Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 18.decembrī

Intervija Latvijas Radio 18. decembra raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30. Raidījumu vada žurnālists Andris Siksnis

— Ir pirmdiena, 18.decembris, un programma "Pusdiena", studijā Andris Siksnis, un, kā bieži pirmdienās, turpmākajās minūtēs iztaujāšu Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu. Labdien!

V.Vīķe–Freiberga: — Sveicināti!

— Un, protams, šajās minūtēs apskatīsimies gan to, kas mūs gaida, kas sagaida jūsu darba kārtībā, gan to, kas jau ir noticis iepriekšējās nedēļās. Pagājušajā nedēļā Rīgā notika jūsu, Igaunijas prezidenta Lennarta Meri un Lietuvas prezidenta Valda Adamkus tikšanās, kuras laikā jūs pievērsāties daudziem jautājumiem un rezumējāt Zviedrijas realizēto Baltijas gadu, gan runājāt par ASV jauno prezidentu un administrāciju un, kas īpaši — vienojāties, ka iekļūšanai Eiropas Savienībā un NATO ļoti svarīga ir visu triju valstu vienotība. Izskanēja atziņa, ka ideāli būtu, ja šajās organizācijās — Eiropas Savienībā un NATO — trīs valstis varētu iekļūt pat vienlaikus. Kā zināms, līdz šim Igaunija sevi uzskatīja par līderi mūsu trīs valstu iekļūšanā Eiropas Savienībā, lietuvieši savukārt lepojās ar ātrāku tuvināšanos NATO. Kādi apsvērumi ir šai solidaritātei?

V.Vīķe–Freiberga: — Solidaritāte ir it īpaši būtiska tieši drošības un aizsardzības jomā, jo mēs apdzīvojam vienotu ģeopolitisko telpu, kas arī veido, varētu teikt, tādu stratēģisku priekšrocību tam, lai mēs būtu vienā un tai pašā drošības telpā iekļauti. Ja šī telpa tiek sadrumstalota, tad tas ir neizdevīgi jebkurai atsevišķai no mūsu valstīm un katrā ziņā visam šim reģionam kopumā. Vislabākais risinājums NATO jautājumā būtu vienlaicīga visu trīs Baltijas valstu uzņemšana, kas nostiprinātu šo reģionu, garantētu, turpinātu stabilitāti, un turklāt nemaz neaizmirsīsim arī to, ka tas būtu tāds dzenulis investīcijām šai reģionā, kas arī varētu tikt pievilkts tamdēļ, ka šī būs apstiprināta kā droša un uzticama vieta, un — kas investoriem arī varētu būt interesantāk — kā kopējs apvienots tirgus visām šīm trim valstīm kopā, nevis kā atsevišķi mazi tirdziņi jebkurai no tām. Tā ka saimnieciskie apsvērumi un drošības apsvērumi arī būtībā ir savā starpā diezgan saistīti, nav tā, ka tie būtu pilnīgi atšķirīgi. Kas attiecas uz Eiropas Savienību, tad tur ir pilnīgi skaidrs, ka Igaunija ir priekšā, jo viņi agrāk sāka sarunas, taču kopš Helsinku samita ir pavērusies šī iespēja, kas Nicā tika apstiprināta, — pārējām kandidātvalstīm panākt tās, kas sarunas sāka agrāk. Latvija un Lietuva abas divas ir cieši apņēmušās to arī izdarīt un jau nākamo divu gadu laikā, tas ir mūsu uzdevums. Mēs jau nevienam neprasām, lai viņi gaidītu pie vārtiem, kamēr mēs viņus noķersim, bet mēs vienkārši esam apņēmušies būt tur tai pašā laikā, kad viņi.

— Vai tomēr nav šis risks kaut kādā veidā nonivelēties, jo, kā zināms, līdz šim bija tāds diezgan populārs scenārijs: jā, lūk, Igaunija iekļūst Eiropas Savienībā pirmā un tad mums ir vieglāk sekot vai Igaunijai vieglāk ir mums palīdzēt no Savienības.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju — nē, tas tiešām nav reāls arguments, es domāju, tas pat ir ļoti kļūmīgs, ja mēs to attiecinātu uz NATO, tas ir, tā ideja par suni, kam nogriež asti pa maziem gabaliņiem, vienkārši tā nedarbojas. Daudz, daudz veiksmīgāks risinājums būtu visiem reizē būt gataviem un visiem reizē sākt tur darboties.

