growth and prosperity is the best guarantee that the Europe of the 21st century will never again repeat the errors and the horrors of the 20th. We have seen the depths to which Europe could sink as well as the heights to which it could rise. Never again should we allow such horrors as the Holocaust to be repeated. We need to aim for the heights and to help each other achieve them.
Yet it is perfectly true that Latvia, along with other Central and Eastern European countries, feels a special bond of friendship and affinity with the United States. We might again admit it. We, who had lost our liberty, look to those who are ready to defend it. But if the bond of trust and friendship between the US and the newer members of the EU and of NATO is to be deepened, strengthened and maintained, we do need more face-to-face contacts between our peoples, we need more possibilities of visits and of mutual exchanges. I trust that the US Congress will find a non-discriminatory solution for extending the Visa Waiver Program to all its allies in a united Europe. Such a step would be broadly welcomed as a signal of growing maturity in the alliance between our nations.
We are partners, even though we differ in size, in influence, in power, in resources. We are partners even while having different opinions on certain issues – that, after all, is the whole point of living in democracies. Any disagreements must not steer us off our common course of consolidating peace and security in the world.
My country sees Europe’s transatlantic partnership with the United States as essential for our common security as well as for maintaining security in the world at large. The US has been a trusted partner whenever European liberties were endangered and proved it through the sacrifice of the lives of its soldiers. Throughout the decades of the Cold War, Western Europe was kept safe under the protection of NATO and through the significant role of American military capability.
This coming November, Latvia will host the 2006 NATO Summit in its capital city of Riga. This will be a Summit about the rejuvenation and the transformation of NATO, which remains the most powerful and effective military alliance in the world. We need a strong and vibrant alliance, able to face up effectively to the challenges of our age. The nature of threats may change, but the danger they pose does not.
NATO is not only about protecting its members within their own borders. We are ready to work closely with the United States and other willing partners to aid those strife-ridden countries whose fragility is a bane for their own people and a threat to the rest of the world. Right now Latvia is contributing to international peacekeeping operations in Iraq, in Afghanistan, in Bosnia, in Kosovo and elsewhere. Latvia’s contribution is proportionately one of the largest in the world, in terms of the country’s size and available financial means.
From its very inception, NATO has been more than just a military alliance. That is why more and more nations are expressing their desire to join it. We support the strivings for freedom, democracy and the rule of law of countries struggling with the after-effects of imposed totalitarianism. Latvia supports Ukraine and Georgia in their endeavors to establish closer relations with NATO. We encourage the member states of the alliance to formulate concrete and enhanced forms of cooperation between NATO and these two countries at the Riga summit. We firmly believe that an open door policy must be maintained for the admittance of future member states.
Mr. Speaker, Mr. Vice-President, distinguished Members of Congress,
One nation, with which Latvia shares a common border, as well as a complicated history, is Russia.
Last year marked the 60th anniversary of the end of the Second World War. This victory brought freedom to one half of Europe, but not to the other. After being Hitler’s partner for two years, Stalin had joined the Allies in ridding Europe of this bloodthirsty tyrant. In recognition of that role and in homage to the immense losses and casualties that the Russian people endured during the Second World War, I accepted the invitation of the President of the Russian Federation and traveled to Moscow on May 9th of last year.
But I also pointed out that this victory over one despot still kept the other one in power. For the people of Latvia, one foreign occupation was only replaced by another. No one gained freedom under Stalinist tyranny and the oppression of totalitarian Communism.
This is NOT rewriting history. These are plain facts. The simple acknowledgement and recognition of them would go a long way toward strengthening trust, understanding and good neighborly relations between our nations.
Latvia, for its part, stands ready for developing a friendly, future-oriented and pragmatic relationship with Russia as an important neighbor of the EU and of NATO. We stand ready for an active and meaningful political dialogue, based on mutual respect, non-interference and the true respect for human rights.
Mr. Speaker, Mr. Vice-President, distinguished representatives of the American people,
As a permanent member of the UN Security Council, the United States of America has a crucial role to play in the international arena. The United States has been a beacon of liberty ever since its foundation. The United States has become a world power by giving free rein to the creativity, the initiative and the energy of its people, by fostering the entrepreneurial spirit. But the United States has become a world leader only to the extent that it has not been indifferent to the fates, the aspirations and the opinions of other nations.
For if no man is an island, neither is any country alone and self-sufficient. All of us, large and small, we are interlocked, intertwined and interdependent. If we want peace in the world, if we want international cooperation, persuasion is as important as imposition by force. Smaller and weaker nations want to be meaningfully included in decisions that will affect us all. They want to be respected. When they clamor for multilateralism, nations are really saying: “Listen to me! I too want to be heard!”
Of course among all this clamor, it may be hard to find a common denominator, it is not always easy to achieve a common purpose. We see this all too clearly in the difficulties that the United Nations are experiencing in bringing about all the reforms agreed to in principle during the General Assembly of their 60th anniversary year.