Tādā veidā mēs varētu uzņemto tempu saglabāt, turpināt, un mūsu savstarpējā palīdzība šobrīd jau ir būtiska, bet būtiska tajā brīdī, kamēr mēs vēl gatavojamies. Un te mums, es domāju, ir svarīgs savstarpējais atbalsts Eiropas Savienības kandidātvalstīm, starp citu, mēs to saņemam no dažādām, ne tikai no savām kaimiņzemēm. Un tas pats sakāms par NATO, kur nupat jau arī vienlaikus ar trim Baltijas valstu prezidentiem tikās kandidātvalstu pārstāvji, ārlietu ministri tikās ar Olbraitas kundzi un ar jau nesen uzņemtām Viduseiropas valstīm. Briselē šie notikumi, tāpat kā visu trīs Baltijas valstu aizsardzības ministru šodienas tikšanās, ir tādi pasākumi, kas pasvītro, ka kandidātvalstis cieši sadarbojas un trīs Baltijas valstis it īpaši cieši.

— Ar Baltijas kolēģiem jūs runājāt arī par Zviedrijas izsludināto Baltijas gadu, zinot to, ka Zviedrija būs prezidējošā Eiropas Savienībā. Vai jums trijatā arī ir kādas īpašas norunas vai īpaši rezumējumi šim gadam un cerībām par nākamo Zviedrijas kontekstā?

V.Vīķe–Freiberga: — Tā doma jau mums ir tikusi pārrunāta kopš iepriekšējās tikšanās — vai nebūtu vēlams kādus pasākumus visiem trim Baltijas valstu prezidentiem apmeklēt kopīgi. Vai tie būtu kādi kultūras pasākumi, teiksim, kaut kur Dienvideiropā tādos reģionos, kur Baltijas valstis vienkārši savas nesenās 50 gadu vēstures dēļ nav pazīstamas, vai tā būtu kāda viesošanās varbūt Amerikas Savienotajās Valstīs vai citur. Nelaime ir tā, ka tīri fiziski saskaņot trīs prezidentiem kaut vai savu darba kārtību jau ir visai grūti, un tās ir tādas pārdomas par to, kāda veida pasākumi tie varētu būt, kur mēs varētu uzstāties kopīgi, jo, protams, paliek jau arī vienmēr tā doma, ka tieši tamdēļ, ka mūsu valstis nav tik atpazīstamas, tas savā ziņā ir bīstami, bet, ja mēs visas trīs kopā uzstājamies, tad atkal it kā pazaudējam savu identitāti. Tā ir tāda ļoti delikāta lieta. No vienas puses, mēs vēlamies iezīmēt ļaužu apziņā, ka eksistē šīs valstis, tai pašā laikā mēs vēlamies tās iezīmēt arī kā atsevišķas, katru ar savu seju, protams.

— Jā. Turpmākajās minūtēs varbūt par tālākām zemēm un tālākiem notikumiem. Džordžs Bušs jau ir kļuvis par ASV jauno prezidentu un saņēmis arī jūsu apsveikumu. Zināms, ka viena, lai arī svarīgākā, persona strauji nemaina tādas valsts kā Amerika politiku. Tomēr vairākkārt arī Latvijā ir izskanējušas bažas, ka jaunā administrācija varētu vairāk pūļu veltīt tieši Amerikas iekšzemes problēmām un mazāk, varbūt vismaz sākotnēji mazāk, starptautiskajai arēnai, tai skaitā arī NATO paplašināšanai. Kā domājat jūs, vai šim mūsu mērķim jaunā administrācija varētu izrādīties ne tik labvēlīga?

V.Vīķe–Freiberga: — Es gan tā nedomāju, jo mēs jau skaidri redzējām vēlēšanu kampaņas laikā, ka, neraugoties uz to, ka republikāņi tradicionāli apelē pie tā elektorāta, kam vairāk rūp tas, kas notiek pašā Amerikā, kam iekšlietas ir sirdij tuvākas, tai pašā laikā tieši arī šī konservatīvā strāva Amerikas politikā tomēr ļoti rūpējas par Amerikas tēlu pasaulē un arī par tās iespaidu kā pasaules lielvalsti. No tā viedokļa viņiem tāpat ir svarīgi, lai Amerikas Savienotās Valstis nezaudētu to iespaidu, kas viņiem ir bijis pasaules arēnā, un starp tiem reģioniem, kas viņus interesē, ir Baltijas valstis. To apliecina Baltijas un Savienoto Valstu noslēgtā sadarbības harta, un arī gubernators Bušs savā vēlēšanu kampaņā ir apliecinājis, ka tā paliek viņiem prioritāte — atbalstīt Baltijas valstu reģiona attīstību un arī viņu progresu drošības jomā, viņu eventuālo iesaistīšanos to aliansē. To viņš ir skaidri pateicis un tekstuāli apliecinājis.

— Bet pēdējā laika karstā aktualitāte, ja tā drīkst to nosaukt, šeit pat Latvijā ir dramatiskā situācija dažāda profila speciālās bērnu iestādēs, bērnunamos, internātskolās, patversmēs. Arī jūs pagājušajā nedēļā apmeklējāt vairākas šādas iestādes un atzināt, ka dažādu iemeslu dēļ bērniem nav ne pienācīgas uzmanības, ne aprūpes, ne arī šiem bērniem ir kādas iespējas. Protams, šī situācija nevar tikt atrisināta strauji un ļoti ātri, bet kur, jūsuprāt, ir tā lielākā nelaime — vai tie ir Latvijas likumi, kas ko liedz vai ko neļauj, vai tas ir naudas trūkums, kas vienmēr tiek piesaukts, varbūt profesionālu darbinieku trūkums?

V.Vīķe–Freiberga: — Atgādināšu tikai, ka par bērnu tiesībām es jau interesējos vairāk nekā gada garumā un ne jau šīs pēdējās nedēļas vien esmu apmeklējusi skolas. Tur parādās grūtības, kas ir risināmas dažādos līmeņos, par to mēs runājām, tiekoties gan ar ministrijas, gan ar prokuratūras un citām amatpersonām vai iestāžu pārstāvjiem pilī tieši pēc šiem izbraukumiem pa dažādām iestādēm. Mums ir arī kancelejā tagad sagatavoti konkrēti jautājumi un priekšlikumi vispirms jau Izglītības un zinātnes ministrijai, kas ir atbildīga par daudzām administratīvām lietām, kuras ir kārtojamas šai sakarībā, gan arī Ģenerālprokuratūrā, piemēram, runājot par bērnu nopratināšanas procedūrām. Būs arī priekšlikumi gan Izglītības, gan Labklājības ministrijā saistībā ar to, ka, piemēram, būtu nepieciešams aktivizēt izglītības programmas visās skolās, kas bērnus informētu par narkotikām, un ne jau tikai tos bērnus, kas nonākuši atkarībā, kas ir katrā ziņā riska grupa, bet vispār visus bērnus, kas iet skolās. Narkoloģijas centram ir sagatavotas programmas, tās vajadzētu tagad izplatīt pa dažādām skolām. Es esmu konstatējusi, ka ne vienmēr notiek ideāla sadarbība un koordinācija starp dažādām iestādēm, kam dažreiz kompetences pārklājas, dažreiz nav sasaistes starp vienas un otras iestādes darbību. Man šķiet, ka tieši koordinācijas jomā ļoti daudz ko varētu paveikt, nav tā, ka tikai un vienīgi vairāk līdzekļu to situāciju varētu uzlabot, ļoti daudz ko var darīt, labāk pārdomājot, kā patlabanējie līdzekļi tiek izdalīti. Viens jautājums, piemēram, ir, ka internātskolās atrodas bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, tiesa, tur viņiem tiek dota pajumte un droša vieta, kur dzīvot, bet daudz labāk būtu, ja šos bērnus varētu izvietot pie audžuģimenēm, un tos līdzekļus, kas tiek atvēlēti internātskolai viņu uzturēšanai no valsts, varētu sadalīt tādām ģimenēm, kas būtu ar mieru pieņemt bērnus savā ģimenē audzināšanā. Tie ir tādi risinājumi, kas tīri no psiholoģiskā viedokļa varētu būt bērnam noteikti labvēlīgāki un arī no tīri finansiālā viedokļa varētu pat valstij naudu ietaupīt, jo izvietot bērnu kādā ģimenē izmaksātu krietni mazāk, nekā viņu turēt internātskolā.