As a Special Envoy of the Secretary General on the reform of the United Nations last year, I was pleased that the General Assembly managed to agree in principle on the necessity for sweeping and fundamental reforms. The new Peace-building Commission was created, which we need for diffusing long-lasting conflicts. Too often in the past, the UN has been unable to prevent genocide and lasting bloodshed: in the Congo, in Rwanda, in the former Yugoslavia and now in the Darfur region of Sudan.
One of the UN’s fundamental roles lies in the defense of human rights. The newly created Human Rights Council must become more credible and more effective than the Commission that preceded it. Its best way to gain credibility would be by starting with a thorough and unbiased evaluation of the human rights record of its own newly elected Council members.
Only through a concerted international effort based on consensus and cooperation will the world community be able to overcome a number of other pressing global challenges. The degradation of our planet’s environment is truly a global problem, as is the spread of epidemic disease. Most dangerous of all is the continuing and growing gap between the developing and developed nations. The great divide between North and South, between haves and have-nots is as dangerous as the divide between Eastern and Western blocs ever was during the Cold War. We have to do our utmost to reach the UN’s Millennium Goals of reducing poverty in the developing world.
Brutal and unremitting poverty is a scourge, unsolved in spite of decades of massive international aid and countless well-meant programs. Clearly, the quality of governance in aid-receiving countries has a crucial role to play, as well as their readiness to foster reforms and start progress. But the quality of aid-providing efforts also needs to be improved. We need better international coordination of results-oriented programs, which should be constantly monitored for their effectiveness.
The world-wide spread of terrorism as well as the growing signs of intolerance and xenophobia in many countries underscore the urgent world-wide need for a meaningful and sustained Dialogue of Civilizations. As already recognized at the Millennium General Assembly of the United Nations, our common goal is to overcome the prejudice, misperceptions and polarization that stand as barriers to better understanding and consensus among the members of different races, religions and cultures.
Due to the enormous importance of nuclear non-proliferation, the world’s democracies should maintain a coherent position regarding the nuclear program of Iran. We welcome the recent joint initiatives by the United States, the UN Security Council and the European Union to offer a constructive solution to the Iranian nuclear issue, and hope that the Iranian leadership will respond in kind.
The long-standing conflict in the Middle East remains a major source of world tensions. We fully empathize with the desire of the Jewish people to live on their ancestral land in security and at peace with their neighbours. We also wish to see a free and prosperous Palestinian state co-exist peacefully side-by-side with the State of Israel. For this to be achieved, the Hamas-led Palestinian administration must abide by previously signed international agreements. There is no other way.
Education could play an important role in immunizing our societies against the dangers of extremism and prejudice. Children should not be raised in hatred; societies should have more constructive goals than the endless cultivation of grievances and the stark division of the human race into “us” and “them.”
Every society has experienced some dark events in its history, at times as victim, at others as perpetrator or collaborator. We must inform our children of our past mistakes, so that these may never be repeated again. An objective evaluation of the legacy of the past will free us to address the challenges of the future. We in Latvia believe in the importance of research, remembrance and education, even on the most sensitive issues. This includes the crimes of the Holocaust while Latvia was under Nazi German occupation, as well as the crimes committed in the name of Communism under the Soviet occupation regime.
It is also the duty of each country to preserve its historic, cultural and religious heritage. Latvia is a country with a multiethnic and multi-religious mosaic. We are proud of our ethnic communities and of the contribution that their sons and daughters have made to Latvia’s human, economic and cultural development. As a pluralistic and flourishing democracy, we enjoy freedom of religion and have been gradually renewing the houses of worship of different faiths, including the many in communist times desecrated Lutheran churches. Soon after recovering our independence, we received a visit by Pope John Paul II. Last month, the Patriarch of the Russian Orthodox Church, Aleksey II, paid a historic visit to my country. Just recently, with the support of the US government and the family of the late, Latvian-born painter Mark Rothko, I attended the re-consecration ceremony of a reconstructed Jewish synagogue in the city of Daugavpils.
|
|
Mr. Speaker, Mr. Vice-President, distinguished Members of Congress,
Fanaticism and extremism remain a scourge of humanity, as they have been for many centuries. Violence and hatred continue to plague many nations and block their road to achieving progress. Greed, opportunism and brute force oppress many peoples and deny them the most basic of rights. Yet, just as clearly, the world also knows charity, compassion and the desire for kindness. Human beings everywhere are capable of change and change for the better.
Again and again in history we have seen the victory of freedom over tyranny, exploitation and chaos. It may take decades, as it did for Latvia, but we did gain the freedom that is ours by right. We know the value of freedom, and feel compassion for those who are still deprived of it. We know the price of freedom, for we have paid for it, and would be ready to do it again and again.
Every nation on earth is entitled to freedom. It is a dream that must be kept alive, no matter how long it takes, or how hard it is to achieve. We must share the dream that someday, there won’t be a tyranny left anywhere in the world. We must work for a future where every nation will have thrown off the shackles of injustice and of oppression, and every person on earth will enjoy the same rights and liberties that now are the privilege of the more democratic and the more developed countries. It will take time, it will take effort, but it must happen. And it will happen all the sooner, the better we learn to work for it and plan for it, all of us – large and small – together.