— Varbūt kontekstuāli šeit svarīgi ir tas, ka mēs bieži runājam par valsts un pašvaldības funkcijām. Kā zināms, daudz šo iestāžu ir tieši ārpus Rīgas, pat tālu no Rīgas, kā šis ārkārtīgi bēdīgais Aleksandrovas nams. Vai jūs šeit neredzat arī kādu risku tādai lokālai noslēgtībai, ka informācija par ko tik traģisku, kā bija tur, nonāk ļoti novēloti, respektīvi, tāda kā vienā vietā iekapsulējusies pašvaldība. Es negribu teikt, ka slēpj, bet patiesībā tādā plašā atklātībā tas nenonāk. Un pašvaldībai varbūt ir maz līdzekļu, kur varētu valsts vairāk iejaukties.

V.Vīķe–Freiberga: — Šādu bērnunamu novietošana izolētos mazos ciemos, no vienas puses, varētu teikt, ir ienākumu avots tam ciemam, jo tur citu darba vietu tikpat kā nav. Bet tai pašā laikā tas nozīmē, ka ir nepieciešams izsekot — un to es esmu jau atkārtoti uzsvērusi un arī turpināšu to darīt —, lai būtu kompetenta un profesionāli augsta līmeņa uzraudzība un lai šī uzraudzība nebūtu tikai vietējo ļaužu rokās, bet lai tur būtu mijiedarbe ar kādu centrālo autoritāti un lai nebūtu viens un tas pats inspektors, kas dodas uz to pašu vietu. Izveidojas tādas saites, ja tikai vietējie ļaudis savā starpā tur rosās, bet tur vajadzētu nākt inspektoriem un katru gadu citam inspektoram, kas tad tiešām varētu to lietu izvērtēt, cerams, objektīvi.

— Un beidzot varbūt par šo sāpīgo tematu — kāda, jūsuprāt, ir organizācijas "Glābiet bērnus" loma? Jo publiski un medijos mēs tieši no šīs organizācijas ieguvām, varbūt ļoti kampaņveidīgi, bet ļoti intensīvi šos datus. Vai pietiek ar sabiedriskas organizācijas statusu, lai šādi pārraudzītu vai ne, un galu galā kālab tieši šobrīd, Adventes laikā, mēs ļoti daudz un ļoti koncentrēti šo informāciju dabūjām, no dažām šīm iestādēm bija arī tāda pretdarbība, ka, lūk, "Glābiet bērnus" dramatizējot situāciju.

V.Vīķe–Freiberga: — Nu tur man grūti komentēt, jo, ja notiek lietas nepareizi, tad tās ir jāvelk gaismā. Tas, ka tās tiek gaismā izvilktas, manuprāt, ir pozitīva lieta, jo citādi jau nevar neko risināt. To nevar noliegt, un pārējo komentēt es nevēlētos.

— Un vēl par vienu diezgan pasen gaismā izvilktu lietu. Pēdējā laikā gan nāk klajā arvien jauni fakti par dažādu diezgan augstu amatpersonu dažādi traktējamu rīcību, kas skaļi uzplaiksnī, bet konkrētu risinājumu negūst. Viena šāda lieta ir bijušā prokurora Oļģerta Šabanska lieta par lielu naudas kontu ārpus Latvijas. Un arī šeit, kā nereti, netiek konstatēti tādi pietiekami pārkāpumi, lai lieta ritētu tālāk. Un interesantākais varbūt ir tas, ka lietas izbeigšanās notiek tāpēc, ka nav pierādāmas nelikumīgas darbības, nevis konkrētai personai tiek prasīts piedāvāt ienākumu legalitātes skaidrojumu. Vai tā ir situācija, kurai, jūsuprāt, jābūt it īpaši sakarā ar augstām valsts amatpersonām?

V.Vīķe–Freiberga: — Es atkārtoju un turpināšu atkārtot, ka legālās prezumpcijas ieviešana mūsu likumdošanā ir absolūti nepieciešama. Es tikai baidos, ka ne jau visus jautājumus tā palīdzēs atrisināt, bet tas būs nopietns un ievērojams solis uz priekšu.

— Šodien tiks noskaidrots gada Eiropas cilvēks Latvijā, un, kā liecina līdzšinējā informācija, jūs esat viens no līderiem. Kā jūs uztverat šo publisko sacensību, intrigu, un kurus cilvēkus Latvijā jūs vēl uzskatāt par pelnītiem konkurentiem sev kā Eiropas cilvēkam?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka mums, paldies Dievam, tādu ir diezgan daudz, tā ka te Latvijai nav jāraizējas, ka trūktu pārstāvju, ļoti daudzas un dažādas aktivitātes ir iznesušas Latvijas vārdu visā Eiropā, un mums atliek tikai izvēlēties.

— Vai jūs pati vēlaties kļūt par Eiropas cilvēku?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tas nav nepieciešams, jo tas pieder pie maniem amata pienākumiem — pārstāvēt Latviju Eiropā dažādos līmeņos. Tā ka es būtībā daru savu darbu, varbūt tur vajadzētu izcelt kādu cilvēku, kam tas ir vienkārši izdevies tā.

— Un tai pašā laikā jūs arī pati personiski vēlaties izcelt ja ne konkrētus cilvēkus, tad vismaz kategorijas. Es runāju šeit par Ziemassvētku pasākumiem, kurus jūs organizējat vai kuros jūs piedalāties. Ziņu aģentūras vēstī, ka jūs tiksities vai aicināsit pie sevis gan ģimenes, gan sportistus, kas nesuši Latvijas vārdu pasaulē. Kāda ir bijusi šī atlase un tās kritēriji, kam jūs gribat pateikties personiski?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, tā atlase bija ļoti sarežģīta, es jums nevarēšu tagad īsos vārdos izstāstīt, kā tas notiek. Bet otrdien pie mums pilī ierodas jaunieši, dažādu mākslas, mūzikas skolu audzēkņi, kas ir ieguvuši godalgas starptautiskās sacensībās, olimpiādēs, jebkādā īpašā veidā savu talantu un izcilību parādījuši, un tur mums palīdz viņus atlasīt tās iestādes, kurās viņi darbojas jeb tie, kas organizē šīs olimpiādes un tamlīdzīgi, tas arī balstās uz viņu objektīvām sekmēm. Tad ceturtdien Jūrmalas rezidencē ielūgti tie Latvijas sportisti, kas tiešām ir nesuši Latvijas vārdu pasaulē dažādos veidos. Arī dažs labs, kam varbūt tos panākumus mēs vēl tikai paredzam, jo bieži sportisti ir izteikuši gandrīz tā kā sarūgtinājumu, ka tajā brīdī, kad viņi beidzot to uzvaru gūst, tad visi viņiem ir draugi, bet kamēr viņi vēl cīnījās un viņiem pietrūka pēdējā caurrāviena, tad to draugu viņiem tik daudz nebija. Tā ka man šķiet, būtu svarīgi varbūt arī ielūgt dažus tādus, kam patlaban ir cerības un kam tieši tas atbalsts varētu noderēt, ne tikai tos, kas laurus jau ir saplūkuši, mēs vēlamies tomēr arī viņiem pateikties un atzīmēt publiski, ka viņu pūliņi un sasniegumi tiek novērtēti valstī visaugstākajā līmenī. Un tad vēl ir ieaicinātas ģimenes no visas Latvijas, tā ir pilnīgi citāda lieta, tie ir ļaudis mūsu pašu mājās, mūsu pašu novados un pagastos, tās ir ģimenes, kuras apkārtnes ļaužu izvērtējumā iemieso sevī tās vērtības, kas būtībā ir drošas valsts attīstības pašā pamatā, ģimenes, kas godīgi strādā, audzina un izglīto savus bērnus, kas kaut ko rosās savā vidē un savā ģimenē, savā sabiedrībā. Tas ir domāts kā tāds žests, lai atgādinātu, ka ģimene ir tāda šūna, kas pašā pamatā veselai sabiedrībai, un, protams, vesela sabiedrība ir tā, kas palīdz valstij attīstīties un uzplaukt.

— Ņemot vērā mūsu interviju intervālu, jādomā, ka mēs diez vai tiksimies šai studijā vēl šajā gadā. Ja tā būs, ļoti labi, bet šis ir tāds rezumējuma laiks, tādēļ arī jums gribu vaicāt — kas jums ir pirmais notikums vai pat pirmie trīs 2000. gada notikumi?

V.Vīķe–Freiberga: — Es neesmu par to tā domājusi, man ir bijis tik bagāts gads ar notikumiem, es tikai eju no viena uz nākamo, un man nav bijis vēl laika apsēsties un salikt pa plauktiņiem, kurš būtu tas svarīgākais. Varbūt Ziemassvētku dienā, kad sēdēšu pie kamīna, varēšu to pārdomāt un tad jums pateikt nākamgad.

— Par to mēs arī interesēsimies. Paldies, vēlu jums personiski un arī mūsu klausītājiem gaišus un priecīgus Ziemassvētkus!

V.Vīķe–Freiberga: — Paldies. Priecīgus Ziemassvētkus visiem un laimīgu Jauno gadu!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā